1): mit ilˆ Lasd. u. a. n. FBR. IX, 148 (prs. vilnīju), mit ìl AP.; kad sniegs pavasarī kūst, tad reizām te tâ vilnī2; liekas, ka e̦zars ir Orellen. rudzu lauks vilnī Linden in Livl. ābuoliņš ... vilnīja tumši zaļgans Vanagu ligzda 56. labība vilnī, arī uguns liesma Kosenhof;
2):(suns) luncinādams asti un vilnīdams pie Annas kājām Anna Dzilna 12. gaŗā bārda vilnīja jau pa vidiem balta Ciema spīg. 6. pāŗi ... griezās un vilnīja Azand. 41. brīžiem ieskanējās ... smiekli, pa vidiem vilnījuot vieglai, dzieduošai teicējas balsij Anna Dzilna 186. uz ... nuoras ... lē̦kāja luopi; gans vilnīja pa vidu ar rīksti un ... suni Daugava 1939, S. 638;
4):klupām ... zirgiem mugurā un vilnījām pruojām Burtnieks 1936, S. 88.