I blãva, Demin. blāviņa, ein grosser, durch Schlag verursachter blauer Fleck am Leibe: dabūju tādu blāvu nuo zirga spēriena, ka bail redzēt Naud.; der Fleck [blâva ² Weinsch.], die Lache: kurpnieks gulēja uz grīdas asins blāvā Tēv. ruokrakstā... zinu katru blāviņu. līdz pat mugurai bija viena pati dubļu blāva A. XVIII, 127. debess atspīd purva ūlens blāvā MWM. XI, 223. [tam ģīmī blāva (ein roter Fleck) Nigr. debesīs blāva ("sārtums") Nigr., Ekau. wohl zu blāvs.]

Avots: ME I, 312

I blãva: ģīmis ir ar blàvām ² Druw., mit hellen Flecken.

Avots: EH I, 227

II blãva Ronneb., eine beim Zusammenschweissen von zwei Eisenstücken zwischen ihnen gebliebene flache Ritze (anderso plāva).]

Avots: ME I, 312

II blãva: auch Wizenhof.

Avots: EH I, 227

III blãva C. "ein dickes und grosses Tier".

Avots: ME I, 312