Paplašinātā meklēšana

straujupĩte, ein rasch fliessender Fluss: straujupīte... aizrāva... vainaciņu BW. 6149. tec garām, straujupīte! 10816, 2.

Avots: ME IV, 1082

apsêst (li. apsė´sti),

1) tr., ringsum etw. besetzen, belagern, sitzen:
apsē̦dušas tautas galdu BW. 20316. šuo kalnu japāņi bij apsē̦duši A. XX, 299. ve̦lna, nešķīsta gara apsē̦sts, vom Teufel, bösen Geist besessen; so auch aktiv: tuo ir lietuvē̦ns apsēdis JK. II, 102. drudzis bij kādu apsēdis Etn. III, 30;

2) intr., sich setzen, sich niederlassen:
es apsēdu pie uozuola Ltd. 625. es apsēdu raudādama straujupītes maliņā BW. 8395. Refl. -tiês, sich setzen: ienācēji apsēžas LP. VII, 615. apsēdies, lai vistiņas pautiņus dēj.

Avots: ME I, 119

bridinât (li. (brìdinti),

1) causat. von brist, waten, schtreiten lassen:
es nebristu bridināma, neraudātu raudināma BW. 9186. kam tu mani agri cēli, aukstu rasu bridināji 5364. tautas mani bridināja pa asiem rugājiem 13727. tiltiem grīsta tā upīte, nebridiņa kumeliņa BW. 22853. pēc tas mani dziļus dubļus kājinām bridināja RKr. XVI. 163;

2) iterat. von brist: dažu augstu kalnu kāpu, dziļus dubļus bridināju BW. V, 213. daža laba straujupīte man ceļā bridināja Rutz. n. RKr. XVI, 112.

Avots: ME I, 331

cĩkstîties, [cîkstîties ² Salis, Ruj., Nigr.], cĩkstêtiês [C.], auch cīkstuoties, kämpfen, ringen: velns aicinājis muļķīti cīkstēties LP. VI, 672; VII, 140. ūdris, bebris cīkstuojās straujupītes maliņā BW. 30592. ir jācīkstās ar grūtumiem GL. [Zu cīties.]

Avots: ME I, 390

dur̃t, duŗu, dũru [li. dùrti], tr.,

1) stechen, stossen:
ar sķē̦pu durt. dūru piešus kumeļam BW. 11482. piešiem dūru kumeliņu 13987. čūska duŗ. tumšs, lai acī duŗ, es ist stockfinster;

2) egli, priedi, duori durt, eine Tanne, Fichte zum Bienenstock aushöhlen
Biel. H. 191. augsti dūru sila priedi BW. 24908, 2;

3) von verschiedenen Krankheiten, Stichen im Körper:
caurējs, dūrējs, liesa duŗ Tr. IV, 91, 108, 175, 348. Ohne bestimmtes Subj. mit Bezeichnung des leidenden Körperteiles im Lokativ: man vē̦de̦rā duŗ. kad miesā kaut kur duŗ, plēš, tad šī vieta jāmazgā Etn. II, 148;

4) ve̦cu bābu durt, ein Spiel
U. Refl. -tiês,

1) sich sechen, stossen, einander stechen, stossen:
spalva durdamās (papīrā) viņu dažreiz uzmuodinājusi nuo viņa dzejas sapņiem Vēr. I, 1183. lai es sirdī duŗuos šķē̦pu Ar. 2016. ve̦lns salielījies ar dievu caur žuogu durties LP. VII, 1186. luopi savā starpā duŗas Etn. II, 172. [pie cita durties St., sich an einen reiben, einen anfahren];

2) Anstoss erregen, zuwider sein, auffallen, mit dem Körperteile
im Lokativ, dem etw. zuwider ist: uotra vainas acīs duŗas, springen in die Augen. cietuoksnis dūrās Vidzemes vāciešiem kâ skabarga acīs Kaudz. M. viņai dūrās ausīs viņu spārnu trīšana Up. 32. nelāga smaka nāsīs duŗas. tas man vis˙vairāk duŗas sirdī Vēr. I, 1462. [kuo tu te duries U., was hast du hier zu suchen?];

3) in Berührung kommen:
gan jau dūrušies, sie haben schon mit einander zu tun gehabt (in Unehren);

4) sich wohin begeben, bergen:
nezinu, kur durties U. kur dursies straujupīte BW. 8560;

[5) anstossen, stolpern, fehlen
L., St. - Wohl zu serb. ùdruti, r. dial. убыри́ть osorb. dyrič "einen Schlag versetzen", s. Mikkola IF. XVI, 99 f. und Berneker Wrtb. I, 180].

