tēviņa
tēviņa (eigentlich ein gen. s. ?), des Bienenkonigs Haus, ein Stock, von den Bienen ihm zubereitet (?) Für. I.
Avots: ME IV, 176
Avots: ME IV, 176
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'tēviņa' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'tēviņa' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (1)
Šķirkļa skaidrojumā (16)
atturēt
bais
baîs: man b, nuo zuosu tēviņa Linden. b. bij nuo vāčiešiem ebenda. bais iet da ve̦lnu Pas. III, 458. b. tava suņu VIII, 218. man tevi ne bais Ulanowska Łotysze 12. In Pilda nach FBR. XIII, 45 und in Zvirgzdine werde dieses Wort mit langem und erweichtem -s gesprochen.
Avots: EH I, 199
Avots: EH I, 199
jo
juõ [Tr., Nigr., Dond., Dunika, C., jùo Serbigal, Neuenb., PS., Arrasch, Serb., Jürg., N. - Peb., Trik., Wolm., juô 2 Bl., Līn., Salis., Ruj., Lautb., Wandsen, Gr. - Essern] (li. júo),
1) vor dem Positiv stehend bildet juo im VL. den Komparativ; zuweilen mit vēl verstärkt: lustīgs bija mans brālītis, kad apaļa līgaviņa; juo lustīgs bāleliņš, kad viļņuoja rudzu lauks BW. 1056, 1. labs bija mūs[u] kundziņš, vēl juo laba gaspažiņa. Diesem Komparativ folgt im VL. oft nekâ, kâ, ne als:
man juo laba cūku meita, nekâ tava līgaviņ'a, ich habe eine bessere Schweinehüterin, als deine Braut BW. 21257, 2. juo salda mutīte ne me̦dutiņš 11172. juo konkurrierend mit vēl, noch, viel, steht vor dem Komparativ zur Verstärkung desselben: man kājiņa juo (Var.: vēl) vieglāka kâ (ne) jaunām meitiņām, mein Fuss ist noch (viel) leichter, als derjenige der jungen Mädchen BW. 238, 1. juo verleiht im VL. nicht nur Adjektiven, sondern auch Substantiven und Verben substantivischen Sinn im Zusammenhange des Satzes: prieki, prieki tēviņam, kad zaļuoja rudzu lauks; vēl juo prieki dēliņam, kad svētīta līgaviņa, Freude hat der Vater, wenn das Roggenfeld grünt, noch grössere Freude hat (aber) der Sohn, wenn er ein gesegnetes Frauchen hat BW. 1056. tūļa, tūļa vedējiņš, ēl juo tūļa ve̦damā BW. 18258. piede̦r pļava, kad nuopļauta, juo piede̦r, kad sagrābta 24807, 5. juo mīlēju tautu dē̦lu nekâ tē̦vu, māmulīti, ich liebte den Freier mehr, als Vater und Mutter 17770;
2) juo in relativer Funktion, vor dem Begriff stehend, den es hervorhebt,
a) vor Adjektiven: [šis juo labs U., dieser ist besonders gut].
