Paplašinātā meklēšana

‡ àizbuksnît, = ‡ àizbuknît.

Avots: EH I, 12

buksnît: auch Dunika; anrühren, nicht in Ruhe lassen N.-Peb.

Avots: EH I, 250

buksnît, - īju Lub., Fest., Stelp., auch bukstêt, bukstīt Ermes, [Trik.,] L., tr., Püffe geben, stossen, stochern: un nu māte puisē̦nu buksnī un dauza Aps. IV, 37. viņš raustīja un buksnīja zirgu. skuolas biedri šuo brīžam bukstīja Neik. paziņu buksnīts Duomas III, 654. Refl. - tiês, sich stossen, Püffe geben AP.

Avots: ME I, 347

čuksnît: auch Ahs. ( umrühren, bikstīt), PV.: č. krāsni.

Avots: EH I, 294

čuksnît, stochern [Lis.], Rīg. Av.

Avots: ME I, 418

duksnît: auch NB. ‡ Refl. -tiês, -ĩjuôs "mit der Stirn stossen" Iw.: guovs duksnījas ar pieri.

Avots: EH I, 340

duksnît, -u, -īju, knuffen, puffen: viņš man duksnīja ar dūri sānuos Katzd. [Vgl. li. duksnóti "стучать".]

Avots: ME I, 512

dukstît, -u, -īju, puffen, Rippen stösse geben, stochern.

Avots: ME I, 512

ìebuksnît, einen Ripperstoss versetzhen: iebuksnīja... meitenei sānuos Duomas II, 509.

Avots: ME II, 5

ìečuksnît, herein -, hineinstopfen: iečuksnīja (meitu) kamanās BW. 17946, 1.

Avots: ME II, 7

izbuksnît, tr., durchschütteln, gehörig Püffe geben: Aža grābj puisē̦nu ruokā un izbuksnī labi Aps.

Avots: ME I, 719

‡ kuksnîtiês, -uos, -ījuos,

1) verschiedene Bewegungen ausführen
Druw.;

2) den Geschlechtsakt vollziehen
Druw.

Avots: EH I, 668

‡ nùopàuksnît ² Druw. n. RKr. XVII, 71, nicht allzu stark durchprügeln: vīriņš ... ezīguo sieviņu nuopauksnīja.

Avots: EH II, 73

[nùosluksnît, viel saugend mager machen: sivē̦ni tâ nuosluksnījuši cūku, ka tā tikkuo spēj piecelties Jürg.]

Avots: ME II, 853

[nùosuksnît, hörbar und energisch saugend erschöpfen Bauske: priecādamās, cik tas (= bērns) dūšīgi zīd, māte teica:"tas jau suksnī tik dūšīgi, ka tuo vajadzēs sākt ēdināt, - citādi viņš tevi dikti nuosuksnīsu Janš. Dzimtene V, 436.]

Avots: ME II, 862

pabuksnît, pabukstît, pabukšinât, tr., ein wenig puffen, stossen: viņa viegli pabuksnīja mani Latv. malās le̦du ar kājām pabukšinājis MWM. IX, 663.

Avots: ME III, 10

pačuksnît, [ein wenig stochem]: pag, es vēl te zem kārkliem pačuksnīšu MWM. VI, 279.

Avots: ME III, 14

paũksnît: auch ("sist") Saikava (mit àu ² ): šis mani sāka p.

Avots: EH XIII, 184

paũksnît C., pàuksnît ² , -nu od. -nĩju, -nīju, (auf den Kopf) schlagen Etn. IV, 163, Lis., Bers., Altenwoga; "nicht sehr stark schlagen" Druw. n. RKr, XVII, 71. Wohl eine Ableitung von pauks.

Avots: ME III, 128

plaũksnît, -ĩju C., plaûksnît, -nu Golg., = plaũksnât.

Avots: ME III, 325

sabuksnît: nebēdnieks tuo sabuksnīja sānuos Austriņš Raksti VII, 251.

Avots: EH II, 398

sabuksnît, s. sabuknît.

Avots: ME III, 599

‡ sačuksnît Ahs., = sačikstît: s. krāsni, lai labāk de̦g.

Avots: EH XVI, 401

saduksnît, ‡ Refl. -tiês, einander mit Fäusten bearbeiten: ar dūrēm saduksnījas Janš. Mežv. ļ. II, 171.

Avots: EH XVI, 404

saduksnît, s. sadukņît.

Avots: ME III, 616

‡ sakùksnîtiês ² Kalz. n. Fil. mat. 29, sich aufzustehen anschicken: sakūksnījās gan, bet nevarēja vis piecelties (von einem kranken Lebewesen).

Avots: EH XVI, 421

sapauksnît: auch (mit àu ² ) Saikava: Mārtiņš Krišu sapauksnījis Blaum. No sald. pud., S. 81. ‡ Refl. -tiês "sakauties, saplēsties (von Kindern)" Kalz. n. Fil. mat. 29: bē̦rni sapàuksnījās ² .

Avots: EH XVI, 434

sapauksnît, durchprügeln Spr.

