Paplašinātā meklēšana

savārît,

1): savārīja (verbrühte)
visus laupītājus Pas. IX, 123. Refl. -tiês, ‡

3) in siedendem Wasser sich auflösen, zerfallen.

Avots: EH XVI, 464

savārît,

1) zerkochen
Spr., fertigkochen; verdauen: barība bija sace̦pta un savārīta jau iepriekš MWM. X, 103. tuos vē̦de̦rs jau vieglāk savārīt var Lapsa - Kūm. 165;

2) eine gewisse Zeit hindurch kochen
Spr.;

3) s. dzelzi, Eisen schweissen
U.;

4) = saputrât: kuo visu tu esi savārījusi! Strindberg Prec. ļ. 64. Refl. -tiês,

1) zusammenschwatzen:
kuo savārās, kuo ne! LP. V, 409;

2) "?": ap pusnakti istabā savārījušies (haben sich eingefunden?)
me̦lni suņi un kaķi Pas. III, 445 (aus Serbigal). Subst. savārījums, Zusammengekochtes.

Avots: ME III, 783

duôt, [duõt Dond., Līn., Tr. neben duôdu], duôdu, duômu, duonu Schrund., devu (li. dúoti),

1) tr., geben:

a) mit dem Obj. im Akk. resp. (beim Debitiv) im Nom.: es gan nezinu, kuo devis, ja tik nuo tagadējās klizmas izkļūtu LP. IV, 111. guodu duot, Reverenz, Ehre erweisen:
duod ve̦cam guodu, griez jaunam ceļu ; ruokguodu duot, die Hand küssen. pamācīšana duod gudrību. par viņa guodu es neduodu ne sarkana graša, für seine Ehre gebe ich nichts R. Sk. II, 128. duod kuokus pilnu muguru, prügeln. labu nakti, labrītu duot, gute Nacht, guten Morgen sagen. mieru duot, in Ruhe lassen. paduomu, paē̦nu, pliķi duot, Rat, Obdach, eine Ohrfeige geben. dievpalīgu duot, grüssen mit den Worten: Gott helfe! ruoku duot, die Bewerbung annehmen, das Jawort geben: man dieviņš pavēlēja atraitim ruoku duot. savu meitu kam duot, im VL. auch mit uz, aiz konstruiert, seine Tochter jem. zur Frau geben: uz (Var.: aiz) arāja māte deva BW. 25954. vieta, vieta, maize, maize, kur brālīši mani deva 25995. man tev jāduod taisnība, ich muss dir Recht geben. vainu d., Schuld geben: kādu vainu māsai duodi? vaļu d., freien Lauf lassen, Erlaubnis geben: pļuksti cik gribi, tikai ruokām vaļu neduodi. prātam vaļu duot BW. 10533. šī de̦vusi kalējam vaļu acu zāles savārīt LP. IV, 167. ļaunus vārdus d., böse Worte sagen. zāles duot. ziņu d., Nachricht geben: ar zīlīti ziņu devu. duot kājām ziņu, davonlaufen: cūka, sūnās izturēt nevarē̦dama, duod kājām ziņu LP. VI, 260. meitas vien, meitas vien duod dieviņš duodamuo, gibt unaufhörlich BW. 12074. duod duodama, māte, meitu! gib nur ja! 14710 ;

b) mit dem partitiven Gen. st. des Akk.: mutes duot, küssen
(selten mit d. Akk.: duod mutīti Ltd. 2212). duod, dieviņ, šuodien saules. duod man maizes, ūdens (neben: maizi, ūdeni) ;

2) mit dem Akk. eines Pronomens od. Adjektivs - schaffen, machen:
kādu mani dieviņš deva, tādu māte audzināja BW. 8494. saka māmiņu gudru sievu, kas māmiņu gudru deva? 17250, 11. kas tevi tik gudru devis? (iron.) ;

3) mit abhäng. Infin.: gönnen, besonders in Wunschsätzen, geben (mögen):
skauģis neduod ir teļam piedzimt. dievs duod mūsu bāliņam gaŗām augt kaņepēm BW. 13403, 1. duod tev izčibēt! lai dievs neduod tuo piedzīvuot!