lai juo gaŗa vasariņa, man dziesmiņu nepietrūka BW. 415, wenn der Sommer auch noch so lang ist, so gebrach es mir doch nicht an Liedern. man dzīve juo laba, ich habe ein sehr schönes Leben. jau man mazs augumiņš, auž juo šauras (sehr schmal) villainītes BW. 5365. lai tā auga juo cik skaista (Var.: gana, diez cik skaista), būs man kāju āvējiņa BW. 11077;
b) vor Adverbien: viņi dzīvuo juo laimīgi, sie leben sehr glücklich;
juo drīz, sehr bald; juo laiku paziņuot, rechtzeitig melden; juo aizvakar, vorvorgestern; kalnā kāpu es dziedāt, juo kalnā gavilēt, kalnā man linu zeme, juo kalnā arājiņš, ich stieg auf den Berg, um zu singen, auf die Spitze des Berges, um zu jubilieren BW. 623; 25919. juo lejā upe te̦k, sehr tief unten fliesst ein Fluss BW. 25950, 2. Zur Verstärkung wird das Adjektiv und Adverb vor juo nicht selten wiederholt: viņš bagāts juo bagāts, er ist sehr, sehr reich. abi dzīvuoja laimīgi juo laimīgi, beide lebten überaus glücklich LP. III, 35. drīz juo drīz, sehr bald; laiku juo laiku, sehr zeitig LP. VII, 567;
c) vor Substantiven: brāļi mani dzērājiņi, es māsiņa juo dzērēja, meine Brüder sind Trinken, ich, die Schwester, bin eine viel grössere Trinkerin
BW. 19938, 1. brīnumi, juo brīnumi! tie bij mani juo brīnumi, das war für mich ein sehr grosses Wunder BW. 11691, 1. vilkam juo dieviņ, dem Wolf ist das sehr nach dem Sinn RKr. VIII, 87; kad viņš nenāk, nenāk, man juo dieviņ, kommt er nicht, so mag er nicht kommen, um so besser für mich Kaul.;
d) vor Verben: uotrreiz vairs neduos, kad arī lūgtu, zum zweitenmal wird er nicht geben, wenn man ihn auch noch so sehr bitten wollte
Jan. kuo tad saimniece ar saviem luopiņiem vien izdarīs, lai arī juo rūķē̦damies Sil.;
3) korrelativ juo - juo, je - desto, je mehr - desto mehr:
[juo lielāks, juo labāks U.] Sprw. juo asa rīkste, juo mīļš bē̦rns. juo pliks, juo traks; juo salst, juo skrej, je ärmer jemand ist, desto toller treibt er es; je ärmer es friert, desto schneller läuft man. juo negrib, juo duod. juo es malu, juo man tika BW. 8032. bet juo malis, juo vairāk miltu ticis LP. VI, 67. ietin iešu šuoruden, vai pie jauna, vai pie ve̦ca; juo pie jauna, juo raže̦na, juo pie ve̦ca, juo bagāta RKr. XVI, 90. Das zweite juo wird im VL. zuweilen weggelassen: vari, vari tu, tautieti, juo tu vari, es varēju RKr. XVI, 148;
4) juo mit dem Gen. eines zeitbestimmenden Substantivs: viņš juo dienas (Gen. Sing., vgl. ik˙dienas) juo vājāks, mit jedem Tage wird er schwächer.
[viņš juo ikdienas ņe̦mas gudrībā U., er wird immer klüger.] es vē̦ruoju, ka juo gads (Gen.) juo spuožāks tika mana dē̦la skatiens, ich bemerkte, das mit jebem Jahre der Blick meines Sohnes leuchtender wurde Niedra. Der von juo abhängige Gen. ist bei den männlichen Hauptwörtern zuweilen durch den temporalen Akk. verdrängt: pēdējā laikā sapulcējušies juo gadu juo mazāk LP. VII, 363;
5) juo pruojām, noch weiter;
un tâ juo pruojām, und so weiter; juo vairāk, um so mehr: juo vairāk tev tas bija jādara, um so mehr hättest du das tun müssen. In den drei letzten Fällen (3, 4, 5) wird juo tonlos gebraucht, in den beiden ersten Fällen hat es den Akzent;
6) denn:
es nelauztu ievas zarus, juo es pati kâ ieviņa;
7) * juo (erschlossen aus ostle. jū, s. unter ju II), wenn.
- Wohl ein instr. s. vom Pronominalstamm i̯o -, [vgl. Le. Gr. 352 f.].
