Paplašinātā meklēšana

‡ àizbãrstît,

1) wiederholt streuend schliessen, anfüllen, verunreinigen
(perfektiv): visa klēts priekša aizbārstīta ar graudiem;

2) a. priekšā, hinstreuen vor (für):
a. zuosīm graudus priekšā Bauske.

Avots: EH I, 8

‡ àizbãrt,

1) scheltend fortjagen, fortschaffen:
a. kuo pruojām. Refl. -tiês, eine kurze Zeitlang schelten: tē̦vs aizbārās un apklusa.

Avots: EH I, 8

apbãrstît (li. apbarstýti), bestreuen, überschütten: ceļu puķēm.

Avots: ME I, 76

‡ apbārt (li. apibárti), viel scheltend einschüchtern (scheu machen) Ruhental: apbārts bē̦rns.

Avots: EH I, 73

‡ atbãrstît (li. atbarstýti),

1) = atbẽrt: rudenī atbārstīja pavasarī aizje̦mtuo labību;

2) wiederholt oder aus mehreren Stellen weg-, abschütten
Schwanb.: a. pārākumu nuo maisiem.

Avots: EH I, 134

‡ atbārt Warkl., = nùorāt, scheltend zurechtweisen: baŗu, baŗu, bet nevaru viņu a.: kāds bijis, tāds paliek. Refl. -tiês (li. atsibárti),

1) bis zum Überdruss (zur Genüge) schelten, sich sattschelten
N.-Peb., Saikava, Warkl., Wessen;

2) gescholten, auch seinerseits resp. ihrerseits die scheltende Person schelten
Golg.: tu nevarēji rieties nei atbārties Salasīšana 94;

3) sehr schroff erwidern
Festen: viņš bargi atbārās, vai duomājuot viņu kurlu e̦sam.

Avots: EH I, 134

‡ bal˜tbārdainis, der Weissbärtige Kaudz. Vecpiebalga 109.

Avots: EH I, 202

bãraîne, bãraînis, die Waise: bāraiņu bārenīte BW. p. ² 4458.

Avots: ME I, 272

bā`rbala [Trik.], bārbaļa U., KR., Wid.], [bei U. auch bārbaņi],

1) ein zerfetztes, abgerissenes Stückchen
Burtn.;

2) das dünne Häutchen an Bäumen, namentl. an Birken:
vējš viņas līdzi aizpūst var ar bē̦rza bārbaliņām Asp., Burtn.;

3) [bar̂baliņa Ermes, Franse]. Vgl. berbeles. Nach Leskien Abl. 361 zu li. suberbėjęs (aužuolas) "alt, moosig".

Avots: ME I, 272, 273

‡ II bãrbala Siuxt, ein Strauch (= bārbaļa I?).

Avots: EH I, 209

‡ III bārbala "?": klaudzinuot pie durvīm kāda b. Pas. IX, 423; "eine Bettlerin" Borchow.

Avots: EH I, 209

I bãrbaļa Siuxt, bãrbale, bãrbele Bauske, RKr. II, 67, Berberitze. [Wohl eine Umbildung des deutschen Wortes. Vgl. bẽrbele.]

Avots: ME I, 273

II bãrbaļa, = bārbala, bārksts Mag. III, 1, 106.

Avots: ME I, 273

bā`rbalaîns (unter bā`rbaļaîns), ‡

2) mit bā`rbalas 2 versehen: (bē̦rzu) bārbalaini zari A. Brigadere Dievs, daba, darbs 11.

Avots: EH I, 209

bā`rbaļains, bā`rbalains, zerfetzt Burtn. Trik.

Avots: ME I, 273

Bãrbanas diena Dond., der 4. Dezember; die Bãrbana sei die Schutzpatronin der Schafe gewesen.

Avots: ME I, 273

bãrbele,

1) Franse
Wid.; s. bã`rbala;

2) ein essbarer Pilz, der auch
bârksnene ² genannt werde Dond.

Avots: ME I, 273

Bārbeles (Bārbules, Bārbulas, Bārbalas) diena, der Barbaratag, der 25. November: ai kaziņu Bārbaļiņa BW. 29096. ak tu žiglā kazu Bārbele Tp. IV, 643. kazu Barbiņa BW. 29202.

Avots: ME I, 273

bārbelīši Stelpenh., die dicken Enden der Fransen an wollenen Decken. [Vgl. li. barbolas "узел у бича", barbti "пузатѣть".]

Avots: ME I, 273

bā`rda: auch Arrasch, Kegeln, N.Peb., Ramkau, Serbigal, Trik., (mit ā`r ² ) Alswig, Erlaa, Kalz., KL, Laitzen, Lubn., Meiran, N.-Rosen, Pilda, Saikava, Schwanb., Sessw., Warkl., (mit âr ² ) Iw., Lemburg, Orellen, Pernigel, Salis, Strasden,

1): uoša b., kļava b., tas paņēma man māsiņu BW. 18209, 2;

2): ‡

e) buka b., eine dem Schachtelhalm ähnliche Sumpfpflanze
Diet.; ‡

f) izkapts b., das breitere Ende der Sense
Grob.: nepļauj ar tuo spici vien! grūd iekšā, lai tā bārda griêž! Über bārdas tiesa eine unsichere Annahme (aus d. Bath) bei Zēvers IMM. 1928 II, 302 f.

Avots: EH I, 209

bā`rda C., PS., [Wolm., Lis., Bers., Feht., Lös., Ermes, Salisburg, Roop, Lemsal, Laud., Mar., Ap., Jürgensburg, Ruj., Selg., Festen, Kaunata], bârzda <sup>2</sup> Böhnen, Kand., [Windau, Erwahlen, Bauske], [bā`rzda ² Sonnaxt, Preili, Kreuzb., bârzde ² Dond., Wandsen], (verächtlich) bārdele, bārzdele,

1) der Bart:
balta bārzda, greiser Bart; rūkaina b., roter Bart St.; bārzda kā dīsele, ein sehr langer Bart; tam b. rugājuos, er hat einen Stoppelbart; kazu B., Zickelbart; sieklu, tilku b., Schmutzbart; sušķu b., struppiger, ungepflegter Bart, auch als Schimpfwort: sušķu bārda, kuo tu gribi RKr. VII, 1243; ebenso als Schimpfwörter - buļļa, putras b.: tu puisīti putras bārda BW. 12979. vaigu b., der Backenbart. bārdas tiesa,

A) das Übermass bei Getretdeabgaben
(auch peļu tiesa);

b) ein noch zu mähendes, kilförmiges Stück im Getreidefelde
A. X, 2, 438; St., U. bārzda dīgst, me̦tas, der Bart fängt an zu wachsen. Sprw.: bārzda aug, bet pats neaug. labāk apakš ve̦ca vīra bār(z)das nekā apakš jauna vīra pātagas. bār(z)du dzīt, skūt, rasieren; bār(z)das nazis, Rasiermesser;

2) etwas Bartgleiches:

a) Moos an Fichten und Tannen
Etn. III, 161; kuoku bārzda RKr. II, 80, Bartflechte (usnea barbata); uoša bārdas, Flechten od. Moos an Eschen;

b) nuo kalna galiem nuokarājas tā saucamā bārda JR. III, 23;

c) gaiļa b., der Bart, die Bartlappen des Hahnes;

d) ve̦lna bārzda, Brunnenkresse (Nasturtium)
RKr. II, 74; ve̦ca vīra b., um Walk, žīda B., n. Birs. bārzdiņa, Feld-Thymian (Thymus serpyllum) RKr. 79. Zu li. barzdà, apr. bordus, r. бородá (acc. s. бóроду), ahd. bart. [Zu Grunde liegen die Wurzelformen bha ^x r-s-dh- (vgl. dazu as. bursta "Borste" u. a.) und bha ^x r-dh-; vgl. Persson Beitr. 23 f. und 348, A. KUHN KZ. XI, 377 ff. und Walde Wrtb. ² 83.]

Avots: ME I, 273

bā`rdaînis, bā`rzdainis, der Bärtige: saimnieks, resnīgs bārdainis R. Sk. I, 80. māte mani, meitenīti, duod ve̦cam bārdaiņam BW. 27004, 2.

Avots: ME I, 273

bā`rdaîns, bā`rzdaîns, bärtig: duod bārzdainu arājiņu BW. 9480.

Avots: ME I, 273

bār(d)dzība, s. bar̂dzība.

Avots: ME I, 273

bā`rddzinis, auch bārdskuvis, der Barbier.

Avots: ME I, 273

‡ bārdienītis L. Av. 1846, № 6, = sērdienītis, bārenis, die Waise.

Avots: EH I, 209

‡ bā`rdskutis Celm., = bā`rddzinis.

Avots: EH I, 209

bār(d)dzība, s. bar̂dzība.

Avots: ME I, 273

bãre (s. auch bàris): ne bārei (Var.: bārītei) mātes pūra BW. 4871, I. ai bārīte, bārenīte! 4958.

Avots: EH I, 209

bãre Kand., bàre, bārene (m. bāris, bārenis), die Waise: šī bārene, tā bārene, es pa˙tiesi bārenīte: ne man tē̦va, ne māmiņas, ne īstā bāleliņa BW. 4229. apmirst man māmulīte, es paliku bārenīte 3985. purva pļava bez ābuola, bārenīte bez māmiņas 4090. te̦kam visi bāreniņi saulrietiņa kalniņā; citam nava sava tē̦va, citam savas māmuliņas 4390.

Avots: ME I, 273

bārene (unter bāre): auch (mit à) AP., Ramkau, bàrenīte N.- Wohlfahrt.

Avots: EH I, 209

‡ bārenîgs, verwaist: ve̦cu, bārenīgu grāmatu kaudze Austriņš Nopūtas vējā 77. prasti un bārenīgi augi Veselis Saules kaps. 88.

Avots: EH I, 209

bārenis (unter bãre): auch (mit ã) Schrunden n. FBR. XIII, 106, (mit à ² ) Linden.

Avots: EH I, 209

bārenīte: auch (mit à) AP., (mit à ² ) Fest.

Avots: EH I, 209

bārenīte, auch atraitnīte, Stiefmütterchen (Viola tricolor) RKr. III, 73; Erythraea pulchella Grünh. bārenītes, baltruozītes jaunu meitu Jāņu-zāles BW. 32367, 4.

Avots: ME I, 273

‡ bāre̦ns, die Waise: bāre̦niem māmuliņa BW. 22177, 7 var. aizdze̦n bāre̦nu Janš. Pag. pausm. 17.

Avots: EH I, 209

‡ bārgaļa, = bar̂galiņa (?): ai, māršī, bārgaļī! BW. 26597, 1.

Avots: EH I, 209

bārgs, bārgums, s. bar̂gs, bar̂gums.

Avots: ME I, 273

bārīdze (geschr.: baridze), die Waise Katech. V. J. 1585, S. 31.

Avots: ME I, 274

bãriêns (unter bãrt): bàrienis ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 72.

Avots: EH I, 209

bãrin, zur Verstärkung von bãrt: bārin od. bārin bārt, heftig schelten.

Avots: ME I, 274

‡ bārine Pas. VII. 402, (mit à ² ) Warkl., Zvirgzdine, = bāre: bārinīte bij[u] augdama, ne bārine dzīvādama BW.4858. bārinei dievs dzīves nedeve 33612.

Avots: EH I, 209

‡ bàrinis ² Borchow n. FBR. XIII, 27, Kaltenbr., Warkl., (mit ã ) Dunika, = bàris.

Avots: EH I, 209

‡ bàrinīte ² Kaltenbr., Oknist, = bārenīte.

Avots: EH I, 209

‡ bāriņtìesa, das Waisengericht.

Avots: EH I, 209

bā`ris [C. PS., Ruj., Ermes, Salisb., AP., Jürgensburg, Roop, Wolmar, Lemsal], bāris Kand. [Dond., Selg., Erw., um Libau, Bauske, Neuenburg, Wandsen], Dem. bārītis und bāriņš, die Waise: bāram pūra prasīt, von einem Waisenkinde Mitgift verlangen BW. 4929; bāriņas pūrs, die Mitgift eines verwaisten Mädchens 4921. sveša māte bārītei 4429; bāra od. bāru [mit r auch in Bachhof, Dond. und um Libau] bē̦rns, das Waisekind; bāru od. bāriņu nauda, Mündel-, Pupillengeld; bāru od. bāriņu tiesa,

1) das den Waisen Zukommende, der Anteil am Getretde im Kornmagazine;

2) das Waisengericht.
Nach BW. 16804 soll bāriņš für bāliņš gebraucht werden. [Zu bārt "schelten"?]

Avots: ME I, 274

bārķi, der Hammerschlag, die Schlacken Mag. III, 1, 106. [Zu birt, bērt (vgl. bārņi 1)? mit kurischen ķ aus tj?]

Avots: ME I, 274

‡ bārkšaîns Warkl., = bā`rkšķains.

Avots: EH I, 209

bā`rkšķains: bârķškans ² Salis: aitai ir b. kuņģis.

Avots: EH I, 209

bā`rkšķains, auch bā`rkstains, mit Fransen besetzt, geziert: bija visādi augļi, gan čaumalās, spalvaini, gludi, bārksķaini Dünsb.

Avots: ME I, 274

bārkšķes, bārkšes, bārkši, barkšķi, [barkšķis Wid.],

1) Bärenklau (Heracleum sphondilyum) Mag. IV, 2, 80, RKr. II, 72;

2) der daraus bereitete Kohl
(U.), Bartsch. [Nach Brückenr Litu. - slav. Stud. 167 und Berneker Wrtb. I, 109 nebst li. bar̃ščiai aus r. борщ "Bärenklau; Roterübensuppe".]

Avots: ME I, 274

‡ bārkšķi,

1) Fransen (mit âr ² ) Salis: guovij mutē sānuos ir b.;

2) kleine Wurzeln:
bietēm apsnāj bārkšķus Uozuolnieki;

3) "?": rudzi zied ar tādiem maziem bârkšķīšiem ² Iw.

Avots: EH I, 209

bârksnene ² Dond., ein essbarer Pilz, auch bãrbele genannt. [Zu bā`rksts.]

Avots: ME I, 274

bârksnes ² Ahs., die feine, weisse, im Winde flatternde Birkenrinde; vgl. bā`rksts 2.

Avots: ME I, 274

bā`rkstaîns,

1) mit Fransen versehen:
dvielis, galdauts;

2) faserig, zottig:
bārkstatnie smilgas gali liecas un lūst JR. IV, 44. bārkstainās sūnas Etn. IV, 106; bārkstaini taustekļi JR. VII, 3. [bārkstains (auch bār(k)sķains) zieds Mar.]

