Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'smēde' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'smēde' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļa skaidrojumā (6)
graut
gŗaût 2 [Nigr., Dunika, Gr. -Essern], gŗaûju, gŗâvu (li. griáuti "niederbrechen, donnern"),
1) tr., stürzen, schleudern, zertrümmern, zerstören:
nuo visām slē̦ptuvēm sē̦ru un uguni gŗaut Brig. jums, šķiet man, pē̦rkuonu nav kuo gŗaut Vēr. II, 102. piļu mūŗus viņš ir gŗāvis Janš. de̦vušies uz Alūksnes pilsētiņu, tuo arī gŗaut LP. VI, 212. ve̦lna māte atjuož, sākdama smēdes jumtu gŗaut VI, 485. negrauj nuo galda bļuodu zemē! Plm. plūst lielie ūdeņi. sev citu ceļu gŗaujuot (mit Gewalt bahnend) MWM. VI, 49. pie kapa var ar gŗautu sirdi (mit gebrochenem Herz) vēl drīzāk kļūt MWM. VII, 18;
2) mit Erfolg schleunigst bewältigen:
kas tad visus darbus gŗaus un grūdīs Janš.;
3) intr., toben, rollen, donnern:
lai gŗauj ar aukas bargas Vēr. I, 1060. aiz kāpām gŗauj jūŗa Stari II, 83. pē̦rkuons gŗauj un vē̦tra brāžas Rainis. pē̦rkuons gŗauj, uzgŗaudams, rollt gewältig, unaufhörlich JR. VII, 2;
4) stürzen, mächtig schneien:
sniegs gŗauj; - tâ gŗauj kâ gŗauj, es schneit mächtig N. -Autz n. U., [Mitau];
5) sich eiligst begeben, mit Ungestüm eilen, stürzen:
gŗaut pruojām uz pili Rob. es tūdaliņ bez apduomas vai pašā ellē gŗautu Rainis;
6) erbrechen
Ahs. Refl. -tiês,
1) einstürzen, verfallen:
debess līguojas un gŗaujas Plūd. Rakstn. II, 9. pa druskām pīšļuos grausies un nīks MWM. VI, 406;
2) mit Gewalt Eingang zu finden suchen, einstürmen:
bē̦das raizes sirdī graujas JR. IV, 62;
3) toben, lärmen, poltern:
dzird: viens gŗaujuoties pie (auch gar) durvīm LP. VI, 517. ja labs cilvē̦ks, nāc iekšā! kuo gŗaujies? [Nebst gŗût zu la. ingruere "mit Heftigkeit hereinstürzen", gr. ἔχραε "überfiel", r. гру́хнуться "mit Geräusch zusammenstürzen" u. a., s. Berneker IF. X, 164 und Wrtb. I, 357 f., Bechtel Lexil. 334,Trautmann Wrtb. 100, Wood IF. Anz. XXI, 14, Persson Beitr. 284, Güntert Reimw. 171, Boisaq Dict. 1068.]
Avots: ME I, 672, 673
1) tr., stürzen, schleudern, zertrümmern, zerstören:
nuo visām slē̦ptuvēm sē̦ru un uguni gŗaut Brig. jums, šķiet man, pē̦rkuonu nav kuo gŗaut Vēr. II, 102. piļu mūŗus viņš ir gŗāvis Janš. de̦vušies uz Alūksnes pilsētiņu, tuo arī gŗaut LP. VI, 212. ve̦lna māte atjuož, sākdama smēdes jumtu gŗaut VI, 485. negrauj nuo galda bļuodu zemē! Plm. plūst lielie ūdeņi. sev citu ceļu gŗaujuot (mit Gewalt bahnend) MWM. VI, 49. pie kapa var ar gŗautu sirdi (mit gebrochenem Herz) vēl drīzāk kļūt MWM. VII, 18;
2) mit Erfolg schleunigst bewältigen:
kas tad visus darbus gŗaus un grūdīs Janš.;
3) intr., toben, rollen, donnern:
