Paplašinātā meklēšana

apsludinât, tr., verkündigen (in grossem Umkreise).

Avots: ME I, 123

‡ atsludinât, Botschaft zurückbringen Lukas 7, 22.

Avots: EH I, 168

ìesludinât, [einreden: tev grūta galva: nevar šuo patiesību iesludināt Kl.].

Avots: ME II, 67

izsludinât, tr., bekannt machen, annoncieren, öffentlich erklären: likumus. izsludinātā dienā daudz jāj uz kalnu LP. IV, 57. Refl. - tiês, zur Genüge annoncieren, bekannt machen: vis˙pirms bija jāizsludinās avīzēs Egl.

Avots: ME I, 800

nùosludinât: mācītājs ... nuosludināja nuo kanceles ... skuolas atvēršanu Janš. Līgava I, 253.

Avots: EH II, 88

nùosludinât, tr., verkündigen Spr.: sace̦rē̦tājs nuosludina savus uzskatus Janš.

Avots: ME II, 853

pasludinât: vīrs atrada naudu un kungam nepasludināja (= neziņuoja) Pas. XI, 359.

Avots: EH II, 174

pasludinât, tr., verkündigen: grē̦ku pieduošanu, brīvlaišanu; Mãrijas pasludināšanas diena, Mariä Verkündigung.

Avots: ME III, 103

sasludinât,

1) zusammenbestellen, -berufen:
s. jaudis uz sapulci Golg.;

2) öffentlich (vieles) versprechen, in Aussicht stellen:
s. ļaudīm visādus labumus.

Avots: ME III, 737

sludinât, tr., intr., fakt.,

1) verkünden, kund tun
U., bekannt machen: sludināt Kristus mācību. sen tuo dižu dižināja, sen bagātu sludināja BW. 21573;

2) (in der Kirche) aufbieten:
jau ar citu sade̦rē̦ta, trīs svētdienas sludināta BW. 13276, 2. - Subst. sludinâšana, das Verkündigen, Bekanntmachen; eine öffentliche Verkündigung U.; sludinãjums, die einmalige Verkündigung, die Bekanntmachung, Annonce (in Zeitungen u. a.); sludinâtãjs, der Verkünd(ig)er, der Bekanntmacher; der Prediger.

Avots: ME III, 940, 941

uzsludinât: jis uzsludinā: kas labāk same̦luos, tis dabās Pas. X, 221.

Avots: EH II, 734

uzsludinât "оповѣстить" Spr.

Avots: ME IV, 380

‡ ìedràudêt androhen, drohend verkünden: baznīcās sludinātām un iedraudē̦tām strāpēm Likumi, pēc kuŗiem Dundagas valstes desmitniekiem būs turēties 13.

Avots: EH I, 509

izslimuôt, izslìmt, intr., eine Krankheit durchmachen, krank zu sein aufhören, genesen: šuo slimību izslimuoja latvju jaunie marksisma sludinātāji Duomas II, 44. viņa bij atkal izslimuojusi Latv.

Avots: ME I, 800

kaĩtîgums, das Schädliche, die Schädlichkeit: materiālisma kaitīgumu atzīst pat viņa sludinātāji SDP. VIII, 13.

Avots: ME II, 136

klàusît [C., PS., Trik., Walk, N. - Peb., Jürg., Serbigal, Arrasch], klaũsīt Kand., [Salis, Tr., Dond., Neuenb., Līn., Bl., Lautb., Gr. - Essern, Selg., Dunika, Ruj.], - u, - Iju, (li. klusýti),

1) intr., hinhorchen:
sen klausīju, nu dzirdēju nuo bāliņa tuo vārdiņu BW. 7686, 4;

2) gehorchen, auf etw. hören:
kâ katrs klausa, tâ tam maksā Mit dem Dat. und Akk.: Sprw. kas neklausa kungam, tas neklausa pātagai. kas tē̦vam neklausa, klausa mežam od. tam jāklausa patē̦vam. lūdz dievu, klausi kungu od. kungam. klausi saimnieku, kaut kas ar liktu sāli sēt un siļķes stādīt un nepazītu citu putnu kâ tik vāveri Etn. IV, 94. nu bij man... klausīt svešu māmuļīti RKr. XVI, 223. klausi manu vārdu Neik.;

