Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'bla' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'bla' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (258)

ablava

ablava (mit hochle. a aus e, ),

1) das Fest, der Schmaus:
tēvs negribēja tādas ablavas kâ kāzu taisīt Saikava;

2) der Lärm
Kalz., Lubn.; Streit, Skandal: man ar šuo negribējās ablavas taisīt, par tuo ij atlaižu tuo parādu Saikava. Nebst ablava "Treibjagd" Lettg. n. U. aus r. облáва "Treibjagd"?

Avots: EH I, 1


aizblandīties

àizblàndîtiês, sich wohin verirren, sich umhertreibend wohin geraten: tik neblandies vien atkal Poruk. tē̦vs pats nezin kur aizblandījies Saul.

Avots: ME I, 19


aizblankot

aizblankuôt, tr., mit Brettern (blankas) beschlagen, verschalen: cietumu Baltp.

Avots: ME I, 19


aizblankstīties

àizblan̂kstîtiês "lässig, sich rekelnd und umherschauend fortgehen" KatrE.

Avots: EH I, 10


aizblaugznāt

àizblaugznât, sich bis zu einer gewissen Stelle mit Schinn bedecken: āda aizblaugznājusi līdz acīm Schwitten.

Avots: EH I, 10


aizblauzties

‡ *àizblauztiês, in der Verbind. staigā aizblauzies Nerft "mit zugekniffenen od. verschwollenen Augen".

Avots: EH I, 10


apblandīt

apblàndît, vagabundierend durchwändern (bereisen): a. visu pasauli. Refl. -tiês Spr., vagabundierend um etwas herumwandern.

Avots: EH I, 74


atblaizīt

atblaîzît Kaltenbr., so drücken (quetschen), dass davon Spuren (Folgen) zurückbleiben: liec klaipu uz suola, tik neatblaizi! atblaizīta maize, Brot, dessen Kruste sich (von der Krume) losgelöst hat.

Avots: EH I, 135


atblandīties

atblandîtiês, sich umhertreibend hergelangen: nuo kurienes tas atblandījies? atblandās arī mūsu pusē Siuxt.

Avots: EH I, 135


blacains

blacains, viele "blaces" habend: kad aužuot dažas dzijas pārtrūkst un tās nesasien, tad aude̦kls ir blacains Dond.

Avots: ME I, 307



blačāt

blačât Wizenhof "mit nassen und schmutzigen Füssen im Zimmer hin und her gehen; in Pfützen hin und her hüpfen".

Avots: EH I, 225


blace

blace (li. blãke), ein Fehler im Gewebe (Dond.); gew. blaka. [Mit blace identisch (als Lituanismus) scheint blaķe zu sein: ja kur ievē̦rta bij blaķe Jaunsudr. Balt. gr. I, 130.]

Avots: ME I, 307


blačka

blačka, = blašķe: ūdens b. BW. 35286. vīna blačku (Var.: blašķi) 22830, 1.

Avots: EH I, 225


bladāc

bladãc Dunika (wohl mit betontem ā ), Interj., plumps Segew.: b˙! bē̦rns nuokrita Dunika.

Avots: EH I, 225


bladācis

bladācis "?": atvarā viņš ievēlās kâ b. (von einem ungeschickten, tappischen Menschen gesagt) Austriņš Vērpetē 34. cik... smilts... vai malkas šitāds b. var uzņemt (von einem Grossboot) Daugava 1934, S. 583.

Avots: EH I, 225




bladaudz

bladaudz! PV., Interj. zur Bezeichnung des Schalles, der belm Fallen eines schweren Gegenstandes entsteht.

Avots: EH I, 225



blaidums

[blaidums Kurmin 9, Blässe, Bleichheit. Zu aksl. блѣдъ und ae. blát "blass".]

Avots: ME I, 307


blaikš

blaĩkš, Interj. zur Bezeichnung eines lärmenden Falles, Schlages, bauz, bardauz: viņš blaikš gar zemi.

Avots: ME I, 307


blaikšēt

blaikšêt Segew., = blaĩkšķêt. blaiskums: kad zilā slimība, tad cūka nuositas ar pumpām un blaîskumiem 2 Siuxt.

Avots: EH I, 225


blaikšķēt

blaĩkšķêt, -u, -ēju, intr., klappern, poltern, lärmend fallen,"bauzen": sviedis gaļu pa kaktiem, ka blaikšķējis vien LP. VII, 140.

Avots: ME I, 307


blaiskains

blaiskains, fleckig: dabūjis tādu sitienu, ka viss vaigs blaiskains Naud.

Avots: ME I, 307



blaiskot

[blaĩskuôt Wandsen "quetschen": uogu, rāceni; zur Bed. vgl. blaizīt.]

Avots: ME I, 308


blaiskums

blaiskums, Flecken, Taler-Flecken: uz krusta parādās mazi sacietējumi, kuŗuos vē̦lāki izceļas blaiskumi Preip. 137. meitai atruonuoties vaigā blaiskums čūskas galvas izskatā JK. VI. [In Wandsen seien blaĩskumi Flecken, die dort nachbleiben, wo etwas Saftiges zerquetscht ist: drēbes pārklātas ar blaiskumiem. Zu ksl. блѣскъ "Glanz", бльштати, serb. bli"skati "glänzen" li. blyškė´ti "funkeln" und vielleicht auch blaikštýtis "sich aufklären" u. a.; vgl. Berneker Wrtb. I, 60 f. und Trautmann Wrtb. 34, Büga Ksn. I, 226 f. und 251].

Kļūdu labojums:
JK.VI = JK. VI,2

Avots: ME I, 307, 308


blaisma

blaisma (?) Dorotheenhof, scadalina papulosa.

Avots: EH I, 225


blaistīt

blaistît "die Flinte viet knallen lassen" Kabillen.

Avots: EH I, 225


blaiza

blaîza [Bers.], der Skandal: vakarvakarā kruogā iznāca liela blaiza Plm. [Zu blaizît.]

Avots: ME I, 308


blaizgums

blaizgums, ein Flecken, Schneekrystall: baltajā sniegā mirdzuoši blaizgumiņi spulguo dažnedažādās krāsās Kaln. Uo. 69. [Zu bližģêt "flimmern"; vgl. auch blaiskums].

Avots: ME I, 308


blaizīt

blaîzît: wiederholt quetschen Oknist, wiederholt schlagen C. Refl. -tiês,

2) "beim Arbeiten sich wiederholt beugen oder recken"
Auleja (mit aî).

Avots: EH I, 225


blaizīt

[blaîzît, -u, PS., Wahdsen], blaĩzît (freqn. zu bliezt), zusammendrücken, quetschen; schmettern, schlagen, prügeln, streichen, massieren, reiben: vē̦de̦ru bl. = braucīt. Refl. - tiês, sich abstreichen lassen L., Mag. III, 1, 116. vai pirtī blaizījās BW. 20887. [Zu bliêzt "schlagen", poln. blizna "Narbe", la. flīgere "schlagen"; s. Berneker Wrtb. I, 61 f. und Boisaq Dict. 1031.]

Avots: ME I, 308


blaizma

blaizma "ein unschöner, unangenehmer, anstössiger Vorfall" Druw.

Avots: EH I, 225


blaizums

blaĩzums Wainsel "?": bij nuotaisīts sniegs liels b, pē̦du pie pē̦du Wainsel n. FBR. XIV, 97.

Avots: EH I, 225


blaka

blaka: auch Lemburg.

Avots: EH I, 225


blaka

blaka (li. blakà), ein Fehler im Gewebe, wenn statt eines Einschlagfadens deren zwei nebeneinander zu liegen kommen, od. durch zu starkes Anschlagen Längsfäden reissen, sodass über einem Einschlagfaden stellenweise zwei Längsfäden nebeneinander zu liegen kommen (kur divi dzijas gul blakām): kad iekāpa aude̦klā, cilpas vien, blakas vien BWp. 942, Mag. XX, 3, 107; A. XI, 81. pazinu, pazinu algādža darbu: div' blaku (-as) blakām, čuokura vidū BW. 6920. [Zu blaks; vgl. Leskien Nom. 175 und 214.]

Kļūdu labojums:
sodass = so dass

Avots: ME I, 308


blakā

blakā (unter blakām): auch Frauenb. n. Fil. mat. 79.

Avots: EH I, 225


blakains

I blakains, fehlerhaft (vom Gewebe): cilpaiņi, blakaiņi tautmeitas dvieļi BW. 25474.

Avots: ME I, 308


blakains

[II blakains od. blakuots Bers., fleckig.]

Avots: ME I, 308


blakais

blakais, blakējais A. XIV, 2, 72, nebenan befindlich, benachbart: viņa iegāja Klāras istabā, kad šī blakajā pat˙laban sēdēja pie klavierēm * Kaln. Uoz. 61.

Avots: ME I, 308



blakām

blakām, blaku (li. blakù), blakus, dial. blakiem, blakis, blakum, auch blakā BW. 16548, 1, nebenan, nebeneinander, zur Seite: un kūmiņš tai augstākā guodvietā it blakām tik cienīgi stāvēja Dünsb. blaku blakām RSk. II, 171. blakus vilkt parallel ziehen; (von der Zeit) gleichzeitig: gaiļi dzied blakām St., U. [Kasusformen von Adjektiv blaks

Avots: ME I, 308


blakas

blakas (unter blakām): auch AP., Dunika: mainīt b. (ohne eine Zugabe) Janš. Dzimtene I 2 , 341.

Avots: EH I, 225


blakata

blakata, der Schall von mehreren, schnell aufeinander folgenden Schlagen PV.

Avots: EH I, 225


blaķene

blaķene, doppelläufige Flinte: vē̦lāk sāka taisīt arī divstuobrenes, abus stuobrus blakām, kamdēļ viņas arī dēvē par blaķenēm Konv. 2 1148.

Avots: ME I, 308, 309


blakiem

blakiem (unter blakām): auch Erlaa und KatrE. n. FBR. XIV, 128, Warkl.

Avots: EH I, 225



blaķis

blaķis: = blāķis 1 Zvirgzdine: grāmatu b. liels b. drēbju uz galda salikts. blaķī nauda bij sasieta.

Avots: EH I, 225


blaķis

[blaķis L., ein flacher Haufe; eine Strohmatte. Zu blaks "eben".]

Avots: ME I, 309


blakiski

blakiski, Adv., neben: blakiski ceļam iet LA.

Avots: ME I, 308


blakns

[blakns L., flach, eben, weit.]

Avots: ME I, 308


blaknums

blāknums, blāksna, blāksnis, blāksnums, die Flache, Ebene L., St., U.: blāksnās (in die Niederungen) labība tik lē̦ti netuop apspiesta kâ kalnuos L. pāri blāknumam, rūpju brīvs, ceļu pats sevim šķeļ Rainis. rāmas jūŗas blāksnas priekšā stāv kāds vīrs MWM. IV, 433. [blākstiņa, die Schote Gr. - Buschhof. Zu blāk(n)s, mit dem Suffix von pâksts?]

Avots: ME I, 311


blaks

I blaks,

2) (Adj.): tik blaki lauki, ka ūdens nenuote̦k Oknist n. Fil. mat. 32; vgl. den Feldnamen
Blakums ebenda.

Avots: EH I, 225


blaks

I blaks, das Meer bei Windstille Sackenhausen n. U. [Auch noch als Adjektiv: blaks "eben" Nieder-Bart., blaks e̦zars, blaka jūŗa Mag. V, 1, 149, der (die) ruhende, als Ebene erscheinende See. Dazu le. blaka, blakts, blakām. li. blãkis "Bressem" u. a.]

Avots: ME I, 308


blaks

[II blaks Bers. (mit hochle. a aus e̦? doch vgl. auch mnd. vlacke "Fleck"), ein Flecken. - vinā blakā, vieniem blakiem od. vienuos blakuos Bers., Lüs. "sind zusammengeklebt".]

Avots: ME I, 308


blakš

blakš, blākš, onomatopoethisches Schallwort: uola nuokrita blakš nuo galda, ūdens gāzās blākš pār dambi; vgl. blīkš.

Avots: ME I, 308


blakšēt

blakšêt: bullis le̦c pa kūti, ka blakš vien Seyershof. skaļi appirdās, ka blakšēja vien Anekd. IV, 259.

Avots: EH I, 225


blakšis

blakšis U. blākšis, Schwätzer; cilvē̦ks, kas visu, kuo zina, ar lielu muti izstāsta Lüs., Etn. III, 161; kuo tur nuoklausīties, viņš jau tāds blākšis vie ir Altw.

Avots: ME I, 308


blakšķēt

blakšêt, blakšķêt, blãkš(ķ)êt, -u, -ēju, intr., knarren, poltern, schallen, brausen: durvis blākšķē̦damas atdarījās Skalbe. un ūdens silēs lējies, ka blākšējis vin. blakš vin, kad iet ar lielajiem zābakiem pa grīdu Plm.

Avots: ME I, 308





blakstiņi

blakstiņi, [blakstes Kurmin 161] (li. blakstíena od. blakstėnaĩ), die Augenlider Kand. Gew. plakstiņi. [Zu einem balt. blaska- "flach", wozu auch klr. блощиця "Wanze"; s. Būga KSn. I, 269.]

Avots: ME I, 308


blaktene

blaktene, die Wanzblume (coreopsis tinctoria) Peņģ. [Neologismus?]

Avots: ME I, 308


blakts

blakts,

1): blaktes kuoda BW. 24911;

2) eine Verhärtung in der Leber des Schafes
Siuxt n. Fil. mat. 67 u. a.

Avots: EH I, 225


blakts

blakts, -s (li. blãkė), die Wanze: visi mums uz kakla kâ blaktis Hug. [Zu blaks "eben", wobei le. blakts das -ts wohl aus uts "Laus" bezogen hat; vgl. KZ. LII, 113 f. und Būga KSn. I, 269.]

Avots: ME I, 308


blaku

blaku (unter blakām): auch Kal., OB., Warkl.

Avots: EH I, 225


blaku

blaku blakām (unter blakām): čigāni mainījuši arī b. b. (ohne eine Zugabe?) Janš. Bandava I, 390.

Avots: EH I, 225



blamains

blamaîns (mit -mm- zu lesen?), fleckig (von der errötenden od. erbleichenden Wange) Biel. n. U.

Avots: EH I, 225



blammas

blammas, Narben, Flecken (von Pocken) Auermünde.

Avots: EH I, 225


blancīt

blancît, -u od. -ĩju, -ĩju.

1) (eine Flüssigkeit in einem Gefass) schütteln, spülen
Orellen (mit an̂ 2 );

2) durch Kot waten
Smilten (mit àn). Refl. -tiês,

1) "skaluoties" Orellen: mucā kas blancās Trik.;

2) durch Kol waten
Trik.. Wizenhof: man apnicis pa kūti b.

Avots: EH I, 225


blanda

blanda [Sonnaxt, blañda Karls., blañda 2 Roop], comm., blands Mag. XIII, 3, 68, ein Tagedieb, Herumtreiber, ein blöder Mensch; jem., dem das böse Gewissen keinen offene Blick gestattet. [Aus dem Kurischen oder Litauischen für echt le. bluoda, bluods.]

Avots: ME I, 309


blande

blànde 2 Warkl., eine Kuh die sich von der Herde abzusondern pflegt: blandes atkan nav.

Avots: EH I, 226




blandīties

blàndîtiês,

1): mit àn auch AP., mit 2 auch Salis, Strasden.

Avots: EH I, 226


blandīties

blàndîties, [blañdîties Karls.], -uôs, -ījuôs, intr.,

1) umherschweifen, sich umhertreiben:
pa pasauli, pa mežu. mirušuo dvēseles blanduoties līdz dvēseļu dienai apkārt Etn. IV, 174. [Aus dem Kurischen oder Litauischen für echt le. bluodīties.]

2) = plandīties, plātīties, sich breit machen:
pūt, vējiņi, maguonēs, lai lapiņas blandījās (Var.: plandījās, plātījās) BW. 13490. ne tā mana līgaviņa, kas priekšā blandījās BW. 11341; 13126 (Var.: plandījās).

Avots: ME I, 309


blandoņa

blànduoņa, comm., blànduonis (fem. -ne), auch blanduons, der Vagabund, Landstreicher, Herumtreiber.

Avots: ME I, 309


blandonība

blànduonība, das Vagabundentum, das Leben und Treiben eines Landstreichers: tas e̦suot saņe̦mts cieti blanduonības dēļ Vēr. I, 1174.

Avots: ME I, 309


blaņģis

blaņģis, schwerer, wasserhaltiger, einschüssiger Grund Segew.: tīrums kâ b., nevar rudzus iesēt Golg.

Avots: EH I, 226


blangžēt

blàngžêt AP., -u, -ēju, leeres Zeug schwatzen: viņa jau blangž tīru tukšu.

Avots: EH I, 226


blanka

blànka: mit Salisb, u. a.

Avots: EH I, 226


blanka

blànka [C., PS.], die Planke, dickes, grosses Brett Erlaa, N. - Schwanb.: biezas uozuola blankas. [Nach U. bedeute es in Allendorf eine dicke Zaunstange. Aus mnd. blanke "Planke, Bohle", woher auch estn. plank]

Avots: ME I, 309


blankainis

blankainis Atpūta v. J. 1932, № 417, S. 19, eine Rolie zum Getreidedreschen.

Avots: EH I, 226



blankāns

blànkāns N.-Peb. "ein träges Pferd".

Avots: EH I, 226



blanks

blanks, blanka, das Maal am Leibe L., U.; s. blankums. [Aus mnd. blank. "glänzend weiss"?]

Avots: ME I, 309


blankšēt

blan̂kšêt (unter blan̂kšķêt): auch Golg., Wizenhof: kuo nu blankši niekus!

Avots: EH I, 226


blankšīgs

blànkšîgs C., geschwatzig: b. cilvē̦ks.

Avots: EH I, 226


blankšis

blankšis U., ein abgespaltenes Stück Holz, besonders Nutzholz.

Avots: ME I, 309


blankšis

II blankšis,

1) ein Schwatzer
A. XI, 81;

2) ein dumpfer Schall
ebenda.

Avots: EH I, 226


blankšīt

blankšît, -īju, schwatzen Kokn. n. A. XI, 81.

Avots: EH I, 226



blankšķēt

blan̂kšķêt, blan̂kšêt, -u, -ēju, intr., schwatzen, klaffen, bellen: suns blankš C., Lub.

Avots: ME I, 309


blankšķīgs

blankšķîgs "grossmaulig; unpassend; nicht scharfsinnig" Druw.: blankšķīgiem juokiem Kaudz. Izjurieši 42.

Avots: EH I, 226


blankšķis

blan̂kšķis: (ein Schwatzer) auch Saikava.

Avots: EH I, 226


blankšķis

blan̂kšķis C., ein Schwätzer, ein stets bellender Hund.

Avots: ME I, 309


blankstīt

I blankstît, -u, -īju, undeutlich sehen Dond. [Iterativform zu blenkt.]

Kļūdu labojums:
klētei = klētē

Avots: ME I, 309


blankstīt

II blan̂kstît 2 , Refl. -tiês,

1): viņš nevīžuo strādāt, blankstās apkārt Dond.

Avots: EH I, 226


blankstīt

II blan̂kstît 2 [Nigr.], -u, -īju, abschreiten, auf die Seite gehen Elv. Refl. -tiês, sich herumtreiben [Amboten], trödeln, faulenzen: tu ar šaudīklu blanksties pa mežu Janš. klētei vien blankstījās BW. 21205. [blañkstīties Edw., sich verbergen. [Zu poln. bła,kać, klr. блукáти, čech. dial. bloukati "umherschweifen" Būga KSn. I, 269.]

Avots: ME I, 309


blanksts

blanksts, eine Narrenposse Kawall n. U. [Zu blankstît 2; vgl. aksl. ble̦dъ "Possen" neben blǫditi "irren".]

Avots: ME I, 309


blankte

blankte, die Flasche Grünh.; vgl. blante.

Avots: ME I, 309



blankums

blankums, der Fleck: pierē sarkani blankumi LP. VII, 257.

Avots: ME I, 309


blanstīties

blanstîtiês: auch (mit an̂ 2 ) Frauenb.: kur tu blansties, ka nenāc pie darba?

Avots: EH I, 226


blanstīties

blanstîtiês Lub., Erlaa [echt le. bluostīties], trödeln, faulenzen.

Avots: ME I, 309



blansts

blansts Lub. [echt le. bluosts], ein Trödler, Faulenzer. [Wohl zu blandîties.]

Avots: ME I, 309


blante

blan̂te 2 , die Flasche Alm., Gr. - Sess.

Avots: ME I, 309


blantēt

blantêt, schlagen, prügeln: saimnieks sācis visas (raganas) pēc kārtas blantēt Etn. III, 93. [Als ein Lehnwort aus dem Kurischen od. Litauischen zu blietêt "schlagen".]

Avots: ME I, 309


blanzgas

blanzgas: (Schinn) auch Saikava (mit àu 2 ).

Avots: EH I, 226


blarkšēt

blarkšêt Segew.,

1) schallen (beim Fallen oder Zusammenschlagen von Brettern oder vom Geschirr);

2) kauderwelschen.

Avots: EH I, 226


blarkšķēt

[blar̂kšķêt C., Ruj., blar̃kšķêt PS., Salisb., laut dummes Zeug reden.]

Avots: ME I, 309



blašķe

blašķe: auch Rutzau, acc. S. blašku BW. 22830 var.: vīna blašķe BW. 22830, 2.

Avots: EH I, 226


blašķe

blašķe, auch blakše Bewr., PS., blakšķe Wellan, die Flasche. [Aus mnd. vlasche.]

Avots: ME I, 309


blasku

[blasku blaskiem skriet C., schnell und die Füsse stark anschlagend laufen.]

Avots: ME I, 309


blastonis

blastuonis, der Augendiener Siekeln n. U. [Wohl zu li. blastúoti "пронырничать, поступать коварно".]

Avots: ME I, 309


blauderjānis

blauderjānis, Baldrfan: ... kuru puķi pirmuo raut ... rauj pa˙priektu blauderjāni (Var.: buldurjāni)! BW. 32393,2.

Avots: EH I, 226


blaudināt

bļaudinât, fact., schreien lassen, zum Weinen reizen: bē̦rnu Kand.

Avots: ME I, 319




blaugāt

blaũgât, klopfen, schlagen: puika blaugā meiteni Dond. - Refl. -tiês, klopfen (intr.): nuo izbailēm sirds dikti blaugājās Dond.

Avots: ME I, 309



blaugzna

blàugzna: auch Jürg., N.-Peb., (mit àu 2 ) Kalz., Saikava, (mit 2 ) Lieven-Bersen, Siuxt.

Avots: EH I, 226


blaugzna

blàugzna [C., PS., AP., Arrasch, Lös., Erlaa, Mar. u. a.], blaugzne,

1) der Schinn, Schelfer:
galva pilna blaugznu;

2) das Häutchen, die Hülse des Korns
Grünh., Hofzb., Autz U.;

3) der Schäwen am Flachs,
linu spaļi, kas tīruot neiet laukā Serb.;

4) das farbige Häutchen, die Moosbildung auf eisenhaltigem Wasser
Golg. blaugznu od. blaugznes zāle, Wald-Ruhrkraut (gnaphalium silvatikum) RKr. II, 72. S. blauzga, blauzna.

Avots: ME I, 309


blaugznains

blaugznains, schelferig, mit einer Hülse, Kruste versehen: blaugznaina galva. blaugznainas čūlas LP. V, 9. blaugznaini lini, viel Schäwen enthaltend Golg.

Avots: ME I, 309, 310


blaugzne

blaugzne (unter blàugzna): auch Nötk.

Avots: EH I, 226


blauks

blãuks, blãukš schallnachahmende Interj, bei Fallen, Klopfen: uz reizi blaukš es gar zemi Līb. P. 5. blauks, blauks, blauks, kāds aiz durvīm dauzīja kājas Vēr. II, 324. pirmā dusmīga iegājusi kūtī, de̦vusi guovei ar slauktavu par sāniem - blauks! Upīte, Medn. laiki.

Avots: ME I, 310


blaukšēt

blãukšêt [C., PS., RUJ., Schujen, Lis.], blãukšķêt, blãukstêt, -u, -ēju, blãukš(ķ)inât,

1) poltern, lärmen:
guovis kūtī ejuot kâ trakas, bīkšuot, blaukssuot un bļaujuot A. XX, 305. viņš iet ka blaukš vien. mežsargs nāk blaukšķinādams tuvāki A. X, 145;

2) einen klatschenden Laut hervorbringen (
z. B. von nassen Kleidungsstücken): slapjās biksas vien ap gurniem blaukšķējušas Upīte, Medn. laiki. (briedis) ar dunduriem kaudamies, savas lielās ausis blaukšinājis Upīte, Medn. laiki.

Avots: ME I, 310



blaukšķēt

blaũkšķêt (unter blaũkšêt),

3) scnwatzen
Erlaa.

Avots: EH I, 226


blaukstēt

blaũkstêt (unter blaũkšêt): man sirds sit, ka blaukst Dond.

Avots: EH I, 226


blaukstiens

blãukstiens, blaukšiens, der Knall, Schall, ein mit einem Schall verbundener Schlag: tur laikam kas smags krita; juo bija dzirdams liels blaukstiens. pielūkuo tikai, ka neizrausi kādu blaukstienu.

Avots: ME I, 310


blaukt

blaukt, schallnachahmende Interjektion zur Bezeichnung des Schusses: mežsargs nācis uz tuo vietu, kur briedē̦ns spārdījies, un... blaukt! dūmi vien nuokūpējuši. kâ ieraudzījis lāci, gaili vaļā un tūliņ - blaukt! Upīte, Medn. laiki.

Avots: ME I, 310


blauska

blauska, comm.,

1) ein Faselhans, ein Schwätzer
Serb.;

2) [blaũska Roop, Trik., C., Bers., einer, der lärmt]; der Schreihals
Lub., Laud. [Wohl mit Ablaut zu bļaut.]

Avots: ME I, 310


blauskāt

blàuskāt 2 Warkl., plantschen, plätschern: b. pa ūdeni.

Avots: EH I, 226


blauza

blauza, Lärm, Gepolter: zvejnies sabijies nuo šādas blauzas LP. VII, 1311. [Vgl. blaužģêt "poltern" und blūžģêt "plätschen".]

Avots: ME I, 310


blauza

II blàuza 2 Druw., ein dickes, schlaffes Weib; eine Sau mit grossem Hängebanch.

Avots: EH I, 226


blauzgains

blauzgains, blauznains [Stomersee], = blaugznains: galva, lini; ja pe̦lnu dienā sukājuot, tad galva tai gadā blauzgaina Etn. II, 36.

Avots: ME I, 310


blauzgas

blauzgas (li. blauzgas "головная плоть") AP., Adsel, Lems., [blàuzgas Ermes, Muremois, Lis., blaûzgas Bächh.], [blaũzna Kabillen], blauznas Erlaa, Serb., [blaûzas Aahof], Schinn, Schefler, Schäwen, Hülse, blauzga Spreu vom Hafer Salisb.: ar mē̦tājamuo sluotu nuoslauka ruogas un blauznas [Nieder-Kurland] nuo labības Plutte 100. [blàuznas 2 Bers. "Haferspelzen". Nebst blaugzna (aus *blauzgna), būzga, bluzga(na)s zu li. blùzgana "Schinn"; vgl. Leskien Nom. 225, Būga LM. IV, 435 und KSn. I, 302, sowie Śmieszek Materyały i prace IV, 395 und Berneker Wrtb. I, 61.]

Avots: ME I, 310



blaužģēt

blaužģêt, -žģu, -ēju,

1) intr., summen, knatten, poltern, schallen:
pa ausīm viņam sāka dūkt un blaužģēt Niedra. tâ lai tava mēle blaužģ, kā blaužģ vāle velējuot BW. 22676, 2;

2) schwatzen, plappern:
tādu nieku tu neblaužģi A. XX, 13. viņš blaužģ kâ katls Adsel. [Vgl. blauza.]

Avots: ME I, 310


blaužģis

blaũžģis, der Schwätzer, die Plappertasche Adsel; A. XI, 81.

Avots: ME I, 310



blaužgoņa

blaužguoņa, das Knattern, Poltern, Geschwätz: raķetes ar blaužguoņu bārstīja spuožus graudus visādās krāsās A. XV, 2, 361. [Entweder mit hochle. žg aus ž oder kontaminiert aus blauzg- und blaužģ-.]

Avots: ME I, 310


blauziens

blauziens, auch blauziņš Dond., der Hieb, Schlag, Prügel: tas dabūja rungas un blauzienus Dünsb. [Zu sorb. bļuzna "Narbe"?]

Avots: ME I, 310


blauzināt

[blauzinât, die Augen zum Einschlafen schliessen: bē̦rns jau ar acīm blauzina Nerft n. Mag. IV, 2, 110. Zu * blauzt in aizblauzies (: staigā aizblauzies Nerft, mit zugedrückten od. verschwollenen Augen ) und buzinât.]

Avots: ME I, 310


blauzis

blagũzis, ein schmutziger Mensch Adsel.

Avots: ME I, 307


blauzna

blaũzna (unter blauzgas): auch N.-Wohlfahrt (blaũznas), Wolmarshof (blàuznas), Wizenhof.

Avots: EH I, 226



blauzneji

blauzneji [wohl mit ē], blauzneju zâle, Ruhrkraut (gnaphalium silvaticum) Peņģ. [Als der Name einer Pflanze mit trockenhäutigen Hüllblättern wohl zu blau(g)znas.

Avots: ME I, 310


blauznot

[blauznuôt (in Livl. gehört), mit sich ablösenden blauznas bedeckt sein: āda blauznuo.]

Avots: ME I, 310


blauzt

blàuzt 2 Warkl., -žu, -zu "giessen": b. ūdeni uz galvas.

Avots: EH I, 226


blavaščine

blavaščine Fil. mat. 173 (aus Assern, Kr. Illuxt ?), Mariä Verkündigung. Aus r. благовѣщеніе.

Avots: EH I, 226


blaza

blaza, Zusammengeschobenes, wie Bretter in einem Zaune; blazā sakrist, sich so zusammenschieben Kawall n. U.

Avots: ME I, 310





blažāt

I blažât, schwatzen (?): grē̦kuotu, ja blažātu tuo. kuo pati nezinu Janš. Dzimtene IV, 209.

Avots: EH I, 226



blažģe

blažģe, die Schwatzerin (?): uotra tāda b. kâ tu nav sastuopama . . . es ar tevi uz muti nevaru un negribu mērīties Janš. Bandavā I, 330. Vgl. blažģît.

Avots: EH I, 226


blažģīt

blažģît, -īju, viel und laut sprechen: kuo tu tur blažģī? Līniņ, Wain.

Avots: ME I, 310


blazierēt

blazierêt Meiran, sich herumtreiben.

Avots: EH I, 226


cablains

cablains ["behaart, befiedert"]: (kumeliņš) cabalainām kājiņām BW. 33302 var. [šai vistai cablainas kājas Naud.; in Gr. - Würzau spreche man dafür ķe̦blains; vgl. ce̦blains.]

Avots: ME I, 363



čablas

čablas, schmutzige Füsse.

Avots: ME I, 400


ceblains

[ce̦blains Ruhental u. a., = cablains: ce̦blaina vista.]

Avots: ME I, 367



dablandīties

[dablàndîtiês Drsth, umherschweifend

1) sich gesellen (zu jem.),

2) hingelangen (bis zu einer bestimmten Stelle).]

Avots: ME I, 428


dreblas

dre̦blas U., drebļi, der Schauder, das Zittern: ja nebūtu es drebļuos [Neologismus?] drebinājies, vai zeme būtu skaista gan Rainis.

Avots: ME I, 496


dublaiņš

dublaiņš (unter dubļains): auch Blieden.

Avots: EH I, 338


dumbla

dumbla zeme (unter dum̃bla): "glīzde̦ns māls, jaukts ar kūdras me̦lnzemi" Annenburg.

Avots: EH I, 341


dumbla

dum̃bla [Nigr., Līn.], der Schlamm: Ēģiptes ielejās zemes kārtas radušās nuo Nīlupes saskaluojumiem un dumblas (dūņu) slāņiem Antrop. III, 29. [dùmbla 2 (gen. s. od. nom. s.?) zeme Lauri "purvaina zeme". krievs iegāja dumblā un uzcēla māju.] Zu li. dum̃blas, [dumlas (Szyrwid unter kał "Schlamm": vgl. le. dumbrs].

Kļūdu labojums:
29 = 28

Avots: ME I, 514


dumblains

[dum̃blaîns Nigr., trübe: d. alus.]

Avots: ME I, 514


ģībla

ģībla, der Ohnmachtsanfall, die Ohnmacht: lielmāte ilgi savā ģīblā gulēja Leitan; [n. U. auch ģīblis].

Avots: ME I, 700


grebla

grebļa "bedrīte uz grebļaina ceļa" Kalz. n. Fil. mat. 27.

Avots: EH I, 402



ieblakām

ìeblàndîtiês, sich herein -, hineinverirren, umherstreifend herein -, hineingeraten.

Avots: ME II, 4


ieblakām

ieblakām, iẽblakus, Adv., in der Nähe, beinahe nebenbei: ieblakām es piesēdu pie ve̦cā bāleliņa BW. 17732. jāsim, brāļi, ieblakām, lai neizviedza kumeliņi RKr. XVI, 86. kas tev sēd ieblakām BW. 23037. viņš sev ieblakus izdzirda tādu truoksni Vēr. II, 24.

Avots: ME II, 4


izblaizīt

izblaizît,

1): "izspaidīt" Wessen. ‡ Refl. -tiês,

1) "strādājuot nuoluocīties, nuostaipīties" (mit ) Auleja;

2) "?": kur (= pirtī) var visādi i. un izdraiskāties Janš. Mežv. ļ. I, 231.

Avots: EH I, 434


izblakšķēt

izblankšķêt Kalz., (mit àn 2 ), Saikava, izblànkšêt 2 Kalz., ausplaudern, ausschwatzen: tad tik klausies, kuo visu viņa neizblankšķ! Refl. -tiês Kalz., zur Genüge schwatzen.

Avots: EH I, 434


izblancīties

izblancîtiês, sich (aus einem Gefäss) hinausschütteln (von einer Flüssigkeit gesagt) Orellen: nebrauc tik ātri, ka putra neizblancās ārā!

Avots: EH I, 434


izblandīties

izblàndîtiês, viel umherstreifen, sich umhertreiben: ve̦lns pa naktīm bij izblandījies kur nekur LP. VII, 479.

Avots: ME I, 717


izblarkšķēt

izblàr̂kšķêt, ausschwatzen: izblarkšķēt gaŗu penteri, einen langen Senf machen C.

Avots: ME I, 717



ķebla

I ķe̦bla, eine schliefige Masse: maize, putra kâ ķe̦bla Burtn.

Avots: ME II, 358



ķeblainītis

ke̦blainĩtis, der Tatzige, der Betatzte, Beiname des Bären: vai lācīti, ķe̦blainīti BW. p. 2283.

Avots: ME II, 358



ķeblains

ķe̦blaîns,

1) betatzt, tatzig:
čučiet, guliet, lāča bē̦rni, ķe̦blainām kājiņām BW. 2105, 3 ;

[2) an den Beinen befiedert:
ķe̦blainas vistas Grünh., Penkule. - Zur Bed. 2 vgl. ce̦blains und cablains].

Avots: ME II, 358


ķeblaks

ķe̦blaks,

1) ein Stück,
[ķe̦blaks, ein Klumpen Jürg.]: iedeva krietnu ķe̦blaku maizes, gaļas Burtn. ;

[2) ķeblaks "ein dickes und plumpes Kind"
Bauske, ein schwerfälliger, plumper Mensch Jürg.].

Avots: ME II, 358


ķibla

ķibla "Behältniss für den Kompass am hintern Ende das Bootes".

Avots: ME II, 378


ķiebla

ķiebla,

1) eine schliefige Masse:
maize ķieblā sakritusi Etn. IV, 65;

2) harter, durchwühlter Boden
Naud.

Avots: ME II, 390


knoblaka

knoblaka; comm., "ein haibwüchsiges Kind (meist ein Knabe)" Seyershof: es biju tāds mazs k. tādiem knoblakām ir vaļa, kad māte nav mājā.

Avots: EH I, 633


knoblaks

knoblaks, ein unartiger kleiner Junge Salis.

Avots: EH I, 633


kroblaks

kroblaks Pernigel, verächtl. Bezeichnung für einen kleinen Knaben.

Avots: EH I, 658


kubla

kubla BW. 19645, Pas. II, 108, Ahs., = kubls 1.

Avots: EH I, 666


liblaba

liblaba, libulabu lapsiņa,

1) [liblabiņš Dond.], der Schmetterling Sassm. (in der Kindersprache), [Gipken];

2) comm., der Schmeichler:
tā tik tāda liblaba Dünsb. mīksta mēle kâ libulabu lapsiņai Naud.;

[3) liblabiņi, junge Mädchen mit leichtem Betragen
Gipken. - liblaba 1 u. 3 jedenfalls aus liv. liblaba "Schmetterling"; zur Bed. 2 vgl. noch liberêt und liv. libdi "schmeichelnd".]

Avots: ME II, 465


liblabe

liblabe Dond., = liblaba 1 (nicht bloss in der Kindersprache).

Avots: EH I, 740


noblaikšķēt

nùoblaĩkšķêt, nùoblaĩšķêt, intr., eine kurze Zeit gehörig poltern, knallen, klatschen: sviest meitas pret sienu, lai nuoblaikšķ LP. IV, 98. dē̦ls iesviež lāčus e̦ze̦rā, lai nuoblaišķ IV, 2.

Avots: ME II, 762


noblaiskot

nùoblaĩskuôt sẽnes Wandsen, das Wasser aus abgekochten Pilzen ausdrücken.]

Avots: ME II, 762


noblaizīt

nùoblaîzît, ‡

2) abstreichen, abmassieren
(mit ai ) Wessen: n. vē̦de̦ru.

Avots: EH II, 32


noblaizīt

[nùoblaîzît C., Kreuzb., durchprügeln.]

Avots: ME II, 762



noblakšķēt

nùoblakšķêt, intr., eine kurze Zeit gehörig krachen, poltern: aizgāja, ka durvis vien nuoblakšķēja Paul.

Avots: ME II, 762


noblaku

nuoblaku, nebenan, zur Seite Spr.

Avots: ME II, 762


noblandīties

nùoblàndîtiês, ‡

2) sich verirren
(mit an̂ 2 ) Pernigel.

Avots: EH II, 32


noblandīties

nùoblàndîtiês, sich viel umhertreiben: viņš nuoblandās pa mežu līdz vakaram JK. III, 66. tâ viņa nuoblandījās visu mīļu vasariņu MWM. X, 483.

Avots: ME II, 762


noblankšķināt

nùoblankšķinât, schallnachahmendes Verbum: izdzirda ... zirga suoļus pa dubļiem nuoblankšķinājam Kaudz. Izjurieši 54.

Avots: EH II, 32


noblankst

[nùoblañkst (prs. - kstu) Dond. n. RKr. XVII, 40, = nùoblenkt: par tumsu nevar nuoblankst od. nuoblenkst), kur ceļš, kur grāvis. Aus * nùoblankstît?]

Avots: ME II, 762


noblankstīt

nùoblankstît, Refl. -tiês,

1): auch (mit ) Pampeln.

Avots: EH II, 32


noblankstīt

[nùoblankstît, sich herumtreibend (die Zeit) vertrödeln Lös., Kursiten, Sessw., Neu - Bilskenshof, ("mit ñ") Dsehrwenhof. - Refl. - tiês,

1) faulenzend die Zeit verbringen
("mit ñ") Schlehk: visu dienu nuoblankstījies Bers.;

2) = nuoblandītes: laulāts vīrs neguļ pie sievas, bet nuoblankstās šur tuŗ it kâ kāds jauns puisis Janš. Dzimtene 2 II, 288.]

Avots: ME II, 762


noblaskāties

nùoblaskâtiês "?" Sermus. Vgl.blasku blaskām.

Avots: EH II, 32


noblaugznāties

[nuoblaugznâtiês, mit Schelfer bestreut werden: visa apkakle nuoblaugznājusies C.]

Avots: ME II, 762


noblaukšķēt

nùoblaũkšķêt, dumpf erschallen: apakšā nuoblaukšķēja durvis Dz. Vēstn.

Avots: ME II, 762




noblauznāt

[nùoblauznât od. nùoblauznât "(mit Wasser) begiessen" Warkl. Refl. - tiês einender od. sich(mit Wasser) begiessen" Warkl.]

Avots: ME II, 762


pablakām

pablakām, [pablaku (li. pablaku, Tiž. I, 95)], pablakum, ziemlich nah: nebeneinander: pablakām bēŗi te̦k RKr. XVI, 178, jājat, tautas, pablakum! W. 13419, 2.

Avots: ME III, 8


pablakus

pablakus, = pablakãm: salika p. divi akmeņus Janš. Mežv. ļ. I, 222.

Avots: EH II, 121


pablancīt

pablan̂cît 2 Orellen, schüttelnd (ein Gefäss) ein wenig spülen: tā glāze nav tīra: vajadzēs drusku p.

Avots: EH II, 121


pablandīties

pablàndîtiês, ein wenig umherschweifen, sich herumtreiben Alm.

Avots: ME III, 8


pablandu

pablandu BielU., Adv., auseinander gewühlt: siens skaidri p. ir (von ausgestörten Heuhaufen).

Avots: EH II, 121


pieblandīties

pìeblàndîtiês, sich umherirrend hinzugesellen: mums pieblandījies svešs suns.

Avots: ME III, 239


raiblaits

raiblaits, ein Ort, da mancherlei bunte Kräuter wachsen, welche zu Johannis gelesen werden Für. 1.

Avots: ME III, 468


robla

ruoba Felixberg, = ruobeža. rùobaine 2, eine Art Pflanzen (mit gekerbten Blättern, in Wiesen) Warkl.

Avots: ME III, 574


roblapa

rùoblapa, ein mit Kerben versehenes, gezacktes Blatt: uozuolu ruoblapas Celm. ruoblapu sirmuozuols MWM. IX, 511.

Avots: ME III, 575


roblapains

rùoblapaîns, mit gekerbten, gezackten Blättern versehen : r. uozuols Pūrs II, 62; Valdis Stabur. b. 77.

Avots: ME III, 575


roblapains

rùoblapainis Celm., die Eiche (eig.: wer gekerbte, gezackte Blätter hat).

Avots: ME III, 575


roblapains

rùobmalaîns, mit gekerbten, gezackten Rändern versehen: ruobmalainām zvīņām Konv. 2 3498.

Avots: ME III, 575


roblapis

rùoblapis (f. -pe), wer gekerbte, gezackte Blätter hat: ruoblapji uoši A. v. J. 1899, S. 81. mazās ruoblapītes, sīkās zilpuķītes Asp. VII, 64.

Avots: ME III, 575



sablaizīt

sablaizît,

1) zerquetschen:
s. uogas Wandsen;

2) unordentlich zusammenwerfen:
sablaîzît 2 drēbes kaktā Rutzau.

Avots: ME III, 594


sablancīt

sablan̂cît 2 Orellen "saskaluot": krietni s. šķidrumu traukâ.

Avots: EH II, 396


sablandīties

sablàndîtiês,

1) eine gewisse Zeit hindurch umherschweifen:
s. visu dienu bez darba;

2) umherschweifend zusammenkommen:
pie mums ir sablandījušies čigāni nuo visām malām.

Avots: ME III, 594


sablankšķēt

sablankšķêt Saikava "= samùldêt": kuo gan visu tāds blankšķis var s˙!

Avots: EH II, 396


sablanstīt

sablan̂stît 2 "umherschweifend finden od. erreichen" MSil.

Avots: ME III, 594


sablaukšināt

sablaukšinât, tr., einen klatschenden Laut erzeugend zusammenschlagen: (medņi) spārnus sablaukšinājuši Upīte :Medn. laiki.

Avots: ME III, 594



šķērablains

šķẽ̦rbalains, krächzend, heiser, unrein (von der Stimme) Nigr.

Avots: ME IV, 33


šķīblape

šķìblape,* Begonie, Schiefblatt Peņģ.

Avots: ME IV, 47


stieblaks

stieblaks Segewold, eine untersetzte Mannsperson. Zur Wurzel von stiebrs?

Avots: ME IV, 1077


strieblas

striẽblas, Prügel Dunika. Zu striebs?

Avots: ME IV, 1092



stroblapas

struôblapas 2 Seyershof, eine gewisse Pflanze: s. aug birzīs, kur labāka zeme. izaug struobuos ar smalciņiem, baltiem ziediem.

Avots: EH II, 591



šublaka

šublaka od. šublaks MSiI., ein Schubjack.

Avots: ME IV, 104


uzblandīties

uzblandîtiês, umherschweifend, sich umhertreibend (plötzlich) erscheinen, sich einstellen: nez nuo kurienes uzblandījies šis vazanka!

Avots: ME IV, 317


uzblaukšināt

uzblaukšinât, (bedrohend) in die Hande klalschen (perfektiv): māte uzblaukšināja, lai bērns neraud.

Avots: ME IV, 318


uzblaust

uzblàust 2 , -žu, -du Domopol, aufgiessen ("uzgâzt"): u. ūdeni uz galda.

Avots: EH II, 718


vienblaku

viênblaku Lis. n. RKr. XVII, 93, Lubn., Odensee, (mit 2 ) Frauenb., Adv., nebeneinander Grünw.: viņi staigā vienblaku Grünw. abi gāja līdz baznīcai vienblaku vien Frauenb. viss saiet vienblaku pe̦lē̦kā gabalā Aps. VI, 3.

Avots: ME IV, 657


vienblažģu

vienblažģu "?·": mieži un auzas tādi, ka vienblažģu vien krīt Janš. Mežv. ļ. II, 336. Vgl. blaza.

Avots: ME IV, 657

Šķirkļvārda oriģinālpierakstā (1)

izlaizīt

izblaizît, tr.,

1) wiederholt gründlich streichen, massieren:
ej nu pie ve̦cmātes, lai tevi izblaiza;

2) gründlich schlagen, durchprügeln
Mag. III, 1, 116: es viņam izblaizīju mīkstumus A. XIV, 1, 409.

Avots: ME I, 717

Šķirkļa skaidrojumā (1781)

ābele

âbele, auch âbels, -s (li. obelis) BW. 5590 var., 5591 var.], N. - Schwnb., Peb., Erlaa, [ābēls, -s Marzen], âbuole Serbigal, Neugut, Demin. âbelīte, âbeltiņa, âbeliņa BW. 4778, der Apfelbaum (Pirus malus L.); [ābels "Apfel" Zb. XV, 166]. meža - oder mežu ā., auch mežābele, Holzapfelbaum; suņu-ā., suņābele, gemeiner Wegedorn (Rhamnus cathartica L.), auch pabērze; vilku, vilka ā., vilkābele, Weissdorn (Crataegus oxiacantha L.), auch paērkšķis RKr. II, 70, 77; krusta ābele, tāds ābuols. zied kā ābeles balti ziedi. ābeļu dārzs, ābeļdārzs, Obstgarten. [Zu le. âbuols "Apfel", pr. wobalne "Apfelbaum", woble "Apfel", ksl. ablъko "Apfel", abla "Apfelbaum", air. aball, ahd. apful "Apfel", s. Trautmann Wrtb. 2, Berneker Wrtb. 22 f., Ebel KZ. VI, 216, Walde Wrtb. 2 3 f., Feist Wrtb. 2 40, Meillet Bull. XXII, 48, Bechtel KZ. XLIV, 129].

Kļūdu labojums:
âbe-ltiņa = âbel-tiņa

Avots: ME I, 234


acs

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, 4 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9


adīt

adît, -u, -ĩju (li. adýti "sticken; [nach Juškevič] продѣвать иглою, колоть"), tr., intr., stricken: adīkli, cimdus, zeķes, raibu rakstu BW. 7161; vīzes adīt, flechten (L.), gew. pīt; vīzēm de̦gunu adīt, die Spitze der Bastschuhe flechten; atkalnu, atkalniski adīt, eine Reihe von krausen Maschen stricken; labiski a., rechts stricken. Übertr. uz mājām zirgam kājas kâ adīt ada MWM. I, 595. Refl. -tiês,

1) für sich stricken,

2) um die Wette stricken:
iesim adītuos oder adīties,

3) von selbst sich stricken:
cimdi paši kaktā adās BW. 7764. Subst. adījums,

1) das Gestrickte,

2) die vollendete Handlung des Strickens
(dial. adums BW. 15561); adītājs, -āja, der Stricker, die -in: adi, adi, adītāja, man būs tavs adījums BW. 7156 (dial. adējeņa, adējiņa BW. 15565, 1. Infl.). [Sieht aus wie ein Iterativum, wo a aus o entstanden sein und mit e ablauten kann. Am ehesten mit Petersson Heterokl. 100 zu egle, li. ẽglė, p. jodła, ksl. jela, r. ель "Tanne", die zu einem *ed(h)-lo- "stechend, stachelig" gehören können, vgl. mnd. gran "Ährenspitze, Granne, Gräte" : awn. gro,n "Nadel; Fichte". Weniger sicher sind die weitern Kombinationen Peterssons und die hiervon abweichenden Etymologien Ficks Wrtb. 1 4, 351, dem sich Walde Wrtb. 2 unter ador anschliesst, und Fays AJPh. XXXIV, 26 (zu ai. adri-ḥ "stone, cliff" u. gr. ὀδούς "Zahn")].

Avots: ME I, 11


agle

agle Cibla n. FBR. VI, 32, Zvirgzdine n. FBR. X, 24, Kārsava n. FBR. XII, 50, Pilda n. FBR. XIII, 41, Viļāni n. Pas. II, 248 (hier neben dem acc. s. egli ), Andrepno, Dagda, Skaista (li. ãglė), = egle.

Avots: EH I, 3


airīt

aĩrît, -u, -ĩju, zuobus, die Zähne zeigen, grinsen, lachen: viņš zuobus vien aira. Refl. - tiês, unbändig sein: kuo tu tur airies? AP. [Vielleicht mit sekundärem Ablaut (vgl. gainît: li. ginti) zu irt "sich zertrennen", li. irti "пороть, драть" (kùrmis žẽmę iria), wozu anscheinend auch le. irga "ein grinsender Mensch". Vgl. russ. скàлить зубы, щель: le. šķelt u. a.]

Avots: ME I, 14


aiz

àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.

Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.

Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:

1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, 5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, 2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, 1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.

2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, 5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).

3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, 3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.

4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.

5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.

6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.

Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet

1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;

2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;

3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;

4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.

Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen

1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;

2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;

3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;

4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;

5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;

6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;

7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);

8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.

9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.

Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen

Avots: ME I, 14, 15, 16, 17


aizbalsināt

àizbal˜sinât, weissend schliessen, zumachen, verdecken: a. blakšu perekļus ar kaļķiem.

Avots: EH I, 7


aizdomas

àizduõmas, àizduõmi, gewöhnl. Pl. t., selt. d. Sing., Argwohn, Verdacht: aizduomas vēlās, krita uz viņu; radījās, sacēlās aizduomas, ka... es entstand der Verdacht, dass...; aizduomas sacelt pret..., erwecken, aizduomas turēt, hegen, aizduomās, auch aizduomā atstāt. Kača nevarēja panest, ka nevainīgs cilvē̦ks tuop ar aizduomu apvaiņuots Laps. Ievā sacēlās nelabi aizduomi Blaum. *

Avots: ME I, 23, 24


aizdrāzt

àizdrãzt,

1) tr., beschabend anspitzen:
puļķi;

2) intr., hinlaufen, sich davon machen, schnell wohin gehen:
aizdrāzīšu uz kaimiņiem; auch refl., so: Ede aizdrāzās sulaiņiem gar,ām Blaum.

Avots: ME I, 23


aizdūmot

àizdũmuõt, tr.,

1) mit Rauch vertreiben:
bites Grünh.;

2) beräuchern:
aizdūmuot struopu JK.; auzdūmuots gaiss, räucherige Luft (Wolgunt); auch intr.: viss lauks aizdūmuojis ("hat sich mit blauem Dunst überzogen") Ruhental.

Avots: ME I, 23


aizdzīt

àizdzìt, tr.,

1) weg -, ver -, hintreiben:
garus pamieluojuši un aidzinušI Etn. IV, 46. vē̦sais gaiss aizdzina viņa reibumu Blaum. Muozus aizdzina avis aiz tuksneša 2. Mos. 3, 1. vagu aizdzīt BW. 9912, die Furche hinziehen; gew. die Querfurche am Rande des Grabens oder des Zaunes ziehen;

2) hintreibend zumachen, befestigen:
bluķim aizdzina galus ar klučiem cieti Dok. A.; (asij) bij abās pusēs aizdzītas stipras tapas Abtr. II, 19. aidzīts ceļš, vom Schnee verwehter Weg. Refl. - tiês, nachjagen, verlogen: viņi aizdzinušies zagļiem līdz pilsē̦tai pakaļ. mēs aizdzināmies aiz kalna Druva I, 1460, wir jagten (intrans.) hinter den Berg hin.

Avots: ME I, 24


aizgriezt

àizgrìezt, tr.,

1) hinwegkehren, wegwenden; kehren:
aizgriezt ratus ceļam priekšā;

2) (kehrend) zumachen, zudrehen:
Lāčplēsis atrada kambar,a durvis aizgrieztas Pump. mucai tapu aizgriezt LP. I, 188. kalējs aizgriež skrūvbeņķi cieti. Refl. -tiês,

1) sich wegwenden, sich hindrehen:
tad viņš aizgriezās uz sienu Blaum. ellē lai aizgriežas visas nelaimes Tr. 123. valuodas var aizgriezties nuo lietas pruom MWM. VIII, 562;

2) sich zudrehen, sich drehend schliessen:
skrakšķē̦dama aizgriezās atslē̦ga A. XX, 653.

Avots: ME I, 27


aizgrīļot

àizgrĩļuôt, refl. -tiês, hinwankend, taumelnd hinweggehen: B. aizgrīļuo līdz suolam Vēr. I, 1356. viņa aizgrīļuojās līdz kunga mājām Blaum.

Kļūdu labojums:
hinwankend = hinwanken

Avots: ME I, 27


aizirt

àizirt, hinrudern bis zu einer gewissen Stelle. Bildl. - sich hinwenden: viņa mirkļi aizira uz māti Blaum. Refl. -tiês: tad tie nu vairāk nekā pusjūdzi aizirušies Joh. 6, 19.

Avots: ME I, 29


aizkore

àizkuõre, Sperre: uz leišu ruobežām ir aizkuore; neļauj izvest labību (Sessau) [vielleicht mit dem Ablaut ā: uo zu kārt].

Avots: ME I, 35


aizlaist

àizlaîst,

1) tr., weg-, entlassen, wohin schicken:
kruodznieks aizlaiž savu puisi LP. II, 58. aizlaist dē̦lu kaŗā; ziņu, vē̦stuli; gaŗām, vorübergehen lassen: ve̦cākās māsas aizlaidušas tādu laimi gaŗām LP. IV, 110;

2) befestigen, zumachen, schliessen, versperren:
acis Kaudz. M. aizlaida mežā kuokus pār ceļu BW. III, 1, 2;

3) etwas ablassend ausser Gebrauch bringen, vernachlässigen, nachlassen:
guovi aizlaist, die Kuh zu milchen aufhören. veļu laikā nedrīkst guovis aizlaist LP. VII, 300. cūka aizlaida siveņus, das Schwein hörte auf die Ferkel zu säugen JK. a. dārzu, den Garten aufhören als solchen zu bearbeiten. aizlaista kapvieta; aizlaistas mājas;

4) intr., sich wohin schnell begeben:
vīrs aizlaidis knaši pruojām Etn. II, 76; gaŗām aizl., vorübereilen, vorüberfahren. muļķītis aizlaiž tiem ātri gaŗām LP. IV, 56. viņš aizlaidies atpakaļ LP. V, 154. Refl. -tiês, von jeder schnellen Bewegung, hinweggehen, -reiten, -fahren, -fliegen: saimnieks aizlaidies uz mājām kā tauriņš LP. III, 43. me̦lnais aizlaidies kā zibins LP. I, 164. aiz kalniņa aizsalaida div' pe̦lē̦ki vanadziņi RKr. VIII, 47; vielfach mit dem Zusatz lapās: lapsa aizlaidusēs lapās LP. III, 98.

