Paplašinātā meklēšana

‡ àizskàust,

1) durch Neid wegbekommen (entfernen):
a. kuo nuo mājas pruojām;

2) durch Missgunst verhexen
Bauske: a. kam luopus.

Avots: EH I, 48

apskaût, Refl. -tiês, auch Laud. n. BielU.: bē̦rns apskâvies ² ar abām ruokām mātei gar kaklu Dond.

Avots: EH I, 113

apskaût, tr., umschlingen, umschliessen, umarmen: citus visus e̦ze̦rs apskāvis saviem viļņiem LP. VII, 1300. ruoku apliekamie apskāva divas ruokas A. XII, 738. Pēteris bij apskāvis mātei ruoku ap kaklu A. XIII, 226. apsk. stāvu Apsk. I, 566. Refl. -tiês, sich um etw. klammern, sich umarmen, in seinem Interesse umschlingen: viņš apskāvies ap krustiņu SDP. III, 40. tev gribu ap kaklu apskauties Rain. laimīgais pārītis apskāvušies sēd A. XVII, 5. apskaujuos sila priedi BW. 18586, 1. apskâviêns, apskaviêns, die Umarmung. sieva nuoslīdējusi cita vīra apskāvienuos JR. IV, 75 (apskaût aus ap-s-kaût, sich um etw. schlagen, in Kurl. nicht allg. bekannt; li. apsikáuti).

Avots: ME I, 121, 122

ìeskaut, umfassen, umfangen: lejā, kas ieskauta nuo visām pusēm nuokalniem Latv.

Avots: ME II, 65

‡ izskaut "?": Ķ. centās i. (Druckfehler für izskâust?) mani pat ziemas vidū ārpus mājas Kandz. Jaunie mērn. laiki IV, 12.

Avots: EH I, 479

‡ paskaut, umarmen: Aina paskāva tuo ciešāk Daugava 1928, S. 933; unter den Arm nehmen: p. kuo padusē Sessw.

Avots: EH XIII, 172

pìeskaut, an sich drücken: kavalieri uzlūdz dāmas un duodas atkal pruojām, sev cieši pieskaudami JR. IV, 157. Refl. -tiês, sich an etw. od. jem. drücken: viņa pieskavās tam juo cieši klāt A. v. J. 1896, S. 36. ve̦cās mājiņas... pieskaujas pie egļu puduriem tik tuvu .. . Latv.

Avots: ME III, 291

saskautiês, einander umarmen: saskāvušies gulēja kâ salaulāti Kaudz. M. 379.

Avots: ME III, 732

I skaût: auch Druw., (mit au ) A.- Ottenhof, Wilsenhof. Refl. -tiês: s. kam ap kaklu Warkl.

Avots: EH II, 503

I skaût PS., C., Warkl., Selsau, Smilten, Serbigal, skaût ² Naud., Siuxt, Wirginalen, Neuhausen, Mesoten, Karls., Praes. skauju od. skaunu, Praet. skāvu od. skavu, tr., umarmen L., U.; fest (her)umlegen : kur reiz mījā mani skava Rainis. nuo ple̦ciem tas . . . paltraku rauj un zē̦nam ap ...luocekļiem skauj JR. IV, 119. Refl. -tiês, einander umarmen; sich fest an od. um jem. od. etwas schliessen, drücken: tâ trīcēja puiša ruoka ap meitām skaunuoties BW. 12970. ar zemi debess skaujas R. Sk. II, 33. viņa skāvās ap kaklu Saul. I, 10. ap baltuo pieri skaujas tumšie māti JR. V, 95. mežu luoks ap ...leju skāvās Apsk. v. J. 1903, S. 238. Zu ai. skāuti od. skunāti "bedeckt", gr. σχύλος "(Nuss)schale, Tierhaut", lat. obscūrus "dunkel", and. scio "Decke, bedeckter Himmel", ana. skaunn "Schild", skio`l "Versteck", ahd. scūr "Wetterdach" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 546 ff., Zupitza Germ. Gutt. 153, Boisacq Dict. 882.

