II sadruvêt,
sadrūvêt,1) tr.,
bedrohen, erschrecken;2) intr.,
sich ärgern: sadruvējis cilvē̦ks, ein verdriesslicher Mensch Ahs. n. RKr. XVII, 49. Refl.
-tiês (sadruvēties U.),
erschrecken (intr.) U., Doblen, Autz,
sich fürchten; betrübt, traurig werden sadrūvêtiês) Tals.,
"saīgt" (sadrūvēties) Tirsen:
sadruvējuos nuo kāda maza truokšņa Apsk. v. J. 1903, S. 427.
it kâ sadruvējies sarāvās A. v. J. 1901, S. 9.
Kārlis nuo viņa bardzības bija sadruvējies De̦glavs Rīga II, 1, 50.
augļuotājs sadrūvējās tik˙pat kâ iebaidīts radījums, ka tikai viņam neiesit pa galvu ebenda S. 570.
viņa sadrūvējās un saīga asa kâ meža ruozīte Zalktis v. J. 1908, No 3, S. 34.
kalpuone sadruvējusies piecē̦lusies A. Autz.
dvēsele nesadrūvējas nuo lāstiem A. XX, 127.
kruodznieks paskatījās tâ kâ sadrūvējies uz Sikspārņa muguru XXI, 539.
viņš gāja sadrūvējies un klusēdams Upītis Sieviete 228. Subst.
sadruvêšana, sadrūvêšana,1) eine Gemütserschütterung U.;
2) die Bedrohung U.;
3) sadruvêšanâs "?": nuopūsties tas drīkstēja, un šuoreiz bez kādas sadruvēšanās Alm.
Avots: ME III,
614