Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'vēcināt' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'vēcināt' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (11)
atvēcināt
atvẽcinât, tr., zurückschwingen, zum Schlagen ausholen: ruoku, zuobe̦nu. Refl. -tiês, fächelnd sich erwehren: kundze atvēcinās abām ruokām Vēr. I, 1399. dāmas atvēcinājās nuo dūmiem Up.
Avots: ME I, 209
Avots: ME I, 209
ievēcināt
[ìevẽcinât, in Schwung bringen; zu schwingen anfangen: spārnus, šūpuli, pātagu Arrasch.]
Avots: ME II, 87
Avots: ME II, 87
izvēcināt
[izvẽcinât, tr., schwingend hin und her bewegen (perfektiv): izv. spārnus C., PS., Arrasch. pļaudams tâ izvēcināju ruokas, ka vakarā sāpēja Nigr. Refl. - tiês, zur Genüge schwingend hin und her bewegen: izvēcinājuos ruokām, neredzēja Salis. pļaudams tâ izvēcinājuos, ka vakarā sāpēja ruokas Nigr.]
Avots: ME I, 827
Avots: ME I, 827
novēcināt
pavēcināt
pavēcinât, ein wenig, hin und wieder, eine Zeitlang schwingen, wedeln: kuociņu LP. V, 38; asti Saulietis R. I, 104.
Avots: ME III, 135
Avots: ME III, 135
savēcināt
savēcinât, ‡ Refl. -tiês, einige Male schwingen (intr.): klusinādams savēcinājās abām ruokām A. Upītis Sm. lapa 301; einige Male geschwungen werden: savēcinājās gaisā daudzu pruomgājēju ce̦pures Veldre Dižmuiža 82.
Avots: EH XVI, 465
Avots: EH XVI, 465
savēcināt
savēcinât, einige Male schwingen Pas. II, 108: nuoņe̦m ce̦puri, savēcina tuo gaisā, uzsprauž atkal galvā A. XX, 163. suns savēcināja asti Saul. R. I, 244. vārna... savēcina spārnus III, 201. ve̦lns savēcinājis zuobinu un cirtis LP. V, 460. savēcinājis ruokas II, 7.
Avots: ME III, 785
Avots: ME III, 785
uzvēcināt
uzvẽcinât, schwingend, wedelnd erheben: putns uzvēcināja spārnus un aizlaidās Golg.
Avots: ME IV, 398
Avots: ME IV, 398
vēcināt
vẽcinât,
3): putru v. (laistīt, lai neiet pāri) Lemb. Refl. -tiês: ērgļi ... vēcinājās ar spārniem Dünsb. Odis. 19.
Avots: EH II, 774
3): putru v. (laistīt, lai neiet pāri) Lemb. Refl. -tiês: ērgļi ... vēcinājās ar spārniem Dünsb. Odis. 19.
Avots: EH II, 774
vēcināt
vēcinât Līn., (mit è 2 ) Kl. (unbek. in Kaltenbrunn, N.-Salis, Oknist),
1) wedeln, schwingen
Mag. IV, 2, 154, U., schwenken: kad nebija šūpuotāja, lai vējiņš vēcināja BW. 1705, 5. es neņe̦mtu lielu sievu vējiņam vēcināt 9770, 1. gāju savu vilnatnīšu vējiņā vēcināt 10896. lai vējiņš nevēcina... mētelīti 33682, 8, nuoņēmuos ce̦purīti, nuost migliņu vēcināju BWp. 529, 1. (zuobentiņu) kâ skaliņu vē̦cē̦nāja (Var.: vēdināja, vicināja) BW. 15997, 1 var. ruociņa piekususe zuobeniņu vēcinuot (Var. vēdinuot, vēdzinuot, vicinuot) 13303. dieva dē̦li ...krustu vēcināja (Var.: vēdzināja, vīcināja) 33968. kumeliņš kājas vien vēcināja 17111. viņš vēcināja ruoku Blaum. Pie skala uguns 139. ar ruoku vēcinājusi LP. IV, 166. burvis vēcina nešļavu VII, 666. lieliski vēcināja tukšuo spaini A. XI, 571. pagali vēcināt Kra. Vīt. 156. asti vēcinādams Etn. III, 60. vēcinādams... spārnus Saul. 1, 189;
2) (den Schnabel) wetzen
Mag. IV, 2, 154, Kronw. n. U.: putniņš vēcina savu knābi pie kuoka zariņa Kronw.;
3) (mit dem Löffel) rühren
(mit ẽ ) Zögenhof: vēcināt putru katlā (rühren, damit es nicht überkocht) Zögenhof;
4) schwanken
U. Refl. -tiês, = vēcinât I, mit den Händen gestikulieren (mit ẽ ) Segew.: vēcinādamies ar ruokām pa gaisu Kaudz. Izjurieši 236. Aus vēdinât. vicinât? Oder direkt zur Wurzel u̯ē- (in vējš u. a.) "wehen"?