Avots: ME I, 36


aizlikt

àizlikt, tr.,

1) hinter etwas hinlegen:
sluotu aizdurvē;

2) vorlegen so, dass das Bedeckte hinter dem Bedeckenden erscheint:
viņai priekšā bij aizlikts gaišs priekšauts Dok. A. ruoku aizlikt pār acīm Spr. cīkstuoties pretiniekam aizliek kāju priekšā, lai tas juo drīzāki kristu Etn. IV, 145. kuo negrib piemirst, tuo aizliec aiz auss, negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss " das schreibe hinters Ohr;

2) von sich fern weglegen, von sich entfernen, wohin schicken:
jau pirms kāzām Tiltiņš aizlika Lieni uz ziemeļiem Blaum. Sk. 12;

3) legend befestigen, versperren:
ceļu, den Weg wersperren. kalns aizlicis vīram krūtis cieti Etn. II, 87, indem der Mann den Berg hinaufgelaufen sei, sei er ausser Atem gekommen. zinātāji pūķi varuot cieti aizlikt, zum Stehen bringen: cieti aizlikts tas gaisā muocuoties un staipuoties Etn. I, 97. viņš nakti nav ne acu aizlicis (zugemacht);

4) für e. etw. legen, auslegen:
naudu, atduot aizliktuo naudu;

5) intr., wegeilen, eiligst sich wohin begeben, so namentlich refl.:
iekuoduši launagu, aizlikuši visi uz sienu JU. mežsargi ar saviem zirgiem aizlikuši gaŗām (vorüberfahren) JU. viņš aizlicies uz muižu pie kunga ar ziņu JU.

Kļūdu labojums:
Ohr; 2) = Ohr; 3)
3) legend = 4) legend
4) für = 5) für
5) intr. = 6) intr.
teikums "kuo negrib (jālasa: negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss" jāpārceļ 1. nozīmes nodalījumā. Der Satz "kuo negrib (zu lesen: negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss" ist in die Abteilung der Bedeutung 1 zu versetzen.

Avots: ME I, 36, 37


aizlīst

àizlìst, intr.,

1) hinter etwas kriechen:
saule aizlīda aiz bieziem padebešu klučiem Blaum.;

2) wegschleichen:
viņš klusu aizlīda pruojām.

Avots: ME I, 37


aizpūst

àizpùst,

1) tr., wegblasen:
vēji aizpūš kuokiem pēdējās lapas Aps. IV, 15. vējš aizpūta liepas lapu BW. 14154;

2) blasend schliessen, verwehen, verstühmen:
ceļš aizpūsts;

3) eiligst sich wohin begeben:
puiši aizpūta uz kruogu; gaŗām aizp. vorüberblasen, vorüber eilen: ve̦lns pilnā spē̦kā aizpūš gaŗām LP. IV, 220.

Avots: ME I, 45


aizsainis

aizsaĩnis (zu -sìet), das Bündel: viņa uzlika krūzi un maizes aizsaini uz ecēšas Blaum. kad aiziet bē̦rna raudzībās, tad jāsteidz kukuļa aizsainis ātri attaisīt Etn. II, 143. citu gadu tad vaj'dzēs ar plāceņa aizsainīti BW. 25161, 1.

Avots: ME I, 48


aizšķirstīt

àizšķir̃stît,

1) blätternd hingelangen:
a. grāmatu līdz pusei;

2) blätternd (ein Blatt im Buche) verschlagen:
a. kam grāmatā atšķirtuo vietu.

Avots: EH I, 55


aizšķirt

àizšķir̃t, tr., ein Blatt im Buche verschlagen: neaizšķiri man šuo vietu. Nach U. die Seite eines Buches einzeichnen. lai Dievs tuo aizšķiŗ, Gott wende es ab, Lind. n. Mag. XIII, 3, 68.

Avots: ME I, 55


aizslabulēt

àizstabulêt,

1) auf der Pfeife blasend betäuben:
a. kam ausis;

2) hin-, wegschaffen, forttransportieren, -bringen
Lemburg, Segewold: kur tu tuo baļļu esi aizstabulējis?

3) jem. verschicken
Segewold.

Avots: EH I, 51, 52


aizsmirdināt

àizsmir̂dinât, ‡

2) mit Gestank vertreiben:
a. blaktis ar petroleju nuo dzīvuokļa;

3) a. pĩpi, schlechten Tabak (in der Pfeife) zu rauchen anfangen;


4) dünkelhaft in einem Auto hin-, wegfahren
Trik.: kas tad tur aizsmirdina?

Avots: EH I, 50


aizstabuļot

àizstabuļuôt, auf der Pfeife zu blasen anfangen: kai (= kâ) aizstabuļava stabulītē Latv. Saule, S. 1093 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 52


aiztaurēt

àiztaurêt, in ein Horn blasend betäuben: a. kam ausis. Refl. -tiês, für eine kurze Zeit in ein Horn zu blasen anfangen: medinieks aiztaurējās.

Avots: EH I, 57


aiztēst

àiztèst,

1) behauend (bekantend) hingelangen:
a. kārti līdz vidum;

2) behauend hingeraten machen:
a. skaidas aiz kubla.

Avots: EH I, 58


aiztukšīt

àiztukšît, anfangen zu leeren: "bet kā stāv ar tavu naudas lādi? aiztukšīta vai iztukšīta? Blaum. Wie steht es mit deinem Geldkasten? Nimmt die Ebbe da ihren Anfang, oder ist die Kasse geleert?

Avots: ME I, 57


aizturēt

àizturêt, ‡ Refl. -tiês,

1) sich an etwas festhalten:
a. aiz zara;

2) verstopft sein (vom Magen):
bē̦rns aizturējies (hat Magenverstopfung) Sessw. vē̦de̦rs aizturas K. Blau Padomi sievām;

3) unversehens zurūckbleiben:
sivē̦ns aizturējies mājā;

4) sich konservieren, bewahrt (verschont, unverbraucht) bleiben:
pē̦rnā gaļa aizturējusies līdz Miķeļiem Dunika. šis sivē̦ns aizturējies (ist noch nicht geschlachtet worden) Saikava.

Avots: EH I, 60


aizzilēt

àizzilêt, intr., trübe (eign. blau, zils) werden: acis aizzilējušas, kā samieguojušās, raugās uz priekšu A. XIV, 32; aizzilējušām acīm Vēr. I, 261. būdiņa ar aizzilējušiem luodziņiem Purap. gurdām acīm viņa raudzījās pa mazuo aizzilējušuo luodziņu A. XV, 261.

Avots: ME I, 61


aizzmaugt

àizzmaûgt, zuschnüren, erwürgen Kursiten, JK.: ņemšu valgu un aizzmaugšu sev rīkli Blaum. Refl. -tiês, ersticken, sich den Hals zuschnüren: guovs valgā aizzmaudzās Bers.

Avots: ME I, 61


aizžņaugt

àizžņaûgt, tr., erwürgen; cilvē̦ku; zuschnüren: Jē̦kaba rīkle bij kā aizžņaugta Blaum. zirga aizžņaugts zviedziens Bārda, Z. d. 202. Refl. -tiês, sich zuschnüren, ersticken: kakla gals viņam ir kā aizžņaudzās Latv.

Kļūdu labojums:
erwürgen = (fast, beinahe) erwürgen

Avots: ME I, 61


aks

aks, aus akls, blind, auch akis PS., interjectionsartig

a) beim Eintreten eines erwarteten, aus den Verhältnissen sich ergebenden Ereignisses,

b) beim Zurückweisen einer beleidigenden Zumutung gebraucht:

a) aks tad jau būs atkal bijis piedzēries Blaum., da wird er ja wieder betrunken gewesen sein.
tie jau aks nav vērts, ka tiem guodīgs cilvē̦ks virsū uzspļautu A. XIII, 2, 134, die sind nicht würdig von ehrlichen Leuten bespieen zu werden. aks ieskatījās, nun, einmal hat er's doch erblickt Kaul.;

b) kad tad es aks e̦smu kuo izpļāpājusi? A. XIII, 2, 136, wann habe ich denn etwas ausgeplaudert?

Avots: ME I, 65


alkatīgs

alkatîgs, gierig, lüstern: viņš smīnēja, bet viņš pie tam neizskatījās alkatīgs Blaum.; [ungenügsam, ungezogen, Erlaa].

Avots: ME I, 67


apaurēt

apaũrêt, beblasen KatrE.: kad vējš apaurē kartupeļus, tie kļūst rūgti.

Avots: EH I, 72


apbēdot

apbè̦duôt, tr., betrauern: divi mēnešus Raudupiete nuolē̦muse (mirušā) Matīsiņa apbē̦duošanai Blaum.

Avots: ME I, 77


apdegt

apdegt, intr.,

1) ringsumher anbrennen, Brandwunden bekommen;
es parušināju apde̦gušās pagales Aps. IV, 6;

2) versengt werden:
apde̦guse zāle LP. VII, 339;

3) einbrennen, von der Sonne gebräunt werden:
viņš ieskatās savas sievas saulē apde̦gušā ģīmī Blaum.;

4) abbrennen, durch Feuer beraubt werden, verarmen:
nav vairs ne skalgana, tā apde̦guši LP. VI, 148, es ist kein Pergel mehr vorhanden, so abgebrannt sind wir, d. h. so ist unser Pergelvorrat verbraucht. tas apdedzis, der ist abgebrannt, verarmt durch Feuer A. XV, 2, 5.

Avots: ME I, 81


apduits

apdùits 2, verdutzt, betäubt, duselig: puika tīri kā apduits: nekā nejē̦dz Bers., Laud. [zu li. àpduju, apdùiti "отуманить; одурѣть"; (woneben auch apdùmti "отуманить"), slav. dujo, "blase", ai. dhūyàtē "wird geschüttelt", gr. ϑύω "brause", aisl. dỳja "schütteln" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 236, Walde Wrtb. 2 unter fūmus u. a.].

Avots: ME I, 82


apdumēt

apdumêt, sich mit blauem Dunst beziehen Golg., Selsau: pamale apdumējusi.

Avots: EH I, 78


apdzert

apdzer̂t [li. apgérti], tr.,

1) den ganzen Vorrat leeren, austrinken:
brāļi alu apdzē̦ruši BW. 19687. apdzeŗam šuo kanniņu 19535;

2) vetrinken, versaufen, saufend verlieren:
apdzeŗ guodu, apdzeŗ mantu, apdzeŗ daiļu augumiņu. nu jau pavisam prātu esi apdzēris Blaum. vai apdzēri paduomiņu BW. 11975. Mit persönlichem Obj. im Volksliede: apdzeŗ mani zvejniekiem BW. 13650, Var. padzeŗ, trinkend verspielen. Refl. -tiês,

1) aus Versehen etw. trinken:
bē̦rns driģeņu apdzēries Tirs.;

2) sich betrinken, berauschen:
visi apdzē̦rušies LA.; [bei Glück auch kâ apdzēris vārtās Jes. 19, 14]; gew. dafür: piedzerties.

Avots: ME I, 84


apkārt

apkãrt [li. apkárti], um etw. hängen, umhängen; vainadziņu ap celmiņu apkārusi A. XX, 570. kas, bērziņ, tev apkāra zaļa vaŗa pakariņas BW. 17000, 2. Refl. -tiês, sich umhängen: apkāruos divi plintes BW. 30448. dvieļiem apkārušies, vedēji aizveda brūti RKr. XVI, 218. Subst. apkãrums, etw. Angehängtes, Anhängsel: kruoņa-lukturis ar stikla apkārumiem, mit Glasprismen Blaum.

Avots: ME I, 94


apkaunēt

apkàunêt, apkàunuôt, apkàuninât, tr., beschämen, beschimpfen: kādēļ tu mani apkaunēji? Blaum. viņš bija apkaunuots un nuonīcināts Purap. vajadzēja aprāt, apkaunināt nedarbjus Kleinbergs. Refl. -tiês, vom Schamgefühl ergriffen werden, sich schämen: apkaunies, tautu meita BW. 25448, 1.

Avots: ME I, 93


apkraupēt

apkŗaupêt, intr., sich mit Grind, mit schuppiger Rinde bedecken; apkŗaupējis, grindig, mit schuppiger Rinde bedeckt, besudelt: tāda apkŗaupējuša pasaules gājēja guodīgu ļaužu pirtī nedrīkstuot laist Blaum. kartupeļi apkŗaupējuši od. kŗaupaini, t. i. kartupeļi it kā ar vātīm pārklāti JK.

Avots: ME I, 96


aplāgiem

aplãgiẽm, zuweilen [zu lãga "Mal"]: vējš uzpūš aplāgiem C., Spr.; hier und da: viņš dzīvuo aplāgiem AP. [dies wohl zu aplãgs "Ablager"].

Avots: ME I, 100


aplāgs

I aplãgs, Ablager: uz aplāgu dzīvuot, auf Ablager leben; uz aplāgu nuomesties.

Avots: ME I, 100


aplāgs

II aplãgs (n. U. nach dem deutschen Ablass), das Abendmahl: pie aplāga iet, nuo aplāga pārnākt Essern.

Avots: ME I, 100


aplāts

aplãts, der Markt, der Jahrmarkt (Manc. applāts) (von der Verkündigung des Ablasses), die Bude, das Budenzelt Mag. III, 2, 113; IV, 2, 107. vidzemnieki savas meitas ve̦d tirgū, aplātā BW. 12041; 29450, 1.

Avots: ME I, 100


aplīk

aplìk: auch (mit ì 2 ) Baltinov n. FBR. XI, 135, Borchow n. FBR. XIII, 30, Cibla, Pilda, Skaista, Zaļmuiža,

1) auch Kaltenbr., Saikava: a. ap e̦zaru jāiet Lubn. n. BielU. apdzēs guni aplīk! Ulanowska Lotysze 9, lösche das Feuer aus!

2): lauki nestiepjas vis diezkur... pruojām,... bet visi a. mājām vien Janš. Dzimtene 2 III, 126.

Avots: EH I, 99


apmākt

apmàkt, tr.,

1) sich bemächtigen, in seine Gewalt bekommen, Besitz ergreifen von etw., überwältigen, befallen:
bijis tīri kā apmākts nuo nere̦dzē̦tiem brīnumiem LP. IV, 233. lampas gaisma caur mēneša stariem it kā apmākta Aps. rijas bijušas nuo spuogiem kā apmāktas LP. III, 107. nu viņš sapratis, ka burvji viņu apmākuši LP. V, 3. miedziņš mani apmāca BW. 9243. zilu debess velves maliņu tie (padebeši) nespēj apmākt Liew. 6, den blauen Rand des Himmelsgewölbes vermögen die Wolken nicht in ihre Gewalt zu bekommen, d. h. bedecken, bewölken. Part. apmācis, gew. apmācies, bewölkt, trübe: šuodien diena apmākuse BW. 16045. Refl. -tiês (dial. apmâcîtiês 2 Kand.), von Wolken überzogen werden, sich bewölken: debess sāk apmākties; auch laiks apmācas, das Wetter wird trübe; apmācies (apmâcijies Laut. L. 42) laiks, trübes Wetter bei bewölktem Himmel. tē̦va vaigs apmācas Baltpur.

Avots: ME I, 105


apmātība

apmâtĩba, Verblüffung, Verwirrung Blaum.

Avots: ME I, 106


apmētāt

apmẽ̦tât, tr., freqn.,

1) fortgesetzt bewerfen:
panāksniekus kāzenieki apmē̦tā salmiem BW. III, 1, 23; dubļiem, akmeņiem apm.;

2) bewerfen, trakeln:
zīda matauklas bija tikai apmē̦tātas Etn. IV, 107. svārkiem puogu caurumi jāapmē̦tā Duomas III, 2. Refl. -tiês,

1) sich fortgesetzt bewerfen:
apm. dubļiem, eig. u. übertr., sich gegenseitig mit Kot bewerfen, beleidigen, blamieren;

2) sich umherwerfen:
nu šuodien bijis trauku vedējs; - trauki vien apme̦tājušies RKr. VI, 24, eine sprichwörtl. Redensart, angewandt, wenn jem. ein Geschirr zerschlägt.

Avots: ME I, 107


apmiegoties

apmìeguôtiês, schläfrig werden: paēdis Matīsiņš apmieguojās Blaum. lācis bijis tāds apmieguojies LP. VI, 253. viņa izskatās saīguse un apmieguojusēs Vēr. I, 1330; C.

Avots: ME I, 108



apogs

apuôgs (li. apúokas), [infl. opùgs 2 in Preili], apuoksts Stürzenh., nach RKr. VIII, 88 Käuzchen (Surnia noctua Retz), nach Nat. XXXVII, 29 Rauchfusskauz (Nyctale Tengmalmi Gm.); Demin. apuodziņš, Sperlingseule (Athene passerina L.) Nat. XXXVII, 31. es e̦smu kā apuogs, ich bin gleich wie eine Rohrdommel Ps. 102, 7. Smilt., Bers. [Mit k: es kâ kāds appohks nuoblanduos Dietz. - Zum g in apuogs gegenüber li. apúokas vgl. oplugs in Marienburg für apluoks u. a. Le. Gr. § 119. Bezzenberger verbindet BB. XXI, 304 1 li. apúokas mit le. ūkšuot "seufzen", got. auhjłn"lärmen"u. a., aber was bedeutet dann ap-?]

Avots: ME I, 133


appīpēt

appĩpêt, tr.,

1) beräuchern mit Pfeifenrauch;

2) verrauchen:
tu kādus 50 rubļus appīpējis Blaum. (von pĩpis, die Pfeife).

Avots: ME I, 111


appūšļot

appũšļuôt, tr., beblasen, beblasend einen Gegenstand zum Zauberheilmittel machen: appūšļuots alus LP. VII, 925.

Avots: ME I, 112


appūst

appùst [li. apipũsti],

1) beblasen, hauchend heilen:
slimuo vietu Etn. II, 171; kāju; hauchend, blasend heilende Kraft verleihen: zāles;

2) blasend, hauchend umgebend, umhauchen, anhauchen:
nuotikums appūsts ar romantisku nuokrāsu Vēr. I, 617; vēju appūsta seja, beschlagen;

3) niederblasen, blasend zum Fall bringen:
vē̦tra appūta zē̦nu gar zemi;

4) ausblasen:
sveci. viņš appūta lampu Saul. I, 147.

Avots: ME I, 112


apsāpēt

apsâpêt, apsâpt, intr., inch.,

1) krank werden:
šai sākušas acis apsāpēt JK. VI, 39; vē̦de̦rs apsāpis. man vidus apsāpējis Plūd. LR. IV, 133;

2) mit abhäng. Infin. müde werden, aufhören:
tas censtiês neapsāpa Blaum. daudzi gan saņēmās, bet pēcāk cits pakaļ citam apsāpa Gr. - Sessau. garīgs apsāpums, Stumpfsinn, Lethargie Vēr. II, 1006.

Avots: ME I, 118


apšķīst

apšķîst, intr., ringsum fliessen, umher fliegen, sprühen: umherfliegen, sprühen; bespritzt werden abiem braucējiem uguns vien apšķīda ap acīm Blaum. pārbrauc zili, pārbrauc me̦lni, ar dubļiem apšķīduši BW. 26385. apšķīst... svārki ar... asinīm BW. 34043, 13.

Avots: ME I, 129


apšķīt

apšķĩt [li. apskìnti], tr., zu Ende abblatten, abstreifen, abpflücken: visi ābuoļi, rieksti, apiņi jau apsķīti.

Avots: ME I, 129


apspodrināt

apspuôdrinât,

1) bescheinen, beleuchīen:
gaisme . . . apspuodrinava viņus Evang. 1753, S. 6;

2) blank (glänzend) machen
(perfektiv) Warkl.: a. dzelzi. Refl. -tiês Warkl., blank (glänzend) werden (perfektiv): naudas gabals kabatā apspuodrinājies.

Avots: EH I, 116


aptaurēt

aptaurêt,

1) "?": nevar ne˙kā izdarīt, kā aptaurē̦ts ("nuonicināts, visai vientiesīgs") Wessen;

2) ringsum (in ein Horn blasend oder rufend) erschallen machen
Bers., Golg., Saikava: medinieks aptaurēja visas malas.

Avots: EH I, 121


aptecēt

aptecêt (li. aptekė´ti),

1) intr. u. tr., herumlaufen, umfliessen:
aptecēt ap kalnu. nevarēju pāri tikt, ne apkārt aptecēt BW. 29077. saule kalnu neapte̦k Ar. 312;

2) von der Zeit, verstreichen, vergehen:
gads būs aptecējis Blaum.;

3) begossen werden:
apte̦k... svārki ar asinīm BW. 34043, 23;

4) tr., im Laufen überholen:
ja tu mani aptecēsi BW. 33570 var.;

5) herumlaufend bedienen, pflegen, verrichten:
gan māmiņu aptecēšu BW. 6863. es jūs aptecēšu, apkuopšu uz labākuo LP. IV, 178. jauniem ve̦cie jāapte̦k. aptecēt visus darbus LP. VI, 811, visus sē̦tas suoļus LP. IV, 146, saimniecību R. Sk. 146, alle häuslichen Arbeiten verrichten. Refl. -tiês, übel werden, unwillig werden: apte̦kas dūša, sirds LP. IV, 64; kad sirds ate̦kas ar skumju jūtām, tad vārdi apmirst virs mēles Liev. 71. viņam žults aptecējās, ihm ging die Galle über. uogas apte̦kas, die (abgepflückten) Beeren reifen nach Schrund. - rūtes bija aptecējušās, waren beschlagen MWM. X, 192. [Auch: trächtig werden, nach LKVv. 22.]

Avots: ME I, 130


aptiesāt

aptìesât,

1) tr., verurteilen (von vielen Objekten):
zagļus, visus blēžus. J. Kaln.;

2) aufessen:
aptiesās (werden aufessen), ka nemanīs Blaum. strādnieks pusdienā divas siļķes aptiesāja J. Kaln.

Avots: ME I, 131


aptrankāt

aptrañkât,

1) = ‡ aptramdît 1: a. zirgu ap tīrumu Cibla;

2) = nùorul˜lêt: a. tīrumu Lubn.,

3) begatten
Lubn., Meiran, Saikava: ave̦ns aptrankājis visas aitas.

Avots: EH I, 122


apvilkt

apvìlkt (li. apvil˜kti), tr.,

1) ringsum ziehen:
apvelci ar krītu gultai riņķi LP. VI, 299. sienas apvilktas baltiem palagiem BW. III, 1, 16. prāts ar tumsību apvilkts, sein Verstand ist verfinstert;

2) anziehen Kleidungsstücke, die man nicht umlegt, sondern eigentlich anzieht:
kre̦klu, svārkus, kažuoku, cimdus, zeķes, zābakus. Sprw.: kādu vīzi apvilcis, tāda jāvalkā. Refl. -tiês,

1) sich um etw. ziehen, spannen:
ap prātu viņam apvilcies it kā tīkls Aps.;

2) sich anziehen:
apvelcies manu kažuociņu Blaum.; apvìlkums, das ringsum Gezogene, eine ringsum gezogene Linie: līdz zuobeņa apvilkumam salmi nuode̦guši Kaudz. M.

Avots: ME I, 136


apzilēt

apzilêt,

1) sich bläulich färben:
veļa apzilējusi Mahlup. stav ap˙zilējis (frierend blau geworden) Erlaa;

2) acis apzilējušas N.-Peb., um die Augen haben sich dunkle Ringe gebildet.

Avots: EH I, 127


apzilinis

apzilinis, blaulich Bērzgale: apziline putra Bērzgale, eine an Zutaten arme, wässerige (bläuliche) putra.

Avots: EH I, 127


apzilis

apzilis, -uša [li. apžìle̦s, zum Inf. apžilti], blau umflort: pret apzilušām tālēm Jauns. Druva I, 1209.

Avots: ME I, 137


apzīšļāt

apzīšļât. wiederholt saugend oder kauend belecken Bauske, Cibla, Prl., Saikava, Sessw.: guovs apzīšļājusi valgu.

Avots: EH I, 128


ārļaudis

ârļàudis, Pl. t., die zu einer fremden Gemeinde gehörigen Menschen Blaum.

Avots: ME I, 243


ārprāts

ârpràts, der Wahnsinn: ak ārprāta mīlestība, ak mīlestības ārprāts Blaum. drudžains ārprāts viņu grābtin grābj Rain.; ārprātā, im Wahnsinn, verrückt: saimnieks tīri ārprātā LP. IV, 36.

Avots: ME I, 243


ārs

ârs: auch Laitzen, Orellen, Siuxt,

1) (s. âra

1): āra pļava, eine trockene Wiese, wo Rispengras und Klee wächst
KatrE., "eine ausserhalb des Waldes gelegene Wiesë Sonnaxt; ara zâle, gutes, blatt- and kleereiches Gras KatrE.;

3) (s. âra 2): āra ("gaisä) jau neaizsildīsi Gr.-Buschh. nuo ārs, von (dr)aussen
Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 79, Kaltenbr.

Avots: EH I, 195


ārtecis

ârtecis, ein Schwein, das im Freien (ârā) umherläuft (te̦k) und da seine Nahrung findet, im Gegensatz zum Mastschwein Kreuzb., AP., Blaum.

Avots: ME I, 244


asins

asins, -s, Blut, Pl. asinis [der gen. pl. gewöhnlich asiņu, bei Glück und in Saussen (hier neben dem nom. pl. à`sinc) auch asinu], (asins m. RKr. VII, 63), asnis f.; asiņi Mag. XIII, 2, 44, aseņi LP. VI, 23, 642, VII, 134 und aseni BW. 34043, 3, auch asens in Lisohn (masc.) und [bei Manzel], ašņi RKr. II, 54, Liev., ašņu upe BW. 31933, 9, dazu der Sing. asnis Mar. RKr. XVII, 139. Der Sing., wie mans asins St. [der gen. s. dazu bei Glück: asins, asiņa und asina], veraltet, nur noch der Gen. S. in Zusammensetzungen u. der Acc. S. asini: asini un miesu Tr. Demin. asintiņas, dial. asentiņi LP. V, 98 (zu ai. ásṛ-k, gen. sing. asn-áḥ, gr. ἦαρ alat. a (s) ser "Blut". [Vgl. dazu ausser Le. Gr. 242 Walde Wrtb. 2 64, Boisacq Dict. 209, J. Schmidt Neutra 173, Reichelt KZ. XLVI, 320 f., Güntert Ondogerm. Ablautprobl. 48. Būgas Annahme bei Trautmann Wrtb. 14, dass le. asins aus asbi (i) -s entstanden sei, ist deshalb fraglich, weil das Wort mehr im Plural üblich ist, wo n nirgends zwischen Konsonanten stand.]),

1) Als Subj.: asinis te̦k, skrej plūst aumaļām, das Blut fliesst in Strömen
BW. 3461; riņķuo, zirkuliert; a. sāk virt, gerät in Aufregung, kocht LP. IV, 186; asintiņas duŗ, das Blut ist in Wallung, eig. sticht, bedingt das unruhige Wesen des Kindes, Nurmhusen; sakāpj galvā, steigt zu Kopf; a. apstājas, stockt;

2) als Obj.: asinis (n. U. asini) laist, Blut lassen;
izliet, vergiessen; spļaut, speien; izsūkt, aussaugen, eig. und uneig.; tecināt, nuotecināt asiņu traukā, das Blut in das Gefäss rinnen lassen; tvert, aptvert, stillen (U.); [asinis sist (Manzel), verwunden];

3) ander Kasus: kauties, plūkties līdz asinīm, bis aufs Blut kämpfen
LP. IV, 124; asinīs lācis nuotecēja un tad nuobeidzās, der Bär verlor viel Blut und starb LP. VI, 520;

4) formelhafte Verbindung: miesa un asins, Fleisch und Blut;
piens un asins, Milch und Blut: vaigi - piens un asins A. IX, 29; JK. V, 53;

5) als Sitz

a) der Kraft:
stipras asinis, kräftiges Blut;

b) des Temperaments:
aukstas, karstas, kalt, heiss;

6) Komposita: asinsde̦sa, Blutwurst;
asins dzērējs, der Bluthund; asinsdzîsla Konv. 2 201; asinsgumbata, ein Scheltwort (L.); asinskaĩte, Blutharnen Preip. 112; asinskāre, Blutdurst; asinslapas, Wucherblume (Chrysanthemum leucanthemum); asinslaidējs, Aderlasser; asinslāse, -pile, -piliens, Blutstropfen; asinsliga, Blutfluss L., St.; asinsligatnis, ein schändlicher Mensch L.; asinsnauda, Wehrgeld, Vergeltung: maksāsim tam labu asinsnaudu, wollen wir uns an ihm Rache nehmen LP. II, 36; asinsradniecība, Blutsverwandtschaft; asinssē̦rga, die Ruhr, Blutseuche bei Tieren; asinssùcējs, Blutsauger, Vampyr; asinsvaĩna, Blutseuche; asinszâles, s. asines; asinszîdējs, Blutsauger; asins kukainis Sassm. (anderswo drudža zirgs), ein (schwarzer) Käfer.

Avots: ME I, 143, 144


atāls

atãls, [ostle. otūls aus atuols in Bierži], atals [Bergfr.], (Kand.), [atala Wandsen], das Nachgras, das nach der ersten Mahd wieder wachsende Gras auf der Wiese oder der wiederwachsende Klee auf dem Felde, das Grummet. atãla od. atala zâle, Herzblatt (Parnassia palustris L.) RKr. II, 75. lai ar būtu nediže̦ns, kad nebūtu atāliņš, wenn er nur nicht der Sohn einer Wittwe aus der zweiten Ehe wäre BW. 21453. Auch attāls, attals geschrieben, und so wohl richtig, cf. li. ato`las, apr. attolis, la. tālea, Setzling, gr. τῆλις, Hülsengewächs nach Prellwitz Wrtb. 2 448. [So auch Fick Wrtb. I 4, 440 und III 4, 184, Walde Wrtb. 2 761 und Boisacq Dict. 939, die auch ai. tāla-ḥ "Weinpalme" u. a. heranziehen und eine Wurzel tāl- "spriessen, grünen" voraussetzen. Aber eine solche Wurzel mit dieser Bedeutung ist nicht sicher nachweisbar. La. tālea kann ein "Stäbchen" überhaupt bedeuten und zu la. taxillus "kleiner Klotz, kleines Stäbchen zum Losen" gehören; gr. τᾶλις "mannbares Mädchen" hat man auch an arm. ταλιϑα dass. angeknüpft, und gr. τηλεϑᾶν "gedeihen, strotzen, üppig sein" könnte dissimilatorisch aus * ϑηλεϑᾶν entstanden sein, vgl. das synonyme ϑαλέϑειν, sowie ϑηλεῖν "grünen"; und die Pflanzennamen gr. τἠλις, ai. tāla-ḥ u. a. beweisen nichts für eine W. tāl- "grünen". Thomsen Ber. 92 und 159 f., Bezzenberger BB. XXIII, 296 1 und Trautmann Apr. Spr. 305 sehen in balt. atāla- (und slav. otava "Grummet" ) eine Ableitung von atā-v (in li. ató-krytis = ãtkrytis u. a.); aber da gegen spricht le. atālêtiês 2, das der Bedeutung wegen nicht gut eine Ableitung von atāls "Grummet" sein kann. Eher gehören balt. atāla- und le. atālêtiês zu got. alan "wachsen", alƥeis "alt", gr. ἄλϑομαι "wachse, heile", ἄλμα "Schössling", la. alere "ernähren, grossziehen", alēscere "heranwachsen" u. a. bei Walde Wrtb. 2 28 und Feist Wb. 2 25.]

Avots: ME I, 149


atbalēt

atbalêt, wiederum blass (hell) werden: seja atbalējusi nuo vasaras nuode̦guma Bauske. kad rudzi bal, tad cilvē̦ks ar sāk atbalēt Siuxt.

Avots: EH I, 134


atbāst

atbâst (li. atbósti) Auleja, Cibla, Kaltenbr., Pilda, Warkh., Warkl., Zvirgzdine, -stu, -du, auch refl. -tiês Auleja, Kaltenbr., zum Oberdruss (zuwiderl werden: kaķis atbāda saimniecei Pas. I, 222 (aus Lettg.). pīrāgs atbāst ēst, sava maize ni˙kad neatbāst Auleja. atbado tuo darbu strādāt Zvirgzdine. atbāda gaŗlaicīgs darbs Warkl. vienam atbāda dzīvuot Kaltenbr. net atbādās staigāt ebenda. ka[d] častai (= oft) sāc virt [sc.: zivis], atbāstas drīž Auleja.

Avots: EH I, 134


atbeigt

atbèigt2 Bērzgale, Cibla, Warkh., beenden: a. kādu darbu.

Avots: EH I, 134


atcilāt

atcilât,

1) = ‡ atce̦lât 2 C.;

2) von neuem aufrichten (in die Höhe heben)
Bērzgale: kad kartupeļus ataŗ, tiem drusku uzgāžas zemes, tâ ka pēc tam tie ir jāatcilā;

3) herübersetzen (mit einem Boot)
Meiran: a. ceļiniekus ar laivu šai krastā;

4) (das zu trocknende Heu) umwenden
(apmest) Bauske, Cibla, Kaltenbr., Meiran, Oknist: a. sìenu. Refl. -tiês,

1) zur Genüge heben:
maisus atcilājies;

2) herübersiedeln
Bauske, Sessw.;

3) sich wiederholt emporstreckend herkommen
Kaltenbr., Lubn., Oknist;

4) maizes klaips atcilājies Jürg., die Brotkruste hat sich von der Krume gelöst.

Avots: EH I, 137


atdudināt

atdudinat, entgegen girren, halblaut antworten: vai tā par brāļiem runā, atdudināju A. XI, 52.

Avots: ME I, 154


atdzanāt

atdzanât Cibla, Meiran, wiederholt wegtreiben, -scheuchen: a. mušas.

Avots: EH I, 140


atiest

atìest, 2 -šu, -su Aps., atiezt, -žu, -zu Lub., fletschen (cf. li. ìžti, entzweigehen, [iẽžti "лущить"], le. iezis, aiza [und aisīt]): zuobi balti atiesti kā redeles Aps. VI, 25. [infl. atijsti zūb'i "otwarte ze̦by"Zb. XVI, 184]. zuobus atiezis Etn. III, 146; atiestas lūpas Blaum.; cf. atriezt, atviezt.

Avots: ME I, 161


atkaukāt

atkaukât

1) durch Geheul heranjagen
Bērzgale: suns atkaukāja mediniekam zaķi;

2) heulend und eine Zeitlang heftig blasend losstossen
Lemsal: vējš atkaukājis slēģus.

Avots: EH I, 146


atkrist

atkrist,

1): citu ziemu ik˙katram zvejniekam nuo zvejas atkrīt pa 30 līdz 50 rubļu
Pet. Av. III, 347;

2): nedajāja līdz pus kalnam un atkrita Pas. IX, 323;

4): kad cūka kādu laiku neē̦d, tad viņa atkrīt atpakaļ (nimmt ab im Gewicht)
Siuxt; ‡

6) = iznãkt 2: kâ tur vis˙labāk atkrīt Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 90; ‡

7) "ablassen zu schelten"
Segew. ‡ Refl. -tiês, = atkrist 4: ūdens upē atkrities Siuxt. - Subst. atkritums (unter atkritalas): skatījās uz mani kâ uz kadu atkritumu Janš. Dzimtene V, 68.

Avots: EH I, 150


atkūņoties

atkùņuôtiês,

1) sich mühsam loswickeln, sich entpuppen; [

2) Nach U. auch = atveseļuoties, genesen, sich erholen];

3) sich mühsam heranbewegen, sich herschleppen:
gudrie suoļus vilkdami atkūņuojās LP. V, 310; so auch atkūņāt: laikam e̦smu atkūņājis Blaum.

Avots: ME I, 169


atlaida

atlaîda, atlaîde̦ns laiks, atlaîdenis, atlaîdnis [Stelpenhof], auch atlaîdiês laiks,

1) gelindes Wetter, Tauwetter:
[neviena ziema nav bez atlaidas Stelpenhof]. ja sniega pē̦rslas krīt lē̦ni, liduodamas, tad gaidāma atlaida Etn. II, 191. Instr. atlaîdãm, ruckweise, zuweilen: zirgs velk atlaidām;

2) * der Urlaub:
viņš tiek skaitīts par biskapu atlaidā MWM. XIII, 516;

3) atlaîdi, atlaîdas (li. atlaidà), n. MWM. ein Kirchenfest, Versöhnungstag;
mit grē̦ku pieduošanas diena erklärt: braukt uz atlaidiem;

4) der Ablass:
atlaidas nav nekas cits kā tikai laicīga suoda pieduošana par grē̦kiem Kat. Kal. 1901, 8.

Avots: ME I, 170


atlaist

atlaîst (li. atláisti und atléisti), tr.,

1) etwas Festgezogenes nachlassen, es lockrer, loser machen:
virvi, atsējas, gruožus, apkakli, buŗas. [Hierzu atlaidiens: aude̦klam ir gaŗš atlaidiens, tas ir, kuo ar vērsīti nuo šķē̦rbuomja palaiž uz reizes, lai var tālāk aust Stelpenhof.] kam kājiņas neatlaida (Var.: neatsēja)? BW. 1361, warum hat sie die Füsse nicht losgewickelt? prāts palika tūliņ kā atlaists, es wurde sogleich leichter ums Herz Kaudz. M.; atlaist kaulus, sich hinlegen, ausruhen, die Knochen strecken: saimnieks iekrīt gultā kaulus atlaist LP. II, 63; VI, 1007; atlaist nuo ce̦nas, vom Preise ablassen: ne pirksta platuma neatlaist, nichts ablassen;

2) los-, freilassen, befreien, lösen:
laivinieks atlaiž ruoku nuo aiŗa Aps. III, 42. Mit dem Zusatz vaļā, brīvu: matu gali jāatlaiž vaļā BW. III, 1, S. 82; ja neatlaidīsi mani brīvu, tad es tevi sadedzināšu LP. III, 47; atlaist darbiniekus nuo darba,skuolē̦nus nuo skuolas; atlaist zagli nuo cietuma; piesietu zagli atlaist, einen durch Zauberei festgehaltenen Dieb befreien. atlaižami vārdi, die Zauberworte, mit denen ein behexter Dieb vom Zauber befreit oder der Drache (pūķis) weggeschickt wird Etn. I, 101;

3) beurlauben, entlassen:
zaltis atlaidis līgavu uz trim nedēļām LP. III, 36. viņš atlaists uz gadu izskatīties pasauli LP. VII, 104; atlaist kaŗavirus nuo kaŗa mājās; kalpu atlaist; atlaist nuo vietas, nuo amata, des Amtes entsetzen;

4) fahren lassen, aufgeben:
Sprw. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, gew. neatme̦t Brasche, jung gewohnt, alt getan;

5) etwas Begonnenes nicht fortsetzend vernachlässigen:
uguni atlaist, das Feuer niederbrennen lassen Asp. atlaižu zemi (lauku) atmatā BW. 10290, 10, ich lasse den Acker brach liegen;

6) erlassen, vergeben:
dies atlaida meitām grē̦ku BW. 12950;

7) fort-, weglassen:
vārdiem galuotnes; beidzamuos teikumus apcerējumā;

8) her-, weglassen, her-, wegschicken, hertreiben:
brūte atlaiž ziņu LP. IV, 127. kur es aru, kur ecēju, tu atlaidi (sc. luopus) ganīdama BW. 21988. 14;

9) intr., hergefahren kommen:
brūtgans atlaiž LP. II, 8;

10) ungew. mit ergänzendem Inf.: atlaidi man ķēniņa meitu līdz nākt, entlasse die Königstochter, auf dass sie mit mie käme, erlaube der Königstochter mir mitzukommen.


Refl. -tiês,

1) nachlassen, der Intensität nach geringer werden:
dusmas, skumjas JK. V, 138, spē̦ki Kundz., sala; lietus un krusa pamazām atlaidās Aps. laiks atlaidies, das Wetter ist gelinder geworden, es ist Tauwetter eingetreten Aps II, 51; zeme atlaidās, die Erde taute auf Vēr. I, 828; [sasalis kuoks siltumā atlaižas Wolmar]; pa atlaidušuos (aufgetauft) sniegu braukt Etn. II, 62; alus atlaidies, das Bier ist verschalt N. - Bartau;

2) sich zurücklehnen, sich hinlegen, hinstrecken, sich erholen, sich verschnaufen:
saimnieks atlaidies pret uozuolu LP. III, 61. viņš atlaidies krēslā Vēr. II, 143, ebenso: gultā. lai zirgi atlaižas, lass die Pferde sich verblasen Manz.;

3) ablassen, abstehen, sich loslassen:
viņa nuo savām dusmām vēl nav atlaidusies Etn. III, 16. saimnieks atlaidies un nesitis vairs LP. IV, 173. tie bučuojas, un kad atlaižas, nāk Grieta Elwerfeld. sirds strādā, savilkdamās un atlaizdamās, das Herz arbeitet, sich zusammenziehend und ausdehnend Konv. 2 201;

4) nachgeben, sich nachgiebig zeigen:
pret tiem ve̦ciem tu arī citās lietās neatlaidies Vēr. I, 538;

5) herfliegen:
strazdi jau atlaidušies. pār lauku atlaižas dziesmas Vēr. II, 134. atlaîšana, Vergebung, das Erlassen der Sünde: atlaišanu meklēt G. L. septītā gada galā tev būs turēt atlaišanu V Mos. 15, 1, über sieben Jahre sollst du ein Erlassjahr halten; asiņu atlaišana, Entziehung des Blutes durch Aderlass Kaudz. M. 176.

Avots: ME I, 170, 171


atlaiža

atlaîža, Sündenvergebung, Ablass: tad gribu es iet uz Ruomu pēc atlaižas Dünsb.

Avots: ME I, 171


atlupt

atlupt (li. atlùpti), intr., sich abschälen, ab-, loslösen: gaļa atlupa nuo kauliem A. XX, 290. mizuo nabadziņu, lai āda atlūp LP. IV, 155; atlupis cigārs, eine Zigarre, deren Oberblatt sich losgelöst hat Alm. kas tā tāda mičuotāja, atlupuši nagu gali BW. 24662, 1.

Avots: ME I, 174


atmist

atmist, -mìtu, -mitu, intr., inch.,

1) feucht und weich werden:
siens atmitis [Dond., Wandsen, Bers.], das (trockene) Heu ist feucht geworden (palicis mitrs), was besonders beim Sonnenuntergang geschieht. pamērcē šinī šķidrumā pirkstus, lai atmīt LP. V, 156. aplaisti sade̦gušuo cepeti, gan tas atmitīs labu labais LP. VI, 702. atmitis laiks, Tauwetter; krē̦sli atmīt, die Stühle gehen aus dem Leim in der Feuchtigkeit U. [in dieser Bedeutung zu mitrs];

2) wieder zur Leibesfülle kommen, sich auffüttern:
tas tagad ir labi atmitis;

3) Ablager haben
L.

Avots: ME I, 178


atmitēties

[atmitēties, intr., ablassen: kate̦rs nuo grē̦kiem atmitās Manz. Post. II, 59.]

Avots: ME I, 178



atplaikšķīties

atplaikšķîtiês, atplàiksnîtiês 2 -snê- tiês, sich zerstreuen (von Wolken), schwinden, wieder sonnig werden, wie der hell werden, zum Vorschein kommen: izlijušie lietus debeši ap mēnesi sāka atplaiksnīties. [uz vakaru laiks atplaiksnījās Lisohn.] drūma vīra krūtīs bij atplaiksnījusēs pavasaras saulīte Līb. 50. piepeži nuo viņa acīm atplaikšķījās kā migla Blaum. meitenītei ģīmītis atplaiksnījās A. IX, 1, 349. acis atplaiksnās. sārtums atplaiksnnījās viņas sejā Niedra. krusti tikkuo manāmi atplaiksnījās nuo tumsas A. XI, 47.

Avots: ME I, 182


atpūst

atpùst (li. atpũsti), tr.,

1) herwehen, herblasen:
kāds vējš od. ve̦lns tevi atpūtis šurp?

2) wegblasen:
pienu atpūst, die Sahne von der Milch wegblasen;

3) blasend abkühlen:
putru, vārītu pienu atpūst. Refl. -tiês,

1) sich erholen:
apsēduos, atpūtuos BW. 13270;

2) Atem schöpfen:
spēju tik knapi vēl atpūsties Dünsb. 254. atpùšanâs, die Erholung.

Avots: ME I, 183


atradības

atradĩbas, Pl. t.,

1) Finderlohn:
man jau tev jāduod tā kā atradības Aps. IV, 5. es paģērēšu lielas atradības Blaum.;

2) [im Infl. nach U. auch: der Fund
]; so auch BW. 33140: es uzgāju (Var.: atradu) atradības (Var.: atradnīti).

Avots: ME I, 183


atraut

atraût li. atráuti], (atŗaut St., U.), tr.,

1) wegreissen, entreissen, entziehen:
mājiņa stāvēja nuostāk nuo sādžas, it kā būtu atrauta nuo māju rindas Vēr. II, 152. atrauj viņu ve̦lns od. deviņi ve̦lni, hol ihn der Teufel BW. 7002. kad tev tavu tiesu atrauj, tad ņemi pats pa jē̦ram LP. VII, 865. atraut savu ruoku nuo... RSk. II, 92.; gājējam algu. kumuosu nuo savas mutes e̦smu atrāvuse Blaum., sich am Munde absparen. raganas atraujuot guovīm pienu Etn. IV, 71;

2) zurückreissen, zurückziehen, zurücknehmen:
zirgam galvu atraut, den Kopf des Pferdes zurückreissen und ihn so anbinden Ar.; ziemeļakaŗš atrāva visu, kas bij panākts, ar gabalu atpakaļ Kundz. kungi atrauj savu apsuolījumu BW. VII, 1025;

3) herziehen, herbringen:
kas tevi šurp atrāvis?

4) auf-, losreissen:
durvis LP. VI, 575, svārkus. Refl. -tiês,

1) sich losreissen, trennen, sich entziehen, sich losmachen:
kundze nuo viņa atrāvusies Vēr. I, 1191. vīri var dažkārt nuo saimnieka darbiem atrauties Etn. III, 75;

2) sich zurückziehen, zurück-, fernbleilen, ablassen, aufgeben:
guovs atrāvusies nuo saites. ej māsiņa, atraujies, zieh dich zurück BW. 14890. atraunies, nelietīt, weiche, du Taugenichts BW. 12698. un tu neatrāvies nuo manis? Rain. zirgs bij kādu gabaliņu atrāvies, war zurückgeblieben Kaudz. M. minē̦tā dienā nekādā ziņā neatraujies, bleibe nicht fern. atrautiês nuo ierašas, eine Gewohnheit aufgeben LP. VII, 317. neatrauties nuo savām duomām, sich in seinem Gedankengange nicht stören lassen Kaudz. M.

Kļūdu labojums:
BW. VII, 1025 = LP. VII, 1025
teikums '' guovs atrāvusies nuo saites'' jāpārceļ 1. nozīmes nodalījumā. - Der Satz '' guovs atrāvusies nuo saites'' ist unter 1) zu versetzen

Avots: ME I, 185


atritināt

atritinât,

1) fact., entrollen, loswickeln:
mazu papīra vīstuoklīti Purap.;

2) sich loswickeln, sich lösen, sich entfalien:
viņa skurināja dvieli, lai tas atritinātuos Blaum. pamazām sāka režģis atritināties Purap. dienas citpakaļ citas atritinājās nuo lielā mūžības kamuoļa Līb. kāzas atritinājās (cf. atrisināties) īstā ve̦claiku spuožumā Degl.

Avots: ME I, 186


atsalt

atsalˆt [li. atšáli], intr., inch.,

1) wieder kalt werden, frieren:
kad atsals, būs labs ceļš;

2) abfrieren:
šuorīt mūs māsi atsala ausis BW. 24803, 4;

3) kuhl, gleichgiltig werden:
viņi pamazām nuo viņas atsala Blaum. Ruozītis visu nedēļu bija pret Paulīni kā atsalis A. XVIII, 301. Emmiņa man skuolā iedama tīri atsaluse nuo darba Etn. I, 45. Subst. atsalums, die Abkühlung, Gleichgiltigkeit: viņa nevarēja saprast savu atsalumu pret Jāni A. XVII, 492.

Kļūdu labojums:
mūs māsi = mūs[u] māsi

Avots: ME I, 188


atšautīt

atšàutît, tr., zurückschlagen, zurückblasen: atšauti putas uz malu, lai var iesmelt Bers., Erlaa, Lub.

Avots: ME I, 200


atsist

atsist, tr.,

1) ab-, wegschlagen:
mizu LP. VII, 961. ļaudis atsita vilkam vienu kāju LP. V, 171; übertr., abspenstig machen: R. atsit viņam Cielaviņu JR. IV, 109;

2) schlagend verjagen:
ve̦lns atsita visus ļaudis nuost nuo kaudzes LP. VII, 771;

3) zurückschlagen:
svārku stūri. atsist šķēpus, parieren Antr. II, 41;

4) schmecken nach etw.:
atsist rūgtumu, einen bitteren Geschmack haben. vīna upe lejā te̦k, me̦dutiņu atsizdama BW. 25950, 1. Refl. -tiês,

1) schlagen, stossen, dringen an etw.:
sniega mutuļi atsitas luodziņa rūtēs JR. IV, 76. viņam kāja atsitās Vēr. II, 225. tev ausīs atsitas dažādas skaņas Vēr. I, 1457;

2) sich wiederholen, wiederkehren:
kas reiz izgulējis plaušu karsuoni, tam tas viegli atsitas SDP. VIII, 57;

3) sich jäh zurückwenden:
zirgs bij atsities atpakaļ; umschlagen (vom Winde und Wetter): vējš atsities uz ziemeļiem. vienu dienu atsitās bulagaiss LP. V, 236. [šuodien tāda skaista diena atsitusēs Austr. M. z. 69];

4) geraten nach jem., gew. ähnlich sein jem.,
it dem Lok., seltener mit iekš und pēc: dē̦ls ir atsities tē̦vā Etn. II, 16 (iekš, pēc tē̦va). viņš bija tē̦va sejā tsities Blaum. [kristāmais bē̦rns atsituoties turē̦tāja dabā Erlaa.] arnika zied dze̦lte̦niem ziediem, kuŗi atsitas cūkpieņu izskatā Etn. III, 6. abesīnieši krāsā dze̦lte̦nbrūni, mazuliet atszdamies sarkanumā Konv. 2 3, is Rötliche überspielend. Zuweilen auch das Aktiv so: viņš vairāk atsit mātē A. VIII, 1, 70;

5) anwandeln, berühren:
svētdienās tai it riebīgi atsitās, kad viņas vīrs nuosvieda savas drēbes Lautb., wurde sie sehr unangenehm berührt;

6) bis zum Überdruss schlagen:
atsitušies, atsitušies, vēl tā dzīva vazājas BW. 12878.

Avots: ME I, 190


atšķīt

atšķīt, abpflücken, abblatten: a. lapas, zarus.

Avots: EH I, 174


atšļukt

atšļukt, intr., zurücksinken, sinken, zurück-, hinfallen: viņš bezspēcīgi atšļūk uz kādu akmeni Asp. R. VII, 39. viņa atšļuka sē̦du Blaum. [lai atšļūk duŗamais BW. VI, 35525 var.]. mani spē̦ki pagurst... ruokas atšļūk. ruokas atšļuka vaļā, die Hände gingen los.

Avots: ME I, 202


atsmirdēt

atsmir̂dêt: ķipluoki atsmirdējuši līdz šejienei, der Geruch des Knoblauchs hat sich bis hierher verbreilet.

Avots: EH I, 168


atspīdināt

atspîdinât,

1) "von neuem blank machen, glänzen machen"
Vīt.;

2) (Licht) reflektieren:
"balsnēja sejä nerāda vis tikai drusku baltuma, bet gan atspīdina šuo īpašību vis˙cauri ādai un nuo katras vietiņas Etn. III, 166.

Avots: EH I, 169


atstāt

atstât,

1): viņš bija slims un ne suoli neatstāja pār sava dzīvuokļa slieksni Deglavs Rīga II, 1, 491;

2): kad pārē̦das, tad pulka guovju atstāj Frauenb.;

3) atstāt Salisb.: a. sievu BielU.; ‡

4) überlassen, anheimstellen:
tas tiek atstāts pilnīgi viņam pašam. Refl. -tiês,

1) ablassen, nachdem man einem zu nahe auf den Leib gekommen ist
BielU.; ‡

4) stehen bleiben, anhalten
(intr.), Halt machen; ins Stocken geraten.

Avots: EH I, 171


atsviest

atsviêst, tr., weg-, hinwerfen: viņš ar nicināšanu tiem naudu vai sviedin atsvieda Vēr. I, 907. Refl. -tiês,

1) sich schnell umdrehen, sich zurückwerfen:
tē̦vs atsviedās gultā atpakaļ Blaum.;

2) sich mutwillig von jem. lossagen
U. Subst. atsviêdiens, der Rück-, Gegenschwung beim Schaukeln.

Avots: ME I, 200


atsvīst

atsvîst, tagen: laimi zaudēt līdz ar gaismas atsvīšanu Blaum.

Avots: ME I, 200


attipāt

attipât, intr., hertrippeln: e̦smu nuo stancijas kājām vien attipājis Blaum.

Avots: ME I, 205


attirgus

attìrgus, der Nachmarkt: četrdesmit kapeikas iet nuost par attirgus dienu pusdienām Blaum.

Avots: ME I, 205


atvārsne

atvārsne, Demin. -īte, ein weisser Streifen am blauen Himmel N. - Schwnb.

Avots: ME I, 208


atvasa

atvasa [um Libau], atvase [um Neuenburg, Sauken, Üxkül, Wolmar, Peterskapelle], atvasis, auch (Plur.) atvaršas Kawall n. U. (li. atvašà, [atvašė LtT. II, 9], Wurzelschössling, Sprössling: kuplas auga atvasītes Ar. 342. sūras manas asariņas kā apsītes atvasītes Ar. 174. Sprw.: kāda sakne, tāda atvasa. ve̦cas cilts atvase, der Sprössling eines alten Geschlechts A. XX, 210. tas teica savām atvasītēm (Töchtern) Alm. [Weiterhin zu li. nakvaša "Brunelle", vešlùs "üppig, fett" nach Būga LtT. II, 9, und vielleicht auch zu le. vasa (urspr. "fett"?) zeme U. "Land mit Untergrund von blauem Lehm". Balt. veš- vielleicht aus ide. u̯eg̑-s- (wozu man auch ahd. wahsan "wachsen" u. a. stellen könnte), das neben ide. u̯eg-s- (wozu av. vaxšaiti "lässt wachsen") vorgekommen sein kann.]

Avots: ME I, 207


atvilktne

atvilktne, die Schieblade: viņš atve̦lk kumuodes atvilktni Blaum.

Avots: ME I, 211


atzailis

atzailis Schujen, eine grünere Stelle der Winter saat (im Frühling und im Herbst) oder (im Frühling) von Grasplätzen. [Wohl mit Ablautengleisung zu atzelˆt; etwa zuw Part. atzēlis wie z. B. aizsainis zum Part. aizsejis.]

Avots: ME I, 212


atzvilt

atzvilˆt C., intr., sich zurücklegen, zurücksinken: puisis atzvila kā bezspēcīgs pret skapi Blaum. Sk. 191.

Avots: ME I, 213


auglis

aûglis,

1): slikti augļi BW. 9017;

2) vēja a., die Leibesfrucht, welche vor Ablauf der halben Schwangerschafts zeit geboren wird
Salis: dažreiz bez kāda sitiena izme̦tas - tik˙pat cilvē̦kam, vai kustuoņam, tuo sauc pa[r] vēja augli; ka[d] ir puslaiks pāri, ta[d] nesauc par vēja augli.

Avots: EH I, 184



aumaši

àumaši (unter àumašām): a. (mit àu 2 ) blags bērnene N.-Rosen n. FBR. VIII, 48. man ir a. karsts N.-Laitzen n. FBR. VIII, 49.

Avots: EH I, 187


auns

àuns,

1): balts auniņš BW. 30703, 13 var. raguotu aunu 19194; ‡

4) Demin. auniņš, eine Art Blasinstrument:
nuo Jurģu tirgus pārve̦stuos auniņus, pīlītes un citus pūšamuos Janš. Dzimtene V, 312.

Avots: EH I, 187


aurēt

aũrêt,

2): auch Kaugurciems, Salis, Siuxt - laut rufen;

3): zaķi aurē Siuxt. Refl. -tiês,

4) um die Wette blasen oder heulen:
mums jaiet vēl aurēties Pas. VIII, 447.

Avots: EH I, 187


aurēt

aũrêt, [aûrêt Kr.], aũruôt, aũr'ât Jan., intr., u. tr.,

1) das Jagdhorn blasen; jagen
(zaķus), eine Klapperjagd halten Mag. III, 1, 103, Salisb. n. U. und in N. - Schwaneb.;

2) heulen, rufen, zurufen:
vējš auro pa skursteni. vilks (LP. IV, 229), pūce (IV, 120), vē̦tra un putenis aurē Vēr. II, 1050. dē̦ls aurējis tē̦vu palīgā LP. V, 343. aurējams rags, das Jagdhorn Ruj. n. U. dejuotāji uzsāk deju ar klaburiem, dziesmām un auruošanu Antr. II, 111;

3) aũruot, einander inder Brunstzeit anlocken, sich begatten (von Tieren, auch von Menschen):
nu būs laba auruošana BW. 3336, 3;

4) tändeln, scherzen, lärmen:
puiši ar meitām auruo Lös. Etn. III, 146. Refl. -tiês,

1) heftig heulen:
vējš aurējas;

2) einander zurufen:
tad kuopā aurēsimies;

3) heulend, schreiend, miauend in der Brunstzeit einander anlocken, sich begatten:
[saimnieki aurējās BW. 35195, 2; stallī (bija panāksni) auruoties 34904]; kaķi aurējas (Lasd.); kaķi, suņi, zaķi auruojas AP., Lös. Etn. III, 146. aurētājs, einer, der ein Jagdhorn bläst, heult, ruft LP. I, 163. [Zu aura.]