Avots: ME II, 124, 125
1) vor dem Positiv stehend bildet juo im VL. den Komparativ; zuweilen mit vēl verstärkt: lustīgs bija mans brālītis, kad apaļa līgaviņa; juo lustīgs bāleliņš, kad viļņuoja rudzu lauks BW. 1056, 1. labs bija mūs[u] kundziņš, vēl juo laba gaspažiņa. Diesem Komparativ folgt im VL. oft nekâ, kâ, ne als:
man juo laba cūku meita, nekâ tava līgaviņ'a, ich habe eine bessere Schweinehüterin, als deine Braut BW. 21257, 2. juo salda mutīte ne me̦dutiņš 11172. juo konkurrierend mit vēl, noch, viel, steht vor dem Komparativ zur Verstärkung desselben: man kājiņa juo (Var.: vēl) vieglāka kâ (ne) jaunām meitiņām, mein Fuss ist noch (viel) leichter, als derjenige der jungen Mädchen BW. 238, 1. juo verleiht im VL. nicht nur Adjektiven, sondern auch Substantiven und Verben substantivischen Sinn im Zusammenhange des Satzes: prieki, prieki tēviņam, kad zaļuoja rudzu lauks; vēl juo prieki dēliņam, kad svētīta līgaviņa, Freude hat der Vater, wenn das Roggenfeld grünt, noch grössere Freude hat (aber) der Sohn, wenn er ein gesegnetes Frauchen hat BW. 1056. tūļa, tūļa vedējiņš, ēl juo tūļa ve̦damā BW. 18258. piede̦r pļava, kad nuopļauta, juo piede̦r, kad sagrābta 24807, 5. juo mīlēju tautu dē̦lu nekâ tē̦vu, māmulīti, ich liebte den Freier mehr, als Vater und Mutter 17770;
2) juo in relativer Funktion, vor dem Begriff stehend, den es hervorhebt,
a) vor Adjektiven: [šis juo labs U., dieser ist besonders gut].
lai juo gaŗa vasariņa, man dziesmiņu nepietrūka BW. 415, wenn der Sommer auch noch so lang ist, so gebrach es mir doch nicht an Liedern. man dzīve juo laba, ich habe ein sehr schönes Leben. jau man mazs augumiņš, auž juo šauras (sehr schmal) villainītes BW. 5365. lai tā auga juo cik skaista (Var.: gana, diez cik skaista), būs man kāju āvējiņa BW. 11077;
b) vor Adverbien: viņi dzīvuo juo laimīgi, sie leben sehr glücklich;
juo drīz, sehr bald; juo laiku paziņuot, rechtzeitig melden; juo aizvakar, vorvorgestern; kalnā kāpu es dziedāt, juo kalnā gavilēt, kalnā man linu zeme, juo kalnā arājiņš, ich stieg auf den Berg, um zu singen, auf die Spitze des Berges, um zu jubilieren BW. 623; 25919. juo lejā upe te̦k, sehr tief unten fliesst ein Fluss BW. 25950, 2. Zur Verstärkung wird das Adjektiv und Adverb vor juo nicht selten wiederholt: viņš bagāts juo bagāts, er ist sehr, sehr reich. abi dzīvuoja laimīgi juo laimīgi, beide lebten überaus glücklich LP. III, 35. drīz juo drīz, sehr bald; laiku juo laiku, sehr zeitig LP. VII, 567;
c) vor Substantiven: brāļi mani dzērājiņi, es māsiņa juo dzērēja, meine Brüder sind Trinken, ich, die Schwester, bin eine viel grössere Trinkerin
BW. 19938, 1. brīnumi, juo brīnumi! tie bij mani juo brīnumi, das war für mich ein sehr grosses Wunder BW. 11691, 1. vilkam juo dieviņ, dem Wolf ist das sehr nach dem Sinn RKr. VIII, 87; kad viņš nenāk, nenāk, man juo dieviņ, kommt er nicht, so mag er nicht kommen, um so besser für mich Kaul.;
d) vor Verben: uotrreiz vairs neduos, kad arī lūgtu, zum zweitenmal wird er nicht geben, wenn man ihn auch noch so sehr bitten wollte
Jan. kuo tad saimniece ar saviem luopiņiem vien izdarīs, lai arī juo rūķē̦damies Sil.;
3) korrelativ juo - juo, je - desto, je mehr - desto mehr:
[juo lielāks, juo labāks U.] Sprw. juo asa rīkste, juo mīļš bē̦rns. juo pliks, juo traks; juo salst, juo skrej, je ärmer jemand ist, desto toller treibt er es; je ärmer es friert, desto schneller läuft man. juo negrib, juo duod. juo es malu, juo man tika BW. 8032. bet juo malis, juo vairāk miltu ticis LP. VI, 67. ietin iešu šuoruden, vai pie jauna, vai pie ve̦ca; juo pie jauna, juo raže̦na, juo pie ve̦ca, juo bagāta RKr. XVI, 90. Das zweite juo wird im VL. zuweilen weggelassen: vari, vari tu, tautieti, juo tu vari, es varēju RKr. XVI, 148;
4) juo mit dem Gen. eines zeitbestimmenden Substantivs: viņš juo dienas (Gen. Sing., vgl. ik˙dienas) juo vājāks, mit jedem Tage wird er schwächer.
