Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'stika' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'stika' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļa skaidrojumā (6)
ķikāns
ķikāns [um Walk, ein Vogel]: precē mani ķikanam (Var.: stikanam) BW. 15636; [in N. - Peb. sei ķikāns der Hahn, in Lös. - ein kleiner Sumpfvogel mit langem Schnabel und langen Beinen, der auffliegend ķiku ķiku schreie und niederfliegend wie ein Schaf blöke, angeblich identlisch mit ķi(k)kaza (die Bekassine).]
Avots: ME II, 379
Avots: ME II, 379
lauska
laûska,
1) etwas Zerbrochenes
[Ringmundshof], z. B. ein alter Tisch Mar. oder eine zerbrochene Schüssel" par lausku sauc māla bļuodu vai puodu ar nuoplīsušu malu, kur smiltis glabā kuoka trauku beršanai vai suņiem duod lacekli Laud. ieduodat man kaut kādu lausku, nuo kā kaķi ceļā paēdināt A. XX, 346;
2) Splitter, Scherbe
[laûski, Scherben Kl.]: stiklu lauskās mirdz šķidrums Stari II, 421. akmini un lauskas jāme̦t bij uz viņas kapa Liekais. lauskas - gabali nuo saplīsuša katla Etn. IV, 129; [ein unförmliches Stück, ein Fetzen: lakatam atplīsusi lausku Wessen];
3) lauskas, der Schinn, Schelfer
Oppek., Sessw.;
4) lauska, auch laûsks [Erlaa], der Brecher (Personifikation des Frostes). Wenn der Lette bei starken Frost die Wände, Bäume, das Eis krachen und knacken hört, so sagt er:
tur sit laûska puika ar pātadziņu Mar. n. RKr. XV, 123; gew. laûskas, [laũskas Ruj., Lautb., laûski Warkl.] od. laûsks speŗ, sit: bija salts, lauskas spēra A. XVII, 485. sprē̦gā me̦t; lauskas me̦t, lauž ziemā, īpaši tad, kad pa dienu ir saule spīdējusi un pa nakti stipri salst; tad priedes kuoka stāvkuočelēm (stikaļiem, vabām, riķiem) nuo salas tuŗ kur tās sē̦tā pinuot saliektas, atpliżt mazas šķembelītes, pie kam labi nuoknaukšķas. šuos knaukšķienus dzirduot saka: "tad ta salst, ka lauskas vien lauž (me̦t)". lauska spēriens: kuoka visū tiek bieži atrasta šķeltne (ieplīsums), kas ceļuojties lauskām speŗuot; šai šķeltnē ar˙vien sakrājas skaidri, te̦kuoši sveķi Etn. I, 58. ādas sasprē̦gājumi jāsmērē ar lauska spēriena sveķiem Erlaa. lausks staigā apkārt un šur tur kapā skaļiem dimanta cirvīšiem. - Zu laûzt; [so am ehesten in den Bed. 1 - 2 und 4, und dem widersprächen nicht r. лускъ "Knacken", лускá "Hülse, Schale, Sreu", лýскать "platzen", sloven. lûska "Schuppe" u. a. (s. Berneker Wrtb. I, 747), sowie li. lùskos "Lumpen" (von Būga РФВ. LXV, 318 und LXXI, 470 f. hierher gestellt), wenn li. lusk - hier (was phonetisch möglich ist) auf *lužsk - zurückgeht].