Avots: ME IV, 548
1) wedeln, schwingen
Mag. IV, 2, 154, U., schwenken: kad nebija šūpuotāja, lai vējiņš vēcināja BW. 1705, 5. es neņe̦mtu lielu sievu vējiņam vēcināt 9770, 1. gāju savu vilnatnīšu vējiņā vēcināt 10896. lai vējiņš nevēcina... mētelīti 33682, 8, nuoņēmuos ce̦purīti, nuost migliņu vēcināju BWp. 529, 1. (zuobentiņu) kâ skaliņu vē̦cē̦nāja (Var.: vēdināja, vicināja) BW. 15997, 1 var. ruociņa piekususe zuobeniņu vēcinuot (Var. vēdinuot, vēdzinuot, vicinuot) 13303. dieva dē̦li ...krustu vēcināja (Var.: vēdzināja, vīcināja) 33968. kumeliņš kājas vien vēcināja 17111. viņš vēcināja ruoku Blaum. Pie skala uguns 139. ar ruoku vēcinājusi LP. IV, 166. burvis vēcina nešļavu VII, 666. lieliski vēcināja tukšuo spaini A. XI, 571. pagali vēcināt Kra. Vīt. 156. asti vēcinādams Etn. III, 60. vēcinādams... spārnus Saul. 1, 189;
2) (den Schnabel) wetzen
Mag. IV, 2, 154, Kronw. n. U.: putniņš vēcina savu knābi pie kuoka zariņa Kronw.;
3) (mit dem Löffel) rühren
(mit ẽ ) Zögenhof: vēcināt putru katlā (rühren, damit es nicht überkocht) Zögenhof;
4) schwanken
U. Refl. -tiês, = vēcinât I, mit den Händen gestikulieren (mit ẽ ) Segew.: vēcinādamies ar ruokām pa gaisu Kaudz. Izjurieši 236. Aus vēdinât. vicinât? Oder direkt zur Wurzel u̯ē- (in vējš u. a.) "wehen"?