Avots: ME I, 225, 226


aurnieks

aũrnieks, der Jagdhornbläser; ein blasender Jäger Ruj. n. U.

Avots: ME I, 226


auss

àuss, -s, Gen. Pl. ausu und aušu, Demin. ausiņa, gew. austiņa (li. ausìs, apr. Acc. Pl. āusins, [slav. uxo, got. auso', ir. au, o', lat. auris "Ohr", av. Nom. Du. uši "Ohren" u. a. s. Walde Wrtb. 2 76 u˙a.]), das Ohr,

1) eig.: gaŗas, kurlas, lielas, mazas, platas, strupas ausis; gestützte Ohren;
cf. die Komp. gaŗausis, kurlausis, platausis, strupausis; ausis kā lemeši, von grossen Ohren BW. 2381;

2) der Teil st. des Ganzen:
likt ausi gar zemi, sich hinlegen;

3) ohrförmige Gegenstände:

a) ausis, Ohrklappen an einer Mütze;

b) die an den Enden der zu Flössern zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher
Etn. IV, 61, auch acis genannt Etn. IV, 62;

c) aušu kuoks, das Querhoz, in welchem bei Flössern das Steuerruder liegt
(U.);

d) stabam ausis jāizcē̦rt, die Spitze des Pfostens muss gabelförmig ausgehauen werden;
vē̦cmātes ausis, Ohrlöffel, Stachelschwamm (Hydnum auriscalpium L.) RKr. II, 72;

e) ein Einschnitt am Beile unterhalb des Stieles
A. XI, 171;

f) die Enden eines Taschenmesserstiehles, die die Klinge festhalten:
nāža ģelzis ausīs sāk klidzēt Naud., J. Kaln.;

g) vēžu, zaķu auss, Convallaria majalis (Mag.IV, 2, 40); [

h) "ausis" haben auch Pflugscharen,"die rechte Pflugschar nach rechts, die linke nach links - eine Verbreiterung am oboren Ende, deren Spitze ein wenig nach oben gebogen ist",
s. Bielenstein Holzb. 471;

i) in Stelp. sei auss auch das Stielloch einer Mistgabel];

4) als Subj. im Nom.: kviekuse, ausis lai aizkrīt od. krīt cieti LP. V, 93; VI, 781. ausis atdarās, dimd, džingst, skan, žvingst, sausen, brausen, klingen.
vai tev stāstuot nekust ausis? Aps. VII, 14, pflegt man zu fragen, wenn jem. etwas übertreibt, od. viņš me̦luo, ka ausis kust. ausis nuoļe̦kušas, nuoļutušas BW. 1584, hängen herab. runā tā, ka ausis svilst Ad. 76, brennen. a. te̦k Etn. III, 160, fliessen;

5) als Obj. im Acc. od. nach negierten Verben im Gen.: ausis aizturēt od. cieti turēt, zuhalten.
neceļ od. nepaceļ ne ausi od. ausu, aušu augšā, würdigt keiner Aufmerksamkeit; ausis sacelt, šķibīt (Grünh.), spitzen; a. stāvu sasliet, die Ohren spitzen und recken; a. nuokārt, nuolaist, die Ohrren hängen, sinken lassen; ausi pagriezt, pie; šķiebt (Dok. A.), zusenden, leihen; skurināt BW. 7526, schütteln; turēt ausi, Gehör haben Infl. n. A. XX, 471. bandenieku ve̦ci puiši saceļ ausis kā lemešus BW. 470. es tai devu labu rītu; tā ne ausis nepagrieza BW. 15799;

6) im Lok.: von weichen, feinen, angenehm berührenden Gegenständen sagt der Lette lobend, dass man sie ins Ohr stopfen kann:
vilna, smalka drēbe, ka var ausī bāzt MWM. II, 569. kad viņam kuo teic, tas ir kā dieva ausī Mag. XIII, 64, er ist zuverlässig, verschwiegen. lai dievs duod: nuo tavas mutes dieva ausī od. ausīs, möge dein guter Wunsch bei Gott Erhörung finden. dzīvuot kā dieva ausī, seltener pa dieva ausi MWM.III, 107, herrlich und in Freuden leben, oft mit bem Zusatz laimīgs: dzīvuoja laimīgs kā dieva ausī LP. VII, 933; so auch aizmigt, gulēt kā dieva ausī, sanft, schön einschlafen, schlafen LP. IV, 99. Änlich dzīvuot kā peles ausī od. pa peles ausi, glücklich, gemütlich leben Dok. A. 10; LP. VI, 393. atgadījums nācis citiem ausīs, zu Ohren kommen LP. III, 101; Etn. IV, 84. iečukstēt, bļaut, kliegt, saukt ausī, ins Ohr flüstern, schreien LP. II, 17; Etn. III, 11. ja tu viņam par šituo vienu vārdiņu iepūtīsi ausīs... Vēr. I, 521. manās ausīs žē̦li skan mīļās dziesma Aus. I, 15;

7) im Dat. - Instr.; ausīm zur Verstärkung von dzirdēt: vainuo ļaudis tuo meitiņu, man ausīm dzirduot BW. 9006; klausīties abām ausīm, mit beiden Ohren,
d. h. aufmerksam hören;

8) abhängig von Präp.: kasīt aiz ausīm, sich hinter den Ohren kratzen
LP. VI, 264. lieci tuo labi aiz auss, schreibe das hinters Ohr. Sprw.: tev vēl slapjš aiz ausīm "hinter den Ohren noch nicht trocken". Sprw.: vai tu bez ausīm? Bist du taub? tāds truoksnis, ka caur ausīm iet, es ist ein ohrenzerreissender Lärm; gar od. par ausīm cirst, duot, gāzt, kŗaut, smelt, spert, vilkt, zvelt, eins an die Ohren geben, hinters Ohr schlagen. tāds pat plikadīda, parāduos līdz ausīm, steckt in Schulden bis über die Ohren Alm. viņam mute līdz ausīm, er nimmt sich den Mund voll LP. IV, 47, 152. vārgulim ir labības vai līdz ausīm, vollauf. pa vienu ausi iekšā, pa uotru ārā, das geht bei ihm in ein Ohr hinein und aus dem andern hinaus. likties uz ausi od. uz auss, sich aufs Ohr legen, um zu schlafen LP. IV, 129, Etn. III, 32; auch likties uz kreisuo ausi LP. I, 169. guli vien uz ausīm, liege nur auf den Ohren, d. h. sei nur unaufmerksam SP. uz ausīm es nekad nesēdu, auf den Ohren sitze ich nie, d. h. ich höre A. XIX, 29; Blaum. 34;

9) im Gen., itin kā tai nebūtu ne aušu, ne acu A. XII, 30. visi ausu gali viņai sārtuojās, ihre Ohrenspitzen wurden rot
Degl. pa ausu galiem od. galam dzirdēt, sadzirdēt, ungenau, nur halbwegs etw. hören, in Erfahrung bringen.

Kļūdu labojums:
strupas ausis; getützte Ohren: = strupas (gestutzte) Ohren
nuoļe̦kušas, nuoļutušas = nuoļutušas, nuoļe̦kušas
runā tā, kā = runā tâ, ka
pie; šķiebt = piešķiebt
bandenieku = rendinieku

Avots: ME I, 227, 228


azbars

azbars,

1): auch Baltinow n. FBR. XI, 127, Pilda n. FBR. XIII, 47, Warkl, n. FBR. XI, 102, Borchow, Skaista, Zaļmuiža, ozbers Zaļmuiža n. Latv. Saule 1924, S. 168, Cibla: vakareņās vārīsim azbara putru Warkl.;

2) = àizbars 4 NB. n. Latv. Saule 1924, S. 170.

Avots: EH I, 191


āzis

âzis (li. ožỹs "Ziegenbock", ožkà "Ziege", apr. wosse "Ziege", wosux "Bock"),

1) der Ziegenbock; Demin.
âzẽ̦ns, âzĩtis, âzulē̦ns, âzlē̦ns A. XII, 92, verächtlich âželis LP. VII, 499. āžuos iet (von der Begattung der Ziegen), sich begatten. Sprw.: kas āzi cels par dārznieku "wer wird den Bock zum Gärtner machen". ve̦cam āzim stīvi ragi, von dem Eigensinn, von der Ungefügigkeit des Alters. palaižas kā āzis uz saviem ragiem, von der Überschätzung eigener Kraft. savilkušies kā izpe̦ldē̦ti āži, nach einem unangenehmen, niederdrückenden Erlebnis. āzi od. āžus dīrāt, kaut, plēst, āžu ādas spīlēt, n. U. auch āžus durt, ar āžu ādām braukt, euphem. für vomieren, erbrechen. taisns kā āžu rags (scherzhaft). āža od. āžu rags, Bockshorn, auch ein beliebtes Blaseinstrument. grē̦ku āzis, der Sündenbock;

2) ein schlechtes Pferd:
manis dēļ, Annēnieši, savus āžus nejūdziet BW. 10259. vai bij zirgs vai nebija, vai baltais āžulē̦ns BW. 14378;

3) âzĩtis der Holz - Sägebock der Säger
JR. IV, 87; das Gestell unter einem Rahmen: uz āzīšiem rāmis Stari II, 165;

4) der Eisbock, Eisbrecher im Flusse;
āži nach Spr. auch ein Holzwehr im Fluss;

5) âži, âzīši, die Dachreiter, die Kreuzhölzer auf dem Firste des Daches, auch die unterste abgestützte Reihe der Strohbündel des Strohdaches, sonst
vistiņas;

6) Klötzchen zum Aufhängen der Weberhefteln
A. XI, 84; nach Etn. IV, 145 ist āzis auch eine Vorrichtung an Fischerböten, auf die man beim Fischen die Netzstricke windet; [nach U. auch Schliesshaken, Klinkhaken];

7) âžu od. âža luoki, Dreizack, Salzbinse (Triglochin L.)
RKr. II, 79, Juncus n. Konv. 2 647;

8) kļava azītis = kļava auglis PS.,;

9) pē̦rkuoņa āzis od. dievāzis, ķikuts, Bekassine, (Ascalopax gallinago L.)
RKr. VIII, 97, n. Aps. dieva-āzis, der Storch A. XVI, 884. [Zu ksl. azno "Fell", ai. ajá-ḥ "Bock", ajā "Ziege", phl. azag "Ziege", air. ag allad "wilder Bock", s. Zubatý AfslPh. XVI, 396, Fick Wrtb. I 4, 2, Leumann Wrtb. 10, Berneker Wrtb. 35 f., Trautmann Wrtb. 22.]

Kļūdu labojums:
7): Konv. 2 647 = Konv. 1 647

Avots: ME I, 246


bačiņas

bačiņas: auch Behnen, Frauenb. (hier: in Milch gekochte Beetenblätter), Siuxt(hier: eine Speise aus Beeten- und Meldenblattern und Grütze); bačiņi, Beetensuppe Grenzhof.

Avots: EH I, 197


baigums

baigums, die Angst: neizsakāms baigums pārņēma viņu Blaum.

Avots: ME I, 250


baka

I baka (> ostle. boka) Laitzen und N.-Rosen n. FBR. VIII, 29. Cibla, Mahlup, = be̦ka 1.

Avots: EH I, 199


bakas

bakas, die Pocken, Blattern; vēja bakas, Windpocken; [baku pūte, die Blatter, Pocke Spr.]; bakas likt, impfen. [Nebst estn. pokk und liv. bok aus dem Germanischen; Mancelius gibt dafür noch pockas.]

Avots: ME I, 252


bālata

bàlata 2 , ein blasser, nagerer, kränklicher Mensch Bers.

Avots: ME I, 271


bālēns

bàlē̦ns 2 [Lös.], Bers., AP., bàlene 2 Erlaa,

1) ein verwelktes, gelb (eig. blass) gewordenes, falbes Blatt einer Pflanze, namentlich des Kohls:
iesim dārzā bālē̦nu lasīt Sessw.; dievam bij par varu skaisti rāceņi, ve̦lnam tikai izdēdējuši laksti un sapuvuši bālē̦ni LP, VII, 1176;

2) ein basser Mensch
Lasd., AP.: mans Antuoniņš neē̦d ne˙kā, - tīri kā bālē̦ns Kaudz. M. 99.

Avots: ME I, 271


bālēt

bãlêt, [bàlêt C.], -u od. -ēju, -ēju, intr., inch., bleich, blass, fahl werden: bē̦rzu birze kalniņā vairāk bāl, ne zaļuo BW. 23687. vaigi bāl asarām BW. 3932. māsai bāl vaigu gali 21384, 4 zilajā tālē baltas dūjiņas bālē ("schimmern blass") Vēr. II, 51. sērdienītes vainaciņš nebālēja saulītē, cf. BW. 4831. Refl. -tiês, fahl, grau erscheinen, grauen, anbrechen (vom Tage): gaisma bālējas, der Tag graut Mag. XX, 3, 68.

Avots: ME I, 271



balināt

balinât (li. bãlinti "бѣлить"), fact.,

1) bleichen:
saule vairs nebalinās mūsu miežu laukus Kaudz. 79;

2) weiss, zart, rein machen
[vgl. Bielenstein Holzb. 440], putzen: es tuo savu bāleliņu kā gulbīti balināju BW. 16003, 1; aiz upītes balta meita, kas tuo baltu balināja 5375;

3) blank, scharf machen, schärfen:
izkapti BW. 28681, 2; im VL. sehr beliebt: zuobentiņu balināt, das Schwert schärfen, z. B. BW. 4261;

4) auf die Bleiche legen,
term. techn. neben tilinât: izklāj linus balināt; savilkt balināmuos aude̦klus. Refl. -ties,

1) bleichen, bleich werden:
aude̦kli līdz Jāņa dienai vien balinās (Var.: mazgājās, baluojās) BW. 32455, 3 var.

Avots: ME I, 254


bālināt

[bālinât,

1) nach U. gleichbed. mit balinât;

2) "(einen Menschen) blass werden lassen (durch schlechte Behandlung)"
Fehteln.]

Avots: ME I, 271


bāliņš

III bãliņš; bāleņš Strods Par. vōrdn. 60, Deminutivform zu bãls, blass, bleich.

Avots: EH I, 208




balot

baluôt [li. baluoti "blass werden" Niemi 1100],

1) tr., = balinât, bleichen:
dzīpariņus BW. 7121. liec, māmiņa, pūriņā nebaluotus linu kre̦klus 16541;

2) intr., bleichen, falb werden:
jau lapas baluoja MWM. III, 755. Refl. -ties, 1) gehörig bleichen, der bleichenden Wirkung der Sonne ausgesetzt sein: balti lini baluojās ezeriņa maliņā BW. 6852;

2) sich weiss, rein machen od. derartig werden:
Jāņa nakti ze̦lta rasa, tad aitiņas baluojās BW. 32455, 3.

Avots: ME I, 260


balotne

baluotne,

1) die Melde
Podsem, [Selburg], vgl. baluoda; [

2) ein welkes, fahles Pflanzenblatt
Warkhof, Kreuzb.].

Avots: ME I, 260


bālotne

bãluotne, hochle. bālūtne [mit ū aus uo?] Buschh.,

1) welkes, fahles Blatt einer Pflanze
(= bālē̦ns) AP., LP. VII, 1176;

2) bal˜tã bāl., Chenpodium album;

3) sarkanã bāl., Atripex Buschh.;

4) (auch bāluote), = balanda N. -Schwnb.;

5) ein bleiches kränkliches Weib
N. -Schwnb.

Avots: ME I, 272


bāls

bãls PS., Kand., [Wolm., Ruj., Dond., Selg.] bā`ls C., [AP.], blass, bleich: bāls kā līķis, kā drēbe. es e̦smu pavisam bāls, ich bin ganz blass (vor Trauer), ich bin traurig Kav. [Zunächst zu li. bolúoti "weiss schimmern". Mehrdeutig ist das ā in ai. bhālam "Glanz", bhāti "leuchtet", bhānam "das Leuchten", av. bāmyō "glänzend" und air. bán "weiss", sowie das a in arm. bal "Blässe". Neben dem ā von bāls findet man altes ē in slav. bělъ "weiss" und in an. bāl "Flamme". Das a in le. balts führt Persson Beitr. 569 1 auf altes o zurück, was möglich (vgl. Stokes Wrtb. 164), aber nicht sicher ist, vgl. (mit mehrdeutigen a) gr. φαλός· λευχός Hes. u. a., kymr. bal "weissgesichtig", engl. dial. ball "Pferd mit einer Blässe" u. a. Man findet also neben einander bhā-, bhē- und bhel-. Vgl. dazu Fick BB. II, 200 und Wrtb. III 4 , 267, Scheftelowitz BB. XXIX, 37, Schönberg KZ. XX, 446 f. Berneker Wrtb. I, 56 unh 70, Boisaq Dict. 1013 f. Walde Wrtb. 2 271 und 324, Torbiörnsson Liqmet. I, 72 f., Trautmann Wrtb. 29 f. u. a.]

Avots: ME I, 272


bālsnējs

bãlsnējs, blass, bleich: zē̦ns Apsk. I, 257; Janš.; auch: blond Naukschen.

Avots: ME I, 272


bālt

*bālt, -lstu, -lu, intr., inch., bleich, blass werden: aiz kuo mani vaigi bāla? BW. 9340. puisītis bālst līdz nāvei MWM. II, 414.

Avots: ME I, 272


balts

bal˜ts (li. báltas),

1) weiss:
baltais ābuoliņš, der Weissklee (Trifolium repens). Baltā jūŗa, das Baltische Meer. baltie braki od. ziedi, weisser Fluss. vēl mute balta ar mātes pienu BW. 16317. vēl jau tev balts aiz lūpas, du bist noch ein Milchbart. balti mati, weisses, blondes Haar, aber auch greises H. (= sirmi): mati balti kā ābeļu ziedi Aps. II, 46. baltā svētdiena, "weisser"Sonntag, der erste nach Ostern. balts drīz nuovazājas. kur me̦lnas namdurvis, tur baltas meitas! ne balts ne me̦lns, ne ce̦pts ne vārīts. nesacīja ne balta, ne melna. viņam nuoskrēja balts gar acīm, es ihm grün und blau vor den Augen. baltām acīm glūnēt, skatīties, mit grimmigen Blicken lauern, sehen, sodass das Weisse des Auges zu sehen ist: ar baltām acīm mēs drāzāmies tālāk Vēr. II, 72. baltu vien spļauj, er ist in grösster, schäumender Wut. viņš vai baltu spļāva MWM. VII, 884. baltais, Gott: atsacīties nuo baltā un palikt visu mūžu pie me̦lnā (beim Teufel) Etn. I, 107. baltie, die Weissen, d. h. Menschen kaukasischer Rasse. Vergleiche: balts kā drēbe, kā vilnas ē̦rkulis, kā kauls, kā piena puika, kā jūras putns, kā sniegs, kā muižnieks od. vācietis: nu bij balta kā muižniece (Var.: vāciete) BW. 13297, 7. sniega baltas villainītes 18516. Ironisch: balts kā speltes iekšpuse;

2) weiss, sauber, rein:
apvilkt baltu kreklu. nuomazgāt baltu muti. balta gāju sienu kastu, balta ganu pavadītu Ltd. 1223;

3) rein, frei von fremd artiger Beimischung, lauter, bloss:
tīri balti me̦li, lauter Lüge; skriet par baltu velti, ganz umsonst; un tīri kā par baltu brīnumu bija gadījies Aps. VII, 4;

4) hell, heiter, wolkenlos:
vakar bija balta diena BW. 2691. saulīt(e) balta te̦cē̦dama Ltd. 1939; saulīt(e) balta nuoiedama BW. 4384; šai baltā saulītē, in dieser Welt 12798; 27565. Fig.: baltas dienas, von Unglück nicht getrübte, glückliche Tage. vēl šuo baltu dienu, noch heutigen Tages; līdz šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag; cauru, baltu dienu, nakti strādāt, den ganzen Tag, die ganze Nacht arbeiten AP.; cauru baltu gabalu brēkt, ohne Aufhören schreien Mag. III, 1, 108, U.;

5) lieb, gut, wert
[änlich gebraucht man auch li. báltas und bulg. u. russ. бѣлъ, s. Lit. Mitt. III, 515]: ai baltā māmuliņa! mani balti bāleliņni aiz kalniņa klausījās BW. 463. vai, māsiņa, mīļa, balta. pasaulīte mīļa, balta; ai, saulīte, mīļa, balta Ar. 221;

6) blank,

a) vom Silbergelde:
neduošu pūriņu bez balta dāldeŗa BW. 16657. tē̦vs man deva baltu naudu 12392. sudraba rubuļi saukti par baltiem jeb cietiem Etn. IV, 150;

b) (vom Metall überhaupt) hell, glänzend, blank:
baltus piešus Ltd. 2372; balts zuobe̦ns, blankes, gezücktes Schwert;

7) blass, falb:
jau bē̦rziem baltas lapas BW. 14137; nuo kāpuostiem baltās lapas lasīt, die falben, verwelkten Blätter vom Kohl ablesen Etn. VI, 75; balta gaisma aust BW. 816;

8) weissglühend:
balta dzelzs, glühendes Eisen; nuodedzināt dzelzi baltu; auch: balts ķieģelis, ein eben nur rötlicher Ziegel U.;

9) weiss zufolge der Menge, der Fülle, reichlich:
baltas asaras raudāt, helle Tränen weinen. tam baltas asaras aumaļām plūda Laut. balts ūdens vien nāk zemē, es kommt ganz weiss vom Himmel herab, es regnet in Strömen. [Altes Verbaladjektiv zu *balt; vgl. bāls.]

Kļūdu labojums:
7): 14137 = 14137 1

Avots: ME I, 258


baltvēdere

bal˜tvêdere,

1) einen weissen Bauch habend, die Weissbauchige, Epith. des Eichhörnchens:
baltvēdere vāverīte BW. 2651;

2) Steinmarder
Dr.;

3) Schellente (Glaucion clangula L.)
Nat. XXXII, 238; Blassgans (Anser albifrons Pen.) RKr. VIII, 98;

4) Huflattich (Tussilago farfara L.)
Bers., RKr. II, 80, Gänse-Fingerkraut (Potentilla anserina L.) II, 76. bal˜tvêderiņi Neu-Bergfried, Ruhental u. a., Gänsekraut, Gänsefuss.

Kļūdu labojums:
Blassgans = Blessgans
aiz 4) jāiesprauž: Plur. baltvēderes, - Hinter 4) ist einzüfugen Plur. baltvēderes
RKr. II, 80 = RKr. VI, 80

Avots: ME I, 259


bālūksnējs

bãlûksnẽjs, etwas blass: bālūksnējs ģīmis Smilt., Bers., Lub.

Avots: ME I, 272


bālums

bãlums, die Blässe, die blasse, bleiche Farbe: kā tumšā alā vājš svecītes bālums spīd zinātnes stars Vēr.II, 236. vaigs līķa bālumā, leichenblass. bāluma kaite od. bālumkaite die Bleichsucht (Chlorosis). bāluma pusē mesties (nuo bailēm), erbleichen (vor Furcht) Etn. III, 1, 129.

Avots: ME I, 272


baļva

bàļva 2, hochle. für baļļa, z. B. in Adleenen, Buschh., auch schon in der Schriftsprache von Blaum. u. a. gebr.; fig. ein korpulenter Mensch, ein dickes Frauenzimmer: bij te baļva baŗuoj'sēs BW. 16737, 1.

Kļūdu labojums:
bij te baļva = bij tā baļva

Avots: ME I, 261


bālvaidzis

bãlvaîdzis, -dze, bleiche, blasse Wangen habend, Bletchgesicht: mēnestiņš, bālvaidzītis MWM. X, 347.

Avots: ME I, 272


balziens

bàlziêns PS., [bal`zienis 2 Gr. - Buschhof],

1) das Gebinde, welches die gegenüberstehenden
mietnes der beiden Schlittensohlen verbindet, [s. Bielenstein Holzb. 556];

2) Stützenverband am Pfluge.
[Einerseits zu bàltît, bàlsts, andrerseits zu belzt "stützen", balˆstît; der Unterschied in der Intonation scheint auf der Vermischung von zwei Wurzeln zu beruhen, die sich jetzt nicht mehr klar trennen lassen. Weiterhin wohl zu le. balsêties, balss 2, li. balženas od. balžiena "ein längebalken an der Egge", apr. balsinis "Kissen", pobalso "Pfühl", slowen. blazina "Querbaum des Schlittens, Rungstock, Dachbalken, Kissen", r. бóлозень "Beule", ai. upabàrhan+am und av. barǝziš "Polster", an. bolgenn "aufgeschwollen", got. balgs "Schlauch", ir. bolg "Sack", bolgaim "schwelle", u. a., s. Berneker Wrtb. I, 70 f., Torbiörnsson Liqmet. I, 73, Trautmann Apr. Spr. 310 und Wrtb. 25 f., Zupitza Germ. Gutt. 196, Fick Wrtb. III 4 , 268, Feist Wrtb, 2 57, Persson Beitr. 267, 799 2 und 849 1 .]

Avots: ME I, 260


bamba

bam̃ba (li. bámba "Nabel"),

1) = bumba, die Kugel
[Sinolen], der Ball;

2) ein Schlägel
Bers. [Wohl eine Lautgebärde gleich le. bum̃ba "Kugel", bimbulis "Kartoffel", li. bam̃balas "ein kleiner, dicker Knirps", bambti "пузатѣть", bumbulys "Steckrübe", poln. bąbel "Wasser- od. Seifenblase", schwed. dial. bamb "Wanst" resp. pampen "aufgedunsen", gr. πομφός "Brandblase" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 79, Prellwitz Wrtb. 2 360, Persson Beitr. 268, Petersson Ar. u. arm. Stud. 47 U. a.]

Avots: ME I, 261



bāšļi

bāšļi, das Zaubermittel (zu bâzt): vis˙stiprākiem pūšļuošanas vārdiemun bāšļiem par spīti, izrādījās par vajadzīgu Blaum.; Lös. Etn. III, 161.

Avots: ME I, 275


batviņi

batviņi,

1): in Auleja auch der Sing. batvinis;

2) in Milch oder Fett gekochte Beetenblatter
Oknist.

Avots: EH I, 206


baule

baule, das Bündel: sienu pārduod baulēm, ve̦zumiem, vaguoņiem Balss. [Wenn nicht entlehnt (etwa aus r. бау́лъ "Reisesekoffer" wohl zu poln. bula "Klumpern", ahd. paula "Blatter", got. ufbauljan "aufschwellen machen" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 100 und Flick Wrtb. III 4 , 276.]

Avots: ME I, 267


berbelis

berbelis Stelpenhof, einer, der schnell und undeutlich spricht. [Vgl. serb. br̀blati "schwatzen", ai. barbaraḥ "stammelnd", gr. βάρβαρος "nicht griechisch" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 107 f.]

Avots: ME I, 280


bērzlapa

bẽ̦rzlapa,

1): auch BW. 2842;

3) ein Birkenblatt:
nuodzeltēju ... kā dze̦ltana bērzlapiņa (Var.: bē̦rza lapa) BW. 23932 var.

Avots: EH I, 217


bestrs

be̦strs, be̦sts,

1) gewandt [?], stattlich:
be̦strs vīrs Etn. III, 130. be̦stri (brave, tüchtige) puiši, be̦stri (prächtig, vortrefflich) rudzi Westkurland. nuolasa pagastā visas be̦stākās meitas MWM. VII, 34, Lems., Treiden; [

2) be̦sts, gross, dick
Nabben. be̦strs zirgs Salis. Zu ai. bhastrā "Blasebalg"?].

Avots: ME I, 281


bezdēt

bezdêt, -u, -ēju (li. bezdė´ti), fisten. [Dazu als Nomen actionis bezdējiens BW. 35328, 1 od. bezdiens: laida gaŗu bezdieniņu (Var.: bezdējienu) BW. 34394. Dies baltische Werbum ist am ehesten eine Vermischung von pezd- (in la. pēdere und klruss. пездiти "furzen") und der Wurzel von ai. bhastrā "Blasebalg", bhasad- "After"; vgl. Bechtel Probl. 110, Güntert Reimw. 199 und Persson Beitr. 269 f. und 600.]

Avots: ME I, 283


bezlapains

bezlapaîns, bezlapu, blätterlos, blattlos: kuoks.

Avots: ME I, 284


biezs

bìezs,

1) dicht, gutschliessend, gedrängt, eng aneinander liegend
(Gegensatz: šķidrs, plāns): biezi krūmi, mati; bieza migla, krē̦sla, bārda; biezs aude̦kls; bieza putra od. biezputra, Dickgrütze; biezs krējums; biezais piens od. biezpiens: rūgušu pienu ielej katlā un vāra, līdz biezais (baltais) piens nuostājas virsū Etn. II, 137. asinis biezākas kâ ūdens Sprw. zemeņu ziedēja vai biezs. istabā dūmu stāvēja vai biezs, das Zimmer war voller Rauch. nu šuoruden gan jau kāzu būs vai biezs;

2) dick (synonym) mit re̦sns): bieza nie re̦sna) ziema, tiefer Winter, ein Winter, in welchem die Erde mit dicken Schneemassen bedeckt ist;
biezs, dlecīgs vīrs, ein dicker, breitschultriger Mann (Kaudz. M. 142); biezas krūtis Ar. 369. pats viņš biezs, it kâ nuobaruots (MWM. VIII, 42). grāmata 200 lapas bieza, ein 200 Seiten dickes Buch. biezs naudas maks, ein dicker, vollgespickter Geldbeutel. Fig. bieza āda, dickes Fell; biezas ausis, dicke, schwerhürige Ohren od. die nisht hüren wollen: tev biezas ausis; būtu labāki klausījies pamāti, būtu plānākas Plūd. LR. IV, 121. bieza galva, ein Kopf, der nichts begreift: e̦smu tâ aiz biezas galvas nuo lielceļa nuoklīdis Blaum.; esi ieņēmies biezu galvu Druva II, 771. bieza sirds, Heftigkeit (Walk n. U.). zirgs tāds biezs, das Pferd ist unempfindlich gegen die Schläge, ist faul. biezs vārds, ein grobes, unanständiges Wort: tagad es viņai sacīšu biezu vārdu, tai slampai R. A. Man unterscheidet in der Schriftsprache das Adverbium biezi dicht, von bieži oft: smalki vērpu, biezi audu BW. 7396. sēdiet biezi, kūmiņas, nestājiet starpas 1430. bieži pārskatīties, sich oft versehen. [Mundartlich bedeutet aber auch biezi: oft (z. B. in Nigr., Selg., Salis, Ruj.). Zu ai. bahú-h. "reichlich" (Superlativ bąhiṣ̌ṭha-ḥ), av. bązah- "Hühe, Tiefe", gr. παχύς "dick" und viell. an. binger "Haufen", ahd. bungo "Knolle"; vgl. Brugmann IF. IX, 346 ff., Zupitza Germ. Gutt. 177. Boisacq Dict. 753, Prellwitz BB. XXI, 286.]

Kļūdu labojums:
dickes Buch = starkes Buch

Avots: ME I, 306, 307


bīkšķēt

bīkšķêt, bīkšķinât,

1) poltern, klopfen
Spr.;

2) einen Lärm hervorbringen, änlich dem, der entsteht, wenn man barfuss über die Diele geht:
viņš, staigādams blakus istabā, visu vakaru bīkšķināja. nezin, kas tur virsējā stāvā nuotiek, staigā, ka bīkšķ vien Druw.

Avots: ME I, 303, 304


bilināt

bilinât, intr., blasen, brausen, pfeifen (vom Winde): vējš bilina, būs mīksts laiks. [Wohl nebst ahd. bullōn "heulen"(vom Winde) und an. bylja "dröhnen" zur Wurzel von bàlss und bilˆdêt.]

Avots: ME I, 296


binzolīte

binzuolīte (mit ostle uo aus ā?) Aahof "ein blaugrüner, glänzender Kafer".

Avots: EH I, 220


birbīne

[birbīne (li. birbỹnė), eine kleine Pfeife (zum Blasen) aus einem grühnen Roggenhalm Wainoden, Bahten, Ahswikken.]

Avots: ME I, 297


blāc

blãc, bla">bla˙dāks, [bļa˙dāks U.], bla">bla˙daũks, bla">bla˙dāc Widdrisch, onomatopoetisches Schallwort zur Bezeichnung des Fallens eines Gegenstandes, namentlich ins Wasser:2 šī blāc gar zemi LP. VII, 1061. atvarā viņš ievēlās kâ bla˙dāks Stari II, 114.

Avots: ME I, 310, 311



blāķis

blãķis,

1): nuo tīruma save̦stuo labību liek šķūnī lielās stirpās, kuo sauc par blaķi AP. ar se̦kumiem ņemj labību nuo ve̦zuma un me̦t uz blāķa ebenda. b. - siens, kuo sagrābj un sane̦s vienā vietā, lai žūtu Siuxt. siena blāķītis, ein länglicher Heuhaufe
Seyershof. trīs stumburus iesit zemē, kuokus uz stumburu zariem. krāmē labību virsū, - tas ir b. ebenda;

2): auch Lems., Seyershof.

Avots: EH I, 227


blāks

blāks! PV., Interjektion zur Bezeichnung des Schalles, der beim Fallen eines schweren Gegenstandes entsteht: blaks! nuogāzās zemē.

Avots: EH I, 227


blākšķēt

blākšķêt, ‡

2) = ‡ blākšêt 1 Ar., PV., (mit à 2 ) Saikava: (nuo mietu sitieniem siênas) blīkšķēja un blakšķēja Janš. Dzimtene III 2 , 200; ‡

3) faseln
(mit à 2 ) Saikava, = ‡ blākšêt 2 PV.: kuo nu tu blākšķi ziņas, neziņas! Saikava.

Avots: EH I, 227


blāva

I blãva, Demin. blāviņa, ein grosser, durch Schlag verursachter blauer Fleck am Leibe: dabūju tādu blāvu nuo zirga spēriena, ka bail redzēt Naud.; der Fleck [blâva 2 Weinsch.], die Lache: kurpnieks gulēja uz grīdas asins blāvā Tēv. ruokrakstā... zinu katru blāviņu. līdz pat mugurai bija viena pati dubļu blāva A. XVIII, 127. debess atspīd purva ūlens blāvā MWM. XI, 223. [tam ģīmī blāva (ein roter Fleck) Nigr. debesīs blāva ("sārtums") Nigr., Ekau. wohl zu blāvs.]

Avots: ME I, 312


blāvains

blãvains, fleckig, bläulich, matt: blāvainas dzijas, ungleich gefärbt, stellenweise dunkel, stellenweise hell Strautsel. [blāvains vaigs C.] materiālisma blãvainajā gaismā nevar uzplaukt miera zieds Vēr. II, 98. palika aiz dusmām zils un blāvains Etn. III, 130. [blāvans "blass" Bolwen; blãvans Pernigel, = duļķains.]

Avots: ME I, 312


blāve

I blāve, kleine Erhöhung des Zahnfleisches, Schwellen desselben beim Speichelflusse Ruj. n. U. [Entweder zu la. flāre "blasen" oder - wenn mit sekundärem ā wie in zâle (s. Le. Gr. 60) - nach Persson Beitr. 801 f. zu gr. φλέω "strotze" u. a.]

Avots: ME I, 312


blāveris

blāveris, Haarschnur, Hutbinde Manz., Elv.; bei L. dafür bļāveris, bļāvietis, blaues Seidenband. Dazu bļāvs L., zartes Seidenzeug als Flor, Band etc.

Avots: ME I, 312



blāvs

blãvs: blau PlKur., hellblau Krem. n. A. XI, 81; dabūt blāvu aci, durch einen Schlag einen blauen Fleck am Auge bekommen Strasden. -

1) vor "bläulich"
zu tilgen.

Avots: EH I, 227


blāvs

blãvs [Nabben, Roop],

1) bläulich, fahl, matt, unentschieden:
blāvi ziedi; [blāvas (= bālganas, nenuoteiktas krāsas) drēbes Treiden; blāva (hellgrau) migla Wolgunt]; blāvs gaišums, [blãva gaisma, Dämmerlicht PS., Ruj.]; blāva debess; blāva, zili pe̦lē̦ka leja MWM. IX, 613; uogles meta uz grīdu blāvu spīdumu. [kad cilvē̦ks ilgi slims gulējis, tad viņam ir"blâvas 2 "(= neskaidras) acis Stuhrhof.] blāva acs, ein Auge, wo das Weisse zu sehr hervortritt Dond. zilum blāva tu, Anniņa, bläulich fahl BW. 20129, 2; zila, blāva mūs māsiņa BW. 24339, 1. Rainis gebraucht das Wort blāvs in der Bedeutung "zart": blāvas krūtis, zarte Brust. Adv. blāvi: tie e̦ze̦rs zibēja blāvi, te tumsdams, te zalguodams Sudr. E. ē̦nas iet pār viņa blāvi bāluo ģīmi Druva I, 977. [Nach Prellwitz BB. XXV, 285 und Persson Beitr. 31 wohl entlehnt (aus mnd. blaw "blau, dunkel", woher wohl auch li. blāvas "палевый, половой" E. ).]

Kļūdu labojums:
mūs māsiņa = mūs[u] māsiņa

Avots: ME I, 312


blēņas

blèņas, selten blēņi BW. 7439 [auch bei Glück], Tändeleien, Possen, dumme Streiche, leeres Geschwätz, Unsinn, Schelmereien: dzied, māsiņa, blēņu dziesmas (nichtsnutzige Lieder, so wurden früher alle nichtgeistlichen Lieder genannt, so namentlich die Volkslieder). runā blēņu valuodiņas, dummes, albernes Zeug. labāk, brāļi, padziedam, nekā blēņas runājam. blēņu izruna, nichtige Ausrede; blēņu ticība, Aberglaubige; blēņu skuola, List, Ränke, Hexerei. nestāsti man blēņu pasakas, erzähle mir nicht Unsinn, blithblaue Geschichten. blēņu kulīte, maiss, blēņu kuopa (St.), ein Erzschelm, Possenreisser, Plappertasche. Sprw.: lien pa luogu, neplēsi jumtu, dari blēņas, neej zagt. ar blēņām nuokauties, blēņām paduoties, sich eitlem Tand hingeben. par niekiem tik daudz bažīties, blēņas. ka tik luopi nesaiet blēņās, wenn das Wieh nur nicht ins Kornfeld geht A. XX, 13. [Nach Froehde BB. XVII, 309, Prellwitz Wrtb, 2 491, Berneker Wrtb. I, 48 zu gr. φλήναφος "Geschwätz"; eher aber wohl nach Le. Gr. 162 aus blēdņas (zu blèdis), das man BW. 808, 2 var. (I, 856) findet. Dazu wohl auch li. blènis Liet. pas. II, 234.]

Avots: ME I, 314


blenkt

blen̂kt 2 [Dond.] -e̦ncu, encu,

1) gaffen:
kuo nu, Jānīt, tâ blenc? Kleinh.;

2) mit Mühe wahrnehmen, erblicken
Dond. [Vgl. blankstīt 1.]

Avots: ME I, 313


bliegums

bliêgums 2 Stuhrhof "blauer Lehm".]

Avots: ME I, 317


bliezt

II bliêzt, -žu, -zu,

1) schlagen
[mit C., PS., Lis., Salisb., Bers.], hauen (vgl. blaizît): zemnieks lai rauguot bliezt ar buozi sunim LP. VII, 483. viņš sev bliež ar pātagu, ka sūrst vien Druva II, 205;

Avots: ME I, 317


blīgzne

I blìgzne 2 [Bers., Laud.], blìgzna PS., [C., AP., Lis., Mar., Lös., Erlaa, Stockm., Warkhof, Bauske], blīksne, blīzma, blìzna [Ronneb., blîzna 2 Treiland Mat. 159], die Lorbeerweide (salix pentandra L.), in Festen n. RKr. II, 77 die Palmweide (salix caprea): sīkstu teicu blīgznas (Var.: blīzmas, blīznas, sogar blīžņa) ce̦lmu BW. 14811, 7. [blīgzna, blīgzne (mit gz aus zg) zu bližģêt; blīzma, blīzna zu blizêt; blīksne (mit ks aus sk) zu blaiskums; vgl. Bielenstein LSpr. I, 279 und Persson Beitr. 880 2 .]

Avots: ME I, 315, 316


blīgzne

[II blīgzne Erlaa n. U. blìgzni 2 Borschow, blaer Lehm. Wohl gleichfalls zu bližģêt].

Avots: ME I, 316


blija

blija: Glatteis., die feine, blanke Kruste auf der Schneeflache, die Frost nach feinem Tauregen bildet Dobl. n. BielU.

Avots: EH I, 229


blikstene

blikstene Kand. blikste̦ns Dond., = blakstiņš, Augenlid.

Avots: ME I, 315


blinstēt

[bliñstêt, -stu, -stēju "faulenzen" Naud.; vgl. blanstĩties.]

Avots: ME I, 315


blizas

blizas, die Trümmer: negaiss visu sakapās blizās LP. V, 363. [Zu blaizît? Vgl. blīznis.]

Avots: ME I, 315


blodīties

bluôdîties 2 [Dond., Wandsen], -uos, -ījuos, = blandities Lind. n. Mag. III, 3, 68, sich umhertreiben, zufolge eines bösen Gewissens keinen offenen Blick haben, sich schämen: saki nu, saki, kuo nu bluodies A. VIII, 1, 205; [Schlupfwinkel suchen zufolge eines bösen Gewissens Dond.; vgl. blenst 2, li. blandýtis "sich schämen" und aksl. blo,diti "irren".]

Avots: ME I, 319


blostīties

bluôstîties [Drsth.], -uos, -ījuos, trödeln, faulenzen: viņš tik bluostās vien Lub., Smilt. [Vgl. blanstīties.]

Avots: ME I, 319


bložs

bluožs [li. blandùs "bündig; nicht wässerig"], dicht, fest, kompakt: šķiedras tuop bluožas un zaudē savu valkanumu Vēr. II, 42 [Zu blîst.]

Avots: ME I, 319


bļurbēt

bļurbêt (li. bliurbėti "burbulēt"), -u, -ẽju,

1) (ein entsprechendes Geräusch hervorbringend) Blasen werfen
Dunika (mit ur̂ 2 ), OB., Rutzau: dīķī bļurbēja vien, kad iemeta akmeni Dunika. ūdens grapī jau bļurb ebenda, Rutzau. alus rūgstuot, kāpuosti skābstuot bļurb OB.;

2) schwatzen, faseln
Rutzau: kuo tu bļurbi! - Zur Bed. vgl. auchatbļur̂bêt 2 .

Avots: EH I, 234


bluzga

bluzga, bļuzga LP. VI, 475, kleine Stückchen, Fetzen, Trümmer: kad tikai ēdiens nesavārās bluzgā Siuxt. zirgs saplucis un savārījies bļuzgā LP. VI, 475. tilts aiziet ar visu kaŗa spēku bluzgu bluzgās straumei līdzi. [Zu blauzga].

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen):[zu

Avots: ME I, 318


blūzga

[II blûzga 2 Roop, blùzga 2 Bers., die sich ablösende Haut; die Spelze; zu blauzgas

Avots: ME I, 319


bluzināt

bluzinât, blinzeln: acis vien bluzināju BW. 34487, 1. [Zu blauzināt.]

Avots: ME I, 318



bremzēties

bremzêtiês Katzd., eingebildet, aufgeblasen sein, sich brüsten; vgl. etwa bramzêt.

Avots: ME I, 330


bresme

I bresme, eine Krankheit - eiterige Blasen auf dem Gesicht od. einem anderen Körperteil Siuxt. Vgl. bresmes und brese.

Avots: EH I, 240


brīnums

brĩnums,

1) die Verwunderung, das Erstaunen:
man brīnums od. man brīnums nākas, mit par od. selten ap od. mit einem abhäng. Satz mit ka, ich muss erstaunen: brīnums bija, brīnumiņš ap (gew. par) tām muižas meitiņām Ltd. 1723. pārbrauc mājā ar tādu ve̦zumu ze̦lta, ka brīnumi LP. IV, 3. saule le̦c un jājējs laistās, ka brīnumi. par brīnumu, gew. par brīnumiem, wunderbarer Weise, zum Erstaunen: nu - par brīnumiem - darbi labāki izde̦vušies LP. III, 83;

2) das Wunder, das Verwunderung eregt;
Sprw.: tas tāds brīnums kâ žīda tīrums. Im Ausrufe - vielfach in Verbindung mit d. Demonstrativ -, Possessivpronomen und dem Persoalpronomen der II. Pers.: brīnumi! kas par brīnumiem! tuos brīnumus! tavus brīnumus! tavu brīnumu! nu tu brīnumi od. brīnums! nu tu debess brīnumi! o des Wunders, was für Wunder! - In Verbindung mit Attrib., die alle den Begriff des Wunderbaren hervorheben: tīri kâ par baltu brīnumu bija gadījies Aps. kad tevi deviņi od. pieci brīnumi! LP. VI, 491. vai nav silti, tīri, zili brīnumi, hat man da nicht sein blaues Wunder! kad tev visi brīnumi izčibē̦tu! Als Obj.: brīnumus darīt, piedzīvuot, redzēt. Der Dat. - Instr. Pl. adverbial, wunderbar, wie ein Wunder: brīnumiem ruoze zied BW. 9415. brīnumiem (Var.: par brīnumu) es izaugu 14193,5. brīnumiem, pasakām aug māsiņa bāliņuos 5602. Die Genitivverbindungen, wie brīnuma dzīr,as, das Wunderfest, brīnuma civē̦ks, meita, ein Wundermensch, Wundermädchen, brīnuma kukainis, ein Wundertier, brīnuma ce̦pure, die Wundermütze, brīnuma dakteris, der Wunderarzt, brīnuma lieta, ein Wunderding u. s. w. konkurrieren, wie auch sonst, mit den entsprechenden Komposita: brīnumdzīr,as, brīnumcilvē̦ks u. s. w.: izauga mātei brīnuma meita. [Wohl von einem *brīns "verwundert" (gt; erstart?) abgeleitet; vielleicht zu gr. φρίξ (mit ī) "das Aufschaudern, Starren" und (?) sloven. brìna "Wachholder, Nadelholz" (wenn ursprünglich: etwas Starres.)]

Kļūdu labojums:
14193,5 = 14193

Avots: ME I, 334, 335


brodenis

bruôdenis [Kreuzb.], - bruôdiņš [AP.],

1) die kleine dreieckige Öffnung an jedem der beiden Dachfirst - Erdentüber dem Giebeldache
Bl. H. 17, [Kreuzb.]: viņš rādīja tai klēti, kur labība pa brudiņu kāpa laukā Blaum. dūmi, izdzīvojušies pa istabas augšu, vilkās pa abiem bruodiņiem laukā Kaudz.;

2) der Rücken, First des Daches
Etn. III, 130, U. [bruodiņš 2 nach Persson KZ. XXXIII, 292 und Beitr. 20 u. 587 zu ae. brant "steil, hoch" und le. briêst, dagegen nach Petersson IF. XXIV, 274 zu an. brandr "Balken, Brett". bruodiņš 1 dürfte enger mit le. bruôdi zu verbinden sein.]

Avots: ME I, 342


brukstalas

brukstalas, auch brukstuļi, brũkstalas, Gestrüpp, Strauchwerk; ausgehauene Stelle im Nadelwalde, wo junge Tannen und Fichten wachsen Nigr., überblaibsel vom Strauchwerk, biezi saauguši krūmi Konv. 1 293: rikšiem bēri es palaidu caur ābeļu brukstalām BW. 13501. suns izdzina ve̦cu meitu nuo tiem krūmu brukstuļiem (Volkslied aus Wandsen). [Zu bruks?] Vgl. brikstala.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): Konv. 1 293

Avots: ME I, 339


bružāt

bružât, - āju, [nach Wid. auch bružļât], bružināt Schwaneb., tr., reiben, [tragend abnutzen], streichen: divus dzelzs gabalus bružā vienu gar uotru JR. VII, 97. saimnieks gudruoja, siena kušķi ruokās bružādams R. Sk. II, 159. de̦gunu, kājas pie ādas bružāt Blaum. Refl. - tiês, sich reiben: cūkas bružājas ap ce̦lmu Niedra. atzveltņa uotrā pusē klaudzināja un bružājās Upītis, Sieviete 106. Vgl. li. brūžúoti "mit Geräusch scheuern".

Avots: ME I, 340, 341


brūzgas

[brùzgas 2, schaumblasen Saussen; brùzgalas 2 Warkhof, Bläschen auf dem Wasser, die beim Fallen der Regentropfen entstehen; brũzgas od. brũzgalas Salisb., die nach dem abzapfen des Biers nachgebliebene, mit Träbern (und Schaumblasen) durchsetzte Flüssigkeit. Zu r. бры́зги "всплески жидкости от толчка".]

Avots: ME I, 342


bruzgulēt

bruzgulêt Prl., Saikava, (hier auch reflexiv) Kalz., hörbar und liederlich (dazwischen die Luft hinausblasend) schlürfen (von Schweinen): sivē̦ns pa sili bruzgulē(jas).

Avots: EH I, 246


buca

buca: auch Pilda n. FBR. XIII, 42, PlKur., Cibla, Kaltenbr., Lixna, Wessen, Zaļm., Zvirgzdine.

Avots: EH I, 248


būdelis

būdelis, ‡

3) ein ärgerlicher, vor Zorn aufgeblasener Mensch
(mit ū) Lems., Wainsel: iet kâ b. sapūties. ve̦cais b. nāk, - nu bārsies atkal.

Avots: EH I, 257


būds

bùds 2 : auch Cibla, Warkl., Zaļm., Zvirgzdine, Pas. III, 424 (aus Atašiene); VII, 287; IX, 304 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 257


būdzīt

[bùdzît 2 Saussen oder] bûdzît [Bers., Laud.], jemand unablässlich od. mit Mühe antreiben: tik ilgi būdzīja, kamē̦r izbūdzīja gan uz ganiem Fest. Refl. - tiês:

1) sich drücken, drängen, schuppen
Erlaa: še pie šķūņa arī laikam kāds būdzījies Blaum.;

[2) bûdzîtiês, - dzuos, - dzījuos Bers., AP., mühsam (mit einer Arbeit) fertig werden, mühsam vorwärts streben;

3) Hokuspokus machen, Zauberei treiben:
kuo tur būdzies Erlaa].

Avots: ME I, 357


būka

II bũka [Lutringen, Nigr.], blaue Pflaume Tuckum, [Hasenp.], Zwetschge, kuoks ar ķiršiem un plūmēm līdzīgiem augļiem Gold., N. - Bartau n. Etn. II, 50. vilku būka, Hagebutte (rosa canina) Mag. IV, 2,50, RKr. III, 72, gew. vilku drīcekle.

Avots: ME I, 357, 358


buļba

bùļba 2 (unter bulbe): auch Auleja, Cibla, Skaista.

Avots: EH I, 252


buļbājs

bùļbājs 2 Auleja, (mit ul,ˆ) Zvirgzdine, der beblatterte Stengel einer Kartoffelpflanze.

Avots: EH I, 252


bullītis

bul˜lītis, Demin. von bul˜lis,

1) schlangenlauch, Rockenbolle (allium scorodoprasum L.);
auch Knoblauch (alium sativum) (vgl. Zēvers Izglīt. min. mēnešr. 1923, 536];

2) die Kartoffel
[Kolup u. a., auch buļļi RKr. XV, 109; vgl. Niedermann WuS VIII, 847.]: bullīšu muoze, Kartoffelbrei Edwahlen;

3) s.
bullis 3, 4, 5;

4) der Morgenstern
Mag. XX, 3,70;

5) Welle zum Aufdrehen der gewebten Leinwand
U.

Avots: ME I, 348


bumbulis

bumbulis, bumbuls MWM. X, 892, eine weiche Hervorraggung, Anschwellung, und zwar

1) eine Knolle, Wurzelknolle
[bum̃bulis Bächhof, Muremois u. a.]: puķe ar sakņu bumbuli Konv. 2 244. šiem augiem (dze̦guzenēm) ikkatram pa divi bumbuļiem. [bum̃bulis C., Ruj., Salis, Nigr., Lis. u. a., = bum̃baļa];

2) die Kartoffel:
dievs nuolaida bumbuli zemē; [vgl. Niedermann WuS. VIII, 87 f.];

3) der Knorr, ein knotiger Auswuchs am Baume
[bum̃bulis Wandsen]: bumbuļi uz alkšņu sāknēm;

4) die Beule
[bum̃bulis Ronneb.]: kāpēc Jēcītim bumbulis pierē BW. 20174;

5) die Blase:
apdzied savu maizes klaipu, savu piena bumbuliņu [?];

6) die Troddel, Franse:
lakatiņš ar maziem bumbulīšiem abuos galuos A. XX, 169;

7) auch sonstige Hervorragungen, Knöllchen, Knötchen, etwas Rundes, Aufgeblasenes überhaupt:
šīs šūniņas dažādi izveidojas, gan par gaŗiem pavedieniem, gan par bumbuļiem Vēr. II, 721. [bum̃bulīši ("Klümpchen") rūgušpienā Ruj., bumbulis 2 Warkhof "eine dickere Stelle".] vilnai de̦guot, ruodas uzpūsti uogļu bumbulīši Konv. 2 229. tautu meita bumbulīte BW. 33089,2. ej, vērsīt, bumbulīt BW. 29246. ir gan bumbulis šis te̦lē̦ns Mar. n. RKr. XV, 109;

3) (von Menschen) der Knirps:
vīra bumbulītis, bumbuliņš, der Knirps BW. 9397. Vgl˙li. bum̃bulas "knotenartige Verdickung, Kugel", bumbulỹs "Steckrübe", bumbolas "узел на бичѣ", [bumbur(i)s, bum̃ba. Nach Fröhde BB. I, 331, Uhlenbeck PBrB. XX, 327, Walde Wrtb. 2 101, Persson Beitr. 254 und 268 f. und Petersson IF. XXXIV, 236 bumbul - aus *bulbul - Wegen bumba und bumbur(i)s aber eher mit Berneker Wrtb. I, 79, Trautmann Wrtb. 39 und Niedermann Izgl. min. mēnešr, 1923, S. 855 als Ableitung von einer Lautgebärde bumb- aufzufassen].

Kļūdu labojums:
3) = 9)

Avots: ME I, 349, 350


burbekls

I bur̂be̦kls Warkl., ein unschöner Mensch, der gleichsam mit aufgeblasenen Wangen einhergeht. Zur Wurzel von burbulis II.

Avots: EH I, 254


burbēt

[bùrbêt 2 [Laud.],

1) murmeln;

[2) = bubinât 1 (von Pferden)
Bers.; bur̂binât 2, mit dem Maul im Wasser des Trogs nach Mehl suchend Wasserblasen hervorbringen Salis]. Refl. - tiês, sich murmelnd äussern: iekarsums burbinājas pusbalsī izteiktuos izteicienuos A. XII, 260. [Zu li. burbė´ti "ворчать, бормотать", osorb. bórbot "Gemurmeln" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 107.]

Avots: ME I, 352



burbulēt

bur̂bulêt, - ēju, bur̂buļuot (li. (burbuliúoti)

1) intr., Wasserblasen erzeugen:
un lejā strautiņš burbuļuo. azaids, lē̦ni burbuļuodams, kaktā vira A. XX, 648. ūdeņi burbulēja nuo augstām klints gravām zemē. klusām strautiņš burbulē Plūd. Llv. II, 339;

2) tr., sprudelnd bringen:
ak upīte, kad burbulēsi saldu miegu draugam MWM. VI, 172.

Avots: ME I, 352


burbulis

I bur̂bulis [PS., C., Wolm., Kr., Lis., Kreuzb., AP., Mar., Bers., Dond., Bächhof, Grünwald, Lemsal u. a. bùrbulis 2 K., Nerft], burbula N. - Schwb., Spr., [* burbuls (= li. bur̃bulas), erschlosen aus dem Demin. burbuliņš BW. 29720], eine Luftblase in einer Flüssigkeit, Wasserblase: apaļš mans kumeliņš kâ ūdens burbulītis BW. 29599; burbuļus mest, Wasserblasen erzeugen. ielīdīšu putras baļļiņā un uzmetīšuos par burbuli LP. VI, 147; ziepju b., Seifenblase. viss tik sapņu burbulis, viss tik burbuļu sapnis Zalkt. II, 57. Zu burbināt und li. burbė´ti "клокотать (о кипящей вод); кипѣть с гулом."

