sagrēkot
sagrè̦kuôt, sündigen (perfektiv); viel sündigen: viņa ir nevainīga kâ bē̦rns un nevar sagrē̦kuot V. Eglītis. kuo viņš sagrē̦kuojis ar ganēm Zalktis v. J. 1908, No 4, S. 63. kas tiek sagrē̦kuots šai ziņā Stari I, 94. Subst. sagrè̦kuõjums, die Versündigung: visa sagrē̦kuojuma izlabuošana jau par vē̦lu Janš. Bandavā I, 122.
Avots: ME II, 629
Avots: ME II, 629