veķêt,
-ẽju,1) schlagen, prügeln U., Ahswicken, AP., Bers., C., Dond., Festen, Grünh., Jürg., Kaltenbrunn, Lis., Nötk., Ogershof, Pankelhof, Salis, Salisb., Sehren, Serben, Stenden, Wandsen, Wessen, Wolm.
(unbek. in Dond., Dunika, Saikava, Schwanb., Selg.); "weich schlagen" (wie ein kleines Kind mit den Händchen) Vīt.;
zusammenschlagen (z. B, den Estrich in der Riege) U.:
sākuši ar... buozēm veķēt LP. VI, 55.
braucējs tuos ar dūri veķējis VII, 489.
veķēju pa muguru Stenden.
apcilāju vāli un tad veķēju vaļā Latv.
sāka... veķēt ar abām ruokām pa(r) galvu un seju Blaum.
zvirbuļi uz reiz bij viengubu un cirta, un veķēja Plūd. Izglītība II, 175.
veķēt linus Karls.,
Flachs schwingen;2) werfen Bers., Kalzenau;
3) (Butter) dick aufstreichen Wolmarshof;
4) schluckend, grosse Bisse nehmend essen Sehren. Erinnert an li. privikė´ti "primùšti" Jušk. LD., No 15124.Avots: ME IV,
525,
526