[viņš juo ikdienas ņe̦mas gudrībā U., er wird immer klüger.] es vē̦ruoju, ka juo gads (Gen.) juo spuožāks tika mana dē̦la skatiens, ich bemerkte, das mit jebem Jahre der Blick meines Sohnes leuchtender wurde Niedra. Der von juo abhängige Gen. ist bei den männlichen Hauptwörtern zuweilen durch den temporalen Akk. verdrängt: pēdējā laikā sapulcējušies juo gadu juo mazāk LP. VII, 363;
5) juo pruojām, noch weiter;
un tâ juo pruojām, und so weiter; juo vairāk, um so mehr: juo vairāk tev tas bija jādara, um so mehr hättest du das tun müssen. In den drei letzten Fällen (3, 4, 5) wird juo tonlos gebraucht, in den beiden ersten Fällen hat es den Akzent;
6) denn:
es nelauztu ievas zarus, juo es pati kâ ieviņa;
7) * juo (erschlossen aus ostle. jū, s. unter ju II), wenn.
- Wohl ein instr. s. vom Pronominalstamm i̯o -, [vgl. Le. Gr. 352 f.].
Avots: ME II, 124, 125
kaunēt
kàunêt, - ẽju, tr., beschämen: kaunē manus ienaidniekus BW. 9123. viņa sāk pa juokam ar pirkstu tevi kaunēt Egl. Refl. - tiês, - uôs od. (Smilt.) - ẽjuôs, - ẽjuôs, sich schämen, sich genieren, blöde sein mit d. Gen. und Akk. der Pers. u. Sache, dem Dativ der Sache und mit nuo konstruiert: lielākās nedziedāja, jaunu puišu kaunējās BW. 836. es ve̦caju bāleliņu ka- tēviņa kaunējuos Ltd. 504. vai tu manas draudzības kaunies? Rol. kaunies pate, tautu meita, savai nieku valuodai BW. 8528, 25460. nuo tēviņa kaunējuos Ltd. 767. acis kaunas nuo gaismas, das Auge ist lichtscheu. Mit dem faktitiv Akk., an dessen Stelle im VL. oft der Gen. steht: Sprw. kaunies kaunu, bīsties dievu. kaunies kaunu! schäme dich! BW. 11502, 18, kaunies kauna 11502, 2; 19305, 1; 21934. [kàunêtiês auch C.; kaũnêtiês RKr. XV, 79 ist fehlerhaft.]
Avots: ME II, 176
Avots: ME II, 176
mārkains
I mārkains: pīļu tēviņam m. kakls Saikava. suns mârkainu 2 (mit einem weissen Streifen) kaklu Zögenhof.
Avots: EH I, 792
Avots: EH I, 792
pieņi
piẽņi Dond., die Milch in männlichen Fischen U.: nuo (zivju) tēviņa izplūst sē̦klas šķidrums (pieņi) Konv. 2 3670.
Avots: ME III, 277
Avots: ME III, 277
rīkle
rĩkle,
1): r. izkaltuse BW. 19619, 1. ẽ̦damā r., die Speiseröhre
- auch AP., Frauenb., Ramkau, Siuxt. gaļas r., die Speiseröhre Salis, Siuxt. balsa r. Frauenb., Ramkau, Siuxt, dziesmas r. Frauenb., svētdienas r. AP., vē̦smas r., die Luftröhre; kad kumāss ieskrien svētdienas rīklē, tad dažkārt uz vietas pa˙galam AP.;
3): tilta r. Aps. J. "tilta caurums": tilta r. šaura, nespēj ūdens parīt;
4): auch Ramkau, Serbig., Seyershof, Siuxt, Zvirgzdine (hier auch rìkle 2 ): spaļuota dzija iesaspiež rīklītē Warkl.; ‡
5) "gre̦dze̦na veidā saliekta zuoss rīkle samauktiem galiem" Dunika: rīklītē mē̦dz ielikt zirni vai akmentiņu, lai grab; sažāvē̦tu rīklīti lietuo dziju uztīšanai; ‡
6) "ruobs laivas dēļa galā, kuo piesit tēviņam" Salis; ‡
7) kuoka r., ein Schimpfname:
tāds kâ k. r., - kuo tu muldi, ka[d] nezini ritīgi! Seyershof.
