sprãdzêt C.,
-ẽju, tr.,
1) schnallen (mit
ã ) Wolm., Jürg., Wandsen, Dond., U.;
mit Schnallen versehen: cieti... sprādzējat... kumeliņu! Biel. 914.
meiteni... pušķuojuot,... sprādzējuot un marguojuot kâ mietnieks zirgu Dok. A.
sprādzē̦tās kurpes MWM. XI, 164.
znuoti... sprādzē̦tiem zābakiem BW. 3854;
2) prügeln : pirkšu pātadziņu, .. . sprādzēš[u] (Var.:
sukāšu, sluodzīšu) tavu kažuociņu (Var.:
muguriņu) BW. 26095, 1;
3) tüchtig und viel essen: ē̦dat, ļaudis, sprãdzējat! Ober-Bartau n. Latv. Saule 1926, S. 425. Refl.
sprãdzêtiês Karls.,
sich schnallen.Avots: ME III,
1014