4) ohne ein Obj.: duod man, es duošu tev. juo duod, juo grib. duotu uotram, kaut pašam negribē̦tuos. dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam. labāk uotram duot nekâ nuo uotra gaidīt. duot (scil. sienu, labību) uz ve̦zma, ein Fuder laden.
duot, gewähren, lassen (in obszöner Bed. vom Frauenzimmer). ne duots, ne ņe̦mts, ebenso, vollständig derselbe: ne duots, ne ņe̦mts, šis pats ve̦cais uozuols A. XVII, 7. [duod neduodams, wird gesagt, wenn es übermässig stark regnet U.] ;

5) hauen, schlagen, schiessen:
duod, ka lai dzert prasa. duošu, ka zemi grābstīsi. duodi ar pātagu, akmeni (virsū) ; duod viņam pa ribām LP. IV, 6, gar ausi, pa galvu, pa muti ; duod tam pa ragiem, stich (beim Kartenspiel). devis virsū, - spalvas vien nuoputējušas LP. V, 139. ta tad nu duod, ka duod,

a) jetzt setzt es Prügel,

b) jetzt regnet es stark ;

6) sich begeben
(gew. refl.): kad mācītājs aizbrauc, tad vīram maišelis atkal uz muguru un duod pruojām uz kruogu LP. VI, 359 ;

7) kas tuo duos? kas tuo deva? Wer wird es geben? Wer gab es? - es sagt der Lette, wenn er das Nichteintreten eines möglichen Falles bezeichnen will.
kas nu gaili devis, bijis pušelnieka pūķis LP. VI, 74, es sei nicht der Hahn, sondern der Drache des Nachbars gewesen. kas nu duos māti, kas nav māte. kas nu vairs deva mani pazīt? kas gan duos nuo vilka luopu suni izmācīt ;

8) tas man duots, das war für mich leicht, angenehm:
tas bitēm duots LP. V, 344. suns aicināja, lai kaza nākuot līdz pie šūpuolēm ; kazai tas dieva duots VI, 363. viņa tapa apaļa un bē̦rni bij kâ duoti Treum. Refl. -tiês,

1) sich geben, einander geben ;
ruokā od. ruokās duoties, sich fangen, ergreifen lassen: zirgs neduodas ruokā. kam tā (manta) nuovē̦lē̦ta, tam viņa duoduoties ruokā LP. VII, 1048. nedevās kalpam jūgti BW. 15950. duodies mierā, sei zufrieden. valkājat mūžiņam, cits citam duodamies. jaunlaulātie nāca, labās ruokās de̦vušies BW. III, 1, 53. ruociņām devāmies BW. 22398. mutītēm de̦vušies BW. 31149, 2 ;

2) sich begeben:
d. uz pilsē̦tu, ceļā, laulībā ; pie miera, dusas duoties, schlafen gehen ; mit abhäng. Inf.: abi divi devās bēgt, beide ergriffen die Flucht JK. V, 69 ;

3) gelingen, gedeihen:
šuogad pe̦kas de̦vušās (Var.: izdevās) BW. 24745. beidzuot viņam devās aci uzmest uz skapi. [Zu slav. dati (serb. dà`ti), ai. dātum "geben", arm. et "(er) gab", gr. δώσω "werde geben", la. dōnum, kymr. dawn "Gabe" u. a., s. Trautmann Wrtb. 56 ff., Hirt IF. XXI, 169 ff., Reichelt KZ. XXXIX, 13 u. 43, Berneker Wrtb. I, 178 f., Walde Wrtb. ² 238.]

Avots: ME I, 535, 536

glums,

1): sēņu trauks tīri g. pieglumējis AP. mārkā ir tīri g. ūdens ebenda: linsē̦klu pe̦lavas savārītas tīri glumas ebenda. gluma (ļuoti tre̦kna), gaļa nav garda ēst Kaltenbr. g. māls; nevar paiet Zvirgzdine: glumas ziepes Sonnaxt: gluma mute, Mund voller Schleim
(in einem handschriftl. Vokabuaar).

Avots: EH I, 395

izļumuši (mīksti savārīti) zirņi Lautb.

Avots: EH I, 464

jaûnaûdze, jaûnaûgs,

1) der Tieb, Schössling:
izdarināmas ēršķenāju jaunaudzes, kas tikai velti nuove̦lkuot spē̦ku Baltp. durteklis - nuo auga nuogriezta jaunaudze (viengada zars, dze̦nuols) Konv. ² 724. jaunaugs - tā gada jaunais augums kuokiem Siuxt. kad asinis spļauj, tad jādzeŗ jaunaugu apsīšu mizas, savārītas kuopā ar vaivariņiem Kokn. n. Etn. IV, 117;

2) ein junger Waldwuchs,
jaunmežs.

Avots: ME II, 99

klepsis, eine zu dicke Grütze, par daudz biezi savārīta putra, - īpaši kad kartupeļi izšķīduši Etn. IV, 66.

