atzĩt, tr.,

1) erkennen:
tuo gan atzīstu Kaudz. M. tiesas kungi atzina viņus par vainīgiem;

2) anerkennen:
no jaunākajiem rakstniekiem Eglītis atzīst Falliju Vēr. I, 1419. Refl. -tiês,

1) sich bewusst werden, inne werden:
kā neatzinās, tā neatzinās, uz kuŗu pusi māja e̦suot LP. VI, 26;

2) sich bekennen:
kas gan atzīsies tik kaili? Rain. Subst. atžĩšana, das Anerkennen, die Erkenntnis; grē̦ku atzīšana, Sündenerkenntnis; atzīšanâs, Bekenntnis.

Avots: ME I, 213

atzĩt (li. atsižìnti Kalba I 2, 80): mit î Salisb.; praes. atzīkstu Walk.

Avots: EH I, 182