Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'vagaris' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'vagaris' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (4)
vagaris
vagaris
vagaris,
1) vagaris U., Erlaa, Kaltenbrunn, Mahlup, Oknist, Ronneb., Saikava, Sonnaxt, vagāris Bielenstein Holzb. 509, (mit â 2 ) Bauske, Dunika, Katzd., N.-Bartau, Nigr., vagars Arrasch, Bers., Drosth., Fest., Golg., Jürg., Kl., Memelshof, Ronneb., Schujen, Schwanb., Segew., Selg., Stenden, Wandsen, Widdrisch, Wolmarshof, vagare L., U., Dond. (> vage̦r), Sessw., vagāre Frauenb., Gr.-Essern, comm., der Hauptaufsetcer über die Hofsarbeit
Kurl. n. U., der die Arbeit leitende Aufseher Biel.: kur tās kunga vagarītes? VL. aus Rutzau. es e̦smu . . . tas vagare, tas kalpu plēsējs A. Brigader Daugava I, 7;
2) auch vagare, Name für einen Ochsen
U.;
3) vagāris, der siebente Stern des Orion
Bielenstein Holzb. 509. Aus liv. vagar "Frohnvogt", s. Thomsen Beröringer 283.
Avots: ME IV, 432
1) vagaris U., Erlaa, Kaltenbrunn, Mahlup, Oknist, Ronneb., Saikava, Sonnaxt, vagāris Bielenstein Holzb. 509, (mit â 2 ) Bauske, Dunika, Katzd., N.-Bartau, Nigr., vagars Arrasch, Bers., Drosth., Fest., Golg., Jürg., Kl., Memelshof, Ronneb., Schujen, Schwanb., Segew., Selg., Stenden, Wandsen, Widdrisch, Wolmarshof, vagare L., U., Dond. (> vage̦r), Sessw., vagāre Frauenb., Gr.-Essern, comm., der Hauptaufsetcer über die Hofsarbeit
Kurl. n. U., der die Arbeit leitende Aufseher Biel.: kur tās kunga vagarītes? VL. aus Rutzau. es e̦smu . . . tas vagare, tas kalpu plēsējs A. Brigader Daugava I, 7;
2) auch vagare, Name für einen Ochsen
U.;
3) vagāris, der siebente Stern des Orion
Bielenstein Holzb. 509. Aus liv. vagar "Frohnvogt", s. Thomsen Beröringer 283.
Avots: ME IV, 432
virsvagaris
‡ virsvagaris, ein Oberaufseher: kuo tu te kâ v. rīkuojies? Janš. Dzimtene III, 91.
Avots: EH II, 788
Avots: EH II, 788
Šķirkļa skaidrojumā (19)
aizrūķēt
àizrũķêt,
1) sorgfältig etw. irgend wohin schaffen:
ve̦cā māte visas savas mantiņas aizrūķējusi uz klēti Tirs., JK.;
2) verbieten
Sessw. n. U.; verhindern: es būtu nuo kunga dabūjis zirgu, bet vagaris aizrūķēja Jan.
Avots: ME I, 48
1) sorgfältig etw. irgend wohin schaffen:
ve̦cā māte visas savas mantiņas aizrūķējusi uz klēti Tirs., JK.;
2) verbieten
Sessw. n. U.; verhindern: es būtu nuo kunga dabūjis zirgu, bet vagaris aizrūķēja Jan.
Avots: ME I, 48
apskatīgs
apskatîgs, umsichtig, gründlich seine Umgebung in Augenschein nehmend: visur L. rīkuojās kā apskatīgs vagaris Janš.