lai gŗauj ar aukas bargas Vēr. I, 1060. aiz kāpām gŗauj jūŗa Stari II, 83. pē̦rkuons gŗauj un vē̦tra brāžas Rainis. pē̦rkuons gŗauj, uzgŗaudams, rollt gewältig, unaufhörlich JR. VII, 2;
4) stürzen, mächtig schneien:
sniegs gŗauj; - tâ gŗauj kâ gŗauj, es schneit mächtig N. -Autz n. U., [Mitau];
5) sich eiligst begeben, mit Ungestüm eilen, stürzen:
gŗaut pruojām uz pili Rob. es tūdaliņ bez apduomas vai pašā ellē gŗautu Rainis;
6) erbrechen
Ahs. Refl. -tiês,
1) einstürzen, verfallen:
debess līguojas un gŗaujas Plūd. Rakstn. II, 9. pa druskām pīšļuos grausies un nīks MWM. VI, 406;
2) mit Gewalt Eingang zu finden suchen, einstürmen:
bē̦das raizes sirdī graujas JR. IV, 62;
3) toben, lärmen, poltern:
dzird: viens gŗaujuoties pie (auch gar) durvīm LP. VI, 517. ja labs cilvē̦ks, nāc iekšā! kuo gŗaujies? [Nebst gŗût zu la. ingruere "mit Heftigkeit hereinstürzen", gr. ἔχραε "überfiel", r. гру́хнуться "mit Geräusch zusammenstürzen" u. a., s. Berneker IF. X, 164 und Wrtb. I, 357 f., Bechtel Lexil. 334,Trautmann Wrtb. 100, Wood IF. Anz. XXI, 14, Persson Beitr. 284, Güntert Reimw. 171, Boisaq Dict. 1068.]
Avots: ME I, 672, 673
kalvenieks
kal˜veniẽks, kal˜viniẽks, der Schmiedegast, der Mensch, welhcer zum Schmied geschickt wird, um einige Sachen vom Schmied schmieden zu lassen und diesem dabei behilflich zu sein: labam kalējam daudz kalvenieku Mar., Nötk., Druw., Bers. n. A. XVI, 284. pienāca pie smēdes vēl citi kalvenieki Niedra.
Avots: ME II, 146
Avots: ME II, 146
kvēlēt
kvèlêt, -u od. -ẽju, -ẽju, kvè̦luôt, [kvē̦lāt L.], intr.,
1) glimmen, glühen, schimmern:
bet galva de̦g, kvēlē kâ uguns Vēr. I, 1305. uogles beidz kvē̦luot I, 1311. aiz bailēm sirds izkūst kâ kvē̦luošs var,š Aps. Fig., glühen: se̦nās sāpes sirdī kvē̦l Krūza. dziļumā dusmas lai kvē̦l Rainis. gurdi rīta blāzma kvē̦l Apsk. kvē̦luošas acis, wie kvē̦luošas uogles ;
[2) brennenden Schimerz verursachen:
zuobi kvēlē U.] Refl. -tiês, glimmen, glühen, schimmern: Rīgas smēde kvē̦luojās BW. 6174, 8. tautu dē̦lu dvēselīte kâ uoglīte kvē̦luojās BW. 5377. ziedi kvē̦luojas MWM. VI, 924. [Anniņai sarkans kūsis, tas zem galda kvē̦luojas (Var.: kvē̦luo) BW. 34621. Vgl. kveldêt.]
Avots: ME II, 353, 354
1) glimmen, glühen, schimmern:
bet galva de̦g, kvēlē kâ uguns Vēr. I, 1305. uogles beidz kvē̦luot I, 1311. aiz bailēm sirds izkūst kâ kvē̦luošs var,š Aps. Fig., glühen: se̦nās sāpes sirdī kvē̦l Krūza. dziļumā dusmas lai kvē̦l Rainis. gurdi rīta blāzma kvē̦l Apsk. kvē̦luošas acis, wie kvē̦luošas uogles ;
[2) brennenden Schimerz verursachen:
zuobi kvēlē U.] Refl. -tiês, glimmen, glühen, schimmern: Rīgas smēde kvē̦luojās BW. 6174, 8. tautu dē̦lu dvēselīte kâ uoglīte kvē̦luojās BW. 5377. ziedi kvē̦luojas MWM. VI, 924. [Anniņai sarkans kūsis, tas zem galda kvē̦luojas (Var.: kvē̦luo) BW. 34621. Vgl. kveldêt.]