Avots: ME I, 274

bā`rkstaļa, Franse Trik.: tu iesi, Trīn, uz baznīciņu; kam liekas bārkstaļas? A. I, 125.

Avots: ME I, 274

‡ bârkste̦ns ² (mit e, aus ai?) Seyershof, = bā`rkstaîns 1: b. dvielis, lakats.

Avots: EH I, 209

bārkstît Strods Par. vōrdn. 60 "?"

Avots: EH I, 209

bā`rkstniẽks ,* Posamentier: bārkstnieku darbi Konv. ² 3507.

Avots: ME I, 274

bā`rksts,

1): bā`rksts ² , -s Fest., Sonnaxt, Warkl., bârksts ² , -s Ramkau, bârkste ² Iw., Seyershof: kalnā kāpu puškuoties, lejā bārkšķu mazgāties BW. 25885, 12 var.; šķē̦ru atliekas, kas paliek pari aude̦klu nuobeidzuot aust, sauc par bārkstēm Seyershof. nuo audakla bārkstēm pin šuoteļu piniņas ebenda; ‡

7) atslē̦gas bârkste ² Dunika, Kal., OB. "= a. austiņä.

Avots: EH I, 209

bā`rksts, -s C., -ste; bārsts, -s BW. 32277, bārksta,

1) der Fadensaum, die Franse:
jāzieduo, ja ne vairāk, kāda lakatiņa bārksts LP. VII, 83. Gew. PL.: karuogs bija nuo balta zīda ar ze̦lta bārkstīm Vēr. I, 831;

2) die feine weisse Birkenrinde
Etn. IV, 93; das an den Bäumen herabhängende Moos, bes. an den Tannen, auch bārstes A. X, 438; Tirs.;

3) das von der Sense nicht erfasste Gras in der Schwande:
slikts pļāvējs atstāj bārstis apakš spailes (nenuopļautus zāles kušķus);

4) die Faser, das Härchen [auch am Blüten], der Faden, das Fühlhorn:
sūnas ar ķeŗamām bārkstiņām Konl. ² 859. mazuo zarnu iekšpusē atruodas sīki matiņi jeb bārkstiņas Vēr. II, 40. kustuonīši, kuŗi ar ritulī nuostādītām bārkstiņām žigli kustējās MWM. VI, 316; [

5) Plur. bārkstes, Warzen od. Borsten im Maule des Hornviehs
L., St., U.];

6) der Saum am Kleide:
dara savām drēbēm platas bārkstas Mat. 23, 5. [Wohl zu ai. bhṛṣ̌ṭi-ḥ "Zacke, Spitze", ahd. burst "Borste" u. a.; s. Persson Beitr. 23 und Thomsen Berör. 102].

Avots: ME I, 274

bārņi,

1) die Schlacke Barsche;

2) das auf die Brotschaufel unter den Brotlaib gestreute Mehl
Lub. Zu bērt.

Avots: ME I, 274

bāruol- zu ersetzen durch (infl.) bārol- aus bē̦ral-.

Avots: EH I, 210

bāruolas, bāruolaina maize Infl. n. U., s. bē̦rulis.

Avots: ME I, 275

bāršķis,

1) die Franse
(mit âr ² ) AP.;

2) heracleum sibiricum L. (mit ā`r ² ) Oknist.

Avots: EH I, 209

bārstaļa, jem., der alles ausstreut Lub.

Avots: ME I, 274

bā`rstelêt AP., (mit ãr ) Jürg., Lemburg, Wolm., (mit ā`r ² ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 85, Erlaa, Lubn., Memelshof, Saikava, Sessw., = bãrstît (mit deminutivischer Farbung).

Avots: EH I, 209

bārstes,

3): 33971 zu ersetzen durch 33971. 2 var, bārstes Drobbusch "= bārkstis".

Avots: EH I, 209

bārstes,

1) ausgestreutes Getreide
Setzen n. A. X, 438 (zu bērt);

2) Hungerzitzen im Maule des Rindviehs
Hr. n. U., identisch mit bā`rkstes 5;

3) bārstītes BW. 33971, = bā`rkstis 1.

Avots: ME I, 274

bãrstît: auch Salis.

Avots: EH I, 209

[bãrstît Wolm., Ruj., Roop, Lemsal, Salisb., Ermes, Dond., Erw., Bächhof, Libau], bā`rstît [AP., Jürgensburg, C.], -u, -ĩju (li. barstýti), freqn. von bērt, wiederholt streuen: šinī vietā meitām bijis jāizbeŗ sārma pelni; juo citur neļāvis saimnieks bārstīt LP. VII, 326. tirguonis bārsta ruokās ieņe̦mtuos naudas gabalus Stari I, 202. austruma saule vēl zelta pišļus pa kājām bārsta Vēr. II, 129. valuodu b., schwatzen, geschwätzig sein BW. 1458. Refl. -tiês, sich streuen, umherfliegen, für sich streuen: spaļi vien bārstījās BW. 12240. saule tā nebārstās pa zemes virsu Stari II, 96.

Avots: ME I, 274, 275

[bãrstli Prawingen, Stelp. "allerlei Abfälle, die man den Hühnern als Futter ausstreut"].

Avots: ME I, 274

‡ bā`rsts ² PV., gleichbedeutend mit dem übüchern pabārsts (unter pabari).

Avots: EH I, 209

bãrt: Präteritum mundartlich (Le. Gr. 606, FBR. VI, 106. VIII, 18 und XIII, 96) auch baru (als ā- Stamm).

Avots: EH I, 209

bãrt, -aŗu, -āru (li. bárti), schelten, schmähen: mate mani bārin (bārtin) bāra, ka negāju tautiņās BW. 7742, 13250, 34. saimnieks bar un lamā kalpu. Refl. -tiês,

1) sich gegenseitig schelten, schmähen, zanken:
sievas baŗas un lamājas. lai baŗas, kad tik nesit. pē̦rkuonis od. ve̦ctē̦vs od. dieviņš baŗas, der Donner grollt. vecāki bārušies uz puiku LP. VII, 353. kalps baŗas ar kungu. Subst. bãriens, die Rüge, die Sirafpredigt. [Wird gewöhnlich, indem eine ältere Bed. "streiten" vorausgesetzt wird zu aksl. boŕo, "käpfe, streite", la. ferīre "hauen, schlagen", ahd. berjan "schlagen", ir. bara "Zorn" u. a. gestellt, s. Berneker Wrtb. I, 76 f., Trautmann Wrtb. 27, Reichelt KZ. XXXIX, 19 f., Walde Wrtb. ² 283 f. U. a. (vgl. auch le. bars). Wentger wahrschkeinlich - des abweichenden Vokalismus wegen - wird dies baltische Wort von Falk-Torp 124 mit nd. bāren "schreien" verbunden.]

Avots: ME I, 275

bãrtin, bãrin, dial. bãrtan, bãrten bãrt, heftig schelten.

Avots: ME I, 275

bāru bē̦rns (unter bàris): auch Iw. (mit â).

Avots: EH I, 210

‡ bārzbala "Gottin der Ziegen" Schwanb.

Avots: EH I, 210

bārzda (unter bā`rda): auch (mit ā`r ² ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 69, Baldohn, Kaltenbr., Krāslava, Linden, Lixna, Memelshof, Oknist, Pilskalne, Skaista, (mit âr ² ) Rojen n. FBR. XIII, 73, Puhren n. FBR. XIV, 47, Dunika, Lemsal, Lieven-Bersen, Pankelhof, Stenden,

1): sirma b. BW. 29147, 3. kupla b. 33507 var. ar me̦lnu bārzdeli Janš. Līgava II, 30.

Avots: EH I, 210

bārzda, bārzdains, s. bā`rda, bā`rdains.

Avots: ME I, 275

bā`rzdaînîs (unter bā`rdaînis): ve̦cajam bārzdaiņam BW. 15581, 5.

Avots: EH I, 210

bārzde, ‡

2) "=bār(z)dä Alschw., Usmaiten.

Avots: EH I, 210

[bârzde ² Hr. bei U., die roten Lippen am Schnabel des Hahns. Wohl zu bā`rzda "Bart"

Avots: ME I, 275

bezbā`rdis, der Bartlose.

Avots: ME I, 282

bubuļbārda,

1) zortier Bart;

2) jem., der einen zottigen Bart hat:
ve̦cais tē̦vs, bubuļbārda BW. 2202.

Avots: ME I, 344

‡ bukumbârda ² Iw., ein aus Binsen geflochtenes, bartähnliches Kinderspielzeug, das sich Kinder am Kinn befestigen, um andere zu schrecken.

Avots: EH I, 250

‡ dze̦lte̦nbā`rdaîns Veselis Saules kaps. 152, gelbbärtig.

Avots: EH I, 353

gaŗbā`rdis, gaŗbāŗzdis, der Langbärtige LP. IV, 10.

Avots: ME I, 605

[ìebārguoties L., scharf od. böse zu werden anfangen.]

Avots: ME II, 3

ìebãrstît, ‡ Refl. -tiês Jürg. u. a., unversehens (hin)eingestreut werden: sukurā iebārstījušies milti.

Avots: EH I, 503

ìebãrstît, ein -, hineinstreuen: pa starpām vē̦lams iebārstīt vārāmuo sāli Konv. ² 749.

Avots: ME II, 3

ìebãrt, ein wenig durchschelten: viņu vajaga tikai skaļākā balsī iebārt. [Refl. - tiês, in Zank aneinander geraten Für. I.]

Avots: ME II, 3

‡ îsbārdis Tdz. 43647, ein Kurzbärtiger.

Avots: EH I, 501

izbārstas (li. ìšbarstos. "розсыпь"), etw. Angestreutes.

Avots: ME I, 715

‡ izbārstelêt Wolm. u. a., wiederholt ein wenig ausstreuen.

Avots: EH I, 433

izbārstît (li. išbarstýti), tr., ausverstreuen: putniem graudus. es ar savu lē̦numiņu izbārst[u] tautas grīnumiņu BW. 21664. Fig., vergeuden: naudu izbārstīt par sievišķiem LP. Refl. -tiês, sich ausstreuen, entfallen: ve̦lnam akmeņi izbārstījušies pa visu apgabalu LP. III, 105.

Avots: ME I, 715

izbãrt [li. išbárti], tr., jem. eine Strafpredigt halten, gründlich rügen, zurechtweisen: viņa dē̦lu izbāruse LP. VII, 473. Refl. -tiês, einander gründlich schelten, sich zanken: tad izejam laukā, izbaŗamies A. XX, 267.

Avots: ME I, 715

juosbārzdītis [?], ein Epith. des Hasen in einem VL.: jāj zaķītis juosbārzdītis BW. p. 2520.

Avots: ME II, 127

‡ kazbārde Lubn., ein Pilz (Clavaria flava).

Avots: EH I, 597

‡ kazbārdis (wo?) "tragopogon pratensis".

Avots: EH I, 597

kulbãrdis: "cornua" ME. II, 304 zu verbessern in "cernua".

Avots: EH I, 670

‡ kũlbārdis Frauenb., jem. mit einem undichten Bart.

Avots: EH I, 683

kulbārdis, der Kaulbarsch, Breitkopf (acerina cornua) U., RKr. VIII, 105. [Wohl aus mnd. kûlbars dass. umgebildet.]

Avots: ME II, 304

kužbār(z)dis, ein kleiner Fisch (gasterasteus?) Dond.

Avots: ME II, 331

kužbār(z)dis, ein kleiner Fisch (gasterasteus?) Dond.

Avots: ME II, 331

lam̃bārts, lam̃bãts C., lamburts Lub., lam̃puõsts Peb.,

1) der Bote der adligen Gutsbesitzeŗ der Gerichtsdiener, Büttel: viņas lieta nākšuot tiesas priekšā pate pēdējā; tad lambāts viņu pasaukšuot MWM. VII, 889; RKr. XIV, 8;

2) der Mann, der die Prügelstrafe zu vollziehen hat: divi lamburti jau bija; viens stāvēja ar pletni vienā pusē, uotrā JK.;

3) lambārts, lamburts, der Schinder
Naud. [Aus d. Lansbote.]

Avots: ME II, 417, 418

liẽlbā`rzdis, auch liẽlbārzdu vīrs, der Gross-, Starkbärtige LP. VI, 26.

Avots: ME II, 497

me̦l˜nbā`r(z)daîns, schwarzbärtig: me̦lnbārzdainais ģīmis MWM. VIII, 536.

Avots: ME II, 596

me̦l˜nbā`r(z)dis: (voc. s.) žīdiņ, me̦lnbārdīti (Var.: me̦lnbārzdīti) BW. 34169, 1.

Avots: EH I, 798

me̦l˜nbā`r(z)dis, der Schwarzbärtige.

Avots: ME II, 596

me̦l˜nbā`r(z)daîns, schwarzbärtig: me̦lnbārzdainais ģīmis MWM. VIII, 536.

Avots: ME II, 596

me̦l˜nbā`r(z)dis: (voc. s.) žīdiņ, me̦lnbārdīti (Var.: me̦lnbārzdīti) BW. 34169, 1.

Avots: EH I, 798

me̦l˜nbā`r(z)dis, der Schwarzbärtige.

Avots: ME II, 596

‡ miltubārdis, ein Schimpfname A. X, 2, 438.

Avots: EH I, 815

misiņbā`rdis, der Messingbart, eine häufige Bezeichnung des Teufels in den Märchen: misiņbārdis plēš miruoņus LP. IV, 184. viņš nuogrābj misiņbārdi, ve̦lnu LP. VII, 145.

Avots: ME II, 636

nùobãrstît: auzas aizvest uz augsta kalna un n. Pas. VII, 14.

Avots: EH II, 31

nùobārstît (li. nubarstýti "hinabstreuen"], tr., hinabstreuen; wiederholt gründlich bestreuen, ausstreuen: gaļu ar sāli; dārzā celiņus ar smiltīm. Relf. - tiês, sich ausschütten, bestreut werden: baltās smiltis nuobārstās par sarkanuo jaciņu A. XX, 164.

Avots: ME II, 760

nùobãrt: tai jis nuosacīja, nuobāra, nuoklaigava uz juos Auleja. ‡ Refl. -tiês, eine Weile schelten (perfektiv): māte uz meitas tai nuobārēs Pas. XIV, 129.

Avots: EH II, 31

nùobãrt, tr., durchschelten Spr.: bē̦rnu.