Avots: EH II, 375
1): r. izkaltuse BW. 19619, 1. ẽ̦damā r., die Speiseröhre
- auch AP., Frauenb., Ramkau, Siuxt. gaļas r., die Speiseröhre Salis, Siuxt. balsa r. Frauenb., Ramkau, Siuxt, dziesmas r. Frauenb., svētdienas r. AP., vē̦smas r., die Luftröhre; kad kumāss ieskrien svētdienas rīklē, tad dažkārt uz vietas pa˙galam AP.;
3): tilta r. Aps. J. "tilta caurums": tilta r. šaura, nespēj ūdens parīt;
4): auch Ramkau, Serbig., Seyershof, Siuxt, Zvirgzdine (hier auch rìkle 2 ): spaļuota dzija iesaspiež rīklītē Warkl.; ‡
5) "gre̦dze̦na veidā saliekta zuoss rīkle samauktiem galiem" Dunika: rīklītē mē̦dz ielikt zirni vai akmentiņu, lai grab; sažāvē̦tu rīklīti lietuo dziju uztīšanai; ‡
6) "ruobs laivas dēļa galā, kuo piesit tēviņam" Salis; ‡
7) kuoka r., ein Schimpfname:
tāds kâ k. r., - kuo tu muldi, ka[d] nezini ritīgi! Seyershof.
Avots: EH II, 375
šķēne
šķēne,
2): auch (mit ẽ ) Frauenb.; ‡
4) ein gewisser Teil eines Bootes:
vai te nebij egļu diezgan, nuo kuŗu saknēm izcirst sliecēm līdzīgās tuktis? vai te trūka laba ... kuoka tēviņam un šķēnēm? Jauns. J. un v. 130.
Avots: EH II, 633
2): auch (mit ẽ ) Frauenb.; ‡
4) ein gewisser Teil eines Bootes:
vai te nebij egļu diezgan, nuo kuŗu saknēm izcirst sliecēm līdzīgās tuktis? vai te trūka laba ... kuoka tēviņam un šķēnēm? Jauns. J. un v. 130.
Avots: EH II, 633
tēviņš
tẽviņš,
1): mūsu t. (= tētiņš) pa˙visam vājš Salis, Seyershof; "katrs ve̦ctē̦vs, vecītis" Salis;
2): "verächtl. für Taugenichts"
Diet.;
4): divi lāču tēviņi Janš. Dzimtene II, 300;
5): kad sīpuoli zied, tuos sauc par tēviņiem Ramkau;
8): auch AP., (mit è 2 ) Linden in Kurl.;
9): trūka laba ... kuoka tēviņam Jauns. J. un v. 130.; ‡
10) tēviņu reize, das Vaterunser P. W., Šis ar mani tiesāties? 5. In der Bed. 9 n. Sehwers Unters. 142 wohl eine volksetymologische Umformung des d. Steven.
Avots: EH II, 679
1): mūsu t. (= tētiņš) pa˙visam vājš Salis, Seyershof; "katrs ve̦ctē̦vs, vecītis" Salis;
2): "verächtl. für Taugenichts"
Diet.;
4): divi lāču tēviņi Janš. Dzimtene II, 300;
5): kad sīpuoli zied, tuos sauc par tēviņiem Ramkau;
8): auch AP., (mit è 2 ) Linden in Kurl.;
9): trūka laba ... kuoka tēviņam Jauns. J. un v. 130.; ‡
10) tēviņu reize, das Vaterunser P. W., Šis ar mani tiesāties? 5. In der Bed. 9 n. Sehwers Unters. 142 wohl eine volksetymologische Umformung des d. Steven.