3) gehorchen, Frondienste leisten:
par tuo laiku, kamē̦r Ješkus brūzī klausīja, mājas pārredzēja atraitne LP. VI, 567. dziedādama vien staigāju, sīvus kungus klausīdama BW. 130. darbus kluasīt, die Frondienste leisten: atnāca muižā stiprs puisi darbus klausīt LP. VI, 565; [dienen: man saimniekam jāklausa četras nedēļas par dzīvuokli Dond.];

4) gehorchen, funktionieren, (wohl unter deutschem Einfluss):
acis vairs lāgā neklausīja Aps. Refl. -tiês.

1) hören, anhören, auf etwas hören, zuhören, lauschen
- mit dem Gen., Akk., Lok., uz: klausies abām ausīm, skaties abām acīm. pret vējiņu ausi griežu savmāsiņas klausīties BW. I, 225. vai jums neapnīk manis klausuoties? Aps. es tavu klusuo suoļu klausuos Akur. svētdien gāju baznīcā dieva vārdus klausīties BW. 973. trīs nelieši purvā brida manu balsi klausīties Ltd. 1091. (manas balss BW. 497). tāduos me̦lnuos nav vē̦rts klausīties. klausīties lakstīgalas dziesmā. viņš nebija klausījies tē̦vā Blaum. man izlija vīna glāze, uz tevim (Var.: tavu dziesmu) klausuoties BW. 382;

2) klausīties pēc, sich nach jem. erkundigen:
še nav mana arājiņa, kas pēc manis klausījās BW. 813. man deviņi bāleliņi, kas pēc tevis klausījās 463. Subst. klausīšana, das Gehorchen; klausīšanâs, das Hinhorchen, Horchen; klausîtãjs, das Gehorsame; klausîtãjiês, die Zuhörer, die Lauscher, wer hinhorcht, anhört: mīkstsirdīgi klausītājies aizbāzuši ausis LP. VI, 20. [Nebst apr. klausiton "erhören" zu li. paklùsti "gehorchen", klusùs "обладающiй хорошим слухом". Neben diesem balt. kl(a)us - hat man sonst ein gleichbed. k̑leus -, aber balt. k - kann hier weder mit Fick Wrtb. I ⁴ , 48 durch das u (vgl. sludināt!), noch mit Meillet MSL. XV, 338 f., v. Patrubány IF. XXXII, 328 und Petersson Zwei sprachl. Aufsätze 39 durch das folgendes s (vgl. le. zùoss "Gans"! ) erklärt werden. Man braucht auch nicht mit Hirt PBrB. XXIII, 348 Entlehnung aus dem Germanischen anzunehmen, vgl. Pedersen IF. V, 36 und Walde Wrtb. ² 172. Man kann vielmehr annehmen (vgl. auch Trautmann Wrtb. 308), dass dies kl(a)us - zu kluss "still" und li. klùsas "глуховатый" gehört, und dass z. B. li. paklùsti urpst. etwa " stil werden" bedeutete; vgl. damit semamiologisch li. glusnùs "gehorsam": poln. głuchy "still, dumpft, taub" und ksl. oglъхnǫti "taub werden", worauf auch Būga РФР. LXVI, 236 verwiesen hat, sowie ai. š̍am- "ruhign werden": ni-š̍am - "hören".]

Avots: ME II, 216

kvèlîgs, glühend, feurig: uz mums runā jaunas vēsts sludinātāja svinīgā, spēcīgā, kvēlīgā balss Stari III, 87.

Avots: ME II, 354

pabē̦rnis [Ronneb.], pabḕ̦rns, das Stiefkind: tev, māsiņa, cieta daba, tu nederi pabērņuos BW. 21775. sludināt brīvestības evanģeliju dzīves pabē̦rniem. mīs pabē̦rnus kājiņām BW, piel.2 2554, 2.

Avots: ME III, 7

slive̦ns: "sludināt VL" ME. II, 934 zu ersetzen durch "sludināja BW. 7670, 7".