Avots: ME II, 760

pabā`rde, pabā`rzde,

1) der Teil des Halses unter dem Barte;

2) der untere Teil des Halfters:
pabārde (pabārzda A. XI, 250) - tā apaušu daļa, kas ruik zem žuoklēm Etn. N, 162, (Fest., Stelp.].

Avots: ME III, 7

pabārkši: auch (mit ā) AP., (mit â ² ) Ramkau.

Avots: EH II, 120

pabārkš(ķ)i, pabārņi, pabãrsti, s. pabari.

Avots: ME III, 7

[pabārkši, das Mehl, welches auf die Kohlblätter gestreut wird, wenn man das Brot in den Ofen schiebt N.-Peb. n. Latv. Saule 1926, № 37/38, S. 411.]

Avots: ME III, 7

pabārkš(ķ)i, pabārņi, pabãrsti, s. pabari.

Avots: ME III, 7

‡ pabārkšņi, = pabārkši: pabārkšņiem pakliestās ... paparžu lapiņas bija apsvilušas Janš. Mežv. ļ. II, 370.

Avots: EH II, 120

pabāršķi, ‡

2) = pabari 1 Kaltenbr. n. FBR. XVII, 53.

Avots: EH II, 120

[pabāršķi Lis., N.-Peb., als Futter hingestreutes Achterkorn: vistām pame̦t tikai tādus pabāršķus.]

Avots: ME III, 7

pabãrstît [li. pabarstýti "hinstreuen"], tr., freqn. zu pabẽrt, wiederholt unterstreuen, unter etwas aus-, hinstreuen, etwas streuen: pe̦lnus zem gultas. [vārdus pabārstīt U., Worte fallen lassen.]

Avots: ME III, 7

pabãrt, Refl. -tiês: māte iz (= uz) jā pasabāre Warkl.

Avots: EH II, 120

pabãrt [li. pabárti "ausschelten"], tr., ein wenig rügen, vornehmen, schelten: bē̦rnus. [Ahnlich, aber intransitiv, auch das Refl. -tiês.]

Avots: ME III, 7

pãrbãrstît, ‡

2) aus éinem Behälter in den anderen (um)schütten
Oknist: šie mieži būs jāpārbārsta vairākuos maisiņuos.

Avots: EH XIII, 196

pãrbãrstît, tr., überstreuen: lizi miltiem. [plānu kārtiņu zemes pārbārstīt LP. I, 109.] darbs lirikas vižņiem bagātīgi pārbārstīts Duomas I, 551.

Avots: ME III, 150

pãrbãrt, tr., zurechtweisen, schelten.

Avots: ME III, 150

pìebãrstît, piebārkstît, vollschütten, zuschütten: ābele, sniega vizuļiem piebārkstīta Brig. Vizb. 70. korridori piebārstīti skujām MWM. X, 930. (zirņus) ē̦duot arī uz grīdas piebārstīja Latv.

Avots: ME III, 238

pirmbā`rda,* der erste Bart, Flaum: ienāca divi jaunpuiši, apauguši smalkām, tumšbranām pirmbārdām Veselis Saules kapsē̦ta 95.

Avots: ME III, 225

plânbā`rdis Ant. un Kl. 5, wer einen dünnen, undichten Bart hat.

Avots: ME III, 329

platbā`rdis, platbā`rzdis, wer einen breiten Bart hat; ve̦cs zaldāts, saukts platbārzdis, pēc viņa platās bārzdas JK. V, 1, 60. - platbārzdis, Benennung eines russischen, bärtigen Arbeiters Spiess n. U.

Avots: ME III, 321

‡ *pusbārde, der halbe Bart: pusbārdīte tau nuodzīta Tdz. 36800.

Avots: EH II, 330

‡ pusbārene BW. 4174 var., eine halbe Waise.

Avots: EH II, 330

rudbā`rdaîns Konv. ² 1731, mit einem rötlichen Bart versehen.

Avots: ME III, 553

rudbā`rdis, rudbārzdis Dond.,

1) (li. rudbar̃zdis), ein Rotbart
U., Hugenberger Mag. III, 1, 106;

2) Bartgrundel, Bachschmerle (cobitis barbatula)
Sassm.

Avots: ME III, 553

sabārdzuôt (mundartl. für *sabardzuôt), intr., zornig, böse, streng werden: šai pusē sīvi kungi, sabārdzuoj[u]ši tē̦va dē̦li BW. 10499 var. (aus Krohten).

Avots: ME III, 592

sabãriêns LKVv., wia., heftige Schelte.

Avots: ME IIII, 592

sabā`rstas ² Tirs., ein Gemisch aus Kornnachbleibseln verschiedener Art; Mangkorn: izslaucījis apcirkņus, dabūju divi maisi sabārstu Tirs. n. RKr. XVII, 76.

Avots: ME III, 592

sabãrstît, tr., (wiederholt) zusammenschütten.

Avots: ME III, 592

sabãrt, Refl. -tiês, ‡

2) = saklìegt 1. ubags atkan sasabāre Pas. X, 289 (aus Atašiene).

Avots: EH II, 396

sabãrt, tr., derb ausschelten: kungs sulaini sabaŗ LP. VII, 183. Refl. -tiês, sich heftig streiten, in Streit geraten: sabarās ciema meitas BW. 12277. tē̦vs ar māti sabārās 14188, 4.

Avots: ME III, 592

sar̂kanbā`rdaîns, sar̂kanbā`rzdains R. Sk. 11, 175, rotbärtig.

Avots: ME II, 720

sar̂kanbā`rdis, sar̂kanbā`rzdis, sar̂kanbārzģis, der Rotbärtige, der Rotbart: zaķis sarkanbārdis (sarkanbārzģis Latv. Saule 1927, S. 621, aus Rönnen) BW. 2520, 1. krauklis sarkanbārzdis 11627. sarkanbārzdi ziņnesi jau nuo tālienes varēja pazīt Vēr. 11, 195.

Avots: ME II, 720

sir̃mbā`rdis: voc. sirmbārdīti! BW. 3763 var.

Avots: EH II, 488

sir̃mbā`rdis V., sir̃mbārzdis Sadz. viļņi 65, der Graubart.

Avots: ME III, 846

skabârda ² (unter skabar̂ga): auch Frauenb.

Avots: EH II, 496

skabārde, skabārdis, s. skābardis.

Avots: ME III, 863

II skabârde ² Dunika, Grob., = skabar̂ga 1.

Avots: EH II, 496

‡ skabārdzis (?) Malvess Techn. vārdn. cenniecībai 12, die Buche.

Avots: EH II, 496

‡ skabārna Gr.-Buschh., Kalupe, Oknist, Sonnaxt. = skabar̂ga 1.

Avots: EH II, 496

‡ skabārnuots Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 75, = skabar̂gains (?).

Avots: EH II, 496

‡ skabārzda Līvāni n. FBR. XX, 140, = skabar̂ga 1.

Avots: EH II, 496

‡ skabârzde ² Dunika, = skabar̂ga 1.

Avots: EH II, 496

skabārzna: auch Kalupe.

Avots: EH II, 496

skabārzna, s. skabarga.

Avots: ME III, 863

smailbārdainis, wer einen spitzen Bart hat A. v. J. 1900, S. 410.

Avots: ME III, 949

spicbārdĩtis, spicbārdiņa, jem. mit einem Spitzbart: tētiņ manu, spicbārdīti (Var.: spicbārdiņ)! BW. 33507, 3 var.

Avots: ME III, 993

tulbārds U., tulbārts Bielenstein Holzb. 610, der Dollbord des Bootes; tulbārts, die Dollen am Boot (?) L.

Avots: ME IV, 258

tùmšbārdis, ein Dunkelbärtiger Alm. Meitene no sv. 67.

Avots: ME IV, 263

uzbārstît, ‡ Refl. -tiês Siuxt, unversehens aufgestreut werden: tur laikam ir siens "virsū uzbārstījies.

Avots: EH II, 718

uzbārstît (li. užbarstýti), (mehrfach) aufstreuen: uzbārstīt kam sāli, miltus.

Avots: ME IV, 316

uzbãrt, Refl. -tiês: tē̦vs viņam uzbārās, sacīdams: ... Pas. XII, 490. "kuo traucējat miruoņus ...!" viņš uzbārās Latvju mēnešr. 1942, S. 775. drusku uzbāruos uz suņa Ramkau.

Avots: EH II, 718

uzbãrt, schelten (perfectiv) Spr.; noch einmal schelten, rügen: tē̦vs vēl bē̦rnu uzbāra, kad māte tuo jau bija bārusi. Refl. -tiês, schelten: māte bē̦rnam stingri uzbārās.

Avots: ME IV, 316

‡ vaîgbārda M. 6, der Backenbart.

Avots: EH II, 748

žabārkls,

1) žabãrklis Palzmar, žabārklis Kroppenhof, Selb., Zvirgzdine, žabar̂kls Mar., žabar̂klis Mahlup, = žebērklis, das Fischeisen;

2) žabārklis Grawendahl, eine ästige Stange, wie sie zum Trocknen von Erbstenstroh, Getreide usw. auf dem Felde gebraucht werden;

3) eine Art Hacke zum Roden
Grobin, Ob. - Bartau, Ruba;

4) der Hakenpflug
Grobin, Ob. - Bartau, Ruba;

5) ein bei der Arbeit eifriger, hartnäckiger Mensch
Grobin, Ob. - Bartau, Ruba.

Avots: ME IV, 783

žabārkstis (nom. pl.), ausgerissene Baumwurzeln Grobin, Ob. - Bartau, Ruba: spīlarklu sien ar mežā uzietām izturīgām žabārkstīm.

Avots: ME IV, 783

zùobãrstniecĩba, die Zahnheilkunst.

Avots: ME IV, 755

zùobãrsts V. (f. zùobãrste A. XI, 759), zùobu ãrsts, der Zahnarzt (die Zahnärztin).

Avots: ME IV, 755

pluostbārdis,

1) pluostabārzdis, Wiesenbockskraut (tragopogon pratensis
L.) Mag. IV, 2, 90; RKr. II, 79;

2) pluostabārdis, ein Spottname für die russischen Holzflösser auf der Düna
U. Das pluost hier wohl zu li. plúoštas "волокно" Пон. гов. II, 27.

Avots: ME III, 365

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, ⁴ 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

âdene, eine Pelzmütze Biezbārdis.

Avots: ME I, 236

‡ *àizcits, der nachnächste: ja ne šuogad, tad citu vai aizcitu gadu Janš. Mežv. ļ. I, 136. aizcitu vakar Bandavā II, 82. aizcitu vasar Bārenīte 20.

Avots: EH I, 14

àizdiêbt [in Lisohn und Drostenhof], schnell hinlaufen, weglaufen: aizdieb, dēliņ, un pasauc linu plūcējus! Vīt. 12. Auch mit p: pa pļaviņu viņš aizdiep [wohl aus *aizdiepj] sirmi mazs Fr. Bārda, "Zemes dēls", S. 53 [auch um Bolwen mit p].

Avots: ME I, 23

àizdur̃t, ‡

4) ar tādu mazumiņu es ne˙kā nevaru a. (damit ist mir nicht geholfen)
Golg. ar tuo tu ne˙kā neaizdursi (auf diese Art wirst du nichts ersparen, davon wirst du keinen Profit haben) Lis. ‡ Refl. -tiês, sich (acc.) hinter etwas stechen, stecken: skabārga aizdūrusies aiz naga Siuxt.

Avots: EH I, 20

àizdzìt, ‡

3) fort-, hinführen, -transportieren:
a. arklu (ecēšas) līdz lauka vidum (šķūnim) Siuxt. a. malku (sienu) uz pilsē̦tu ebenda; ‡

4) = àizdurt Dunika: a. skabārdi aiz naga. Refl. -tiês,

1) : aizdze̦nas (jagt hin,
intr.) līdz meža malai Pas. VI, 365; ‡

2) eine Herde treibend sich entfernen, hingelangen:
tur zâles ir daudz, tik nevar a. Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 22

‡ àizgaluôt,

1) die Enden befestigen (?):
a. lakatu"lakata bārkstis sapīt, lai lakats neirst" Bauske;

2) fortschaffen:
suni aizgaluojis Trik.

Avots: EH I, 23

‡ àizskũt, zu rasieren anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt): viņš iznāca ar aizskūtu bārdu.

Avots: EH I, 48

‡ àizsmigt, hinter etwas hineinfahren, -geraten (von einem spitzen Gegenstand) Dunika: skabārde (= skabarga) aizsmiga (prs.: aizsmieg) aiz naga.

Avots: EH I, 50

àizstât, ‡

3) a. kà vietu, jemand oder etwas vertreten:
cilvē̦ks nevar a. zirga vietu Janš. Bandavā I, 376 (ähnlich 130, Dzimtene III, 82, Bārenīte 22, Mežv. ļ. I, 220, Līgava II, 362); ähnlich: pe̦lni... aizstās mē̦slu tiesu Janš. Mežv. ļ. II, 452; mašīna aizstāj grūtu mazgāšanu ar ruokām Pēterburgas Avīzes II, 149; ‡

4) a. kuo, jemandem den Weg vertreten:
vilki vai laupītāji var cilvē̦ku aizstāt.

Avots: EH I, 52

àizžņaûgt, tr., erwürgen; cilvē̦ku; zuschnüren: Jē̦kaba rīkle bij kā aizžņaugta Blaum. zirga aizžņaugts zviedziens Bārda, Z. d. 202. Refl. -tiês, sich zuschnüren, ersticken: kakla gals viņam ir kā aizžņaudzās Latv.

Kļūdu labojums:
erwürgen = (fast, beinahe) erwürgen

Avots: ME I, 61

‡ alesis, Lärm, Skandal, Radau: iztaisa tādu bāršanuos, tādu alesi, ka visa māja kājās Saikava. iztaisa tik lielu alesi, ka vai gan˙drīz pie kaušanās ebenda, Vgl. ‡ alass.