Avots: EH II, 679
tēviņš
tẽviņš,
1) der Vater, das Väterchen
U., JK. II, Sussei n. FBR. VII, 140, AP., Golg.: nav māmiņas teicējiņas, ne tēviņa žē̦luotāja BW. 4739. tautas ceļu dara pār teviņa rudzu lauku 14320;
2) ein Mann
Spr., Adsel, Dunika (tẽvîns 2 ), Karls., ein Kerl: labs tēviņš, ein ganz tüchtiger Kerl U.;
3) der Ehemann
Jauns. Baltā gr. I, 86;
4) das Männchen (beim Geflügel
U.) Karls., Spr.: (medņu) tēviņi ar mātēm A. XX, 145. pĩļu tēviņš LP. IV, 72, der Enterich. zuosu tēviņš, der Gänserich; die Bienenkonigin Bielenstein Holzb. 2231, (bišu tēviņš) U., RKr., VI, 68, Kaudz. M. 6.;
5) männliches Exemplar:
katrai stādu sugai e̦suot tēviņš un mātīte Etn. I, 109; Plur. tēviņi, Läusekraut (pedicularis palustris) U.; tēviņi (SDP. 1, 27, Salisb.) od. rudzu tēviņš Konv. 1 532, das Mutterkorn (claviceps purpurea Tulasn.); graudu tēviņi RKr. XII, 7, secale cornutum;
6) ein grosser Gegenstand (z. B. ein grosser Baumstumpf, ein grosser Pilz)
Nigr. u. a.;
7) der Ofenpfosten
RKr. XI, 86; Bielenstein Holzb. 783;
8) der Haken, der in die Ose
(mātīte) eingehakt wird Golg., Lis., Selb., Sessw.; "tā spāre, kuŗas mēli ielaiž pretējās spāres ("mātītes") ausī" Gr.-Buschh.;
9) der Steven (am Boot)
U., Spr., Bielenstein Holzb. 607, 631, Salis: pāķēris laivu pie pakaļa tēviņa (Hintersteven) LP. VI, 167.
Avots: ME IV, 177
1) der Vater, das Väterchen
U., JK. II, Sussei n. FBR. VII, 140, AP., Golg.: nav māmiņas teicējiņas, ne tēviņa žē̦luotāja BW. 4739. tautas ceļu dara pār teviņa rudzu lauku 14320;
2) ein Mann
Spr., Adsel, Dunika (tẽvîns 2 ), Karls., ein Kerl: labs tēviņš, ein ganz tüchtiger Kerl U.;
3) der Ehemann
Jauns. Baltā gr. I, 86;
4) das Männchen (beim Geflügel
U.) Karls., Spr.: (medņu) tēviņi ar mātēm A. XX, 145. pĩļu tēviņš LP. IV, 72, der Enterich. zuosu tēviņš, der Gänserich; die Bienenkonigin Bielenstein Holzb. 2231, (bišu tēviņš) U., RKr., VI, 68, Kaudz. M. 6.;
5) männliches Exemplar:
katrai stādu sugai e̦suot tēviņš un mātīte Etn. I, 109; Plur. tēviņi, Läusekraut (pedicularis palustris) U.; tēviņi (SDP. 1, 27, Salisb.) od. rudzu tēviņš Konv. 1 532, das Mutterkorn (claviceps purpurea Tulasn.); graudu tēviņi RKr. XII, 7, secale cornutum;
6) ein grosser Gegenstand (z. B. ein grosser Baumstumpf, ein grosser Pilz)
Nigr. u. a.;
7) der Ofenpfosten
RKr. XI, 86; Bielenstein Holzb. 783;
8) der Haken, der in die Ose
(mātīte) eingehakt wird Golg., Lis., Selb., Sessw.; "tā spāre, kuŗas mēli ielaiž pretējās spāres ("mātītes") ausī" Gr.-Buschh.;
9) der Steven (am Boot)
U., Spr., Bielenstein Holzb. 607, 631, Salis: pāķēris laivu pie pakaļa tēviņa (Hintersteven) LP. VI, 167.
Avots: ME IV, 177
titināt
titinât,
1) mit dem Zuruf
"ti" ti" Hühner locken Vīt.; auch vom Singen der Meise gesagt: kuo nu titini! ne˙viena vista tevis nedzird Vīt. klausīdamās zīlītes tēviņa titināšanā Janš. Mežv. ļ. I, 158;
2) trippelnd, mit kurzen Schritten gehen
Drosth., Salis, Saikava, Segew., Sessw.: visi veras, kur pa rugājiem titina saimniekmāte Duomas III, 458.
