atsenētiesatsenêtiês, sich abgewöhnen Smilt.: [jau atsenējies nuo peldēšanas PS.]; lai atsenas! A. XVI, 496. [Nach Neik. bei U. auch "sich entwöhnen"].Avots: ME I, 189
blusenēties‡ blusenêtiês, = blusinâtiês, sich flöhen: meitas ... blusenējuoties Janš. Dzimtene V, 254 (ähnlich Mežv. ļ. II, 77).Avots: EH I, 231
iesenēt[ìesenêt, lange irgendwo wohnend sich einleben: tas cilvē̦ks tur jau iesenējis Nigr.]Avots: ME II, 62
māsenēties[mãsenêtiês "lange womit beschäftigt sein"(?) Līn.; "meklēties, grābstīties" O. - Bartau.]Avots: ME II, 586
senētsenêt, se̦nu KL, -ẽju, summen Sessw., LA., Oberl. n. U.: se̦nē̦dama jūŗa te̦k BW. 31023, 1. Zu sanêt.Avots: ME III, 817
senētI senêt: "se̦nē̦dama jūŗa te̦k BW. 31023, 1." (ME. III, 817) zu verbessern in "jūŗa te̦k se̦nē̦dama BW. 31023, 1 var.".Avots: EH XVI, 477
senētiessenêtiês, -uôs, -ẽjuôs, (in der Zstz. mit at-) sich längst entwöhnen L., U.Avots: ME III, 817
sisenētsisenêt, -ẽju, umherstreifend sammeln, suchen: bē̦rni mežā sisenēja pēdējās uogas Kr.-Würzau.Avots: ME III, 848