birzēt

birzêt L., St., [birzuot Wid., birstît Werssen], birzît [PS.], AP. (li. bìržyti), gew. biržuot (von birze), Saatfurchen ziehen: viņš bez birzīšanas meta pa vējam pirmuo sauju MWM. VIII, 414. saimnieks biržuo zemi. Liepkalns rudenī Juŗam bij licis rudzus sēt, kamē̦r pats bij birzeījis Druva II, 785. var arī birzžuot, ar salmiem apzīmējuot birzes platumu Plute 99; biržuojamais arkls, der Pflug, mit dem man die Saatfurchen zieht Grünh.; bir̂zē̦tājs ² Ahs., biržuotājs, jem., der die Saatfurchen zieht: pie lielākiem sējas darbiem sievietes piedalās tikai kâ biržuotājas Etn. III, 1.

Avots: ME I, 299