satikt, tr., intr.,
1) begegnen, treffen (mit dem Akk. der Person):
puisis pie tiltiņa saticis kungu LP. VII, 269.
satiek sievas tē̦vu taisni krūtīs V, 325.
dē̦ls jājis un, kuru vien saticis,... katram prasījis, lai parāduot ceļu IV, 214.
malējiņa... satiek dievu celiņā BW. 8087;
2) ereilen: juo satikšuot liela neiaime Pas. IV, 320.
taids pat gals satika arī raganas meitu 369;
sich vertragen; übereinkommen U. (mit
ar komponiert):
tie ne˙maz nevarējuši satikt, plē̦sušies kâ suns ar kaķi JK. III, 2. Sprw.:
satiek kâ cimds ar ruoku. viņa bija... ar savu vīru ļuoti saraduse un satika ar viņu labi Apsk. v. J. 1903, S. 281. (unpers.)
satīk man (ich vertrage mich gut) dzīvuojuot (Var.:
ienaidiņa neturēju) ar kaimiņa meitiņām BW. 6512 var. Refl.
-tiês,1) begegnen, treffen (mit dem Akk. der Person):
birztalā satikuos patīkamu tē̦va dē̦lu BW. 10582.
nevaru viņu ne˙kur satikties Janš. Precību viesulis 31.
nee̦smu viņus ne sapnī saticies 43.
māsa... bija priecīga brāli satiekuoties Pas. II, 373;
2) sich begegnen, sich treffen: satikās mana laime ar nelaimi celiņā BW. 9263.
ļaudis, tāli viens nuo uotra... dzīvuodami, re̦ti redzējās un satikās BW. III, 1, S. 5. Subs t.
satikšana,1) die Begegnung U.;
2) die Übereinkunft, das Einvernehmen, das freundliche Verhältnis U.: Sprw.
kur nav patikšana, tur nav satikšana; satikšanâs, das Sichbegegnen; das Stelldichein; saticējs, wer begegnet: tad viņš saticēju ir uzrunājuot LP. VI, 86.
Avots: ME III,
762,
763