Avots: ME I, 352


burgulis

burgulis U., burgutiņa BW., die aufsteigende Wasserblase; [zu li. burgė´ti "бить ключем"].

Kļūdu labojums:
BW. = BW. 13595 var.

Avots: ME I, 353


burgzdala

burgzdala, burgzdula, burgzduliņš BW. 29720 var., die Wasserblase: kad lietus spēcīgi līst, tad nuo pilieniem ceļas burgzdalas Etn. III, 162. lietus piles, pielijušās pančkās krizdamas, meta burgzdulas Vīt. 14.

Avots: ME I, 353


burgzdoliņa

burgzduoliņa (erschlossen aus acc. pl. bo`rgzdūleņas BW. 19122, 2 var., aus Lixna), eine kleine Wasserblase.

Avots: EH I, 254


būris

II bũris,

1) ein Vogelbauer
U. u. a.;

2) ein Zelt
Golg.; ein schlecht gebauter Anbau wo der Wind durchblasen kann (mit ù 2 ) Saikava ("= -cenis"); ein Bretterverschlag für Schweine am Ende des laĩdars AP.; skuju bũris AP., = slietenis 1; eine Laubhütte Lis. (mit ù 2 ); žagaru būrī (Var.: būdā) BW. 21285, 1. Aus mnd. bûr "Bauer, Gehäuse".

Avots: EH I, 257


burvesti

burve̦sti, burvestība [Salisb., Kreuzb., Bers.; bur̃vestība Ruj.], die Zauberei: un paduodamies Līgas burve̦stiem Latv. viņa varē̦tu tuo burvestību ar spieģeli izmēģināt Blaum. šim kuokam ļaužu ticībā bija arī burvestības spē̦ks A. XII, 705.

Avots: ME I, 355


burzbalas

bùzrbalas 2, leichte Wasserblasen Mar. n. RKr. XV, 107.

Avots: ME I, 355


burzgulis

burzgulis, burzgula, burzgule BW. 24518,

1) die Wasserblase
[bùrzgulis 2 Laud., Bers., bur̂zgulis 2 Ruj., bur̂zgula Kreuzb.]: mīlestība ir kâ ziepju burzgulis Lautb. L. 100. ūdens vārīdamies sitās baltuos burzgulīšuos Stari I, 177. iet laiviņa pret laiviņu, burzguliņas (Var.: burzgaliņas, burzdaliņas, burskaliņas) mē̦tādamas BW. 19121, 1. kumeliņu kâ ūdeņa burzgulīti BW. 29981;

2) ein aufgeblasener, roher, grober Mensch:
viņš jau tāds burzgulis bija Niedra. Als Liebkosungswort: māsiņ, zelta burzgaliņa BW. 13611, 4;

[3) burzgulis Bers., ein Kind, das eine flüssige Speise nicht essen will und sie auspeit.
Vgl. etwa li. burzgė´ti "бренчать"].

Kļūdu labojums:
19121,1 = 19122,1 var.

Avots: ME I, 355, 356


buzgalas

buzgalas, Wasserblasen Warkl.

Avots: EH I, 256


bužu

bužu, - od. bužaruncis, ein blaues, streifiges Arbeitshemd Degl., Pērsietis.

Avots: ME I, 357


čagans

II čagans, flink, hurtig, munter Dond., Erlaa, [Praulen, AP., Schujen, Fehteln, gewandt Lösern]: čagana strādniece Blaum. viņš e̦suot diezgan čagans AP. viņa gāja vēl diezgan čagani MWM. VII, 161

Avots: ME I, 400


čapstināt

čapstinât A. IX, 1, 282, XI, 177, čâpstinât, čapstît Dond., čāpstît, -u, -īju, den Mund, die Lippen rasch und mit Geräusch öffnen und schliessen, jappen, schnappen: viņa čāpstināja muti kâ uz runāšanu taisīdamās A. XIII, 844. viņa čāpstina lūpām MWM. VIII, 242. kâ zivis sausā pēc e̦lpas čāpstīdami Blaum. Vgl. li. čapsė´ti "чмокать губами".]

Avots: ME I, 404


čārbls

čãrbls (?) Frauenb. "schlecht, untauglich": čārbla zeme.

Avots: EH I, 287


časkas

časkas Lasd., Fest., Stockm. Etn. II, 113, čaškas Druw., Bers., BW. 28062, 1, časnāki Naud., auch časnakas, schlechtes Korn, Hinterkorn, Nachbleibsel von gereinigtem Korn: paber cūkām časkas Etn. II, 113. kas tā par labību, tīrie časnāki Naud. salūgt šādas tādas časnakas, Krethi Plethi einladen Degl. [časnāki aus časkāni? zu r. чеснóк "Knoblauch" stimmt die Bed. nicht.]

Avots: ME I, 405


cecin

cecin, = cecinus: duot c. Salisb.; cecindarbi "virsdarbi, blakusdarbi" Salisb.

Avots: EH I, 262


cekuliņi

ce̦kuliņi, tagetes patula Rkr. III, 73: ruozes un ce̦kuliņi še tuvumā ieblakus aug Lautb.

Avots: ME I, 368


čemurains

če̦murains, če̦marains, büschelförmig: če̦maraini kuoki Fr. Siliņ; če̦murains auglis Blaum.; če̦murainie priežu zari Vēr. II, 2.

Avots: ME I, 409


ceras

ce̦ras, auch ceres,

1) die Andacht, Ehrfurcht, Inbrust:
svē̦tām cerēt pildīts. ar lielām cerēm dziedāt Elv. [ar lielām ce̦rām runāt L. "in grossem Affekt reden"; ar lielam ce̦rām dievu lūgt L. "mit Inbrust und Zuversicht beten"]. par pazemes dieviem ieduomājuoties, zemkopim baigas viesās krūtīs un ce̦ras Pūrs I, 111. buolī velnišķās acis dusmu ce̦rās, wälze die Teuflichen Augen ingrimmig im Kopf herum Rainis; [anscheinend zu ce̦ri "Glutsteine, Gluftang];

2) = cerîbas, die Hoffnungen *:
ve̦ltas ceres, eitle Hoffnungen Blau.

Avots: ME I, 374


cērmaukša

cē̦rmaûkša [Mag. XIII, 2, 42], cḕ̦rmaûksis, [cē̦rmauksis Jürgensburg], [cē̦mauksis Wid.], cḕ̦rmaûkslis, cē̦rmuokslis Gr. - Ekau, cḕ̦rmuoksis, [cē̦rmūkša Gr. - Ekau], cḕ̦rmūkša 2 [Warkhof], BW. 4655 (aus Selb.), [cē̦rmūks(l)is Gr. - Ekau, cē̦rmūška Kreuzb., infl. carmuksznie Kurmin = schriftle. *cē̦rmuokšņa od. *cē̦rmukšņa], die Eberesche, der Pielbeerenbaum (vgl. sē̦rmuksis). Zu r. черёмуха "Faulbaum" und viell. auch li. kermùšė "wilder Knoblauch", s. J. Schmidt KZ. XXXII, 346, Torbiörnsson Liqmet. II, 12 f., Berneker Wrtb. I, 145 f.]

Avots: ME I, 377, 378


čērmūkša

čē̦rmūkša (unter čermaukša): auch Asūne, Bērzgale, Bewern, Cibla, Dweeten, Kaltenbr., Pilda, Rēzna, Setzen, Wessen.

Avots: EH I, 289


cesnāgs

ce̦snàgs 2 Gr.-Buschhof, casnàgs 2 (so an Ort und Stelle gesprochen) Pilda, casnāks (so an Ort und Stelle gesprochen) Lixna, der Knoblauch. Aus r. чеснок.

Avots: EH I, 267


četrlapu

četrlapu od. četrlapainais âbuoliņš, auch četrlapītis Latv., vierblätteriges Kleeblatt.

Avots: ME I, 411


ciena

ciena, die Achtung, die jemandem erwiesen wird, das Ansehen Cibla, Sessw.: viņam nav ne˙kādas cienas (= citi viņu necienī).

Avots: EH I, 277


ciets

ciêts (li. kietas),

1) hart:
ciets kâ akmens, dzelzs, tē̦rauds, kauls. grūti, grūti man gulēt uz cietām cisiņām. cūkas kājas cietas vārīt. ciets ūdens. Sprw.: ciets ir ciets un paliek ciets. ciets ar cietu kuopā nede̦r;

2) fest:
zaglis dabū savu algu, savā kaklā cietu valgu. ciets miegs;

3) hart, fest, verstopft (vom Leibe):
ciets vidus, cietas iekšas;

4) unempfänglich, schwer begreifend:
cieta galva, schlechtes Gedächtnis, ein schwer begreifender Kopf;

5) hart, blank (vom Silbergelde):
sudraba rubuļi - saukti par baltiem jeb cietiem Etn. IV, 150;

6) hart, streng, barsch:
muižas īpašnieks bijis bargs un ciets. turu labi cietu sirdi pret svešuo māmuliņu. sak(a) māmiņai cietu prātu. viņš teica cietā balsī Vēr. II, 157;

7) anhaltend:
ciets kle̦pus;

8) knauserig:
tas tik ir ciets dzīvuotājs;

9) cieti radi, nahe Verwandte.
[Wohl zu apr. keytaro "Hagel" (s. Trautmann Apr. Spr. 355 mit Literaturang.) und zu serb. čȉt "ganz, unverletzt" (s. Jagić AfslPh. VIII, 154 f. und XVII, 292 und Berneker Wrtb. I, 158), sowie (?) r. чи́тый "mässig, nüchtern" urspr.: solid?).]

Avots: ME I, 396


čīkstēt

čĩkstêt [PS., Drsth., Segew., Dond., Nigr., AP., Salis, -î- 2 Ruj.], -u, -ēju, intr.,

1) knirren, knarren:
durvis, rati, vārti, zābaki čīkst. čīkst tev kauli staigājuot BW. 878. Sprw.: kas čīkst,tas jāsmērē. čīkst kâ ve̦ci rati, ve̦cas ragavas. kuoks, kas čīkst, tik ātri nelūst. slikts ritenis vis+vairāk čīkst. maks skuopam čīkst, nuo kabatas ārā ve̦lkuot;

2) piepen, weinen, klagende Töne hören lassen:
pele, zīle, mazs bē̦rns čīkst Etn. II, 51. čīkst kâ žīda rati, pflegt man zu einem weinenden Kinde zu sagen;

3) krūtis čīkst, es schnarcht in der Brust;

4) garnicht ablassen, bittend plagen, sich sträuben:
nečīksti tik daudz A. XIII, 952. vai čīksti, vai nečīksti, trotz allen Sträubens, ob man will oder nicht: kunga duots, jāē̦d, vai čīkst, vai nečīkst. Vgl. cīkstêt.

Avots: ME I, 416


cilpa

cil˜pa [Wolm., Ruj., Nigr., u. a.](li. (kìlpa), [cilˆpa Kr., K., Bers., cìlps 2 Kreuzb., Warkh., Domopol],

1) die Schlinge, Schleife:
cilpas likt, taisīt putniem. bende me̦t nuoziedzniekam cilpu kaklā. viņš pats savās cilpās, er hat sich selbst die Grube gegraben. cilpu iemest diegā, virvē. āki un cilpas, Haken und Ösen. cilpām kāpt, hinaufklettern mit Hilfe von Schlingen eines Strickes, wie es die alten lettischen Imker taten Bielenstein H. 198. cilpiņas, Schlingen im Netze;

2) Knoten, Schlinge im Gewebe:
kad iekāpa aude̦klā, cilpas vien, blavas vien;

3) der Haken, Absprung (des Hasen), der Umweg, Umschweif:
cilpu, cilpu (od. cilpu cilpām) zaķītis lēca, od. zaķis metās cilpu cilpām. me̦t cilpas kâ zaķis (od. vilks);

4) das Bein:
tu kailām cilpām skraidi; cilpas vaļā laist, sich davonmachen U. skrējuši, kuo tikai nu cilpas ne̦s Upīte Medn. laiki 156. izstaipīt stīvās cilpas Rīg. Av.;

5) cilpām iet, beim Aufsagen des Gelernten Auslassungen machen
U.; cilpām laist, im Lesen überspringen Mag. IV, 2, 156;

6) nach RKr. III, 135 soll cilpa eigentl. bedeuten: die aus der Vereinigeng der Achillessehne mit dem Sprunggelenke entstande Schlinge, welche zum Aufhängen der geschlachteten Tiere dient; auch der ganze an dieser Schlinge hängende Schenkel.
[gaļas cilpa U. "ein Stück Fleisch". Vielleicht nach Persson Beitr. 592 1 und Hirt BB. XXIV, 265 u. 27 zu ahd. halftra "Zaum"].

Kļūdu labojums:
aiz"Bers."jāiesprauž (hinter"Bers."ist eizufügen): cilps Spr.,
jāizmet (zu streichen ist): selten cilps Spr., RKr.V, 92,A.XII,333,

Avots: ME I, 381, 382


cilvēks

cìlvẽ̦ks, dial. cilē̦ks,

1) der MEnsch:
ve̦cs (od. liels) cilvē̦ks, kumeļa prāts. cilvē̦ka darbs, suņa dzīve. cilvē̦ks pa priekšu piedzimst nekā muižas kungs. cilvē̦ks duomā, dievs dara. Oft beim appositionalen Gen: brūtes cilvē̦ks, die Braut; meitas, meitieša c., das Mädchen; sieviešu c., das Frauenzimmer, Pl. sieviešu cilvē̦ki; strādnieka (auch darba) c., der Arbeiter; zemnieka c., der Bauer. Oft als Apposition: kuo tad viņa, ve̦cs cilvē̦ks, varē̦tu cita gribēt A. XI, 8. viņš, cilvē̦ks, priecājas MWM. VIII, 43. kuo tu, cilvē̦ks, nepieredzi? was man auch nicht erlebt;

2) cilvē̦ki, die Leute, das Gesinde:
cilvē̦ki tagad ļuoti dārgi. Demin. cilvēciņš,

1) ein schwachsinniger, unzurechnungsfähiger Mensch:
viņš jau ir tikai tāds cilvēciņš Druw.;

2) Pl.
cilvēciņi, eine Gartenblume Mar. n. RKr. XV, 109;

3) cilvēciņš acī, der schwarze Punkt im Augapfel, der Augenstern
Kalz. [Da r. человѣкъ "Mensch" sehr ansprechend als ein Kompositum ("Spross, Angehöriger des Stammes") auf slav. čeľadь "Gesinde" li. und vaĩkas "Junge" bezogen wird (s. Zimmer AfslPh. II, 346 ff., Fortunatov BB. III, 57 und Berneker Wrtb. I, 141), so muss cilvē̦ks wohl aus einer altr. Nebenform чьловѣкъ (woher auch aksl. чловѣкъ usw.; zur Ablautsstufe vgl. ai. kula - m "Geschlecht" ) entlehnt sein. Das mundartliche (in Kerklingen n. U.) ķilvēķelis (statt *cilvēcelis) etwa nach dem Muster von Formen wie z. B. ķirvelis neben cirvis.]

Avots: ME I, 382, 383



ciska

ciska, cisks N. - Bartau n. RKr. VII, 84, Demin. cisciņa [BW. 34748 var.],

1) die Lande, Hüfte, das Hüftblatt, der Schenkel (grosse Muskel am Oberschenkel U.):
viņš klibuoja (bija klibs) ar savu cisku I Mos. 32,31. jāsaduod nerātnim labi pa ciskām Kand. cisku mīža, ein schlimmem Schimpfwort auf ein Frauenzimmer U.;

2) ein Teil des Spinnrades:
beņķa ze̦majā galā ietaisītas divi ciskas (cisciņas) ar riteni starpā RKr. XVII, 38; [cisciņa - auch ein Stäbchen am Webstuhl Bielenstein Holz. 406.] Zu li. kiškà "Kniekehle; бедро, ляжка", ndl. hijs dass (s. Lidén MO. V, 195 und būga KSn. I, 251) und (?) ai. kiṣ̌ku - "Oberarm" (Lewy PBrB. XXXII, 140 2 ); mit k - statt c - unter dem Einfluss von Formen wie kakṣ̌ā "Achselgrube"?]

Avots: ME I, 388, 389


cīsts

cìsts 2 ,

1) rein, sauber
Bērzgale, Cibla, Liepna: c. trauks Pilda n. FBR. XIII, 57. cīsta ustaba ebenda. kas ir . . . vis˙cīstākais Pas. X, 238 (aus Lixna);

2) unschuldig, jungfräulich
Warkl.: cīsta meita. Ungewiss, ob verwandt mit slav. čistъ "rein", oder daraus entlelmt.

Avots: EH I, 276


citpakaļ

citpakaļ, cita od. citas, einer nach dem anderen (von mehr als zwei Personen): dienas aiztecēja citpakaļ citas. tuos citpakaļ cita tu, sle̦pkava, rijis. Dünsb. kas blakām un citpakaļ cita tur nāca Dünsb.

Avots: ME I, 389


cobals

cobals Dond., befiedert, mit Federn versehen: cobala vista, ein Huhn mit befiederten Füssen. Vgl. cablais.

Avots: EH I, 279


čučarags

čučarags, čučrags,

1) eine Stange zum Umrühren des Ofens, die Ofenkrücke:
man jau ir kâ čučaragam visur jālien, kur dze̦n Naud.;

2) ein altes Blasinstrument,
gew. āža rags Konv. 2 34.

Avots: ME I, 418


čukurs

čukurs, auch čukuris,

1) ein Büschel, Bündel:
ķēve nuolieca galvu šur tur pie kāda zāļu čukura Blaum. linu čukurs, kas uz rugājiem izstādīts miekšķēšanai Vēr. II, 840;

2) eine Erhöhung, ein Aufwurf, Gipfel
[cukars Für.]: abu vagu starpā pace̦ltuo čukuru (uzvagu) izar, Konv. 2 1645;

3) der Dachfirst:
redzēju nama čukurīti, paša nama neredzēju BW. 10644;

4) der Giebel
N. - Schwanb., Laud.;

5) der innere Raum des Schornsteins:
pakārt kaut kuo čukurā dūmuos LP. VI, 148;

6) = čuokurs: līdz iekāpu aude̦klā, dzijas vilku čukurā BW. 942. Vgl. li. čiùkuras "вершина горы, кровли; гребень кровли, князек; отверстiе в концѣ кровли под гребнем" Jušk.; [ Spitze des Giebels
BB. VIII, 109].

Avots: ME I, 419


čūla

I čùla,

1) eine siepende, wässerig eiternde Wunde, Hitz-, Brandblase;

2) ein Mensch, besond. ein Kind, das immer weint
Sels. Etn. I, 32. Vgl. sūla.

Avots: ME I, 425


čūlains

čùlains, siepend, eiternd, mit siependen, eiternden Wunden, Hitzblasen bedeckt: čūlainas rē̦tas, de̦guma brūces.

Avots: ME I, 425


čūlāt

čùlât, -āju, čūluôt, auch čūlêt, -ēju, intr.,

1) siepen, wässerig eitern, von Hitz-, Brandblasen bedeckt sein:
mana āda sadzīst un čūlā atkal Hiob 7, 5. vāts čūlā (-uo). ja uz uguni spļaujuot, tad mēle čūlā;

2) schwelen:
malka krāsnî čūlā un čūkst;

3) weinen, flennen:
čūlā vienmē̦r kâ tauka gaļa. es atstāju meitu māti kâ pīrāgu čūlājuot BW. 18289. Mit raudāt verbunden: kaza vilka akmentiņu, čūlādama, raudādama 2223. Refl. -tiês, schwelen: ugunskurs ve̦lgumā čūlājās Poruks. Vgl. sūlāt.

Avots: ME I, 425


čulga

čul˜ga [Wolmar, čulˆga Kr., čulˆga 2 Salis], čulˆka [Ronneb., Smilt.],

1) die Hitzblase, Schwiele:
ieberzu čulgu Trik. čulgas ar un bez pūžņiem MWM. VI, 248. čul˜ga (čulka, pūte) mēles galiņā BW. 8624;

2) die Geschwulst, der Klumpen:
neberz ādu: jau čùlkas 2 ceļas Mar. n. RKr. XV, 111. šļakstuoši viļņi vienuojas kuopā ar mākuoņu čulgām Pump.

Kļūdu labojums:
čul˜ga (čulka, pūte) mēles galiņā BW.8624 = čulgas (pūte, čulka 8424) mēles galiņā BW. 8519

Avots: ME I, 419


čulgains

čul˜gains, čul˜kains [Ronneb., Smilt.], schwielig, voller Hitzblasen: de̦lnas bij tapušas čulgainas Niedra.

Avots: ME I, 419


čulgāt

čul˜gât, -āju, čulguôt, intr., siepen, von Hitzblasen bedeckt sein: ruokas čulgā.

Avots: ME I, 419


čulna

čulˆna 2, eine Brandblase: sūrst kâ čulna A. Brigader Druva I, 151.

Avots: ME I, 419


čuš

[čuš! Interj., bezeichnend das Verlöschen des Feuers: uguns ir čuš U., das Feuer ist aus. Auch vom Herausströmen der Luft, z. B. aus einer Blase. iznāca čuš (von einem misslungenen Versuch) Schujen u. a.]

Avots: ME I, 423


dabls

dabls, ‡

2) dicht gewachsen, buschig
Auleja: dabli salmāji. dablas ūsas.

Avots: EH I, 300


dabļš

dabļš, stark, üppig: dabļi asni N. - Schwnb. sala bij ar dabļiem augiem MWM. XI, 318. šīs kalvas ir juo dabļākas MWM. X, 876. dabļi audzis, üppig gewachsen. sēja dabļi sanākuši Naud. [In Neuenburg lautet der nom. s. masc. g.: dabļis (acc. s. dabļu). Berneker stellt Wrtb. I, 182 le. dabļš zu apr. (acc. s.) debīkan "gross" und ksl. дебелъ "dick". Dagegen spricht aber das mit dabļš gleichbedeutende dābls, dessen ā nicht gut mit e ablauten kann. Also wohl nebst dabls zu daba und aksl. добръ, indem man für dieses le. Adjektiv eine ältere Bed. "tüchtig" voraussetzen kann.]

Kļūdu labojums:
sanākuši = sanākusi

Avots: ME I, 428


dails

dails (unter dàiļš),

1): auch (mit aĩ) Gramsden n. FBR. IX, 102, (mit ài 2 ) Sussei n. FBR. VII, 143, Lös., (mit aî) Erlaa n. FBR. XI, 11; ‡

2) gross
(mit ài 2 ) Zvirgzdine: sivē̦ni jau daili izauguši;

3) dàils 2 laiks, lange Zeit
Bērzgale, Cibla. Subst. dailums (unter daiļums): maguones dailumā BW. 10030 var. kas nuo meitas dailumiņa 6657 var.

Avots: EH I, 302


dairīties

II dairîtiês, sich spalten, sich spalten lassen: šī malka labi dairās. In der Bedeutung von "bersten, platzen" namentlich die Komposita mit ie-, iz-, pār-. Entweder mit Ablautsentgleisung (vgl. Le. Gr.§ 39 e) zu le. dìrât, li. dirti (vgl. z. B. poln. dranki "Leuchtspäne", ai. dr,ņāti "spaltet" ), oder aber zu li. dailýti, slav. dèliti, got. dailjan "teilen"].

Avots: ME I, 433


dalaist

dalaîst: bis zu einer gewissen Stelle od. bis zu einem gewissen Zeitpunkt tassen: d. kājas da zemei Kaltenbr. gribējām šituo balku d. (fallen lassen) tai blakam, bet aizšķiebēs Saikava. ka[d] dievs dalaistu da galam (wenn Gott gäbe, dass das Korn reif wird), tiktu visa kā Kaltenbr.

Avots: EH I, 304


daļenieks

daļenieks od. daļinieks, der Teil nehmer, Teilhaber, Mitunternehmer: tā māja nu gan drusku par lielu, bet vai tad daļenieku trūkums Blaum., Spr.

Avots: ME I, 436


dančka

dànčka 2 [Kl., eine Pfütze. Auch in übertragener Bed., etwa] widrige Unannehmlichkeit: tâ viens uotru tai dančkā ve̦lk iekšā Blaum.

Avots: ME I, 437


danīla

danìla 2 (> ostle. dańèila) Nautrēni, comm., ein Kind od. ein Hanstier, das unablassig um die ErfülIung eines Wunsches bittet resp. weint (čīkst): grauž kaî d.. cikam dzert dabā. Ebenda ein gleichbed. nadīla. Etwa aus r. надоѣдливый "überdrüssig" umgebildet?

Avots: EH I, 307


dapūst

[dapùst (li. dapũsti) Drsth., Spr.,

1) hinzublasen,

2) (bis zu einer bestimmten Stelle) hinblasen.]

Avots: ME I, 438


daška

daška, dašķe, dial., z. B. Saussen, für dakša (s. dies), die Heugabel: dašķes nuo istabas augšas zemē laizdams, izsitu luogam rūtis Blaum.

Avots: ME I, 442


daudzums

daũdzums, die Vielheit, Menge: kam, māmiņa, ruozes sēji tik lielā daudzumā BW. 6453. daudzumā un mazumā pārduot, en gros und en dé tail verkaufen. viens daudzums, gleichviel: nu man ir viens daudzums. vai nebija viens daudzums, vai rītu, vai svētdien Blaum.

Avots: ME I, 444


dažbrīd

dažbrìd od. dažubrìd, daždien od. dažudien, manchmal, oft, gewöhnlich: dažbrīd nav iespējams uzmeklēt visus ievainuotuos kaujas vietā A. XX, 57. svešumā bē̦rni daždien labāki saņe̦mas Kundz. St. 41. runā, kâ jau daždien sadzēries Blaum.

Avots: ME I, 446


dažreizējs

dažreĩzẽjs, häufig: tas tē̦va dažreizējas mācības laidis vējā Blaum.

Avots: ME I, 446


debesines

debesines "eine gewisse Pflanze mit blauen Blüten" Skaista.

Avots: EH I, 313


debess

debess, -s, pl. debesis, gen. pl. de̦be̦su u. debešu, Demin. debestiņa,

1) gew. f., der Himmel:

a) im Sing. gew. der sichtbare Himmel:
sākumā dievs radīja debesis un zemi. nejauks laiks, ka debess ar zemi iet kuopā od. jaucas. kur iesi? bedess augsta, zeme cieta. debess taisās, der Himmel bewölkt sich, es will regnen. Selten im Pl., selten auch m.: debesis bij nuoskaidruojušās Blaum. nekāp ar de̦su debesīs: kad pārtrūks, tad nuokritīsi. mirdz debestiņas Apsk. I, 286. nuo spuožām debestiņām tāds negaiss Alm. pie tumšā debestiņa man zvaigznīte gaiši spīd BW. 15778;

b) im Plur., der christliche Himmel:
mūsu tē̦vs debesīs. augstais dievs, de̦be̦su (auch debess) tē̦vs. Im Pl. auch fig.: celt kādu debesīs, bis zum Himmel erheben, rühmen, loben. de̦be̦su valstība, das Himmelreich, während in den Verbindungen, wo von dem sichtbaren Himmel die Rede ist, nur d. gen. sg. gebr. ist: debess mala, der Himmelsrand; debess zīme, das Himmelszeichen Spr.;

2) die Wolke:
sākusi me̦lna debess nākt šurp LP. VII, 1293. tūliņ saskrējuši ve̦lnu od. ve̦lni kâ me̦lna debess LP. IV, 133. krusas, lietus debess, Hagel-, Regenwolke. kaut uznāktu kāda lietus debess! Gleich li. debesìs "Wolke". [Unklar ist das Verhältnis des le. - li. d- zum n- in slav. nebo "Himmel", ai. nábhaḥ "Nebel, Dunst, Himmel", gr. νέφος "Wolke" u. a. Die bisherigen Deutungen verzeichnet Schrijnen KZ. XLII, 104. Am ehesten stammt das d- wohl aus einem sinnverwandten Wort, woher auch das δ- in gr. δνόφος "Finsternis" (neben νέφος "Wolke"; vgl. semasiologisch an. niól "Finsternis": ahd. nebul "Nebel").]

Avots: ME I, 449, 450


degumnieks

de̦gunnieks Cibla, Zvirgzdine, das Taschentuch.

Avots: EH I, 314


delgt

dèlgt,

1): es nede̦lgtu ... par tuo ūdeni tik daudz, ja es viņa svētību... nebūtu piedzīvuojis Blaum. Daugava 1934, S. 45;

2) voraussehen, verkündigen
Saikava (mit elˆ?): viņš deldza vēlīnu ziemu.

Avots: EH I, 314


delgt

dèlgt [N. - Peb., Erlaa], -dzu, intr., auf etwas dringen, tribulieren, flehend bitten [A. v. J. 1895, S. 630], nicht ablassen, lamentieren Sels., Bers., Ramkau, Druw., [ viel unnützes Zeug reden Erlaa]: viņš nuoņe̦mas pēc tā pusstuopa delgt un lūgties vai līdz nākamam rītam MWM. VII, 260. "iesim", es deldzu VI, 272. mans kaimiņš jau trešuo gadu de̦ldz, ka viņam mee̦suot ne˙kādu ienākumu Druw. negants bē̦rns visu dienu de̦ldz apkārt Ramkau.

Avots: ME I, 454


dēt

I dēt, dēju (li. dė´ti, aksl. дѣти "legen" ), tr.,

1) dêt, legen (Eier):
vista dēj uolas;

2) duori dẽt, [dravu dēt Für.], einen Waldbienenstock anlegen, einen Baum zum Bienenstock herrichten, ihn aushöhlend und Fluglöcher darin ausbohrend. So auch
egli, priedi, uozuolu dẽt, eine Tanne, Fichte, Eiche zum Bienenstock herrichten: tautu meita skaidas lasa, man dējuot uozuoliņu BW. 11508. In dieser Bedeutung n. BW. 11479, 4 das Präs. deju st. dēju in Sinohlen, das Part. perf. pass. diets st. dē̦ts in AP. n. BW. 8851, Selsau, Erlaa, Nitau, Meiran BW. 11479. skrej, bitīte, sit spārniņus pie nedieta uozuoliņa 12333, 2. [Wenn deju und diets hier alt wären, sprächen sie für die Zusammenstellung von dēt 2, dẽjala und r. дѣль "Waldbienstock" mit ahd. zīdalweida "Waldbezirk, wo Bienenzucht getrieben wird", slav. dĕlъ "Teil", ai. dáyatē "zerteilt", dāti "teilt, gr. δαίς "Portion" u. a., s. Wood PBrB. XXIV, 533 und Gauthiot MSL. XVI, 275. Aber man hätte auch deju, dēju, diets etwa nach leju (giesse), lēju, liets bilden können, und dēt in duori dēt könnte urspr. die Bed. "machen" gehabt haben];

3) roden, aushauen [?]:
krustiem dē̦tu [gelegt?] (Var.: cirstu, līstu) bē̦rzu birzi sav māsiņu cauri ve̦stu BW. 13701, 1;

4) dẽt C., PS., ein Stück Eisen od. Stahl anlegen, anschweissen:
šie lemeši jau trešuo reizi dē̦ti. So besonders in der Zstz. mit uz-: uzdēt cirvi, lemešus;

5) dẽt Smilt., machen (Würste):
kausim circeņus, dēsim desiņas, kārsim (Jānīša) de̦guna galā, sagt man, um ein weinendes Kind zum Lachen zu bringen;

6) bē̦rnam pupu dēt [wohl durch dēt "saugen"
beeinflusst], dem Kinde die Brust geben St.;

7) wetten
Spr.;

[8) pūru dēt U., an der Aussteuer arbeiten
]. Refl. dẽtiês Wolm., Smilt., [Līn.], in Kurl. dêtiês,

1) sich lassen, sich bergen, Schutz, Ruhe finden:
kur lai es dējuos? kur lai dējamies, kad mums pat šīs te̦lpas jāatstāj Seib. aiz priekiem viņš nezina, kur dēties. nelabi gari ik nakti nuoblandās pa istabu, ka ne˙kur dēties LP. V, 207. ze̦ltmatim prāts vairs ne˙kur dēties VI, 460;

2) sich machen, geschehen:
kad man būtu kāds 1000 dāldeŗu par padē̦klu, tad dē̦tuos tâ, ka par 10 gadiem man būtu kāds pūrs ze̦lta ābuolu Stāsti kraukļu kr. 58;

3) herkommen:
tik daudz ūdens katru dienu izpumpē̦ts, kur tad lai viņš dejas [mit e!], vajaga vienreiz trūkt Siuxt. [Zu apr. acc. pl. senditans "gefaltete", ai. ádhām, arm. edi "ich setzte", gr. ϑήσω "ich werde setzen", la. fēcī "ich machte", got. gadēƥs "Tat", ahd. gitān "getan" u. a., vgl. Hübschmann Arm. Gr. 439, Walde Wrtb. 2 266 unter faciō, Boisacq Dict. 969 f., Berneker Wrtb. I, 193 u. a.]

Avots: ME I, 464, 465


deva

de̦va, die Gabe, gew. im Instr. Pl. de̦vām, reichlich: ar maisu, ar pūru, ar riekšavām tik tumsu (nesu) de̦vām, piede̦vām [Blaum.] Stari I, 139; [de̦vas Bers., Abgaben].

Avots: ME I, 459


devība

devĩba, die Freigebigkeit, Mildtätigkeit: viņš nevarēja beigt pateikties par tādu devību Blaum.

Avots: ME I, 460


dieveris

diẽveris [C., Nigr., Ruj., dìeveris 2 Kr., Kl., Kreuzb., Bers., Warkh., Nerft], Demin. dieverītis, dievertiņš, dievestiņš BW. 23705, 2, dieverstiņš BW. 7570, 16138, der Schwager, der Bruder des Gatten: vai dieveŗi tevi rāja, vai rāj citas ietaļiņas (Var.: vai dieveŗu līgaviņas) BW. 13743. [āzve̦d mani dieveŗuos 18879, 1.] Nebst li. dieverìs [nom. pl. dìever(e)s] zu serb. dje"vēr, gr. δαήρ [ai. dēvā, arm. taigr dass.; Ablaut ēi: ǝi wenn nicht li. - le. ie für ai unter dem Einfluss eines andern Wortes eingetreten ist].

Kļūdu labojums:
BW. 7570, 16138 = BW. 16138

Avots: ME I, 484


dievmaize

dìevmàize, die Oblate beim Abendmahle: nuo kviešiem dievmaizīte BW. 28337.

Avots: ME I, 485


dievoklis

dievuoklis ,* der Götze, Abgott Blaum. MWM. III, 354. viņa savu dievuokli ne mūžam vienu nebūtu laidusi MWM. VI, 882.

Avots: ME I, 487


dievs

dìevs, Vok. diev, dievs, dieviņ, dievu BW. 7507, 15735 (ai dievu, dievu! 13282, 3),

1) der Himmel:
saule nuoiet dievu [Serbigal] od. dievā Wilkenh., Salis, die Sonne geht unter am Himmel; līdz vakaram, kad saule dievā Mag. XX, 3, 74; nav saulīte dievā gāj'si BW. 8705; nach Mag. XX, 3, 69 sagt man auch iet pie dieva; [die Verbindung pie dieva und estn. päiw lät jumalahe (zu jumal "Gott")"die Sonne geht unter" zeigen deutlich, dass le. dievs in der Verbindung saule iet dievu od. dievā "Gott" und nicht"der Himmel"ist];

2) Gott (als Personifikation des Himmels und
dieva dē̦li, Gottes Söhne, als Personif. der Himmelserscheinungen). Unzählige sprich-wörtliche Redensarten, von denen wir einige, nach den Kasus geordnet, folgen lassen:

a) Vok. kur, dievs, tu tāds cēlies, kur ne! kas, dievs, tur meža malā laistās un mirdz dievs, pasargi mani nuo drauga! nuo ienaidnieka pats atsargāšuos;

b) Nom. (lai) dievs duod! Gott gebe!
dievs palīdz! Gott helfe! (Begrüssungsworte.) dievs suodi! Gott strafe! bei meiner Seele! kad nebūs labi, tad lai dievs žēlīgs od. žē̦luo! tikkuo lācis ilksēs, dē̦ls uz mucām - un tas nebij dievs tē̦vs (und ehe man sich's versah) - jau mājā LP. VI,, 392. tas pats dievs tur, tas te. vai tur tev būs labais dievs! Wirst du dort Glück haben? tu labi zini, kāds dievs ar gājējiem, was man für eine Plage mit den Dienstboten hat. bet trešā dienā tas pats dievs (dieselbe Geschichte) ganībās: puika stabulē un aitas le̦c LP. IV, 222. tai ar viņas salduo mēli bij tas pats dievs Alm. vai tad tagad Liepiņam citāds dievs? Apsk. I, 355. nu ir dievs un miers! Nun ist der langvermisste Friede da! puišam (mantas) mantu dievs un gan (Var.: dievs un gana, dievs in gana, dievs ir gan) BW. 15354, 3430, der Bursche hat genug (gew. die(v)sgan) Vermögen. viens dievs, uotrs ve̦lns, ta tad būs pāris spaiņu, sagt man, wenn ein Guter mit einem Bösen in Berührung kommt Etn. II, 188. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. dievs uz mēles od. mutē, ve̦lns sirdī. kâ dievs duos, tâ būs. ja dievs duos, tad ve̦lns neraus. kas man duod, tas mans dievs; kas man ņe̦m, tas mans ve̦lns. dievs duod, dievs ņe̦m. dievs lai tev tuo atmaksā viņā saulē. Scherzhaft: dievs lai tevi ierauga pa mazuo luodziņu un pa lieluo lai izsviež ārā. dievs nav mazais bē̦rns - zina, kuo dara. gan jau dievs palīdzēs. meža dievs, der Wolf Plūd. Llv. 49;

c) Gen. dieva vārds! man nav jāme̦luo, bei Gott!
viņš guļ kâ dieva ausī. In vielen genitivischen Verbindungen erscheint Gott als Urheber od. Besitzer, wo der Begriff des Urhebers vielfach verblasst ist: dieva dāvana, Gottes Gabe, das Brot, die Speise; uzklāj baltu galdautiņu, uzliek dieva mielastiņu BW. 13646; dieva pasaule, dieva zemīte; dieva dē̦li, Gottes Söhne:

a) mythologische Personen;

b) (scherzhaft) Zigeuner.
tā bij dieva augsta laime BW. 15545, 1. dieva laime, ka nav aci ķēris, šuodien jauks dieva laiciņš. Anders, mit noch deutlichem Begriffe des Besitzers: svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. 2 149. dieva dienas, die Geisterzeit. katru deva naksniņu rijā ienākuot jaunskungs LP. VI, 60. labības tur dieva svētība. tas dieva tiesa, das ist wirklich wahr. vilkacis aizgāja kâ dieva dūmi Etn. II, 86. vai tu duomā, ka tur būs dieva guods. dieva kauts, euphemistisch: krepiert; dieva zāles, Unkraut, das ohne Menschenzutun Wachsende; dieva zuosis [BW. 2629], wilde Gänse, die keinem gehören U.; [dieva vērši BW. 2221, wilde Stiere; dieva suns BW. 30166, der Wolf];

d) Dat. labāk dievam, nekā ve̦lnam. dievam žē̦l (> diemžē̦l) Ltd. 2271, leider (Gottes).
kādu dievam trūkst, tādu ve̦lnam diezgan. dievam tiesa, es ist wahr BW. 21798, 5. paldies dievu dieviņam! BW. 20039;

e) Akk. dievu lūdz, elli grābsta. tu gan nevari savu dievu mežā dzīt, sagt man zu einem, der über sein Los nicht zu klagen hat.
nedzeni dievu kuokā. dievus lūgt LP. VII, 349. [dievu lūgt par tevi likšu katuoļu baznīcā, sagt man zu jemand, dem man Schlechtes wünscht];

f) Lok. kâ dievuos (Var.: labi, ka dievs) pataupīju pē̦rnuo salmu kauģelīti BW. 19312;

g) abhängig von Präp.: lai (puiši) lauzīja (kājas) ar dieviem, tik˙pat manis nedabūs BW. 5411, 8 var. ar dievu, adieu, lebe wohl!
ar dievu sāci, ar dievu beidzi. ej ar dievu, skrej ar vēju! izglābties tikai tâ ar dievu uz pusēm (nach dem russ. с богом пополом) nuo nelaimes. dieva dēļ od. nuo dieva puses, um Gottes willen. neticu, vai pie dieva kļūsi, ich zweifele an dem Erfolge deines Unternehmens. stāties, būt dieva priekšā, sterben, gestorben sein. Zu li. diẽvas, apr. deiw(a)s, ai. dēvá-h, "Gott", [la. dīvus "göttlich", an. tívar "Götter", ir. dia "Gott" u. a., s. Walde Wrtb. 2 230 unter deus und Reichelt KZ. XXXIX, 49; nach le. dieva zuosis "wilde Gänse" u. a. zu urteilen, hierher auch slav. divģjģ "wild"].

Kļūdu labojums:
2 d: BW. 20039 = BW.20039 1

Avots: ME I, 485, 486


dilot

diluôt, abschleissen. Refl. -tiês, von vielem Umherschleissen sich abschleifen; sich ablaufen, sich abrennen Neik. n. U.

Avots: ME I, 467


dirnēt

dir̃nêt [Salis, Muremois], -u od. -ēju, -ēju, intr., quienen, siechen, müssig, sich langweilend dastehen, sich aufhalten, auf etwas warten: kuo nu stāviet, kuo dirniet Alm. par velti man te jādirnē Krem., jādirn Salisb., Gr. - Sess. brāļa zirgs ar suni nuoskumuši, galvas nuolaiduši, dirn nuokautajam blakus LP. VI, 733. viņš dirn kâ aita Gr. - Sess. [Vielleicht aus * dīrinêt] = li. dyrinė´ti "gesenkten Kopfes langsam umhergehen"; [vgl. noch li. dýroti "mit gesenktem Kopfe dastehen" und le. dairīties I].

Avots: ME I, 470


dižajot

dižajuôs iziet Dunika, OB., Rutzau, sich blamieren (übertreibend oder renommierend): stāstīja, stāstīja, līdz izgāja d.

Avots: EH I, 324


dižen

diže̦n (unter dižans): auch Cibla, Warkl.

Avots: EH I, 324


dižība

dižĩba, Einbildung, Aufgeblasenheit, Grössenwahn Nigr., A. XVI, 723.

Avots: ME I, 475


dižīgs

dižîgs, eingebildet, aufgeblasen, hochnasig Nigr.: dižîgs cilvē̦ks; dižīgi teikt. bullis... atkāpās lē̦ni un dižīgi Dz. V.

Avots: ME I, 475


draiska

draĩska [PS., Salis, Līn., dràiska C.],

1) comm., einer, der seine Kleider abreisst, ein unruhiger, unbändiger Mensch:
es e̦smu miera cilvē̦ks, un tu arī neesi ne˙kāda draiska Blaum.;

2) der Pl. draiskas, draĩskas Dond., Lumpen, Fetzen: suņi draiskas dricināja BW. 12914; 20430, 5. draiskas vien mugurā Dond., Kand., Lasd.;

[3) draiska, der Lärm
Wid. Man hat mit Persson Beitr. 779 entweder ein dreisk- (vgl. driska) neben dresk- (vgl. draska) anzusetzen oder in dreisk- eine Ablautsentgleisung zu drisk- (wenn dies aus dŗsk- zu dresk-) zu sehen.]

Kļūdu labojums:
seine Kleider abreisst = viel Kleider zerreisst

Avots: ME I, 488, 489


draņķēt

draņ̃ķêt, -ēju,

1) tr., mit Spülicht
(draņķis) tränken, füttern: guovis tapa draņķē̦tas cauru gadu LA.; in Dond. "füttern"(vom Vieh) überhaupt;

2) intr., auch draņķuôt Spr., regnen und schneien zugleich, schlacken:
laiks taisās uz draņķēšanu Blaum. pēdējās dienās bij lijis un draņķuojis Duomas II, 27. Refl. -tiês, sich beschmutzen: neiešu vis vairs jūsu dēļ draņķēties MWM. X, 675.

Avots: ME I, 489, 490


drasīgs

drasīgs, [mutwillig, ausgelassen Nauditen]: drasīgās lavīnas skrien.,. pa priekšu P. Blau Druva II, 399.

Avots: ME I, 490


drebelīgs

drebelîgs, zitternd, unruhig, hitzig, albern lebendig, unüberlegt: drebelīgas ē̦nas Vēr. II, 1166. viņa drebelīgi cilā un trin kājas Vēr. I, 1168. kas jauna, tā par drebelīgu, kas padzīvuojusi, tā par kūtru Blaum. drebelīgs bē̦rns, ein unruhiges Kind, das sich immer bewegt Adsel, Lös. Etn. IV, 18. drebelīgs cilvē̦ks, ein alberner Mensch Mar. n. RKr. XV, 112.

Avots: ME I, 496


driepa

driẽpa, driẽpe, das Tau: blankas nuoblīkšķ, driepes spiedz Eglītis. [Mit hypernormalem d- (vgl. drīģele) für das sonstige riepe (aus mnd. rēp "Reif, Tau")?]

Avots: ME I, 502


drikšināt

II drikšinât "?": viņš drikšināja (anscheinend = birkstīja) ilgi Blaum. Skal. 71; [drikšķinât Ruj., bröckeln: maizi, uogles. Vgl. auch nuodriksnīt].

Avots: ME I, 499


druva

druva, [bei Glück druve II Mos. 22, 6, d. pl. druvēm IV Mos. 20, 17], das Saatfeld, Getreidefeld: miežu, griķu druva; auch übertr. dziesmu, muzikas druva. Sprw.: ne mana cūka, ne mana druva. In Oppek. n. U. und Mar. n. RKr. XV, 112 druva, das liegengebliebene Feld. [Nach Persson Beitr 780 zur gleichen Wurzel der- wie dirva (s. dies) und mit einem ähnlichen Ablaut wie z. B. in aksl. дръва "Holz": дрѣво, r. дéрево "Baum".]

Avots: ME I, 505



ducēt

ducêt, -u, -ēju. [in Salis dûcêt 2],

1) intr., brausen, sausen:
viņa galvā ducēja un dunēja Blaum. tā maliņa ducēt duc BW. 16569; dumpf schallen: kam mugura, piesituot, duc Etn. II, 111;

2) tr., vor sich brummen:
dziesmiņu Jaun. Dr. [Refl. -tiês, anhaltend brummen BW. 23401, 3 var.]

Avots: ME I, 509, 510


dudināt

dudinât, intr.,

1) leise Laute von sich geben, leise sprechen, vor sich hin murmeln, brummen:
viņi galvas sabāzuši dudināja. ve̦cā māte dudināja, sivēniņus ganīdama. par kuo tad nu tâ klusu dudiniet;

2) leise wiehern:
zirgs bubina, dudina, kad tam duod ē̦damuo Etn. II;

3) donnern
U. Refl. -tiês. halblaut miteinander sprechen: dudinājās abi.,. visu laiku MWM. XI, 173. [Zu li. dūdénti "fortgesetzt tuten". daudýtė "Pfeife", slav. duda "Pfeife; Dudelsack", s. Būga РФВ‚. LXX, 105.]

Avots: ME I, 510


dūdot

dũduôt [li. dūdúoti "auf dem Hirtenhorn blasen"],

1) intr., kollern:
lai paliek pašu puiši kâ baluoži dūduodami Ltd. 1270. baluodīši strautā dzēra dūduodami BW. 31956, 12. dūdiņa dūduo Etn. II, 51; in dieser Bedeutung auch dũdinât Tr. III, 685; 926;

2) auch vom Gesang des Schwanes und der Nachtigall: gulbis dūduo BW. 8456, lakstīgala dūduo St.;

3) vom Summen der Bienen:
es dūduoju kâ bitīte BW. 10192;

4) auch dūdāt BW. 30894, 1, weinen, flennen (von Kindern)
BW. 27625, 4;

5) blasen auf einem Blasinstrumente, namentlich auf der
dūda (auch dūdât): dūduoja pieci dūdmanīši Vēr. I, 555;

6) schlecht spielen, dudeln
U.

Avots: ME I, 524


dūdrags

[dũdrags (auch dižtaure Gr. - Essern), ein Blasinstrument: "âža rags, kam tievgalā ieliek zuoss spīgu (spalvu) un sānuos ietaisa 4 caurumiņus; dūdragu pūtuši gani" Telssen; vgl. li. dudaragine "grosse Sackpfeife" bei Bezzenberger BGLS. 356.]

Avots: ME I, 524


dūdulis

dũdulis [wohl aus dūdulis], das Bocks- od. Ochsenhorn, zum Blasen eingerichtet Bergm. n. U.; der Dudelsack Krem.

Avots: ME I, 524


dūka

I dũka,

6): auch (mit ũ ) Salisb.; ‡

7) der Hintere (eines kleinen Kindes
Salisb.) Seyershof (mit ũ): brida iekšā līdz dūkai sniega kupenī Seyershof; ‡

8) eine dicke Röhre, z. B. die Röhre in der Mühle, wodurch man das Korn in den Kornkorb schüttet; der Blasebalg
A.-Schwanb.; ‡

9) "ein tiefes Loch"
(?) Salis (mit ũ): d. ir kūtī nuo griestiem līdz zemei; "caurums pagraba galā, pa kuŗu iebeŗ saknes" Ramkau; ‡

10) eine grundlose Tiefe im Morast
Celm.

Avots: EH I, 346


dūkot

dũkuôt,

1) auf dem Dudelsack blasen, spielen
Konv. 2 714;

[2) wie ein Uhu schreien
Wid.]. dũkuotājs. der Dudelsackbläser: tur netrūka ne stabulnieku, ne dūkuotāju Lib.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) Konv. 2 714.

Avots: ME I, 526


duļļāt

[II dùļļât 2 "halblaut weinen".]

Avots: ME I, 513


dumblots

[dum̃bluôts Paplacken, mit dumbla gemischt.]

Avots: ME I, 514


dumbrs

I dum̃brs,

1) [dum̃brs Wainoden], moorig, einschiessend:
vis˙dumbrākais grāvis derēs manam ļaunam darbam Rainis;

2) dumbra [oder ist es ein gen. s. von dumbrs II?] zeme, schwarzes, mooriges, fruchtbares Land;

3) derb, stark
U.: augat, mani dumbri (Var.: dumbra, duli, bē̦ri, me̦lni, dumi) zirgi, dumbra purva bridējiņi! BW. 15905, 10;

4) dumbra galva, ein finsterer, schwer zu unterrichtender Kopf
U. [Vgl. li. dumbrus "влажный" und dumlas, dumblas. Wohl nach Prellwitz KZ. XLII, 387 und W. Schulze Berl. Sitzungsber. 1910, 791 zu dums "dunkelbraun" und dumūksnis "einschüssiger Sumpf"; dumbr- somit aus * dumr-.]

Avots: ME I, 514


duntavas

dùntavas 2 Kaltenbr., Lixna, der Blasebalg. Aus li. dùmtuvės dass. umgebildet:

Avots: EH I, 343


duravas

duravas: auch Bērzgale, Cibla, Kaltenbr:, Liepna, Līvāni; Lubn., Borehow n. FBR. XIII 23, Pilda n. FBR. XIII, 42, Pas. X, 509 (aus Eglūna), dat.-instr. plur. duravēm BW. 5002 var. (aus Sauken).

Avots: EH I, 343


dūzme

dūzme L., dūzma St. "ein Geblase, Flötenton"; [vgl. dūzenêt I].

Avots: ME I, 531


dzeltaine

dze̦lˆtaine [Sissegal], dze̦lˆtãne BW. 13282, 3, gew. Demin. dze̦ltainīte, dze̦ltãnīte BW. 3498. dze̦ltainiņa BW. 7141; 14703, 3, dze̦ltāniņa 10646, dzeltenīte 598, 7 var., dzelteinīte 11403, ein goldhaariges, schönes Mädchen, Goldmädchen, beliebtes Epith, der tautas meita und der Schwester im VL.: nāk dze̦ltaine raudādama BW. 5256, mūs māsiņa, dze̦ltānīte (Var.: dze̦ltainīte, ze̦ltainīte, zeltenīte), tikai līdzi neaizgāja BW. 598 var. jāšu pār Daugavu dze̦ltānīšu lūkuoties, Merkwürdig ist der attributive Gebrauch von dze̦ltaine: Ņabu, Ņabu pa istabu dze̦ltainēm (gew. dze̦ltainām) kurpītēm BW. 16958. 4; brūni dze̦ltaine (gew. dze̦ltāna) ķēve Blaum. MWM. III, 780.

Avots: ME I, 541, 542


dzenoga

dze̦nuoga Cibla, der Stachel.

Avots: EH I, 355



dzīdrs

dzĩdrs,

1) azurblau:
dzīdra debess, dzīdrs gaiss Ahs.;

2) hell, klar:
baltais uzvalks bija dzīdrs kâ diena Asp. [dz. gaiss. ūdens Nigr.; dz. (silberhell, wohlklingend) balss Nigr.;

3) "?" sārti dzidrs ābuoliņš (der Klee)
BW. 23027 var. (aus Dond.) Zu dzidrs.]

Avots: ME I, 556


dziedrs

I dziedrs, azurblau RKr. II, 55, [Kreuzb.; dzìedrs 2 (klar, frisch, etwas kühl) gaiss Bers., Warkh.; dz - a (wohlklingend) valuoda Bers. - Nebst dzidrs, dzīdrs und li. giẽdras, gaidrùs, "heiter , wolkenfrei" zu gaìss, gàišs, apr. gaydis "Weizen", gaylis "weiss"; vgl. Trautmann Wrtb. 75].

Avots: ME I, 562


dziemuļa

dziemuļa, Name einer Kuh mit Wasserblasen ähnlichen Flecken Dobl.

Avots: ME I, 562


dzilna

dzilˆna [li. gilna Miež. "Wachholderdrossel"], dzilnis, der Specht [nur die grösseren Spechtarten; die kleineren - dzenis]; me̦lnā dzilna, Schwarzspecht (picus martius); pe̦lē̦kā dz., Grauspecht (picus viridis); zilā dz., Blauspecht; zilais dzilnītis, Spechtmeise; krievu dzilnītis, östliche Spechtmeise (sitta uralensis). [Nebst r. желнá "Schwarzspecht" wohl zu dze̦lts "gelb"; vgl. Trautmann Wrtb. 88. Būga РФВ. LXXV, 156, Zubatý AfslPh. XVI, 425. Hirt BB. XXIV, 57.]

Avots: ME I, 550


dzinējs

dzinẽjs [li. ginė˜jas],

1) der Treiber
(zu dzìt). Verfolger: čigāni bē̦guši nuo dzinējiem LP. VII, 258. sliņķis labs stārasta. zaglis labs pē̦du dzinējs;

2) Juchzer, Treiber auf der Klapperjagd:
iet uz medībām par dzinēju LP. III, 61;

3) ein Gerichtsbote, ein Diener der Höfe od. der Gemeindegerichte
in Livl., der als Bote fungiert, den Nachrichtendienst erfüllt (auch kazaks genannt): dzinējs (pagasta sulainis) pirmiņ prasīja Blaum. bē̦rnus atstāja pagasta dzinēja sievas uzraudzībā A. XIV. 2. 1;

4) bārdas, matu dzinējs. der Barbier;
matu dzinējs auch der Schelfer: sīkās nātres derīgas pret plauskām un matu dzinējiem (nelabām plauskām) Bers. Etn. I, 66.

Kļūdu labojums:
bē̦guši... 258 = bē̦gdami... 958

Avots: ME I, 551, 552


dzīsla

dzîsla (li. gýsla [od. gį́sla. apr. gislo]). dzîsle [BW. 35034. Glück], U.,

1) die Ader;
asins dz., die Blutader; dzīvības dzīsla Tr. IV, 360 od. le̦camā dz. U., die Pulsader; zilā dz., die blaue Ader über die Stirn, welche bei Kindern auf Würmer deuten soll U.;

2) in vielen Gegenden - Sehne:
luokāmā dzīsla, die Sehne (dafür jedoch zu empfehlen cîpsla Etn. II, 133);

3) smalkās dzīslas, Nerven
Grünh., Biel. [Zu r. жи́ла serb. ži"la "Ader", la. fīlum "Faden", arm. ǰil "Sahne des Körpers, Schnur" und weiterhin vielleicht zu le. dzija; vgl. Hübschmann Arm. Gramm. 486, Walde Wrtb. 2 291, Fick Wrtb. I 4. 414, Mikkola BB. XXII, 245 f., Pedersen KZ. XXXIX, 413, Trautmann Wrtb. 90.]

