Paplašinātā meklēšana

uzkar "= uzkaru", überhangend: bedrei mala ir uzkar Stenden.

Avots: ME IV, 339

uzkarā, s. uzkaru.

Avots: ME IV, 339

uzkarâtiês,

1) auf, über etw. hängen
(intr.): ausis uzkarājas uz acīm Seifert Chrest. III, 2, 134;

2) hängen bleiben:
puika uzkarājās kuokā Salis.

Avots: ME IV, 339

uzkarinât: sudrabu ... uz viena pupiņa uzkarinājusi Tdz. 57978. ‡ Refl. -tiês, = uzkārtiês 5: pate gribē̦tu tev u. ar varu vai viltu Janš. Līgava I, 485.

Avots: EH II, 724

uzkarinât, aufhängen; auf etw. anbringen: uzkarināt mēteli vadzī Dond., Frauenb., Salis, uzkarināt dakstiņus jumtam Schwanb. āda, kuru bija uzkarinājis Pas. II, 177.

Avots: ME IV, 339

uzkaŗuôt, ‡

2) besiegen:
uzkaŗuojis svešuo ķēniņu Pas. IX, 26.

Avots: EH II, 724

uzkaŗuôt BielU., erobern.

Avots: ME IV, 339

‡ uzkarpît Behnen,

1) = uzkārpît 1;

2) = uzkãrpît 2.

Avots: EH II, 724

uzkar̂sêt, ‡ Refl. -tiês Siuxt, (auf dem Feuer) heiss werden: putra jau uzkarsējusies.

Avots: EH II, 724

uzkar̂sêt,

1) auch uzkar̂sinât, erhitzen:
pienu. sē̦ru uz uguns uzkarsē - izkausē A. XX, 592. (fig.) uzkarsēt prātus;

2) "сковать, дать надковки" Spr.

Avots: ME IV, 339

uzkar̃sinât Dond. n. RKr. XVII, 61 "lüstern machen" (fig.): puisis uzkarsina cūkgani, lai iet dārzā zagt ābuoļus Sassm. n. RKr. XVIl, 61. Wohl mit ãr zu Iesen; vgl. uzkãrsinât.

Avots: ME IV, 339

uzkar̂st, heiss werden (perfektiv): piens jau uzkarsis. (fig.) puisis uz meitas uzkarsis.

Avots: ME IV, 339

uzkaru (U., Bielenstein Holzb. 499, Dond., Saikava) od. uzkarā (Wid.) sìet (izkapti), (die Sense) an den Stiel in spitzem Winkel befestigen U.; (die Sense) aufgehängt binden Bielenstein Holzb. 499.

Avots: ME IV, 339

uzkarus Bauske, Segewold, Adv., = uzkar.

Avots: ME IV, 339

izkumu (dial. [wohl mit ostle. iz - für uz -] für uzkumā) izkapti siet, die Sense an den Stiel in spitzem Winkel binden Jauns.: izkapts man bij iesieta labi izkumu. Vgl. atkaru, uzkaru.

Avots: ME I, 756

pìepriekša ² Fest., der vor etwas befindliche Ort, z.B. krāsns, istabas piepriekša, der Raum vor dem Ofen, vor der Stube, dem Wohnhause: Jānis uzkar svārkus... uz vadzīša piepriekšu zem malkas ārdiņas Vīt. 21. vēl ser uz piepriekšas, uz malkas ārdiem Etn. IV, 163.

Avots: ME III, 281

I vāķĩtis, die Gabel, zwischen der die Spule des Spinnrades läuft U.; "ratiņa daļa, kur vērpjuot uzkar linus" (mit ã ) Raiskum. Vgl. vaķītis unter vaķe I.

Avots: ME IV, 496

vãrpa (li. várpa "Ähre"),

1) die Ähre:
Sprw. tukšas vārpas augstu stāv Birk. Sakāmv. 88. divi vārpas uz viena stiebra aug ebenda. pļāvējs pats... nekasuot vārpas Etn. III, 90. pļaujamuos svē̦tkuos bija baznīcā uzkarināti vārpu kruoņi Frauenb. miežu sējas laikā saimnieces vārījušas cūkas mugurdaļu ar asti un virumu galdā ceļuot teikušas, lai auguot re̦snas miežu vārpas kâ tā cūkas aste Kurmene, vārpu gals, dasjenige Ende der Roggengarbe, wo die Ahren sind ebenda; vãrpu zâle Wolm. u. a., die Quecke;

2) der Schlägel am Dreschflegel
Frauenb.;

3) eine geflochtene Lederpeitsche
Golg.;

4) vārpiņa Nerft n. Bezzenberger Le. Di. - St. 179, das männliche Glied
Frauenb.;

5) der gekochte Schweineschwanz (so am Antoniustag genannt)
Stenden. Nach Hoffmann Makedonen 14 und Būga KZ. LI, 121 zu li. varpýti "stochern, klauben" (nach Kurschat "durchlöchern, aushühlen"); nach Potebnja PФB. IV, 161 zu aruss. вьрпсти "reissen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. 1, 291 f.); nach Leskien Abl. 356 f. u. a. zu vêrpt (in diesem Fail wäre čech. vrápa "Runzel" formell vergleichbar); nach Zupitza GG. 261 und KZ. XXXV, 264, Pedersen Kelt. Gr. 1, 94 und Walde Wrgl. Wrtb. I, 277 zu ir. farr "Pfeiler" u. a. In der Bed. 4 erinnert es wohl nur zufällig an lat. verpa "das männliche Glied".

Avots: ME IV, 507

žûgt, žûgstu, žūgu Saikava, = žût, trocknen (intr.): uzkar drēbes, lai žûgst!

Avots: ME IV, 835