Avots: EH II, 526

slive̦ns, = slave̦ns: slive̦nu sludināt VL. aus Lubn. Mit ostle. iv aus ūv.

Avots: ME III, 934

sludêt, III p. praes. slud, praet. sludẽja, sich verbreiten (von einem Gerücht): slavīte sludēja pa nuovadiņu BW. 16111. kur tā liela slava slud (Var.: sluv ) 11977 var. Nebst sludināt zur Wurzel von slava; mit d aus dem ide. Imperativ k̑lu-dhi?

Avots: ME III, 940

tuvs, tivs Mar. n. RKr. XVII, 126, Lems. n. FBR. IV, 87, Salis, nah: tuvs radinieks Latvju tauta XI, 1, 78. tuvu nāvi sludinātājas Pürs I, 102. tuvākais, der Nächste U.: Sprw. katrs pats sev tuvākais JK. II, 615. - Subst. tuvums, tivums Spr., Salis, die Nähe : tautas nāk tuvumā BW. 13428. tas gabals nav ne tuvumā tik auglīgs (ist nicht entfernt so fruchtbar), kâ aiz Bē̦rzuones Kaudz. Zunächst zum apr. Komparativ tawischan (acc. s.) "den Nächsten" und wohl auch zu li. tuvi "sofort" Lit. Mitt. I, 385 (aus Schaulen; vgl. Leskien Nom. 344 und 443). Wenn es ursprünglich etwa "hiesig" bedeutet hat, abgeleitet von einem Adverb *tū "hier", auf das auch tūlin weist (s. dies), während apr. tawischan dem Vokalismus nach zu slav. tu "hier, dä gehört. Anders darüber Petersson Vergl. siav. Wortstud. 36.

Avots: ME IV, 276

uzsàukt,

4): kâ viņu uzsauc? (wie heisst er?)
Fest, Kaugershof, Siuxt. svē̦tkus u. (nuosludināt), Feiertage ausrufen Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "ausrafen").

Avots: EH II, 732

vè̦sma ² (li. vėsma "die Kühle" Miežinis) Kl., Prl., ein Lufthauch (mit ẽ̦ ) C., Dond., Dunika, (mit ê̦ ² ) Salis, (vẽsmiņa) Widdrisch, (vḕsmiņa ² ) Oknist; ein leichter Windhauch am Abend Frauenb,; eine kühle Luft, Luftströmung, Kühlung U., (mit ẽ̦ ) Arrasch, Jürg., Salis, (mit è̦ ² ) Golg., Sessw.; der Atem (mit è̦ ² ) Golg., Lös., Sessw.: vēja vē̦smas Līgotnis. siltas zieduoņa vē̦smas JR. IV, 2. lē̦na vēsmiņa LP. IV, 20. drebi, apšu lapa, ... vēsmiņā (Var.: vējiņā)! BW. 12709 var. ne vēsmiņas nenuopūtu 4118 var. neuzlaid putniņiem vē̦smu! Golg., Kl. vē̦sma nāk pa durīm iekšā, vēsmu vēdināt Kundziņš Vecais Stenders I 14. (fig.) sludināt jaunās ticības vē̦smas MWM. VIII, 429, viņš man uzpūta vē̦smu Sessw. viņš izlaida vē̦smu (er starb) Golg. - vē̦smas rīkle AP. (mit ẽ̦ ), Golg., KL, Ogershof, Saikava, Sessw. (mit è̦ ² ), die Luftröhre: mirst pēc vē̦smas rīkles iegriezuma Ārstn. kal. II, 67. - vè̦smas ² ķe̦rts, vöm Schlag getroffen Mar.

Avots: ME IV, 570

zūdĩba,

1) die Sorge:
sludināt zemniekiem evanģēliski aizliegtuo zūdību par maizi Plūd. Llv. II, 226; Plur. zūdības, Sorgen, Plackereien LKVv.; der Schmerz Asp.;

2) das Verlorengehen:
mirkļu parādības, zūdībai un aizmirstībai le̦mtas Veselis Daugava I, 426.

Avots: ME IV, 754