sarīt
sarĩt: Marija sarija ve̦se̦lu vepri Tdz. 56988. vēl aizvilksies ... uz kruogu un sarīsi (scil.: naudu) Jauns. Raksti III, 153. Refl. -tiês: sarijies (= saē̦lpuojies) aukstumu Seyershof.
Avots: EH XVI, 442
Avots: EH XVI, 442
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'sarīt' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'sarīt' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (6)
sarīt
sarĩt, (vieles) verschlingen: s. visu labumu. Refl. -tiês, sich vollschlucken, vollfressen: sarīties putekļus Latv. būs vai stāvgrūdām sarijies krustībās Kleinb. st. 57.
Avots: ME II, 718
Avots: ME II, 718
sarītīt
sirmsarītis
vienvasarītes
zilsarītis
zìlsarītis, der zili (graue) sari Habende (Epitheton des Pferdes) LP. I, 176, J. R. VII, 148: kumeliņ, zilsarīt! BW. 29799, 5 var. (ähnlich 17129, 1 und 27160).
Avots: ME IV, 720
Avots: ME IV, 720
Šķirkļa skaidrojumā (4)
asaris
asaris [BW. 2717, in Neuenburg], PS., LP. 619, asars, aseris (li. ašerỹs und ešerỹs), Demin. asarītis, asariņš, [asarē̦ns BW. 34707],
1) Flussbarsch (Perca fluviatilis)
RKr. VIII, 105; IX, 94 [Zu ass "scharf", wie an. o,gr "Perca marina" (s. Lidèn Festskrift tillegnad K. F. Johansson 105 ff. und Göteborgs Högskolas? XXVI, 91 und Falk-Torp 1326 unter Uer), poln. jesiora "Fischgräte" (s. Pogodin 152) und altschwed. aghborre "Barsch" (s. Möller KZ. XXIV, 466 2 und auch Agrell, Baltoslav. Lautstudien 49)]. Sprw.: trinas kā asaris pa uolām, von einem zänkischen Menschen;
2) asari, ein Instrument, ein rundes Klötzchen, mit dessen Hilfe die die Rücklehne der Rohrstühle zusammenhaltenden Querhölzer gebogen werden
A. XXI, 441. - asarītis te̦k pa ceļu, bezeichnet in der Rätselsprache das Pferd, an li. ašvà, die Stute, ašutaĩ, die groben Pferdehaare aus Schweif und Mähne erinnernd, von Bielenstein (1000 lett. Rätsel 677) mit "scharfmähnig" wiedergegeben, RKr. VII, 73.
Avots: ME I, 143
1) Flussbarsch (Perca fluviatilis)
RKr. VIII, 105; IX, 94 [Zu ass "scharf", wie an. o,gr "Perca marina" (s. Lidèn Festskrift tillegnad K. F. Johansson 105 ff. und Göteborgs Högskolas? XXVI, 91 und Falk-Torp 1326 unter Uer), poln. jesiora "Fischgräte" (s. Pogodin 152) und altschwed. aghborre "Barsch" (s. Möller KZ. XXIV, 466 2 und auch Agrell, Baltoslav. Lautstudien 49)]. Sprw.: trinas kā asaris pa uolām, von einem zänkischen Menschen;
2) asari, ein Instrument, ein rundes Klötzchen, mit dessen Hilfe die die Rücklehne der Rohrstühle zusammenhaltenden Querhölzer gebogen werden
A. XXI, 441. - asarītis te̦k pa ceļu, bezeichnet in der Rätselsprache das Pferd, an li. ašvà, die Stute, ašutaĩ, die groben Pferdehaare aus Schweif und Mähne erinnernd, von Bielenstein (1000 lett. Rätsel 677) mit "scharfmähnig" wiedergegeben, RKr. VII, 73.
Avots: ME I, 143
baltstaris
bal˜tsaris, auch baltseris, eine weisse Mähne habend, Weissmähne, beliebtes Epith. des Rosses: baltsarītis kumeliņš BW. 16925. kumeliņ, baltsariņ 29799.
Avots: ME I, 258
Avots: ME I, 258
bubināt
I bubinât,
1) bu, bu, bu hervorbringen, von Pferd, wenn sie Hafen od. Mehl wittern, entgegenwiehern:
kad zirgam auzas duod, tad viņš bubina. jāsim brāļi, laime būs: zirgi zviedz, nebubina BW. 13857. Im VL. auch mit einem Obj. im Gen. od. Akk.: kumeliņi, baltsarīti, vai bubini tīras auzas BW. 13860;
2) leise murmenl, girren:
ve̦ca māte bubināja, sivē̦niņus ganībama Ltd. 4458. žīdi jau bubina, die Juden (babbeln) halten ihr Gebet. baluoži bubina Zalkt. Zu li. bùbinti "кричать бу-бу-бу", [bubénti "dumpf dröhnen", baũbti "brüllen", la. būbere "pfeifen, tönen"(von der Rohrdommen), būbō "Uhu", nd. pupen "pedere"; s. Leskien Abl. 293, Fick Wrtb. III 4, 200, Johansson KZ. XXXVI, 343 und Persson Beitr. 38].
