Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'simte' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'simte' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (6)
pussimtenis
simte
simtelis
simtenieks
simtenis
sìmtenis, gew. in der Verbindung gadu sìmtenis, das Jahrhundert: pagājušā gadu simtenī, im vorigen Jahrhundert. lielākais vīrs mūsu simtenī, (der bedeutendste Mann unseres Jahrhunderts) Landsberg.
Avots: ME III, 841
Avots: ME III, 841
Šķirkļa skaidrojumā (9)
aiziet
àiziêt,
1) weggehen, hingehen, (von der Zeit) verstreichen:
plūcējies aizgājuši savu ceļu LP. III, 90. vienam dē̦lam tē̦vs kar,ā bij aizgājis LP. IV, 48. aiziet pie oder uz brāļa, zum Bruder hingehen. aiziet kā pēc nāves. vilkacis aizgājis kā dieva dūmi Etn. II, 86. vilks aiziet kā putenis LP. IV, 42. aizgāja, kur ne gailis nedzied LP. briedene aizgājusi pa mežu, ka viens kuoks dzirdējis, uotrs redzējis JU. kur aizgāja, tur palika Sprw., von einem faulen, saumseligen Menschen. aiziet iegātņuos jeb uzkuruos, durch Heirat ein Gesinde erwerben (vom Manne); vom Mädchen gesagt, wird aiziet, heiraten, mit der Präp. pie konstruiert: gāju, gāju, neaizgāju pie netikla tē̦va dē̦la BW. 10197. aiziet labs laiks LP. IV, 136. dievam diena aizgājusi, ar Laimīti runājuot BW 1212; aizgājušais gads, gadu simtenis, das verflossene Jahr, Jahrhundert;
2) das Sterben wird als eine Abreise gefasst, deutsch = dahingehen:
tē̦vs aizgāja mātei pakaļ Līb. 19; auch vom Vieh: labākā guosniņa šuonakt aizgājuse LP. VI, 2, aizgāja zirgs LP. IV, 80. Vielfach mit einem näher bestimmenden Zusatz: aiziet Dieva priekšā. dažs aizgāja pie Dieviņa, ir mūžiņu nepabeidzis BW. 20036. nemira tautiņas labdaris, glābējs, bet tik aizgāja citā saulē Lautb. N. 341. sen sirmais cilvē̦ks aizgājis mierā A. XIII, 2, 225;
3) zu Grunde gehen:
aiziet puostā, buojā, niekuos. aiziet badā, verhungern. vējā aiziet, verloren gehen: aizietu vējā viss, kas darīts līdz šim Kaudz. M. ar uguni aiziet, vom Feuer verzehrt werden: tavs pakrēslis aiziet ar uguni Dok. A.;
4) zugehen, sich schliessen:
acis aiziet cieti Aps. V, 35. Ref. -tiês,
1) zu schmerzen anfangen:
viņam ruoka aizgājās Mar.;
2) stottern:
viņam valuoda aizgājās Mar. A. XV, 104. Subst. aiziešana, das Weggehen, das Sterben: saimniekam bijis ve̦cs, ve̦cs tē̦vs, kas jau vārguojis uz aiziešanu Etn. IV, 45.
