Paplašinātā meklēšana

vâjĩba,

1) die Schwachheit
U., Schwäche: savā vājībā tik lielās JK. II, 329. kņe̦zu ķildas - krievu vājības ieme̦sls Stāsts Krieviņ 12;

2) die Krankheit
U., Druw., Salis: Sprw. tāda kungam vājība, kāda zemniekam veselība JK. 244. viņa nuo vājības piecē̦lusies Druw. kungs caur... izbailēm un... sitieniem iekritis gŗūtā vājībā Kaudz. M. 350. vājību ne˙viens nezināja, nedz prasīja, kas kuŗa bija par vājību, un kâ tās katru nuosauca Kaudz. Izjurieši 14. vai nu tie ar vājību mirst? ve̦cums klāt - jāmirst Aps. II, 45.

Avots: ME IV, 493

atpēkštiês, von neuem erscheinen: kašķis jau bija krietnt nuodzīts, bet nu atkal nuo jauna atpēkšas Druv. Etn. IV, 33. vājība sāk atkal atpēkšties J. Kaln.

Avots: ME I, 181

II bīte, die Furcht [bĩte Siuxt]: vai tad man liela bīte nuo šī? kad viņš nāks skuolā, tad viņam cita bīte Naud., Ruhental. patmīlis, kas re̦ti pārskatās un māk pie tam savas vājības labi nuoslēpt, izplata ap sevi bīti, tas ir, kaut kuo cienībai līdzīgu, jauktu ar bailēm Latv.

Avots: ME I, 304

nikns, böse, grimmig, heftig, boshaft,

a) von Menscham und Tieren:
cilvē̦ks niknāks nekâ zvē̦rs. viņiem abiem bij nikna pamāte - ragana LP. IV, 102. nikni suņi krīt cilvē̦kiem klāt. nikni. putni, Rabubvögel Tr. IV, 435;

b) von unbelebten Gegenständen:
niknas zāles (Unkraut) visur ielasās. [nikni augļi Glück Matth. 7, 17.] nikna vē̦rta, heftiger Strum; nikna vājība od. slimība od. liga, böse Krankheit; nikna slava, böser Ruf; nikni viļņi böse, heftige Wellen: visi kuģi dabū galu niknuos viļņuos LP. IV, 131. lai nenāca nikna slava BW. 17740, 6. kamdēļ jūs tâ nikni ķīvējaties? Dīcm. [Zu le. na1iks (s. dies), niktiês, li. - nìkti "heftig beginnen" (apnikti "herfallen über jem.") apr. neikaut "wandeln", r. вни́кнуть "eindringen", gr. νεῖχος "Zank" u. a.; vgl. auch Holthausen KZ. XL VIII, 238.]

Avots: ME II, 744

pìesist,

1) schlagen, anschlagen:
pie zābakiem nagliņas piesist SDP. l, 11. piesiti ar kuociņu pie pe̦lnu trauka, - tūliņ linsē̦klas atškirsies nuo pe̦lniem! LP. lV, 57. piesist (ar) kāju (pie zemes), mit dem Fuss stampfen, den Takt schlagen: "diezgan", tē̦vs piesita bargi kāju pie zemes R. Sk. II, 250. māte, meitu izduodama, dzied kājiņu piesizdama BW. 18362, 8 var. piesit ruociņu, paņem naudiņu! Alm. Kaislību varā 79. jājējs tad piesitis zirgam LP. VII, 72;

2) zuschlagen:
piesist durvis cieti Salis;

3) durchprügeln, verprügeln:
ta ta viņu piesitām, kā piesitām. Refl. -tiês,

1) piedurties, an etwas rühren:
ne˙vienam cilvē̦kam nav brīv pie piemūrē̦tā piesisties LP. IV, 126. ne kājas pie zemes nepiesitas IV, 150;

2) sich zugesellen:
meitai lādi miruoņi piesitušies un aizgājuši līdz kāzās LP. Vl, 1, 36. uz augšu ejuot piesitās pie Prātnieka tie paši bailīgie ļautiņi Kaudz. M. 134. kurš tam piesities par draugu JR. VII, 190. viņš dumpiniekiem piesities, er hat sich den Empörern angeschlossen U.;

3) sich einstellen:
man tāda vājība piesitās, es hat sich bei mir eine Krankheit eingestellt U. duot luopiem apdziru zâles, lai nepiesitas asinssē̦rga Etn. l, 169. bez zieduošanas nedrīkst šuo vietu pamest, citādi piesituoties kāds ļaunums BW. llI, 1, 53. kam rūsēšana piesitas, tam izrūsē zuobi bez visiem saldumiem Kaudz. M. 318. "nu jau, Ķenci, tev atkal lielība piesitusies!" 147.

Avots: ME III, 289

šķĩstît Wolm., -u od. -ĩju, -ĩju, reinigen, säubern U. (gew. fig.): vai šī liesma nešķīstīja viņas nuoziedzību? A. XVII, 490. viss šķīstīts un izpirkts ar mūsu nuožē̦luošanu A. XX, 902. Refl. -tiês, sich reinigen, säubern: rīta agrumā, kad pirtī šķīstījušies A. v. J. 1899, S. 99. viņš celsies, šķīstīsies nuo putekļiem Vēr. II, 674. vispārība... ceļ savas vainas un vājības gaismā, lai nuo tām šķīstītuos 99. ar vē̦de̦ra zālēm šķīstīties St. "auspurgieren". - Subst. šķīstīšana, die Reinigung U.: šķīstīšanas uguns Konv. ² 530, das Fegefeuer.

Avots: ME IV, 49

slaikstîtiês, -uôs, -ījuôs,

1) "(nach überstandener Krankheit) kraftlos gehen":
viņa, nuo vājības piecē̦lusies, gan jau slaikstās, bet aiziet ne˙kur nevar Druw.;

2) faulenzen:
kuo tâ kâ slaikstuoņa slaiksties bez darba? Druw. (s. auch RKr. XVII, 78 unter slietenis); faulenzend sich umhertreiben (mit aî ²⁾ Arrasch; mit sekundärem k zu slaistîtiês.

Avots: ME III, 913