Avots: ME I, 121
Avots: ME I, 121
gan
gan, verkürzte Form von gana
1) genug:
[viņam gan naudas U.] kas brīžiem ūdeni dzer,, ja ūdens trūkst. vai tev vēl gan nebija manu gaužu asariņu BW. 21672, 2. gan man, gan man šim vakaram, gan biju dziedājuse, gan gavilējuse 478. kam tē̦vs, tam maize; kam dievs, tam gan. So namentlich in der Verbindung die(v)s un (in, ir) gan: puišam amntas dievs un gan 15354. es re̦dzu gan, kas man darāms, ich sehe wohl (eig. genügend). gan tu redzēsi, gan tu dabūsi pērienu, du wirst es schon erfahren, du wirst schon Prügel bekommen, eig. du wirst zur Genüge erfahren, so sagt man warnend und drohend;
2) allerdings, wohl, schon
[vgl. dän., norw., nok "genug; wohl, schon"],
a) zur Bekräftigung der Aussage:
jā gan, gan gan, ja wohl! jā gan, bet viņam sapluosīja aunu Adam. te ir gan kuo redzēt. te ieraudzījušas pelīti... un nuositušas gan LP. VI, 66. tâ jau gan bija. ja mācītājs tuo saka, tad precēšu gan V, 153. gan es tuo padarīšu;
b) in rhetorischen Fragen:
kas gan (Var.: jau, jel, tad) tevi nepazinīst? BW. 20868;
c) in einräumenden Sätzen:
gan jau (Var.: gana) viegli od. gan ar guodu es staigāju, vēl zemīte līguojas BW. 8450. So besonders in Verbindung mit lai, obgleich: lai gan slikti rādās, (tuomē̦r) labi būs. Auch in dem zu einem Konzessivsatzt gehörigen Hauptsatzt steht gan, doch, eig. genügend: lai es biju sīka, maza, gan es tevi appušķuošu;
d) zum Ausdruck der Besänftigung, Beruhigung: gan jau, gan jau, lass es gut sein:
kungam tâ gribas ēst, bet vagaris tikai mierina:"gan jau, gan jau!" LP. V, 365. vainīga šī mūžīgā nevīžība: gan nu, gan nu! Seibolt;
e) zum Ausdruck der Unsicherheit:
tas gan tâ būs, das wird wohl so sein: vai viņš gan tuo darīs? wird er das wohl tun;
3) gan - gan, sowohl - als auch
izkaldināja gan šādus daiktus, gan tādus LP. V, 76.
Kļūdu labojums:
jāpārceļ no pirmā nodalījuma uz otru (zur Bed. 2 gehören): es re̦dzu gan, kas man darāms, gan tu redzēsi, gan tu dabūsi pērienu.
viegli od. gan ar guodu = viegli
Avots: ME I, 598, 599
1) genug:
[viņam gan naudas U.] kas brīžiem ūdeni dzer,, ja ūdens trūkst. vai tev vēl gan nebija manu gaužu asariņu BW. 21672, 2. gan man, gan man šim vakaram, gan biju dziedājuse, gan gavilējuse 478. kam tē̦vs, tam maize; kam dievs, tam gan. So namentlich in der Verbindung die(v)s un (in, ir) gan: puišam amntas dievs un gan 15354. es re̦dzu gan, kas man darāms, ich sehe wohl (eig. genügend). gan tu redzēsi, gan tu dabūsi pērienu, du wirst es schon erfahren, du wirst schon Prügel bekommen, eig. du wirst zur Genüge erfahren, so sagt man warnend und drohend;
2) allerdings, wohl, schon
[vgl. dän., norw., nok "genug; wohl, schon"],
a) zur Bekräftigung der Aussage:
jā gan, gan gan, ja wohl! jā gan, bet viņam sapluosīja aunu Adam. te ir gan kuo redzēt. te ieraudzījušas pelīti... un nuositušas gan LP. VI, 66. tâ jau gan bija. ja mācītājs tuo saka, tad precēšu gan V, 153. gan es tuo padarīšu;
b) in rhetorischen Fragen:
kas gan (Var.: jau, jel, tad) tevi nepazinīst? BW. 20868;
c) in einräumenden Sätzen:
gan jau (Var.: gana) viegli od. gan ar guodu es staigāju, vēl zemīte līguojas BW. 8450. So besonders in Verbindung mit lai, obgleich: lai gan slikti rādās, (tuomē̦r) labi būs. Auch in dem zu einem Konzessivsatzt gehörigen Hauptsatzt steht gan, doch, eig. genügend: lai es biju sīka, maza, gan es tevi appušķuošu;
d) zum Ausdruck der Besänftigung, Beruhigung: gan jau, gan jau, lass es gut sein:
kungam tâ gribas ēst, bet vagaris tikai mierina:"gan jau, gan jau!" LP. V, 365. vainīga šī mūžīgā nevīžība: gan nu, gan nu! Seibolt;
e) zum Ausdruck der Unsicherheit:
tas gan tâ būs, das wird wohl so sein: vai viņš gan tuo darīs? wird er das wohl tun;
3) gan - gan, sowohl - als auch
izkaldināja gan šādus daiktus, gan tādus LP. V, 76.