Avots: ME I, 343
1) bu, bu, bu hervorbringen, von Pferd, wenn sie Hafen od. Mehl wittern, entgegenwiehern:
kad zirgam auzas duod, tad viņš bubina. jāsim brāļi, laime būs: zirgi zviedz, nebubina BW. 13857. Im VL. auch mit einem Obj. im Gen. od. Akk.: kumeliņi, baltsarīti, vai bubini tīras auzas BW. 13860;
2) leise murmenl, girren:
ve̦ca māte bubināja, sivē̦niņus ganībama Ltd. 4458. žīdi jau bubina, die Juden (babbeln) halten ihr Gebet. baluoži bubina Zalkt. Zu li. bùbinti "кричать бу-бу-бу", [bubénti "dumpf dröhnen", baũbti "brüllen", la. būbere "pfeifen, tönen"(von der Rohrdommen), būbō "Uhu", nd. pupen "pedere"; s. Leskien Abl. 293, Fick Wrtb. III 4, 200, Johansson KZ. XXXVI, 343 und Persson Beitr. 38].
Avots: ME I, 343
rakstīt
rakstît, -u, -ĩju, tr.,
1) schreiben:
vē̦stuli, grāmatu. raksta kungi, raksta saule manus baltus bāleliņus: kungi raksta grāmatā, saule kļava lapiņā BW. 31358. - rakstãmais, das zum Schreiben Dienende, der Griffel U. rakstāmā spalva, die Schreibfeder; rakstāmā istaba, die Schreibstube; rakstāmais galds, der Schreibtisch; rakstāmā grāmata, das Schreibebuch Brasche;
2) zeichnen
U.;
3) ausnähen, sticken; mit einem Muster versehen; mit Kerbschnitzerei versehen:
rakstīts dvielis BW. III, 1, 11. rakstītas zeķes BW. 2236. tās rakstījušas ve̦lnam nē̦zduogus LP. VI, 915. es rakstīju villānītes Biel. 1098. māmiņai trīs meitiņas, visas raksta smalkus rakstus BW. 13250, 20. tur palika rakstīts pūrs 1014. rakstīts pūra dubeniņš Biel. 802. jūdz, tautieti, kumeliņu rakstītās kamanus! BW. 1257, 1 var. rakstītas klēt(e)s durvis Biel. 1067. es mutīti nuomazgāju rakstītā glāziņā (glāzītē Biel. 1052) BW. 14084. bitītēm namu daru līdz zemīti rakstīdams (Var.: marguodams) 30343. vai nebija āriņuos rakstītuo (mit rissiger Rinde?) uozuoliņu? 30333. - rakstāmā adata, eine Nadel zum Sticken: met, māsiņ, aizkrāsnē rakstāmuo adatiņu! BW. 17073;
4) im Erdboden Spuren hinterlassen, mit (unregelmässigen?) Spuren versehen:
lai atjāja tautu dē̦ls garu ceļu rakstīdams BW. 1369, 4. bērīt[i]s mans kumeliņš te̦k pa ceļu rakstīdams 29641. jūdz tuo pašu baltsarīti, tas te̦k kājas rakstīdams 29879, 1;
5) glatt machen ("nicht gehört")
Bergm. n. U.;
6) die Finger auf Blasinstrumenten behufs Hervorbringung richtiger Töne setzen
U.: gan varu pūst, bet nemāku rakstīt, ich kann wohl blasen (auf der Flöte), aber verstehe nicht zu fingerieren Harder n. U. Refl. -tiês,
1) für sich schreiben; sticken:
rakstāmies mēs, māsiņas, vienu rakstu villainīti! BW. 7451;
2) auch rakstinâtiês Biel. n. U., sich anschreiben lassen (beim Prediger zu irgend einer Amtshandlung, namentlich zu Beichte und Abendmahl)
U.: atnācu rakstīties;
3) sich von selbst (fertig)sticken:
pats rakstiņš rakstīsies BW. 7173, 1. - Subst. rakstîšana, das Schreiben; das Ausnähen, Sticken; das Versehen mit einem Muster; rakstĩjums,
1) die abgeschlossene Tätigkcit des Sehreibens; des Ausnähens, Stickens;
2) = raksts, das Geschriebene, das Schreiben; das Ausgenähte, Gestickte, das Muster, Stickmuster: adi, raksti, tautu meita, ... man būs tavs rakstījums! BW.7156 var.; rakstîtãjs, wer schreibt; wer ausnäht, stickt: dziedu dziesmu, kādu māku, neb[a] es dziesmu rakstītāja BW. 992. sen slavēja tuo māsiņu lielu rakstu rakstītāju; pašai virsas villainei cūkacīši ierakstīti 21571. adi cimdus, adītāja, raksti cimdus, rakstītāja! vedīs tautas adītāju, rakstītāju kunga dē̦ls 7207. Wohl von raksts II abgeleitet.