Avots: ME III, 877

II skaut, neiden Dressel, durch Neid schädigen: vai tava acs tāpēc skauj (siehest du darum scheel), ka es tik labs e̦smu? Glück Matth. 20, 15. tas, kas tuos laudis skauj ("губит") Br. 379. Vgl. skàuģis und skàust.

Avots: ME III, 877

III skaût ² Erkul, Ruj., Mesoten (prs. skauju ), schlagen: skaušu tev pa pieri. Nebst skaustît I zur Wurzel von ahd. scora "Haue" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 552)?

Avots: ME III, 877

kakls (li. kãklas),

1) der Hals;

a) als Subj., gaŗš kakls kâ dzērvei. kakls sāp. kakls od. kakla kumbris nuolūzis, eine Krankheit, die nach dem Volksglauben nur die
kakla cēlēji od. kakla kumbŗa cēlēji heilen können. kad cilvē̦kam ir kakla kumbris nuolūzis... tuo dziedē tâ sauktie kakla kumbŗa cēlēji. kakls lūst vis˙vairāk bē̦rniem līdz 12. gadam Etn. II, 148; 186;

b) als Obj.: kaklu lauzt, nuolauzt,

α) den Hals brechen;

β) den Hals verrenken:
aizgājuši visi, kaklus lauzdami LP. V, 133. Verwünschung: kad tu kaklu nuolauztu. staipa kaklu tâ tītars;

c) Lok.: viss viens, vai kaklā, vai makā. meita krīt, me̦tas, uzbāžas puisim kaklā, wirft sich an den Hals.
vinš man atkal kaklā, er ist mir wieder auf dem Halse. puikas jau atkal cirvjiem kaklā, die Jungen haben wieder das Beil genommen A. XI, 52. pilnā od. visā kaklā brēkt, lâdēt, lamāt, smieties, aus vollem Halse schreien, fluchen, schimpfen, lachen;

d) abhängig von Präp.: ap kaklu krist, skauties, um den Hals fallen.
līdz kaklam, bis zum Halse, bis an den Hals: nuobridies līdz kaklam LP. VI, 303. viņš pieēdis pilns līdz kaklam. luopi piegānījušies līdz kaklam LP. IV, 7. man skuoluotāja amats līdz kaklam apriebies Seib. pa (auch par) kaklu, pa galvu, über Hals und Kopf. pa kaklu, pa galvu vinš aizskrēja pruom LP. IV, 7. par kaklu likt, dabūt, einen Hieb versetzen, erhalten. visi mums uz kakla kâ blaktis Hug. ve̦lns uzsūtījis luopiem dažādus luopus uz kakla LP. VI, 249. uz savu kaklu ņemt, über, auf sich nehmen, Bürge sein U. strādāja viņi uz kakla krizdami (sehr eifrig) Saul.;

2) (als Schmähwort) rumbas kakls, wohl von einem dicken Hals auf den Eigentümer übertragen:
kuo tu dziedi, rumbas kakls BW. 69; valga kakls, ein Gaudieb, Spitzbube L.;

3) von halsähnlichen Gegenständen, der Hals:
pudeles, glāzes kakls; kaklinš, der Hals des Zahnes. [Eher wohl nach Mikkola BB. XXI, 218, Hirt IF. X, 49, Meillet MSL. XII, 216, Trautmann Wrtb. 125 u. a. zu ai. cakra - m, av. caxra -, ae. hweohl "Rad" (mit Reduplikation zur Niedermann IFA. XVIII, 76 ("vielleicht") aus got. * qu̯o(l) - tlo - (zu la. collum, got. hals dass.).]

Avots: ME II, 138

[kautavas Warkl. " eine Presse (aus Holz)". Zu apskaut?]

Avots: ME II, 180

laiksne [Liewenhof], laiksnis [Skaista], N. - Peb.], die See -, Teichrose (nymphaea nuphar) Lub., Druw.: e̦ze̦ruos un upēs baltas un dze̦ltānas puķes - laiksnes Druw., Wid. bālgana gaisma... kâ skautin skāvās ap niedrēm un laiksnēm A. XI, 21. un cik plakani gulēja uz līmeņa zaļās laikšņu lapas un starp tām balti ziedi Poruk, AP. [Mit laiksn - aus * laiksn. -; nebst laiska I, laišķi zu li. laĩšķas, slav. listъ "Blatt", apr. lāiskas "Buch". Vgl. dazu Petersson Ar. und arm. Stud. 91.]

