biuvāt

biũ(v)ât, -āju, intr.,

1) flennen, trotzig weinen:
biuā vien, kamē̦r māte nāks ar rīksti mierināt Ruj., Ruhtern, Pernigel, Adiamünde, Ulpisch;

2) [auf der Maultrommel spielen
U.].

Avots: ME I, 302


biuvāt

biũ(v)ât,

1): laut weinen
(biãvât) Lems., Wainsel: tam nedrīkst ne ruoku piedurt, tūliņ biuvā.

Avots: EH I, 222