Kļūdu labojums:
pie oder uz brāļa = pie brāļa oder uz brāli
durch Heirat ein Gesinde erwerben = heiratend in die Wirtschaft seiner Frau oder ihrer Eltern übersiedeln
Avots: ME I, 29, 30
1) weggehen, hingehen, (von der Zeit) verstreichen:
plūcējies aizgājuši savu ceļu LP. III, 90. vienam dē̦lam tē̦vs kar,ā bij aizgājis LP. IV, 48. aiziet pie oder uz brāļa, zum Bruder hingehen. aiziet kā pēc nāves. vilkacis aizgājis kā dieva dūmi Etn. II, 86. vilks aiziet kā putenis LP. IV, 42. aizgāja, kur ne gailis nedzied LP. briedene aizgājusi pa mežu, ka viens kuoks dzirdējis, uotrs redzējis JU. kur aizgāja, tur palika Sprw., von einem faulen, saumseligen Menschen. aiziet iegātņuos jeb uzkuruos, durch Heirat ein Gesinde erwerben (vom Manne); vom Mädchen gesagt, wird aiziet, heiraten, mit der Präp. pie konstruiert: gāju, gāju, neaizgāju pie netikla tē̦va dē̦la BW. 10197. aiziet labs laiks LP. IV, 136. dievam diena aizgājusi, ar Laimīti runājuot BW 1212; aizgājušais gads, gadu simtenis, das verflossene Jahr, Jahrhundert;
2) das Sterben wird als eine Abreise gefasst, deutsch = dahingehen:
tē̦vs aizgāja mātei pakaļ Līb. 19; auch vom Vieh: labākā guosniņa šuonakt aizgājuse LP. VI, 2, aizgāja zirgs LP. IV, 80. Vielfach mit einem näher bestimmenden Zusatz: aiziet Dieva priekšā. dažs aizgāja pie Dieviņa, ir mūžiņu nepabeidzis BW. 20036. nemira tautiņas labdaris, glābējs, bet tik aizgāja citā saulē Lautb. N. 341. sen sirmais cilvē̦ks aizgājis mierā A. XIII, 2, 225;
3) zu Grunde gehen:
aiziet puostā, buojā, niekuos. aiziet badā, verhungern. vējā aiziet, verloren gehen: aizietu vējā viss, kas darīts līdz šim Kaudz. M. ar uguni aiziet, vom Feuer verzehrt werden: tavs pakrēslis aiziet ar uguni Dok. A.;
4) zugehen, sich schliessen:
acis aiziet cieti Aps. V, 35. Ref. -tiês,
1) zu schmerzen anfangen:
viņam ruoka aizgājās Mar.;
2) stottern:
viņam valuoda aizgājās Mar. A. XV, 104. Subst. aiziešana, das Weggehen, das Sterben: saimniekam bijis ve̦cs, ve̦cs tē̦vs, kas jau vārguojis uz aiziešanu Etn. IV, 45.
Kļūdu labojums:
pie oder uz brāļa = pie brāļa oder uz brāli
durch Heirat ein Gesinde erwerben = heiratend in die Wirtschaft seiner Frau oder ihrer Eltern übersiedeln
Avots: ME I, 29, 30
caurs
caũrs (li. kiáuras),
1) ein Loch od. Löcher habend, durchlöchert, durchgerieben, zerrissen:
cauras zeķes, kurpes, biksas. Sprw.: beŗ kâ caurā maisā. cauru maisu nepiepildīsi. tāds draugs kâ caurains trauks. caurs kâ siets od. baznīckungu maiss. caurais maiss od. caurumaiss n. Biel. I, 452. caurumaisis, Nimmersatt: tu caurais maiss, vēl tu neesi pierijies LP. VII, 159. caura zeme, löchenriger Boden, der keine Düngung hält L. caurajā (Var.: caurumainā) istabā BW. 25791, 4; fig. leichvergessend, unbeständig: man galva tāda caura; maz varu paturēt. tev, puisīti, caurs prātiņš (Var.: caura daba, caura duoma) BW. 12398; caurs miegs, Halbschlaf: tādi sapņi ne˙kad nerādās, ja guļam ciešā, maigā miegā, bet viņi ir druoši liecinieki, ka mums bijis caurs, traucē̦ts miegs A. XI, 724;
2) ein Loch am Körper habend - zufolge einer Wunde, wund:
[pirksts ir caurs U., der Finger ist wund; auguons paliek caurs U., das Geschwür bricht auf.] čūska e̦suot dikti laba pret caurām kājām Etn. II, 172;
3) hohl:
uozuola vidus caurs, izpuvis;
4) des Wesentlichen entbehrend, taub:
cauri graudi; [cauri ziedi U., taube Blüten];
5) caurais, auch caurās sāpes, = caurējs, Stiche in der Brust, Seitenstiche:
kad pār ruoku alu lej, tad caurais duŗ Etn. II, 187; caurā zāle, Stechapfel (datura stramonium L.);
6) ganz, ununterbrochen -
zur Bezeichnung einer kontinuierlichen Zeitdauer, besond. im Akk. und Instr.: cauru stundu, dienu, nakti, mūžu pūlēties [ähnlich li. kiáurą nãktį, u. a.]; oft verstärkt mit viss, auguošs, mīļš: visu cauru vasariņu slaucīju tē̦va pagalmiņu. kāzas dzēra cauru auguošu nedēļu. strādāt visu mīļu dieniņu; malt caurām dienām un naktīm; strādāt caurām svētdienām; māņticību piekuopt cauriem gadsimteņiem. [Zu li. kiúrti "löcherig werden", anscheinend auch (s. Uhlenbeck PBrB. XX, 43 und Persson Beitr. 374 f.) zu li. skiaurė˜ "ein durchlöcherter Kahn", mnd. schore "Riss, Bruch" u. a., sowie vielleicht (vgl. Būga KSn. I, 258) zu r. чурка "колода, долбанец, улей" (bei Даль IV, 3, 1379); über das von Bezzenberger BB. XIII, 299 gleichfalls herangezogene gr. σῦριγξ "Röhre" vgl. Boisacq Dict. 935.]
