Paplašinātā meklēšana

sar̂kanums, s. sar̂kans.

Avots: ME III, 721

apšàust, tr., geisseln, stäupen: iegadās kādā vietā sarkanums, kuŗš niez, sūrst un plešas lielāks, tad ir apšautums. apšautums ceļas nuo tam, ka svē̦tās meitas apšautušas JK. VI, 49.

Avots: ME I, 129

knēze, ‡

2) "der Schnabel eines Vogels"
(?) Gaigalava; vgl. gnẽze 4; ‡

3) "?": sarkanums acī nav bīstama lieta: tāda k. (?) vien ir Laidsen.

Avots: EH I, 630

lieva, auch [lievs Kokn.], liêvs [Warkl., Warkh.], die harte, rotliche Seite der Nadelbäume. lieva - pie skuju kuokiem iesarkanums ziemeļu pusē Etn. I, 137. [Vgl. liêls 3; etwa zu air. lī, kymr. lliw "Farbe, Glanz", la. līvor "bläuliche Farbe"?]

Avots: ME II, 508

sar̂kans (li. sarkanas Miež.), rot: sarkans kâ biete, kâ burkāns, kâ (nuovārīts) vēzis. sarkans alus im VL. braunes Bier. sarkani vaigu gali Biel. 2413. nav ne sarkana graša (kein roter Heller) JK. II, 183. sarkanais gailis, das Feuer, der Feuerschaden (der rote Hahn). - sarkanā kaite Etn. IV, 2 od. sarkana vaina U., das Blutharnen beim Vieh; sarkanā guļa Br. IV, XIV od. sarkans suods U., die Ruhr; sarkana sē̦rga, gilt wohl für Ruhr und Blutharnen U.; sarkanas zīmes, Friesel St., Bergm. n. U. sarkani laisties "die rote Ruhr haben" St. Subst. sar̂kanums (li. sarkanumas Miež.),

1) die Röte:
vaidziņi ruožu sarkanumā. turku sarkanumā krāsuotie audumi; vakara sarkanums, die Abendröte Brasche;

2) ein roter Fleck:
ve̦lns sitis dzeņam pa pakaļu un dzilnai pa galvu. vēl tagad putniem tais vietās sarkanumi LP. VI, 450;

3) dārgs sarkanums St. od. ve̦culaiku sarkanums im Gesangb., Ruj. n. U., Purpur, Scharlach: būs ņemt deķi nuo dārga sarkanuma IV Mos. 4, 8. Ableitung von sarks.

Avots: ME III, 721

sveķene(s) Druva III, 29, die Pechnelke (lychnis viscaria) RKr. II, 73, Lis., Saikava, Wid.: sveķeņu skaļais sarkanums Vēr. II, 53.

Avots: ME III, 1148