atspè̦kuôt, tr.,

1) entkräften, der Kraft
(spè̦ks) berauben: pūķi ve̦lnam palīdzuot milzus atspē̦kuot Etn. I, 108; nuolādējums atspē̦kuots JK. V, 145;

2) die Beseikraft nehmen, widerlegen:
tie nevar atspē̦kuot ģeoloģijas liecību Pūrs III, 79. neatspè̦kuojams, unwiderleglich RKr. VII, 71. atspè̦kuojums, die Widerlegung: ieruņu atspē̦kuojums Vēr. II, 334.

Avots: ME I, 195

atspè̦kuôt, ‡

3) (einen Angriff) zurückweisen
Segew. ‡ Refl. -tiês, wieder zu Kräften kommen Segew., an Kräften zunehmen: gulē̦dams cilvē̦ks atspē̦kuojas Ahs.

Avots: EH I, 169