Avots: EH I, 67

apakš, eine verkürzte Form von apakša, dial. apukš, apuš, apuž, apš, apakšan, unter, Präp. mit d. Gen.,

1) lokal:
apakš zemes tē̦vs, māmiņa Ar. 154. es pamuku dre̦bē̦dama apakš kupla uozuoliņa BW. 1377, 4;

2) uneigentliche Verwendung ist sehr selten:
apakš ruokas iet, im Arm gehen; apakš ruokas pirkt, pārduot, unter der Hand, d. h. ohne Vermittelung kaufen, verkaufen; viņš ņurdēja apakš sevis, er brummte bei sich selber; apakš vēja stāvēt, unter dem Winde stehen. apakš vēja dē̦la māte manu balsi klausījās BW. 501. kas tik sē̦ri gavilēja apakš saules vakarā BW. 142, wer sang so wehmütig am Abend nach dem Untergange der Sonne;

3) zur Bezeichnung eines untergeordneten Verhältnisses selten:
Sprw. labāk apakš ve̦ca vīra bārzdas, nekā apakš jauna vīra pātagas. apakš laba kunga dzīvuot, unter einem guten Herrn dienen. Unzweifelhafte Germanismen: apakš Poncija Pilāta, unter P. P., apakš viņa vadības, unter seiner Leitung, st. viņa vadībā, cf. Endzelin Pr. I, 33.

Kļūdu labojums:
1377 = 13377
dē̦la māte = dē̦lu māte

Avots: ME I, 72, 73

apaļš (in Ost-Livl. apals, aus apvalus = li. apvalùs [oder apalus Lit. Mitt. I, 222 und ãpalas], zu velt, wälzen [vgl. Petr BB. XXI, 215, Walde Wrtb. ² 805 und 856 f., Persson Beitr. 540 und KZ. XLVIII, 128 ^1]),

1) rund:
zeme apaļa. apaļuo galvu sasiet: das Tuch um den Kopf so binden, dass es die runde Form einer Mütze bekommt Grünh.;

2) von der körperlichen Rundheit, Körperfülle, rund, wohlgenährt:
apaļi vaigi, runde Backen, apaļas ruokas, runde Arme; apaļs vē̦de̦rs, runder, voller Magen; apaļas guotiņas, runde, fette Kühe. zirgi bijuši tik apaļi, ka ne lietus piliens nestāvēja virsū. apaļš auga tautu dē̦ls, in Körperfülle, voller Lebenskraft wuchs mein Freier BW. 7271. apaļa meita, rundes, blühendes Mädchen. Die Rundheit vielfach durch Vergleiche verdeutlicht: apaļš kā grundulis JK. II, 97; esi apaļš kā pūpuolis, sei rund wie ein Weidenkätzchen, sagte man am Palmsonntage zu den Langschläfern, die man mit Zweigen mit Weidenkätzchen schlagend weckte LP. V, 13, Etn. II, 53; darnach allgemein: apaļš kā pūpuolis; bijuši nu gan viņam zirgi, apaļi kā pūpuoļi Etn. II, 68. apaļš kā ruonis, kā rullis, rund wie ein Seehund, eine Walze;

3) rund, weil ohne Sorgen: unverheiratet, fröhlich, munter:
apaļs puisis, unverheirateter Bursche, apaļa meita, unverheiratetes Mädchen: kas kait man nedzīvuot apaļai meitiņai BW. 5264 (Var. 2: apaļam puisīšam oder cilvē̦kam.). dzīvuot par apaļu puisi, unverheiratet leben; apaļi dzīvuot, sorglos, genussreich leben; apaļa dzīve, dzīvuošana, eheloses, genussreiches, lockeres Leben;

4) in bezug auf die Zeit attributiv gebraucht, voll, rund:
apaļš gads, ein volles, rundes Jahr; trīs apaļus gadus LP. V, 210. apaļa bārene MWM. III, 506, vollständige Waise, wohl nach dem russ. круглая сирота;

5) apaļš aude̦kls, dichtgewebtes Zeug
U.

Avots: ME I, 74, 75

apaûdzêt, ‡ Refl. -tiês, sich bewachsen lassen: a. ar bārzdu Dunika, Rutzau u. a.

Avots: EH I, 72

apaûdzêt, apaûdzinât, tr., bewachsen lassen: pļavu krūmiem. viņš apaudzējis bārdu Jaunsudr.

Avots: ME I, 75

apaûst,

1) für viele weben:
čakla audēja apauž visu māju;

2) zu Ende weben:
mums jau sen visi aude̦kli apausti. Refl. -tiês,

1) sich umweben:
tā bē̦rzs gan lapām apaužas Bārda;

2) für sich fertig weben:
mēs jau e̦sam apaudušies, für uns haben wir alles fertiggewebt.

Avots: ME I, 75

‡ apsirt "?": ciguoriņi ir apsīruši (malšanai dedzinuot nav vēl brūni sagruzduši, bet apšāvušies tādi bālgani) Festen. Refl. -tiês, ringsum emporwachsen (-spriessen), aufkeimen Heidenfeld: viņam bārda jau apsīrusies (labi apaugusi).

Avots: EH I, 112

apsnāt,

1) auch Bers., Golg. ("umnehmen");
‡

2) = apstaĩgât 2, apskriet 1, apiet 2 ("bez īstas vajadzī bas"): apsnàt ² visu pagastu Bers., Festen, KatrE., Selsau; "ar steigu apiet" Bauske (mit ã ); ‡

3) (ringsum) oberflächlich abschneiden, abmähen
Ozolnieki: bietēm apsnāj bārkšķus (sīkas saknītes). a. labību; unordenflich behauen: apsnât ² (nelādzīgi aptēst) kārtis Schibbenhof; unnötig beschneiden Wolgunt (mit ã); hier und da abfressen (?): luopi apsnãj zâli, labību Mežmuiža; ‡

4) "unordentlich, uneben aufschichten"
(?): apsnãt ve̦zumu, siena kaudzi Mežmuiža.

Avots: EH I, 115

apsprâgt,

1): bārda viņam tik apsprāgusi Für. I, St. "der Bart ist ihm kaum hervorgekommen".

Avots: EH I, 116

apsprâgt, intr.,

1) ringsum platzen:
mucām apsprāga stīpas; ringsum Knospen bekommen: pumpuriem apsprādzis ruožu kuoks Bārda Zem. d. 254;

2) krepieren (in grossem Umfange):
saimniekam visi zirgi apsprāga LP. VI, 102, 3, BW. 19372;

3) tr., verzehren, versprassen:
nu apuoda, nu apsprāga manu Dieva dāvaniņu

Kļūdu labojums:
2) jāizmet (zu streichen ist):, BW. 19372.
3) apuoda = apēda
3)dāvaniņu. =dāvaniņu BW. 19372.

Avots: ME I, 125

‡ aptît, Refl. -tiês, ‡

2) sich
(dat.) umwinden, -wickeln: savu bārzdu apstinies gar vē̦de̦ru Pas. II, 178.

Avots: EH I, 122

ar,

1) Conj., auch [so auch li. ar], gew. arī, ari s. dies;

2) Fragepartikel
[wie li. ar̃], veraltet, durch vaì verdrängt, nur noch dial. in direktem und indirektem Fragesatze: ar tu nedzirdi, kuo šie saka Mat. 21, 16. labrīt, ciema zeltenīt, ar gaidīji svešus ļaudis? hast du auch fremde Leute erwartet? BW. 3256. ar ira, māmiņa, tie patīkami? sind sie (die Freier) auch angenehm? eit', māsiņas, lūkuojat, ar dzeltēja apšu lapas, ob, die Espenblätter (auch) gelb werden;

3) Präp. mit d. soziativen Instrumental im weitesten Sinne dieses Wortes:

a) Personen und lebende Wesen als Begleiter der Handlung: dē̦ls gāja ar tē̦vu uz pilsē̦tu. vista te̦k ar cāļiem šurp;

b) verschiedene Umstände, Stimmungen als Begleiter: ar saulīti lietus lija, es regnete bei Sonnenschein.
lai sadega ze̦lta nauda arzilām ugunīm (Var.: der blosse Instr.: ziluguni). iztecēju klausīties pliku galvu, me̦llu muti, ar basām kājiņām BW. 446, 3. ve̦cs, ve̦cs vīriņš (ar) baltu bārzdu. mirt ar diluoni, an der Schwindsucht sterben, sirgt ar kaklu, an Halsschmerzen leiden; klibs ar vienu kāju, auf einem Beine lahm. Neben mīzt asinis kommt dial. m. ar asinīm vor, Blut harnen. tu ar savu le̦pnumiņu sēdēsi ilgi tautiņās, bei deinem Stolze wirst du lange unverheiratet bleiben. es tam devu dievpalīgu, viņš ar kaunu nesaņēma (Var.: kaunam), er erwiderte den Gruss vor Schande nicht BW. 25872, 11. Dialektisch tritt ar auch zu Adverbien: ar teciņus (ar teciņu 82) vārtus vērt BW. 16219, 1; nuoraut ar raušus A. IX, 1, 431;

c) das Mittel als Begleiter der Handlung. Hierbei ist zu merken, dass der Instr. des Mittels in der Einzahl in der Regel jetzt mit der Präp. ar gestützt, im Plur. aber der Instr. oft allein genügt; z. B. skaties ar labuo aci, sieh mit dem rechten Auge, aber
skaties acīm, klausies ausīm, neben sk. ar acīm, kl. ar ausīm, sieh mit den Augen, höre mit den Ohren; cirst ar cirvi, mit dem Beile hauen; im Plur. cirst cirvjiem od. ar cirvjiem. Vor ar tritt nicht selten līdz: līdz ar viņu, mit ihm. līdz ar bedeutet dialektisch "gleich wie": es līdza pušķuojuos ar (Var.: līdz) bajāra meitiņām BW. 4493, 2. man ruociņas nuosalušas līdz ar le̦dus gabaliņu 16218. Im Tahmischen verbindet sich ar, wie die echt akkusativischen Präp., mit dem Gen. von viņa, šī, tā, ebenso mit dem Genitiv der Eigennamen und der Hauptwörter, welche weibliche Personen bezeichnen: ar viņas, tās, Annas, mātes. In vielen Gegenden verbindet sich ar, wie auch andere Präpisitionen, mit dem noch erhaltenen Instrumental der Personalpronomina manim, tevim, sevim: ar manim, tevim, sevim; in anderen Gegenden dagegen ist der Instrumental durch den Akkusativ verdrängt: ar mani, tevi, sevi. Ja sogar im Plur. finden wir, wenn auch äusserst selten, den Instr. durch den Akk. verdrängt: nevarēju nuoturēt ar deviņas pavadiņas (= deviņām pavadām) BW. 29215. [Über die Entstehung der Präposition aus der Partikel s. Le. Gr. § 510 und zur Partikel § 585 mit Literaturangaben, sowie Kretschmer KZ. XXXI, 364, 391 f. und 469 f.]

Kļūdu labojums:
3256 = 13256
29215 = 29915, 7

Avots: ME I, 139, 140

asara (li. ašarà), Demin. asariņa, Träne, Tränchen, gew. Pl.:

1) eig., baltas, gaudas, gew. gaužas, rūgtas, sūras, karstas, klusas, lielas, žē̦las asaras, prieka as., Tränen der Freude,
straujas as., strömend, ze̦lta as., goldene, schöne Tr., Ar. 173; raudāja, kā mē̦dz sacīt, kuoka asaras, Krokodilstränen (LA.);

2) als Subj.: asaras birst kā pupas od. zirņi, od. baltas asaras plūst aumaļām - nuo acīm - pār vaigiem, dicke Tränen ergiessen sich in Strömen - aus den Augen - über die Wangen.
Sprw.: bāriņa asaras kāpj pie dieva. visas asaras nekrīt zemē. asaras līst, rit, fliessen: vecīšam nuoritēja divas lielas asaras. asaras spiežas acīs, stürzen ins Auge; asaras aizspiež rīkli, schnüren die Kehle zu, Purap. uz kundziņa dvēselītes manas gaužas asariņas Ar. 984;

3) als Obj., Tränen vergiessen:
(gaužas) asaras birdināt, liet LP. V, 66, raudāt III, 48, auch raudāt gaužām asarām Purap.; riest: es neriestu dzīvuodama vienas gaudas asariņas Ar. 1168, BW. 1206, 3500. nuolaiž žē̦las asariņas 4101. tas dzers sievas asariņas Ar. 450, er wird seine Frau durch schlechte Behandlung weinen machen; als asaru dzē̦rājiņš, Trinker der Tränen, wird der Ehemann, zuweilen auch die Stiefmutter (as. dzē̦rājiņa BW. 252) bezeichnet. asaras slaucīt, nuoslaucīt, abwischen, trocknen; asaras izspiest, entlocken, auspressen; as. valdīt, zurückhalten, hemmen;

4) Gen.: asariņu upe te̦k, es fliesst ein Strom von Tränen
Ar. 230. asariņu palti bridu, ich zerfloss in Tränen Ar. 246;

5) Dat. - Instr.: bē̦rni raud asarām, zur Verstärkung des Verbalbegriffs, die Kinder weinen bittere Tränen
BW. 2883; acis apskrēja asarām, die Augen füllten sich mit Tränen Dok. A. saimnieks lūdzies ar asarām LP. IV, 171 (asarās lūgties LP. IV, 201). Sprw.: raud kā žīds bez asarām;

6) Lok.: vaigi mirka asarās Ar. 228; vienās asarās dzīvuot, asarās slīkt, sich in Tränen baden.
Sprw.: tu nebē̦dātu, ka es asaru krūzītē nuoslīkstu;

7) bāreniņu oder gŗūtdieņu asaras, Regen beim Sonnenschein
(cf. Ar. 1919); zvaigžņu asariņa, Sternschnuppen Jaun. Dr. 12. Im VL. wird vielfach auch von den Tränen der Sonne gesprochen: es pārvedu div' māršiņas kā saulītes asariņas;

8) asariņas, die Mehlprimel (Primula farinosa)
RKr. III, 72, auch bezdelīgu actiņas, gaigaliņi genannt Konv. ^{2 -} Māŗas asaras RKr. IIi, 130, rote Auflagerungen. [Zu ai. às`ru oder às`ra-m "Träne". Unsichere über die weitere Verwandtschaft bei Prellwitz Wrtb. ² 104, Walde Wrtb. ² 406, Güntert Reimw. 200 und Petersson Heterokl. 196.]

Avots: ME I, 142, 143

ataĩjât, tr., wiegend od. lullend herschaffen: dzelmi šurp... ataijā dvēselei! Fr. Bārda Druva I, 1231.

Avots: ME I, 148

ataûdzêt, ‡

2) seinerseits (zum Entgelt, Vieh) aufziehen
Festen: iedevu viņam izaudzē̦tu teļu, lai tas vē̦lāk tai vietā ataudzē (citu teļu). Refl. -tiês Dunika u. a., sich von neuem wachsen lassen: a. sev bārzdu.

Avots: EH I, 133

ataûdzêt u. ataûdzinât, tr., von neuem wachsen lassen: bārdu.