Avots: ME III, 473, 474
1) schreiben:
vē̦stuli, grāmatu. raksta kungi, raksta saule manus baltus bāleliņus: kungi raksta grāmatā, saule kļava lapiņā BW. 31358. - rakstãmais, das zum Schreiben Dienende, der Griffel U. rakstāmā spalva, die Schreibfeder; rakstāmā istaba, die Schreibstube; rakstāmais galds, der Schreibtisch; rakstāmā grāmata, das Schreibebuch Brasche;
2) zeichnen
U.;
3) ausnähen, sticken; mit einem Muster versehen; mit Kerbschnitzerei versehen:
rakstīts dvielis BW. III, 1, 11. rakstītas zeķes BW. 2236. tās rakstījušas ve̦lnam nē̦zduogus LP. VI, 915. es rakstīju villānītes Biel. 1098. māmiņai trīs meitiņas, visas raksta smalkus rakstus BW. 13250, 20. tur palika rakstīts pūrs 1014. rakstīts pūra dubeniņš Biel. 802. jūdz, tautieti, kumeliņu rakstītās kamanus! BW. 1257, 1 var. rakstītas klēt(e)s durvis Biel. 1067. es mutīti nuomazgāju rakstītā glāziņā (glāzītē Biel. 1052) BW. 14084. bitītēm namu daru līdz zemīti rakstīdams (Var.: marguodams) 30343. vai nebija āriņuos rakstītuo (mit rissiger Rinde?) uozuoliņu? 30333. - rakstāmā adata, eine Nadel zum Sticken: met, māsiņ, aizkrāsnē rakstāmuo adatiņu! BW. 17073;
4) im Erdboden Spuren hinterlassen, mit (unregelmässigen?) Spuren versehen:
lai atjāja tautu dē̦ls garu ceļu rakstīdams BW. 1369, 4. bērīt[i]s mans kumeliņš te̦k pa ceļu rakstīdams 29641. jūdz tuo pašu baltsarīti, tas te̦k kājas rakstīdams 29879, 1;
5) glatt machen ("nicht gehört")
Bergm. n. U.;
6) die Finger auf Blasinstrumenten behufs Hervorbringung richtiger Töne setzen
U.: gan varu pūst, bet nemāku rakstīt, ich kann wohl blasen (auf der Flöte), aber verstehe nicht zu fingerieren Harder n. U. Refl. -tiês,
1) für sich schreiben; sticken:
rakstāmies mēs, māsiņas, vienu rakstu villainīti! BW. 7451;
2) auch rakstinâtiês Biel. n. U., sich anschreiben lassen (beim Prediger zu irgend einer Amtshandlung, namentlich zu Beichte und Abendmahl)
U.: atnācu rakstīties;
3) sich von selbst (fertig)sticken:
pats rakstiņš rakstīsies BW. 7173, 1. - Subst. rakstîšana, das Schreiben; das Ausnähen, Sticken; das Versehen mit einem Muster; rakstĩjums,
1) die abgeschlossene Tätigkcit des Sehreibens; des Ausnähens, Stickens;
2) = raksts, das Geschriebene, das Schreiben; das Ausgenähte, Gestickte, das Muster, Stickmuster: adi, raksti, tautu meita, ... man būs tavs rakstījums! BW.7156 var.; rakstîtãjs, wer schreibt; wer ausnäht, stickt: dziedu dziesmu, kādu māku, neb[a] es dziesmu rakstītāja BW. 992. sen slavēja tuo māsiņu lielu rakstu rakstītāju; pašai virsas villainei cūkacīši ierakstīti 21571. adi cimdus, adītāja, raksti cimdus, rakstītāja! vedīs tautas adītāju, rakstītāju kunga dē̦ls 7207. Wohl von raksts II abgeleitet.
Avots: ME III, 473, 474