I vãvere (li.
voverė´ "Eichhömchen"),1) auch
vāveris Manz. Lettus, L., U., RKr. VIII, 86, (mit
ã ) Bl.,
vāvaris. Fischer 61,
vāveriņš RKr. VIII, 86, L. Aw. 1855, No 5, Demin. verächtl.
vãve̦rē̦ns, das Eichhörnchen (sciurus vulgaris L.): Sprw.
manīgs kâ vāvere RKr. VI, 951
ak tu skaistais vāveriņš, duod man tavu kažuociņ[u]! BW. 31919, 3 var. (aus Ruj.).
vāverīte kuplastīte 2347.
dze̦nāja pa priedītēm vāve̦rē̦nu Janš.
vāveres pa vē̦de̦ru lē̦kā (PS.) od.
dancuo (LP. VI, 248),
vom Gefühl heftigen Hungers gesagt;2) vāverīte, eine Eichhornpelzmütze Bielenstein Holzb. 594:
man bij četras ce̦purītes: bij caunīte, bij banīte, sescenīte, vāverīte BW. 5645, 1.
Zu li. dial. voveris (plur. vóveres), vėverìs oder vaiverė˜, apr. weware, aruss. вѣверица, kymr. gwywer, npers. varvarah, ae. ácweorna "Eichhörnchen", lat. viverra "Frettchen" u. a., s. Pictet KZ. VI, 189, Leskien Nom. 267, Büga PФB. LXXV, 153, Trautmann Wrtb. 856, Ehrlich gdech. Beton. 128 f., Boisacq Dict. 1089, Persson Beitr. 5002 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 287 f. - Vielleicht zur Wurzel u̯er- "biegen, drehen", s. Donum natal. Schrijnen 4021 resp. Persson 1. c.Avots: ME IV,
512