Avots: ME IV, 199
1) mit dem Zuruf
"ti" ti" Hühner locken Vīt.; auch vom Singen der Meise gesagt: kuo nu titini! ne˙viena vista tevis nedzird Vīt. klausīdamās zīlītes tēviņa titināšanā Janš. Mežv. ļ. I, 158;
2) trippelnd, mit kurzen Schritten gehen
Drosth., Salis, Saikava, Segew., Sessw.: visi veras, kur pa rugājiem titina saimniekmāte Duomas III, 458.
Avots: ME IV, 199
vaislinieks
vaisliniẽks,
1) vaislinieks Wid., vàislenieks 2 Fest., ein Zuchttier, das zur Fortpflanzung gehalten wird;
2) vaislenieks 2 Arrasch, der Saatstock, die Saatfrucht:
kāļu un burkānu vaislenieki Arrasch; vàislenieks 2 Golg., Schwanb., eine Saatkartoffel, die im Herbst noch nicht verfault ist;
3) das männliche Geschlechtsorgan:
tēviņam pie vē̦de̦ra starp nabu un vaislinieku ir ieapaļa suomiņa Konv. 2 2825.
Avots: ME IV, 444
1) vaislinieks Wid., vàislenieks 2 Fest., ein Zuchttier, das zur Fortpflanzung gehalten wird;
2) vaislenieks 2 Arrasch, der Saatstock, die Saatfrucht:
kāļu un burkānu vaislenieki Arrasch; vàislenieks 2 Golg., Schwanb., eine Saatkartoffel, die im Herbst noch nicht verfault ist;
3) das männliche Geschlechtsorgan:
tēviņam pie vē̦de̦ra starp nabu un vaislinieku ir ieapaļa suomiņa Konv. 2 2825.
Avots: ME IV, 444
vante
I vante,
1) vañte Adiamünde, Markgrafen, vañta PlKur., das Seil
(vante) Bielenstein Holzb. 612, Spr., (vante) ein Schiffstau L.; Plur. vantes U., Seifert Chrest. III, 2, 114, vañti Salis, die Taue am Mast, die Schiffstakelage U.: vantes ir trīs: viena nuo masta augšējā gala līdz laivas priekšējam tēviņam, pārējās divas nuo masta augšējā gala tiek piestiprinātas pie laivās sāniem; in Kreuzb. sind vàntes 2 die Seile, mit denen beim Balkenführen der grosse Schlitten mit dem kleinen verbunden wird;
2) der Anker (?)
Bergm. n. U. Nebst estn. wańt "Halttau am Mast" aus nd. want "Tauwerk".
Avots: ME IV, 473
1) vañte Adiamünde, Markgrafen, vañta PlKur., das Seil
(vante) Bielenstein Holzb. 612, Spr., (vante) ein Schiffstau L.; Plur. vantes U., Seifert Chrest. III, 2, 114, vañti Salis, die Taue am Mast, die Schiffstakelage U.: vantes ir trīs: viena nuo masta augšējā gala līdz laivas priekšējam tēviņam, pārējās divas nuo masta augšējā gala tiek piestiprinātas pie laivās sāniem; in Kreuzb. sind vàntes 2 die Seile, mit denen beim Balkenführen der grosse Schlitten mit dem kleinen verbunden wird;
2) der Anker (?)
Bergm. n. U. Nebst estn. wańt "Halttau am Mast" aus nd. want "Tauwerk".
