kùr (li.
kur̃), [kur̂ Kl.],
1) interrog.,
wo? wohin? kur tu augi, daiļa meita? kur luopi? Zuruf an den Hüterhund, der die Herde verlassen hat. In indirekten Fragesätzen:
ve̦lns prasuot, ku(r) šis iešuot LP. VI, 169.
ve̦lns nezinājis, kur atruonas, kur ne LP. V, 106. Das interrog.
kur wird oft mit Verblassung der lokalen Beziehung in Ausrufesätzen gebraucht und nähert sich dann der Bedeutung nach dem deutschen wie: sācis dze̦nāt pagānus, bet kur tu dieviņ! er hahe angefangen, die Unholde au scheuchen, aber, du lieber Gott, wohin (sollte man sie verscheuchen). In diesem Satze empfindet man noch die lokale Bedeutung von
kur, in anderen Sätzen ist sie viel mehr verblasst:
kur viņas skaistas! wie sind sie schön! R. Sk. II, 20.
kur (Var.:
kâ) būs man labam būt! BW. 8489.
bet kur sirsnīga balss Saul.
kur liela istaba! vai dieviņ, kur zagļa ļaudis BW. 13643.
vai kur muļķis tas! wie ist er doch dumm!2) als Indefinitum - irgend wo, als solches mit
kaut oder
nekur, ne˙būt oft näher bezeichnet:
es šķitu Antiņu kur redzējuse BW. 20757, 7.
viņi izklīzdami apmetās kur kuŗais Vēr. II, 8.
biju kur nekur [Vgl. dazu Le. Gr. 399] - kas jupis visu atmin? LP. V, 210.
māsa aizmukusi pasaulē kur ne˙būt LP. VI, 768.
nuosviež daiktus kur ne˙būt II, 41.
citur kur, anderswo: dabūjuši citur kur sievas LP. VI, 338;
3) als Relativum in Lokalsätzen, mit einem korrespondierenden
tur, turp im Hauptsatze:
kur kuoku cē̦rt, tur skaidas krīt. Verallgemeinernd - wo auch immer, mit dem Partizip od. ohne eine Form des Zeitworts, oder seltener mit einem Verbum finitum:
gul, kur gulē̦dams, visur dieva zemīte. nu skries šurp, lai kur būdami LP. VII, 205.
lai manta, kur manta, kad tik iztikšana. lai lini, kur lini LP. V, 137.
lai tie veči, kur tie veči, bet kâ ar tiem jaunajiem? LP. V, 206.
ruociet mani, kur ruociet, zem bērziņa neruociet BW. 27397.
lai gājām, kur gājām, abas gājām dziedādamas BW. 17368.
lai kur biju, dziedu dziesmu 78. In der Volkssprache vertritt
kur zuweilen alle Kasus des Relativpronomens: tas bij jūsu virsinieks, kur (= kas od.
kuŗš) ar kriju de̦guniņu BW. 20295, 5.
nūla auga tā liepiņa, kur (= kuŗas, nuo kuŗas) māsiņa pūru šuva 15193, 2.
tam tē̦vam labi zirgi, kur (= kam) jāj meitas pieguļā 30193.
tas (nazis) palicis Laimiņai, kur (ar kuo) mieluoja malējiņu 7992,
dievs man deva tuo zālīti, kur (= ar kuo) sirsniņa nesāpēja 9089. Oft folgt
kur auf ein vorhergehendes Substantiv, das Ort oder Zeit bezeichnet:
atnācis uz istabu, kur iegāzies gultā LP. VII, 1244.
vai jele nezinuot kādu vietu, kur nakti pārgulēt VI, 532.
ste̦bulnieks nepalaida ne˙vienu svētdienu, kur negāja uz kruogu VII, 623.
nav vairs tāļu tā dieniņa, kur vairs pie tev negulēšu Ltd. 672. Auch ohne vorhergehende Zeitbestimmung wird
kur in temporalem Sinn gebraucht:
grūti skriet, kur kājas piepūlē̦tas JK. V, 123;
4) kur vēl, kur nu vēl, geschweige denn: jūs nee̦sat zīles vē̦rti, kur vēl (Var.:
ne vēl) visa vainadziņa BW. 6069.
ķēve nevar pate paiet, kur nu vēl ve̦zumu pavilkt LP. IV, 35.
gudriem brāļiem neve̦das, kur nu vēl tev jaunam muļķim V, 260.
[Vgl. Le. Gr. 478.]Avots: ME II,
320,
321