àizlùocît, tr., biegend hinter etwas stecken:nuolauž pašu galuotnīti, aiz ce̦pures (-ri) aizluocīja BW. 13250,17. Refl. -tiês,sich hinschlängeln, wogen:viņpus pļavas àizluocījās līdz lielceļš Stari I, 323.
I juk, Interj. zur Erheiterung kleiner Kinder:māte, bē̦rnu klusinādama, saliek bē̦rnam ruociņas vienu uz uotras un šūpuo tās uz augšu un leju, dziesmiņu dziedādama: čij, čij, zīlīte, kur tavi bērniņi? viņpus Daugavas uozuola zarā. kas viņus šūpuo, kas viņus auklē? vēja māte šūpuo, vēja māte aulē, juk, juk, juk. pie pēdējiem "juk" atlaiž ruokas vaļā un atkal griež vienu uotrai riņķī. pa dziedāšanas laiku ruokas jāšupuo nuo augšas uz leju Etn. I, 114; BW. 2195.
purmalniẽks (f. -niẽce), = purvmalniẽks,ein Bewohner des Morastrandes:šaipus pur[v]a es dziedāju, viņpus pur[v]a atskanēja; vai tādēļ gadījās purmalnieka arājiņš? BW. 376, 3 var.