apslīpēt
‡ apslīpêt, ringsum abschleifen: a. stiklu. Refl. -tiês, sich die Umgangsformen einigermassen aneignen.
Avots: EH I, 114
Avots: EH I, 114
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'slīpēt' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'slīpēt' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (11)
atslīpēt
‡ atslĩpêt,
1) weg-, abschleifen;
2) "im Schlitten auf wenig beschneitem Wege herführen"
Seyershof: te jau var a. žagarus ar ragūm mājā.
Avots: EH I, 168
1) weg-, abschleifen;
2) "im Schlitten auf wenig beschneitem Wege herführen"
Seyershof: te jau var a. žagarus ar ragūm mājā.
Avots: EH I, 168
izslīpēt
noslīpēt
paslīpēt
pieslīpēt
pìeslĩpêt, schleifend anbringen: lē̦cai pieslīpē klāt uotru Konv. 3. viņai pieslīpē̦tas smalkas ierašas Latv.
Avots: ME III, 292
Avots: ME III, 292
saslīpēt
saslīpêt, schleifen, wetzen (perf.) Spr. sasliedêt, = nùosliedêt: s. labību, pļavu.
Avots: ME III, 737
Avots: ME III, 737
slīpēt
slīpêt,
2): brīdi atpūties, sams griežas atpakaļ un slīpē ("?") lejup uz ve̦cuo vietu Jauns. R., dz. un j. 170. Subst. slĩpê̦tājs, ‡
2) ein Läufer
(pejorativ) AP.: šis vērsis ir tāds s.
Avots: EH II, 527
2): brīdi atpūties, sams griežas atpakaļ un slīpē ("?") lejup uz ve̦cuo vietu Jauns. R., dz. un j. 170. Subst. slĩpê̦tājs, ‡
2) ein Läufer
(pejorativ) AP.: šis vērsis ir tāds s.
Avots: EH II, 527
slīpēt
slīpêt, -ẽju,
1) slĩpêt, schleifen, wetzen:
akmeni, stiklu, nazi. kungi slīpē̦tiem zābakiem BW. 33350, 1. slīpē̦ts cilvē̦ks, ein geriebener Mensch U.;
2) wackelnd, lahtschig gehen
Peb., Sessw., Oppek. n. U.;
3) schräge machen
Biel. n. U. - Subst. slĩpêšana, das Schleifen: slĩpẽjums, das einmalige Schleifen; der Schliff Brasche: dārgakmeņu slīpējums; sĩrpê̦tãjs, wer schleift, wetzt: ze̦ltkalis un akmeņu slīpē̦tājs Konv. 2 663. In der Bed. 1 und 2 nebst estn. līpama "schleifen; etwas hinken" aus mnd. slipen "schleifen; schleichen"; in der Bed. 3 zu slìps.
Avots: ME III, 937
1) slĩpêt, schleifen, wetzen:
akmeni, stiklu, nazi. kungi slīpē̦tiem zābakiem BW. 33350, 1. slīpē̦ts cilvē̦ks, ein geriebener Mensch U.;
2) wackelnd, lahtschig gehen
Peb., Sessw., Oppek. n. U.;
3) schräge machen
Biel. n. U. - Subst. slĩpêšana, das Schleifen: slĩpẽjums, das einmalige Schleifen; der Schliff Brasche: dārgakmeņu slīpējums; sĩrpê̦tãjs, wer schleift, wetzt: ze̦ltkalis un akmeņu slīpē̦tājs Konv. 2 663. In der Bed. 1 und 2 nebst estn. līpama "schleifen; etwas hinken" aus mnd. slipen "schleifen; schleichen"; in der Bed. 3 zu slìps.
Avots: ME III, 937