aizkļūdīties

I àizkļūdîtiês, ‡

2) sich verirren
Wid.

Avots: EH I, 32

aizkļūdīties

‡ II aîzkļûdîtiês 2 Sassm., ins Stottern (Stocken, Hapern) geraten: viņam valuoda runājuot aizkļūdās.

Avots: EH I, 32