Avots: ME II, 223

I krecele, die Gallerte Grünwald: ve̦cumnieki sauc par kreceli nuo cūku kājām, galvas un ausīm savārītu virumu, kas atdzisis sakrecē Etn. I, 19.

Avots: ME II, 270

I me̦dziņš [?] Zehrxten "eine Art Getränk - maizes dzēriens, ar me̦du savārīts".

Avots: ME II, 591

mḕ̦rcputra, mit Fett gekochte Gerstengrütze: mē̦rcputra ir ne visai bieza, savārīta miltu biezputra ar taukiem Etn. I, 18.

Avots: ME II, 617

II plucinât, fact. zu plukt, tr., abbrühen (z. B. die Fedem eines Vogels U.); "brucināt ar ūdeni, kult" Wessen; maizi plucināt, heisses Wasser zum Brotteig giessen Grünh, plucināt - guovīm ē̦damuo savārīt Dond. - Part. plucināmais Dond., Ahs., eine als Viehfutter dienende Brühe (s. pluceklis). Auf plucinât I beruhend?

Avots: ME III, 353

sacept,

1) tr., in grosserer Menge braten, backen :
sace̦p maizi, kuo septiņus gadus iztikt LP. I, 43. barība bija sace̦pta un savārīta jau iepriekš MWM. X, 103;

2) tr., zu stark braten, backen, beim Braten, Backen verbrennen;

3) intr., zu stark braten, backen;

4) gebraten umkommen:
puika iegrūde juo (= viņu) ceplī, un tur jei (= viņa) sace̦pa Pas. III, 478.

Avots: ME III, 601, 602

saêst,

1): s. (sakuost) garuozu AP.;

2): visas uogas bija saē̦stas Janš. Mežv. ļ. I, 68; "visu apēst" Kaltenbr.: saē̦d visu, lai cik daudz ir savārīts AP.; aufessen,
apēst: vēl viens kumāss jāsaē̦d Gramsden (apēst sei in dieser Bed. hier unbekannt). kuo man duo[d], tuo es saē̦du Ahsw. n. FBR. IX, 110. kukuli ātri saē̦d Pas. VIII, 371. runādamies svešais bija maizes riku saēdis Janš. Mežv. ļ. I, 19. viņš ieskatās, ka ... ābuolis ļuoti skaists, un saē̦d pats tuo Nīca 54. Refl. -tiês, ‡

3) viel arbeitend die Gesundheit ruinieren
PV.: tikām ēdies ar lieliem darbiem, kamē̦r saēdies pie beidzamā gala.

Avots: EH XVI, 407

sažulinât,

1): "sakuožļāt, bet nenuorīt" Rutzau; "pa pirkstiem savārtīt; neveikli izmazgāt" Mar.; ‡

2) "savārīt daudz ē̦damā" Kalz. n. Fil. mat. 30. ‡ Refl. -tiês Kalz. n. Fil. mat. 30 "ilgi kuo vārīt vai ap kuo nuodarbuoties": s. visu dienu ar putras vārīšanu.

Avots: EH XVI, 469

‡ skliduõnis NB. "nuo savārītiem rāceņiem izspiests un izvārīts kukulītis".

Avots: EH II, 505

I vàle (li. volė˜ [acc. võle̦] "hölzerner Schlägel") Neuenb., (mit à ² ) Prl.,

1) die Keule; der Kolben; der Waschbläuel
U. (auch vāls), (mit à ) Wolm., (mit â ² ) Frauenb., Iw., Karls.; das Walkholz V.; ein Holzhammer U. (auch vāls), (mit à ² ) Kl., Lubn., Schwanb., (mit â ² ) Frauenb., Salis, Stenden; der Schlägel, womit Lehm geschlagen wird U. (auch vāls), Sessw. (mālu vàle ² ), der Estrichschlägel Bielenstein Holzb. 102 (auch vāls); der Schlägel am Dreschflegel U. (auch vāls), BielenStein Holzb. 509 (mit Abb.; in dieser Bed. unbekannt in Jürg. u. Wolmarshof); der Dreschflegel V.; "kuoks, kas tur tīklu ūdenī plašumā" (mit ã) Nogallen; Plur. vāles, runde Hölzer, Knüppel, an die die Netzflügelenden mittels grober Schnüre angebunden werden" Angern n. Bielenstein Holzb. 649; kara vāles Antrop. II, 55; R. Sk. II, 6. pamana labu vāli, kuo malkas skaldītājs aizmirsis. krauj (= schlägt) lācim pa galvas vietu LP. V, 167, kuoka vālīte (viņu lietuo tâ˙pat kâ āmuru) Purap. Austr. kal. 1893, S. 73. lai velēja jūras meitas ar sudraba vālītēm BW. 34028. apkūlām miežus, rudzus ar uozuola vālītēm 28795. tam (= sprigulim) ir kāts, aukla, vāle A. XI, 1.71. ruokas kâ vāles Kav. Sprw.: kâ ar vāli pierē (sagt man, wenn einem etwas Unangenehmes od. Unerwartetes offen herausgesagt wird) Br. sak. v. 1323. - bungu vāle,

