Paplašinātā meklēšana

sejs (unter seja),

1): auch Auleja ("sejas izskats"), Druw., Oknist, Saikava, Weissensee, (sejš) Erlaa: tāds sejiņš saulītei kâ manai māmiņai BW. 4372;

2): auch Nerft n. FBR. XIX, 98. Oknist n. FBR. XV, 195, Višķi n. Ceļi IX, 401, Kalupe, (sejš) Kaltenbr., (nur der Schatten von Menschen u. tieren)
Linden in Kurl., Sonnaxt (sejs -a), Lös. (sejs, -s), Erlaa (sejš): pa seja galam (wo der Schatten einer gewissen Eiche aufhört) e̦suot nauda ierakta Kaltenbr. kad ar suoli var pārspert savu seju, tad ir pulkstens divpadsmit Linden in Kurl.

Avots: EH XVI, 475

ceļvējš od. ceļa vējš, der Fahrwind: Odisejs,... priecīgs par ceļvēju, uzvilka buŗas.

Avots: ME I, 372

‡ iemelnẽjs, schwärzlich: sejs... iemelnēju bālumu Kaudz. Izjurieši 31.

Avots: EH I, 529

izklaîdîgs ,* zerstreut, konjus: tu biji izklaidīgs MWM.; izklaidīgs sejs, skats JR. IV, 75, 157.

Avots: ME I, 751

izkrist (li. iškrìsti), intr.,

1) aus -, heraus -, hinausfallen, verloren gehen:
kad bē̦rnam zuobs izkrīt, tad tas jāsviež uz krāsni BW. I, 184. vai tev par tuo mēle izkrita MWM. VIII, 569. Sprw.: iebāzi labas dienas kabatā, ka neizkrīt. vācietim nuo ratu pakaļas izkritis, er möchte gern den Deutschen spielen. izkritis žīdam nuo ratu pakaļas, ganz untauglich Dond. guovij gre̦muoklis izkritis, die Kuh wiederkäuet nicht;

2) zusammenfallen, abmagern:
trums izkrīt kâ čaumala Tr. 204. [tāds izkritis, ka ne pieēdināt nevar Dond.] viņa sejs bij bāls un izkritis A. XXI, 190;

3) tas tâ vis neizkrita, das verhält sich nicht so, oder: das kommt nicht so zustande
U. Refl. - tiês, zusammenfallen, abmagern, - oft mit dem Lok. miesās: luopi izkrītas acīm re̦dzuot A. XVI, 366. guovis izbuozās, izkritās miesās A. XVI, 364.

Kļūdu labojums:
neizkrita = neizkrīt

Avots: ME I, 754

izmìrkt (li. išmir̃kti), intr., tüchtig ausweichen, durch und durch nass, durchnässt werden: ceļš pa˙visam izmircis. lietiņš lija, neizmirku BW. 9232. tie izmirkst līdz ādai Kronw. viņas sejs bij asarās izmircis A. XXI, 495. Refl. - tiês, intr., tüchtig ausweichen.

Avots: ME I, 772

jũsẽjs, [jùsẽjs Wolm., jûsejs C.], jũsējais, euer, der eurige: es e̦smu mūžīgi jūsējs Rainis. maz vēl kāds amats būtu grūtāks par jūsējuo Purap.

Avots: ME II, 123

knuõcêt: Odisejs knuocīja gaļu Dünsb. Od. 170. Ob knuõcêt, oder knuocît anzusetzen ist, bleibt ungewiss; für beide wird in Dond. knuoct gesprochen.

Avots: EH I, 635

nepa˙visam, nepavisu˙visam, auf keine Weise; durchaus, gar nicht: itin kâ kad tas nepavisu˙visam vairs nebūtu Frīdas īstais sejs A. XII, 501.

Avots: ME II, 726

nùoliẽsêt, nùoliẽsât, nùoliẽst [Manz. Lettus], intr., abmagern, mager, ableibig werden: viņa bija nuoziedējuse un nuoliesējuse Vēr. I, 1372. nuoliesējis sejs Niedra. nuoliesis un novārdzis aiz nabadzības A. XI, 463. Refl. - tiês, schwach, matt werden: man skatuoties dūša tīri nuoliesusēs Blaum.

Avots: ME II, 813

‡ *puisējs, in der Verbind. tas puisejs brālis, der ledige Bruder BielU.