Avots: ME IV, 548
Šķirkļa skaidrojumā (12)
aste
aste [bei Glück mehrfach asta], Gen. Pl. ašķu, ašu, astu, Demin. astĩte,
1) der Schwanz der Tiere, als charakteristisches Merkmal derselben; daher denn die sprichwörtl. Redensart von einem seine Menschenwürde vergessenden Menschen:
jāpieliek aste, jādze̦n mežā. viņš man kā aste pakaļā, er folgt mir stets, sodass ich mich von ihm ebenso wenig befreien kann, wie ein Tier von seinem Schwanze. asti luncināt, vēcināt, mit dem Schwanze wedeln, schwänzeln; asti celt, sich erheben, stolz tun: kas sunim asti cels, ja pats necels, vom Selbstlobe. aiziet asti pacēlis, asti svaidīdams, astē spe̦rdams, geht schnell, frohgemut davon. aiziet asti ierāvis, aiziet kā suns asti nuolaidis, entfernt sich niedergeschlagen. kad būs jādara, tad būs gaŗa (auch līka) aste, wenn es zur Ausführung kommen wird, dann wird die Lust vergehen, sagt man von einem Faulen, der leichtsinnig viel verspricht. aste piesieta, man ist der freiheit beraubt, besonders von Müttern gesagt, die, durch die Geburt des Kindes gebunden, sich nicht mehr frei im Bekanntenkreise bewegen können; [asti piesiet U. (obscön), beischlafen]. bāzi pats savu asti āliņģī, hole selbst die Kastanien aus dem Feuer. viņš apsviež asti uz uotru pusi, er ändert seine Meinung. dabūsi par asti od. dabūsi piparus uz asti, du wirst auf die Schnauze bekommen. viņam nu ir sprunguls astē, er ist jetzt in Verlegenheit. viņam ir uguns pie astes, er ist in der Klemme Mag. IX, 2, 53. tas nuotiks, kad pūcei aste ziedē, od. kad suņi ar astēm ries, das wird nimmer geschehen;
2) ein Anhängsel, eine dem Tierschwanz ähnliche Verlängerung:
līdz muižai verste... ar asti Sudr. E., Duomas II, 130. rutka aste, das untere Ende des Rettigs BW. 15825; tīkla aste, der Netzbeutel; svārku aste, die Schleppe (scherzhaft); pļavas aste, ein schmaler, keilartiger Streifen einer Wald- oder Feldwiese; aste, astes gals, das Ende des Grundgewebes, der Kette; astītes, Schnörkeln Brsche; beim Harken des Heus ein keilartiger, nachgebliebener Streifen Etn. II, 75. siļķe ar piecām astēm, die Ohrfeige PS. kaķu aste, Polygonum orientale Mag. IV, 2, 44. lapsas aste,
1) eine Grasart
(MWM. X, 644; "smilgas veidā, gaŗa, ar baltu, vatei līdzīgu ziedu" in Sessau);
2) ein Spielchen
BW. V, S. 218. astes zvàigzne, der Schweifstern, Komet. [Wohl zu ass "scharf", wie auch slav. ostь (in russ. ость "Granne an Ähren","langes Haar im Pelzwerk" u. a.) und nach Būga KSn. I, 268 li. ãšutas "ein Pferdehaar vom Schweif" resp. (nach Jušk.) ãšatas dass. und russ. осóт "Distel", poln. oset dass. u. a.; s. auch astrs.]
Kļūdu labojums:
sodass = so das
Avots: ME I, 145
1) der Schwanz der Tiere, als charakteristisches Merkmal derselben; daher denn die sprichwörtl. Redensart von einem seine Menschenwürde vergessenden Menschen:
jāpieliek aste, jādze̦n mežā. viņš man kā aste pakaļā, er folgt mir stets, sodass ich mich von ihm ebenso wenig befreien kann, wie ein Tier von seinem Schwanze. asti luncināt, vēcināt, mit dem Schwanze wedeln, schwänzeln; asti celt, sich erheben, stolz tun: kas sunim asti cels, ja pats necels, vom Selbstlobe. aiziet asti pacēlis, asti svaidīdams, astē spe̦rdams, geht schnell, frohgemut davon. aiziet asti ierāvis, aiziet kā suns asti nuolaidis, entfernt sich niedergeschlagen. kad būs jādara, tad būs gaŗa (auch līka) aste, wenn es zur Ausführung kommen wird, dann wird die Lust vergehen, sagt man von einem Faulen, der leichtsinnig viel verspricht. aste piesieta, man ist der freiheit beraubt, besonders von Müttern gesagt, die, durch die Geburt des Kindes gebunden, sich nicht mehr frei im Bekanntenkreise bewegen können; [asti piesiet U. (obscön), beischlafen]. bāzi pats savu asti āliņģī, hole selbst die Kastanien aus dem Feuer. viņš apsviež asti uz uotru pusi, er ändert seine Meinung. dabūsi par asti od. dabūsi piparus uz asti, du wirst auf die Schnauze bekommen. viņam nu ir sprunguls astē, er ist jetzt in Verlegenheit. viņam ir uguns pie astes, er ist in der Klemme Mag. IX, 2, 53. tas nuotiks, kad pūcei aste ziedē, od. kad suņi ar astēm ries, das wird nimmer geschehen;