Kļūdu labojums:
jāpārceļ no pirmā nodalījuma uz otru (zur Bed. 2 gehören): es re̦dzu gan, kas man darāms, gan tu redzēsi, gan tu dabūsi pērienu.
viegli od. gan ar guodu = viegli
Avots: ME I, 598, 599
iegribēt
ìegribêt, Refl. -tiês: vagaris pats tâ iegribējies Janš. Bandavā I, 6. iegribajas arī ve̦cā-māte redzēt Mežv. ļ. 1, 237.
Avots: EH I, 514
Avots: EH I, 514
lauks
mežs
mežs [li. mẽdžias "Wald, Baum", apr. median "Wald"],
1) der Wald, das Gehölz:
Sprw. mežā būdams meža meklē. kâ lai re̦dz mežu, kad kuoki priekšā? mežs bijis, mežs būs. mežam ausis, laukam acis. gan mežs izmācīs. mežu līst, nuolīst, den Wald roden. ve̦cākais brālis gāja pa mežu mežiem, durch grosse, weite Wälder Dīcm. pas. v. I, 52. gavilē viena meža meita (Bewohnerin des Waldes, eig. Waldmädchen), visi meži nuoskanēja BW. 386, 9. - mežā braukt, gew. (in den Wald) nach Holz fahren. kungs mežu neduod, der Herr gibt uns kein Holz, gestattet uns keine Hölzung U. - mežā iet, seine Notdurft verrichten U.;
2) von einem dichten, dem Waldesdickicht ähnlichen Gewimmel, Gedränge:
pie pils sapulcējušies ļaudis kâ mežs apkārt LP. VI, 792;
3) in genitivischen Verbindungen mit Tier-, Vogel- und Pflanzennamen bezeichnet mežs alles, was im Deutschen mit "wild" im Gegensatz zum Zahmen bezeichnet wird, z. B. meža pĩle, cũka, zùoss, zirgs; meža gailis, der Auerhahn,
meža suns, der Wolf (eig.: der wilde Hund) Br. 438. meža vērsis, der Auerochs. Sprw.: skrien kâ meža zvē̦rs, wie ein wildes Tier;
4) in andern genitivischen Verbindungen: meža ceļš, der Holzweg
U.; meža gaitas, Wildprett St.; meža uzraugs od. meža vagaris, der Waldaufseher Sassm.; meža vīrs, eigentl. ein Waldmensch, bedeutet aber gewöhnlich den Wolf, wie denn überhaupt, da sein eigentlicher Name aus Aberglauben nicht genannt wird, noch manche ähnl. Bezeichnungen für ihn bestehen, z. B. meža putns, m. kungs, [m. dievs L.], m. luņķis u. s. w. U.; meža zaglis, der Wilddieb Dond. [Vgl. auch den Ortsnamen Vidmede (ein Wald) Lvv. II, 10. - Zu r. межà "Grenze; Wäldchen", serb. mèđa "Grenze; Gebüsch", slowen. méja "Grenze; Geholz", ai. mádhya-ḥ, gr. μέσ(σ)os, la. "medium" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 32, Wiedemann BB. XXVIII, 79, Torp PBrB. XXI, 428, Walde Wrtb. 2 472, Trautmann Wrtb. 173.]