Avots: ME I, 149

atguodêt

1): atguodēsim (veļu) atkal, kâ nākas Janš. Līgava I, 418; ‡

2) herschaffen (in einen sichern Ort):
laiveli atguodējis pie malas Janš. Bārenīte 30; ‡

3) zur Genüge rühmen
Dunika: meita nevarēja ve̦cuo saimnieci a. vien. ‡ Refl. -tiês Dunika (mit uô ² ), zur Genüge Rühmliches erzählen: jauna meita nevarēja a. vien, cik viņai labi klājies ve̦cajās mājās.

Avots: EH I, 143

atjukt, abfallen, sich abtrennen (von einem Holzhaufen Spr.), sich trennen, lösen: pār vagu kāpjuot atjūk mati pavasaŗam Bārda. māli... atjuks šķidri A. Brigader, Druva I, 132.

Avots: ME I, 163

‡ atplūkât,

1) = ‡ atplucinât I: a. bārkstis Wolm.;

2) zupfend öffnen:
a. pumpuru (vaļā).

Avots: EH I, 159

atraĩtnĩte, atraĩknĩte, Stiefmütterchen (Viola tricolor) RKr. II, 80, auch bārenītes genannt: bārenītes, atraitnītes de̦r tējā kāsam Etn. I, 84.

Avots: ME I, 184

‡ atraustît,

1) wiederholt oder viele ab- resp. herzerren
Wolm. u. a.: a. visas bārkstis;

2) wiederholt zerrend losreissen:
vējš (vai bē̦rns) var a. duris.

Avots: EH I, 161

‡ atskurinât,

1) abschütteln:
vējš atskurinājis visas plūmes Kalz.;

2) auseinanderbreiten
Lubn.: a. bārdu.

Avots: EH I, 167

attikt,

2): ceļu a. ("atjaust") Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 90; ‡

4) zuteil werden:
vai tad nuo viņas (= juostas) tik druoši attiek (bē̦rna)? A. Niedra;

5) passen:
kam kurpīte attiks Pas. VI, 84; ‡

6) begreifen:
nevar a., uz kuru pusi ceļš Druva I, 392; ‡

7) "anbelangen"
Stender Deutsch-lett. Wrtb. Retl. -tiês, ‡

6) recht sein, passen:
bārinītei kurpīte taišņi attikās Pas. VI, 113. (kauls) tam attikās III, 102.

Avots: EH I, 176

aumaļuôt, stromweise sich ergiessen: it kā iz līķu muklāja tas (scil. smags trūdu tvans) aumaļuotu Bārda Zem. d. 144. [Auch aumuļuôt, schnell fliessen: upīte aumuļuo Bers.]

Avots: ME I, 224

bal˜taîne, eine weisse Frauentoga: nuo vismīkstākās vilnas austa villaine, balta ar bārkstēm gar malu un dažādiem izrakstījumiem Nitau n. Etn. I, 105.

Avots: ME I, 256

‡ bal˜tkrùtainis (f. -ne), der Weissbrüstige: nuo baltkrūtaines caunes Janš. Bārenīte 25.

Avots: EH I, 202

bar̂dzība Wolm., bārdzība, ([bei Glück und] n. ST. und U. dial. auch bārzība), die Strenge, Härte: nabadzīte raud cauru nakti par tē̦va bardzību LP. IV, 160. Sprw.: bardzība krusa, laipnība rasa.

Avots: ME I, 263

bar̂galiņa, bar̂guonis, -ne, bar̂gulītis, -te, die, der Strenge, Harte, Unfreundliche: tautu meita bārgaliņa (Var.: bārguliņa) BW. 12318. brālīt manu bargulīt BW. 11644. es viena bargulīte BW. p. ² 6640.

Kļūdu labojums:
aiz šķiramā vārda jāiesprauž (hinter dem Stichwort ist einzufügen) bar̂guliņa

Avots: ME I, 263

bar̂guot Manz., gew. refl. -tiês, sich ereifern, grollen, wüten: [ļaudis trakuo un bārguo Glück, Psalm 2; bārguojās pret saviem bē̦rniem Glück, Hiob 39, 19]. pret mājas gariem nebija ieme̦sla priesterim barguoties Pūrs I, 116. pē̦rkuonis beidzis bārguoties Dünsb. [netaisns bārguotājs nevar taisnuots tapt Glück].

Avots: ME I, 264

bar̂gs: auch Erlaa, Kaltenbr., Kl., Lubn., Meiran, Oknist, Prl., Ramkau, Saikava, Serben, Sessw., Sonnaxt, Trik., Warkl., (mit ar̂ ² ) Orellen, bā`rgs auch AP., Arrasch, Jürg., N.-Peb., (mit âr <sup>2</sup> ) Dunika, Lemburg, Lieven-Bersen, Pan-kelhof, Salis, Salisb., (mit ā`r ² ) Aahof n. FBR. IV, 43, Pilda n. FBR. Xlll, 39, Zvirgzdine,

1): bargs negaiss Friedrichshof. barga vē̦tra ebenda. sausie debeši ir bargi Orellen. bargs gads ļaudīm Zvirgzdine;

2) (grossartig):
kaimiņam šuogad bargas auzas Lenzenhof (hier angeblich neben bârgs ² "streng"). bārgi zirgi Grob. bārgs vaiņags ebenda. senāk cilvē̦ki nebij tik bārgi (lebten nicht so grossartig) ebenda. kuokālis - cik viņš lr bārgs! cik viņam nav tuo sē̦klu! ebenda. tāds bargs aizjūgs, ka saulē kvitēt kvit Janš. Bandavā II, 28. pataisīt dārgu un bargu gē̦rbu 381.

Avots: EH I, 205

bar̂gs [Wolm., PS., C., Lis., Mar., AP., Feht., Bächof, Dand. u. a.] dial. bā`rgs Ermes, bar̂gs <sup>2</sup> [Ruj., Roop, Lemsal, Memelshof, Dond. u. a.] [bā`rgs ² Warkhof], be̦rgs [Bauske und] BW. 5496, streng, barsch, hart, heftig, unfreundlich, zornig: bargi kungi ilgi nevalda. barga valuoda, daba Ar. 448, 451. tava vaina māmulīte, kad man bārga valuodiņa BW. 1679. bļāva vēl bārgākā balsī Dīcm. I. 28. bargs liktenis, schweres Schiksal; bargs laiks, pē̦rkuonis, schweres Gewitter: uznācis od. sacēlies bārgs laiks od. pē̦rkuonis LP. V. 96; VII. 497. bargi laiki, schwere, grausame Zeiten. bargi apieties ar kuo, unfreundlich mit jem. umgehen. [bargi mieži Ronneb., grossartig gewachsene Gerste. Am ehesten nach Persson Beitr. 22 ² zu schwed. dial bark "unfreundlicher Mensch", barkun "rauh, barsch" und vielleicht auch nach Bezzenberger BB. XXVI, 167 und Fick Wrtb. III ⁴ , 568 f. zu li. burgė´ti "ворчать", ae. beorcan "bellen". Pedersen Vergl. kelt. Gr. I, 109 vergleicht auch air. borb "töricht" nir. borb "barsch" und (so auch Scheftelowitz BB. XXVIII, 307 und XXIX, 37) arm. bark "heftig, zornig, herb, scharf"; das arm. Wort jedoch kann nach Liden Arm. Stud. 58 aus * bhagros entstanden sein.]

Avots: ME I, 263, 264

bar̂gums, die Streng, Härte, Heftigkeit: tu ar savu lē̦numiņu nuorāj manu bārgumiņu Ltd. 1494. viens pats man bāleliņš pē̦rkuonīša bārgumiņu BW. 13764.

Avots: ME I, 264

[baruôt (mit altem r) C., Saussen], baŗuôt [Dond., Selg., Warkhof u. a.], tr., füttern, mästen: zuosis; zirgus baŗuot kruogā, füttern, dafür in Kurl. gew. paēdināt. Sprw.: kā suni baruo, tā suns klausa. baruo nu suni, kad vilks jau luopos od. kuo līdz suni baruot, kad vilks jau kūtī. tā meita nav suņus baruojusi: precībās braucuot nejauks laiks. Refl. -ties, sich mästen, sich nähren, weiden: ieraudzījis lielu lauku, kur liels pulks aitu baŗuojušās LP. VI, 136. zirgi baruojušies acīm re̦dzuot. baruoties kā āpsis Aus. I, 28. bārenīte... maizītē baŗuojas BW. 4379. maizīte bē̦rnu baruotāja. [Nebst barība "Nahrung" etwa nach Pogodin §. XXXVII, 94 zu aksl. брашьно "Nahrung", r. бòрошно "Roggenmehl", la. far "Dinkel; Mehl", got. barizeins "Gersten-", ae. bere "Gerste" u. a. (vgl. zu diesen Wörtern Berneker Wrtb. I, 74 f., Walde Wrtb. ² 271 F. und Feist Wrtb. ² 60)? Oder zu ai. bhárvati "kaut, verzehrt", av. -ba ^ou rvō "kauend", gr. φῆρον· τροφή Hes. φορβή "Weide, Gahrung", cymr. bara "Brot" (die man auch mit den genannten slav., ital. und germ. Formen verglichen hat, s. Feist 1. c.), resp. gar zu arm. parar "Mast"?]

Avots: ME I, 265

bars (li. bãras "полоса покоса, пашни, в один прiем обрабатываемая; толпа"),

1) die Schwande:
lielu, platu baru dzinu Etn. II, 118 (ņēmu pļāvu BW. 12120), ich legte (das Gras od. Getreide) in breiten Schwanden nieder, ich durchmass mit der Sense eine breite Reihe; baru iziet, die Schwande bis zum Ende mähen; baru siet, das auf einer Schwande liegende Getreide in Garben binden Degl.; baru nuogrābstīt, die Schwande abharken; baru vest, den andern Mähern zur Nachfolge vorangehen, vormähen, dann überhaupt eine grossere Menge führen, an der Spitze stehen BW. 12120; 2) ein bestimmter Strich Feldes bei der Flachsraufe: rāvējas rauj katra savu baru Etn. II, 89, Alt-Ottenhof. es nuoķeru cielaviņu linu bara galiņā Jan., RKr. XV, 107;

3) die Mast:
vienu baru jau izgājām, bet neizdzinām ne˙vienu zaķi; iesim vēl uotru baru; varbūt, nu būs labāka laime Jan.;

4) der Haufe, die Menge, die Schar, Herde
[vgl. ačech. bor "Versammlung, Schar"]: čigānu bars; dzīt aitu baru, eine Schafherde treiben. bariem od. baru bariem, auch baru barumis, baruos, haufenweise, scharenweise: putni steidzās baru bariem viņa dziesmās klausīties; tad devās visi baru barumis pakaļ ratiem Kleinberg;

5) die Sandmassen in den Flussmündungen, die das Fahrwasser seichter machen:
upes rada rada savām iete̦kām apakšūdens smilts sēkles jeb tā sauktuos barus;

6) = atberi: klātpieduoto barības tiesu sauc par beriem, baru, biežāk atberiem Konv. ² 349 (zu bērt). [Zu diesem Verbum stellen es auch Leskien Abl. 321 und Nom. 167 und Büga KSn. I, 268. Aber ganz deutlich gehört es dazu nur in der Bed. 6 und vielleicht auch in der Bed. 4. Büga meint freilich 1. C. "bāras yra tiekas dirvos plotas, kiek galima jo sėjant apiber̃ti2 vienu žybiu." Nun heisst aber dieser "dirvos plotas" beim Säen,
soweit bekannt, nicht bars (li. bāras), sondern birze (li. biržė). Und die Bed. 1 - 3 kann man schwehrlich von bērt "schütten, streuen" ableiten. Daher gehört wohl bars 1 - 3 eher (mit einer urspringlichen Bed."Abschnitt") zu mir. berra ⁱ m "schere", av. tiži-bāra- "mit scharfer Schneide", la. ferīre "hauen", forus "Gang um ein Beet", ahd. bara "eingehegtes Land", r. заборъ "Zaun", gr. φάρος "ein Stück Land", Furche u. a., vgl. Walde Wrtb. ² 283 f. und 311, Fick Wrtb. I ⁴ , 491 F., Prellwitz Wrtb. ² 483, Boisaq Dict. 1016 f., Berneker Wrtb. 1, 76 f. und Petersson KZ. XLVII, 260. Dagegen bars 4 - 5 am ehesten wohl zur Wurzel bher- "tragen" (vgl. gr. φορά "Menge" ) in ai. bhárāmi, arm. bererm, gr. φέρω la. ferō, air. berim, g. baira "trage" russ. dial. беремя "Last" u. a., s. Berneker 1. c. 76.]

Kļūdu labojums:
baru vest = baru vest, mahen
barības tiesu = labības tiesu

Avots: ME I, 264, 265

baubt (li. baũbti), intr., brüllen Infl. n. Wid. [Zu la. baubārī "bellen" bei Walde Wrtb. ² 85.]

Avots: ME I, 266

bẽ̦rbaliņa, die Zottige, Flockige, Epith. des Schafes: aitiņ, mana bẽ̦rbaliņa BW. 32545 und LP. V, 13. Cf. bārbaļa.

Avots: ME I, 290

I bẽres, selten auch Sing. bēre St., n. U. bāre, [eine Trage, darin man Graus, Steine, Lehm u. dgl. trägt St.], die Totenbahre: likt šķirstu, zārku uz bērēm. [Nebst estn. pä(ā)ŕ aus nd. Bähre; vgl. Thomsen Ber. 97.]