Avots: ME I, 557, 558


elst

èlst, - šu, - su,

1) keuchen, engbrüstig sein, den Bauchschlag haben (von Pferden):
ve̦lns e̦lsdams, pūzdams klāt LP. V, 104. sešas saules aprija jūŗa, vēl pēc vairāk tā elš Stari I, 140. elš gaŗām, eilt vorüber MWM. XI, 179. ar krūtīm elst, kurzer Atem haben; schnarchen U. e̦lsu e̦lsumis MWM. X, 417, e̦lsu e̦lsdams Mērn. laiki 27, keuchend;

2) blasen:
pūt uguni, els uguni BW. 18592. - elšama zāle, neumannskraft (verbascum thapsus) U. [Zu li. alsúoti, elsuoti, "тяжело дышать", il˜sti "müde werden", alsà "Müdigkeit"; vgl. Leskien Abl. 329, Fortunatov BB. III, 63, Persson Beitr. 743.]

Avots: ME I, 569


ērmotīgs

ẽ̦rmuotîgs, = ērmīgs Blaum. Pie skala uguns 86. [Auch ē̦rmuôts: jau es biju pats ē̦rmuots, vēl ē̦rmuota līgaviņa BW. 22580, 4 var.]

Avots: ME I, 576



gailestība

gailestība, die Eifersucht Kronw.; die Wollust: viņa kaistuošās acīs gailestība Blaum. gaislestība skaļi mauruo MWM. VII, 29.

Kļūdu labojums:
Kronw.: = Kronw.; die Wollust

Avots: ME I, 584


gaišzilgans

g`išzilgans, gàišzils od. gàiši zilgans, gàiši zils, hellblau * gaišzilganas uoliņas Konv. 2 2083; gaišzila lente Brig.

Avots: ME I, 588


galacīte

gālacīte, die Glänzäugige (?): māsīciņa, gāalcīte BW. 25390. Nach Mag. XX, 3, 206: Grauäugelein, mit der graublauen Farbe, wie die Eisdeckte (gāle) auf dem Wege sie hat.

Avots: ME I, 617


gāle

II gàle C., auch gāla,

1) eine dünne Eisdecke
[Wessen], Elv., Glatteis: tuo katru rītu klāja plāna gāle MWM. XI, 255. viz le̦dus gālēs RSk. II, 152. blakām sniega kupenām dzirkstījās le̦dus gāles Vēr. II, 60. tādus auda audekliņus kâ tās gāles gabaliņus BW. 7336;

2) die Überreste von noch nicht ganz im Frühling ausgeschmolzenem Eis auf dem Wege, wenn der Schnee abgegangen ist:
visa gāle nuokusīs nuo ceļiem A. Up. A. XII, 868. [Wohl zu slav. golъ "nackt" russ. гóлоть "Glatteis", s. Leskien Nom. 181, Trautmann Wrtb. 76 f.]

Kļūdu labojums:
tās = tuos

Avots: ME I, 617


gals

gals (li. gãlas "Ende"),

1) das Ende:
Sprw. dari, kuo darīdams, apduomā galu! pēdējais gals ar˙vienu re̦snāks, das dicke Ende kommt nach. gals labs, viss labs, Ende gut, alles gut JK. II, 172. te nu visi gali kuopā, da gibt es eine rechte Konfusion, Verwirrung U. citur jau nebūs kâ kruogā; tur jau viņam visi gali saiet kuopā Degl. romāns, kam nav ne galu ne malu, der weder Hand noch Fuss nat JR. V, 127. ja kāds baudītuo izvemj, tad saka: tev iet kâ pīlei: pa vienu galu iekšā, pa uotru ārā Etn. II, 65. jāju, jāju gaŗu ceļu, ceļam galu nezināju BW. 13250, 16. es sēdēšu klētiņā, dvieļiem galus rakstīdama 21352, 2. [galu galam U., ausführlich.] gada galā JR. IV, 73. brūtgāns ar brūti sēdās blakām augstajā (od. galda) galā BW. III, 1, 76. guldi mani, māmulīte, savā gultas galiņā Ltd. 672. gauži raud tautu dē̦ls manā kāju galiņā BW. 1124. sēj, brālīti, kaņepītes, sēj istabas galiņā 13402,14. kupliem galiem (Büschel) juostu pinu 7452. mīļā Māŗa laipuo pa jumtu galu (First) 1441. kad es būtu maizes gals, jau būtu mani apē̦duši 8843. mēs māsiņu panācām trešā simta galiņā 13646, 26. zuos sit ar spārnu galiem pa ģīmi. par cilvē̦ku, kas izšķērdīgi dzīvuo, saka: dzeŗ alu un ē̦d sveču galus Etn. III, 46. tik bailīgs od. dzīvuo kâ putns zara galā, od. viņš ir tâ kâ zara galā, sein Leben hängt an einem Haar. ļaudis plūca linus zemes galā - līdumā Blaum. gala zivs, der Fischköder Salisb. gala vārds U., der letzte Ausspruch, das entscheidente Wort;

2) die Spitze, das Äusserste:
naža gals, die Messerspitze, auch als Mass: nuo uoglēm jāņe̦m deviņi nažu gali plēņu Etn. IV, 109. pirkstu gali, Fingerspitzen. visi ausu gali viņai sārtuojās Degl. mana re̦snā Trīna nav ne˙vienam de̦guna galā uzkārta JR. IV, 76. ruokas tie nuolaida līdz ceļa galiem Kundz. pupa gals U., die Brustwarze. gaisa gali jau bija atsarkuši Lautb. stāvu stāv matu gali BW. 9820. brāļam vedu tuo meitiņu, kam sarkani vaigu gali 21356. neduošu pūriņu bez zieda gala RKr. XVI, 153. [pirmais gals U., der Anfang.] vilka gals, der untere Teil eines Frauenhemdes Lubn.;

3) der Wipfel, Gipfel:
vakars nāca, vāverīte, šaujies egles galiņā BW. 13796, 2. kalnā kāpu raudzīties, vai sarkani apšu gali. saulīte, spuoži nuoiedama, meža galus puškuodama Ltd. 1397. kāpu kalniņā, pašā kalnu galiņā BW. 13250,19;

4) das Gesinde:
kāzas zvinēja divuos galuos od. uz divi gali, t. i. brūtes un brūtgāna mājās BW. III, 1, 84. sagaida baznīcē̦nus pārbraucam brūtes vai brūtgāna galā III, 2, 27;

5) das Zimmer, die Wohnung:
tas bij tagad saimnieku gals, un priekšā bij palicis saimes (auch kalpu) gals Aps. gribē̦tuos gan kuo zināt arī par kalpu galu A. XIII, 223. iesim savā galā Blaum. vāju gals, das eine Ende des Kruges, wo bessere Gäste Aufnahme finden;

6) die Gegend:
mūsu galā, in unserer Gegend. jūsu galu krusa ķē̦rusi Aps. pa viena gājiena galam Vīt. 2;

7) das Unglück, Malheur, Pech:
skaidri gals ruokā ar tiem nabagiem LP. V, 195. ķēniņam tīri gals ruokā IV, 64; auch beidzamais, pēdējais, dzīvais (A. XII, 948) g. r. ak gals! ak gals! Etn. II, 43. nu jau vairs nav labais gals LP. VII, 976;

8) das Ende des Lebens, der Tod:
pašam bijis gals klātu LP. VI, 56. puisis grib šuo par sievu, lai tur vai gals VI, 301. vai tad tevi reiz neķers gals? viņš miris nelabā galā;

10) zur Bezeichnung des Winzigen, Nichtigen, - so namentlich in der Deminutivform
galiņš: pazīstu latviešus, kas ne pirksta galu nekustinātu (den Finger rühren, nichts tun) latviešu tautas izplaukšanas labad Kronv. miegs viņai nenāca ne acu galā, kam gar nicht Kaudz. M. es viņu nevaru ne acu galā ieredzēt, ich kann ihn garnicht leiden. viņš paņe̦m tikai pāris pirksta galus (ein wenig) tabakas un iebāž pīpē. es tevi neaiztikšu ne ar mēles galu, ich werde dir nicht einmal mit der Zungenspitze, d. h. garnicht nahe kommen Sudr. E. ne mata gals zaķim nav aizskarts tur Dünsb. šiem nesvilst ne mata (auch matu) galiņš LP. VI, 622. pie debess nebija ne mākuoņa galiņa A. XXI, 755. itkâ nebūtu ne padebeša galiņa Kaudz. mīstītājiem tāds astes galiņš vēl jābeidz A. VIII, 1,67. vajag izlasīt visas spalviņas, ka nepaliek ne zīmes galiņa Vīt. 70. neņe̦mu ne vārda galiņa atpakaļ nuo visa tā, kuo e̦smu teicis Sudr. E. es ļautiņu neaiztieku ne vārdiņa galiņā;

11) gals, ein 5 - 5 1/2 Ellen grosses Stück Leinwand beim Weben
Mar. n. RKr. XV, 114;

12) eine grosse Menge:
līguotāju bij neapzināms gals;

13) rumbas, uguns gals als Schimpfwörter gebrauch:
kuo tu dziedi, rumbas gals BW. 874. vīra māte, uguns gals 23438, 1;

14) gals viņu zin, der Kuckuck wisse das
Sudr. E. Wendungen mit gals gibt es eine unzählige Menge; es folgen einige derselben, nach den Kasus und nach den Präpositionen geordnet:

15) Gen.,
lai tev gala (zum Kuckuck), kâ e̦smu nuoreibis Blaum.;

16) Akk.,
galu atrast, dabūt, sein Ende finden; sev galu darīt, auch padarīt, nuodarīt Etn. I, 99 od. galu darīties, sich das Leben nehmen: cilvē̦ks sev galu padara LP. V, 66. es būtu vai galu darījies Alm. es tev galu padarīšu, ich werde dich töten BW. 23206. dievs duod galu tautiešam 14877,1. sēd kâ galu (gala) gaidīdams. nāc līdz, tad izme̦luosimies galu galus, dann werden wir uns gründlich auschwatzen Kaudz. M. kam tad man stāvu galu meklēt Etn. III, 15. galu ņemt, auch beigt, eine Ende nehmen: kur upīte galu ņēma BW. 8560. kur tās puķītes galu beidza Saul. jaunais pāris bij ļuoti iepriecināts, ka viņu neapduomība tik labu galu ņēmuse JK. III, 2. runā, ka viņš e̦suot diede̦lē̦dams galu ņēmis Kaudz. M. tas labu galu neņems. vairs ne+˙kāda gala (od. ne˙kādu galu) ar viņu nevar ņemt, man kann mit ihm garnicht fertig werden A. XI, 103. galu ņe̦mdams dient oft zur Bezeichnung einer intensiven Handlung: Lācausis smējies galu ņe̦mdams, habe sich totgelacht LP. VI, 476. ve̦lns skrējis galu ņe̦mdams VI, 691. sāk maldīties galu ņe̦mdams V, 356. kad tik labāku galu varē̦tu paredzēt Aps. de̦guna galu re̦dz, mūža galu ne. viņa sāka man stāstīt visus savas dzīves galu galus, sie fing an, mir ihr Leben ausfürlich zu schildern R. Sk. I, 97. vilks viņu galu zin (der Kuckuck wisse das), kas tad Lavīzei nuoticies MWM. X, 416; 420;

17) Lok.,

a) am Ende, bei, vor, auf:
tas jau tev de̦guna galā, das liegt dir ja vor der Nase. ja gadās kādai lietai piepēži, tâ sakuot, de̦guna galā nuozust LP. VII, 638. Jurģi vēl gaisa galā, Georgi ist noch sehr weit. pirmā galā, von vorn herein, anfangs: pirmā galā nevaram prasīt nuo visiem smalku jūtu Kaudz. M. Prātnieks izdzēra labu tiesu nuo atne̦stā bairīša, kuŗu pirmā galā atraidīja Kaudz. M. mēnesis jaunā galā, im ersten Viertel, ve̦cā galā, im letzten Viertel. tas vārds man mēles galā, das Wort schwebt mir auf der Zunge. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl. teikšu, kas mēles galā galījies LP. V, 344. tu mani katra vārda galā (bei jedem Worte, immer) izzuobuo Blaum. ik vārdiņa galiņā: nav pirmā līgaviņa BW. 9510. ve̦cuma galā, im hohen Alter: kas māsai maizi duos ve̦cumiņa galiņā BW. 1373,29. nāve viņam jau zuobu galā, er ist ein Kind des Todes;

b) am Ende, zuletzt:
bet galā viņu tuomē̦r uzņēma JK. V, 47. viņš galā tuos visus uzvarēja Launitz Stāsti 27. galu galā od. galuos, zu guterletzt: iznāks galu galā (seltener galu galuos) mana vaina;

c) sehr, im höchsten Grade:
nabadziņš piepūlējies galā LP. V, 176. e̦smu nuokusis gluži galā Kleinb.;

d) zu Ende:
īsa ziemas diena ar jau bija galā A. XI, 103. vai darbs jau galā? mēs jau ar luopiem esam gluži galā A. XVI, 365;

e) galā tikt, zu Ende kommen, fertig werden, zurecht kommen:
tē̦vs nevarēja ar dēlu galā tikt JK. V, 118. galā vest, izvest, zu Ende bringen, ausführen: darbu, nuoduomu;

f) über, auf, nach - zur Bezeichnung der unmittelbaren Folge, der Vielheit:
pats nuogāju, pats atradu vainīti vainas galiņā (Fehler über Fehler) BW. 25880. nelaime nelaimes galā, ein Unglück kommt nie allein; es kommt ein Unglück übers andere. bē̦da, bē̦da tev, puisīti, bē̦da bē̦das galiņā BW. 12915. bajāriņa meitiņām guods guodiņa galiņā 22691. dieviņš man laipu meta, laipu laipas galiņā 18762;

18) Prät.: nu vai pārnācāt mājā ar galu? seid ihr nach Beendigung der Arbeit nach Hause gekommen?
ar tuo pašu galu, bei derselben Gelegenheit: it kâ viņam ar tuo pašu galu būtu jāiet uz smēdi kalt Dok. A. sarus jāsāk pērt ar tukšu galu, zur Zeit, wo der Mond unsichtbar ist JK. VI, 39. līgava daiļa bez gala (ungewöhnlich schön) LP. V, 267. [bez gala liels U., ungeheuer gross.] vilkacis rej aitas bez sava gala, ohne Aufhören LP. VII, 888. viņš atveŗ, atgāž durvis, luogu, vārtus līdz galam, zum Klaffen, sperrweit. viņš iemīlējies līdz ausu, nagu galiem LP. V, 29. Raudupiete nuosarkst līdz aušu galiem Blaum. māsiņ, tavu daiļu ruotu līdz pat kāju galiņam (Var.: - ņiem). [ieraudzīju ļaudis līdz galu galam Glück IV Mos. 22,41.] nuo gala, vom Ende, auch vom Anfang: lai ņe̦muot nuo gala - tuo ve̦cākuo, bet ne lasīdamies LP. V, 207. viens apzīmē kādu lietu par savu. uotrs prasa:"nuo kuŗa gala tad tas ir tavs?"atbild:"nuo abiem galiem un nuo vidus" Etn. IV, 77. nuo pirmā gala, nuo paša pirmā gala, gleich von Anfang: nuo pirmā gala gan tas tâ bija A. XI, 477. tev vajadzēja iesākt citādi jau nuo paša gala Vēr. II, 1451. tādu viņu re̦dzam nuo paša pirmā gala II, 1081. nu o iesākta, nuo pat sākuma, nuo paša gala, nuo iesāktas, iesākuma od. sākuma gala, nuo sen se̦nā gala, nuo laika gala, nuo iesāktiem galiem Kursiten, von jeher, von alters her: pazīstam vācu galdu, kāds tas pie mums muižā nuo pat sākta gala Sil. tāds jūsu dzimums nuo sen se̦nā gala Adam. man viņš nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. mums tāds ieradums nuo laika gala, pa bērēm baltuos zirņus biezputrā vārīt LP. IV, 225. nuo maza gala, von Jugend auf Selg. kad grib, lai trumpu spēlē, tad saka:"lai iet nuo re̦snā gala" Etn. IV, 42. izstāstīt galu nuo gala od. i. visu galu nuo gala, alles ausfürlich erzählen: zemnieks izstāstījis visu galu nuo gala LP. VI, 235. zaldāts ņēmās izstāstīt galu nuo gala VII, 151. brīžam izstāstu viņam savu sirdi gaļ nuo gala Kaudz. M. vilka ne pa acu galam nee̦suot redzējis, den Wolf habe er garnicht gesehen LP. VI, 253. pa ausu galam od. galiem kuo dzirdēt, etwas lberflächlich hören, vom Hörensagen wissen. e̦smu tâ strādājis, ka sviedri pa matu galiem pil od. te̦k, dass der Schweiss in Strömen fliesst Sil. ar vienu ruoku sniegdamies ņe̦mam, ar uotru ruoku pa pirkstu galam aližam, mit der eine Hand nehmen wir mühsam, mit der anderen lassen wir es leicht fahren Sil.; ähnnlich pa ruoku galam: pamāte sviedusi abrkasi pu ruoku galam LP. VI, 838. viņš aizsvieda zē̦nu pruom pa ruoku galam, mit Leichtigkeit Dok. A. iesviedis pa ruoku galam e̦ze̦rā Upītis Medn. laiki 205. neaiztiku svešu ļaužu ne pa vārdu galiņam (Var.: ne vārdiņa galiņā), ich attackierte fremde Menschen auch nicht mit einem Worte, auch nicht mit einer Silbe BW. 956. tas man ne pa galam nepatīk, das gefällt mir gar nicht. viss pagalam, alles ist verloren. te pa galam! da haben wir es! (pa galam [li. = pagàlum Lit. Mitt. I, 376] wird oft in einem Wort geschrieben). pie gala, pie bē̦du gala, pie dzīva gala, aufs äusserste, schrecklich: sasist pie gala A. XIV, 8. e̦smu piepūlējusies tīri pie bē̦du gala LA. nu gan nuostrādājamies pie dzīva gala. viņu sadauzīja vai tīri pie dzīva gala A. XII, 948. zieam gāja uz galu, zu Ende Līb., gew. uz beigām. uz pirkstu galiem iet, auf Zehenspitzen gehen. tec uz pirksta galiņiem BW. 12427. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. Selten der Lok.: pēdējie slējās pirkstu galuos Kaudz. M. [Zu apr. acc. s. gallan "Tod" und - wenn von der Bed. "Spitze" auszugehen ist - zu dzelt usw. (s. dies), vgl. Leskien Abl. 325 u. Nom. 167, Zupitza Germ. Gutt. 85, Wiedermann BB. XXVIII, 69, Trautmann Apr. Spr. 334 f. u. Wrtb. 83.]

Kļūdu labojums:
jumtu galu = jumta galu
zvinēja = svinēja
izme̦luosimies = izmēļuosimies
uz pirksta galiņiem = uz pirkstu galiņiem

Avots: ME I, 592, 593, 594, 595


galvārška

galˆvā`rška 2 Warkl., die Blaubeere (vaccinium uliginosum):

Avots: EH I, 381


galvenāji

galvenãji, Blaubeerensträucher Lös. n. Etn. III, 177.

Avots: ME I, 597


galvene

galˆvene,

1) das Köpfchen:
apiņa galvenīte BW. 30892;

2) der Kohlkopf
[Kreuzb., Kl. Bers.]: brāļi māsu pārde̦vuši par kāpuostu galvenīti BW. 26150. lai augtu cietas un baltas galvenes... Etn. II, 127;

3) die Blaubeere (vaccinium uliginosum)
N. - Schwnb., Etn. II, 80, Spr., Selsau, [Bers., Kreuzb.].

Avots: ME I, 597


gārguļot

[II gãrguļuôt Bauske "Seifenblasen erzeugen".]

Avots: ME I, 618


garmētru ogas

gaŗmẽ̦tru uogas, Blaubeeren (vaccinium uliginosum L.) Dond.

Avots: ME I, 607


garš

gaŗš,

1) räumlich,

a) lang:
gaŗa bārzda, gaŗi mati, gaŗa kārts, virve, iela. tam gaŗas kājas kâ stārķim, gaŗi zuobi kâ vilkam. tam gaŗa mēle: visu aizkaŗ. gaŗa mēle pasuoluot, īsa ruoka ieduoduot BW. 1810. ūja, ūja, viens nāk luopuos, liels, plats vīrs, liels, gaŗš vīrs Tr. IV, 440. gaŗie salmi od. gaŗsalmi, Langstroh LP. VI, 174. čūsku vajaguot saukt par gaŗuo putnu od. par gaŗuo MWM. V, 580, JK. V, 144. gaŗi jūgti zirgi, langgespannt;

b) lang mit Massbestimmung
im Akk. od. Gen.: sprīdi gaŗš vīriņš, uolekti gaŗa bārzda (Rätsel); uolekts gaŗa drēbe;

c) fig., Sprw.: tik gaŗš, tik plats od. īss, so lang, so breit, d. h. einerlei.
gaŗām acīm skatīties, mit schläfrigem, unzufriedenem Blick sehen: kruodznieks (ar) gaŗām acīm nuoskatījās Pietuka Krustiņā Kaudz. M. brāļi aizgāja ar gaŗu de̦gunu, mit langer Nase LP. IV, 222. tas ir labs cilvē̦ks, pirksti par gaŗiem, od. tas ir gaŗiem nagiem, er ist ein Langfinger, Dieb. viņš ē̦d tikai gaŗiem zuobiem od. pa gaŗiem zuobiem Degl., er isst ungern, ohne Appetit;

d) lang, weit:
kam man vienas meitas dēļ tādu gaŗu ceļu jāt? Ltd. 1849. [gaŗš ceļš Bergm. n. U., ein langweiliger Weg.] gaŗu ceļu iet, nach Sibirien verbannt werden. māte saka uz dēliņu:" dzen gaŗāki kumeliņu" BW. 27525;

e) lang, dünn:
gaļu vāra dažreiz gaŗā, dažreiz īsā zupā; pārduot gaŗāku pienu;

2) zeitlich,

a) lang, langwierig, lang sich hinziehend:
tagad dienas gaŗākas nekâ naktis. tad se̦kuoja vasaras laikme̦tu svē̦tki," garās dienas" nuozīmē, tagadējie Jāņi Konv. 2 391. gaŗš laiks, lange Weile, Langweile: šim uznāca gaŗš laiks LP. III, 95. viņš tev ies mežā pa gaŗam laikam (pa gaŗu laiku) nižģināties LP. IV, 2. liec, Laimiņ, man gaŗu mūžu BW. 6496. kad vista lietū stāv, tad gaŗš lietus Etn. II, 123. tautām gaŗa valuodiņa BW. 10665. lielas, gaŗas žāvas nāca Ltd. 2290. gaŗais kāsus od. kle̦pus, Keuchhusten. kuo ar tādu gaŗi tiepsies? LP. V, 226. gaŗi juo gaŗi visu izstāstīt. par gaŗu, nach längerer Pause: par gaŗu viņš izrunājās Mar. n. RKr. XV, 129;

b) lang, lang erscheinend:
gaŗus 25 gadus tie duomājuši viens nuo otra LP. VII, 33. es visu gaŗuo dienu kavējuos Blaum.;

c) längere Zeit ausreichend:
kuŗam tas krājumiņš gaŗāks Sil.;

[3) gaŗais vējš, Südwestwind
Sackenhausen n. U. Nach Būga Aist. St. 134 zu li. gar̃garas " sausas, ilgakojis, ilgakaklis arklỹs" , gingãras "долгоногiй человѣк" und (S. 100) zu apr. garian " Baum" u. a. (s. dziŗa I)].

Kļūdu labojums:
īsa ruoka = īsas ruokas
laikme̦tu = laikme̦ta
izrunājās Mar. = ierunājās Mar.

Avots: ME I, 607, 608


gatavs

gatavs (li. gãtavas),

1) fertig, bereit, vollendet:
ēdiens jau gatavs. [nevar gatavu dirst U., man kann's nicht fertig blasen.] nuo gatava izlīguoja, gatavā ielīguoja Ltd. 1748. lai gatava taisījuos līdz citam rudenim Ltd. 692. kuģi stāvēja uostā gatavi uz iešanu. žīds bij gatavs gaili pirkt LP. VI, 272. tā gatava nācēja, sie ist bereit zu kommen (oft: in des Freiers Haus, d. h. zu heiraten). mudīgi strādnieki jau ap pusdienu bijuši gatavi (fertig mit ihrer Arbeit) Etn. III, 172. kad lini gatavi (wenn die Flachsarbeit beendet ist), tad viņi ve̦d granti Etn. III, 73. gatavi milti! basta!

2) reif:
labība, augļi jau gatavi;

3) fertig, zu Ende, tot:
dabūjis netīšu sitienu pa deniņiem - gatavs LP. VII, 37. kâ lika galvu pret bē̦rzu, gatavs bija LP. V, 166;

4) fertig, dass nichts daran fehlt, leibhaftig, echt:
saimniece bijuse gatava pūce LP. IV, 146. vīrs bijis tāds dieva duots - gatavs vientiesītis VI, 344. sala gatavs tuksnesis IV, 111. ūdeni nest bijušas gatavās muokas Jauns. Balt. gr. I, 16. [Wohl aus slav. gotovъ " fertig" entlehnt.]

Avots: ME I, 609


ģīblis

ģīblis (unter ģībla): nabadzīte ... nuo ģībļa pamuodās Latv. Av. 1854, pielik. № 12, S. 4.

Avots: EH I, 427


ģīgāt

ģīgât,

1): auch (mit ĩ) Dunika, Gramsden;

2): bittend, jammernd weinen
Sonnaxt: bē̦rns ģīgā, lai atduod viņa lietas;

4) singen
(verächtlich): tai neģīgājuot vairs un ļaujuot gulēt Janš. Paipala 8;

5) "langsam, nachlässig arbeiten oder sprechen"
Bērzgale;

6) auf einer Hirtenflöte blasen
Serben; "čīkstināt" Jāsmuiža.

Avots: EH I, 428


glābene

glâbene Erlaa; Fehgen, Festen, Lub., Rettung, Zuflucht; Hilfe: kad tam pie mums vairs nava glābenes, kur tad lai viņš iet? Blaum. (Balss 1888, № 50).

Avots: EH I, 392


glābenis

glâbenis: dieses Wort ist als unbelegt zu tilgen und das Zitat aus Blaum. unterglâbene zu veisetzen.

Avots: EH I, 392


glābenis

glâbenis, gew. glâbiẽns, glâbiņš, die Rettung, Hilfe, Zuflucht, das Rettungsmitten: meklēja glābeni lūgšanā Blaum. nu tev atmaksāju par glābienu LP. IV, 62. nav viņam vairs cerības, ne glābiņa Vēr. II, 295.

Avots: ME I, 623


glaims

glaims, schmeichelnd, reizend: ve̦lns tik lunkans un glaims, ka brīnumi LP. III, 91. viņa pēc brīža atkal glaimi uzsāk Blaum. viņa sacīja glaimi Purap.

Avots: ME I, 621


glāzenāji

glãzenãji [Wolm., C., Segew., Nigr., Ruj., Lis.], Blaubeerstaube U., Konv. 2 2322.

Avots: ME I, 624



glāzene

glãzene, [glãzine Dunika], die Blaubeere (vaccinium uliginosum) RKr. II, 80, [Wolm.]; die Schwarzbeere Salisb.

Avots: ME I, 624


glemzt

glemzt, - žu, - zu (li. glem̃žti "knautschen"),

1) mit langen Zählen essen, langsam fressen:
ve̦cā guovs tikai glemž vien; nevar sagaidīt, ka barību nuo siles izēdīs Druw.;

2) glem̂zt Mar., [Bers.], Unsinn schwatzen, blitzblaue Geschichten erzählen, blitzblaue Geschichten erzählen
Lind.; A. XIII, 251;

3) glem̂zt (vgl. li. glem̃žti "сгребать"), reinigen:
glemzt ārā visus našus nuo istabas Mar., n. RKr. XV, 114.

Avots: ME I, 625


glīds

glìzds 2 : auch Gr.-Buschh. n. FBR. Xll, 76, Wesseu n. FBR. XIII, 82, Oknist n. FBR. XV, 193, Kaltenbr.: "glūda" Lixna, blauer Lehm Ledmannshof n. Latv. Saule 1924, S. 169, "weisser Lehm" (mit ì 2 ) Prl.; "feuchter, zäher, grauer Lehmboden" Warkl.

Avots: EH I, 394


glīzda

glìzda Drsth., [glĩzda Nigr.], glìzds 2 Lis., Druw., Bers., Lös., Sessw., [glîzds 2 Tr.], Ton, blauer Lehm, Mergel: Bē̦rzuonē glīzda zeme BW. 9763. [Zu glīve (s. dies), глей, глина, mnd. klei "Hehm" u. a., vgl. Pauli KZ. XVIII, 23 f. und Leskien Nom. 586.]

Avots: ME I, 628


glīzdens

[glīzde̦ns, klebig, weich: glīzde̦na (sakritusi) maize Dond. (hier mit ĩ), Schujen, Serben, Drobbusch, Ronneb. - gl. (mit blauem Ton gemischt od. verschleimt?) māls Līguotnis. Um Lindenhof sei gl. māls "trockener, aber weicher und biegsamer Lehm"; in Ronneb. angeblich: klebriger Lehm; in Laudohn: hellblauer Lehm; um Ruj. auch glīzde̦ns ("glatt, schüpfrig, vom Regen durchweicht") ceļš.]

Avots: ME I, 628


glods

gluods, blauer Lehm Luhn. n. BielU.

Avots: EH I, 395


glūda

glùda Burtn., [Trik., Arrasch, glûda 2 Segew., Selg.], glùds, - s, PS., [glûds 2 Bl., glūde L.], blauer Ton, Lehm, Mergel: glūdu lietuo sienas balsinuot Bers. peļķē nuodzērās un ar glūdu mazgājās. Auch vom Brot: maize kâ glūds (= pie apakšgaruozas neizšūnuojusi, sakritusi). [Um Lennew. unterscheide man glīza "blauer Lehm" von glūda "Lehm (namentlich dunkler) überhaupt".] Wohl zu gluds; [vgl. Leskien Nom. 193, Berneker Wrtb. I, 308].

Avots: ME I, 630, 631


glumda

glumda "?": tas e̦suot liels glumda Blaum. Druva I, 787; [in Ruj. angeblich synonym mit glumza].

Avots: ME I, 629


glunda

glunda "?": glundas jau viņi ir Blaum. sulainis, tas glunda Blaum.; [in Allendorf bedeute es: "gļē̦vs cilvē̦ks"].

Avots: ME I, 630


graizīt

II graizît, - u, - ĩju, hin - und herwenden Peb. n. U.: zuobiem graizīt (gew. zuobus griezt), mit den Zähen knirschen. [Doch wohl zu li. graižýti "(die Hände) ringen" und daher wohl nicht durch Ablautsentgleisung (für gruozît) zu griezt (=li. grẽ̦žti), sondern zu grèizs; nach v. d. Osten - Sacken IF. XLII, 189 hierher auch ksl. sъgrěza "confusio".]

Avots: ME I, 636


graušļi

graušļi,

1) schutt, Trümmer;
graušļi od. mīzalu graušļi, Griess in der Blase Konv. 2 3323;

[2) gràšļi 2 Borchow, Kornabfälle.
- Zu grauds, graust, grūst, sloven. [grûh "Steingerölle", grùša "grober Sand, Schotter", mnd. grōs od. grūs "zerbröckelte Steine, Kies" u. a., s. Zupitza Germ. Gutt. 176 und v. d. Osten - Sacken IF. XXIV, 245].

Avots: ME I, 640


grēkdaris

grè̦kdaris, der Schuldige, Sünder : grē̦kdaris katrreiz bij Edgars Blaum.

Avots: ME I, 652


grēks

grè̦ks,

1) die Sünde ;
asins grē̦ks, die Blutschande ; nuo grē̦kiem atgriezties, sich bekehren ; grē̦kus atmest, von der Sünde lassen ; grē̦kus darīt, padarīt, Sünden begehen ; grē̦ku nest, die Schuld auf sich haben ; grē̦kus pieduot, vergeben ; grē̦ku pelnīt, wegen seiner Sünde Strafe verdienen L. ; eine Sündenschuld auf sich laden U. ; grē̦kus sūdzēt, beichten. Sprw. : grē̦ks grē̦ku dzemdē. pašam grē̦ka maiss uzmuguras, citam kulīti ierauga. kuo bīsties grē̦ku dēļ, kad sirds tīra. nebīsties grē̦ku dēļ, pasaulē rūmes diezgan. grē̦ks nuo dieva, kauns nuo ļaudīm. cik tāļu grē̦ks, nuogriêz ar nazi. ne grē̦kam! auf keine Weise : ne grē̦kam tuo zirgu valdīt, das Pferd ist auf keine Weise zu bändigen U., Sonnaxt, A. -Rahden, Bers., Adsel, Kokn. n. A. XIII, 329. tasnu būtu gluži par grē̦ku, das wäre gerade zu eine Sünde Upīte Medn. laiki 44 ;

2) der Schade :
kuo tautām grē̦ka dara mans vizuļu vainadziņš BW. 24419. [grē̦ku maksāt, atlīdzināt U., einen Schaden ersetzen.] tādā laikā meitu paturēt liels grē̦ks Etn. III, 74 ; namentlich der Feuerschade : kuo jūs dīžājiet, kad grē̦ks ārā? Etn. I, 94 ;gewöhnlich dafür uguns grē̦ks ; ūdens grē̦ks, Wassernot Für., U. lai tie grē̦ki paliek pa pusi U., leg du soviel zu, als ich ablasse (oder umgekehrt)! [Nebst li. griēkas und apr. grīka- aus slav. grěхъ dass.]

Avots: ME I, 652


gremot

gre̦muôt,

1) kauen, nagen, langsam essen :
daudz nuo mūsu brāļiem vēl gre̦muo sē̦nalas Kronw. āžam zuobi nuomizuši, blīgznas mizu gre̦muojuot BW. 15576, 2 ;

2) wiederkäuen :
visus luopus, kas gre̦muo, varat ēst III Mos. 11, 3. gre̦muojamā zâle, Dreiblatt (menyanthes trifoliata) RKr. II, 74 ;

3) fig., säumen
U. gre̦muôtāji, die Wiederkäuer. [Wohl zu gremzt "nagen", gramšļi 2 - 4, li. grémždu "schabe laut" u. a., s. Leskien Abl. 362 und Persson Beitr. 99 3 u. 466.]

Avots: ME I, 649


grezele

grezele A. 1893, I, 289 u. 386, auch grezelis Konv 2 2106, [Borchow], ein aus Pergeln geflochtener Korb K., Laud., Sawensee, Aahof : uzvāžam jaunu vāku ve̦cajam grezeļam (Var. : grežeļam) BW. 22155. pie manim puiši nāca kâ pie uogu grezelītes 10892. Līzes pūrs e̦suot viegls kâ vilnas grezelītis Neik. ve̦ca grezele (als Schimpfwort), alte Schachtel : kas tev pēc tā prasa, ve̦cā grezele! Blaum. [ Deckelschachtel von Borke Bielenstein Holzb. 354. - Būga РФВ. LXVII, 242 erinnert an žem. krẽžis "Korb".]

Kļūdu labojums:
10892 = 10899, 1

Avots: ME I, 650


gribēt

gribêt, -u, ēju,

1) wollen, verlangen, wünschen :
labāk duot nekā gribēt. vai gribi, vai negribi, gaspažas duots, jāē̦d. gribēt grib, bet nevar, kâ grib, tad vajag gribēt, kâ var. juo jau labi iet juo vēl labāki grib. gribuot negribuot, unwillkürlich, ob man will oder nicht, wider Willen : meitai gribuot negribuot jājāj līdz LP. VI, 45. tam uznācis snaudiens un gribuot negribuošam bijis zemē jāatgulstas Etn. III, 91. tas kumoss man gribuošam (od. gribīšam), dieser Leckerbissen ist für die Zeit, wenn ich Appetit dazu bekomme. lai taupās gaļa gribīšam Salisb. Was man haben, besitzen will, steht

a) im Gen. od. Akk. : es apņēmu ve̦cu vīru, naudas, mantas gribē̦dama BW. 22053, 2 (Var. : kāruodama). zirgi grib jājējiņu 13645, 4. kuo gribēji, tuo dabūji, kuo pats negribi, tuo nedari uotram. vē̦ders savu tiesu grib. gribuots mani sen gribēja, begehrte mich zur Frau
BW. 15127, 1. meitas gribeēja skaistuo princi kâēst. gribu tavu dē̦lu arājiņu RKr. XVI, 225. izluocīju valuodiņu, kādu pati gribē̦dama ;

b) im Inf. : gribu rītu Rīgā braukt. (Der Inf. ist oft aus dem Vorhergehenden zu ergänzen : viņš dzeŗ negribē̦dams (scil. dzert), er trinkt ohne zu wollen, er zwingt sich zum Trinken) ;

c) im Part. pass. praes., selten praet. : peliet mani, niciniet, es teicama negribēju BW. 8803. daudz(i) meitu māmiņai, visas grib precējamas 11705. visi grib sēdināti 19137 ;

d) in einem abhäng. lai - od. ka - Satz : ve̦cāki gribēja, lai dē̦ls pre̦cas od. ka dē̦ls pre̦cē̦tuos. Mit unpersönlichem Subj. und abgeschwächter Bedeutung : sacēlās briesmīgs viesulis, it kâvai gribē̦tu apgāzt visu pili Dīcm. I, 34. darbs ne˙maz negribēja sekties LP. VII, 972. vēžuošana negribēja lāgā veikties III, 103.
dzeršana negribēja ne˙maz mitēties Kaudz. M. grib zemīte labi aŗama, vēl grib labi ecējama Lt d. 267. Ganz verblasst ist die ursprüngliche Bedeutung in Fällen, wo von einem Wollen eigentlich keine Rede sein kann, sondern von einer aus der Situation notwendig entspringenden Handlung, wie auch im Deutschen wollen gebraucht wird : viņs gribēja aiz smiekliem pušu plīst, er wollte sich totlachen. par tuo žīdiņš gribēja vai nuo ādas sprukt Dīcm. es, pie puikas gulē̦dama, cik gribēju nenuosalt BW. 12554, 3 gribēju gan˙drīz piemirst Asp. Das Part. gribē̦dams vertritt häufig Finalsätze : dē̦ls tâ runāja, gribē̦dams tē̦vam iztapt (= lai tē̦vam iztaptu). Refl. -tiês,

1) von einem Verlangen angewandelt werden, wollen :
juo ē̦d, juo gribas. pašam gribas, uotrs prasa. Der Gegenstand des Verlangens steht im Gen. (selten im Nom.) : man gribas gaļas ; sonst sind die Konstruktioene dieselben wie beim Aktiv : brūtes brālis, negribē̦damies apkŗams RKr. XVI, 146. Es muss noch hier erwähnt werden, dass neben der häufigern unpersönlichen Konstruktion (dē̦lu mātei gribējās) auch die persönliche im Gebrauch ist : dē̦lu māte (Var. : dē̦lu mātei) gribējās, lai es viņu guodināju BW. 23213 ; 9939, 1. nauda gribas skaitāma. gribējās sirmi zirgi miežu salmu streijājam 24939, 2 gribēties gribējās grūtu dzirnu ritināt 8041. gribēt man gribējās Jānīšam mutes duot 20205, 1. man gribas ēst. tāli mani māte deva, tāli man gribējās BW. 18117. Auch das Pass. kommt zuweilen vor : laikam gribē̦ts aplaupīt, wahrscheinlich hat man berauben wollen Aps. Zu greibt (s. dies). griepsta u. a., [s. Leskien Abl. 273 f., Zupitza Germ. Gutt. 176 u. a.].

Kļūdu labojums:
1) wolen = wollen
vīru... gribē̦dama ... (Var.: kāruodama) = sievu... gribē̦dams... (Var. kāruodams).
9939, 1 = 9939
streijājam = streijājami

Avots: ME I, 653, 654


griezinis

griêzinis (li. griežinỹs "runde Schnitte") Auleja, Borchow, Cibla, Warkl., Zvirgzdine, (mit ìe 2 ) Kaltenbr., (mit ie) Bērzgale, Kolup, = grìeznis 2 III.

Avots: EH I, 408


grīļīgs

grĩļîgs, schaukelnd : blakus grīlī gajam un grimstuošajam kuģim U. b. 95, 140.

Avots: ME I, 656


grūstīt

grûstît: auch Cibla, Sonnaxt, (mit û 2 ) Seyershof, mit ũ auch Zabeln;

2) "fischen"
(mit û ) Cibla.

Avots: EH I, 413


grūtredzīgs

grũtredzîgs, schlecht sehend: e̦smu grūtredzīgs Blaum.

Avots: ME I, 669


gruža

gruža Spr., gew. der Pl. gružas, Schutt, Geröll: astuoņpadsmit gadus bij bijusi aprakta zem sadzīves gružām Blaum. S. gruzis 1.

Avots: ME I, 667


guibt

gùibt C., [guĩbt Salis., -bstu, -bu], ohnmächtig, matt werden W. -Livl. n. U. [Ablautend zu li. gvaĩbti "обмирать"?]

Avots: ME I, 676


gulku gulkām

gulku gulkām, eilig, nastig Erlaa: g. g. rīt, mit grossen Bissen (Schlucken) essen (trinken) Erlaa. visi ņe̦mas g. g. un ē̦d ... Blaum. Pēt. Av. 1902, S. 552.

Avots: EH I, 417


gulstavāt

gulstavât, -ãju,

1) schlafen zu ungewöhnlicher Zeit, faulenzen, loddern:
es tev gan ļaušu dienas laikâ tâ gulstavāt Blaum. lai uz ceļiem gulstavājam Druva III, 232;

2) = gulstavuôt.

Avots: ME I, 678


gundega

gunde̦ga, gunsde̦ga Spr., = uguns puķe, Hahnenfuss (ranunculus) RKr. II, 76;

2) Blase, Brandblase
Lasd.; [

3) gùnde̦gas 2 Kreuzb., ausgebrannte Stellen in Wald oder in Wiesen.]
Zu guns (= uguns) und degt.

Avots: ME I, 682


gurguļot

[gur̂guļuôt,

1) "gurgeln"
Dunika;

2) sprudeln, Blasen werfen
Kreuzb.]

Avots: ME I, 683


gužas

[I gužas St., Hüfte, Hüftblatt (vgl. gūža II). Dazu das Demin. gužiņas Stari 1913, Heft 10, = gūža(s) II 2.]

Avots: ME I, 685


īdēt

ĩdêt [Salis, Ruj., Trik., Wolm., PS., C., Arrasch, Bauske, Zabeln], - u, - ẽju, K.,

1) leise brüllen:
guovs īd jeb nīd, kad grib ēst, mauj, kad meklē citas Etn. II, 51. mana paša raibaliņa te̦k pakaļ īdē̦dama BW. 16475; [ähnlich 34870];

2) ächzen, stöhnen, jammern:
kuoku pavēnī ēdēja visādi mūdži Purap. viņš ierauga blakus gaļam un īdam mazu bērniņu MWM. VI, 391. īd nabagi, suniski ze̦muodamies Saul. Refl. - tiês, zuwider sein: tas man īsti īdas Hr. Nach. L. auch das Aktiv sa: guovīm īd tuo ē̦duot, den Kühen ist dies zu essen schädlich. [îdêt " stöhnen" vielleicht von der Interjektion ĩ wie vaĩdêt von vai (das synonyme indêt ist vielleicht aus īdēt und indzēt kontaminiert); man īd(as) "es ist mir zuwider " aus man - (n)īd(as)? Vgl. nīdēt "īdēt": nāks kâ guove nīdē̦dama BW. 27056.]

Avots: ME I, 834


iebubināt

ìebubinât, herein -, hineinmurmeln. Refl. - tiês, plötzlich bu, bu, bu hervorbringen (von Pferden), kurz aufwiehern: zirgs iebubinājās un ēda tāļāk Blaum. St. 63. ķēve iebibinājās Zeif. Chrest. III, 2, 203.

Avots: ME II, 5


iecirst

ìecìrst,

1) einhauen, anfangen zu hauen, hacken (mit dem Beile):
viņš bij iecirtis sev kājā Smilga Aizsnig. ceļš 42. cirvis iecirsts vē̦de̦rā RKr. VII, 530;

2) hineinbauen herstellen:
liek sev luogus iecirst Glück Jerem. 22, 14;

3) (einen Schlag) versetzen (mit der Hand):
iecirst pliķi Lāčpl. 91;

4) hineinstossen, womit hineinfahren in:
kad tik... neiecē̦rt asti lamatās Alm. Kaislību varā 61. pūce iecirtīšuot viņai asuos nagus mugurā Vēr. II, 6. iecirta... pirkstus savuos biezajuos matuos Blaum. Pie skala uguns 3;

5) von Schlagenbissen gebraucht
U.;

6) starr aufrichten:
galvu iecirtis stāv Vēr. II, 519. Refl. - tiês,

1) sich einen Hieb versetzen, sich einhauen:
iecirsties kājā; sich worein verrennen, sich worauf steifen, eigensinnig dabei beharren: [kad iecē̦rtas, kaut griez, ne˙kā nevar darīt, kur kaut uguni uz galvas Mar.] muļķis tādā meitā iecirties LP. VI, 954;

[3) unwirsch werden:
saimnieks ne˙maz nav runājams Dond.];

4) gründlich ins Essen einhauen
Seew. n. U.;

5) energisch dazwischen reden:
"ar Antuonu nav iespējams kuopā strādāt", Andrejs iecē̦rtas spītīgi Purap. Savs kakt. 82. Subst. ìecìrtums,

1) Einhieb, eingehauene Stellen:
tikai daži iecirtumi un ruobi nuomanāmi LP. VI, 1, 204;

2) eine durch Hauen entstendene Wunde:
uz iecirtumu liek sadedzinātas nātnas drēbes pe̦lnus Etn. IV, 115. pret iegriezumiem, iecirtumiem un tamlīdzīgiem ievainuojumiem Etn. IV, 1.

Avots: ME II, 6, 7


iedaudzināt

ìedaudzinât,

1) einen Namen geben
Jaun. mežk. 2;

2) anfangen zu rühmen
Ronneb., Smilt.;

3) ausposaunen:
ne˙maz nee̦sam tik bagāti, kâ ļaudis iedaudzinājuši Blaum. Pie skala uguns 45. kādu vārdu iedaudzināt, ein Wort in Gebrauch bringen Ruj. n. U.

Avots: ME II, 8


iedomāt

ìeduõmât, auf etwas verfallen, auf etwas kommen, sich an etwas erinnern: "tad es aiziešu", viņš piepēži ieduomāja Apsk. v. J. 1905, S. 546. tu ne˙maz nevari ieduomāt, cik es vientulīgs jūtuos Vēr. I, 1199. tu arī par visu ieduomā! Blaum. cik es tevi ieduomāju, tik es gauži nuoraudāju BW. 3257. ieduomāju nemākuot četru nīšu audekliņa BW. 7327. var. Refl. - tiês,

1) auf etwas verfallen, sich an etwas erinnern, eingedenk werden, sich an etas erinnern, eingedenk werden:
viņš tikai ieduomājās naktī, ka viņš grāmatu aizmirsis LP. VII, 84. viņš ieduomājās sava tē̦va A. XI, 98. pats ieduomājas e̦sam debesīs LP. IV, 19. ne˙vienas meitas ne ieduomāties atrast LP. V, 110;

2) sich einbilden.

Avots: ME II, 12


iegāzt

ìegâzt,

1) hineinstürzen:
manu cilti tas iegāzis kaunā Lapsa Kūm. 4. kādu naudu tais ē̦kās vien neizgāza;

2) einstürzend zerstören:
viņi manus luogus iegāzuši MWM. VIII, 345;

3) einen Schlag versetzen
Tals. Refl. - tiês,

1) (sich) hineinstürzen:
iegāzies dziļumā LP. V, 76. iegāzies pļavā Dz. Vēstn. nuo gaŗa laika iegāzies vēl gultā Etn. III, 31;

2) zusammenstürzen, einstürzen:
pagrabs bij iegāzies Etn. II, 158;

3) sich ausblamieren.

Avots: ME II, 16, 17


iegurkstēties

ìegurkstêtiês,

[1) aufplätschern]:
kāds vilnītis diktāk iegurkstējās Blaum. MWM. III, 673;

[2) ein wenig knirschen od. knistern (vom Schnee):
braucuot zem kamanām šad un tad iegurkstējās siengs Jürg.].

Avots: ME II, 20


iejaut

ìejàut, Teig einrühren U., Ronneb.: iejauz auzu miltus ūdenī Antrop. II, 83. vai tu... maizi kādreiz par šķidru būtu iejāvuse? Blaum. st. 57. iesalu iejaut, einmischen. Subst. ìejàvums, der Vorteig Karls.; was man zum Einsäuern des Brotes zumengt, das Eingesäuerte, das Gemengte U.

Avots: ME II, 22


iekars

I ìekars 2: Auch Cibla, Pilda.

Avots: EH I, 518


ieklaušināties

ìeklaušinâtiês, abhorchen, ablauschen (?): viņas ... nuo vecām sievām ... ieklaušinās, iepruotas un iemācās tādas gudrības Janš. Mežv. ļ. I, 375.

Avots: EH I, 519


iekost

ìekuôst,

1) ein -, hineinbeissen:
Sprw. izvelc suni nuo ūdeņa, viņš tev iekuož ruokā. tas brāļiem vēl vairāk iekuož sirdī LP. IV, 22;

2) ein wenig essen:
bruokastis iekuost Kaudz. M. 325. kūmas vēl netur pilnīgu maltīti, tie tikai steigšus iekuož BW. I, 192. Refl. - tiês,

1) sich hineinbeissen, beissend sich hineinsaugen:
ir iekuodies kâ ērce brūcē Apsk. v. J. 1903, S. 346;

2) sich versteifen:
viņš tuo vienreiz iekuodies, er hat sich's einmal in den Kopf gesetzt U. citādi tu tâ nebūtu iekuodies mūs visus iegāzt nelaimē MWM. VIII, 274;

3) sich verlieben:
kuo tu viņā tâ esi iekuodies? Blaum. Vēr. v. J. 1904. S. 3. Subst. ìekuôdums, der Biss: kâ dziedina čūsku iekuodumus? Etn. III, 50.

Avots: ME II, 33, 34


iekša

ìekša,

1) das Innere, Inwendige:
istabas, zemes, mucas iekša. nuo āras uz iekšu. dzīŗu dienā visi dzīvuo pa iekšu LP. IV, 176. nu nāk siltums nuo iekšas Niedra;

2) der Lok.
iekšā, drinnen, hinein, herein: kas mucā iekšā? nuo ļaūdīm nebij neviens iekšā. cik šai vēl e̦suot iekšā? wieviel habe sie noch an Lohn zu erhalten Blaum. ze̦lta vārdi iekšā, bet ārā nenāk od. iekšā ir, bet ārā nenāk, von einem, der seine Gedanken nicht auszudrücken versteht. viņam viss iekšā vārās. Der Lok. iekšā wird oft zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung gebraucht, während ie - die perfektive Handlung bezeichnet: tē̦vs pat˙laban nāk istabā iekšā. ņem iekšā, kas priekšā BW. 19370. jūdz zirgus iekšā! iekšā dzeŗamas od. duodamas zāles, Medizin zum inneren Gebrauch. viņš dze̦rdams dzēra, cik gāja iekšā Lautb. Oft fehlt das Verb und iekšā vertritt das Prädikat: suns ciskās iekšā LP. IV, 164. zvirbulis griestuos iekšā! MWM. XI, 200. viņš atkal iekšā, er hat wieder eine Bete gemacht;

3) der Plur.
ìekšas, das Eingeweide: jāiztīrī cūku iekšas. visas iekšas griežas riņķī. paldies par iekšām, kulīte (ādiņa) atpakaļ. aizturē̦tas od. cietas iekšas, harter, verstopfter Leib. [visas iekšas vainīgas U., alle innern Organe sind krank. - Aus * enti̯ā oder vgl. li. ísčios "Eingeweide"- * ensti̯a, s. Le. Gr. § 531 und Būga KSn. I, 71 1 .]

Avots: ME II, 30, 31


iela

ìela,

1): Rīgas ielas maliņā BW. 11055 var.; (sniegā) bija nācies rakt dziļu ielu (einen Gang)
Janš. Dzimtene I 2 , 104; die Allee - auch Fest.; ein Korridor Warkl.; ziedi, rudzu vārpa, deviņām ìeliņām (Var.: ailiņām; ailītēm u. a.)! BW. 28128 var.;

2): divas ieliņas var klāt piedrabā Seyershof. ieliņa ir vispār piedrabu Salis; ābuoliņu, sìenu, salmus šķūņī kŗauj kantainā, gare̦nā čupā, kuo sauc par iellņu Salis;

3): malkas ie. - auch Ruj., Salisb. Zur Etymologie s. auch Liden Blandade språkhist. bidrag II, 18.

Avots: EH I, 525


ielaist

ìelaîst, tr.,

1) herein -, hineinlassen:
bē̦rnu istabā, luopus kūtī, laivu ūdenī, kātu cirvī, rūgušu pienu saldā pienā, labību mašīnā. kam, bāliņ, tu ielaidi svešus ļaudis sētiņā BW. 14407, 1. ganīdama es ielaidu kalpa vīra pļaviņā BW. 19909. Sprw.: ielaidis kâ uti kažuokâ. ielaid ve̦lnu baznīcā, viņš kāps uz kanceles. ielaist jumtā sarkanuo gaili, den roten Hahn aufs Dach setzen;

2) einzapfen:
alu ielaist; dagegen: mucu ielaist, ein Fass anstechen;

3) hineinlassen, einreissen lassen, vernachlässigen:
slimību. kad budžus ielaiž, tad tie var izplēsties lielumā Konv. 2 462;

4) ohne Zucht lassen:
bē̦rnus. tē̦vs viņu par daudz ielaidis Blaum. ielaists zē̦ns, ein verzogener Junge U. Refl. - tiês,

1) sich herein -, hineinlassen, hinein -, herein -, fliegen:
ar laiviņu ielaiduos gulbju šautu e̦ze̦rā BW. 11111. meitas gāja madaruos, tām es līdzi ielaiduos 7131. [sāpē̦tājs ielaidies kauluos Nigr.] paņēmuos bites spārnus, ielaiduos bāliņuos 26622. zirneklis ielaidies ellē LP. VII, 1185. baluodis ielaidās pa luogu istabā;

2) sich einlassen, sich abgeben, nachgeben, auf etw. eingehen:
neielaidies ar viņu valuodās, sarunās runā, ne˙kādās darīšanās. viņš gan tev piesuolīja citus gre̦dze̦nus, bet neielaidies LP. IV, 86. kad reiz bijuse ar viņu ielaidusēs, tad vairs nevarējuse tikt vaļā JK. V, 63. uz tuo es nevaru ielaisties Vēr. I, 1156;

[3) zu tauen anfangen (von Gefrorenem):
ziemas ceļš jau ielaidies, - zirgam kājas brūk cauri Bers.].

Avots: ME II, 36


ielīst

ìelìst, intr., hineinkriechen: zivs pielien malā, bet vēzis ielien alā. vai tu esi manā makā ielīdis, vai es tavā? ne˙vienam cilvē̦kam nevar iekšā ielīst. viņš aiz kauna gribēja vai zemē ielīst. vai tad viņš tev tiešām tik dziļi sirdī ielīdis Blaum. izpraulējis uozuoliņš gaida bišu ielienuot BW. 13041.

Avots: ME II, 40


iemēļot

[II ìemēļuôt MSil. "in einen blaufärbenden Stoff hineintun (um blau zu färben).]

Avots: ME II, 45


ieņemt

ìeņemt, tr.,

1) einnehmen:
zâles. dēliņš arī pruot ieņemt nuo sūra Blaum. ieņemt mutē (eig. und fig.), in den Mund nehmen: viņš brandvīna ne mutē neieņe̦m. viņa vārdu nee̦smu ne mutē ieņēmis. valuodās, auch mēlēs ieņemt, bösen Leumund machen. ļaudis mani ieņē̦muši nevainīgu valuodās BW. 8611;

2) einnehmen, besetzen, erobern:
vietu, pilsē̦tu. ienaidnieki ieņē̦muši mūsu zemi;

3) einnehmen, einlösen:
naudu;

4) aufnehmen wohin:
ieņemt kādu klēpī, laivā, ratuos. klibuo ieņē̦muši vidū LP. V, 189. rītu brauks lieli kungi, ieņems tevi karītē;

5) in sich aufnehmen, einschliessen, fassen, über sich kommen, sich bewältigen lassen, sich angewöhnen:
sviķis liesmu ieņēmis kvē̦luo LP. V, 183. kad tiklas sievietes kādu patiesi savā sirdī ieņēmušas Lautb. ne˙kad viņš neieņēma sirdī skaudību Aps. viņš ieņe̦m tādu žē̦lumu, tādas žē̦labas, tādas duomas, dusmas savā prātā. [ieņe̦mta lieta U., eine Angewöhnung.] bē̦rns ieņēmis niķus, lielu sirdi. viņš tuo vārdu tâ ir ieņēmis, er hat sich das Wort angewöhnt U.;

6) in sein Haus nehmen, heiraten:
jauns ieņēmu jaunu sievu AP.;

7) anfangen zu nehmen, wo noch nichts genommen ist:
sviestu, die Butter anstechen, anfangen zu nehmen von der Butter eines bis dahin unberuhrten Vorrates;

8) empfangen
(bibl.): Kristus svē̦ta gara ieņe̦mts. Refl. - tiês,

1) für sich etwas einnehmen,
(galvā) sich in den Kopf setzen: viņš bij ieņēmies galvā...;

2) erlernen, sich aneignen:
burtus Anniņa ieņe̦mas ātri. neveiklas ātrāki ieņēmās amatā A. XI, 53. ieņemties latviešu valuodā, auch latviešu valuodu. Stenders ieņēmās mācībās Kundz. cits nuo cita ieņe̦mas der eine lernt dem andern ab. skuoluotāji ieņē̦mušies citādās duomās Kronw.;

3) (mit abh. Infin.) sich etwas angewöhnen:
viņš ieņēmies bļaut;

4) zunehmen:
teļš vēl nav ieņēmies Kav.