Avots: ME I, 365, 366
1) ein Loch od. Löcher habend, durchlöchert, durchgerieben, zerrissen:
cauras zeķes, kurpes, biksas. Sprw.: beŗ kâ caurā maisā. cauru maisu nepiepildīsi. tāds draugs kâ caurains trauks. caurs kâ siets od. baznīckungu maiss. caurais maiss od. caurumaiss n. Biel. I, 452. caurumaisis, Nimmersatt: tu caurais maiss, vēl tu neesi pierijies LP. VII, 159. caura zeme, löchenriger Boden, der keine Düngung hält L. caurajā (Var.: caurumainā) istabā BW. 25791, 4; fig. leichvergessend, unbeständig: man galva tāda caura; maz varu paturēt. tev, puisīti, caurs prātiņš (Var.: caura daba, caura duoma) BW. 12398; caurs miegs, Halbschlaf: tādi sapņi ne˙kad nerādās, ja guļam ciešā, maigā miegā, bet viņi ir druoši liecinieki, ka mums bijis caurs, traucē̦ts miegs A. XI, 724;
2) ein Loch am Körper habend - zufolge einer Wunde, wund:
[pirksts ir caurs U., der Finger ist wund; auguons paliek caurs U., das Geschwür bricht auf.] čūska e̦suot dikti laba pret caurām kājām Etn. II, 172;
3) hohl:
uozuola vidus caurs, izpuvis;
4) des Wesentlichen entbehrend, taub:
cauri graudi; [cauri ziedi U., taube Blüten];
5) caurais, auch caurās sāpes, = caurējs, Stiche in der Brust, Seitenstiche:
kad pār ruoku alu lej, tad caurais duŗ Etn. II, 187; caurā zāle, Stechapfel (datura stramonium L.);
6) ganz, ununterbrochen -
zur Bezeichnung einer kontinuierlichen Zeitdauer, besond. im Akk. und Instr.: cauru stundu, dienu, nakti, mūžu pūlēties [ähnlich li. kiáurą nãktį, u. a.]; oft verstärkt mit viss, auguošs, mīļš: visu cauru vasariņu slaucīju tē̦va pagalmiņu. kāzas dzēra cauru auguošu nedēļu. strādāt visu mīļu dieniņu; malt caurām dienām un naktīm; strādāt caurām svētdienām; māņticību piekuopt cauriem gadsimteņiem. [Zu li. kiúrti "löcherig werden", anscheinend auch (s. Uhlenbeck PBrB. XX, 43 und Persson Beitr. 374 f.) zu li. skiaurė˜ "ein durchlöcherter Kahn", mnd. schore "Riss, Bruch" u. a., sowie vielleicht (vgl. Būga KSn. I, 258) zu r. чурка "колода, долбанец, улей" (bei Даль IV, 3, 1379); über das von Bezzenberger BB. XIII, 299 gleichfalls herangezogene gr. σῦριγξ "Röhre" vgl. Boisacq Dict. 935.]
Avots: ME I, 365, 366
iesniegt
ìesniegt, tr., hineinreichen, einreichen: iesniedzi man bļuodu pa luogu. lūgumu iesniegt. Refl. - tiês, hineinragen, sich erstecken: kalns e̦suot e̦ze̦rā iesniedzies iekšā. ziņas, kuŗas iesniedzas 16. gadusimtenī Plūd. Llv. II, 142.
