appurņît,

1) weg-, abstossen:
viņš nuo jumta appurņījis visus salmus zemē Etn. II, 81;

2) umstossen
(ve̦zumu) Marienb.

Avots: ME I, 112

appurņît,

1): vējš appurņījis statiņiem ce̦pures Palzmar n. RKr. XVII, 74; ‡

3) = ‡ appurnît (mit ùr ² ) Golg., Laud., Saikava.

Avots: EH I, 107