Avots: ME II, 48, 49


ieprēkšķināties

ìeprēkšķinātiês "?": dīķī ieprēkšķinās pīles. [In Burtn. werde dies Verbum vom Blasen mit einem Roggenhalm gebraucht; in Nötk. - vom Husten; in Bauske - vom Klappern des Storches.]

Avots: ME II, 53


iepūst

ìepùst, tr.,

1) einblasen, einhauchen:
dievs iepūta viņa nāsīs dzīvības dvašu I Mos. 2, 7;

2) anfangen zu blasen:
kāds vējš iepūš trešā dienā pēc gada ce̦turkšņa, tāds pūtīs līdz jaunam ce̦turksnim Etn. II, 95;

3) anfachen, anmachen:
kad man tika, es iepūtu nuo smildziņas uguntiņu. Fig.: tauta iepūtusi viņuos savu sirds kvē̦lu Aps.,

4) einblasen, einflüstern:
ja tu viņam par šituo lietu vienu vārdiņu iepūtīsi ausīs... Blaum. Refl. - tiês,

1) anfangen zu blasen, wehen:
vējš diktāki iepūšas Janš.;

2) sich aufblasen, sich wichtig tun:
gan tā liela iepūtās, ar māmiņu rādamās BW. 18858;

[3) (vom Wasser) sich ansammeln (in der Staueng):
nu varēs malt: ūdens jau ir iepūties Sessw.].

Avots: ME II, 54


iere

iẽre,

1) die Röhre
Dond.: kaķis iekuortelējies ierē LP. VI, 244;

2) Ofenzug:
par ierēm sauc dūmu vadus Mar., [Schwanb.];

3) die Ofenbank:
nuosē̦stas uz ierītes un raud MWM. VIII, 592. In dieser Bedeutung auch ieris Blaum. [Dissimilatorisch aus riere.]

Avots: ME II, 57


iesēdināt

ìesêdinât, tr., einsetzen, wohin setzen: viņš iesēdinājis sievu ratu priekšā LP. V, 203. viņš iesēdina mirušuo māti sev blakus Apsk. IV, 80.

Avots: ME II, 62, 63


ieskurināt

ìeskurinât, tr., ein -, hineinschütteln: viņš ieskurināja tam lielus pilienus ģīmī Blaum.

Avots: ME II, 66


iešļukt

ìešļukt, intr., hineingleiten: atbraucīja pierē iešļukušās spruogas Blaum.

Avots: ME II, 77


iespīlēt

ìespĩlêt, jem. zum Trotz etwas tun oder sich irgendwie benehmen: tiesa gan, iespītēt, vairāk ne˙kā Blaum.

Avots: ME II, 70


iestaipīt

ìestàipît, tr., freqn. zu ìestìept, einrecken: e̦suot atkal pamazām iestaipīti kauli, e̦suot diezgan slinkuots Blaum. ruokas piedurknēs ē̦rtāki iestaipīdams Duomas I, 1.

Avots: ME II, 72


iestiept

ìestìept, tr.,

1) etw. dehnen, recken, einspannen:
auklu iestiept vairāk vai mazāk Antrop. II, 109. tēviņš, kaklu iestiepis, raudzījās pa caurumu R. Sk. I, 28;

2) spannen:
viņš sēž, savas acis uz vienu vietiņu iestiepis Liev. skats bij stīvi iestiepts uz vienu vietu MWM. XI, 183;

3) herein -, hineinschleppen:
tik tikkuo varēja maisu iestiept klētī. [iestiept (= ielikt) tīklu Fest.] Refl. - tiês, sich erstrecken: e̦ze̦ra līkums iestiepās labi tālu lielajā mežā Blaum.

Avots: ME II, 73


ietrokšņoties

ìetrùokšņuôtiês, anfangen zu lärmen: blakus zālē kas ietruokšņuojās Vēr. II, 1313.

Avots: ME II, 84


ietuntuļot

ìetuntuļuôt,

1) tr., einmummen:
bē̦rnu kažuokā;

2) intr., eingemummt hereinkommen, hineingehen:
tu ar puiku ietuntuļuosi mājā Blaum. Refl. - tiês, sich einmummen: viņš ietuntuļuojies līdz de̦guna galam.

Avots: ME II, 84


ievilkt

ìevìlkt, tr.,

1) einziehen, herein -, hineinziehen:
suns ievilcis asti starp kājām. es ievilku kādu dūmu A. XI, 477. viņš uzmeklēja pudeli un ievilka labu malku Saul. ve̦lns ieve̦lk ļaudis dzelmē LP. IV, 2;

2) einrenken:
kad jēriņš izlīmējis kāju, tad tuo ieve̦lk Etn. II, 161;

3) iev. uguni, Feuer anmachen;

4) iev. valuodu, von etwas zu sprechen beginnen:
vedēji atkal ievilka valuodu BW. III, 1, 39; beginnen: paviegli ievilku vaiņaga danci RKr. XVI, 199;

5) ievilkdama dziedāt, im VL. sehr oft, n. U. mit Schnörkeln singen, mehrere Töne auf einer Silbe anbringen:
ievilkdama es dziedāju, ievilkdama gavilēju; ievilkdama mīļā Māŗa manu mūžu kārsināja BW. 333. bedrēs, alksnājā jau ieve̦lk lakstīgala Vēr. I, 1095;

6) Hiebe versetzen:
labāk tad jau paķert kādu stribiķi un ievilkt pa lieliem Etn. II, 76. Refl. - tiês, sich hineinziehen, sich herein -, hineinschleppen, mit Mühe wohin gelangen: ūdens ievilcies drēbēs. tik tik varēja ievilkties gultā LP. IV, 100. es šuodien viņu redzēju ieve̦lkamies buodē Blaum.;

2) sich hineinziehen, sich festsetzen, chronisch werden, andauern:
ievilcies kâ uts kažuokā. slimība var ievilkties Konv. 2 2085. viesību vakars ievilkās ilgāki Saul.;

3) sich einen Strich anlegen:
tu jau nu arī par daudz ievilcies MWM. VI, 643;

4) ne̦samais ieve̦lkas smagumā, wird schwerer
LP. IV, 225;

[5) sich einschleichen:
viltīga mācība ieve̦lkas, es schleicht sich falsche Lehre ein].

Avots: ME II, 88


iezaļzils

iẽzaļzils, grünlich blau: iezaļzilas acis MWM. IX, 337.

Avots: ME II, 90


iezilēt

ìezilêt, (teilweise) blau werden: iezilējis zutis Turg. Pav. ūd. 37. [putra čuguna katlā ilgi stāvē̦dama iezilē Oppek. drēbes tīri neizmazgātas iezil(ē) Stom.]

Avots: ME II, 91


iezilgans

iẽzilgans [Dunika], etwas blau, bläulich: iezilganas acis.

Avots: ME II, 91


iezilināt

[II ìezilinât, tr., einbläuen: kre̦klu.] Refl. - tiês, blau werden: cienmātes vaigi nuo dusmām uztraukti iezilinājās Liev.

Avots: ME II, 91


iezmaugt

ìezmaugt, ein -, hineinzwängen, einklemmen: starp kastītes vākiem bij papiross iezmaugts Blaum.

Avots: ME II, 92


iežverkstēties

ìežverkstêtiês, erknarren, anfangen zu knarren, zu plärren: skapja durvis iežverkstējās Blaum. harmonikas iežve̦rkstas Blaum.

Avots: ME II, 94


iezvilu

iẽzvilu, ziemlich schräge: svece stāvēja iezvilu uz galda Blaum.

Avots: ME II, 92


ik

ik,

1) Adverb, immer:
lai es nāku, kad nākdams, ik māmiņa gauži raud, wann auch ich kommen mag, immer weint das Mütterchen bitterlich BW. 3328. So auch ik˙kuŗš, jeder (eigentl. wohl: immer irgend einer), ik˙katrs, jeder (eigentl. wohl: immer einer von der beiden, wobei katrs als indefinites Pron. gebraucht ist);

2) Konj., wie oft, so oft als; im Hauptsatze oft auch
ik, so oft, jedesmal: ik es gāju gar kapiem, ik es gauži nuoraudāju BW. 4044. ik viņš stabulējis, ik luopi dancuojuši LP. VI, 388. ik pāris suoļus pave̦lk, ik jāpūtina VI, 23. ik papeŗas, ik jāmazgā galva ūdenī V, 125. ik cūkas atgriezīšu, ik pāgsteigšuos nuo lauka krāsnij uzmest VI, 146. ik suoļu pabrauc, ik pāris bē̦rnu izkritis, sobald er einige Schritte fährt, fallen einige Kinder aus dem Wagen LP. VI, 7. Oft fehlt ik im Hauptsatze: ik dziesmiņu izdzievāju, satinu dziesmu kamuolā BW. 47. ik ēdiena laiks, tev jāmazgājas LP. V, 201. Oft mit dem prädikativen Partizip verbunden, wobei die Konjunktion ik noch sich als indefinietes Adverb erweist: ik kanniņu izne̦sdama, ik dziesmiņu padziedāju, jedesmal, wenn ich dik Kanne hinausbrachte, immer sang ich ein Lied, eigentl. immer [wieviel] die Kanne hinausbringend, sang ich immer ein Lied BW. 792. ik saulīte nuoiedama, tur sudraba juostu kāra BW. 33827, 3. ik vadziņu izdzīdams, utes kava ce̦purē 21887. skreji nu, skreji pie savas ze̦lta māsas, ik acis pavē̦rdams LP. IV, 185 (vgl. cik); mit den Gen. hat ik distributive Bedeutung und bedeutet, je nach dem Sinne des Satzes, "an jedem, in jedem, auf jedem": ik māju pieci zaldāti, je auf ein Haus, auf jedes Haus fünf Soldaten, eigentl. wieviel Häuser, (soviel) fünf Soldaten Biel. R. 776. lieriņai, nabadzei, ik mēnešu (Var.: ik mēness, mēneša, mēnešus) ziedi bira, jeden Monat (eigentl. wieviel Monate, cf. la. quotannis) fielen der armen Linde die Blüten BW. 11915, 2. ik brīža, ik gada tas nuotiek, das geschieht in jedem Augenblick, in jedem Jahr. ik svē̦ta rīta gājuši uz LP. VI, 967. saimnieks ik nakts licis sieku rudzu samalt VII, 727. ik vakara (Var.: vakaru, auch vakarus) gauži raudu BW. 24863, 1. te bij kuociņs, tur bij kuociņš, ik kuociņa šūplītis, auf jedem Bäumchen ein Schaukelchen Biel. R. 406. pieci menči laiviņā, ik bērniņa mencis bija, für jedes Kind war ein Dorsch BW. 30810. Die ursprüngliche Abhängigkeit des Genitivs von ik ist abgeblasst, und so ist möglich geworden, dass bei Zeitbezeichnung der Temporale Akk. Sing. und Plur. mit dem Genitiv konkurriert: es tuo savu māmuliņu ik vakara (Var.: ik vakarus) raudināju BW. 221, 222. ik vakaru tautu meita kalnā kāpa gavilēt 224, 12. tu ik rīta (Var.: ik rītu, ik rītus) mazgājies 21671. bē̦da, bē̦da puisīšam ik rudeni, pavasari 12915. latvieši ik rudeņus izrīkuoja miruoņu dzīres LP. VII, 291. kuŗus (ābuolus) ik naktis zuog VII, 92. Bei den ā- und ē- Stämmen ist in solchen Fällen mit Sichercheit nicht zu entscheiden, ob wir den Gen. Sing. oder den Akk. Plur. vor uns haben, z. B. ik dienas, jeden Tag ik vasaras, jeden Sommer. man baltais bāleliņš ik piektdienas Tukumā BW. 13297, 6. Nachdem durch die Entwicklung des temporalen Akkusativs das Genitivverhältnis von ik und dem folgenden Substantiv gelockert war, wurde das Verb desm Satzes für die Konstruktion massgebend: ik rītam tīru rudzu pa pūram ritināju, für jede Morgen mahlte ich ein Lof reinen Roggen BW. 13646, 28 (Var.: ik rītiņa, rītiņu, rītiņus, jeden Morgen). burvim ik mēneši (statt mēness, mēneša) jāzieduo ve̦lniem viena dzīvība, der Zauberer muss dem Teufel jeden Monat ein Leben opfern LP. VII, 705 (der Nom. durch den Debitiv bedingt);

4) Präp. hinter ik: kungs palika ik ar dienu bagātāks, der Herr wurde mit jedem Tag reicher
JK. V, 52. pa dienasviduča laiku ik nuo dienas nāca liela čūska LP. VI, 576. iemetīsi ik pa brītiņam (von Zeit zu Zeit) vienu gaļas gabalu mutē III, 81. ik pa simts gadiem (alle 100 Jahre) iz kalna paceļuoties pils VII, 1103. mainīšanās nuotiek ik pa nedēļām vai dienām III, 74. bē̦rni dabūja ik pa vienam ābuolam (je einen Apfel). šķēršļus atruonam ik uz suoļa. kad es iešu ganiņuos, ik krūmiņa ziedu metu, warf ich bei jedem Strauche eine Opfergabe (Var.: ik pie krūma ziedu likšu, eine jetzt viel gebräuchlichere Wendung als ik krūmiņa; ik krūmam ziedu duošu, wo der Dativ von duot abhängig gemacht ist) BW. 29087;

5) zufolge des Konstruktionswechsels in Sätzen, wie ik krūmam ziedu duošu oder ik vadziņas galiņā kâ baluodis nuopūtās, am Ende jeder Furche seufzte er wie eine Taube
BW. 25361, erhält ik vor einem Substantiv in einem Kasus obliquus die Bedeutung von ik˙viens, ik˙katrs, ik˙kuŗš, jeder. Neuerdings gebraucht Rainis ik promiscue mit ik˙viens, ik˙katrs auch vor dem Subjektkasus: ik (ik˙kuŗa) ruota pave̦dusi meiteni, ik zuobe̦ns derību ir pārkāpt ļāvis, ik (= ik˙viena) skaņa tur dziesmās un saskaņas saistās. ik wird mit dem Pronomen, vielfach auch mit den zeibezeichnenden Hauptwörtern zusammengeschrieben: ik˙katrs, jeder, ik˙dienas, täglich, ik˙gadus, jährlich. [ik wohl proklitisch gekürzt aus * (j)iek =li. jiek in jiek-vienas "jeder" u. a.; eigentlich ein neutraler Nom., Akk. Sing. mit der (relativen Bedeutung "wieviel", vgl. ciek, tìek und iekām; zur Bedeutung vgl. gr. ὀσημέραι und la. quot diēs "täglich".]

Avots: ME I, 702, 703, 704


ilgana

ilgana, ‡

2) il˜gan Pussen "eine kleine Waidpflanze mit blauen Blüten".

Avots: EH I, 429


ilkss

II il˜kss -s, PS., Wolm., Rujen, ilkse, ilksne Ans., Kand., Schlehk, Mag. VI, 2, 118, ilksnis [sing. od. plur?] L., ielukši Swirdsen BD. 169, ilkši Lassen,

1) die Femerstange am Wagen od. Schlitten:
medņi sākuši dziedāt, čirkstināt kâ ragavu ilksis A. XX, 145. es bērīti ilksīs jūdzu BW. 11417. ilkšņu zvans rūc Aps.;

2) die Stollen am Spinnrade, darin das Rad hängt
St., U., Nerft n. A. XI, 83. [Le. ilk- hier entweder aus * ielk- gekürzt oder im Ablaut zu ielukši, li. ìelek(š)tis "Femerstange". Zu li. ìena "Femerstange", le. ailis 1 - 3? - Vgl. auch ilknis.]

Avots: ME I, 706


ir

I ir (li. ir̃, [apr. ir "und, auch"]),

1) und (jetzt durch un verdrängt): nu drīkstēju mutes duot ir ļaudīm parādīt BW. 13297;

2) auch, sogar: ir nuosistam vilkam nevar ticēt. gan jau lē̦ni es staigāju, ir tad zeme līguojās BW. 8540. [ir (auch)
šī ir (ist) ļauna muocība Glück Prediger Sal. 5, 15];

1) ir - ir sowohl - als auch:
ir pūriņu pakaļ veda, ir telītes pakaļ dzina BW. 17459. ir saule, ir zvaigznes, ir tumsa dzisīs Vēr. I, 1223. [Wohl = slav. i (aus * ь[r]) "und, auch" und gr. ἄρ, ρ'α im Ablaut zu ar (s. dies), e̦r, auch ali. er, s. Le. Gr. § 588 und Trautmann Wrtb. 12.]

Avots: ME I, 708


irt

II ir̃t (li. ìrti) [Ruj., Salis, Gr. -Essern, Trik., PS., N. -Peb., Arrasch, Wolm.], Kand., ir̂t C., [Jürg., ir̂t 2 Dond.], ir̃stu, iru, intr., inch., sich auf-, lostrennen, sich brökeln: vīle irst. viss, kuo viņš ņēma ruokās, ir a un plīsa Blaum. zeme ira uz visām pusēm Vēr. I, 828. saimniekam dzīve ar˙vienu vairāk iruse LP. VI, 192. viss svē̦tums gaisis un iris Vēr. II, 208. [Zu èrst, s. dies). zuobus irt L., die Zähne weisen.]

Avots: ME I, 710, 711


it

it (li. it "весьма, совершенно; словно"), recht, ganz, in gehörigen Masse, - zur Verstärkung,

a) eines Adjektivs od. Adverbs: it labs, it liels, recht gut, recht gross,
it agri, recht früh, it blakām, dicht nebeneinander, it visi, alle ohne Ausnahme, it ne˙viens, total niemand, it ne˙kas, durchaus nichts, it līdz sešpadsmit, gerade 16 Kaudz. M. [it tagad "erst jetzt" Manz. Lettus. es it tūdaliņ e̦smu sūtījis Glück Apost. 10, 33];

b) selten zur Verstärkung anderer Redeteile: ja it vajaga, tad..., wenn es gerade nötig ist
JK. VI, 37. it asaras man spiedās acīs Lautb. it izmisums jau būtu tīri klātu, ja cerība vēl neruosītu prātu Lautb. Marģeris 54. it ja viņš viens pats apkauj visus ienaidniekus, tad vari arī pieduot, wenn er gerade... LP. it pašā laikā viņš atnāca, zur rechten Zeit. kalnā kāpu, juo (Var.: it) kalnā, paša kalna galiņā BW. 22947. [it tâ U., eben so]. it kâ, gleich als ob, als wenn: te izdzird it kâ tālumā LP. IV, 182. izlicies it kâ sistu III, 103. [Vgl. ai. iti, la. ita "so" u. a.]

Avots: ME I, 711


izaurēt

izaũrêt, tr., längere Zeit hindurch wehend vernichten; ausblasen, abkühlen Sassm.: auris... izaurēs jau tâ vājuos sējumus Tirs. [Vgl. aurêt 2.] Refl. -tiês, nach Herzenslust, viel heulen, schreien: saimniece izaurējās uotru, trešu lāgu MWM. VI, 637.

Avots: ME I, 713



izbļurbis

izbļurbis (Part. praet. act. von izbļurbt?) "eine solche Stelle od. ein Sumpf, wo es Blasen wirft, wenn man sich nähert" Bartau (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 435


izbrīnēt

izbrĩnêt, izbrĩnît, izbrĩnuôt, tr., in Erstauen setzen: viņa zināšanas izbrīnēja MWM. VI, 944. izbrīnē̦tas acis Kaln. izbrīnītie mežsargi Kaln. (Dies ungew.) Gew. refl. -tiês, erstaunen, sich verwundern, sein blaues Wunder haben, sich satt wundern: izbrīnās, izskatās LP. VI, 344. brīnas un nevar izbrīnēties JR. V, 111. ve̦lns nevarēja ne brīnumiem izbrīnuoties LP. VII, 1176.

Avots: ME I, 718, 719


izbrīvēt

izbrĩvêt, befreien, erlauben, gönnen: izbrīvē viņu uz stundu, lai viņš var atnākt līdz Mar. ceļš jāizbrīvē ar varu Druva I, 981. kad tev tuo izbrīvē, tad makšķerē vien Blaum. skouluotãjs izbrīvēja skuolē̦niem paruotātes pa pagalmu A. XIV, 2, 73. Refl. -tiês, frei werden: vidū izbrīvējās vieta priesteŗiem Vēr. II, 348.

Avots: ME I, 719


izcelt

izcelˆt [li. iškélti], tr.,

1) herausheben, heben aus etw.:
slimnieku nuo gultas, līgaviņu nuo ratiem. viņš gribēja ceļalīti ar visām saknēm nuo zemes izcelt A. XX, 935. nuo miega izcelt, aufwecken;

2) abspenstig machen, entwenden, wegnehmen, verjagen:
kaut es viņam šituo brūti varē̦tu izcelt JU. skauģi mūs nuo mājām neizcels Neik.;

3) bei Angabe des Zieles im Lok. - emporheben:
brāļi izceļ pilsē̦tu saulītē LP. VII, 145. [griestuos kājas izcē̦lusi BW. 34737];

4) emporheben
(oft auch ohne Angabe des Zieles): kurmji izceļ zemi Etn. II, 34. izcelt galvu, de̦gunu gaisā. runcis skrējis, asti iz+cēlis LP. III, 2. krauklis dusmīgi spalvas izcēlis V, 139. puisis ar suni nuostājas ar izce̦ltu zuobinu IV, 114. Ieviņas traģēdija ar vīru netiek ne˙maz izce̦lta (hervorgehoben) Stari II, 296:

5) fig., hervorbringen, erzeugen:
zivs plunčinādama izcēla mazus vilnīšus Blaum.; badu, kaŗu izcelt. Refl. -tiês,

1) sich erheben, sich aufrichen:
nuo krē̦sla, nuo negantas guļas od. slimības. uz salas izceļas bagāta zeme LP. IV, 114. ve̦cā pils izcelšoties nuo kalna VII, 1087;

2) sich erheben, hervorgehen, ernstehen:
kalniņš izcēlies nuo baznīcas mūŗiem LP. VII, 373. uguns nelaime, cīņa izcēlās. tâ tūliņ nuo uoda izceļas dē̦ls LP.IV, 35;

3) sich mit den Haben eines Gegenstandes abmühen, vielmal ohne Erfolg heben:
izceļas viens nūju ve̦zumā, neiet, izceļas abi, neiet LP. IV, 9; [

4} erhöht werden, sein (vor andern)
U.;]

5) in See stechen
Salis n. U.;[

6) izcēlies (=izpūties) kâ tītars Dond.] Subst. izcelšanās. die Entstehung:
zemes izcelšanās. izcê̦lums,

1) das Emporfehobene, der Aufwurf:
kurmja izcē̦lums;

2) die vollendele Tätigkeit des Heraushebens:
par izcē̦lumu nuo ratiem viņš dabūja cimdu pāri A. IX, 1, 64.

Kļūdu labojums:
saulītē = gaismā

Avots: ME I, 720, 721




izdeldēt

izdèldêt, tr., vernichten, vertigen, ausrotten: blaktis, stādus. tāda rīcība izdeldē tautā katru patiesības sajūtu Stari II, 311.

Avots: ME I, 726


izdot

izduôt (li. išdúoti, [slav. izdati]), tr.,

1) aus dem Innern eines Raumes hervorgeben, herausgeben, abgeben:
lien iekšā un izduod mums, kuo vien tur atruodi Etn. I, 25. pūru (luopus) izdeva tē̦vs ar māti BW. III, 1, 21, 29;

2) ausgeben, hervorgeben, wachsel lassen, von sich geben:
dievs sacīja, lai zeme izduod zaļumu un zāli I Mos. 1, 11. zemīte neizduod ne uzturam A. XI, 178. lai augļi izduotu sē̦klas Konv. 2 620. Sprw.: piena ķērne izduod sviestu. mūsu trīs viesi ne˙kādu liecību nevar izduot Dīcm.;

3) ausgeben, verteilen:
brāļi galvu nuogrozīja, dārgu naudu izde̦vuši BW. 24351. kārtis izduot od. izdalīt. vē̦stules izduod pastkantuorī, avīzes ekspedīcijā;

4) aus -, herusgeben:
avīzes, laikrakstus, grāmatas;

5) gegen eine Bezahlung abgeben, verkaufen:
izduod uz renti, verarrendieren: izde̦vusi (Var.: pārde̦vuse) me̦lnu jē̦ru, nuopirkuse svilpenīti BW. 29319, 1. kam izdevi tē̦vu zemi? 3822. izdevu māsiņu par pieci mārki 16658, 1. brāļi māsu izde̦vuši par ābuolu vācelīti 15524. izde̦vuši māsiņu, nuopirkuši tautu meitu;

6) augeben (auch ohne Bezahlung - zur Zeit, wo der Brautkauf nicht mehr Sitte war), verheiraten:
māte meitu izduodama, dzied ruociņas plātīdama BW. 18362. izduodamu meitu bija laba daļa A. XIII, 849. Oft mit dem Zusatz pie vīra: tuo izdeva pie vīra BW. III, 1, 45. Refl. - tiês,

1) sehr viel geben, aber ohne Erfolg, sich gebend, abgebend erschöpfen:
izdevāmies guovīm gan miltus, gan ābuoliņu, bet kâ vājas, tâ vājas. Izdevāmies slimniekam vis+visādas zāles, bet labuma nav ne˙kāda. nabadziņi izde̦vušies (haben verkauft) visu labību, bet naudas nepietika, kuo guovi nuopirkt;

2) gedeihen:
labība, sēnes, lini šuogad labi izde̦vušies; ebenso von lebenden Wesen: aitas, bites, kustuoņi viņam labi izduodas;

3) wohl ablaufen, glücklich geraten, glücken, gelingen:
lai daru, kuo darīdams, man viss izduodas. kad pirmo reizi izduodas, viss izduodas. Sprw.: izduodas kâ leitim vaidēšana. tas tam neizdevās kâ labi ar zveju izdevās? Oft mit abhäng. Inf.: beidzuot man izdevās viņu pierunāt;

4) geraten:
negantam meitiešam maize izduoduoties par skābu Etn. II, 61. pašam nākuši brīnumi, kur tāda (stabule) izde̦vusies LP. IV, 222. dē̦ls izdevies tē̦vā, der Sohn isn nach dem Vater geraten RKr. VIII, 42;

5) sich für etw. ausgeben:
viņš izdevās par muižturi.

Kļūdu labojums:
augļi = augi

Avots: ME I, 730, 731


izdraiskāties

izdraiskâtiês, zur Genüge tollen, sich austollen: kur var visādi izblaizīties un i. Janš. Mežv. ļ. II, 231.

Avots: EH I, 443


izdvašot

izdvašuôt, tr., ausatmen: sils izdvašuoja patīkamu smaržu Poruk. katrs ziediņš likās izdvašuojuot mieru Blaum.

Avots: ME I, 731


izdzīvot

izdzîvuôt,

1) verleben, ver -, zubringen:
nu nedēļa izdzīvuota. vai tu pie mana tē̦va duomā šuo gadu izdzīvuot? LP. IV, 66;

2) verleben, verlieren:
vai esi prātu (jē̦gu) izdzīvuojis? MWM. VII, 14, 448. [visu paduomiņu izdzīvuoju. tē̦va māju izdīvuoju Fest., Stelp.] man visas raizes izdzīvuotas Sil.;

3) ableben:
sēnīte saļimst un ir izdzīvuojuse Vēr. II, 717. atmiņas nuo jau sen izdzīvuotas dzīvnieku valsts Latv.;

4) erleben, durchleben:
pat skanīgākie vārdi tik tad ir patiesība, ja tie izdzīvuoti Brig.;

5) izdīvuot pēc likumiem, nach den Gesetzen leben
A.;

6) izdzīvuot malā, verkommen:
dzīvuojis, dzīvuojis, kamē̦r izdzīvuojis malā Blaum.;

[7) izdzīvuot laukā, vertreiben, hinausjagen:
vajaga tuos druvu Brasche Palejas Jānis, = izstrādāt (durcharbeiten) druvu.] Refl. - tiês,

1) herrlich und in Freuden leben, sich ausleben,
[izciemuoties Fest., Stelp.]: diezgan tu jau esi izdzīvuojies, tagad vari padzīvuoties mierā A. XI, 107;

2) wirtschaften, spielen:
tas (čūsku vaļātājs) ar viņām (čūskām) izdzīvuojies LP. VII, 1281. bē̦rni labi izdzīvuojas pa lauku;

3) handeln:
liels cilvē̦ks būdams izdzīvuojies kâ muļķa bē̦rns LP. VI, 491. mans tē̦vs nelabi izdzīvuojies V, 331;

4) izdzīvuoties nuo jē̦gas, verrückt werden.

Avots: ME I, 733


izgāzīt

izgâzît, wiederholt wackeln machen, zum Umsturz bringen: izgāzītas sētiņas Blaum. Refl. - tiês, auseinanderfallen: izgāzījušās sienas Druwa I, 164.

Avots: ME I, 737


izgāzt

izgâzt, Refl. -tiês,

6) "prahlen"
Linden in Kurl.; ‡

7) zu Schanden werden; Schande, Schmach, Misserfolg erleben; sich ausblamieren:
ar savu uzstāšanos viņš pilnīgi izgāzās un palika kaunā PV. ar savu runu (savā runā PV.) viņš izgāzās;

8) (bei einer Wahl od. Prüfung) durchfallen:
ar visu aģitāciju ievē̦lē̦ts netika, bet izgāzās cauri. i. pārbaudījumā.

Avots: EH I, 448


izgodāt

izgùodât, izguodêt, izguodît Aps., tr.,

1) lange oder viele in Ehren halten:
trīs māsiņas izguodāja vienu puķu vainadziņu BW. 2437, 4. [saimniece izguodējusi visas savas māsas, salikdama meitenes viņu vārduos Nigr.];

2) ehrend nennen:
viņa mani izguodāja par dē̦lu Kaudz. M.;

3) ehrenvoll, würdig bewirten:
dzīŗās visus viesus labi izguodēja Ahs. dē̦lu mīļi uzņēmu un izguodēju divas nedēļas MWM. VIII, 803, [Ellei];

4) verheiraten:
nav brāļam sieva ve̦sta, nav māsiņa izguodīta (Var.: izguodāta) BW. 29803;

5) irnonisch, blamieren:
viņš piedzēries vakar tevi izguodēja visu ļaužu priekšā Grosdohn, [Dunika, Domopol.;

6) izguodêt pa durvīm Ruhental, hinauswerfen].

Avots: ME I, 742


izieskāt

iziẽskât,

1): aucn Līvāni;

3) durchsuchen (-ât)
Warkl.: i. malu malas.Refl. -tiês Frauenb. u. a., einander ablausen: ļauj mums i˙!

Avots: EH I, 451


izieskāt

iziẽskât [li. išjíeškoti, [aksl. iziskati], tr.,

1) ablausen:
galvu: bē̦rniem vajaga katru dienu galvu izieskāt Ahs. kad galvai vienu pusi izieskā, uotru ne, tad ieskātāju vilks ē̦d LP. VII, 857;

2) fig., durchprügeln, durchbleuen:
gan es tev muguru izieskāšu Tals.

Avots: ME I, 743


iziet

iziet (liii. išeĩti, [aksl. iziti]), intr.,

1) aus -, hinausgehen, abgehen, - mit Angabe des Ausgangspunktes und des zieles der Bewegung und ohne diese Angabe:
viņš izgāja sevis pēc laukā. kaķis iziet uz medībām LP. III, 98. labāk būtu tuo dieniņu ir ganuos izgājuse BW. 15687, 2. iziet uz ciemu, zum Besuch gehen. lai iziet sāpes nuo šī cilvē̦ka miesām Tr. IV, 83. [iziet nuo kāda vidus U., eine Gegend verlassen]. nuo prāta neizgāja jauna puiša mīlestība BW. 12488. le̦dus, mati iziet. nuo Je̦lgavas iziet brauciens četruos pēc pusdienas. tu nuo rāta esi izgājis, du bist von Sinnen Vēr. I, 67. izgājuši pa˙visam nuo cilvē̦ka, sind Unmenschen geworden A. XIV, 9. kad kāds nuo zirgiem izgājis, tad pa˙galam arī, wenn jemand keine guten Pferde mehr hat, dann ist es mit ihm auch aus Sil. pie vīra iziet, tautās iziet, heiraten (von der Frau): pie vīriņa iziedama BW. 21794, 1. ja es pie tevis izietu... Kaudz. M. duod, dieviņ, lietum līt, man tautās izejuot BW. 24223;

29 mit dem Akk. der Zeitbestimmung zer Bezeichnung, dass die Tätigkeit des gehens die ganze Zeit ausfüllt: izgāju trīs gadus par ganu od. ganuos, ich diente drei Jahre als Hirt.
puiša sievai jāiziet 60 dienu, muss 60 Tage Gehorch leisten RKr. XI, 67. skuolā ejamais laiks bij Ģirtam jau aiz muguras: bija izgājis savas dienas;

3) mit dem Akk. der Raumerstreckukng - durchgehen, durchschreiten:
izgāju dižu mežu, bē̦rzu birzi BW. 10981; 22905, 1. izgāju dziedādama bandinieku nuovadiņu 470. baru iziet, die Schwande beenden Degl. iziet skuolu, die Schule durchmachen, absolvieren MWM. X, 434. In dieser Bedeutung auch passiv: visas ielas izietas Vēr. II, 395. iziet puoli, vom Ausführen eines bestimmten Tanzes RKr. XVI, 100;

4) aufgehen, verbraucht werden:
[tur izies visa mana nauda U.] kas tad par tuo, ka drēbes vairāk izgāja Aps. So auch refl.: tur iznāks piecas, sešas mucas, gan tās iziesies, die werden schon ausgetrunken werden LP. VI, 642. vai tev nav kādi mīksti cimdi? vajadzē̦tu; uz jūŗas izietuos man labi: neganti ruokas salst Laiviņš. tev daudz tuo iešanu, tādēļ tev zeķes iziesies Benjamin;

5) vergehen, verstreichen, zur Neige gehen, enden:
man izgāja (Var.: aizgāja) šī vasara treju ziedu meklējuot BW. 6070, 2. nelūkuoji baltu ruoku, ne dze̦ltānu gaŗu matu: iziet dienas sukājuot, balti ruokas mazgājuot. izgāj[u]šu gadu es nuopinu nuo ruozēm vainadziņu 5913. Sehr beliebt der Dativus absolutus in Wendungen wie: dienai, svētdienai izejuot, als der Tag, der Sonntag zur Neige gin, am Abend, am Sonntagabend: pieguļā iesākuši jāt tuo nakti, Jurģu dienai izejuot Etn. III, 87. Zuweilen mit der alten Dativform auf - i, auch in der Schriftsprache, zuweilen mit abgeworfener Endung: ce̦turtdien (= ce̦turtdienai) ize̦juot vai piektdien (= piektdienai) nākuot Konv. 2 392. Statt des Dat. abs. tritt zuweilen izejuot zu einem vorhergehenden Akk. der Zeit: Vandzenē ir ieradums, ka pirmuo lieldienas dienu (auch dienai) izejuot, puiši iet apkārt B. Vēstn. viens rijkuris svē̦tuo vakaru (od. svē̦tam vakaram) izejuot kurinājis riju LP. VII, 455;

6) ausgehen, auf eiw. sinnen, losgehen:
burvis izgājis uz viltu LP. VI, 723, uz viltību III, 75, uz gudrību VI, 705. viņš jau tik iziet uz kaušanuos Kand. abi izejuot uz viņa ādas R. Sk. II, 157;

7) ausgehen, sich verbreiten:
vedējiņu sieviņām slikta slava izgājuse BW. 16327. pa pilsē̦tu iziet ziņa LP. IV, 21. valuodas iziet ļaudīs IV, 22;

8) aus-gehen, ergehen, ablaufen (schlecht od. gut):
kâ tev tur izgāja? tâ tâ, nelabi, čabeniski, plāni, šķībi, greizi, ļuru ļurumis. vai nezināt, cik vāji man šuogad izgāja ar luopiņiem Etn. I, 61. viņš arī neizies sveikā Degl. Refl. - tiês,

1) viel, nach Herzenslust gehen, vielfach mit dem Nebenbergiff der Erfolglosigkeit:
nāks silts laiciņš, vai neiziesies vai? A. XVII, 114. izietas vienā vietā, outrā, trešā, ne˙kur saklaušināt LP. V, 225. bet izgājies, - nevarējis baltiņam klāt tikt LP. VII, 981;

2) aufgehen, s.
iziet 4. Subst. iziešana, das Aus -, Hinausgehen: jaunā gada vakarā sviež kurpi pār ple̦cu. kad pirkstu gals uz durvju pusi, tad iziešana (dann muss man das Haus verlassen), kad papēdis, tad palikšana Etn. II, 4.

Kļūdu labojums:
bandinieku = rendinieku

Avots: ME I, 743, 744, 745


izjozt

izjuôzt (li. išjústi),

1) tr., ab -, entgürten,
gew. atjuozt;

2) intr., hinaus -, herauseilen:
viņš tad izjuoza pa durvīm laukā Blaum. Refl. - tiês, sich ab -, entgürten: prāvs vīrs alu dzēra, izjuozies vēderiņu BW. 20006.

Avots: ME I, 746


izkarināt

I izkarinât, ‡ Refl. -tiês,

1) sich durch eine Öffnung nach unten hinausbiegen
Schibbenhof;

2) = ‡ izkarâtiês Līvāni; = izšūpuôtiês Rugāji;

3) eine Zeitlang (zur Genüge) ausgehängt sein
Cibla, Zvirgzdine;

4) heraushangen
Zvirgzdine: nuo mēteļa apakšas izkarinājas diegs.

Avots: EH I, 453


izkarinēties

izkarinêtiês Cibla, eine Zeitlang (zur Genüge) ausgehängt sein (z. B. Wäsche).

Avots: EH I, 453


izkārstīt

izkãrstît (li. iškárstyti), freqn., izkãrt [li. iškaárti],

1) aushängen:
izkārstīt, izkārt izmazgātuos kre̦klus pa visu sē̦tu. drēbes būšuot izgrìezusi un izkārusi Blaum. bē̦rzi izkāruši vēdināt savus smalkuos zariņus Niedra. ieva ziedus izkāruse BW. 14022;

2) hervorstrecken, hängen lassen:
stāv od. skrej mēli izkāris. mēli līdz krūtīm izkāris LP. VII, 1204. Refl. - tiês,

1) heraushangen, sich hinausbücken, hervorstehen, hervorragen:
mēle izkārusies lielu gabalu nuo mutes LP. V, 2. viņa izkaŗas par luogu ārā R. Sk. I, 100. akmens izkāries nuo mūŗa ārā LP. VII, 1011. čigānei izkāries nuo sedzenes linu buņķītis Laps.;

2) zur Genüge wornach langen:
izkārstījuos, ne˙kā nedabūju A. XV, 2, 394. [izkārstītiês 2 dürfte zu ķer̂t gehören.]

Kļūdu labojums:
1011 = 1091

Avots: ME I, 750


izkāsis

[izkâsis 2 Ruj., izkāsis Bers., abgemagert, ausgehungert], izkāsies, = izkā`rsis: ar kārumu, kâ izkāsies, viņš metās tiem virsū A. XII, 655. esi tu arī izkāsies pēc manas draudzības Blaum.

Avots: ME I, 750


izkaunēt

izkàunêt, tr., beschämen, beschimpfen: pārve̦d tādu spigacīti, izkaun [ob nicht zu izkaût?] manu māmulīti BW. 21739. [aus Schrunden]. uz ceļiem, ne citādi par tādu manu izkaunēšanu Blaum.

Kļūdu labojums:
pārve̦d = pārved[u]
ob nicht zu izkaût? = wohl zu izkaût

Avots: ME I, 749


izkaut

izkaût, tr.,

1) ausrotten, vernichten:
Sprw. cik kannu tu izdzēris, cik vīru tu izkāvis? ienaidnieks izkāvis visus iedzīvuotājus. viņš izkauj visus vēžus upē A. XII, 7. pilns nu kâ izkauta MWM. VI, 766;

2) prügeln, blauen:
man bail, ka manis neizkauj Aps.;

[3) reinigen (von Butten)
Popen n. Bielenstein Holzb. 660.] Refl. - tiês,

1) sich schlagen, prügeln:
ik svētdienas izkavies ar runčiem pagultē BW. 20865;

2) zur Genüge, lange hauen, schlagen:
pieci vienu uti kava; izkavās, apnikās, vēl tā dzīva vazājās BW. 12878.

Avots: ME I, 749


izkraut

izkraũt [li. iškráuti], tr., aus -, abladen, auspacken: ve̦zumu, lietas nuo ratiem.

Avots: ME I, 754


izkrogot

izkruõguôt, izkruõgêt, tr.,

1) ausschenken, verzapfen:
alu. brūveris izkruoģēja vai visu pusmucu tukšu MWM. VII, 257;

2) verschleudern, vertun:
bet nestāsta vis, kâ savu naudu izkruoģējis Blaum. kāds savas un citu kases izkruoģē̦tājs A. XII, 653.

Avots: ME I, 755


izkūkt

[izkûkt 2 , izkûktiês 2 , sich aufblasen, anschwellen: labi rūgusi baltmaize izkūcas Gr. - Essern.]

Avots: ME I, 757


izkult

izkul˜t [li. iškùlti], tr.,

1) ausdreschen:
labību, rudzus, miežus, auzas. meitas riju izkūlušas BW. 31578, 1. izkūluse maltu gāju 11075. viņš bij izkūlis rītā izkultās auzas Blaum. Sprw.: ē̦d, kâ riju izkūlis, von jem., der lange isst;

2) schwingen, mit dem Schwingen des Flachses fertig wereden:
linus LP. VII, 74 5 (gew. izkulstīt);

3) schlagen, machen, bereit:
sviestu A. XXI, 595;

4) durchprügeln:
viņš raudāja kâ izkults bē̦rns. Refl. - tiês,

1) sich durchschlagen, sich durchhelfen:
gan jau kaut kâ izkulšuos, oft mit dem Zusatz: cauri;

2) mit Mühe herauskommen:
beidzuot ubags ar lielām muokām izkūlās nu meža LP. VI, 303;

3) zur Genüge (längere Zeit) dreschen:
cauru nakti jau rijā izkūlušies LP. VII, 110.

Kļūdu labojums:
izkūlis = izvētījis

Avots: ME I, 756


izkūpināt

izkûpinât,

1) tr., verrauchen:
pieci rubļi tu izkūpini par gadu gaisā Blaum. pīpis jau izkūpināts;

2) mit Hilfe von Rauch verscheuchen:
nuo turienes izkūpināt zvē̦ru Lautb. Marģeris 41.

Avots: ME I, 758


izlampāt

izlam̃pât, izļampuôt Erlaa, tr., überwinden, durchbleuen, sich lustig machen, einen zum besten haben: tad tu redzēsi, ka mēs viņus izlampāsim Blaum.

Kļūdu labojums:
izlampāsim = izlampāsim (im Kartenspiel)

Avots: ME I, 762



izliegties

izliêgtiês, enegrisch, wiederholt abraten, energisch verbieten LP. VI, 1, 252: gan jau visi jums izliedzās. [diezgan e̦smu izliegusēs Blaum.]

Avots: ME I, 765


izmāžot

izmāžuôt, tr., verhunzen: kakti piekŗauti bij vis˙visādiem rīkiem, gan dzelžu pinekļiem, gan izmāžuotām lūškām MWM. VI, 484. Refl. - tiês,

1) [sich lächerlich machen, sich blamieren Arrasch]: kad nee̦smu tik izmāžuojies ar MWM. IX, 657. C.;

[2) zur Genüge
māžuoties].

Avots: ME I, 770


izmeimurot

izmeĩmuruôt, ‡

2) "piemānît" (mit ei und -ât ) Warkl.Rafl. -tiês,

1) hinaus-, herausschwanken, -taumeln:
saimnieks izmeimuruojies nuo krūmiem Pas. III, 444;

2) "sich ausblamieren"
Warkl.

Avots: EH I, 465


izmuldēt

izmùldêt, tr., ausplaudern, ausschwatzen, ein Gerücht verbreiten, sprechen: kādas muļķības tie ļaudis reizām neizmuld! Blaum. Refl. - tiês, Unsinn schwatzen: es tik tâ izmuldējuos C.

Avots: ME I, 774


izmurīties

izmurîtiês: auch (sich mühsam heraushelfen) Adsel, Smilten; izmurījusies nuo kubla apukšas laukā Pas. VI, 204.

Avots: EH I, 468


izpaurēties

izpaurêtiês,

1) heisshungrig werden:
rītu pēc dievgalda būs izpaurējušies, aptiesās, ka nemanīs, vilki Blaum.;

2) verwöhnt, anspruchsvoll sein:
viņš stipri izpaurējies, tāda ēdiena negrib ne acīs ieraudzīt Bers.;

[3) aus der Armut sich herausarbeiten und zu Vermögen gelangen Nigr.;

4) mit den
paures einander zur Genüge schlagen Bauske].

Avots: ME I, 778


izpaust

izpaûst, tr., ausposaunen, aus sprengen, verbreiten, bekannt machen: tie izpauda nelabu slavu IV Mos. 13, 33. izpaudziet tuo līdz zemes galiem Jes. 48, 20. puiši laikam izpauduši šuo vēsti Blaum. šā vīra vārdu nee̦smu izpaudis Kronw. mežuoņi izpauž dejā sava jūtas Antrop. II, 110. Refl. - tiês, sich verbreiten (von einem Gerücht): izpaudās slava, valuodas, vēstis, ziņa. pār lūpām ne vārdiņš neizpaudās MWM. VI, 840. [Bei Glück öfters iz paust in der Bed. von izpausties: šī lieta izpaudīs Esther 1, 17. nuo jums ir... kunga vārds izpaudis I Thess. 1, 8. nepatiesa slava izpauda II Makkab. 5, 5.]

Avots: ME I, 778


izpelnīt

izpelnît, tr., verdienen, erwerben: slavu, guodu. citā laikā Blaumanis būtu izpelnījis laurus Vēr. II, 755. Refl. - tiês, verdienen, sich erwerben: skaistās valuodas dēļ latvieši izpe̦lnuoties guodu Kron.

Avots: ME I, 779


izplūkt

izplùkt, tr., auspflücken, auszupfen, ausraufen: sāka nuo zemes izplūkt zâli Blaum. ruokas izplūca sauju palsuo matu R. Sk. II, 167. Refl. - tiês, sich tüchtig raufen, prügeln, sich in den Haaren liegen: tagad e̦sam diezgan izplūkušies LP. II, 25.

Avots: ME I, 784


izpukstēt

[I izpukstêt,

1) eine längere Zeit hindurch pochen:
sirds izpukst minūtē tik un tik reižu Fest.;

2) "zu pochen aufhören":
viņam sirds izpukstējusi n. - Peb.;

3) "izjukt, izčibēt, izgaist (?)" Odensee;

4) "izbeigties": cilvē̦ka sajūsma var izpukstēt Weinsch.;

5) Blasen werfend allmählich ausströmen:
kad vīns rūgts, tad gāzes caur trūbiņu izpukst Selg.]

Avots: ME I, 786


izpūšļot

izpũšļuôt, tr., mit Unterbrechnungen ausblasen, auseinanderblasen: vējš izpūšļuoja pe̦lnus MWM. VI, 794. Refl. - tiês, zur Genüge durch Beblasen heilen od. sich heilen lassen: izpūšļuojas, izpušļuojas, bet ne˙kas nepalīdzēja.

Avots: ME I, 787, 788


izpūst

izpùst (li. išpũsti), tr.,

1) hinaus -, ausblasen:
kuplu dūmu. izpūsta svece neiede̦gas. vējš izpūš rudzu asnus Grünh.;

2) blasend eine Ton hervorbringen:
fleites izpūstu par visiem stiprāki Apsk.;

3) blasend ausdehnen, hervorbringen:
pūsli. tanī pašā laikā tārpiņš izpūš nuo sulas pūslīšus;

4) aufblasen, aufblähen, erheben, wehen lassen:
šņākdams, izpūstu asti, izlaistiem nagiem runcītis glaužas pie glābējas AU.;

5) schiessen:
izpūtis šāvienu gaisā JU. Refl. - tiês,

1) sich aufblähen:
plauši viņam izpūstuos uotru tik lieli A. XX, 231;

2) zur Genüge blasen:
vējš diezgan jau izpūties.

Avots: ME I, 787


izputēt

izputêt (li. išputė´ti), intr., verstauben, verstieben, zu grunde gehen, vergehen, verloren gehen, ruiniert werden: sēnītes atdalās nuost, izput gaisā Luopk. III, 58. ķēves dē̦ls cē̦rt mājai krusteniski, ka tā izput smalkās druskās. bagātība, dzīve, mājas, cerības izputējušas. izputi pati, tautu meita, kad tu mani putināji BW. 6271. vē̦stule var˙būt ceļā bij izputējuse Blaum. saimnieks izputējis nuo vietas, nuo mājām. dejuot, dziedāt, ka lai izput laukā. Sprw.: izputēja kâ nebijis. izput kâ dūmi gaisā, kâ kaļķu kule, kâ lietus pavasaras saulītē, kâ jūŗas putas, jūŗas smiltis, kâ jūŗas burbulis, kâ rīta salna, kâ spaļi. kad (kaut) tu iz˙putē̦tu, dass du zu grunde gingest. kad tu iz˙putē̦tu laukā, tuo biju pa˙visam aizmirsis, zum Kuckuck, dass hatte ich ganz vergessen. ak tu iz˙putējis (Donnerwetter), kas dievam par smuku ruoku darbu! LP. VI, 292.

Avots: ME I, 786, 787


izrunāt

izrunât, tr.,

1) aussprechen, sich unterreden, sprechen:
lai man ļauj šuo naksniņu ar māmiņu izrunāt BW. 26434 (gew. izrunāties). kuo pa muti izrunā, tuo pa nāsīm lai saraun. labu vien jau nevar izrunāt;

2) ausklatschen, aussprengen, ein Gerücht verbreiten:
dievs zin, vai tas tiesa, kuo tie ļaudis izrunāja BW. 15830, 1. man ļautiņi izrunāja nezināmu valuodiņu BW. 8675;

3) izrunāt pa prātam, nach dem Sinn reden:
viņš pūlējās sievai izrunāt pa prātam Saul.;

4) aussprechen, prononcieren:
vajaga bē̦rnus pieradināt izrunāt ik˙vienu vārdu;

5) jem. etw. ausreden:
e̦smu pa˙pilnam nuomuodā, tuo neizrunās man neviens J. St. bet Līzi jūs man neizrunāsit nuo prāta Blaum.;

6) erbitten, sich ausbedingen:
izrunāja kaimiņam zirgu, kuo sudmalās braukt LP. V, 318. kamē̦r tē̦vam atvēli būšu izrunājis tevi par sievu apņemt V, 210;

7) ausreden, das Thema erschöpfen:
mīļi vārdi izrunāti BW. 11794; 9508; 15458, 3. kas var dziesmas izdziedāt, kas valuodas izrunāt? 38. Refl. - tiês,

1) sich aussprechen, sein Herz ausschütten, in jem. dringen:
aiziešu pie labdaŗa izrunāties LP. VI, 6. gan tē̦vs izrunājas viņai apkārt LP. III, 69. tē̦vs izrunājās ar labu, bet dē̦ls ne un ne IV, 41. izrunājies vienam, uotram - ne˙viens (neiet uz pekli) VII, 1185. tā izrunājās šâ, uotrs tâ;

3) bis zu Ende reden, sprechen:
vai nu esi izrunājies?

Avots: ME I, 793


izšausmināt

izšausminât, tr., durchgrauen: orģiju izšausminātā dvēsele Austr. Refl. - tiês, mit Schauder erfüllt werden: visi bija izšausminājušies Blaum.

Avots: ME I, 810


izšķakstēt

izšļakstêt, intr., herausplätschern, verspritzt werden: lielākā daļa ūdens izšļakstēja zemē Blaum. kad Lielais metis ve̦lnam ar savu nūju, tad smadzenes vien izšļakstējušas LP. III, 19.

Avots: ME I, 812


izšķirt

izšķir̃t (li. išskìrti), tr.,

1) von einander trennen, auseinderbringen:
būtu ļautiņi zinājuši, valuodām izšķīruši Ltd. 1235. bārda tam bij izšķirta uz abi pusēm A. XXI, 698;

2) unterscheiden:
varēja izšķirt nuo meijām sapītuo dzērienu būdu Kaudz. M. dvīņi tik vienādi izskatā, ka viņi grūti izšķiŗami savā starpā;

3) entscheiden:
lemj un izšķiŗ tauxtas likteni kaŗa briesmās un cīņās Konv. 1 viņš vilcinājās spert izšķiruošuo suoli Blaum.;

4) fördern, gelingen lassen:
lai dievs tavu ceļu izšķiŗ;

[5) ausscheiden aussondern
U.] Refl. - tiês,

1) sich spalten, auseinandergehen, scheiden:
liels pe̦lē̦ks akmens izšķīries divās daļās Blaum. viņš aizgrūda nama durvis, tā ka tuo vaļējie galdiņi izšķīrās Poruk. abi jaunieši izšķīrās Vēr. II, 196;

2) sich unterscheiden:
cilvē̦ks izšķiŗas nuo citiem dzīvniekiem ar savu prātu;

3) sich entschliessen:
mums jāizšķiŗas, kuo darīt;

4) gelingen, von statten gehen:
izšķiŗas man darbiņš BW. 17317. lai izšķīŗas mūsu ceļi! kuo dievs bij sen apdzīries un runājis zvē̦rē̦dams, tas viss nu labi izšķīries GL.

Kļūdu labojums:
auseinderbringen = auseinanderbringen
Konv. 1 = Konv. 1 766

Avots: ME I, 811


izskraidināt

[izskraidinât, sich ordentlich ablaufen lassen: karstā laikā, kad guovis nemierīgas, ganus lieliski izskraidina Nigr., C.]

Avots: ME I, 798


izšņākāt

izšņākât,

1) ausprusten
("caur nāsīm izšļākt kādu šķidrumu") Bers.; ausblasen (izpūst) Frauenb. (mit ã): i. putru (nuo kaŗuotes) pa galdu;

2) ausschnüffeln
W.-Livl. n. U. (unter šņākāt); = izšņakât Ar.: izšņākājuši miltus, visu sili Adl., Geistershof, Lettihn, N.-Schwanb., Stomersee; eine Speise durchwühlen (aber wenig aufessen) Schibbenhof (mit ã ). Refl. -tiês Schwanb., eine Zeitlang zischen: čūska kādu brīdi velti izšņākājās.

Avots: EH I, 486



izspītēt

izspĩtêt, intr., hartnäckig trotzen: kuo tas puika varēja izspītēt? Blaum. Refl. - tiês: izspītēties... caur dzīvi cauri, sich durch das Leben hindurchtrotzen Duomas II, 259.

Avots: ME I, 802


izsūlāt

[izsûlât 2

, 1) reichlich Molken aussondern:
piens izsūlājis Nigr.;

2) alle Nässe absetzen (von Brandblasen):
tulzna izsūlājusi Bauske. Refl. - tiês, zur Genüge weinen Bauske.]

Avots: ME I, 808


iztaurēt

iztàurêt, ‡

2) heulend (pferdend) ausblasen, vernichten:
vējš iztaurēs pavasarī sēju Ahs.;

3) taurējuot izdabût: iztaurēja (tautu dē̦lu) nuo dumbēra Tdz. 42052.

Avots: EH I, 488


iztaurēt

iztàurêt, tr., ausposaunen: vai tad es tuo būtu iztaurējis visā pilsē̦tā MWM. VIII, 186. Refl. - tiês, zur Genüge blasen: suņu puisis ilgi iztaurējies LP. V, 76.