Avots: ME II, 611
1) der Wald, das Gehölz:
Sprw. mežā būdams meža meklē. kâ lai re̦dz mežu, kad kuoki priekšā? mežs bijis, mežs būs. mežam ausis, laukam acis. gan mežs izmācīs. mežu līst, nuolīst, den Wald roden. ve̦cākais brālis gāja pa mežu mežiem, durch grosse, weite Wälder Dīcm. pas. v. I, 52. gavilē viena meža meita (Bewohnerin des Waldes, eig. Waldmädchen), visi meži nuoskanēja BW. 386, 9. - mežā braukt, gew. (in den Wald) nach Holz fahren. kungs mežu neduod, der Herr gibt uns kein Holz, gestattet uns keine Hölzung U. - mežā iet, seine Notdurft verrichten U.;
2) von einem dichten, dem Waldesdickicht ähnlichen Gewimmel, Gedränge:
pie pils sapulcējušies ļaudis kâ mežs apkārt LP. VI, 792;
3) in genitivischen Verbindungen mit Tier-, Vogel- und Pflanzennamen bezeichnet mežs alles, was im Deutschen mit "wild" im Gegensatz zum Zahmen bezeichnet wird, z. B. meža pĩle, cũka, zùoss, zirgs; meža gailis, der Auerhahn,
meža suns, der Wolf (eig.: der wilde Hund) Br. 438. meža vērsis, der Auerochs. Sprw.: skrien kâ meža zvē̦rs, wie ein wildes Tier;
4) in andern genitivischen Verbindungen: meža ceļš, der Holzweg
U.; meža gaitas, Wildprett St.; meža uzraugs od. meža vagaris, der Waldaufseher Sassm.; meža vīrs, eigentl. ein Waldmensch, bedeutet aber gewöhnlich den Wolf, wie denn überhaupt, da sein eigentlicher Name aus Aberglauben nicht genannt wird, noch manche ähnl. Bezeichnungen für ihn bestehen, z. B. meža putns, m. kungs, [m. dievs L.], m. luņķis u. s. w. U.; meža zaglis, der Wilddieb Dond. [Vgl. auch den Ortsnamen Vidmede (ein Wald) Lvv. II, 10. - Zu r. межà "Grenze; Wäldchen", serb. mèđa "Grenze; Gebüsch", slowen. méja "Grenze; Geholz", ai. mádhya-ḥ, gr. μέσ(σ)os, la. "medium" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 32, Wiedemann BB. XXVIII, 79, Torp PBrB. XXI, 428, Walde Wrtb. 2 472, Trautmann Wrtb. 173.]
Avots: ME II, 611
pabļaurs
[pabļaurs,
1) ziemlich grimmig, schlecht:
p. vagaris Bauske;
2) ziemlich unanständig:
pabļaura dziesma Rutzau.]
Avots: ME III, 9
1) ziemlich grimmig, schlecht:
p. vagaris Bauske;
2) ziemlich unanständig:
pabļaura dziesma Rutzau.]
Avots: ME III, 9
pakundzis
sprēķēt
sprẽķêt Nigr., -ẽju, schmähen Neik. n. U., schelten Naud., Warkl., vorhalten, unter die Nase reiben Nigr.; spottend loben Salisb. n. U.: nu jau saimniece lielājã: rēdī un sprēķē kaut kuru, kas pakājē gadās Dobl., Naud. n. Etn. l, 31. mācītājs... sprēķēja un rēdīja tuos, kas ceļa nebija griezuši ebenda. vagaris viņam katru dienu sprēķēja priekšā, ka slinks e̦suot Nigr. Refl. sprèķêtiês 2 Tirs., sich (um Kleinigkeiten) zanken: vīrs ar sievu visu rītu sprēķējās, tāpēc ka tas bija pavē̦lāku mājās pārnācis Tirs. n. RKr. XVII, 79. kuo nu sprēķējies (rājies)? Wlddrisch. Aus mnd. preken "predigen"? Zur Bed. vgl. d. Gardinenpredigt und abkanzeln.
Avots: ME III, 1018
Avots: ME III, 1018
vagare
vagāre
vagarene
vagarene Janš. Bandavā I, 318; Līgava I, 303, die Frau des Arbeitsaufsehers (vagaris).
Avots: ME IV, 432
Avots: ME IV, 432
vagarēt
vagarêt, ‡
2) kommandieren, Befehle austeilen (auch ohne ein
vagaris zu sein) Grünw.
Avots: EH II, 747
2) kommandieren, Befehle austeilen (auch ohne ein
vagaris zu sein) Grünw.
Avots: EH II, 747
vagarēt
vagarība
‡ vagarība,* das Wesen, die Natur, der Charakter eines vagaris: tā vagarības garu rāj Blaum. Raksti IX 4 (1937), 59.
Avots: EH II, 747
Avots: EH II, 747
vagāris
vagars
vagars (unter vagaris),
1): auch Orellen, BW. 11417, 6 (aus Kand.), Demin. vagariņš BW. 31516 (aus Sessw.).
Avots: EH II, 747
1): auch Orellen, BW. 11417, 6 (aus Kand.), Demin. vagariņš BW. 31516 (aus Sessw.).
Avots: EH II, 747
vagārs
vaģars
‡ vaģars (?) und Demin. vaģarītis (?) BW. 11417 var. (aus Stockm.) od. vaģerītis (?) 29989, 4 var. (aus Stockm.), = vagaris 1.
Avots: EH II, 747
Avots: EH II, 747