2) ein Anhängsel, eine dem Tierschwanz ähnliche Verlängerung:
līdz muižai verste... ar asti Sudr. E., Duomas II, 130. rutka aste, das untere Ende des Rettigs BW. 15825; tīkla aste, der Netzbeutel; svārku aste, die Schleppe (scherzhaft); pļavas aste, ein schmaler, keilartiger Streifen einer Wald- oder Feldwiese; aste, astes gals, das Ende des Grundgewebes, der Kette; astītes, Schnörkeln Brsche; beim Harken des Heus ein keilartiger, nachgebliebener Streifen Etn. II, 75. siļķe ar piecām astēm, die Ohrfeige PS. kaķu aste, Polygonum orientale Mag. IV, 2, 44. lapsas aste,
1) eine Grasart
(MWM. X, 644; "smilgas veidā, gaŗa, ar baltu, vatei līdzīgu ziedu" in Sessau);
2) ein Spielchen
BW. V, S. 218. astes zvàigzne, der Schweifstern, Komet. [Wohl zu ass "scharf", wie auch slav. ostь (in russ. ость "Granne an Ähren","langes Haar im Pelzwerk" u. a.) und nach Būga KSn. I, 268 li. ãšutas "ein Pferdehaar vom Schweif" resp. (nach Jušk.) ãšatas dass. und russ. осóт "Distel", poln. oset dass. u. a.; s. auch astrs.]
Kļūdu labojums:
sodass = so das
Avots: ME I, 145
izvēdzināt
izvēzināt
plezdināt
plezdinât, schwingen (vēcināt) Dunika: p. spārnus. viņš nevarīgi plezdināja abas ruokas Turg. Pav. ūd. 127. Refl. -tiês,
1) mit den Flügeln schlagen
Dunika: gailītis sasietām kājiņām plezdinuoties pabeņķē Pas. I, 328;
2) flattern:
karuogs plezdinājās virs jumta Dunika. Zu li. plezdénti "mit den Flügeln schlagen", plestenu "quatio" RFB. LXV, 320; vgl. auch pledinât.
Avots: ME III, 338
1) mit den Flügeln schlagen
Dunika: gailītis sasietām kājiņām plezdinuoties pabeņķē Pas. I, 328;
2) flattern:
karuogs plezdinājās virs jumta Dunika. Zu li. plezdénti "mit den Flügeln schlagen", plestenu "quatio" RFB. LXV, 320; vgl. auch pledinât.
Avots: ME III, 338
sašvibināt
‡ sašvibinât "?" Plm. n. RKr. XVII, 82; sašvibināt (= savēcināt) kādu priekšme̦tu un tad sviest Zögenhof.
Avots: EH XVI, 455
Avots: EH XVI, 455
skalgals
skàlgalˆs Ermes, Karls., Widdrisch, Ruj., ein Stück von einem Pergel: skalgalu vēcināt BW. 15997, 2 var.
Avots: ME III, 868
Avots: ME III, 868
šmūkstoņa
‡ šmūkstuoņa PV., = šmīkstuoņa: bij ilga š., it kâ kāds liels putns smagi spārnus vēcinātu.
Avots: EH II, 650
Avots: EH II, 650
spridzināt
spridzinât,
1) sprühen lassen, machen:
kas uguni spridzināja? Biel. 1148. pūķa aste dzirksteles spridzina LP. VI, 88. kaŗā gāja zuobeniņu vēcināt, atsledziņu spridzināt BW. 32055, 1. līgaviņa gultā acis spridzināja 25024; liebäugeln Manz., Für. I; mit den Augen blinkern L.;
2) klatschen
Kronw. n. U.; von kurzem Klatschen mit der Peitsche U.; (klatschend) schlagen; schnippen Brasche: kuo tu spridzini ar tuo pistuoli? U. kuo tu spridzini? izspridzināsi acis, was klatschest du? du wirst die Augen ausklatschen U. es tavus gaŗus kaulus ar pātagu spridzināšu . . . nuo kruodziņa sētiņā BW. 27031, 2. skauģis manu kumeliņu apses šautru spridzināja 29958 var.;
3) platzen machen
Nigr., sprengen: plinti Nigr.; akmeņus ebenda. - spridzināma viela Konv. 2 3994, der Sprengstoff;
4) umherspritzen
U.; etwas regnen N.-Sessau n. U.: lietutiņš spridzina Celm.;
5) spridzinât kŗupi Nigr., eine auf ein Brett gelegte Kröte in die Höhe schnellen.