Avots: ME I, 290

bḕ̦rns (li. bérnas "Knecht" ), mundartlich auch bē̦[r]ns od. bē̦r[n]s gesprochen (Plur. daneben bē̦rni, selten bē̦ri Ruj., Salisb.), Demin. -iņš,

1) das Kind (von Menschen):
bē̦rnu dzemdēt, dabūt, saņemt, auklēt, tīstīt, vīstīt, krustīt, atšķirt; - likumīgs, ārlaulības od. bandu b., ein eheliches, uneheliches K., nelaika b., eine unzeitige Geburt, pieņemts b., oder maizes b. U., das Pflegekind; krusta b., der Täufling; meitas bē̦rns, das Kindeiner Unverheirateten oder (im Gegensatze von puiša bē̦rns) eine Tochter U.; bē̦rnu raizes, sāpes, die Geburtswehen; bē̦rna vājumu gulēt, im Wochenbette liegen; nuo bē̦rna dienām od. kājām, von Kindersbeinen auf, viņš vēl bē̦rnā, er ist noch ein Kind;

2) Sprw.: mazi bē̦rni, maza bē̦da, lieli bē̦rni, liela bē̦da. mazi bē̦rni spiež ceļus, lieli sirdi. kad bē̦rns nuomiris, tad ve̦cmātes gudras. tīri bē̦rns: kuo redz, tuo grib. grābstās kâ bē̦rns pēc uguns. atraitnis dabū citu sievu, bet bē̦rns nedabū citu māti. bē̦rns rāda, kāds vīram būs tikums. nelabs bē̦rns padara tē̦vam sirmu galvu. slikts bē̦rns tē̦vam rūkts ābuols. ne visi bē̦rni tādi, kādi ve̦cāki. bē̦rns paliek bē̦rns. bē̦rnam bē̦rna prāts. katram bē̦rnam dievs savu tiesu līdz duod. atduod bē̦rnam mantu, ej pats diedelēt. kas nu duos bē̦rnu, kas nav bē̦rns;

3) im erweiterten Sinne,

a) als liebevolle Anrede an eine junge Person:
kuo gribi, mans bē̦rns?

b) Nachkommen, das Geschlecht:
Izraeļa bē̦rni; uz bē̦rnu bē̦rniem, auf Kindeskind;

c) als Bezeichnung der Zugehörigkeit, des Verhältnisses:
šīs zemes b., ein Hiesiger, svešas zemes b., ein Ausländer, mājas b., Hauskind; - dieva bē̦rni, Gottes Kinder, die Frommen, ve̦lna bē̦rni, Kinder des Teufels, die Bösen: kā gara bē̦rns tas ir? wes Geistes Kind ist er? Jāņa bē̦rni, die das Johannisfest Feiernden; ļaužu bē̦rns, das Menschenkind Ltd. 65. bāra od. drauga bē̦rns, ein Wamenkind, letzteres eig. das Kind des Freundes, das zur Erziehung angenommen ist: ej gulēt, drauga bē̦rns;

4) Junge von allen Tieren:
es nebiju putna bē̦rns, kâ no zara nuoraujams. pīle perina un izved bē̦rnus. bites laiž bē̦rnus, die Bienen schwärmen;

5) (von keimenden, wachsenden Pflanzen) der Schlössling:
rāceņu bē̦rni, kleine, wachsende Kartoffeln;

6) etwas Erzeugtes, Hervorgebrachtes,
übertr.: mani gara bē̦rni, die Kinder meines Geistes. spriguliņ, kuoka bē̦rns Ar. 1440. vai es esmu kāds skalgana bē̦rn? bin ich so verstossen, so nichssadend? atslē̦gas bē̦rns, der Schlüssel. [Zu got. barn "Kind", arm. beṙn "Bürde", gr. φέρμα "Getragenes, Liebesfrucht", φέρω ai. bhárāmi, la. ferō, air. berim "trage", r. dial. берéмя "Bürde" u. a.; vgl. Walde Wrtb. ² 284, Berneker Wrtb. I, 50 f., Reichelt KZ. XXXIX, 20 u. 35 u. a.]

Avots: ME I, 290, 291

bezradu bārenīte, eine alleinstehende, keine Verwandten habende Waise. Jan.

Avots: ME I, 285

bìezs,

1) dicht, gutschliessend, gedrängt, eng aneinander liegend
(Gegensatz: šķidrs, plāns): biezi krūmi, mati; bieza migla, krē̦sla, bārda; biezs aude̦kls; bieza putra od. biezputra, Dickgrütze; biezs krējums; biezais piens od. biezpiens: rūgušu pienu ielej katlā un vāra, līdz biezais (baltais) piens nuostājas virsū Etn. II, 137. asinis biezākas kâ ūdens Sprw. zemeņu ziedēja vai biezs. istabā dūmu stāvēja vai biezs, das Zimmer war voller Rauch. nu šuoruden gan jau kāzu būs vai biezs;

2) dick (synonym) mit re̦sns): bieza nie re̦sna) ziema, tiefer Winter, ein Winter, in welchem die Erde mit dicken Schneemassen bedeckt ist;
biezs, dlecīgs vīrs, ein dicker, breitschultriger Mann (Kaudz. M. 142); biezas krūtis Ar. 369. pats viņš biezs, it kâ nuobaruots (MWM. VIII, 42). grāmata 200 lapas bieza, ein 200 Seiten dickes Buch. biezs naudas maks, ein dicker, vollgespickter Geldbeutel. Fig. bieza āda, dickes Fell; biezas ausis, dicke, schwerhürige Ohren od. die nisht hüren wollen: tev biezas ausis; būtu labāki klausījies pamāti, būtu plānākas Plūd. LR. IV, 121. bieza galva, ein Kopf, der nichts begreift: e̦smu tâ aiz biezas galvas nuo lielceļa nuoklīdis Blaum.; esi ieņēmies biezu galvu Druva II, 771. bieza sirds, Heftigkeit (Walk n. U.). zirgs tāds biezs, das Pferd ist unempfindlich gegen die Schläge, ist faul. biezs vārds, ein grobes, unanständiges Wort: tagad es viņai sacīšu biezu vārdu, tai slampai R. A. Man unterscheidet in der Schriftsprache das Adverbium biezi dicht, von bieži oft: smalki vērpu, biezi audu BW. 7396. sēdiet biezi, kūmiņas, nestājiet starpas 1430. bieži pārskatīties, sich oft versehen. [Mundartlich bedeutet aber auch biezi: oft (z. B. in Nigr., Selg., Salis, Ruj.). Zu ai. bahú-h. "reichlich" (Superlativ bąhiṣ̌ṭha-ḥ), av. bązah- "Hühe, Tiefe", gr. παχύς "dick" und viell. an. binger "Haufen", ahd. bungo "Knolle"; vgl. Brugmann IF. IX, 346 ff., Zupitza Germ. Gutt. 177. Boisacq Dict. 753, Prellwitz BB. XXI, 286.]

Kļūdu labojums:
dickes Buch = starkes Buch

Avots: ME I, 306, 307

bîtiês, bîstuos, dial. [Ruj.] bîkstuos, bijuos, [dial. auch bīduos],

1) sich fürchten, scheuen vor etw.,
mit dem Gen. od. nuo: Sprw. čaklas ruokas darba nebīstas. ai tautieti,... bīsties mana bāleliņa. bīsties grē̦ka, sveša māte, neraudini bārenīti A. 248. Sprw.: bīstas kâ ve̦lns od. žīds nuo krusta. bīstas kânuo uguns;

2) mit par u. dēļ: Sprw. viņs nebīstas ne par nagiem, ne par ragiem. es ne par kuo nebīstuos. kuo bīsties grē̦ku dēļ, kad sirds tīra? nebīsties nāves dēļ - ellē rūmes diezgan;

3) (mit dem Akk.) Ehrfurcht haben vor jem.:
bīties dievu, ve̦cākus (bibl.) Mag. III, 114 (Die Konstruktion mit dem Akk. ist jüngerer Ursprungs);

4) intr., Furcht hegen, sich scheuen, blüde sein:
zirgs bīstas; neiet pār tiltu. tilts laistās, ka acis bīstas LP. V, 356. uguni vairs (Māŗas dienā, 25. März) nedrīkst dedzināt, ka rudzi bīstas, tie iet ārā Mag. XX, 3,63. bīšanās, die Furcht, Scheu. [Manzel und Glück bieten auch (richtig?) transitive Formen: sieva, bīdama un dre̦bē̦dama Mark. 5, 33; dieu bidama Apost. 16, 14; kâ bē̦rni savu tē̦vu bīstam Manz. Post. III, 114. Nebst baîles, biedēt, baidît zu li. bijótis, apr˙biātwei, aksl. bojati se. "sich fürchten", ai. bhayatē "fürchtet sich", bhiyāna-h. "sich fürchtend", bhīti-h. "Furcht", bhīta-h. "erschrocken" u. a.; vgl. Trautmann Wrtb. 24, Berneker Wrtb. I, 68, Meillet MSL. VIII, 235, Uljanov Znač. I, 24 ² .]

Avots: ME I, 304, 305

bļaût: laut weinen Dunika u. a. ‡ Refl. -tiês,

1) schreien
Diet., Frauenb., Kaugurciems;

2) laut weinend sich beklagen:
e̦suot... bļāvusies, ka... pastalas zemē vieņ krītuot Janš. Dzimtene IV, 306. skaties, kâ Trūde aplam bļaujas! Līgava II, 440. ‡ Subst. bļaûšanâs, der Zank, Streit: būs atkal b. Janš. Bārenīte 39.

Avots: EH I, 233

blaužguoņa, das Knattern, Poltern, Geschwätz: raķetes ar blaužguoņu bārstīja spuožus graudus visādās krāsās A. XV, 2, 361. [Entweder mit hochle. žg aus ž oder kontaminiert aus blauzg- und blaužģ-.]

Avots: ME I, 310

II blāvêt, -u, -ēju, blāvuôt(iês) MWM. X, 930 [zu blāvs], silbern schimmern, scheinen: ārā blāvuo jau rīta krē̦sla Ed. Cālītis. dārzs duomīgs vienuos augļuos stāv,... tam pāri ze̦la mēness blāv Latv. Virza. kā marmora krusts bez ruokām mēneša miklajā gaismā blāv Bārda, Zemesdēls, 19.

Avots: ME I, 312

braũcît (braukýti "streicheln"), - ku, - cīju, freqn. von bràukt, auch braũcinât,

1) wiederholt streichen:
dzijas, bārdu, ģīmi;

2) streichend sammeln, abstreifen:
teci, teci, kumeliņ, liepu lapas braucīdams BW. 14008,5. linu ziedus braucināju 7631. necelies vaidē̦dama, asariņas braucīdama 25056,2;

3) zur Heileng streichen, massieren (namentlich in der Badstube):
luocekļus, vē̦deru, vīveles braucīt. gudras vecenītes vājiniekus uz lāvas maigi pēra, braucīja un laistīja;

4) jmd. spazieren fahren:
sunīts šuva kamaniņas, meža sargu braucināt BWp. ² 30550 (Var.: vizinât). Refl. - tiês, sich streichen: zvirbulis neļaujas braucīties Pantenius. Subst. braucītājs (fem. - tāja), wer streicht, der Massierer, der Quacksalber; braucīšana, das Streichen, Massieren: vē̦de̦ra braucīšana.

Kļūdu labojums:
7331 = 7631 var.

Avots: ME I, 325

būdelis, ‡

3) ein ärgerlicher, vor Zorn aufgeblasener Mensch
(mit ū) Lems., Wainsel: iet kâ b. sapūties. ve̦cais b. nāk, - nu bārsies atkal.

Avots: EH I, 257

‡ bukkūla Gold. "hartes Sumpfgras"; vgl. buku bārzda und briežu (oder vilku) kūta.

Avots: EH I, 249

bul˜lis, Demin. bul˜lītis, buļļuks,

1) der Boll, Stier;
[buļļuos iet U. (von den Kühen in der Brunstzeit gesagt)];

2) auf Menschen bezogen:
es negribu tādu vīru, kas kâ bulis raudzījās Ltd. 1043. skrej ellē, alus bulli BW. 11242;

3) bullis, bulliņš, bullītis, der Kaulbarsch, Breitkopf (acerina cernua L.)
RKr. VII, 105;

4) ein dreieckiges Brett über der Pflugschar beim Pflügen eines Kartoffeldes
Konv. ² 184;

5) ein einem Trog ähnliches, aus einem Klotz gehauenes Boot.
bullītis = nuo re̦sna kuoka izcirsts sile, ar kuru braukā pa ūdeni kâ ar laivu Mar. n. RKr. XV, 109;

6) in genit. Verbindungen: buļļa, buļļu bārzda, bārzdis, ein schimpfwort, etwa Strubbelbart:
ve̦cais tē̦vs, buļļa bārdu nelaiž bē̦rnu baznīcā BW. 2202; buļļa piere,

a) ein Schimpwort für Menschen, die durch ihr Aussehen an Bollen erinnern:
buļļa pieres sanākuši BW. 9423;

b) Troll - od. Troddelblume (trolius europaeus L.);
buļļu zāle, boletus cervinus Birsm.; buļļa radziņi, ein Strumpfbandmuster RKr. XVII, 33. [nebst li. bùlius und estn. puľľ aus mnd. bulle; über bullis 5 vgl. auch Zēvers Izgl. min. mēnešr. 1923, 536.]

Kļūdu labojums:
ve̦cais tē̦vs, buļļa bārdu nelaiž bē̦rnu baznīcā = ve̦cais tē̦vs, buļļa bārda nelaiž bē̦rnu baznīcā
40 ein dreieckiges = ein Pflug mit einem dreieckigen

Avots: ME I, 348

buņu bārda, struppiger (?) Bart: ve̦ca vīra buņu bārda N. - Bartau A. XVI, 611.

Avots: ME I, 352

‡ burķins Janš. Dzimtene III, 93, Bārenīte 92, ein (kleiner) Vogelbauer. Aus dem Niederdeutschen; vgl. ‡ bũrķins.

Avots: EH I, 255

bur̃tains,

1) mit Kerbschnitzerei, mit Streifen versehen:
burtains kuoks PS., = burtu k. nav ne˙viena uozuoliņa burtainām lapiņām BW. 10337;

2) lockig:
burtaina bārda, spalva, burtaini mati Fest.;

3) mit Schaumflecken bedeckt, schmaugestriemt
Etn. III, 162.

Avots: ME I, 354

čãkstêt, -u, -ēju, intr.,

1) rauschen (so namentl. von seidenen Kleidern):
nuoģē̦rbusies zīdā, ka čākst vien, čākstēja bārda runājuot BW. 13167; [knistern (vom Schnee) U.];

2) schnarchen, schwer atmen
Gold.;

3) (gew. in der Zstz. mit iz-) morsch werden;

4) oft promiscue mit čakstēt 3 gebraucht:
vanaga bē̦rns A. XV, 368, pe̦lē̦kais strazds, zvirbulis, žagata čākst neben čakst Etn. II, 51; ebenso čākstēt, wie čakstēt, reden, plaudern Etn. I, 121. čākstuošas sieviešu balsis Rīg. Av. [Bei Für. cāstēt, morsch werden, und cākstēt "knirschen".]

Kļūdu labojums:
vien, čākstēja bārda runājuot BW.13167; = vien;

Avots: ME I, 408

čaugs, locker, mürbe: čaugās le̦dus šķilas lūst Treum. čauga drāna Bārda.