Avots: EH II, 321

seja (zuweilen, z. B. bei U., seija geschr., seĩja Lautb.) sejs Wid., Spr., Prl. n. FBR. VI, 94, Gr.-Buschh.,

1) seja PS., Ermes, Widdrisch, Jürg., Arrasch, Deg., Bauske, sejs Kl., Selsau, Saikava, die Gesichtsbildung, Physiognomie
U., das Gesicht: smuks puisītis baltu seju BW. 1167, 4 var. pērmindeŗi ar gludi nuodzītiem sejiem A. v. J. 1896, S. 7. Kalnzemnieka sejs aptumšuojās Jaun. Dr. 1901, S. 357. tādi ... seji bij re̦dzami . . . cilvē̦ku burzmā A. XI, 463. brāļi bijuši vienuos sejuos (waren gleich im Gesicht, einander sehr ähnlich) LP. VI, 717. viņš krīt uz mātes seju, er ist der Mutter ähnlich U. sejiņas sanest, sich wiedersehen Celm.: kur, māsiņas, sagājām, kur sejiņas sanesām? BW. 26668;

2) der Schatten
(sejs) Gr.-Buschh., (seja) Kl., Selsau, Heidenfeld, (nur belebter Gegenstände, sejs) Friedrichswald, ( nur der menschliche Schatten, sejs) Bers.; das Spiegelbild: gans dze̦n mājā luopus, kad var pārspert par savu seju Friedrichswald. paskaties, kāds sejs uz sienas! Gr.-Buschh. Daugavā saules sejs BW. 30979. Zur Etymologie s. unter paseijā und (ähnlich) Petersson Balt.- slav. Wortstud. 29.

Avots: ME III, 813

skubîgs Karls.,

1) "?": skubīgs vīrieša sejs A. XXI, 178. skubīgs le̦pnums 201;

2) eilig, keine Musse habend
Luttr., Vank.; flink, kein Anspornen nötig habend Hirschenhof, Medsen; selbst eilend und andere anspornend Neuhausen, Memelshof.

Avots: ME III, 901

strāvuôt, strāvât Dünsb. Par. 45, strömen; strahlen: viņai strāvuoja pretī puķu smarša Saul. III, 203. kaislība strāvuo caur miesu Lauva 4. viņas auduos strāvuoja dzīvības dvēsele Veselis Saules kapsē̦ta 175, svē̦tuos acumirkļuos viņam sejs sāka strāvuot Kundz. Kronw. 260. Refl. -tiês: padebeši stràvuojas ² Golg. ("sadalās starās"), Bers. ("duodas uz priekšü). ūdens it kâ kristalls strāvuojas ("?") Juris Brasa 213.

Avots: ME IV, 1084

svece, ein acc. s. sve̦cu Glück Matth. 5, 15; Lukas 8, 16; Apostelgesch. 16, 29 u. a., nom. pl. sveči Pas. III, 246 (aus Rositten), die Kerze, das (Talgoder Wachs-) Licht: tē̦vs dedzina vaska sveci BW. 17800. sveču lējējiņa (gen. S.) 6828 (weitere Belege bei P. Schmidt RKr. XIV, 16 und XV, 32). kuoki kâ sveces taisni Jaun. R. V, l. sveci pūst U., ein Vexierspiel. sveces nesejs, der Laternenträger (ein Käfer) Mag. IV, 2, 150. sve̦cu (Glück Malach. 3, PS., Golg., Selsau, Schwanb., J. Zvaigznīte R. 117, L. Bērziņ) oder sveču (U., Mag. XX, 3, 58, Etn, l, 51 und II, 25) diena, Lichtmesse, sve̦cu (Einhorn) oder sveču (U.) mēnesis, der Februar. saules svece, die Königskerze (verbascum thapsus) Mag. IV, 2, 31, U. (unter saule), RKr. II, 80; Etn. III, 159; Konv. ² 587, Karls., Dond. Wenn dies Wort aus aruss. свѣчà entlehnt wäre, müsste es in der Wurzelsilbe ē (nicht e!) aufweisen, und auch im Falle einer spätern Entlehnung (als r. ѣ schon verkürzt war) wäre der gen. s. sve̦cu (mit e̦c!) I sehr befremdlich. Vielleicht gehört also svece - wenn urspr. "Harzfackel" - zu sve̦ki, wobei die jetzige Bed. durch r. свѣча beeinflusst sein kann; oder Umbildung eines *zvace (= li. žvãkė "Licht") nach r. свѣча?

Avots: ME III, 1145, 1146

vecišks (unter vecišķs): v. sejs Oknist. viņš ... ar piedurkni veciški nuoslaucīja lūpas A. Upītis Sm. lapa 41.

Avots: EH II, 767

viedêt: (mit Mühe) wahrnehmen (prs. viẽdēju) Lemb.; es austu, ja varē̦tu vēl v. (mit iẽ) šķē̦rus Ermes. piekrastē ... viedēja pajūgus Vindedze 164. kâ re̦dzē̦ts sejs, kuo līksms viedu Apsk. 1903, S. 436. ‡ Refl. -tiês, sichtbar sein Lemb.: caur ... zariem viedējās e̦ze̦ra ūdens.

Avots: EH II, 794