Avots: ME II, 407

mĩlinât,

1) liebkosen, lieb halten:
es gribu tevi apskaut, mīlināt Asp. VII, 26. [aiz kuo mani ciema puiši tikai mīļi mīlināja? BW. 34423.] sieva apkuopa un mīlināja savu māti LP. VII, 514;

2) lieb machen
U. Refl. - tiês, liebevoll um einen herum sein, sich bei jem. einzuschmeicheln suchen, sich mit jem. od. etwas abgeben: Sprw. mīlinās kâ mazi kaķē̦ni. tautu dē̦ls, kuo tik mīļi mīļinies? BW. 9605. Liena mīlinājās ar bērniņu Kaudz. M. viņš tagad sē̦dē̦tu pie krāsns un mīlinātuos ar uguntiņu Kļav. - Subst. mĩlinâšana, das Liebkosen; mĩlinâšanâs, das gegenseitige Liebkosen, Schmeicheln: ak kādi nu prieki, kampšanās un mīlināšanās! JK. III, 77; mĩlinãjums, die Liebkosung: mīlinājumu vajadzība Zalktis I, 150.

Avots: ME II, 644, 645

pìežũžinât, tr., mit einem Schlummerlied hinanwehen: mierīgi viņš e̦lpuo, siseņa dziesmas piežūžināta miega apskauts JR. IV, 183.

Avots: ME III, 314

skàuģis Neuenb., Wolm., skaûģis ² Karls., Līn., Iw., skaugacs L., der Neider, der Missgünstige (auch Manz. Lettus), der Feind U.; einer, der mit Hilfe vön Zauberei Schaden antut: Sprw. skauģim acis sāp. skauģis neduod ir teļam piedzimt. skauģi sāk mūs bez bijāšanas pelt Kaudz. M. 345. ar vārdu "skauģi" tauta sapruot pa daļai laumas, raganas, spīganas un burvjus, pa daļai arī skaudīgas acis Etn. III, 23. skauģu kukulis, ein Geizhals Lems., Allend., Wolm. n. U. Ableitung von einem *skaug(u)s (= li. skaugus "neidisch"; nebst li. skaugė "Neid" und suskaugėti "zusammengeizen" nach Zubatý AfslPh. XVl, 413 zu klruss. skugnij "leidig", čech. skuhrati "murren" )? Vgl. auch skàust und skaut II.

Avots: ME III, 876

I skaustît, -ĩju L., verkeilen, vernieten, beschlagen Erlaa n. U. Wohl mit sekundärem s- zu kaûstît; doch vgl. auch skaut III.

Avots: ME III, 877

II skaûstît Warkl., -ĩju U., umarmen Meiran, U., Refl. -tiês, -uôs, -ĩjuôs Tirs., (mit aû ) C., Jürg., einander umarmen Nötk., Saul., um den Hals fallen Tirs., liebevoll um einen herum sein: jauni ļaudis grib tikai mīlēties un skaustīties Seibolt. puiši skaustās ar meitām Nötk. abi tie skaustījās un bučuojās R. A. bērniņi skaustījās ap māti Tirs. sieru sēju, puišiem devu, lai ap mani skaustījās (Var.: knakstījās ) BW. 29476, 4 var. Zu skaut I. cc

Avots: ME III, 877

skāvêt U., = skaut">skaut.

Avots: ME II, 881

skâviens Nötk., (mit â ² ) Karls., skaviens, die Umarmung. zu skaut.

Avots: ME II, 881

I skura,

1) die Hülse
(Mag. IV, 2, 13, 146), Schale, Hülle, die Haut U.;

2) "kupla galva" Siuxt. Wenigstens in der Bed. 1 wohl nebst li. skūrà "Leder, Baumrinde"
eher aus wruss. ckypa "Haut mit den Haaren" entlehnt (s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 548), als (z. B. nach Boisacq Dict. 882) verwandf mit skaut.

Avots: ME III, 905