apkratīt
‡ apkratît (li. apkratýti),
1) (eine grössere Anzahl von Objekten od. ringsum) abschütteln
Spr.: vējš apkratījis visus ābuolus. (ābelnīca) prasa... apkrat[i] munus ābelīšus! ka tu mani neapkratīsi, visi zari aplūzīs Pas. V, 322 (aus Welonen; weiterhin folgt hier [richtig?] ein nom. s. fem, gen. part˙prt˙act˙apkrotusia [aus *apkratuse von einem Infinitiv *apkrast?]):
2) ringsum bestreuen, beschütten
Spr.: a. galdu ar druskām. a. mē̦slus ap ābeli;
3) umschütteln; schüttelnd umwerfen:
vēl reiz a. kratījumu (siena un salmu jaukumu) Stenden. a. lampu Lems. Refl. -tiês, sich (ringsum) beschütten Spr.: pagalms apkratījies ar salmiem Jürg.
Avots: EH I, 93
1) (eine grössere Anzahl von Objekten od. ringsum) abschütteln
Spr.: vējš apkratījis visus ābuolus. (ābelnīca) prasa... apkrat[i] munus ābelīšus! ka tu mani neapkratīsi, visi zari aplūzīs Pas. V, 322 (aus Welonen; weiterhin folgt hier [richtig?] ein nom. s. fem, gen. part˙prt˙act˙apkrotusia [aus *apkratuse von einem Infinitiv *apkrast?]):
2) ringsum bestreuen, beschütten
Spr.: a. galdu ar druskām. a. mē̦slus ap ābeli;
3) umschütteln; schüttelnd umwerfen:
vēl reiz a. kratījumu (siena un salmu jaukumu) Stenden. a. lampu Lems. Refl. -tiês, sich (ringsum) beschütten Spr.: pagalms apkratījies ar salmiem Jürg.
Avots: EH I, 93