apsvilinât (li. apsvìlinti), caus., ansengen, besengen: kautām cūkām sarus; auklu. kuokam liesmu biezuo mizu apsvilinājuse Aps. Sprw.: iet kā apsvilināta lapsa, von dem gesagt, der nicht weiss, was er tut. apsv. nagus, sich die Finger verbrennen A. XIII, 389. Refl. -tiês, sich ansengen.

Avots: ME I, 128

apsvilinât: par lapsu, kas aizšauta vai šāvienā izbiedē̦ta ātri aizskrien, saka: "aizsvilināju lapsai asti; aizgāja kâ svilaste" N.-Peb.

Avots: EH I, 118