1) intr., aus -, überströmen, aus -, überfliessen, sich ergiessen: viņš klintis sitis, ka upes izplūdušas Psalm 78, 20. pa muti izplūda asinis Vēr. II, 443. saldas smaršas izplūda JR. IV, 66. gaisma izplūda pa visām te̦lpām A. XXI, 492. re̦snumā izplūdušais skuoluotājs Saul. bet vienīgā skaidrība nuo manas sirds izplūda karstā dieva lūgšanā Latv.;
saduļ̃ķêt, saduļ̃ķuôt, tr., trüben (auch fig.): upes ūdeni saduļķuo Konv. 1577. gaiss, kas bijis mūsu plaušās, arvien saduļkuos kaļķūdeni. tev katra duoma galvā jūk kâ ūdens saduļķē̦ts Krūza. vis˙skaidrākās atziņas tūlīt steidz saduļķuot Jans. Refl. -tiês,sich trüben, getrübt werden (auch fig.): upes te̦k saduļķuojušās. strautiņš, kas vēl nav saduļķuojies kalnājuos. saduļķējušās asinis D. 118, 59. saduļķuojas ideju skaidrība Vēr. II, 1433.
samùldêt, tr., zusammenschwatzen, -faseln, -phantasieren:tukšas runas, muļķības. tā samuldēšuot nezin kuo, tâ ka vē̦lāk būšuot... neiespējami pie kādas skaidrības tikt Zalktis. kuo tad tas plenderis tur... samuldēja? A. XX, 84.