samocīt
samuõcît,
1) stark quälen
(perfektiv): samuocījis bē̦rnu līdz asarām. pa˙visam samuocījis. Apsk. v. J. 1905, S. 237;
2) eine bestimmte od. längere Zeit quälen:
samuoca zē̦nu divas naktis LP. I, 66. Refl. -tiês,
1) sich stark quälen
(perfektiv): viņš galīgi samuocījās;
2) sich eine bestimmte od. längere Zeit quälen:
braucēji samuocās trīs dieniņas - ne˙kur tikt, ne˙kur pabūt LP. II, 2. ķēniņš... samuocījies ve̦se̦lu dienu IV, 123. ve̦lns samuocījies līdz pusnaktij IV, 134. samuocījies pāri par pusnakti VII, 182.
Avots: ME II, 691
1) stark quälen
(perfektiv): samuocījis bē̦rnu līdz asarām. pa˙visam samuocījis. Apsk. v. J. 1905, S. 237;
2) eine bestimmte od. längere Zeit quälen:
samuoca zē̦nu divas naktis LP. I, 66. Refl. -tiês,
1) sich stark quälen
(perfektiv): viņš galīgi samuocījās;
2) sich eine bestimmte od. längere Zeit quälen:
braucēji samuocās trīs dieniņas - ne˙kur tikt, ne˙kur pabūt LP. II, 2. ķēniņš... samuocījies ve̦se̦lu dienu IV, 123. ve̦lns samuocījies līdz pusnaktij IV, 134. samuocījies pāri par pusnakti VII, 182.
Avots: ME II, 691