Refl. -tiês, = šaudît: darbuojas un spridzinās ar šaudīklu kâ pa kāzām Janš. 47. Zu spridzêt.
Avots: ME III, 1018, 1019
1) sprühen lassen, machen:
kas uguni spridzināja? Biel. 1148. pūķa aste dzirksteles spridzina LP. VI, 88. kaŗā gāja zuobeniņu vēcināt, atsledziņu spridzināt BW. 32055, 1. līgaviņa gultā acis spridzināja 25024; liebäugeln Manz., Für. I; mit den Augen blinkern L.;
2) klatschen
Kronw. n. U.; von kurzem Klatschen mit der Peitsche U.; (klatschend) schlagen; schnippen Brasche: kuo tu spridzini ar tuo pistuoli? U. kuo tu spridzini? izspridzināsi acis, was klatschest du? du wirst die Augen ausklatschen U. es tavus gaŗus kaulus ar pātagu spridzināšu . . . nuo kruodziņa sētiņā BW. 27031, 2. skauģis manu kumeliņu apses šautru spridzināja 29958 var.;
3) platzen machen
Nigr., sprengen: plinti Nigr.; akmeņus ebenda. - spridzināma viela Konv. 2 3994, der Sprengstoff;
4) umherspritzen
U.; etwas regnen N.-Sessau n. U.: lietutiņš spridzina Celm.;
5) spridzinât kŗupi Nigr., eine auf ein Brett gelegte Kröte in die Höhe schnellen.
Refl. -tiês, = šaudît: darbuojas un spridzinās ar šaudīklu kâ pa kāzām Janš. 47. Zu spridzêt.
Avots: ME III, 1018, 1019
švailēt
švailêt,
1): sich energisch betätigen
Memelshof: š. ar ēšanu, ar pļaušanu; ‡
3) stark heizen
Memelshof: tas gan švailē tuo plīti! ‡
4) "sakalt (dzelzi)" Gr.-Salwen; ‡
5) "vēcināt" (mit aĩ) Gramsden.
Avots: EH II, 660
1): sich energisch betätigen
Memelshof: š. ar ēšanu, ar pļaušanu; ‡
3) stark heizen
Memelshof: tas gan švailē tuo plīti! ‡
4) "sakalt (dzelzi)" Gr.-Salwen; ‡
5) "vēcināt" (mit aĩ) Gramsden.
Avots: EH II, 660
svalbot
vēsināt
vēsinât (li. vėsinti "kühlen, lüften"), wedeln, fächeln, hin- und herschwingen; lüften; kühlen L., U.: bērziņam lapas auga, būs vējam vēsināt (Var.: vēdināt) BW. 8348 var. pati dre̦b apšu lapa, ne vējiņa vēsināma (Var.: vēdināma) 22696, 2. bij tādam vējiņam vītuoliņu vēsināt (Var.: vēcināt) 24371 var. villainītes vēsināt 9347. (vainadziņu) ruokā vien vēsināju 13329. Jānīt[i]s ... svārkus vējiņā vēsināja 32946. sprigulīti vēsināt 28750. vēsinādams grāmatas LP. VI, 917. apliek nātras, juo . . . tas vēsinuot Etn. II, 163. kuo velti muti vēsināt Kleinb. St. 9. Reft. -tiês, sich lüften, kühlen: sieva ar vēdekli vēsinājās U. b. 95, 115.
Avots: ME IV, 569, 570
Avots: ME IV, 569, 570