Avots: ME II, 353, 354
lielēdējs
lūškas
lũškas, [lùškas 2 Lis., Warkl., Bers., Domopol),
1) die Zange
C.: gan es zināšu saņemt karstu dzelzi ar lūškām Kaudz. M. viņš izņe̦m ar lūkšām nuo uguns dzelzs gabalu Plūd. (kulaki līdzīgi smēdes lūškam L. W. 1922, I, 22;
2) lūška "eine Klemme,
kur kurpnieks iespīlē ādu šūšanai" Mahlup. - Nebst lūkšas "Kneifzange" vielleicht auf lūz(s)tj-: lūz(s)k(j)- (zu lûzt) beruhend; vgl. lūzna "Zange".]
Avots: ME II, 520
1) die Zange
C.: gan es zināšu saņemt karstu dzelzi ar lūškām Kaudz. M. viņš izņe̦m ar lūkšām nuo uguns dzelzs gabalu Plūd. (kulaki līdzīgi smēdes lūškam L. W. 1922, I, 22;
2) lūška "eine Klemme,
kur kurpnieks iespīlē ādu šūšanai" Mahlup. - Nebst lūkšas "Kneifzange" vielleicht auf lūz(s)tj-: lūz(s)k(j)- (zu lûzt) beruhend; vgl. lūzna "Zange".]
Avots: ME II, 520
sveilēt
svèilêt 2 -ẽju,
1) heiss, glühend machen
(mit eĩ) Jürg., Salis, (mit èi 2 ) Golg., Schwanb., (den Ofen) stark heizen Lis., Sessw., Lasd., Bolwen, (mit èi 2 ) Vīt., Bers., Stockm., Odsen, Laud., Bewershof; Hitze verbreiten: šuodien (saule) stipri sveilē Saikava. kuo tu krāsni tik stipri sveilē, vai tu māju gribi nuodedzināt? Drosth. negrib un negrib vārīties, kaut gan jau kādu stundu sveilēju (heize stark, aber mit nassem Holz) Laud.;
2) unaufhörlich rauchen
Bers.;
3) intensiv beschäftigt sein:
jau nuo paša rīta sveilē ar kulšanu Saikava. Refl. -tiês,
1) stark geheizt werden
Tirsen n. RKr. XVII, 80 (mit èi 2 ); lichterloh brennen: krāsns viņam sveilējas dienu un nakti Sessw., ähnlich Druw. n. Etn. II, 161. trīs naksniņas... smēde sveilējās BW. 24875;
2) sich in der Glut (der Sonne oder des Ofens) wärmen
(Mor., Lis., Bers.) und dabei rot werden Tirsen n. RKr. XVII, 80. Vielleicht (nach J. Schmidt Voc. II, 486) mit"Entgleisung" zu svilt; oder mit dem Vokalismus von an. svīda "sengen, brennen"?
Avots: ME III, 1147
1) heiss, glühend machen
(mit eĩ) Jürg., Salis, (mit èi 2 ) Golg., Schwanb., (den Ofen) stark heizen Lis., Sessw., Lasd., Bolwen, (mit èi 2 ) Vīt., Bers., Stockm., Odsen, Laud., Bewershof; Hitze verbreiten: šuodien (saule) stipri sveilē Saikava. kuo tu krāsni tik stipri sveilē, vai tu māju gribi nuodedzināt? Drosth. negrib un negrib vārīties, kaut gan jau kādu stundu sveilēju (heize stark, aber mit nassem Holz) Laud.;
2) unaufhörlich rauchen
Bers.;
3) intensiv beschäftigt sein:
jau nuo paša rīta sveilē ar kulšanu Saikava. Refl. -tiês,
1) stark geheizt werden
Tirsen n. RKr. XVII, 80 (mit èi 2 ); lichterloh brennen: krāsns viņam sveilējas dienu un nakti Sessw., ähnlich Druw. n. Etn. II, 161. trīs naksniņas... smēde sveilējās BW. 24875;
2) sich in der Glut (der Sonne oder des Ofens) wärmen
(Mor., Lis., Bers.) und dabei rot werden Tirsen n. RKr. XVII, 80. Vielleicht (nach J. Schmidt Voc. II, 486) mit"Entgleisung" zu svilt; oder mit dem Vokalismus von an. svīda "sengen, brennen"?
Avots: ME III, 1147