bũda, Demin. bũdiņa, verächtlich būdele

1) eine Hütte, ein kleines, unansehnliches Haus:
gudri dievs radījis garu miesas būdiņā. kaimiņi cēla būdeles. pa+priekšu būdiņa, tad dūdiņa. zuerst das Häuschen, dann das Mäuschen;

2) die Laube:
būdiņu svē̦tki, das Laubhüttenfest;

3) putna būda, ein Verschlag für die Hausvögel;
suņu b., die Hundehütte; likt cūkas būdā = aizgaldā Etn. IV, 151;

4) būdiņas, Deckenschmuck, zur Feier des Hochzeitstages aus Langstroh angefertigt
RKr. XVI, 108. [Nebst li. būdà "Hütte" aus r. буда "Gebäude" resp. poln. buda "Hütte".]

Avots: ME I, 357

I bũda,

1): pieguļas b. BW. 24877, 1. skuju b. 25800. suņu b. 25098; ‡

5) sirds b. Salis, die Brusthöhle
(krūšu duobums).

Avots: EH I, 257

‡ II būda "Art, Natur": man neir tāda būda (ein falsch gedeuteter gen. s.?) Für. I. Zu li. bũdas "Wesen, Charakter".

Avots: EH I, 257

‡ III būda Wessen, comm., "= bûba".

Avots: EH I, 257