Kļūdu labojums:
13987 = 13984

Avots: ME I, 520

dzìrkstelêt, -ēju, (auch dzìrksteļuot, Funken sprühen, funkeln: straujupīte dzirkstelēja. nuo viņas acīm dzirksteļuot dzirksteļuoja.

Avots: ME I, 554

iẽlùoks Kand., [ìelùoks PS., C., iêluoks ² Bauske, Ruj.], auch iẽlùoka, ielùocis, ielùoce, ielùokne BW. 17838,

1) eine in den Volksliedern vielgenannte Verzierung der
vilnaine, der Handschuhe, auch das Kragens und des Gürtels; n. L. Fransen; Einschlag an Kleidern Mag. IX, 2, 222, brodierter Rand der vilnaine; Falte M.; in Selb.: "ieluoki ir lakata malā ieausta strīpa nuo savādas dzijas": vai duos kre̦klu bez piedurkņu, vai vilnaini bez ieluoka BW. 25410. bez ieluoču 6780. vai tie bija cimdu raksti, vai villaines ieluociņi? 935, (vgl.: apsedzās bārenīte gaŗieluoku villainīti 4477; 4777). es neadu raibu cimdu bez pe̦lē̦ku ieluociņu 7257; 25270, 1. apkaklīšu stūrīšam sīki šūti ieluociņi 6651. plānu deva sveša māte bez ieluoku paladziņu 4610. man bija raiba juosta deviņiem ieluokiem 1061. māt[e] (pirka) ieluoka mētelīti BW. 32103, 2. tev vajaga kuoklēm galdu, man ieluoku austuvītes 3645. gudreniece tautas meita, klētī luoka ieluociņus 13852 (ieluocītes 7131.) ar pušķiem galdu slauku, ieluočiem istabiņu 21551. In Livl. sind n. Mag. XX, 3, 117 mit ieluoki die tiefen Falten am Rückenschoss der alten Männerröcke und die mit rotem Wollband eingefassten Zacken am unteren Rande der Weiberkamisole bezeichnet worden (Wend., Lindenhof);

2) die Einbucht, Biegung:
straujupītes ieluokā A. XI, 550. nuonāca pie kapsē̦tas meža ieluokā Niedra. pa rudzu ieluokiem nāk meiča A. Up. J. 1. 1. baltais matu ieluoks ap tuo bij smuki sasukāts A. XXI, 264. tauriņš brūniem spārnu ieluokiem;

3) das in den Brautschatz
(pūrs) Niedergelegte U.: ieluokus līdzināt U., wegen der Mitgabe der Braut übereinkommen;

[4) der Aufzug (beim Weben)
Bielenstein Holzb. 390].

Avots: ME II, 41, 42

labinât [li. lãbinti "grüssen", prisilãbinti "sich anschmeicheln"], tr.,

1) jem. gut nennen, preisen, loben:
laba biju labināma. trīs gadiņi tautu dē̦ls mani labu labināja BW. 15074;

2) locken:
straujupīte te̦cē̦dama mani līdzi labināja BW. 31009;

3) begütigen, zärtlich behandeln, streicheln:
"kuo nu par niekiem piktuojies?"viņš labināja Alm. visi nu zirgu glauda un plikšina, mīlina un labina Janš. saimniece suni labina kâ brāli LP. VI, 257. Refl. -tiês, sich liebenswürdig, freundlich gebärden, sich anschmeicheln: tikmē̦r labinājies, kamē̦r pierunājis LP. V, 144. kuo tu ap manim labinies?