Avots: ME I, 405

‡ čepste,

1) "piga" Warkl.;

2) ein Büschel, Wisch, eine Handvoll
(kušķis, žūksnis) Nautrēni: naudas č.; kračīt kai āzi aiz čepstes (bārdas): liela matu č.

Avots: EH I, 288

I činkulis "?": bārzdas č. Latv.

Avots: ME I, 413

‡ cìrtumnieks, = lîdumnieks (?) Janš. Bārenīte 20.

Avots: EH I, 274

cizāzītis [Matthiae, Stuhrh., Salisb., = sienâzis, Heuschrecke]: kaļ elksnītī cizāzītis Bārda Zem. d. 139; ["der Floh" Paltemal].

Avots: ME I, 390

čuõkars [Gr. - Sessau], [čuõkaris Waldeg.], čuõkurs [Lemsal], čuokara Hasenp., čuokura, auch čuokuris, čuoksteris,

1) das Gekroll, Gekräusel, die Verstrickung, Verwickelung im Garn, im Gewebe, die Nappe, die Falte, der Klumpen.
Gew. im Lok.: dzijas same̦tušās, savilkušās, satecējušas od. saskrējušas čuokarā. līdz iekāpu aude̦klā, dzijas vilka čuokurā (Var.: čuokarā, čunkurā, čukurā) BW. 942. čuokaruos uz krūtīm gar,ā bārda nuokarājās Plūd. LR. IV, 63. ādiņa satecēs čuokurā JR. III, 68. mēle tīri čuokarā sarāvusēs Rīg. Av. meita e̦suot sarauta pavisam čuokurī LP. V, 407; III, 1. (svārki) metīsies čuoksterī BW. 20541;

2) ein plumpes, unbeholfenes Wesen, Tier:
tāds čuokara Alm. Vgl. cuokars.

Kļūdu labojums:
dzijas vilka = dzijas rauju
(svārki) = (tāšu svārki)

Avots: ME I, 426

čumurs,

1) eine Traube, ein Büschel, ein Häufchen:
uogu, zāļu č.; atvasināt ve̦se̦lu čumuru adjektīvu Etn. III, 170;

2) der Knäuel, Klumpen:
lapu, sakņu č. bārzda vienā čumurā LP. VII, 295. tas nabags sarauts gluži čumurā;

3) "?": lai būtu kuprs mugurā, kad tik nauda čumurā (im Beutel?).

Kļūdu labojums:
VII, 295 = VII, 245

Avots: ME I, 420

čurmulis, čurmuļa,

1) der Haufe, die Schar;
čurmulī, auch čurmuļām, zusammen (= čurmā): kādēļ pīles sabē̦g čurmulī? lien kâ aitas čurmuļām Naud.;

2) der Knäuel, Klumpen
[čur̃mulis Ruj., čùrmulis ² Lis., čur̂mulis Schujen, A. - Schwanb.]: āda vai čurmulī raujas A. VII, 709. bārdele sarāvās pa ve̦cam čurmuļuos Saul. R. I, 55;

3) der Schund, Quark (von lebenden Wesen):
es nuo katra čurmuļa pilsētnieka neļaušuos pie de̦guna vazāties A. VIII, 1, 207. man nuo tāda čurmuļa (auf ein Pferd bezogen) ne˙maz nav bailes LP. V, 174. [Nach U. ist čurmulis auch ein kleines, struppiges Ferkel od. Füllen.]

Kļūdu labojums:
āda vien = vai āda

Avots: ME I, 423

‡ dā`rzsaknes, das Gartengemüse: pirmās dārzsaknes le̦ce̦kluos Janš. Bārenīte 78.

Avots: EH I, 312

dùore, [duora, duoris Wid.], ein Acc. pl. duoris BW. 28029, 33706,

1) [dùore PS., Drsth., Lis., duõre Ruj., Trik.], ein von Natur hohler Waldbaum, in welchem Bienen hausen können ;

2) ein von Menschen für Bienen ausgehöhlter Waldbaum
[dùore Serbigal, PS., duõre Rönnen]: duori cirst, darināt, dēt, dēdināt, durt ; duores priede, eine zum Bienenstocke ausgehöhlte Fichte ; weiterhin auch ein Bienenstock überhaupt: ve̦cais tē̦vs sirmu bārzdu duores vilka uozuolā BW. 30421 ;

3) ein Loch:
dzeņi dēj labi izkaltās duorēs Konv. ² 697. viņi dēj uolas un perē kuoku duorēs 560 ;

4) eine kleine Vertiefung in der Dickgrütze, in welche geschmolzene Butter od. geschmolzenes Fett als Zukost gegossen wird
Salisb., in Kand. actiņa genannt ;

5) ein aus einem Stücke Holz verfertigtes Gefäss, dergleichen man zu Honig, Butter gebraucht
L. [Wohl mit Fick BB. XII, 169, J. Schmidt KZ. XXXII, 338 und Neutra 196, Osthoff Parerga 158 ff., Trautmann Wrtb. 53 zu av. dāru "Baumstamm", ai. dāru "Holzstück", gr. δόρυ "Baum" (wozu auch le. dar̂va), indem duore ursprünglich den "Baum" bedeutet haben kann (vgl. le. kùociņš "Bäumchen" >"Bienenstock"), woraus die Bed. "Bienenstock" > "Höhlung, Vertiefung".]

Kļūdu labojums:
duorēs 560 = duorēs 561

Avots: ME I, 534, 535

draca, ‡

2) Schelte, Prügel
Meiran, Prl., Saikava: nu gan sieva viņam sadeva dracu (sabāra, sasita); ‡

3) "?": acīm duot dracu Lubn., die Augen überanstrengen.

Avots: EH I, 328, 329

I drika: plur. drikas AP. "bāriens": d. saduot.

Avots: EH I, 334

drĩzs,

1) geschwind, flink, schnell:
tavu drīzu kumeliņu! BW. 17972, 1. nav tik drīza kumeliņa 11180. drīzajām, veiklajām nākt ar mani ietaļām 6856;

2) baldig, bald eintretend, kurz:
viņš uzlūkuoja sevi par viņas drīzuo brūtgānu Wilibalds. drīzais pasaules gals MWM. III, 341. drīzā laikā saskrien ap bārenīti daudz ļaužu.

Avots: ME I, 501

[druôkstis ² Matthiae. plur. t.,

1) = bārkstis 1;

2) die von einem brennenden Pergel fallenden Kohlen
Bers. Zu apdruoksts.]

Avots: ME I, 507

dulbuotne "?": zvejas kārbas bija pilnas līdz dulbuotnēm Citu tautu rakstn. XIV, 12. [Zum entlehnten dulbārts "Dollbord des Bootes"?]

Avots: ME I, 513

dũmakât. -āju, dūmakuôt, intr., dampfen (vom Roggen in der Blütezeit): ziedamā laikā rudzi dūmakā Naud. bāls dūmakuo vīrāks Bārda Zem. d. 245.

Avots: ME I, 527

dze̦ltãns PS., [AP., Kl., Drsth., Bers.], Wolm. (li. geltónas), dze̦ltains BW. 11479, 4, dze̦lˆtẽ̦ns [Nigr.], Neuenburg. dze̦lte̦ns Kand., gelb: meža druva dze̦ltainām vārpiņām BW. 10227. lai tā man neizbē̦g, gūstāmā dze̦ltainā (Goldmädchen) 13389. dze̦ltaina bārzda Por. dze̦ltāns mans kumeliņš BW. 11502. dze̦ltāni (Var.: dze̦ltaini. dze̦ltē̦ni) matu gali 11479. dze̦ltānā kaite. vaina od. slimība, die Gelbsucht. dze̦lte̦ns mans sviests kâ vasks Tr. IV, 455 od. kâ dze̦ltē̦nā puķe 488. vēl jau dze̦lte̦ns aiz ausīm, von einem jungen, vorwitzigen Menschen.

Kļūdu labojums:
meža druva= miežu druva
gūstāmā dze̦ltainā = dze̦ltainā cielaviņa

Avots: ME I, 542

dziedus, singend: daži lasa un runā dziedus Biezbārdis.

Avots: ME I, 562

dzilkstêt, ein Schallverbum (von Vogelstimmen): sīka putniņa balstiņa dzilkstēja.,. meža klusumā Druva III, 345. [putni dzilkst Ober-Kurl. - Wurzelgleich scheint ein dzilkt:] pasaciņas klusi dzilkdama stāstīs Bārda Zem. d. 184.

Avots: ME I, 550

dzinẽjs [li. ginė˜jas],

1) der Treiber
(zu dzìt). Verfolger: čigāni bē̦guši nuo dzinējiem LP. VII, 258. sliņķis labs stārasta. zaglis labs pē̦du dzinējs;

2) Juchzer, Treiber auf der Klapperjagd:
iet uz medībām par dzinēju LP. III, 61;

3) ein Gerichtsbote, ein Diener der Höfe od. der Gemeindegerichte
in Livl., der als Bote fungiert, den Nachrichtendienst erfüllt (auch kazaks genannt): dzinējs (pagasta sulainis) pirmiņ prasīja Blaum. bē̦rnus atstāja pagasta dzinēja sievas uzraudzībā A. XIV. 2. 1;

4) bārdas, matu dzinējs. der Barbier;
matu dzinējs auch der Schelfer: sīkās nātres derīgas pret plauskām un matu dzinējiem (nelabām plauskām) Bers. Etn. I, 66.

Kļūdu labojums:
bē̦guši... 258 = bē̦gdami... 958

Avots: ME I, 551, 552

dzìt [PS., C., Serbigal. Jürg., N. - Peb., Neuenb., auch dzĩt Pl., Gr. - Würzau. Nigr., Selg., Wandsen. Dond., Bauske. Ruj., Wolm., Salis], dze̦nu, dzinu (li. giñti),

1) tr., treiben, jagen:

a) (von belebten Wesen:)
putnus, veļus dzīt. strādniekus dzīt pie darba. simtiem dzinu guovis, vēršus. luopus (guovis, aitas) dzīt ganuos. dze̦n zaķi, ķeŗ briedi. Jumi dzīt Konv. zivis ar purgu dukurā dzīt;

b) (von unbelebten Gegenständen:)
tapu, vadzi dz., cirvi kātā dz.; pāļus dz., Pfähle einrammen. ar puķīti laivu dzinu. vējš dze̦n sniegu acīs. kurmis dze̦n zemi augšā. ņem, māmiņa, bē̦rza rīksti, dzen miedziņu žagaruos. tagad darbs darbu dze̦n;

c) zu vertreiben bemüht sein:
drudzi, kašķi dz.; bārdu dz., rasieren;

d) treiben, führen, transportieren:
mantas, beim Umzug die Sachen führen, transportieren; baļķus, malku, žagarus, ūdeni dz.; rudzus, labību dz., einführen, einheimsen;

e) aufzutreiben suchen:
naudu; ein-, beitreiben: parādus, Paeglis dzina uotrreiz algu ruokā Vēr. II, 899;

f) vagu dzīt, eine Furche ziehen:
ar ve̦cu zirgu var taisnas vagas dzīt. ne meitiņa ežu dzina BW. 3773. 2. lielu, platu baru dzinu (eine Schwade mähen) pa bāliņa tīrumiņu Etn. II, 118. brālītim rīdzi dzinu (nähte; Var.: šuvu) BW. 7384;

g) verfolgen:
pē̦das dzīt, die Spuren verfolgen. precenieki stāsta, ka tie, stirnu dzīdami, še sadzinuši pē̦das, tad viņu par zagli dzīs. man wird ihn als einen Dieb verfolgen;

h) fröhnen, sich hingeben, etwas zu erlangen suchen:
līgaviņa dze̦n vēl ve̦cu ieradumu BW. 22412. 1. pati... apēda, kārumus dzīdama 20533. tur nevar ne˙kādu lielu peļņu dzīt; i) sietiņus dzīt, ein Spiel Etn. II, 70;

2) intr.,

a) treiben:
kâ dze̦n, tâ iet od. tâ lied, wie mans treibt, so geht es;

b) verfolgen, nacheilen:
migliņā tautu bēgu. rasā dzina (gew. dzinās) pakaļā BW. 13458. ņem, bāliņ, uoša laivu, dzen (gew. dzenies) pakaļ vainadziņa 13595. Refl. -tiês.

1) sich bemühen, eifrig sein:
mans dē̦ls skuolā labi dze̦nas;

2) nachjagen:
es ar būtu klausījies, dzinās tautas, nevarēju BW. 13547. Konstruiert gew. mit pakaļ kam od. pēc kā: kuo, puisīti, tu duomā, man pakaļ dzīdamies BW. 6562. pēc māsiņas dzināmies Ltd. 2157.Auch mit dem Gen. und mit d. Akk.: dzenies manu vainadziņu BW. 3595 (Var.: vainadziņa), es tevi (jūs) dzīšuos Tr. IV, 109; 214. dzīsimies savu māsiņu BW. 13646, 17;

3) nach etwas streben:
bagātības dzīdamies BW. 21521. [dze̦nas launagu Etn. III, 156.] dzīties pēc guoda, mantas. lielu ļaužu bērniņš biju, bet uz lielu nedzinuos 20495. [Zu aksl. ženo, "treibe, jage", ai. hànti "schlägt", arm. gan "Schläge", gr. φόνος "Mord", ϑείνω "schlage", air. gonim "verwunde", ahd. gundea "Kampf" u. a., vgl. Fick Wrtb. I ^4. 39 f. und 415.,Hübschmann Arm. Gramm. 431 f., Wiedemann BB. XXVII, 201 f., Walde Wrtb. ² 224 unter defendo, Boisacq Dict. 336, Persson Beitr. 647, Lidèn BB. XXI, 98 f., Reichelt KZ. XXXIX, 39, Trautmann Wrtb. 85.]

Kļūdu labojums:
3595 = 13595

Avots: ME I, 558, 559

galˆva: Demin. verächtl. gal˜vele Siuxt.

