vārcele,
1) der Streckbalken, Querbalken an der Decke Druw. n. Etn. II, 97, (mit
ãr) Ronneb. n. RK.r. XVI, 47, Ramkau, Trik.;
eine (an der Stubendecke befestigte) Querstange an der unteren Seite der Querbalken (mit
ãr ) Siuxt;
der Unterbalken zum Türgerüst, die Oberschwelle L.:
uz vārceles uzliek lietas žūšanai Siuxt.
aiz vārceles aizsprauž zarus zāļu tējai, sīkus saimniecības darba rīkus, aizver arī šūpuļa auklas vai aizsprauž šūpuļa kārti Trik.
cirtis istabas dziedā (vārcelē jeb vē̦rbaļķī) RKr. XI, 97.
"par vārceli (vē̦rbaļķi) pārsvieda", saka, kad kādu pāru baznīcā uzsauc Etn. IV, 121;
2) Plur.
vārceles Grünh. n. Etn. III, 66,
= paruõvis, der Schornstein, wo Fleisch geräuchert wird. Wohl aus vārd-cefe (zu vārde I . celˆt); vgl. li. arkilaĩ aus *ard-kilã bei Būga KSn. I, 129. Zur Bed. 2 vgl. (unter vārde1) vārdi "Stangen im Mantelschornstein zum Räuchern".Avots: ME IV,
499