a) der Bläuel, Holzhammer
Bielenstein Holzb. 321;

b) der Waschbläuel
Bielenstein Holzb. 440;

c) ein Keil zum Holzspalten
Neik. n. U., (mit à ) AP., (mit â ² ) Salis, Segew., Stenden;

2) Plur. vālītes, Klöppel
U.;

3) vàles AP., (mit à ² ) Erlaa, vālītes U., zusammengerollte Würstchen, wie sie sich z. B. unter geführten Heugubben bilden
U.: kādas vāles sagriezušās AP., Erlaa;

4) vālītes, Kolben, Saatkolben am Rohr
U.; vālītes Mag. IV, 2, 91, vàlīte(s) AP., Arrasch, Drosth., Ramkau, vàlīte(s) ² Erlaa, Kaltenbrunn, Lubn., Sessw., vâlīte(s) ² Nauksch., Pankelhof, Widdrisch, vãliņas Wolmarshof, vâliņi ² Stenden, bungu vãle Ruj., e̦ze̦ra vālītes RKr. II, 80, kalmju vālītes RKr. II, 80; Konv. ² 1144, vilku vàle Jürg., (mit à ² ) Gr.-Buschh., Saikava, Sehren, Sonnaxt, (mit â ² ) Salis, Widdrisch, vilka vàlīte ² Oknist, vilku vālītes U., RKr. II, 80; Konv. ² 144, die Rohrkolbe (typha latifolia L.); celmeņu vàlīte(s) ² Schwanb., der Stengel mit dem Blütenkolben von plantago; vâlītes ² , eine Pflanze (anders wo dundurlapas genannt) Segewold: tumši zaļu krāsuoja iekš niedrīšu vālītēm Etn. III, 58. vālīšu saknes sarīvē pret izsitumiem 160. ceļmallapu vālītes, savārītas, dzer pret cauru vē̦de̦ru 1, 109. kukurūzas vālītes Mazvērsītis Lopkopība 3, 67. pagalvī ielikts vālīšu spilventiņš A. XI, 5. Nebst r. валёк "Waschbläuel" u. a. wohl zu velˆt "wälzen", s. Persson Beitr. 544 f., Trautmann Wrtb. 349, Walde Vrgl. Wrtb. I, 303.

Avots: ME IV, 497

vê̦de̦rs (li. vė´deras "Magen" in Volters LChr. 377, ₄₀ und 378, ₄₂ , apr. weders "Bauch" ) Arrasch, Jürg., KatrE., Lubn., Neuenb., Schujen, Zvirgzdine, (mit ê̦ ² ) BL, Dunika, Iw., Līn., Nigr., Ruj., Segewold, Selg., Stenden, Wandsen, vē̦de̦rs Glück, U., vê̦dars AP., Nerft, Preili, PS., Saikava, Wainsel, Wolm., (mit ê̦2) Dond., Frauenb., Kand., Lemsal, Rutzau, vē̦dars Ugalen n. FBR. VII, 18, vē̦dars U., ein Demin. vēderelis R. Sk. II, 65,

1) der Bauch:
Sprw. vē̦de̦rs nav spieģelis (sagt man zu einem, der alles verschmäht) Br. sak. v. 1356. vē̦de̦rs nav grāmata 1357. nu vē̦de̦rs par kungu (von jem., der zu viel gegessen hat) Bers. vē̦dē̦ru sajuozt LP. I, 79. pilns vēdēriņš BW. 2953. caurs vē̦de̦rs,

a) Durchfall
St., U., Golg., Salis: uozuola mizas, savārītas, lietuo pret cauru vē̦de̦ru Etn. I, 110;