Avots: ME IV, 473
žēl
žẽ̦l, Adv., leid: man (ir) žē̦l, es tut mir leid. tas man žē̦l, das ist mir leid U. man tevis žē̦l, du tust mir leid. žē̦l! traurig! das ist zu bedauern U. Sprw.: skuopam paēst žē̦l Br. sak. v. 1118. žē̦l viešiņas, žē̦l pīraga (von einem Unentschlossenen gesagt) 1470. žē̦l tēviņa, bail mātītes 1261. lai man žē̦l, kā man žē̦l, žē̦l jaunā bāleliņa BW. 17491. lai man žē̦l, kuo man žē̦l, žē̦l man sava vaiņadziņa 24593. ja tautām galda žē̦l, mums māsiņas vēl žē̦lāki 19177 var. Ļē̦pausim suņa bijis žē̦l LP. IV, 88. žē̦l savas meitas VII, 41. vai tev ir pēc manim žē̦l? BW. 33615. gana man žē̦l palika tam ciemam caurejuot 383, 1. meitai žē̦l palicis par saimnieka žē̦labām LP. V, 124. ķēniņam palicis žē̦l par meitu VI, 642. ai dieviņ, dievam žē̦l (Var.: ij dievam žē̦li bij), kalpam skaista līgaviņa! BW. 21160. dievam žē̦l, leider Gottes U. (gew. dìemžẽ̦l). žē̦l darīt, zuleide tun, ein Leid zufügen, betrüben: migla, migla, rasa, rasa, tā man žē̦l padarīja: nuogulēja bāliņam smalku linu tīrumiņu BW. 28372. žē̦l nedaru māmiņai 132, 2 var. darāt žē̦l tai māsiņai! 26265. brālīt[i]s man žē̦l darīja, es brālim vēl žē̦lāk 17864, 2 var. tālu duot žē̦l nācās (tat, wurde es leid) 12446, 3 var. tam puišam žē̦l nācās, kam nav tādas līgaviņas 477, 1. žē̦l nākties L. "sich zu Herzen gehen lassen". Aus der Vorstufe von r. жаль "leid".
Avots: ME IV, 805
Avots: ME IV, 805
zilgansalns
‡ zilgansalns: bläulich schitnmelfarbig: briežu tēviņa ... zilgansalnais augums A. Upītis Pirmā nakts 109.
Avots: EH II, 807
Avots: EH II, 807
zoss
zùoss (li. žą̄sìs, ahd. gans) Wolm. u. a., (mit ùo 2 ) Golg., Gr. - Buschh., Heidenfeld, KatrE., Kl., Lubn., Oknist, Prl., Saikava, Sessw., Warkh., (mit uô 2 ) Arrasch, Bauske, Jürg., Wandsen, zuoss Memelshof, zùose 2 Erlaa, (mit uô 2 ) Dond., Iw., Līn., Schnehpeln, Stenden, Demin. zùostiņa, die Gans (unbek. in Dunika u. Rutzau): zuosis gāgā, klē̦gā, klaigā Grünh. n. Etn. II, 51. tik mīksts kâ zuosu dūnas (sūdi 211) Br. 195. Sprw.: nuo zuosu tēviņa nevar auzas pirkt RKr. VI, 883. zuosu (Var.: zuošu) draudze BW. 17605. man iedeva zuostiņu 2144. - baltgalve zuoss, die Blessgans (anser albifrons Penn.) Natur. XXXVII, 219; dieva zuoss U., RKr VIII, 98, = meža z.; dūnu zuoss, die Eidergans (anas mollissima) Konv. 2 714; guzes (kuzes RKr. VIII, 99) z., der Pelikan (pelicanus onocrotalus L.) Fr. Siliņš Balt. putni; mazā guzes z., kleiner Pelikan (pelicanus minor) ebenda; karuošu z., Löffelgans, weisser Löffler (platalea leucorodia L.) RKr. VIII, 98; kruoņa z., die Laus (scherzweise) Celm., Plur. kruoņa zuosis, Ungeziefer (scherzweise) Bauske n. U.: aplaidies ar kruoņa zuosīm Etn. IV, 79; lauku z., die Ackergans (anser arvensis Naum.) Natur. XXXVII, 222; me̦lngalve z., die Ringelgans (anser brenta Pall.) Natur. XXXVII, 223; meža z. U., RKr. VIII, 98; Natur. XXXVII, 221, graue Gans (anser cinereus); sējas z., die Saatgans (anser segetum Gm.) Natur. XXXVII, 220. Zu apr. sansy, ai. ham`sī, gr. χήν (dor. χᾱν) "Gans", air. gèiss "Schwan" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 536, Boisacq Dict. 1058, Trautmann Wrtb. 365 f., Walde Lat. et Wrtb. 3 unter ānser.
Avots: ME IV, 760
Avots: ME IV, 760