Avots: ME II, 430
1) etwas Zerbrochenes
[Ringmundshof], z. B. ein alter Tisch Mar. oder eine zerbrochene Schüssel" par lausku sauc māla bļuodu vai puodu ar nuoplīsušu malu, kur smiltis glabā kuoka trauku beršanai vai suņiem duod lacekli Laud. ieduodat man kaut kādu lausku, nuo kā kaķi ceļā paēdināt A. XX, 346;
2) Splitter, Scherbe
[laûski, Scherben Kl.]: stiklu lauskās mirdz šķidrums Stari II, 421. akmini un lauskas jāme̦t bij uz viņas kapa Liekais. lauskas - gabali nuo saplīsuša katla Etn. IV, 129; [ein unförmliches Stück, ein Fetzen: lakatam atplīsusi lausku Wessen];
3) lauskas, der Schinn, Schelfer
Oppek., Sessw.;
4) lauska, auch laûsks [Erlaa], der Brecher (Personifikation des Frostes). Wenn der Lette bei starken Frost die Wände, Bäume, das Eis krachen und knacken hört, so sagt er:
tur sit laûska puika ar pātadziņu Mar. n. RKr. XV, 123; gew. laûskas, [laũskas Ruj., Lautb., laûski Warkl.] od. laûsks speŗ, sit: bija salts, lauskas spēra A. XVII, 485. sprē̦gā me̦t; lauskas me̦t, lauž ziemā, īpaši tad, kad pa dienu ir saule spīdējusi un pa nakti stipri salst; tad priedes kuoka stāvkuočelēm (stikaļiem, vabām, riķiem) nuo salas tuŗ kur tās sē̦tā pinuot saliektas, atpliżt mazas šķembelītes, pie kam labi nuoknaukšķas. šuos knaukšķienus dzirduot saka: "tad ta salst, ka lauskas vien lauž (me̦t)". lauska spēriens: kuoka visū tiek bieži atrasta šķeltne (ieplīsums), kas ceļuojties lauskām speŗuot; šai šķeltnē ar˙vien sakrājas skaidri, te̦kuoši sveķi Etn. I, 58. ādas sasprē̦gājumi jāsmērē ar lauska spēriena sveķiem Erlaa. lausks staigā apkārt un šur tur kapā skaļiem dimanta cirvīšiem. - Zu laûzt; [so am ehesten in den Bed. 1 - 2 und 4, und dem widersprächen nicht r. лускъ "Knacken", лускá "Hülse, Schale, Sreu", лýскать "platzen", sloven. lûska "Schuppe" u. a. (s. Berneker Wrtb. I, 747), sowie li. lùskos "Lumpen" (von Būga РФВ. LXV, 318 und LXXI, 470 f. hierher gestellt), wenn li. lusk - hier (was phonetisch möglich ist) auf *lužsk - zurückgeht].
Avots: ME II, 430
priekšrocība
prìekšrùocĩba,* das Vorrecht, die Priorität; eine auszeichnende Eigenschaft: iegūt priekšruocību pret citām pavalstnieku šķirām Konv. 2 901. pirmais nuo Repina populārākajiem darbiem ir "Burlaki", un te jau parādās viņa priekšruocības: stipra, interesanta karakteristika etc. Vēr. I, 1400.
Avots: ME III, 397
Avots: ME III, 397
stikālis
stikãlis Barbern, stikālis Wid., Linden (in Kurl.), gew. der Plur. stikāļi U., stikaļi U., stikaļi L., Etn. I, 58; IV, 98, Lind. n. Bielenstein Holzb. 177, Zaunspricker: dze̦nu... mietus, stikaļus St. stikaļu sē̦ta Purap. Kkt. 98. Etwa zu ahd. stīga "Lattenverschlag für Kleinvieh" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 611)?? Vgl. auch strikāļi.
Avots: ME IV, 1066
Avots: ME IV, 1066
stikāns
stikāns,
1) ein Wasservogel mit langen Beinen und langem Schnabel
Warkl., Lubn., Meiran: Jānīšam gaŗas kājas kâ tam purva stikanam BW. 20235. stikaniņ, gaŗkājiņ! 34319. precē manis stikanam (Var.: kikanam), precē sluokas dēliņam. gana labi puiši būtu, ka ne gaŗi de̦guniņi 15636 var.;
2) verächtl. Benennung für einen dürftig Bekleideten
Meiran. Zum Vorigen? Vgl., auch stikuots.
Avots: ME IV, 1066
1) ein Wasservogel mit langen Beinen und langem Schnabel
Warkl., Lubn., Meiran: Jānīšam gaŗas kājas kâ tam purva stikanam BW. 20235. stikaniņ, gaŗkājiņ! 34319. precē manis stikanam (Var.: kikanam), precē sluokas dēliņam. gana labi puiši būtu, ka ne gaŗi de̦guniņi 15636 var.;
2) verächtl. Benennung für einen dürftig Bekleideten
Meiran. Zum Vorigen? Vgl., auch stikuots.
Avots: ME IV, 1066
stokaļi
stuokaļi: nach Augstkalns FBR. XVII, 102 als Druckfehler durch stikaļi zu ersetzen!
Avots: EH II, 598
Avots: EH II, 598