Avots: ME II, 697

sasluksnît,

1) saugend verzehren:
s. sukura graudu;

2) eine Zeitlang saugen:
ilgu laiku sasluksnīja sukura graudu Jürg.

Avots: ME III, 737

sasuksnît,

1) durchprügeln:
s. puiku Saikava;

2) eine gewisse Zeit hindurch saugen:
bē̦rns vēl ilgi sasuksnīja (mātes krūti) Nigr.

Avots: ME III, 751

*sluksnît, zu erschliessen aus sasluksnît. Etwa zu li. slúgti, mnd. slucken "schlingen", mnd. sloke "Schlund" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 711)?

Avots: ME III, 941

suksnît,

1): auch Frauenb.; ‡

2) schnüffeln (vom Hund); eifrig suchen
Kurmene.

Avots: EH II, 601

suksnît, -ĩju, hörbar saugen Nigr.: tas jau suksnī tik dušīgi, ka tuo vajadzēs sākt ēdināt Janš. Dzimtene V, 436. Nebst suksît zu *sucinât.

Avots: ME III, 1118

‡ *šuksnît, zu erschliessen aus ‡ piešuksnît.

Avots: EH II, 657

tuksnît Vīt., = tusnît.

Avots: ME IV, 255

tuksnītis Zbiór XVIII, 485, der Einsiedler.

Avots: ME IV, 255

‡ uksnît, -īju Nerft "hin und her bewegen": ar gaisa sūknīti viņš centās tuo atkal piepūst pilnu, uksnīdams un buksnīdams Veselis Dienas krusts, S. 23.

Avots: EH II, 712

uzbuksnît: rītuos viņu tikkuo varēja u. augšā A. Upītis Sm. lapa 234.

Avots: EH II, 719

uzbuksnît, = uzbuknît.

Avots: ME IV, 319

uzčuksnît, aufschüren (perfektiv): vai tu krāsni ar uzčuksnī, lai de̦g? Ahs. n. RKr. XVII, 61.

Avots: ME IV, 322

uzdruksnît, stossend aufmuntern: uzdruksnīt zirgu, lai iet ātrāk Saikava.

Avots: ME IV, 326

uzkuksnîtiês Kalzenau, N.-Peb., = uzkuktiês.

Avots: ME IV, 346

žuksnît, -ĩju, hastig, kräftig und gierig (die Zitze) saugen Frauenb.: teļš dūšīgi žuksnī.

Avots: ME IV, 829

ìedukņît, [ìeduksnīt C., ìedukstît Trik.], einen Rippenstoss versetzen.

Avots: ME II, 11

truksnis,

1) ein Päckchen, ein Bündel
Bauske, Jürg., Naud., Pe̦nkule, Siuxt, (truksnītis) L.; ein Ränzel, Mantelsack (truksnītis) Biel. n. U.: sasien vilnu truksnī LP. V, 286. viņš sasēja visas savas pudas truksnītī Naud. ne̦sdamas lielās baltās drānās sasietuos trukšņus PIūd. LR. III, 273;

2) die Flachsknocke
Depkin n. U. (truksnītis);

3) eine Knuppe
(truksnītis) L., der Zulp für Säuglinge (truksnītis) Schibbenhof: iebāz bē̦rnam truksnīti mutē!

4) ein Stückchen, ein Wenig
(truksnītis) Gramsden, Naud., Schrunden: ieduod man kādu truksnīti tabakas! Naud.;

5) = trucis I, ein Tönnchen N.-Peb.: nuopirkām brūzī truksnīti N.-Peb.;

6) "eine grosse, leere Tüte"
Jürg.;

7) ein untersetzter Mann
N.-Peb., ein solcher Mensch überhaupt A.-Laitzen, Drosth. Leskien Abl. 332 stellt es in der Bed. 1 nebst li. trùkšmas "Zug, Menge" zu trūkt. Zur Bed. liesse sich teilweise ahd, thruken "zusammendrängen" vergleichen.

Avots: ME IV, 245

II tuksnis Vīt., einer, der tuksnī: kuo nu tuksnī, tuksnīti! Vīt.; "ein abgemästetes Jungschwein, das nicht recht gehen kann" Bauske.

Avots: ME IV, 255

tukstêt, -u, -ẽju,

1) pochen, klopfen
U.: sirds man tukst Ruj. n. U. deniņuos viņam tukstēja Saul. IIl, 92, 190 (ähnlich: Zalktis I, 103). asinis pa . . . dzīslām tukst Lautb. Vidv. 52. galvā tam duobji asinis tukst Vēr. I, 834. dzīvība, kas tukst manuos pulsuos Latv. pulkstenis . . . tukst nemitīgi A. Brigader;

2) laut atmen:
viņš tukst vien Bauske. Reimwort zu pukstêt. Nebst tucinât II (?) anscheinend zu li. tuksêti ("kas ti tuksi, kas ti audtiä Niemi 350), sowie (?) zu slav. tъkati "stossen", gr. τύχος "Hammer". In der Bed. 2 wohl durch tuksnīt beeinflusst.

Avots: ME IV, 255