Avots: ME I, 815


iztīkāt

I iztīkāt,

1): "belauren"
Stender Deutsch-lett. Wrtb.; ablauern Für. I: viņš man tuo iztīkājis;

2) = iztapt 2 (mit ĩ ) AP.: i. kādam pa prātam Bers.Refl. -tiês, eine Zeitlang heimlich Ausschau hallen Dunika: iztīkājuos ve̦se̦lu pusstundu, bet zaglis vairs nenāca Dunika. i. (begehren) pēc kā Bers., Schwitten, Sessw., Trik.

Avots: EH I, 490


iztīkot

iztīkuôt "ablauren" Stender Deutsch-lett. Wrtb. Refl. -tiês (ME. I, 819): visu priekšpusdienu meitene iztīkuojās piekļūt putniem tuvāk Brigadere Skarbos vējos 13.

Avots: EH I, 490


iztriept

iztriept,

1) besprengen, beflecken;

[2) (mit ìe 2) schiemend ganz verbrauchen (z. B. eine Salbe, Seife od. Fett)
Bers.;

3) beschmieren, bestreichen:
iztriepu visas šķirbas ar zālēm, lai blaktis nedzīvuo Fest. iztriept pannu ar taukiem N. - Peb.;

4) ausstreichen:
mani jau nuo tā pagasta iztriepa (= atzīmēja, ka tai pagastā nepiede̦ru Ost-Livl., Domopol, Welonen].

Avots: ME I, 820


iztukšīt

iztukšît, iztukšuot, tr., ausleeren: iztukšīta, nuopuostīta zeme tev nu taps visai šaura Jes. 49, 19. trīs kaktiņi iztukšīti BW. 18379, 3. bads iztukšīja zemi nuo iedzīvuotājiem St. puišelis iztukšuojis puodiņu ar me̦du LP. VII, 284. glāzes tika iztukšuotas Blaum. Refl. - tiês,

1) leer werden:
klēts ar˙vienu ātrāki iztukšuojusies Etn. I, 100;

2) sich leer, arm machen:
neiesim jau paši sevi iztukšuoties Grünh.

Avots: ME I, 821


iztulznāt

I iztulznât,

1) sich mit Blasen, Schwielen bedecken
Nötk., PV., (mit -ât ) Warkl.: ruokas iztulznājušas Nötk. Refl. -tiês,

1) = iztulznât Warkl.;

2) auseitern; auseiterud heilen
(intr.): tai rē̦ta izlulznājas Warkl. auguonis jau iztulznājies AP., Kacēni, PV.

Avots: EH I, 491


izutināt

izutinât, izutuôt, tr., ablausen: galvu, bē̦rnu. Refl. - tiês, sich ablausen: vai e̦sat reiz izutījušies? Vgl. li. išutinė´ti.

Avots: ME I, 822


izvaļ

izvaļ Cibla, ohne Eile: i. strādāt.

Avots: EH I, 493


izvaļa

izvaļa,

1) die Musse, freie Zeit
AP., Geistershof, Līvāni: izvaļas jeb bezdarba laikā PV. tev tāda i., ka aiz gaŗa laika nezini, kuo iesākt ders. man nav tagad izvaļas; pagaidi! Bērzgale. viņš savā izvaļā daudz kuo saduomājis Bers. slinkums, i., izdzīve Janš. Bandavā I, 51;

2) "saumseliges Arbeiten"
(?) Cibla.

Avots: EH I, 493


izvējot

izvẽjuôt, ‡

3) blasend abkühlen
(izpūst, izsaldēt) Bērzgale: vējš izvējuojis ustabu.

Avots: EH I, 495


izzilēt

izzilêt, izzilt, blau werden: rudzi izziluši Bers.

Avots: ME I, 831


Jancis

Jàncis [C.], Jañcis [Wolm., Salis], Kand., Demin. von Jãnis, Johann: "Janci, kur pātaga", pie kāršu spēlesuzsauc tiem, kas jaņuos palikuši Etn. IV, 78. lūk, šādi tukši janči (Zeit des Mangels) Kārkliņam reiz atkal bij uznākuši Blaum. MWM. VI, 883. [jancis U., der Hase.]

Avots: ME II, 96


jāt

jât,

2): auch Baltinow, Cibla, Memelshof, Nidden, Pilda; tu ar manu sievu varēsi j. uz baznīcu Kārsava; "Sarken" ME. II, 107 durch "Sarkau" zu ersetzen;

3) j. ārā (in Livl. gehört), hinaustreiben
(vgl. Augstkalns FBR. XV, 200 und li. joti dass. bei Būga KSn. 1, 109);

4) durch Arbeiten abjagen, abquälen
Auleja: ni˙kā taî nejāja kaî mani;

5) allzu viel und unnötig herumschlendern
Auleja: jāja pa salu da vakaram;

6) kâ j. nuojāju Heidenfeld, mit dem Mähen wurde ich sehr schnell fertig.
Refl. - tiês,

2): šī jākle grib vai katru nakti ar puišiem j. (vom Geschlechtsverkehr)
PV. Zu jât "fahren" vgl. Augstkalns FBR. XV, 200 und ahd. rītan "fahren, reiten".

Avots: EH I, 561


jēdzīgs

jẽdzîgs, vernünfgir, verständig, bei Sinnen: zvaniķi, vai tu jēdzīgs? Seibolt. kad tur vēl jēdzīgs būtu iekšā Blaum. jāuzmeklē jēdzīgāks un nuoderīgāks dzīvuoklis A. XII, 802.

Avots: ME II, 111


jēšķīžas

jèšķìžas 2 (> ostle. jìeškèižis) Cibla "Rosen" (?). Vgl.*ēršķīžas.

Avots: EH I, 565


joks

juõks (li. juõkas), bei Spr. juoka, der Scherz, Spass, Possen: bet dē̦ls arī vairs juokus nepruot LP. IV, 3. deviņgalvis nuoredzējis, ka ar tuo juoku nav LP. III, 44. juoki vien ar tām ciema meitiņām BW. 11072. Sprw.: zili cāļi - brīnumi, sarkani - juoki. juoku dēļ, pa juokam od. pa juokiem, auch par juokiem, spasshalber: kungs juoku dēļ (juoku pēc LP. VII, 446) aizgājis arī LP. VI, 277. viņa tâ runā tik pa juokam Vēr. I, 1091. es pa juokiem, tu no tiesas LP. I, 169. meita par juokiem apdziedājuse mēnesi LP. V, 110. tas vis nav pa juokam, das ist kein Spass A. XI, 5. beidzuot sagudruojis par juokiem (sich verstellend) raudāt LP. IV, 225. [Verwandschaft mit la. jocus "Scherz" (woran Zubatý BB. XVIII, 255, Pedersen KZ. XXXVI, 102, Fick Wrtb. I 4 , 522, Blankenstein IF. XXIII, 131 f. u. a. denken) wäre wegen der Übereinstimmung der Bedeutung (bei abweichender Quantität des Wurzelvokals!) sehr auffällig. Eher also wohl daraus durch deutsche Vermittlung antlehnt; vgl. d. (westpr.) jōk "Spass" dei Frischbier Preuss. Wrtb. I, 318, sowie WAlde Wrtb. 2 391 f. und Meringer WuS. V, 191.]

Avots: ME II, 126


josta

juôsta: der Gurf (Güttel) überhaupt; die Windel AP:, Orellen: bē̦rna j. BWp. 817, 4. ne man bija pūra juostu 7870; juostas vieta, die Taille(nstelle);

3) dieva j. Baltinow, Bērzgale, Cibla, Kārsava, Malta, Mar., Mērdzine, Nautrēni, Pilda, Rēzna, Šķaune, Uozuolmuiža, Warkh., Vidsmuiža, Višķi; tē̦va j. Kreuzb., der Regenbogen.

Avots: EH I, 571


jumis

I jumis, auch juma [Gr. - Buschhof],

1) zwei zu einer Einheit verbundene, zusammengewachsene Dinge, etwas Vereinigtes, Zusammengewachsenes:
saimniekam šitādi jumji nepatīk Blaum. jumu jumu vārpas auga, jumī jauni cilvēciņi BW. 28536. So namentlich die Doppelfrucht, Doppelähre, zusammengewachsene Kartoffeln, Äpfel: ja rieksta čaumalā divi kuoduoli, tad tuo sauc riekstu jumi Etn. II, 115. jumis e̦suot uz viena stuobra auguošas vārpas Etn. II, 114. uolas, kam divi dze̦lte̦numi, ir arī jumītī Etn. II, 115. jumēs saaugušus linus lasīja linu plūcējas, talcinieces. pēc pabeigta darba darināja nuo tiem jumes kruoni, kuo liktgalvā talkas mātei Gr. - Sessau. nāc ārā, talkas māte, kuo es tev parādīšu: es tev duošu jumju kruoni par launaga ne̦sumiņu BW. 28551; 28552;

2) der Diphthong
St.: abi vokāļi... saplūduši vienā jumī RKr. XVI, 67;

3) jumītis, der eckige Zirkumflex zur Bezeichnung (in der alten Orthographie) des Lokativs
Wolm. (gew. jumtiņš);

4) jumi saņemt, die letzte Garbe mähen, das letzte Flachsbündel raufen, de Feldarbeit beendigen
Lös., Fehteln, was mit besonderen Zeremonien früher verbunden war Etn. II, 117; jumi dzīt, eine Doppelähre suchen Mag. IV, 2, 119; den Wendungen jumi saņemt, jumi dzīt od. ķert liegt eine alte mythologische Anschauung zu Grunde, denn

5) jumis ist eine segenspendende Feldgottheit, ein Felddämon, der dem deutschen alten Erntemann, Roggen , Weizenmann, Geteridebock, Habergeiss entspricht.
Im VL. wird ein rudzu, miežu, auzu, linu jumis BW. 28354, 9 genannt: kur tu brauci, rudzu jumi, seši bē̦rni kumeliņi? laukā braucu ziemu mist apakš zaļa velēniņa BW. 28544. mieža jumis skūpstījās ar apiņa ce̦kuliņu 28541. mieža jumis nuokliedzās, kalniņā stāvē̦dams; ieraudzīja auzu jumi zem pajumta līguojuot 28551, wo jumis als Personifikation der Gerste und des Hafers erscheint. Wenn man die Ernte beendet, so ergreift man in der letzten Garbe den jumis, den Alten: eita visi nu uz lauku jumja ķert tīrumā; kas saķers rudzu jumi, tam būs laime citu gadu 28523. visu dienu jumi dzinu pa lieluo tīrumiņu; nu sadzinu, nu panācu tīrumiņa galiņā 28558. lai nāk pati maimeniece jumi ņemt tīrumā; ja nenāca saimeniece, lai līguoja tīrumā 28545. Der Sitz des jumis ist im Sommer auf dem Felde, im Winter in der Kornkammer: jumītis bēdza runiņā, nuo runiņas gubiņā, nuo gubiņas klētiņā, nuo klētiņas apcirknī 28531. jumītis piešus kaldināja tīrumā uz akmeņa, ka varēja stalši braukt nuo rijiņas klētiņā 28534. bēdz, jumīti, bēdz, jumīti, meitas dzina pakaļā! ja nevari citur bēgt, bēdz gubiņas galiņā. bēdz, jumīti, bēdz jumīti, puiši dzina pakaļā! ja nevari citur bēgt, bēdz klētiņas ce̦kulā BW. 28521. ej, jumīti, nu uz lauku, gaŗu ziemu izgulējis; sāci jaunu vasariņu, svētī mūsu labībiņu BW. 28524. Im VL. kommt jumĩte, jumta māte vor, wohl die Kornmutter: kas piesēja bē̦rnu zirgu pie bāliņa klēts durvīm? jumja māte piesējuse, sē̦klas dzina klētiņā BW. 28538. jumīšam kre̦klu devu, jumja mātei paladziņu 28530. pusistabas vien dziedāja, vai idrai kāzas dzēra? dziedat visa istabiņa, jumītei kāzas dzēra Etn. II, 29. [Gewöhnlich, so z. B. von Bezzenberger GGA. 1896, 968, Fick Wrtb. I 4 , 122 und 292, Pedersen Vergl. Gr. d. kelt. Spr. I, 175, Trautmann Wrtb. 110, Güntern Der ar. Weltkön. 334, 338 und 364, zu ai. yamá-ḥ "gepaart; Zwilling" und mir. umein "Zwillinge" gestellt. Aber ursprünglich scheint das le. Wort etwas Verbundenes bedeutet zu haben, während Zwillinge nur ausnahmsweise zusammengewachsen sind; und auch phonetisch ist die Zusammenstellung nicht über allen Zweifel erhaben, solange keine WUrzelform i̯om - mit Sicheirheit das le. jum - entstanden sein könnte. Vielleicht gehört also jumis eher, woran schon POtt KZ. XXVI, 153 gedacht hat, zu ai. yuvati "bindet an", yuti-ḥ "Verbindung" u. a. (wozu auch jaut,jūtis); vgl. auch jumt.]

Avots: ME II, 117, 118


jūteklis

jūteklis ,* das Gefühlsorgan, der Sinn, der Nerv: pieci jūtekļi, die fünf Sinne. satricinājuši viņa smalkuos jūtekļus Blaum.

Avots: ME II, 123


kabele

III kabele,

1) "eine Art Hebel, mit Hilfe dessen man den Blasebalg in der Schmiede blast und die Getreidesäcke in der Mühle hebt"
N.-Peb.: parausti nu kabeli!

2) ein Fischereigerät
NB.

Avots: EH I, 572


kabūzis

kabũzis, kabuzis Mar.,

1) ein Anbau, eine Scheune, ein Ablageraum -
pieliekamas te̦lpas, ne būvē̦tas, bet kaut kâ saslietas Mar., Etn. I, 154 [um Libau];

2) ein altes, baufälliges Gebäude
Lasd., Bers., A. - Rahden, Naud.: kuo tur tādā kabūzī iet dzīvuot?

3) der Abtritt
Jummardehn n. A. XV, 2, 236. [Aus mnd. kabus(e) "kleines, niedriges Gebäude, Verschlag."]

Avots: ME II, 130


kacenains

kace̦naîns "Blattstengel und Fruchtstiele enthaltend" Ar.: kace̦naina labība.

Avots: EH I, 572


kacēt

kacêt, s. kacerêt. [Nebst kacināties und kakt zu li. kàkti "reichen, gelangen", apr. kackint "greifen", kackinnais "reiche" und vielleicht mit Ablaut zu bulg. zakácъ "fasse, berühre, necke", sloven. káčiti "reizen, necken."]

Avots: ME II, 130


kaisma

kaisma, die Glut: cīnā esi ciets kâ klints, dedzinuošs kâ liesmu kaisma Blau.

Avots: ME II, 135


kāja

kãja (li. kója), Demin. verächtl. kãjele,

1) der Fuss, das Bein der Menschen und Tiere:
kājas kâ stabi od. kluči, von plumpen, steifen Füssen. gaŗas kājas kâ stārķim. kājas kâ diegā pakārtas, flinke Beine Etn. IV, 42. kleinas, kluinas, leinas kājas, schiefe Beine. kājas gurst, ļuodzās, lūst. vai tev kājas nuopuvušas? sind deine Füsse abgefault? so fragt man einen Saumseligen. puņķis aiz juostas - jē̦ra kāja zuobuos - von einem jugendlichen Raucher. pūš, skrien, kuo kājas ne̦s, er läuft, was das Zeug hält. beidzuot kājas nene̦s vairs LP. V, 361. aizlikt, likt, šaut kāju priekšā, ein Bein stellen, vorhalten: un pietikt ja var, šauj kāju vēl priekšā Dünsb. kājas atpūtināt, erholen, ausruhen lassen. kājas aut,

a) die Füsse bekleiden,

b) mit uz od. abhängt Infin., sich wozu anschicken, sich bereiten:
neveiklītis kājas ava uz tā mana augumiņa Ltd. 1868. nakti zagļu virsnieks avis kājas sudraba āzi spert LP. VI, 347. raže̦ni kājas celt, stattlich schreiten: kāju celt od. spert, den Fuss setzen: tur ne˙viens vairs kāju nespēris LP. VII, 258. jaunas kājas dabūt, junge Beine bekommen, rascher laufen können. ceļa kāju dzert, den Abschiedsschluck trinken. zirgs iet, kājas kapādams, mit den Füssen stampfend. laist kājas vaļā od. kājām vaļu od. likt oder ņemt kājas pār (par) ple̦ciem (vgl. frz. prende ses jambes à son cou und tage benene paa nakken], das Hasenpanier argreifen, die Beine in die Hände nehmen. Sprw.: ņem kājas pār ple̦ciem un laid ļe̦kas vaļā. ņem kājas pār ple̦ciem, kuņģi padusē. lauzīt kājas, sich die Beine ablaufen: kuo es tur kājas lauzīšu LP. VI, 594. pamest vieglu kāju, sich fix wohin begeben: nez vai nede̦rē̦tu rītā pamest vieglu kāju uz labu laimi JU. kājas vilkt, die Füsse schleppen: ķēve tikkuo kājas ve̦lk LP. IV, 77. kājām baili, vaļu od. ziņu duot, das Hasenpanier ergreifen A. XV, 2, 236. kājām iet, zu Fusse gehen. labāk kājām baznīcā, kâ braukšus tirgū. dievs duod tam svina kājas, lai kājām nestaigātu BW. 8431. muļķītis knāšām kāām aizsteidzas pie ķēniņa meitas LP. IV, 152. [vai vēl kājām U., ist er noch auf?] kājām mīt, mit Füssen treten, verächtlich behandeln: min valuodas kājiņām Ltd. 1202. ja lustīgs nedzīvuoju, visi mina kājiņām 2177. kājās būt,

a) auf den Beinen, auf sein:
saimnieks bija jau kājās;

b) im Gange sein, losgehen:
ragana kājās un nu nāk, lai dimd LP. IV, 91. nu bija kaŗš (dumpis, ienaids, lē̦rums) kājās LP. VI, 591. kājās celties, sacelties,

a) sich auf die Beine richten, sich erheben:
ceļaties kājiņās, ve̦cu bišu bitenieki Ltd. 1492;

b) sich erheben, sich empören:
pret varmācību. kājās mesties, sich auf die Beine machen. kurpes, zeķes aut kājās, anziehen. baltas zeķes un me̦lnas kurpes tai kājās. es strādāju dienu, nakti, man nav bikšu kājiņā, ich habe keine Hosen an BW. 27966, 4. mesties, krist ap (pie) kājām, zu Füssen fallen. ceļš ir man apakš (pa) kājām, ich muss mich auf den Weg begeben. ar vienu kāju kapā stāvēt, mit einem Fusse im Grabe stehen. tu laikam šuorīt esi ar kreisuo kāju nuo gultas izkāpis, von einem Verdriesslichen Etn. III, 140. iet kâ ar kuoka kājām, plump, wie auf Stelzen gehen. zaķītis spēra manu tē̦vu ar pakaļas kājiņām (auch ohne ar) BW. 3050. nuo bē̦rna kājas od. nuo [kuopš] bē̦rnu kājām bij apsirdzis Kaudz. M. jau kuopš bē̦rnu kājām bij apsirdzis Vēr. II, 1005. nabaga zirdziņi krīt nuo kājām zemē, sinken vor mündigkeit zusammen. pa kājām būt, kulties, pīties,

a) im Wege hinderlich sein:
es e̦smu tikai pa kājām Rainis;

b) unter die Füsse, auf die Erde:
savas ne̦samas drēbes nuosviedis pa kājām Lautb.;

c) den Weg unter die Füsse begeben:
rītu ve̦cākai meitai ceļš pa kājām pie ve̦lna LP. IV, 137;

d) gemäss, entsprechend:
jaunie zābaki man pa kājām, zābaks pa kājai. uz kājām stāvēt, auf den Füssen stehen; uz kājām pacelties, sich auf die Beine aufrichten. ieliet, tukšuot uz uotras kājas, einschenken, leeren ein zweites Glas, denn auf einem Beine ist nicht gut stehen. uz grūtām kājām od. grūtās kājās od. uz tādu ļaužu kājām būt, palikt, schwanger sein, werden: viņa paliek uz tādu ļaužu kājām LP. IV, 119;

e) von lebenden Wesen auf andere Dinge übertr. zur Bezeichnung des unteren Teiles derselben:
[saivas kājas, die"Füsse"der Netznadel bei Bielenstein Holzb. 647; gultas, krē̦sla, ratiņa kājas, die Füsse des Bettes, Stuhles, Spinnrockens, [s. Bielenstein Holzb. 385]; arkla, lemesnīcas ķajas, die Pfluggabeln L., Etn. II, 157; siena kaudzes kāja, die Unterlage des Heuhaufens; krāsns kāja, das Fundament des Ofens U. [s. Bielenstein Holzb. 471]. pīpei galviņa ar alvas kājiņu Kaudz. M. tev būs taisīt arī mazgājamuo trauku nuo vaŗa un viņa kāju arīdzan nuo vaŗa II Mos. 3, 18. pie kalna kājām bija viesnīca Lautb. kuoku, baļķi nuolaist nuo kājas, einen Baum fällen. šis kuoks jau bija uz kājas sakaltis. rudzi jau uz kājām sāk pūt, der Roggen, noch nicht gemäht, fängt an zu faulen. pupāji, atstājuot tik ilgi uz kājām (nepļautus), kamē̦r pākstes ienākas, sakalst Konv. 2 3334. durvis līdz kājai (kājām) od. līdz kāju galam vaļā, die Tür ist sperrweit offen. līdz kājai vārtus vēra BW. 17965. zemes kāja, der Wurzelkeim am Saatkorn: rudzi pa nakti jau izlaiduši zemes kāju Serb. (tīkla) šņuorītes sauc par kājiņām un viņās iesien akmiņus, lai tiķlu gremdē LP. VI, 167 [vgl. Bielenstein Holzb. 649];

3) der Ausläufer, etwas, was sich von etw. abzweigt, wie ein Fuss sich in ein anderes Gebiet hineinerstreckt:
jūŗas kāja, die Bucht, der Meerbusen: visa jūŗa sasalusi, jūŗas kāja nesalusi BW. 14802. meža kāja, kur mežs iestiepjas laukā vai pļavā; pļavas kāja, tur pļava iestiepjas meža vai laukā; tīruma kāja, kur tīrums iestiepjas pļavā; ūdens kāja, eine schmale, fussähnliche Bucht im See. kāja od. zemes kāja, die Halbinsel Druw., Serb. Ebenso purva kāja; sasaluse purva kāja BW. 15458, 5;

4) Bezeichnung von Pflanzen
mit einem vorangehenden Gen.: gaiļu kājas, Schlüsselblume (primula officinalis) Dond.; dzērvju od. vārnas od. varžu kājas, Sumpfblutauge (comarum palustre) RKr. II, 69, III, 70, Etn. I, 30; stārķa kājas, eine Blume Kleinb.; vistu kājas, eine Blume Etn. III, 159;

5) kājiņa, oft mit dem Attribut mazā, trešā, das männliche Glied
Frauenb., Illuxt;

6) kājiņas, ein Art Flaschenzug am Webstuhle
[s. Bielenstein Holzb. 406];

7) kājiņas, ein Hemdmuster
RKr. XVII, 27;

8) me̦lnās kājas, eine Kohlkrankheit
Peņģ. Sakņu dārzs 29;

9) utu kājas, ein Teil der Fischmehr
Zarnikau;

10) kuoka kāja U., Stelze. - [Zu apkāļas? Petersson Ar. u. arm. Stud. 105 vergleicht arm. k'ayl "Schritt".]

Avots: ME II, 186, 187, 188


kaķēt

kaķêt, - ẽju, [kaķuôt Memelshof], katzen (bei den baltischen Deutschen), d. h. mit einem zweizinkigen Haken (kaķe od. kaķis genannt) zwei Linien einkratzen, bis zu welchen vom oberen und unteren Balken etwas abgehauen werden muss, damit der obere auf die etwaimgen Krümmungen des unteren Balkens genau pase Biel. H. 15. Refl. - tiês, sich zanken, hadern, sich raufen, zerren: man patiktuos, kad ar viņu vienmē̦r varē̦tu kaķēties Blaum.

Avots: ME II, 139


kakls

kakls (li. kãklas),

1) der Hals;

a) als Subj., gaŗš kakls kâ dzērvei. kakls sāp. kakls od. kakla kumbris nuolūzis, eine Krankheit, die nach dem Volksglauben nur die
kakla cēlēji od. kakla kumbŗa cēlēji heilen können. kad cilvē̦kam ir kakla kumbris nuolūzis... tuo dziedē tâ sauktie kakla kumbŗa cēlēji. kakls lūst vis˙vairāk bē̦rniem līdz 12. gadam Etn. II, 148; 186;

b) als Obj.: kaklu lauzt, nuolauzt,

α) den Hals brechen;

β) den Hals verrenken:
aizgājuši visi, kaklus lauzdami LP. V, 133. Verwünschung: kad tu kaklu nuolauztu. staipa kaklu tâ tītars;

c) Lok.: viss viens, vai kaklā, vai makā. meita krīt, me̦tas, uzbāžas puisim kaklā, wirft sich an den Hals.
vinš man atkal kaklā, er ist mir wieder auf dem Halse. puikas jau atkal cirvjiem kaklā, die Jungen haben wieder das Beil genommen A. XI, 52. pilnā od. visā kaklā brēkt, lâdēt, lamāt, smieties, aus vollem Halse schreien, fluchen, schimpfen, lachen;

d) abhängig von Präp.: ap kaklu krist, skauties, um den Hals fallen.
līdz kaklam, bis zum Halse, bis an den Hals: nuobridies līdz kaklam LP. VI, 303. viņš pieēdis pilns līdz kaklam. luopi piegānījušies līdz kaklam LP. IV, 7. man skuoluotāja amats līdz kaklam apriebies Seib. pa (auch par) kaklu, pa galvu, über Hals und Kopf. pa kaklu, pa galvu vinš aizskrēja pruom LP. IV, 7. par kaklu likt, dabūt, einen Hieb versetzen, erhalten. visi mums uz kakla kâ blaktis Hug. ve̦lns uzsūtījis luopiem dažādus luopus uz kakla LP. VI, 249. uz savu kaklu ņemt, über, auf sich nehmen, Bürge sein U. strādāja viņi uz kakla krizdami (sehr eifrig) Saul.;

2) (als Schmähwort) rumbas kakls, wohl von einem dicken Hals auf den Eigentümer übertragen:
kuo tu dziedi, rumbas kakls BW. 69; valga kakls, ein Gaudieb, Spitzbube L.;

3) von halsähnlichen Gegenständen, der Hals:
pudeles, glāzes kakls; kaklinš, der Hals des Zahnes. [Eher wohl nach Mikkola BB. XXI, 218, Hirt IF. X, 49, Meillet MSL. XII, 216, Trautmann Wrtb. 125 u. a. zu ai. cakra - m, av. caxra -, ae. hweohl "Rad" (mit Reduplikation zur Niedermann IFA. XVIII, 76 ("vielleicht") aus got. * qu̯o(l) - tlo - (zu la. collum, got. hals dass.).]

Avots: ME II, 138


kalada

I kalada (so gesprochen) Lettg.,

1) Almosen;

2) die Oblate.
Aus wruss. коляда.

Avots: EH I, 577


kalmiks

[kal˜miks "ein Truthahn"; ein aufgeblasener Mensch (staigā uzpūties kâ kalmiks) Briņķi in Kurl.]

Avots: ME II, 142


kaltētava

kàltê̦tava, kàltê̦tuve, die Darre, Trockenkammer: labības k.; dēļu k. Blaum. [In Serben u. a. spreche man dafür auch: kaltava.]

Avots: ME II, 145


kampa

kàmpa 2 [Bers.], kamps Grünw., [kam̃ps Garrosen, kampiņš U.], ein grosses Stück Tirs., A. - Rahden, Mag. XIII, 2, 55; viņš tādu lielu kampu (maizes) nuogriezis Erlaa. siera kampu izdalīju BW. 26484; 26402. iedevis gan tādu kampiņu (maizes) LP. IV, 37. [kam̃pa (= klēpis) sìena Wandsen. - Der Bedeutung wegen wohl kaum zu kàmpt; eher vielleicht nebst estn. kamp "Klumpen" aus dem Germanischen; vgl. etwa nd. kampen "tüchtigem Stück Brot" (dies von Schröder Ablautstudien 23 f. zu schwed. kampa "abhauen" gestellt) und dazu als ein Reimwort ostfries. hampe "Stück, Schnitt (z. B. Brot)".]

Avots: ME II, 151


kancis

kàncis [C.], kance,

1) = kampa A.-Rahden, ein derbes Stück Brot [Nerft], Oppek. n. Mag. XIII, 27, [N. - Schwanb.
kàncis 2 , das Endchen eines Brotes A. - Schwanb.]; kàncis 2 , plāns maizes rieciens Mar. n. RKr. XV, 118: maize sagrietza mazuos kancīšuos (kamuosuos) LP. VII 197. šie sniedz kancīti maizes VII, 915, AP., Serb., Bers., Adsel. siera kancītis, ein Stück Käse RKr. XI, 83. grauzu savu kanci Duomas II, 293. ganuos gāju, kanci ēdu BW. 19914;

2) kancīte, ein Knollen rund ums Brot L., eine Blase od. ein Knollen auswendig am Brote Ruj. n. U. [Wohl entlehnt aus конéцъ (gen. s. концá) "Ende; abgeschnittenes Stück"].

Avots: ME II, 154


kanka

II kanka, ein Schnaps Treiden: Pēter, iemet vienu kanku Blaum.

Avots: ME II, 154


kaņķis

kaņ̃ķis Dunika, der Stengel, Blattstengel: rāciņu kaņķi sasviesti čupā.

Avots: EH I, 585


kaparnīca

kaparnĩca, eine Schublade [ein Kästchen Wid.], in der Kupfergeld aufbewahrt wird Etn.

Avots: ME II, 157


kāpslis

[kâpslis,

1) der Steigbügel:
ņem manu kumeļu sudraba kāpšļiem BW. 9218. dieviņš kāpa kumeļā, es kāpslīšus paturēju;

2) der Wagentritt;

3) die Stufe:
vēl tikai seši kāpšļi, un tad atkal ceļš vedīs lejā Blaum. pussē̦dus turas virvju kāpšļuos JR. IV, 2. viņš sevi turējies vienu kāpsli augstāku par citiem JU. Zu kâpt.

Avots: ME II, 193


kardzenes

kardzenes [?]"eine Art Pflanzen mit blauen Blüten (gegen Husten gebraucht) Zehrxten. [Zu li. kar̃gas "хрип"?]

Avots: ME II, 161


kāre

II kâre PS., [kàre Planhof], gew. im Pl., [kãres Hasenp., Weinsch., Gr. - Würzau, Bauske, Wandsen, kàres 2 Lis., Kl., Praulen, Lubn., kãras (?) Holmhofbei Schlock], kārîte(s), die Wabe: šūn, bitīte, biezu kāri (Var.: biezas kāres) BW. 30287. atduod savu me̦dutiņu, es kārītes tev atduošu BW. 30313. atruod struopus ar kustināmām kārēm RKr. XI, 89. [Eher wohl nebst li. korỹs (gen. kõrio) dass. Leskien Nom. 290 und Osthoff Parerga 22 f.) zu kãrt "hängen" (vgl. auch die Nebenform kares und Zubatý AfslPh. XVI, 411), als (mit einem Ablaut ā: ē) zu la. cēra und gr. χηρός "Wachs" (wofür Walde Wrtb. 2 152 f., Boisacq Dict. 450, Pedersen KZ. XXXVIII, 404 u. a. eintreten), da die Bedeutungen nicht übereinstimmen, und der Ablaut ā: ē immerhin nicht gewöhnlich ist.]

Avots: ME II, 195


kast

kast,

1): graben, scharren
- auch Skaista n. FBR. XV, 49, AP., Auleja, Dunika, Kaltenbr., Rutzau: k. bedri Dunika. k. duobi. (ein Grab) Auleja. jaunas buļbas k. ebenda. lai nekaš smilšu man acīs Pas. VIII, 437;

2): auch Erlaa n. FBR. XI, 21, Gr.-Buschh. n. FBR. KII, 93, Skaista n. FBR. XV,. 54, Auleja, Bērzgale, Cibla, Gotthardsberg, Heidenfeld, Kaltenbr., Kreuzb., Lixna, Līvāni, Lubn., Memelshof, Nautrēni, N.-Peb., Pilda, Pilskalne, Saikava, Setzen, Sonnaxt, Stirniene, Zvirgzdine; ‡

3) kratzen, schaben
Sonnaxt: cūku kaš ar duncīti. Refl. -tiês,

1) (scharren):
kurmis kašas iekšā zemē Dunika. vista puķēs kašas Auleja; ‡

2) langsam (eine Arbeit) verrichten, knibbern
Auleja: ka[d] dastāj pi kaida darba, kašas, kašas, nemak drīžiņai padarīt.

Avots: EH I, 591, 592



katuls

‡ *katuls, erschlossen aus der Deminutivform acc. s. katuľeńi FBR. VI, 45 (aus Cibla), = katls 1.

Avots: EH I, 593


kaulēt

I kaũlêt, ‡

3) "harte Gegenstände aneinanderschlagen"
(mit àu 2 ) Auleja: k. riekstus Auleja. k. uolas (zu Ostern) ebenda, Wessen; ‡

4) stark blasen (vom Wind)
Seyershof (mit ): tas laiks kaulēs, kamē̦r sakaulēs liêtu. Refl. -tiês,

5) "pūlēties" (mit ) Seyershof, "sisties ar darbiem" Wessen: viņš ar tuo zirgu kaulējas vie˙nādi ("versucht mit Hilfe des Pferdes zu grösserem Verdienst zu gelangen").

Avots: EH I, 594


kauls

kaũls (li. káulas, [pl. káulai, apr. caulan "Bein"]),

1) der Knochen:
pie kauliņa garda gaļa, pie meitiņas silta guļa. dievs zin, vai viņas kauliņi arī nebūs sabiruši Kaudz. M. viņš tik vājš kâ kauli un āda. čīkst tev kauli stai- gājuot BW. 878. lai izrājas, par tuo ne kauls lūzīs, ne zuobi izkritīs RSk. II, 132. kauli smagi, kâ sasiti (nach schwerer Arbeit). tad es tavus kaulus samalšu, dann werde ich dir deine Knochen im Liebe entzweischlagen Pump. lāpstas kauls, das Schulterblatt. [galvas kauls U., der Hirnschädel.] maitas kauls, Aasknochen: izkurini man pirit, uz lauka ir maitas kauli; tā laba malka LP. IV, 216. veļa, miruoņu k. LP. VII, 1255; nāves k., Knochenauswuchs, das Überbein Mag. XX, 3, 146: kad bē̦rnam veļa kauls, mazgā ar ziepēm, ar kuŗam' miruonis mazgāts JK. VI, 50; Etn. IV, 22; LP. VII, 1255. ziluoņu kauls, das Elfenbein. kauliņš, das erste Glied des Zeigfingers, früher zur Massbezeichnung benutzt;

2) zur Bezeichnung des Steifen:
sasalt kaulā, steif frieren Grünh. tam jau vilka kauls mugurā od. vē̦de̦rā, sagt man von einem Steifen, der sich bei der Arbeit nicht zu bücken liebt;

3) zur Bezeichnung des Geistlosen:
sirsniņ[a] mana, dvēselīte tautu dē̦la ruociņā; kauli vien vazājas pa bāliņa pagalmiņu BW. 10694;

4) Knochen mit Einschluss der fleischigen Teile, der Gelenke und Glieder, vielfach als Sitz des Lebens, als der Träger der Knochen, die Person:
kaulu sāpes, Gliederschmerzen. atlaist, atstiept, izstaipīt, staipīt kaulus, die Gleder ausstrecken, sich erholen. nu˙pat vēl kâ iesāku kaulus pārlīdzināt, kur tad nu iemigu Aps. kam kauli nuoņe̦mti, tie mazgājas ūdenī, kur iebē̦rtas skudras Etn. II, 149. bet kauli viņai pamira, sie wurde ganz starr Vēr. II, 195. es neduomāju, ka būs ve̦cie kauli vēl kād- reiz jāne̦sā pa pasauli Kaudz. M. sieva sirdīgi meta virsū uz kauliem apģē̦rbu, das Weib zog sich energisch das Kleid an A. XX, 643. kungs iedevis tādu ķēvīti, kas ne kaulus panest, das sich nicht schleppen kann LP. III, 44. sajust dzīvību kauluos Kaudz. M. tāds cīniņš meklē kaulus, solcher Kampf sucht das Mark, erfordert die höchste Anstrengung, ist äusserst anstrengend, schwer LP. IV, 27; so namentlich kuost kaulā od. kauluos, ķerties pie kauliem: tas kuož kauluos, das schmerzt empfindlich, das geht durch Mark und Bein. tas vē̦lāk kuodīs kaulā, das wird sich später empfindlich rächen MWM. X, 920. aukstums ķeŗas pie kauliem. dre̦buļi izgāja man caur visiem kauliem, es schauerte mir durch Mark und Bein. man sirds tīri krīt nuo kauliem ārā, das Herz zerspringt mir vor Reue Wain. [kaulus lauž U., es ist wie ein Brechen in den Gliedern.] visi kauli man sāp, ich habe Schmerzen in allen Gliedern;

5) aus Knochen Verfertigtes:
kauliņus mest, mit Knöcheln spielen, knocheln, Würfel spielen; klavieŗu kauliņi, die Tasten;

6) der Stengel.
tabaka kauli, Tabakstengel; lapu kauliņi, Blattrippen U. niedru kaulu klēti cirta BW. 13611;

7) der Kern im Steinobst
(kauliņu augi Konv. 2 1746);

8) die Schale:
pušu kuodu rieksta kaulu (Var.: čaulu 16555) BW. 16564 (Nitau); gliemes kauliņi, die Muschelschale Ruj. n. U.;

9) kauli, die Kalkfelsen in der Düna
Konv. 2 233; [kauls"klints sēkle" Dahlen; so z. B. uozuola kauls U., Duoles kauls, leišu kauliņš bei Dahlen];

10) bot., raganu kauls, Johanniskraut, Johannisblut (hypericum)
RKr. II, 72; vilka kauls, Blutauge (comarum palustre) Buschh.; kaulu zâle, Mauerpfeffer (sedum acre) RKr. II, 78; auch weisswurzelige Maiblume, Salomonssiegel (convallaria polygonatum) RKr. II, 70. [Zu gr. χαυλός la. caulis od. caulus "Stengel", ir. cuaille "Pfahl", ai. kulyam "Knochen" u. a., s. Walde Wrtb. 2 145, Boisacq Dict. 422 f.]

Avots: ME II, 175, 176


ķaupis

ķaupis,

1) = garmetis Bershof, Naud., Annenburg ;

2) die Pfeife:
vis˙pirms viņš piebāza ķaupīti, aizkūpināja tuo un tad likās gultā A. XVII, 708 ;

3) der Täubling
[um Hasenpot mit 2]: par ķaupīti sauc tikkuo nuo zemes izlīdušu bē̦rzlapu Siuxt LP. ;

4) die Kröte, der Frosch
JK. VI, 13 ; ķaupīte, ein kleiner Frosch Gr. - Sessau ;

5) der Sperling
Salis [ķaûps 2], Lems. ;

6) ķaũpis, ein aufgeblasener Mensch, ein Geck
Dond.: tas ir tīrais ķaũpis ; viņš nezin, kâ izrunāt, iet, ģērbeties. Vgl. kaũpiņš.

Avots: ME II, 357, 358


ķauzis

II ķauzis "?": galva kâ ķauzis, t. i. netīra, blaugznaina Serb.

Avots: ME II, 358


kavēt

kavêt, - ẽju, tr.,

1) [die Zeit] vertreiben, verbringen:
laiku kavē̦t, die Zeit vertreiben. dziedu sirdi re̦mdē̦dama, dziedu laiku kavē̦dama (Var.: īsu laiku kavē̦dama, gaŗu laiku kavē̦dama, die Langweile vertreibend) BW. 126. [viens uotru var kavēt " einer mit dem andern die Zeit vertreiben kann" Für. I.] vari jau pērties, lai velti laika nekavē̦tum, um nicht umsonst die Zeit zu vergeuden LP. II, 13. kuo dzīvuošu tautiņās, vakariņu kavē̦dama BW. 16536. galvas naudas dēļ jau arī negribi kavēt dienas Aps.;

2) aufhalten, verzögern, hindern, stören:
nāc, gaismiņa, lē̦ni, lē̦ni, aust(i), rītiņu kavē̦dama BW. 6784. nekavē ļaudis pie darba! lieta nav kavējama Kaudz. M. lai pieguļniekiem nebūtu miegs daudz jākavē LP. VII, 315. Refl. - tiês,

1) sich aufhalten, verweilen:
tam kavēties nebij vairs vaļas JR. IV, 63. tur brītiņu kavējuos BW. 30461;

2) zögern, zaudern:
ve̦lns kavējās viņai teikt Dīcm.;

3) in die Länge gezogen werden, nicht von statten gehen:
man pašai kavējas ruokas darbi istabā BW. 8043;

4) spielen, tändeln:
puikām tavs revolveris, un ar tuo viņi tagad dārzā kavējas. Blaum. saulītē sē̦dē̦dams ar puķīti kavējuos (Var.: spēlējuos) BW. 11423. Subst. kavẽjums, das Auf -, Hinhalten: kur mātei villainīte par miedziņa kavējumu? RKr. XVI, 210; kavê̦tãjs, jem., der aufhält, stört: ganiņam ganiņuos pulks darbiņa kavē̦tāju BW. 29316. [Am ehesten wohl zu kautra (s. dies) und vielleicht aus zu klr. куняти " schläfrig, saumselig sein", čech. okouněti se " zaudern, zögern, tändeln" u. a. (bei Berneker Wrtb. I, 645). Anders (zu la. cavēre) Persson Beitr. 726.]

Avots: ME II, 181, 182


kazlapis

kazlapis, Geissblatt (lonicera) Konv. [kazlape, eine (nicht strauch - oder baumförmige) Pflanzenart: kur ne˙kas cits neaug kâ tikai smilgas, kazlapes, zvaguļi un retējums Janš. DZimtene 2 377.]

Avots: ME II, 183


kazvija

kazvija, auch kazu vija, kazviji Mar. n. RKr. XV, 118, Konv. 2 3759, die Winde Lös. (convolvulus arvensis); n. Konv. 2 3759 - Geissblat (lonicera caprirfolium).

Avots: ME II, 184


ķebls

[ķe̦bls Dond., feucht, klebrig: maize ķe̦bla kâ mīkla.]

Avots: ME II, 358


ķeburis

ķe̦buris, ķē̦buris,

1) [ķeburis Dunika, Wandsen, Gr. - Essern, ķẽ̦buris Nigr. (hier dazu auch ein Femininum: ķẽ̦bure priede)], ein Baum mit starken, breiten Ästen ; ein Ast:
[(strazdu mājiņas) karāsies ābelē, katrā galve̦nā ķē̦burī pa vienai Janš. Dzimtene 2 III, 93.] vai māsiņa, vīru tavu, kâ vītuola ķe̦burīti (Var.: ķē̦burīti) BW. 21397, 6 ;

2) ein knolliges, schlechtes Gewächs:
labu rutku stādīju, ķē̦buris izauga BW. 21423, 1 ;

3) ķe̦burītis, ein gegabelter Birkenzweig zum Einrühren
Gr. - Sess. ;

4) ķē̦buris, ein kleiner Pflug
ibid. [Vgl. li. keblùs "holperig, uneben", kė´bla "раскоряка".]

Avots: ME II, 359


ķebzna

ķe̦bzna, die Tatze Dond., Tuckum, das Fussblatt Frauenb. [Vgl. ķe̦pa und ple̦zna.]

Avots: ME II, 359


ķeģis

I ķeģis,

1) die Krücke
Burtn., [Janš., Wolm.]: ar ķeģi jau uz kruogu nelēks Blaum. ;

2) der Hieb, Schlag:
viņš dabūja tādu ķeģi, ka tagad vēl žē̦luojas Peb., C.

Avots: ME II, 360


ķenķis

ķeņķis,

1) das Lachsmännchen, der Hakenlachs
(auch: ķeksis) Salis, [Ogern];

2) kāša luoks, der Bügel (am Kessel) [?]:
cēlies gāga, gūga nāk, ņem tuo ķeņķi, liec uz kanku (Rätsel: Mädchen, Licht, Kessel, Feuerhaken) Biel. 923 (nach Biel. ķeņķis, der Feuerhaken);

3) "?": labāk būtu par kaut kādu ķeņķi izaudzis nekâ par šitik taisnu cilvē̦ku Blaum.

Avots: ME II, 366


ķeņķis

ķeņķis,

1): mit eņ̂ 2 Salis;

3): "Blaum." ME. II, 366 zu ersetzen durch "Blaum. Balt. V. 189U, № 85"; ein Krüppel; ein verkrüppelter, sehr astiger Baum
PV. Nach Zēvers IMM. 1928 II, 313 aus nd. könke "Stange, Gabel, Haken".

Avots: EH I, 696


ķeparāt

ķe̦parât, -ãju, ķe̦paruôt, ķe̦puruôt, gew. refl. -tiês, [ķe̦parâtiês PS., ķe̦puruôtiês Trik.], zappeln, sich mühsam forthelfen, sich abquälen: bē̦rns ķe̦parājas un bļauj Frauenb. vē̦lns ķe̦parājies kâ traks palikdams LP. VI, 476. puika ķe̦paruojas ar ruokām un kājām Saul. Bē̦rtulis dvesa un ķe̦puruoja kājām Blaum.; (pretīm) ķe̦puruoties, sich entgegenhalten: viņš, nabadziņš, gan ķe̦puruojās pretim, bet ne˙kas nelīdzēja. [Vgl. kaparuôtiês: k- dürfte litauischen Ursprungs sein, vgl. li. išsikẽ puruoti "vargiai išlį̃sti."]

Avots: ME II, 366


ķesele

ķesele,

1) die Tasche, ein kleiner Sack:
ubadziņi bizinēja pavasaŗa saulītē; ķeselītes pakāruši uozuoliņa zariņuos Wessen, Sauken BW. 2743, 26006, Selb.; der Hafersack, der den Pferden vorgehängt wird Burtn., [Alt Ottenhof, Salis], Krem.; der Klinbeutel: baznīcas upuŗa ķesele Latv.;

2) in Serb. = ķe̦rpaka

2: ar ķeseli iztīra āliņģi nuo le̦dus gabaliņiem un smeļ zivis nuo tīkla laivā LP. II, 108;

3) der Kescher zum Krebsfangen:
ķeseles ir ieduŗamas ar kātu un gremdējamas; stīpa tām mē̦dz būt nuo dzelzs Etn. III, 95; in Kand. duŗamās un mētamās ķeseles;

4) zur Bezeichnung eines Frauenzimmers - die Schachtel:
ne vis tāda ve̦ca ķesele, kâ mūsu saimniece Blaum. citiem vīriem labas sievas, mana tāda ķeselīte BW. 27264, 6;

5) der Plur.
ķeseles, = ķe̦sas, Lumpen, Plunder: taisies, puosies, mana ve̦damā, las[i] savas ķeseles (Var.: savus kankarus) vienā vietā BW. 19062. [In den Bed. 1 - 4 nebst ķeselis (woraus wohl. li. kẽselis od. kẽsele. "ein Kescher zum Krebsfangen") wohl aus estn. kessel "Netzsack zum Tragen von Fischen, kleiner Sack oder Korb", s. Thomsen Beröringer 260.]

Avots: ME II, 370


ķiecis

ķiecis, schlechter, schlecht gegorener Teig: ķiecis - nelāga mīkla. maizīte neizdevās ce̦puot labi: mīkla bija ķiecī saņukāta Dobl., Etn. II, 49. neizrūgušu mīklu Drustuos sauc par ķieci II, 137. ķiebla, = ķiecis, sakrituse maize Etn. IV, 65.

Avots: ME II, 390


ķimele

ķimele,

1) Kümmel (carum carvi)
RKr. II, 69;

2) der Kümmelschnaps:
aiz dusmām tas ķimeli [von * ķimelis?] nuo visas blašķes tempa Latv. [Entlehnt nebst] li. kìmeliai.]

Avots: ME II, 381


ķiploks

ķipluõks, der Knoblauch. kazu od. āžu ķipluoki, Bärenlauch (allium ursinum) RKr. II, 66; ķipluoku puķes, Narzissen; ķipluoku sēnītes, Lauchschwindling (agaricus alliaceus) RKr. II, 65. [Aus mnd. kluflôk dass., s. Zēvers Izgl. min. mēnešr. 1921, 1175.]

Avots: ME II, 383


ķirlāns

ķir̃lãns, der Fischadler; auch jem., der auf Fische verpicht ist Lös. n. Etn. IV, 66. Blaum. MWM. 1897, 675, Serb.

Avots: ME II, 384


klajš

klajš (li. klajùs " irreführend"],

1) offen, frei:
tīri lauki, klaji lauki, kur atveda mūs[u] māsiņu RKr. XVI, 222. iesim, irbe, tecēties pa tuo klaju atmatiņu BW. 30609. klajās vietās jeb pa klaju mežu spuokiem e̦suot pavē̦lēts katru nakti spuokuoties LP. VII, 95. viens divi - eža midzenis klajš LP. V, 217. klaja jūŗa, offenes Meer Konv. 2 456. kam, tautieti, purvu bridi man pakaļ, bārenei? vai neredzi klaju ceļu, kur aizgāja mātes meita BW. 3130. apakš klajas debess od. uz klaja lauka, unter freiem Himmel. manai mātei jādzīvuo zem klajas debess LP. VII, 1139;

2) offen, offenbar, öffentlich:
klaja nepatiesība. precniekus slānīt sle̦pus vai klajā cīnā Od. klaji izsaukt, öffentlich ausrufen Elv. sakāt klaji Skola III, 429. klaji darbuoties it kâ uz skatuves Kaudz. M. [klaji smieklā licis Glück Kolosser 2, 15];

3) frei von dem gewöhnlichen Zubehör,
oft synonym mit tukšs, leer, baumlos, blätterlos: tukša, klaja tautu sē̦ta, ne tai žuoga, ne tai mieta BW. 19025, 2. leja ir klaja nuo kuokiem, baumlos Lautb. aiz lapenes bij klajāks, hinter der Laube waren die Bäume weniger dicht bei einander Latv. daudz nuo kuokiem bija palikuši klajāki Zalkt. II, 63. klajas puķes, einfache Blumen [L.], St. kruogs sāk mesties klajāks, der Krug wird allmählich menschenleer JR. IV, 92. visi ir klaji, alle sind blakn, leer Oppek n. U. klaja putra, dünne (d. i. ohne das gewöhnliche Quantum der Grützkörner) Grütze Mar. n. RKr. XV, 118; klajas sulas, Molken, die sich von der erwärmten Milch absondern Lasd.;

4) klaji, verkürzt klaj, zur Verstärkung von visi: visi klaji, visi klaj, alle ohne Ausnahme:
visi klaj ir pruom Etn. III, 38. mēs visi klaji tur bijām Allend., Salisb. viņš jums rādīs visiem klajiem Kragenhof. [Wie skaidrs zu šķîst gehört, so gehört wohl auch klajš (ursprünglich etwa: " sich zerstreut habend", klar, offen) zu klīt (= klîst) " sich zerstreuen", wozu es auch Leskien Abl. 275 und Nom. 256 gestellt hat.]

Avots: ME II, 210


klandīties

klañdîtiês, -uôs, -ĩjuôs,

1) hin- und herschaukeln:
kâ laiva rati klandās pa ziedu plūdumu MWM. III, 433. dzelsrati klaudzuot klandās MWM. VII, 52;

2) klan̂dîtiês 2 , umherirren, umherstreifen
Dond.: laiva viļņuos veļas, klandās Aus. pa jūŗu laiviņa klandās Sudr. E. puiši klandās pa naktīm apkārt pie meitām Ahs. [Vgl. klenderìs und blandîties.]

Avots: ME II, 213


klapatains

klapataîns, mühevoll, voller Plackerei: klapataina dzīve Blaum.

Avots: ME II, 214


klaudzēt

klaũdzêt, - u, - ẽju [Jürg., N. - Peb., Dond., Selg., Bauske], C., Kand., klaûdzêt PS., Smilt., [Arrasch, klàudzêt Wolm., Trik., klaûdzêt 2 Dunika, Lautb., Gr. - Essern, Salis, Ruj.], intr.,

1) klopfen, klappern, poltern:
kas tur rīb, kas tur klaudz? BW. 16355. klaudz milniņš man maļuot 6869. spriguļi klaudz pa piedarbu Blaum. tīņi vien klaudzēja pa klēti Kaudz. M. klaudzēs pūriņš pa silu ve̦duot BW. 7644. ve̦cajam kūja klaudz 13151. lai tā tava mēle klaudz 22676. pātaga klaudz uz zirgu mugurām A. XIV, 8. zābaki vien klaudz LP. VII, 134. jāj, iet, ka klaudz vien. Sprw.: klaudz kâ izkaltusi vanckare od. kâ redeles. kuniņa rej, zuobiņi klaudz (Rätsel);

2) räsonnieren, schimpfen:
vai tu nebeigsi reiz klaudzēt Mag. XIII, 3, 62. Refl. - tiês, intensiv längere Zeit klopfen, klappern, poltern: kas mežā klaudzējās? BW. 2744. sieki, vāki klaudzējās 8012. klaudzējās, būkšējās sieva ar tīni pakaļā 21083, 2. [Zu li. kliaugė´ti (III kliáuga) " schwatzen", klaũgas " Rohrdommel", s. Leskien Abl. 299 und Būga KZ. LII, 288.]

Avots: ME II, 215


klausīt

klàusît [C., PS., Trik., Walk, N. - Peb., Jürg., Serbigal, Arrasch], klaũsīt Kand., [Salis, Tr., Dond., Neuenb., Līn., Bl., Lautb., Gr. - Essern, Selg., Dunika, Ruj.], - u, - Iju, (li. klusýti),

1) intr., hinhorchen:
sen klausīju, nu dzirdēju nuo bāliņa tuo vārdiņu BW. 7686, 4;

2) gehorchen, auf etw. hören:
kâ katrs klausa, tâ tam maksā Mit dem Dat. und Akk.: Sprw. kas neklausa kungam, tas neklausa pātagai. kas tē̦vam neklausa, klausa mežam od. tam jāklausa patē̦vam. lūdz dievu, klausi kungu od. kungam. klausi saimnieku, kaut kas ar liktu sāli sēt un siļķes stādīt un nepazītu citu putnu kâ tik vāveri Etn. IV, 94. nu bij man... klausīt svešu māmuļīti RKr. XVI, 223. klausi manu vārdu Neik.;

3) gehorchen, Frondienste leisten:
par tuo laiku, kamē̦r Ješkus brūzī klausīja, mājas pārredzēja atraitne LP. VI, 567. dziedādama vien staigāju, sīvus kungus klausīdama BW. 130. darbus kluasīt, die Frondienste leisten: atnāca muižā stiprs puisi darbus klausīt LP. VI, 565; [dienen: man saimniekam jāklausa četras nedēļas par dzīvuokli Dond.];

4) gehorchen, funktionieren, (wohl unter deutschem Einfluss):
acis vairs lāgā neklausīja Aps. Refl. -tiês.

1) hören, anhören, auf etwas hören, zuhören, lauschen
- mit dem Gen., Akk., Lok., uz: klausies abām ausīm, skaties abām acīm. pret vējiņu ausi griežu savmāsiņas klausīties BW. I, 225. vai jums neapnīk manis klausuoties? Aps. es tavu klusuo suoļu klausuos Akur. svētdien gāju baznīcā dieva vārdus klausīties BW. 973. trīs nelieši purvā brida manu balsi klausīties Ltd. 1091. (manas balss BW. 497). tāduos me̦lnuos nav vē̦rts klausīties. klausīties lakstīgalas dziesmā. viņš nebija klausījies tē̦vā Blaum. man izlija vīna glāze, uz tevim (Var.: tavu dziesmu) klausuoties BW. 382;

2) klausīties pēc, sich nach jem. erkundigen:
še nav mana arājiņa, kas pēc manis klausījās BW. 813. man deviņi bāleliņi, kas pēc tevis klausījās 463. Subst. klausīšana, das Gehorchen; klausīšanâs, das Hinhorchen, Horchen; klausîtãjs, das Gehorsame; klausîtãjiês, die Zuhörer, die Lauscher, wer hinhorcht, anhört: mīkstsirdīgi klausītājies aizbāzuši ausis LP. VI, 20. [Nebst apr. klausiton "erhören" zu li. paklùsti "gehorchen", klusùs "обладающiй хорошим слухом". Neben diesem balt. kl(a)us - hat man sonst ein gleichbed. k̑leus -, aber balt. k - kann hier weder mit Fick Wrtb. I 4 , 48 durch das u (vgl. sludināt!), noch mit Meillet MSL. XV, 338 f., v. Patrubány IF. XXXII, 328 und Petersson Zwei sprachl. Aufsätze 39 durch das folgendes s (vgl. le. zùoss "Gans"! ) erklärt werden. Man braucht auch nicht mit Hirt PBrB. XXIII, 348 Entlehnung aus dem Germanischen anzunehmen, vgl. Pedersen IF. V, 36 und Walde Wrtb. 2 172. Man kann vielmehr annehmen (vgl. auch Trautmann Wrtb. 308), dass dies kl(a)us - zu kluss "still" und li. klùsas "глуховатый" gehört, und dass z. B. li. paklùsti urpst. etwa " stil werden" bedeutete; vgl. damit semamiologisch li. glusnùs "gehorsam": poln. głuchy "still, dumpft, taub" und ksl. oglъхnǫti "taub werden", worauf auch Būga РФР. LXVI, 236 verwiesen hat, sowie ai. š̍am- "ruhign werden": ni-š̍am - "hören".]

