atstumt
atstum̃t (li. atstùmti), tr.,
1) ab-,, wegstossen:
laiviņu nuo malas Vēr. II, 290;
2) übertr., zurückweisen, verstossen:
dāvanu Aps. III, 6. māte e̦suot atstūmuse dē̦lu. Refl. -tiês, sich abstossen: daļiņas spēj viena uotru atstumties Pūrs III, 173. kāpi laivā, atstumies nuo malas LP. VI, 303.
Avots: ME I, 198
1) ab-,, wegstossen:
laiviņu nuo malas Vēr. II, 290;
2) übertr., zurückweisen, verstossen:
dāvanu Aps. III, 6. māte e̦suot atstūmuse dē̦lu. Refl. -tiês, sich abstossen: daļiņas spēj viena uotru atstumties Pūrs III, 173. kāpi laivā, atstumies nuo malas LP. VI, 303.
Avots: ME I, 198