4): cāļa galviņa auch Lems., Sawensee, Segew,

5): grābekļa g. auch Ramkau, Salis; sukura galviņa, der Mittelfinger
AP.;

9): savu galvu ņemties, eigensinnig werden, sich etwas in den Kopf setzen
Diet.;

10): iet visi galvu galvām (sehr eilig, Hals über Kopf)
sēnes lasīt Salis;

11): e̦smu tuo iemācījies galvā (auswendig)
Janš. Bandavā I; 380. ņemt galvā, für etw. bürgen, aufkommen, einstehen, mit Sicherheit etw. behaupten: kuo tu citus cilvē̦kus vari ņemt galvā! Janš. Mežv. ļ. I, 360. tādas merģeles (acc. plur.) nevar galvā ņemt ne˙kad Bārenīte 33; 13): uz galvas krist Bers., den Verstand, die Urteilskraft (zeitweilig) verlieren, auf den Kopf fallen. mums šuogad ir luopu uz astuoņām galvām (wir haben 8 Rinder) Sessw. Zur Etymologie s. auch St. Szobet Prace filolog. XIV, 606 (zu r. желвь "Schildkröte" usw.).

Avots: EH I, 381

‡ gā`rbît ² Warkl., -ĩju, sparen; schonen; gut behandeln; aufpassen: gārbīju naudeņu ve̦cuma dienām Warkl. viņš savas drēbes gārbī ebenda. viņš gārbī, kai savu zirgu kuopt ebenda. mēs viņu gārbīsim kai putniņu Lettg. mantas ir jāgārbā, nevar tâ izbārstīt A. Sprūdžs Daugava 1933, S. 528. Refl. -tiês Warkl. "?"

Avots: EH I, 390

gaŗš,

1) räumlich,

a) lang:
gaŗa bārzda, gaŗi mati, gaŗa kārts, virve, iela. tam gaŗas kājas kâ stārķim, gaŗi zuobi kâ vilkam. tam gaŗa mēle: visu aizkaŗ. gaŗa mēle pasuoluot, īsa ruoka ieduoduot BW. 1810. ūja, ūja, viens nāk luopuos, liels, plats vīrs, liels, gaŗš vīrs Tr. IV, 440. gaŗie salmi od. gaŗsalmi, Langstroh LP. VI, 174. čūsku vajaguot saukt par gaŗuo putnu od. par gaŗuo MWM. V, 580, JK. V, 144. gaŗi jūgti zirgi, langgespannt;

b) lang mit Massbestimmung
im Akk. od. Gen.: sprīdi gaŗš vīriņš, uolekti gaŗa bārzda (Rätsel); uolekts gaŗa drēbe;

c) fig., Sprw.: tik gaŗš, tik plats od. īss, so lang, so breit, d. h. einerlei.
gaŗām acīm skatīties, mit schläfrigem, unzufriedenem Blick sehen: kruodznieks (ar) gaŗām acīm nuoskatījās Pietuka Krustiņā Kaudz. M. brāļi aizgāja ar gaŗu de̦gunu, mit langer Nase LP. IV, 222. tas ir labs cilvē̦ks, pirksti par gaŗiem, od. tas ir gaŗiem nagiem, er ist ein Langfinger, Dieb. viņš ē̦d tikai gaŗiem zuobiem od. pa gaŗiem zuobiem Degl., er isst ungern, ohne Appetit;

d) lang, weit:
kam man vienas meitas dēļ tādu gaŗu ceļu jāt? Ltd. 1849. [gaŗš ceļš Bergm. n. U., ein langweiliger Weg.] gaŗu ceļu iet, nach Sibirien verbannt werden. māte saka uz dēliņu:" dzen gaŗāki kumeliņu" BW. 27525;

e) lang, dünn:
gaļu vāra dažreiz gaŗā, dažreiz īsā zupā; pārduot gaŗāku pienu;

2) zeitlich,

a) lang, langwierig, lang sich hinziehend:
tagad dienas gaŗākas nekâ naktis. tad se̦kuoja vasaras laikme̦tu svē̦tki," garās dienas" nuozīmē, tagadējie Jāņi Konv. ² 391. gaŗš laiks, lange Weile, Langweile: šim uznāca gaŗš laiks LP. III, 95. viņš tev ies mežā pa gaŗam laikam (pa gaŗu laiku) nižģināties LP. IV, 2. liec, Laimiņ, man gaŗu mūžu BW. 6496. kad vista lietū stāv, tad gaŗš lietus Etn. II, 123. tautām gaŗa valuodiņa BW. 10665. lielas, gaŗas žāvas nāca Ltd. 2290. gaŗais kāsus od. kle̦pus, Keuchhusten. kuo ar tādu gaŗi tiepsies? LP. V, 226. gaŗi juo gaŗi visu izstāstīt. par gaŗu, nach längerer Pause: par gaŗu viņš izrunājās Mar. n. RKr. XV, 129;

b) lang, lang erscheinend:
gaŗus 25 gadus tie duomājuši viens nuo otra LP. VII, 33. es visu gaŗuo dienu kavējuos Blaum.;

c) längere Zeit ausreichend:
kuŗam tas krājumiņš gaŗāks Sil.;

[3) gaŗais vējš, Südwestwind
Sackenhausen n. U. Nach Būga Aist. St. 134 zu li. gar̃garas " sausas, ilgakojis, ilgakaklis arklỹs" , gingãras "долгоногiй человѣк" und (S. 100) zu apr. garian " Baum" u. a. (s. dziŗa I)].

Kļūdu labojums:
īsa ruoka = īsas ruokas
laikme̦tu = laikme̦ta
izrunājās Mar. = ierunājās Mar.

Avots: ME I, 607, 608

ģelbêt, -ẽju, ģelbt, -bju, -bu Busch., Spr., [Nerft, Wessen],

1) helfen, [heilen
(trans.) Kreuzb.], retten, [ģelbēt, beschützen Manz. Lettus]: vai... tāpēc tie nekļūst ģelbēti? Manz. ugunsgrē̦kā kliedz: glābiet, ģelbiet, ļautiņi! Setzen n. Etn. IV, 49. tu man ģelbē̦tājs un palīgs esi Manz. bāriņus ģelb ar tavu ruoku Manz. G. L. 129;

2) einen Flüchtigen vergeben (bibl.): [par patvē̦rumu un par ģelbēšanu Glück Psalm 59, 17. - Aus li. gėlbėi "helfen, retten".]

Avots: ME I, 695

gnĩda,

1): tava bārda gnīdu pilna BW. 13056, 1 var.;

2): auch Dunika, Rutzau; "mazs, tūļīgs cilvē̦ks vai dzīvnieks" Sonnaxt; ein faules, langsames Pferd Dond.; ‡

4) gnìdas ² Skaista, Warkl., der Schinn;
‡

5) gnìdas ² Warkl. "sīki kukaiņi, knišļi".

Avots: EH I, 396

gùodît, -ĩju,

1) ehren,
guodāt: guodi, dievs, tuos ļautiņus, kas guodīja bārenīti! BW. 4029;

2) pflegen, zärtlich hehandeln, schmücken:
īstuo meitu pamāte visādi lutināja un guodīja JK. V, 55;

3) nennen,
= guodināt 3: viņš grib par kungu guodījams Lis.] mēs tuo guodījām par tētiņu. Auch im schlimmen Sinne - schimpfen: tad guodīju gan viņu: nezināja, kuo darīt Mar. n. RKr. XV, 115; [

4) "?": guodījiet (schafft weg?) ve̦cus puišus! BW. 13013, 1 var.] Refl. -tiês,

1) sich rühmen,
s. guodāt;

2) sich bessern, sich anständig machen:
"guodies arī tak maz", saka uz nerātniekiem A. XIII, 252.

Kļūdu labojums:
die Phrase aus BW. 13013, 1 var˙gehört zur Bed.1 oder 2 (fraze no BW. 13013, 1 var. jāpārceļ 1. vai 2. nozīmes nodalījumā).

Avots: ME I, 689

gùovmèle: "miltene, pabāršķis, ein essbarer Pilz" (mit uô ² ) Dond.; imbicatum I, 692 durch imbticatum zu ersetzen.

Avots: EH I, 424

gram̃stît, - u, - ĩju, greifen, raffen, streichen, betasten: gramsta naudu LP. VI, 886. tik viņš jūs dabū gramstīt Purap. viņš kārtuoja bārdu, tuo ar pirkstu gramstīdams Apsk.; [auflesen, aufharken, zusammenraffen Bergm. n. U.]. Refl. - tiês,

1) greifen, umhergreifen, tappen:
viņš gramstījās kabatās A. XXI, 353. viņa gramstījās pa priekšiņu un aizgāja pagalmā Etn. ap sienām gramstīties Dz. Vēstn. sieru sēju, puišiem devu, lai ap mani gramstījās (Var.: knakstījās) BW. 29476. kuo tu te gramsties apkārt Bers.;

2) Unsinn schwatzen:
negramsties aplam! A. XX, 723. [Nebst gramšķi, gramslis II und gramšļi I am ehesten zu li. grambýti "хватать" und weiterhin entweder zu mmhd. krammen "mit den Klauen packen", ahd. chrimman "die Klauen zum Fange krümmen", aschwed. krama "hart umfassen", la. gremium "Schoss, Armvoll" u. a., vgl. Zupitza Germ. Gutt. 150, Siebs KZ. XXXVII, 318, Walde Wrtb. ² 353, Fick Wrtb. III ⁴ , 52 f., oder aber zu schwed. dial. gramma "greifen", grams "Handvoll".]

Avots: ME I, 637

griezte, Demin. grieztīte und grieztiņa (von * griezta [oder * griezts, -s]), ein gedrehtes Bund, die Kocke: ve̦ci vien sanākuši; grieztēm bārzdas sagriezuši. pa grieztiņai linu RKr. XI, 77. Vgl. grīzte.

Avots: ME I, 663

grînums ² , die Strenge, Unfreundlichkeit, hartherziges Wesen : es ar savu lē̦numiņu izbārstu tautas grīnumiņu BW. 21664.

Avots: ME I, 657

grìzte C. (li. grįžtė˜ "связка льну"), auch grīzta, grīzts, -s St. [li. grĩ,žtis "связка"],

1) etw. Zusammengedrehtes:
grib sudraba grīzti (ein zusammengedrehtes Band) grìezt apkārt cauņa ce̦purīti BW. 27132. sudrabiņu grīztu (Strick JK. II, 154) griezu gar dze̦ltānu miežu lauku; pakaļ nāca tautu meita pa sudraba griezumiem BW. 28250, 3. audziet mani balti lini, grīztītēs (Büschel) griezdamies (vom üppigen Wachstum) BW. 28282. kurlām grīztēm un puduriem aug vaivarāji Vēr. II, 2;

2) etwas unordentlich Gedrehtes, Zerwühltes, Zerzaustes:
pa laukiem vēlās pūkainas sniega grīztes Upīte Nemiers 98. stipri sabraukts zirgs, kam spalva grīztēm savē̦lusies. mati savē̦lušies grīztē. arī par šâ un tâ sagrieztiem liniem un sagrieztu labību saka: grīztēm vien sagriezti Lasd.;

3) drall, straff gesponnenes Garn
Dond. n. A. XIII, 329;

4) " eine Tocke Garn, aufgewickeltes Garn"
(unb.): grīztes ir gabaliem satītas dzijas;

5) ein aus Baumzweigen gedrehtes Band:
pūķis pavēlējis saimniekam izraut visas grīztes (rīkstes), ar kuŗām bijuši sagriezti kuopā trīs mieti Etn. II, 8. pūķi varuot nuosist ar sē̦tas grīzti Etn. I, 107. paķēris sē̦tā grīzti un nuositis pūķi LP. VII, 767;

6) grīztītes aude̦klā, Streifen im Gewebe
AP.;

7) ein Bündel:

a) linu grīzte, die Knocke:
nuo uotra aizņe̦mtas linu sukas atduoduot, jāapsien ap linu grīzti, lai aug labi lini RKr. VI, 76. ar ilguošanuos viņa gaida, kad linu grīztīšu klētī pie sienas vairs nebūs Jaunsudr.;

b) der Wulst, der Zopf, die Flechte:
matu grīztas Stari II, 904. mati bij sagriezti pakausē skaistā grīztē R. Sk. II, 251. krati mavu baltajām matu grīztēm ierāiē̦tuo galvu! Apsk.;

c) salmu grīzte, ein Strohwisch:
salmu grīzte vē̦de̦rā. grīzte ir salmu kušķis, ar kuo nuoberž baltus kuoka traukus Naud. māte savākuse deviņus ve̦zumus grīztu LP. VI, 832 1

d) siena grīzte, ein Heubündel
(n. U. eine Grieste = 20 U Heu): Jānis ar dakšām siena grīzti pace̦ldams... MWM. V, 19. kājas viņš aptinis piemirkušām siena grīztēm Bārda;

e) sūnu grīzte, eine aus Moos zusammengedrehte Wulst
Saul.;

f) striķu grīzte, ein Knäuel von Stricken
Purap.;

g) vilnas grīzte, zusammengerollte, ausgetockte Wolle
A. XII, 164: izsukātu vilnu sagriež grīztē Lasd.;

8) der Klumpen, Haufen, etw. Zusammengeballtes:
grīztām cēlās mitra migla Egl. caur mākuoņu grīztēm. migla palsām grīztēm tinas ap pe̦lē̦kajām ēciņām Druva I, 49.

Avots: ME I, 658, 659

grũtdienis, f. -ne, grũtdieniņa BW. 24784, einer (eine), der (die) schwere Tage (grũtas dienas) hat, namentlich ein Waisenkind: sērdienei, grūtdienei grūts mūžiņš dzīvuojuot BW. 4484. grūtdieņu nams, das Waisenhaus St., gew. bāriņu n. grūtdienīšu asaras, feiner Staubregen.

Avots: ME I, 669

gum̃dinât [Dond., gum̂dinât ² Nigr., Ruj.], Autz n. U., gew. gumdît C., [gum̂dît Ruj., Autz, Pl.], -u, -ĩju Nerft, tr., antreiben, anspornen, hetzen, anreizen; belästigen, quälen; anstrengen, sehr zusetzen: ragana gumdīja ļaudis uz nelabiem darbiem LP. radi sākuši vīru gumdīt LP. V, 73 viņš gumdīja, ka vajaguot tikai vienprātīgi biedruoties visiem kuopā Dzimt. V. visi tevi stumda un gumda Purap. sita mani, grūstīja un gumdīja MWM. VIII, 761. [runāja viņa..., sieviņas pie tam bikstīdama, stumdīdama un gumdīdama Janš. Bārenīte 95.] kas tevi skumdina, tik ātri pruojām duoties gumdina Lautb. Vidv. 50. [gumdît"saspiest" Wessen.] Refl. -tiês,

1) einander anspornen, anstacheln;

2) sich aufhetzen lassen gegen jem.:
neļāvusies nuo mātes gumdīties LP. III, 63. [Zu gumt.]

Avots: ME I, 681