b) der Bruch (Krankheit).
jē̦ls vē̦de̦rs, ein Magen, der schlecht verdauf St., U. vē̦de̦ra apstāšana, Verstopfung U. salmu od. sìena vē̦de̦rs, der Hängebauch bei Pferden Lopkopība II, 88. abi... nuolika labus vē̦de̦rus (assen sich tüchtig satt) LP. VI, 254. tam es neticu tādas pasakas R. stāsta pats nuo sava vē̦de̦ra (erzählt auf eigne Faust, erdichtet selbst) RA. glasīt vē̦de̦ru (glāsīt Sessw.) Mag. IV, 2, 154, U., faulenzen. vē̦de̦ra daļa od. vē̦de̦ra tiesa od. (fig.) vē̦de̦rs, das tägliche Brot: viņa salasa vē̦de̦ra tiesu. nevarējis nuopelnīt ne maizes jeb, kâ mē̦dz teikt, ne vē̦de̦ra daļas JK. V, I, 64. ne ve̦de̦ru nevar nuopelnīt, er (ein fauler Arbeiter) kann nicht einmal das tägliche Brot verdienen U. mazākais vē̦de̦ru nuopelnīšuot LP. IV, 61. varuot kalpuot par velti - par vē̦de̦ru VI, 368. par ve̦de̦ru darbu me̦klē̦dami Seifert Chrest. Il, 185, par 1 ¹ / ₂ = rublīša un vē̦de̦ru nedēļā JR. IV, 74. strādājuši ... par pus vē̦de̦ra vien Domas II, 963. ietu bez . .. algas un par tādu vē̦de̦ru, kâ tas nu... iznāktu 1090;

2) eine vorstehende Erhabenheit
L., U.: klaipa vē̦de̦rs Alksnis-Zundulis. kaplim zuobi nav taisni, bet izliekti ar vē̦de̦ru uz āru Konv. 1600. kaudzi ar lielu vēde̦ru mest St., eine k. in der Mitte stark erweitern. sìena kaudzei var būt ve̦de̦rs Meiran. vē̦de̦rs (vē̦dars Für. I, unter kāja) apakš kājām od. kājas vēderiņš V., der Fussballen L., St., U. vēderiņš, der Ballen an der Hand Dr.: apkārt īkša vēderiņam A. v. J. 1897, S. 229. Plur. vēderiņi, die Ballen an der Innenseite der Finger Bers., Erlaa, Golg., KatrE., Lindenberg, Nötk., PS., Rentzen, Sehren, Sepkull, Wolmarshof; die Fussballen U., Adiamünde; die Ballen an den Zehen einer Katze Golg., Lindenberg, Rentzen, Sepkull, Wolmarshof: Mārtiņam... Rakstiņš (Hundename) izrāvis visus vēderiņus un ikrus gurniem Kaudz. Izjurieši 213. Zu li. pa-údrė "pavėdarė" (s. Būga KSn. 1, 239), ai, udáram "Bauch" u. a., s. Walde Vrgl. Wdb. I, 190 f., dohansson IF. II, 15 f., Meillet Et. 168, Osthnff BB. RXIX, 255 und Zubatý AfsIPh. XVI, 418.

Avots: ME IV, 548, 549

vīrcele Etn. I, 29; Druva III, 735; Mežos un ārēs II, 56, Plur. vīrceles RKr. Il, 73, Birsman, vīrceļu lapas L., RKr. II, 73, Leinkraut, Löwenmaul (linaria vulgaris Mill.); vīrceles Vēr. II, 801, linaria cymbalaria; vīrcele Dr., Wegstroh; vĩrcele C., eine Pflanze: vīrcele laba iedzirdināšanai; savārīta

Avots: ME IV, 640

ziẽpes,

1) seltener der Sing. ziepe L., St., U., loc. pl. ziepeņās BW. 20341, 8 var., die Seife:
ziepēs ruokas nuomazgāju BW. 15909, 1 var. paduod man ziepi (ein Stück Seife)! Nigr. ziepju pūslis, die Seifenblase Brasche. ziepju ūdens, Seifenwasser Brasche. ziepju vārītājs, der Seifensieder Brasche; ziepju zâles,

a) Seifenstein;

b) "ein Gift";

2) auch Sg. ziepe, Pech, Malheur, Unglück:
nu iznāca ziepe (ķe̦za) Golg. nu būs ziepes! sagen Seeleute (auch im Sinne von Sturm). ziepes savārīt, eine Sache (eine Arbeit) ungeschickt tun, verderben Grünw.;

3) nekul ziepes! sprich keinen Unsinn!
Saikava;

4) ziẽpītes, eine gewisse Pflanze
Bauske; ziepītes od. suņu ziepes, polygala amara L. Birsman; svēteļa ziepes, polygala amara L. od. saponaria ifficinalis L. Etn. III, 159: svēteļa ziepes putuo, kad ar viņām mazgā ruokas vai ģīmi Etn. II, 147. Nebst estn. sēp aus mnd. sepe.

Avots: ME IV, 744