aizšļūtēt

‡ II àizšļũtêt, langsam hin-, weggehen Frauenb.

Avots: EH I, 56

aizšļūtēt

àizšļũtêt Dnd. = aizlikt šļūti durvīm priekšā, verriegeln.]

Avots: ME I, 55