Paplašinātā meklēšana

švīksts,

1): š. (mit ĩ) ruodas rīksti vīcinuot Schujen; von andern Lauten:
(vedējs) laida caur zuobtem garu švīkstu, kam vajadzēja luopu nuomierināt Jauns. Sliņķu virsnieks 189. iesitās ausīs strīķa švīksti A. Brigadere Sk. v. 286;

2): "bezdējiens" (mit ĩ) Nötk.; ‡

3) "kas švīkstina (piem., be̦zd)" (mit ĩ) Nötk.

Avots: EH II, 662

švīksts,

1) Geraschel: izdzirda vieglu drānu švīkstu Turg. Pav. ūd. 82;

2) auch švīkstiens, hörbar ausströmender Dampf
(tvaika katls izlaida tādu švīkstu); = bezdējiens Vīt.

Avots: ME IV, 119

I vīksts,

1): "schlaff, feucht"
Für. s. v. slapjš.

Avots: EH II, 792

I vīksts,

1) Adj., geschmeidig, weich
L., U.;

2) Subst. "geschmeidiger Sanguiniker"
Mag. XX, 3, 218. Zu vīkt II.

Avots: ME IV, 637

II vīksts, einer, der beim Ankleiden langsam ist Alksnis-Zundulis, Meiran; ein Saumseliger (mit ì ² ) Aiviekste. Zu vīkst I.

Avots: ME IV, 637

III vîksts "ein (unordentlich gewickelter) Knäuel" Adl., Stockm. Zu vīkstīt I.

Avots: ME IV, 637

švīkstiens (unter švīksts 2): kuŗš laidis švīkstienu, tam teicis: "nepūt! nav jau karsts" Pas. XII, 398.

Avots: EH II, 662

vicinât,

1) schwenken (z. B. die Rute, die Fahne)
L., U., Mar. n. RKr. XVII, 123, Salis: saimnieki vicināja ce̦pures gaisā Vēr. II, 838. vicināt vairuogu Lāčplēsis 13. vicināt asti, schweifen V. es tavus garus matus gar ruociņu vicināšu (Var.: sitināšu) BW. 10857 var. zirgu vicināt St., ein Pferd tummeln;

2) an den Haaren raufen
U.;

3) "schuhrigeln"
Bergm. n. U. Refl. -tiês,

1) flattern;

2) sich schwenken :
kâ nesuntule grìežas un vicinās Janš. Bandavā I, 80. cauru . . . dienu vicinuoties ar izkapti pa lauku un nuoru II, 53. ar tuo (dancuojuot) . . . sitinājās un vicinājās uz visām pusēm Mežv. ļ. II, 15. Wenigstens in der Bed. 1 zu vīcinât, vīkt "sich biegen", vīksts "geschmeidig", li. vykis "Bandwurm", lat. vicia "Wicke", mhd. weigen "schwanken" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 233 ff., Persson Beitr. 85, 343 und 519.

Avots: ME IV, 577

vīks L., U., = vīksts I 1.

Avots: ME IV, 636

II vīkt, Praes. -kstu od. -cu, Praet. -ku od. (L.) -cu, schmiegen, biegen U.; vîkt ² Bl., sich biegen. Transitive Bed. kann wohl nur vīcu haben, während vīkstu, vīku wohl intransitiv sind. Nebst vīcinât, vīksts I u. a. zu ai. vīci-ḥ "Woge", gr. εἴχω "weiche zurück", lat. vicia "Wicke", ae. wicga "Ohrwurm", mhd. meigen "schwanken" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 235, Persson Beitr. 342 und 519, Wood AJPh. XXVII, 60. Das von Watde 1. c. u. A. hierhergestellte li. vykis "Bandwurm" dagegen ist nebst estn. wīk dass. aus mnd. vik "der böse Wurm" entlehnt.

Avots: ME IV, 638, 639

vilksts L. (= vīksts), U.,

1) noch nicht recht trocken;

2) schlapp.
Kann zu valks II resp. (nach Leskien Abl. 354 in der Bed.

1) valgs II gestellt werden; dagegen nach Leskien Nom. 559 in der Bed. 2 zu vilkt.

Avots: ME IV, 589, 590