Avots: ME II, 395

nùostil˜t [Nitau], intr., ruhig werden, sich beruhigen, Ruhe finden: tik tam stilt, tik tam rimt, cik nuostila straujupīte BW. 8966. saimnieks nevarēja nuostilt, neaizgājis uz mežu Schwanb.

Avots: ME II, 859

pìemest,

1) zu-, hinzuwerfen; zuwenden, zuteilen; zu einer Kollekte beitragen
U.; hinzufügen: kalpam pie algas piemest Kav. ziņnesis piemeta pirkstus pie ce̦pures Poruk V, 277. kas liels un svarīgs - gribē̦tuos vēl piemest Juris Brasa 169;

2) vollwerfen, werfend anfüllen:
tik˙pat te̦k straujupīte, i[r] pieme̦sta žagariņu BW. 8972;

3) vorwerfen
Wessen: piemest nedarbus, Unarten vorwerfen MWM. v. J. 1903, S. 653. bāliņš man maizi deva, ik dieniņas pieme̦zdams (Var.: pārme̦zdams) BW. 18952, 1 var. In Mar. piemest, in unangenehmer Weise an etwas erinnern: viņš man arvienu pieme̦t manu ve̦cuo brūti. man piemeta bāleliņi šuo vietiņu, tuo vietiņu; es aizgāju tai vietā, brāļi ceļa nezināja BW. 8892, 2. Refl. -tiês,

1) sich anlehnen, anstossen, berühren:
zars piemetas pa reizei viegli pie luoga rutīm Blaum. st.3. pūra nesējiem pūrs nuo klēts tâ jāizne̦s, ka tie ne˙kur nepieme̦tas BW. III, 1, 29. p. pie durīm, anklopfen Dond.;

2) überfallen:
slimība pieme̦tas, man erkrankt. viņam pieme̦tusies sirds kaite. kas nuo tāses vīzes pin, tam kaškis pieme̦tas Etn. II, 187. Sprw.: nelaime lai labāk pieme̦tas (soll lieber heimsuchen) cilvē̦kiem, nekâ luopiem;

3) sich niederlassen:
piemeties, kur nu redzi brīvu vietu! Poruk III, 283. man vajaga vietas, kur ziemu piemesties Blaum. Pie skala uguns 156. pie radiem ne˙kādas piemešanās man nebij Kaudz. M. 17;

4) sich dranmachen:
viņš viņai piemeties klāt, er hat sich an sie herangemacht Kav. sāks vai vēl piemesties par brūtgānu! Alm. Kaislību varā 52;

5) gefüllt, besetzt werden:
ābuoli pieme̦tušies tārpu. kuoki pieme̦tušies putnu;

6) einander Vorwürfe machen:
es dzē̦rājs tautu dē̦ls, man dzē̦rāja līgaviņa; nevarēja piesamest (Var.: piemesties) viens uotram dzīvuojuot BW. 26970.

Avots: ME III, 271, 272

rāvûdens, eisenhaltiges Wasser: nuodzeries, bāleliņ, pur[v]ienā rāvūdeni! BW. 21896. te̦k straujupīte, rāvūdeni atsizdama 25950, 8. kam tu augi, balta puķe, rāvūdeņa maliņā? 22356.

Avots: ME III, 500

sarimt, intr., sich beruhigen, still werden Spr.: tik sastilt, tik sarimt valuodiņu cē̦lājiem, cik sarima straujupīte dienu, nakti te̦cē̦dama BW. 8966 var.

Avots: ME II, 717

sastilt, intr., still, ruhig werden: tik sastilt, tik sarimt man[a] auguma pē̦lājam, cik sastila straujupīte, dienu. nakti te̦cē̦âama BW. 8966.

Avots: ME III, 747

tecin, Adv., zur Verstärkung von tecêt: tecin te̦k straujupīte BW. 10874, 1. tētiņš tecin te̦k kumeļam auzas duot 26551, 14. Zur Form s. Le. Gr. 225.

Avots: ME IV, 153