Avots: ME II, 69
Avots: ME II, 69
izdēnēt
izdēnêt: auch (mit è 2 ) Sonnaxt; izbalējušas, izdēnejušas bildes Janš. Līgava I, 20. pa gadiem viss izstāvējis, izdēnējis, izzudis II, 70. viņas (cilis) spē̦ks pa gadu simteņiem bija izdēnējis 515.
Avots: EH I, 442
Avots: EH I, 442
izspridzināt
izspridzinât, tr.,
1) ab -, aussprengen:
gabalu nuo klints;
2) aussprengen, ausschiessen:
kuo niekuojies ar skalganiem? vēl izsprādzināsi acis;
3) abpuffen, ein Gewehr abschiessen:
lielgabalus tādā ceļā izspridzināja vēl šā gadsimteņa vidū Antrop. II, 17;
4) verpuffen:
viņš izspridzināja visas skruotis;
5) ausspritzen:
istabu ar ūdeni SDP. VIII, 58.
Kļūdu labojums:
šā gadsimteņa = pagājušā gadu simteņa
Avots: ME I, 803
1) ab -, aussprengen:
gabalu nuo klints;
2) aussprengen, ausschiessen:
kuo niekuojies ar skalganiem? vēl izsprādzināsi acis;
3) abpuffen, ein Gewehr abschiessen:
lielgabalus tādā ceļā izspridzināja vēl šā gadsimteņa vidū Antrop. II, 17;
4) verpuffen:
viņš izspridzināja visas skruotis;
5) ausspritzen:
istabu ar ūdeni SDP. VIII, 58.
Kļūdu labojums:
šā gadsimteņa = pagājušā gadu simteņa
Avots: ME I, 803
pārstāvēt
pãrstãvêt, tr.,
1) sich für jemand einlegen, in Schutz nehmen, verteidigen:
kuo le̦pnums, spē̦ks var pārstāvēt? kad ņāve nāk, tad tie atstāj GL. [pārstāviet šuos ļaudis! Glück Makkab. 5, 19. kad kāds bagāts ļaunu darījis, tad ir daudz, kas viņu pārstāv Sirach I3, 21;]
2) überdauern, überstehen:
nams, kas mūžam pastāv, kas mūžam negruozās, kas pārstāv laiku..., gadu simteņus un tūkstuošus A. IV, 456. Subst. pãrstãvêšana, das Verteidigen; pārstāvê̦tājs, wer ein gutes Wort einlegt, verteidigt.
Avots: ME III, 178
1) sich für jemand einlegen, in Schutz nehmen, verteidigen:
kuo le̦pnums, spē̦ks var pārstāvēt? kad ņāve nāk, tad tie atstāj GL. [pārstāviet šuos ļaudis! Glück Makkab. 5, 19. kad kāds bagāts ļaunu darījis, tad ir daudz, kas viņu pārstāv Sirach I3, 21;]
2) überdauern, überstehen:
nams, kas mūžam pastāv, kas mūžam negruozās, kas pārstāv laiku..., gadu simteņus un tūkstuošus A. IV, 456. Subst. pãrstãvêšana, das Verteidigen; pārstāvê̦tājs, wer ein gutes Wort einlegt, verteidigt.
Avots: ME III, 178
prātniecība
pràtniecĩba,* die Philosophle: vai arī viņa sirdī būs iešāvies prātniecības stars? Pürs I, 43. grātniecības gadusimtenis Aus. I, 120.
Avots: ME III, 380
Avots: ME III, 380
raksturot
raksturuôt* charakterisieren, (für etwas) charakteristisch sein: mūsu gadusimteni... raksturuo darba ražuošanas spējas lieliskā vairuošanās A. XI, 472. Refl. -tiês, eine Eigenart aufweisen, charakterisiert werden: mūsu literatūra raksturuojas ar savu seklību un bezgaršību De̦glavs Rīga II, 1, 381.
Avots: ME III, 475
Avots: ME III, 475
šķietne
šķietne "?": gadu simteņiem šķietnes slīd lejup un upē birst JR. IV, 43. staru šķietnes neizsalst V, 94.
Avots: ME IV, 54
Avots: ME IV, 54