Avots: ME II, 216


kļaut

I kļaût [li. kliáuti "lenkti"], kļaûju od. kļaûnu, kļâvu, neigen, schmiegen: zeņķis galvu kļāva Līg. kas ruokas viņam ap kaklu kļauj... Blaum. Refl. kļaûtiês [Kr., Kl., C., PS.], sich schmiegen [Bauske, Arrasch], sich anlehnen, sich biegen [Erlaa] (li. kliáuties "sich verlassen auf"): sabijies pie krūts tai kļaujuos Blaum. pie viņas plakdams kļaunuos, skaunuos Egl. pie zemes šaurā debess kļaujas A. XXI, 686. palags kļavās cieši ap viņas miesām Apsk. vārpste - kuoks, kuŗš neļauj apīžām uz iekšu kļauties A. XI, 84. [Nebst kļūt (s. dies) und li. kliudýti "anhaken machen" wohl zu serb. kljù`na od. kljù`ka "ein Haken", kljûn "Gebogenes", kljûč "Haken, Schlüssel", aksl. kłučiti sę "passen", ir. cló "Nagel"; s. Trautmann Wrtb. 137 f., Berneker Wrtb. I, 528 f., Stokes Wrtb. 103, Walde Wrtb. 2 167 f. unter claudō, Boisacq Dict. 466.]

Avots: ME II, 239


kleknēt

kleknêt [Erlaa], Bers., - u [od. - ẽju], - ẽju, = klaknēt: slikts, pe̦lē̦ks zirgs klenk aparā zem kuoka LA. kuo tu klekni Blaum. te jau nezin cik labi kleknēt, kad bikses slapjas Vēr. II, 1202. [dzē̦rājs kleknē kruoā jau vairāk dienu Wessen.]

Avots: ME II, 221



klibis

klibis (li. klìbis "ein wackeliges Messer"), f. klibe, klibkãjis, f. klibkãje [li. klibkõjis, - jė "хромоножка"], der (die) Lahme, Lahmfuss A. XVII, 901; mana klibīte, meine lahme Stute Blaum.

Avots: ME II, 225



klipa

I klipa, klipata, klipe,

1) das Malheur, Pech, der Unfall, die Verlegenheit:
tad viņai nekuoda izkapts, tad nuotika cita kāda klipa Latv. [bet nu gadās atkal klipa: muižas kungs puolis, nepruot... pa latviski Austriņš Nuopūtas vējā 132.] jaunajam zirgam tāda maz klipa Blaum. tu laikam slimuo ar snaužamuo klipu Blaum. tuomē̦r sava klipata tur bij, kas prātu uztrauca un sirdi nuomāca Etn. viņš iekļuva tādās pat klipatās... Alm.;

[2) klipata, der Fehler, Fehlschrit, das Vergehen
Wid. Wohl zu klipt (s. dies)].

Avots: ME II, 229


klons

kluõns (li. klúonas "Tenne") Smilt., [Pl., Tr., Salis, kluõnis C., Selg., Katharinenhof],

1) Estrich aus Lehm oder Ziegeln:
bē̦rni nuovēlās uz bezzālainuo birztalas kluonu;

2) die Tenne
(gew. piedarbs) [Würzau], Gr. - Sessau, Kaudz. M.: vidzemnieku istabas uotrā galā atruodas kuls jeb kluons Plutte. tur˙pat ierīkuots kluons, un ļaudis ņe̦mas ar kulšanu Vēr. I, 1393. [kluons un vīna spaids tevi nepabaŗuos Glück Hosea 9, 2. Nach Būga LM. IV, 429 (mit dem Ablaut ā: uo) zu klât, wie auch kluostît.]

Avots: ME II, 238, 239


kluba

kluba, ein privater Tartzabend (Hausball): Kūļuos būšuot k. Blaum. J. r. 1898, S. 4.; n. pl. klubas Nerft "Gesellschaften (z. B. im Krug)". Wohl umgebildet aus d. Klub.

Avots: EH I, 621


klucis

klucis, Demin. verächtl. klučelis,

1) der Klotz:
bē̦rza, uozuola klucis. klučus ceļā vilkt, Hindernisse in den Weg stellen A. VIII, 1, 209;

2) ein Stück, Klumpen:
sviesta klucis A. XV, 241. es atradu siera kluci BW. 33083. iesvieda žīda režģuos pāri sniega kluču Poruk. tik balti mākuoņu klucīši pie debesīm Blaum. zemes kluči, Erdklumpen;

3) kluči, auch klučķi U. (wohl durch russ. клёцки beeinflusst), Klümpchen, Klösse
Etn. I, 19; II, 6, Burtn., Hinzenberg, [Wolm.]: kviešu kluču putru vārīja Stari II, 114;

4) klucītis, eine (Pferde -) Pille
U. [Nebst li. klùcis aus d. Deutschen.]

Avots: ME II, 233


klumpata

klùmpata 2 Erlaa,

1) ein ungewandter Mensch;

2) ein grosser Bissen:
viņu kâ klumpatu uz dibe̦nu rija Blaum. Latv. lit. p. 1906, S. 256.

Avots: EH I, 622


kļundurkājis

kļundurkājis Erlaa "ein geistig beschränkter, ungewandter Mensch" Blaum. Latv. lit. p. 1907, S. 48.

Avots: EH I, 626


kņadīt

kņadît

1) lärmen
Alschw., Basi, Funkenhof, Libau: sāka ... staigāt, dīžāt, k. un blaustīties Janš. Tie, kas uz ūdens 13:

2) "treiben, jagen":
k. cūkas nuo duru priekšas Jürg., Schwanb.;

3) "?": visas ruotas kņadīdarnas tilpst pa klajumu Janš. Pag. pausm. 78.

Avots: EH I, 635


knakstīt

knakstît, - u, - ĩju, ["aizkart, badît" Wessen;] unzüchtige Griffe tun U. Refl. - tiês, unzüchtige Griffe tun U., sich necken: citi lakstās un knakstās ar meitām Janš. ni vairs ar mums tâ juokuo, ni knakstās kâ agrāk Blaum. Pie skala uguns 78. ai puisīti, knēvelīti, kuo ap mani knakstījies BW. 9325.

Avots: ME II, 242


knibloks

knibluôks 2 Suhrs n. FBR. VII, 42; VIII, 121, der Knoblauch. Vgl. knipluoks.

Avots: EH I, 630


knīplauks

knĩplaûks 2 Dond. n. FBR. V, 129, der Knoblauch.

Avots: EH I, 632


kniploks

knipluoks, Knoblauch, allium sativum L. Konv. 2 2511: sīpuoliņa meitu vedu knipluociņa dēliņam BW. piel. 2 2973. knipluokus liek pie knikluoku de̦sām Ahs. [Aus mnd. knuflōk.]

Avots: ME II, 247


knīploks

knĩpluôks 2 Rothof n. FBR. VIII, 121, der Knoblauch.

Avots: EH I, 632


knitināt

I knitinât: auch Erlaa, Salis: jauns iesals būs jāknitina Blaum.

Avots: EH I, 631


knopa

knuõpa Dond., knuõpe, knuopis U., der Knopf. Der Pl. knuopes, blaue Flecken, Anschwellungen, Wunden infolge von Schlägen U. [knuope "Knopf" aus mnd. knōp "Knopf".]

Avots: ME II, 251


knuzis

knuzis Dunika, Grob., = knusis: knuži iet mutuļuos Grob. kad knuži iekuož, tad viss ģīmis aizpampst ebenda; die Blattlaus Dunika; "maza, nievājama dzīvnieka apzīmējums" Sonnaxt.

Avots: EH I, 634


kokle

kuõkle [C., Tr., Arrasch, N. - Peb., Bauske, kuõkles Ruj., Lautb., kùokle Trik., kùokles PS.] (li. kañklės "Harfe"), ein guitarrenartiges Instrument: par leišu un latviešu se̦nuo muzikas instrūmentu, kuoklēm, nav... pētījumu Etn. II, 145; die Harfe bibl.; ein Hackebrett Biel. n. U.; [kuõkle Jürg., ein Blasinstrument. - Wegen finn. kantele "Harfe" (vozu Thomsen Beröringer 178 ff.), das wohl eher aus dem Baltischen stammt als umgekehrt, muss kuokl- (li. kankl-) hier wohl auf kantl- beruhen. Vielleicht (nach Uhlenbeck got. Wrtb. 73, Fick Wrtb I 4, 376 u. a.) zur Wurzel von la. canō, air. canim "singe", got. hana "Hahn", gr. χαναχή "Getön"].

Avots: ME II, 342


kopt

kùopt [Wolm., C., kuõpt Rutzau n. RKr. XVI, 264 1, kuôpt 2 Līn.] (li. kuõpti "reinigen"), kùopju, kùopu, tr.,

1) reinigen, abraümen:
Liena kuopa līdz ar citām meitām galdu Kaudz. M. ;

2) pflegen, warten, bestellen, beschicken:
bē̦rnus, slimniekus, laukus, bites, luopus. kamē̦r sieva guovis kuopuse LP. IV, 105. Sprw.: kas zemi kuopj, tuo zeme kuopj. kuopt ābuoliņu Blaum., amatu LP. III, 27, ve̦cu ieradumu. dzīvuosim un kuopsim mieru mājā Blaum. dzimtene tam bē̦rzu galā ; pārnācis mājā, kuopj skaidrību (Rätsel). suoli kuopt, die häuslichen Arbeiten verrichten, die Wirtschaft besorgen: Ilze kuopa savu saimnieces suoli Kaudz. M. Refl. -tiês,

1) sich pflegen:
Sprw. kas cilvē̦ku kuops, ja pats nekuopsies ;

2) die häuslichen Arbeiten verrichten:
kurpniece pa laidaru kuopjas LP. VI, 3. viņa sāk kuopties gar galdu Vēr. II, 781. vīrs rāj sievu, ka nevīžuojuot saimniecībā kuopties RKR. XVI, 251. ar vārdu "kuopšanâs" apzīmē saimes ēdiena un kustuoņu (t. i. ragu luopu, aitu un cūku) barības pagatavuošanu, viņu paēdināšanu, lietuotuo trauku mazgāšanu, saimes istabu aptīrīšanu. žagaru saciršanu un sildīšanuos (t. i. ūdens nuokarsēšanu), luopu barības vārīšanu un mājas apkurināšanu. klausības laikuos, kad meitas bijis jāsūta uz muižu darbuos, pašām saimniecēm bijuši ar bē̦rnu vai ganu palīdzību visi kuopšanas darbi jāpadara Etn. III, 73. [Da Kurschat für li. kõpti auch die Bed. "aushaüfeln" gibt, so gehört as wohl zu kuõpa I, s. Leskien Abl. 301 und Trautmann Wrtb. 138.]

Avots: ME II, 346, 347


kosa

III kuõsa, kùosa C., [N. - Peb., kùosa 2 Kl., Bers.],

1) der Widerrist am Halse des Pferdes
Kav., - zirga kakla virsus saku vietā A. XVII, 187: sakas zirgam kuosu nuobe̦ržušas Serb. me̦lns zirgs cauru kuosu (Var.: kausu) RKr. VII, 742 ;

2) kuosa, der Nacken, Buckel:
es ņemšu malkas gabalu un duošu par kuosu A. XI, 100. druoši vien būs savi trīsdesmit gadi uz kuosas Blaum. Auch auf Berge übertragen: kalnu kuosa, der Bergrücken [Wesselshof], D. ; die Bergkette Wenden.

Avots: ME II, 348


kost

kuôst (li. ką́sti), -žu, -du, tr., 1 beissen: suns, bites, blaktis kuož. Sprw.: viņš labs cilvē̦ks, nekuož, er ist nicht gefährlich, ihm kann man getrost nahen. ne kuož, ne sper,. suns, kas rej, nekuož. rej, rej, sunīti, nekuod vien. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. viņš aiz žē̦luma vai pirkstu (pirkstā) kuoda. kuož vienā pirkstā, kuož uotrā, abi sāp. ne˙viens nekuož savā pirkstā od. savā ruokā. sveši dūmi acīs kuož. tas kuož kauluos od. kaulu, das dringt durch Mark und Bein, berührt aufs Empfindlichste. viņa vārdi man kuoda sirdī, seine Worte trafen mein Herz Blaum. nav ne kuo kuost, ne kuo juozt, er hat nicht zu beissen und zu brechen. tas vairs maizē od. garuozā nekuodīs, der wird nicht mehr lange leben ;

2) in übertragener Bed.,

a) von dem die schöne, grüne Farbe der Blätter vernichtenden Frost:
salnas kuosta bē̦rza lapa (vom Froste gerührt, schadhaft geworden) vairāk dzelta, ne zaļuoja BW. 8863. driķīšam platas lapas, tuo salniņa druoši kuož 15323, 2. visas puķītes jau salnas kuostas Aps. sarma kuož, es ist alles mit Reif bedeckt Mar. n. RKr. XV, 134. mežus kuož, der Wald ist mit Reif bedeckt Gsth. ;

b) von scharfen, gut funktionierenden Instrumenten:
nazis kuož bē̦rniem ruokas, so warnt man Kinder vor scharfen messern. kâ kuož izkapts? wie funktioniert die Sense? wie schneidet sie das Gras od. Getreide? karsta saule, me̦ldu zāle, nekuož vairs izkaptiņa BW. 28650. nazis, cirvis, izkapts kuož kâ nātre, so rühmt man die Schärfe der genannten Instrumente. tas ne˙maz nekuož (beim Kartenspiel), damit kann man garnicht stechen. Refl. -tiês,

1) sich beissen:
ja citi ir muļķi, lai kuožas izme̦stajā makšķerē JR. IV, 86. tas viņai nekuodās sirdī, das ging ihr nicht zu Herzen Vēr. II, 316 ;

2) einander beissen:
ja divi zirgi kuožas, tad sabrauc viņus putās un nuo viena zirga putām ar maizi ieduod uotram un nuo tā atkal pirmajam, tad viņi vairs nekuožuoties Etn. IV, 119 ;

3) sich ansetzen (von der Farbe)
Dond., sich färben: pērve kuodusies Etn. IV, 93. dzijas, dzīpari kuožas Etn. II, 122, [Janš. Paipala 11]. Sehr oft so auch das Aktiv: viena (sarkanīte) kuoda (gew. kuodās) saulītē BW. 7138. [Zu slav. kǫsati "beissen", če̦stģ "Teil", poln. ka,dek "Bissen" (s. v. d. Osten - Sacken IF. XXIII, 382) und vielleicht (s. Sütterlin IF. XXV, 66) zu ahd. hantag "schneidend, stechend, scharf"; vgl. auch Solmsen KZ. XXXIV, 546 ff., Pedersen Vergl. kelt. Gr. I, 160, Persson Beitr. 881.]

Avots: ME II, 349


krāce

kràce C., [Wolm., Jürg., N. - Peb., Arrasch], krãce [Lautb.], Kand.,

1) [kŗãce Dunika], der Rummel, Wasserfall:
lejā krācē putuoja un šļāca ūdens Blaum. viņi nuolaiž pluostus par krācēm A. XVI, 1057. tâ izputi kâ dzirnavu krāces putas Etn. III, 55;

2) eine Stromschnelle Lennewarden,
U.;

3) kŗãce, Benennung einer von einem Bächlein durchschnittenen Schlucht
Kand. Zu krākt.

Avots: ME II, 265


krams

I krams, kre̦ms Wolm., Ruj.,

1) der Feuerstein;
cūku krams un žagatas krams, zwei verschiedene Arten desselben Oppek.; zaķu krams, weisser Feuerstein Lems. pastalas kâ kramā sasalušas Blaum. galvā tam atkal bij tāds krams (Strich, Rausch), ka kājas tikkuo varēja nuoturēt Līg. ve̦cajam zaldātam apte̦kas viņa krama dūša, der feste, gestählte Mut. bet kuo nu tāds puišeļu krams! aber was kümmert sich darum solch ein angehorsamer, starrköpfiger Knabe LP. VI, 1014. Vgl. kramgalvis;

2) eine harte Stelle am Baume
Aahof. [Nebst kramt und slav. kremy (gen. kremene) "Kiesel, Feuerstein" wohl zu krama (s. dies); vgl. uch Brückner KZ. LI, 234.]

Avots: ME II, 258


krauklis

kraûklis [Lis., Jürg., Serbig., Preili., PS., C., kraûklis 2 Wandsen, Selg., kraũklis Dond., kŗaûklis Neuenb., kraûklis 2 Līn., Nigr., Dunika, Lautb., kràuklis 2 Kl., Nerft, Ogersh.] (li. krauklỹs) "Krähe", [kriauklys "Rabe" ]), n. St. u. U. auch kraukls,

1) der Kolkrabe (corvus corax);
jūŗas od. ūdens krauklis, Kormoran (phalacrocorax carbo) Natur. XXX, 248. krauklis krakšķina, krancina, kraucina, kraukšķina. Sprw.: krauklis krauklim acis ārā neknābs. niknam krauklim nikni bē̦rni. ir krauklis ne̦s ē̦damuo bē̦rniem. zuog kâ krauklis. me̦lns kâ krauklis;

2) gemeine Kröte (bufo cinereus)
RKr. VIII, 101. [Zur Bed. 2 vgl. etwa li. krauklė˜ "eine Meerschnecke"(?); zur Bed. 1 - le. kraucinât, kraukât, kŗaukt, li. kraukti "krächzen wie ein Rabe", slav. krukъ "Rabe" u. a., s. Trautmann Wrtb. 139 f., Berneker Wrtb. I, 629, Būga РФВ. LXXI, 50, Persson Beitr. 377, Lidén Blandade språkhist. bidrag I, 34 ff.]

Avots: ME II, 263


krēsliņš

II krêsliņš 2 Grob., ein Flachshaufe auf dem Felde: nuoplūc linus un saceļ krēsliņuos. vienā krēsliņā nāk desmit saujas: astuoņas saujas saceļ ik pa divām, vienu pāru blakus uotram, un galuvs pieliek divas atlikušās saujas.

Avots: EH I, 651


krieķene

kriẽķene: aus nd. krēken "eine gewisse Art kleiner, runder, blauer od. rotlicher Pflaumen", s. Sehwers Unters. 58.

Avots: EH I, 657


krietns

krìetns, (kriẽtns Dond., Dunika, Līn.],

1) tüchtig, rechtschaffen, brav:
krietns cilvē̦ks, darbs;

2) gehorig, tüchtig:
kruogā ve̦cais paturēja krietnu pusdienu Dīcm.; so namentl. das Adverb krietni, dial. auch krieti, pa krìetnam: krietni od. pa kvietnam nuopērt, saēsties Etn. I, 27; III, 144;

3) krietni, im Ernst, ohne Scherz:
būs vai nu krietni Mada jāprecē Blaum. Zu kriet; [anders v. d. Osten-Sacken IF. XXIII, 381].

Avots: ME II, 284


krimilda

krimilda (unter krimelde),

1): lactarius piperatus Fest.;

2) ein breitrandiger Hut
Erlaa: apne̦sātuo krimildu ... neliksi galvā Blaum. Ļaunais gars.

Avots: EH I, 653


kruknēt

kruknêt, -u, -ẽju, intr., kauern, hocken Erlaa, (Alswig, Notk.]: viņš kruknēja tur nekustē̦damies Blaum. arī laukā kruknēja ļaudis saīguši, gļēvi MWM. X, 825, Mar. n. RKr. XV, 120, Smilt., [PS., Trik.] kuo tu krukni, tāds sapīcis, kâ Ījabs uz pe̦lnu maisa Laiviņš. [Wohl zu ai. kŗn̂cati "krümmt sich" und sloven. ukrokniti "sich krümmen" (mit präsentischem Nasalinfix) und (vgl. Fick Wrtb. III4, 107) zu li. kriáuklas "Rippe", kriáukutis"menkas, sulinkęs žmogus", as. hruggi "Rücken" u. a.]

Avots: ME II, 286


krusts

krusts,

1) das Kreuz:
krustā sist, (ungew.) kalt, ans Kreuz schlagen. krustā kaltais dieva jē̦rs Tr. IV, 128. krustu mest, aizmest, pārmest, sich bekreuzen. [še mans krusts U., ich will's beschwören.] Sprw.: muļkis nezin, ar kuŗu ruoku krustu pārmest. krustu ne˙me̦zdams, ne˙metis, über Kopf und Hals, eiligst: aizgājis krustu ne˙me̦zdams LP. VI, 447. aizskrēja uz elli, krustu ne˙metis LP. VI, 988, viņš nedabūja ne krusta aizmest Dünsb.;

2) das Kreuz als Orden, Ordenszeichen, als Abzeichen:
Jurģa krusts, das St. Georgenkreuz; sarkanais kr., das rote Kreuz, zilais kr., das blaue Kreuz; lietuvē̦na krusts, das Alppentagramm;

3) Kreuz zur Bezeichnung einer schwer drückenden Not, Qual:
katram savs krusts jāne̦s od. ruokā(s) od. priekšā. vai tur nav tīri krusts [od. krusta diena Biel. n. U.] ruokā? vīrs ir sievai par krustu. krustu un bē̦das ciest, sein Kreuz und Leid tragen;

4) Kreuz, Treff:
man krusti vien sanākuši;

5) Kreuz, in der Musik ein Erhohungszeichen um einen halben Ton;

6) der Plur. krusti, die sich kreuzenden Holzer der Haspel
Grünh.;

7) krusti = krustceles, der Kreuzweg
Mar. n. RKr. XV, 120;

8) krusti, Kreuzstiche
Etn. III, 118;

9) meist der Pl., Kreuz im menschlichen und tierischen Körper:
krusts [Dond.]; meist krusti sāp. un uz krustiem tas bijis tīri stīvs Etn. II, 86;

10) genitivische Verbindungen neben genitivischen Zusammenrückungen und Zusammensetzungen:
[krusta stabs U., Kreuzesstamm.] krusta bē̦rns, krustabē̦rns, krustbē̦rns, das Taufkind, krusta ceļš, krustceļš, der Kreuzweg: šķiŗamies nu, māsiņas, uz tiem krusta celiņiem BW. 17604. sukā krusta kumeliņu, das Pferd, das das Kind zur Taufe bringt BW. 1327. [Būga lässt Zeitschr. f. slav. Phil. I, 44 (hier nennt er auch li. krùstas "Beichte" und krùstyties "beichten", die aus dem Le. entlehnt seien) und Изв. XVII, 1, 3 le. krusts aus einem wruss. *кръстъ > крьстъ entlehnt sein, wobei er als auf eine Parallele auf le. rutks, ostli. rudikas aus einem wruss. *ръдькъ > рьдькъ verweist. Aber aus dem Wruss. sind keine Spuren eines *кръстъ bekannt, und neben belegtem крьстъ (woher ostle. krists) ist ein *кръстъ nicht gerade wahrscheinlich; dazu kommt, dass gerade im Ostle., das ans Rassische grenzt, krists üblich ist, während krusts im mittleren und westlichen Gebiet gesprochen wird. Eher ist also vielleicht anzunehmen, dass krusts ans krists unter dem Einfluss des la. crux entstanden ist, das die Letten von der katholischen Geistlichkeit doch wahrscheinlich zu hören bekamen.]

Avots: ME II, 289, 290


kubuls

kubuls (unter kubls),

1): auch Aahof, Adl., Alswig, AP., Bērzgale, Ekengraf, Erlaa, Fehgen, Garssen, Kalnemois, Kaltenbr., Kalupe, Kur-mene, Lös., Lubn., Mahlup, Memelshof, Meselau, Nogallen, N.- Peb., Oknist, Pilda, Prl., Ramkau, Ruhental, Saikava, Salwen, Schwanb., Sessw., Sonnaxt, Wahrenbrock, Warkl., Weissensen, Zvirgzdine: pie kāpuostu kubuliņa BW. 35519. nuo drabiņu kubuliņa 21559;

2): Demin. kubuleņš Zvirgzdine, eine gewisse Blume mit blauen Blüten.

Avots: EH I, 666


kučērs

kučẽ̦rs [PS., Wolm.], kučars Saul., kučieris, kučurs Blaum., der Kutscher.

Avots: ME II, 298


kūcināt

kũcinât, tr., flattern machen, blasen, bewegen, ["vēdināt" Dond.]: vējš kūcina matus Sassm. [kamdēļ tu uguni tâ kūcini Dond.] vējiņš pe̦lus kūcināja BW. 25860, 7; 9770. [Zu kukt?]

Avots: ME II, 332


kudzulms

kudzulms, das Gekroll, ein Knoten im Garn, Unebenheit auf dem Felde Bers.: viņš aptaustīja vesti, bet abās pusēs bij vienlīdzīgi kudzulmi Blaum. dzija kunkulu kunkuļiem, kudzulmu kudzulmiem Wid. Vgl. gudzulms. [kudzulm- vieileicht kontaminiert aus *kudzul- und kudzum- (in kudzums, s. dies).]

Avots: ME II, 299


kudzums

I kudzums "eine Luftblase unter der Wursthaut" Mahlup.

Avots: EH I, 667


kuilis

II kuĩlis [PS., C.], ein Kohlkopf, der sich nicht schliessen will L.; kuilis, ein Blatt am Kohlkopf, das in die Quere wächst und dadurch das Schliessen des Kohlkopfes hindert U.: kuilis (Knolle) iemeties kāpuostā vai kāpuosta saknē. kuiļi [PS.], Knollen an den Kohlpflanzen, die sie welk machen U., Smilt., Sessw., AP. [Wohl aus derselben Quelle wie kuilis I; vgl. r. килá "Leistenbruch; Knorren am Baum".]

Avots: ME II, 300


kukainis

kukaînis,

1): zemes kukainīši BW. 27415. mazu me̦lnu kukainīti (Var.: vabuolīti) 1162, 2 var. purvā rūgti kukainīši 9716, 3; blakšu k. "?" Dond., dâra 2 k. "?" Ahs.; k., die Spinne
Preiļi (Kur. Nehrung); kukaiņi Lng., kleine Fliegen in der Luft, die Regenwetter anzeigen; Kornwürmer;

2): auch KatrE., Lös., Meselau, Ramkau;

3): tas ir gan k. ar apīžām (von einem übermütigen Menschen)!
AP.

Avots: EH I, 668


kukstēt

kukstêt Ahs., Sassm., -u, -ẽju, intr., stohnen, ächzen: kukst un elš vien, ka nevar ne paiet Etn. II, 97. tīri vai kukst vien, cik re̦sns nuoēdies LP. V, 409. apakšstāvā ruksis kukstēja MWM. X, 424. vecenīte gul slima un kukst Kand. [Vgl. li. kuksė´ti "всхлипывать" und kukščioti "hörbar Blasen werfen".]

Avots: ME II, 302


kūļa

kūļa, der Stock: nuoliek savu kūļu (spieķi) blakus un gaida LP. VI, 465. nesit mani ievas kūju (Var.: kūļu) BW. 31501.

Avots: ME II, 336


kuļāt

kuļât, kūļât, -āju, freqn. zu kul˜t,

1) wiederholt schlagen, klopfen:
drēbes. viņš kuļā uogles ar bīkšķi, kukulžņus ar kuoku, sniega apķe̦pušās kājas uz grīdas. zaķis kuļā ar ausīm. un (viesulis) nikni kūļā pilnās vārpas AU. kapu kūļāt, den aufgeworfenen Grabhügel mit der Schaufel wiederholt schlagend ebnen, glätten Gold., Wid.;

2) schütteln, rütteln (von einer Flüssigkeit):
šķidrumu pudelē Blaum. Refl. -tiês,

1) baumeln, schlenkern, sich hinund herbewegen, langsam vorwärts kommen:
mēteļa skrandas kuļājās ap kājām Dok. A. kule kuļājas pa muguru. vienstuobrniecei gailis kuļājās, tik˙līdz tuo pakratīja MWM. VI, 28. viņa bija briesmīgi tauka, un krūtis viņai vienmē̦r kuļājās Latv. uz katra suoļa pal sais zirdziņš ļuodzījās un kūļājās pa platuo ilkšu starpu Latv. mēs pa ceļu kūļājāmies tāļāk Vīt.;

2) sich breit machen, sich einmischen:
citām jāja precinieki, es pa priekšu kuļājuos BW. 7918. kuo tu kuļājies mūsu starpā? Subst. kuļâtãjs, kũļâtãjs, einer, der schlägt, klopft: kankalīšu kūļātāji BW. 2664.

Avots: ME II, 309, 310


kulbenes

kulbenes,

1) aufgeblasenes Leimkraut (silene inflata)
Lös. n. RKr. III, 72;

2) aus Pferdeleder gemachte Pasteln
Dobl.

Avots: ME II, 304



ķuļķēt

ķuļˆķêt [auch PS.], -ẽju, intr., tr., rauchen (verächtl.) [Fest.]: viņš pastāvīgi ķuļķē Blaum. es redzēju, ka Jurene ķuļķēja savu ķuļķi A. XVI, 292.

Avots: ME II, 391


ķuļķis

ķuļˆķis,

1) eine kleine Kalkpfeife, eine schlechte Pfeife
[ķuļ˜ķis PS.]: viņš kūpināja ķuļķīti Baum. [kalējs tūdaļ nuodzēš savu ķuļķīti Ezeriņš Leijerkaste I, 256.] izgriezu kuoka ķuļķīti Blaum.;

2) ein unsauberes Lehmgeschirr:

3) = ķuģis: viņam kājas nuoņe̦mtas pie ple̦znām, atlikušies tikai ķuļķi Druw.

Avots: ME II, 391


kuls

I kuls,

1) der Estrich:
viņš nuodrikšināja uogles pie kula Blaum. kalējs nuospļāva uz ķēķa kula Dok. A. saimniece izrušināja uogles vienlīdzīgi pa krāsns kulu Vīt.;

2) die Tenne
Nerft, Ronneb., [Alt-Ottenhof]: platas bija kula durvis. Gew. piedarbs. Wohl zu kul˜t.

Avots: ME II, 307


kumēdiņš

kumẽdiņš,

1) der Komtidiant (in geringschätzigem Sinne), Faxenmacher, Akrobat:
ķēniņš vaŗa vīru gribējis rādīt par kumēdiņu LP. VI, 773. viņš nebija tāds kumēdiņš, kuŗš uz vienas kājas varēja pāršļaukties uz divām kārtīm Posak;

2) Komudie̦Theater (verächtlich), Faien:
tur kumēdiņi bez naudas, viņai tâ vien bij, it kâ viņa spē̦lē̦tu kumēdiņus Blaum.

Avots: ME II, 311


kumurs

kumurs, kumuris,

1) der Haufe, der Knäuel:
pret pirmuo neatduras jauna dvēsele kâ skrejuošs kuģis ar grūdienu pret paslē̦ptu koraļu kumuru Asp. meži rūzca, meži šņāca, bites gāja kumuriem. viņu krampis sarāva kumurī Mar. ezis gul kumurā od. sakumuruojies Aps., Bers., Sessw. me̦lna zvanupīte, baltus kumurus (Wasserblasen) ne̦sādama Egl.;

2) mākuoņu kumurs od. kumurs allein, ein kleines Wölkchen
Lasd., Sessw., Gstrh.: pār viņiem (siliem) balti kumuri gāja tālēs un nāca atpakaļ Egl. tumšs kumurs... aizgāja Egl. [Zu kumt I.]

Avots: ME II, 313


kunksla

kunksla,

[1) eine Beule, Blase, ein Geschwür, Auswuchs
Wid.];

2) eine unebene Stelle im Garn
Frauenb.: netaisi tādas kunkslas, līdze̦nāku taisi.

Avots: ME II, 315


kunkulis

kuñkulis, kuñgulis, eine zusammengeballte Masse, [ein rundes Stück Wessen], ein Kloss,

a) ein Klumpen geronnener Milch:
kunkuļi - sarūguša piena gabali Etn. I, 17, [Dond.] viņa balta un apaļa kâ piena kunkulis Kav. lai es augu balta meita līdz tuo pienu kungulīti BW. 2925;

b) ein Mehlkloss, Klümpchen von Mehl:
kunkulīši - ēdiens nuo kviešu vai miežu miltiem Etn. I, 19: tad vāra kunkuļus un gaļu Mag. XX, 3, 61;

c) [kuñkuls PS., Selg.], ein Klumpen, Stück Erde, Fleisch:
viņš pakampj zemju kunkulīti Mag. VII, 33, aruot visi kunkuļi jāsadauza Peņģ., [Mar., Stenden]. metu tam ar sūdu kunkuļiem LP. VI, 57; gaļas kunkuļi Izgl.;

d) der Klumpen im Werg, Knoten im Garn:
lieli, mazi kunkulzši (Var.: kunkainīši) pie pakulu kuodaļiņas, visi gaida darinām BW. 7021. putns ieskrējis dzijā un kunkuļu kunkuļiem tuo sarežģījis R. Sk. II, 62;

e) eine kleine Wolke
Kaul.;

f) jeder Klumpen überhaupt:
viņam tālumā tāds tumšs kunkulītis kâ izliktuos LP. IV, 111. viņa lidinājas kâ kāds balts spalvu kunkulītis A. XII, 651. pēc saŗu izpēršanas bē̦rnam apklātā vilnainā drēbe ir piegājuse pilna ar me̦lniem, asiem kunkuļiem;

g) ein kleines, dickes, rundes Kind
St., U.; kunkulītis als Liebkosungswort: dēliņ, mans kunkulīt, kamdēļ raudi? LP. IV, 19;

h) der Adamsapfel
L.;

i) (in dieser Bed. wohl aus dem Deutschen) ein Büschel Flachs, die Kunkel
U. - Vgl. li. kuñkulas "Wasserblase", kuñkolis "Klunker".

Avots: ME II, 315, 316


kupi

kupi,

1) die Haufen:
viņš skatījās uz lieliem mākuoņu kupiem Dünsb.;

2) kupi, Seifenblasen
Plm. [Eher wohl verwandt mit kupt "sich hallen" als aus slav. киръ "Haufen" entlehnt.]

Avots: ME II, 318


kūpi

kûpi, Seifenblasen Druw. Zu kûpêt.

Avots: ME II, 337


kuplociņi

[kupluociņi Wid., wilder Knoblauch (allium scorodoptasum). Dissimiliert aus *klupluociņi (> mnd. kluflôk)?]

Avots: ME II, 318


kur

kùr (li. kur̃), [kur̂ Kl.],

1) interrog., wo? wohin?
kur tu augi, daiļa meita? kur luopi? Zuruf an den Hüterhund, der die Herde verlassen hat. In indirekten Fragesätzen: ve̦lns prasuot, ku(r) šis iešuot LP. VI, 169. ve̦lns nezinājis, kur atruonas, kur ne LP. V, 106. Das interrog. kur wird oft mit Verblassung der lokalen Beziehung in Ausrufesätzen gebraucht und nähert sich dann der Bedeutung nach dem deutschen wie: sācis dze̦nāt pagānus, bet kur tu dieviņ! er hahe angefangen, die Unholde au scheuchen, aber, du lieber Gott, wohin (sollte man sie verscheuchen). In diesem Satze empfindet man noch die lokale Bedeutung von kur, in anderen Sätzen ist sie viel mehr verblasst: kur viņas skaistas! wie sind sie schön! R. Sk. II, 20. kur (Var.: kâ) būs man labam būt! BW. 8489. bet kur sirsnīga balss Saul. kur liela istaba! vai dieviņ, kur zagļa ļaudis BW. 13643. vai kur muļķis tas! wie ist er doch dumm!

2) als Indefinitum - irgend wo, als solches mit kaut oder nekur, ne˙būt oft näher bezeichnet: es šķitu Antiņu kur redzējuse BW. 20757, 7. viņi izklīzdami apmetās kur kuŗais Vēr. II, 8. biju kur nekur [Vgl. dazu Le. Gr. 399] - kas jupis visu atmin? LP. V, 210. māsa aizmukusi pasaulē kur ne˙būt LP. VI, 768. nuosviež daiktus kur ne˙būt II, 41. citur kur, anderswo:
dabūjuši citur kur sievas LP. VI, 338;

3) als Relativum in Lokalsätzen, mit einem korrespondierenden tur, turp im Hauptsatze: kur kuoku cē̦rt, tur skaidas krīt. Verallgemeinernd - wo auch immer, mit dem Partizip od. ohne eine Form des Zeitworts, oder seltener mit einem Verbum finitum: gul, kur gulē̦dams, visur dieva zemīte. nu skries šurp, lai kur būdami LP. VII, 205. lai manta, kur manta, kad tik iztikšana. lai lini, kur lini LP. V, 137. lai tie veči, kur tie veči, bet kâ ar tiem jaunajiem? LP. V, 206. ruociet mani, kur ruociet, zem bērziņa neruociet BW. 27397. lai gājām, kur gājām, abas gājām dziedādamas BW. 17368. lai kur biju, dziedu dziesmu 78. In der Volkssprache vertritt kur zuweilen alle Kasus des Relativpronomens:
tas bij jūsu virsinieks, kur (= kas od. kuŗš) ar kriju de̦guniņu BW. 20295, 5. nūla auga tā liepiņa, kur (= kuŗas, nuo kuŗas) māsiņa pūru šuva 15193, 2. tam tē̦vam labi zirgi, kur (= kam) jāj meitas pieguļā 30193. tas (nazis) palicis Laimiņai, kur (ar kuo) mieluoja malējiņu 7992, dievs man deva tuo zālīti, kur (= ar kuo) sirsniņa nesāpēja 9089. Oft folgt kur auf ein vorhergehendes Substantiv, das Ort oder Zeit bezeichnet: atnācis uz istabu, kur iegāzies gultā LP. VII, 1244. vai jele nezinuot kādu vietu, kur nakti pārgulēt VI, 532. ste̦bulnieks nepalaida ne˙vienu svētdienu, kur negāja uz kruogu VII, 623. nav vairs tāļu tā dieniņa, kur vairs pie tev negulēšu Ltd. 672. Auch ohne vorhergehende Zeitbestimmung wird kur in temporalem Sinn gebraucht: grūti skriet, kur kājas piepūlē̦tas JK. V, 123;

4) kur vēl, kur nu vēl, geschweige denn:
jūs nee̦sat zīles vē̦rti, kur vēl (Var.: ne vēl) visa vainadziņa BW. 6069. ķēve nevar pate paiet, kur nu vēl ve̦zumu pavilkt LP. IV, 35. gudriem brāļiem neve̦das, kur nu vēl tev jaunam muļķim V, 260. [Vgl. Le. Gr. 478.]

Avots: ME II, 320, 321


kurkt

I kùrkt (li. kur̃kti "quarren"), -cu,

1) [kur̃kt Bl., Dond., Wandsen, Lautb., kùrkt PS., C., Trik., Wolm., N. - Peb., kur̂kt 2 Bauske, Dunika], quarren, quaken:
vardes kùrc [PS., kur̃kst Dond.], Etn. II, 51 ; ausis kurc, die Ohren klingen Smilt., U. ;

2) kollern, kullern:
šis skrīverītis ar kurcuošu vē̦de̦ru ielien istabā Blaum. kad māte pēc dzemdēšanas iekšās palikuse kurc, tad viņa ir nuoguldāma Etn. II, 162. Refl. -tiês, sich begatten (von Schweinen) Lös n. Etn. IV, 99, Lub. [Zu bulg. kъrkam "krächze", serb. kr̀čati "knurren" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 667 ; vgl. auch Persson Beitr. 531 und Trautmann Wrtb. 145 f.]

Avots: ME II, 322


kurp

kur̃p [Bauske, Wandsen, Arrasch], kurpu [Passio], wohin: kurp iedams? kurpu viņš gribēja iet Blaum. [S. Le. Gr. § 558.]

Avots: ME II, 325


kurš

kuŗš (li. [kuriàs] od. kur̃s), kuŗais, welcher, substantivisch u. adjektivisch gebraucht:

1) als Interrogativpronomen; fragt nach einem von einer gegebenen Anzahl. Die gegebene Anzahl wird angezeigt

a) durch
nuo mit d. Gen.: kuŗš nuo jums tuo darījis, wer von euch hat das getan?

b) im Vokativ: kuŗš, ļautiņi, dzirdējāt? wer, ihr Leute, hat gehört?
BW. 439;

c) gewöhnlich durch den Zusammenhang:
te ir daudz puķu, kuŗu lai es tev duodi? Adjektivisch: kuŗas zemes, kĘdu ļaužu, brālīt, tava līgaviņa? BW. 21262. In indirekten Fragesätzen: sunītis rēja, puisītis nāca; nezin, kuŗa (od. katra) vairīties BW. 6385;

2) als Relativpronomen,

a) lehnt es sich an ein folgendes Nomen an, und im Hauptsatz steht ein hinweisendes Fürwort:
kuŗš puisītis atminēs, tas būs mans arājiņš. kuŗa dziesma laba bija (var.: kuŗa laba dziesma bija; kas bij laba, gre̦zna dziesma), tuo divi reizes izdziedāju BW. 592. kuŗi vēji nepūtuši, tie pūš manas vilnānītes 14252;

b) bezieht sich auf ein vorhergehendes Wort:
laime, laime tai mātei, kuŗai (var.: kam) meitas skaistas auga BW. 7701. lai raudāja pašas tautas, kuŗas mani raudināja 191;

c) kuŗš bezieht sich auf ein Nomen des vorhergehenden Satzes, und im dem zu dem Relativstaz gehö rigen Hauptsatze steht
tas: viens grib manu lielu pūru, uotrs daiļu augumiņu; kuŗš (Var.: kas, kuŗais) grib daiļu augumiņu, pie tā iešu dziedādama BW. 9476;

3) kuŗš kommt nicht selten als ein zweites Fragewort in einem Fragesatze vor:
kas kuŗam par tuo jāzina? was muss wer darüber wissen? wer muss darüber was wissen? A. XI, 102. kas kuŗam kaite bij, ka es kūlu līgaviņu? BW. 27149. kuo nu mēs kuŗam bijām ļaunu darījuši? Apsk. dievs tuo zina, citu gadu kur mēs kuŗa dziedāsim BW. 269. cik tiem kuŗuo reizi tās pašas naudas A. XIII, 460. Ebenso in abhängigen Nebensätzen: runājiet, labi ļaudis, kuo kuŗais zinādami BW. 8856. lai tirguotāji dara, kuo kuŗais grib A. XIII, 453. es gan re̦dzu, uz kurieni kuŗš ceļš iet Kaudz. M. mēs kaujamies ap pūriem, kuŗam kuŗu pūru paņemt;

4) die fragende Bedeutung von kuŗš ist vielfach verblasst, namentlich in den indirekten Fragesätzen un hat die Funktion eines indefiniten Pronomens ("der eine, der andere","jeder")
angenommen: diezin, kuo kuŗais pelnījis, Gott weiss, was jeder verdient hat Dok. A. nuomirst tē̦vs, māmuliņa, mēs bērniņi malu kuŗš, es stirbt der Vater, die Mutter, wir Kinder werden jedes nach seiner Richtung zerstreut BW. 3939. dzīvuojam kâ kuŗais, savu malu kuŗš, wir leben je nach den Umständen, jeder an seinem Ort. mūs Laimiņas izdalīja malu kuŗu tautiņās BW. 3874. apraugiet savu kuŗš 8624. ja uotram prasa, kâ tam iet, tad atbild: "kâ kuŗuo reiz, dažreiz suoļiem, dažreiz rikšiem" Etn. II, 110. duomādama vien staigāju, kur kuŗais gabaliņš BWp. 817. kāda kuŗa diena bija, tādu sedzu villainīti 5648. runas vīri klanījās, kâ kuŗš spēja Kaudz. M. kâ nu kuŗuo reizi dzīvē nenuotiek! wie geschient es manchmal in Leben! A. XVIII, 119. viņi izklīzdami apmetās kur kuŗais, sie liessen sich der eine hier, der andere dort nieder Vēr. II, 8. maiss pārplīsis, un mājas izbirušas kur kuŗā starp citiem pagastiem, und von den Gesinden sei das eine hier, das andere dort ausgefallen LP. VI, 203. kādu viņš apņēmis? tuo kuŗu, wen hat er geheiratet? die erste beste Matkuln. In dieser Funktion treten vor kuŗš die Wörter ik, jeb, kaut: ik pie kuŗas stenderītes pa buntei atslēdziņu BW. 30776. kaut kuŗais nuo jaunlaika virzieniem A. XI, 626 (s. ik˙kuŗš, jeb˙kuŗš); oder es tritt katrs, viens hinter kuŗš: raganas izskatījušās kâ kuŗa katra sieviete LP. VI, 5. par vilkaci tikt varēja kuŗš katrs VII, 853. tas var atgadīties kuŗam vienam Apsk. [Vgl. Le. Gr. §§ 381 - 2.]

Avots: ME II, 328


kūsāt

I kûsât [(auch Trik., kùsât Jürg., kûsât 2 Dunika, Bauske), serb. kisati "wallen, sieden"], -ãju, [kùsêt N. - Peb.], kûsêt [auch Kr., PS., Lis., Drosth.], -ẽju und -u [Erlaa], -ẽju, kûsuôt, intr., sprudeln, wallen, überwallen, sich erheben [Stelp.]: katls, putra, ūdens kūsā, kūsē, kūs, kūsuo. grāpim kūsājuot, nuosme̦ltās putas nuosviež aizugunī JK. VI, 32. ūdens kūsājis pār malām LP. VI, 546. nuo vakara puses kūs uz augšu me̦lni mākuoņi Saul. ja piens kūsuo, tad lai steidzuoties viņam palīgā, bet ja asinis kūsuo, tad ne LP. VI, 513. mucā kūsuo vīns ar varu Rainis. nuo Uogres līča migla augšup kūs Blaum. sirds nuo laimes kūsā pāri Vēr. II, 606. [kûsuôt 2 aiz pārspē̦ka Bauske]. kūsuoša sirds, dzīvība, überströmendes Herz, Leben Jauns. JR. II, 23. jūtas un kaislības mutuļuo un kūsē JR. IV, 110. mana dvēsele kūsuo cerībās Rainis. [Vgl. dazu Berneker Wrtb. I, 678, v. d. Osten - Sacken AfslPh. XXXII, 330, Zubatý Sborn. fil. I, 124.]

Avots: ME II, 337, 338


kutelīgs

kutelîgs, kutîgs,

1] kitzelig:
bē̦rns ļuoti kutelīgs od. kutīgs;

2) fig., kitzlig, empfindlich, delikat, heikel:
kutelīgs es nebiju Blaum. tas ir kutelīgs jautājums valuoda likās gruozuoties ap kutelīgām lietām A. XII, 573. Mada tāda kutīga MWM. XI, 200.

Avots: ME II, 330


labaļa

labaļa, die Gute Lub.: labaļa! kre̦klu zin mīkstu pataisīt, pienu ne Blaum.

Avots: ME II, 394


labiņš

labiņš, Demin. zu labs, nett, gut: mēs lai e̦sam tie labiņie, kas pielūdzas Blaum. viņai, labiņajai, ilgi pēc manis jāgaida A. XVII, 4. šīs zâles jau pašas labiņās pie drudža Etn. I, 106. pa˙visam labiņš LP. IV, 170.

Avots: ME II, 395


labs

labs (li. lãbas, [apr. labs] "gut"),

1) gut, vollkommen:
ne˙viens nav labs kâ vien vienīgais dievs Matth. 19, 17;

2) gut, sittlich gut, edel:
Sprw. labs cilvē̦ks tālu jāmeklē. labam laba slava. labu visi re̦dz, slikta ne..viens. labs pats nuo sevis labs. esi labs, tad tevi arī turēs par labu. pats labs aiz cita teikšanas. labs, kas labs, tur nav vārdam vietas;

3) gut, tüchtig, gehörig, gewandt:
viņam labas acis, ausis, aitas, lietas. tev laba mute, du hast ein gutes Maulwerk. viņš labs runātājs, dziedātājs. raugat laba tikumiņa BW. 7768. skaista piere, laba mēle drīz dabūja arājiņu 7756;

4) gut, gehörig, tüchtig, dem Mass und der Inten- sität, der Länge nach:
sunīšam maizi devu, labu lielu gabaliņu BW. 14806. pabrauca labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. labs laiks jau aiztecējis LP. IV, 185. pēc laba brīža dauzās atkal IV, 160. bij jau labs vakars. guli... līdz labam launagam BW. 6735. tē̦vs pārbrauc mājās labā nuovakarē Purap. [pašā labā lîšanā U., mitten im besten (stärksten) Regen]. sapļāva labu tiesu LP. III, 89. abi nuolika labus vē̦de̦rus VI, 254;

5) gut, passend, nützlich, dienlich:
auzām labs, ne ceļam trešvasaras kumeliņš. miegam laba, ne darbam jauna ņe̦mta līgaviņa BW. 22051. smalku skuju tā eglīte, tā bij labi dedzināt; bez bāliņa tā māsiņa, tā bij labi rūdināt 13749;

6) gut, glücklich:
vai viņam pašam arī laba diena? Kaudz. M. apsuolu jums labas dienas LP. IV, 26. duot labu dienu, rītu, vakaru. iznes manai māmuliņai simtu labu vakariņu BW. 4834. es neraugu mūžu labu, kad tik labs mūža draugs;

7) reich, vornehm, aristokratisch;
labs labam krē̦slu cēla, kas pacēla nabagam? BW. 31224. visi labu ieraudzīja, visi labu bildināja; pavārgušu nabadziņu visi mana kājiņām 31260; 31162; 31243. laba dzimta, gute, vornehme Familie. šuo kafiju dzeŗ ne˙vien vienkārši, bet arī labi cilvẽ̦ki Mat. jau dažam labajam (Var.: bajāram, bagātam) nerūc vairs dzirnaviņas 27907, 3 (vgl. RKr. XVI, 267);

8) dažs labs, labais, so mancher (ursprünglich: mancher Reiche, Vornehme): dažs labs (seltener labais) mē̦dz apmeklēt vai katru teātŗa izrādi;

9) gut, gutmütig, harmlos: viņš laba dzēsele;

10) recht,
im Gegensatz zu kreiss: labā ruoka [vgl. mnd. diu bezzer hant "die rechte Hand"], kāja; drēbes labā puse; labie od. labā puse, die Rechte (im Parlament); pa labuo ruoku, pa labai ruokai od. pa labi ruoki, zur rechten Hand;

11) substantivisch im neutralem Sinn - das Gute, Gut, Eigentum:
kāds labs nuo tā varēja atlēkt Blaum. kādu labu upe deva BW. 17986, 1. zuda man divi labi, es schwanden mir zwei Güter (meitas vārds un vainadziņš) 24492, 5. dieviņš man kuovēlēja visu labu dzīvuojuot 9134. šim nuo guovs ne˙kāds labs nav ticis LP. VII, 812. rij nu manu labu (= labumu)! Aps., Lub., Smilt., Mar. Sprw.: laba daudz nevajag. cita laba nekāruo, sava slikta nesmādē! slinkums laba nemāca. silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu. Sehr beliebt ist die substantivische Anwendung im partitiven, von einem Fragepronomen od. Frageadverbium abhängigen Gen.: kas nu man laba tika, brāļa kre̦klu velējuot? welches Glück ist mir zu teil geworden? BW, 24573. gribēju tikai paskatīties, kuo tādas saimnieces laba bauda LP. I, 168. In vielen der hierher gehörigen Wendungen ist die Bedeitung des Guten mehr oder weniger verblasst: gaidījis, kas labs nuotikšuot, was denn (eig. Gutes) geschehen werde LP. IV, 143. Mit dem part. Gen.: viņa gaidīja, kas vēl laba man sakāms Sil. kuo tu laba teiksi? was bringst du mir Gutes? kuo tu sapņuoji laba LP. VII, 17. kuo jūs laba meklējiet? Ltd. 1183. Mit völligem Schwund der ursprünglichen Bedeutung: kas nu tev labs, zirdziņ, uzgājis? was hat dich denn, Rösslein, angewandelt? LP. II, 77. kur tu laba (dafür auch labi) iedams? wohin gehst du denn? VI, 391. kur tu laba biji? VII, 150. uz kurieni laba eimuot? VI, 453. lai jele pastāstuot, kâ Rīgā laba gājis VI, 345. Als Substantiv ist wohl das Prädikativ labs auch in den Sätzen aufzufassen, in welchen sonst gewöhnlich das Adverb gebraucht wird: tur bij labs (= labums, st. labi) alu dzert BW. 14641, 1. labs ir! schön! gut! Vēr. I, 71;

12) nach Präp.: ar labu, im guten, freundlich, ohne Zwang:
tē̦vs izrunājas ar labu, bet dē̦ls ne un ne LP. IV, 41. sūt[i] ar labu, sveša māte BW. 4270. rādamies ne˙kā neizdarīsi, daudz vairāk ar labu. vai duosi ar labu ze̦ltu? LP. IV, 3. viņš sācis ar labu lūgties VII, 262; vēl ar labuo, noch immer: Liepiņš vēl ar labuo sēdēja cietumā LP. XVIII, 245 [falsch!]. ve̦cajā (kapsē̦tā) vēl ar labuo tika rakts 251; Aps., Lub. ņemt par labu, für lieb nehmen, zufrieden sein: ņe̦mat par labu, kas nu ir, so fordert man den Gast zum Essen auf. ņem par labu, bāleniņ, manu ve̦stu līgaviņu Ltd. 989. diezin, kas mani pieminēja un vai par labu, vai par ļaunu, in guter od. böser Absicht Etn. I, 55. vērst kaut kuo par labu. zum guten wenden;

13) einzelne Redensarten:
kaut kuo nuo laba prāta darīt, etw. aus freiem Antrieb, Willen tun. labu prātu turēt uz kuo, jem. gewogen sein. nav jau labais dievs; nu jau vairs nav labais gals, jetzt ist es nicht mehr geheuer. ar tuo labais guods nebūs, mit ihm wird man ohne Händel nicht durchkommen. Sehr beliebt die Verstärkung mit dem Gen. Plur. labu labais, der beste: tur jau var izmeklēties labu labuo LA. izēdās labu labā, lai tad citi ē̦duši vai neē̦duši Austriņš. labu labā (Gen.) izēdās un izdzērās, er prasste und schwelgte nach Herzenslust (eig., er ass und trank das Allerbeste). [Nebst li. lõbis "Reichtum" u. a. (s. Būga KSn. I, 133 ff.) vielleicht zu arm. lav "besser", s. Hübschmann Arm. Gr. 451. Bei der gewohnten Verbindung mit ai. labhatē "ergreift, erlangt"und gr. λάφῡρα "Beute" bleibt der Unterschied in der Bed. unerklärt.]

Avots: ME II, 397, 398


lāga

II lãga (li. lóga "Mal"), lãgs, lãgus,

1) Schicht, Ordung:
pirmā, uotrā u. s. w. lāgā, zum ersten, andern u. s. w. Male St., U. pa uotram lāgam, zum zweiten Male [Salis]: saimnieks aizbrauc pa uotram lāgam pie mācītāja JK. III, 74. lāgām, lāgiem [Fest.] od. lāgu lāgām, lāgiem, zuzeiten, ein Mal über das andere: lielskungs lāgu lāgam vaicājis Neik. viņš slimuo lāgiem C. lāgu lāgiem viņš ar visu spē̦ku skrēja pret riņķi LP. VII, 189. pa deviņi lāgi (neunmal) tie jāē̦d V, 57. [uz trīs lāgi jāduod bruokasts Fest.] te uz vienu lāgu (auf einmal) pamanījis jau tuorņus VI, 344. viņa gribēja pa trešuo lāgu (par trešam lāgam LP. II, 58) izrauties iz Mārtiņa ruokām Poruk. svece nuoplivinājas vairākus lāgus Vēr. II, 1313. citās lāgās Launitz Stāsti 39. lāgā (lāgu 20013), brāļi, netiksim ar dzeršanu, dziedāšanu, trinkend und singend werden wir auf den grünen Zweig nicht kommen BW. 20014. negājis ne˙kādā lāgā ne ar kustuoņiem, ne ar citu saimniecību Etn. III, 141. viņš runājis arī vācu valuodu, nez vai nu par lāgu, vai arī tâ˙pat, kâ jau dažs labs kārklu vācietis, ich weiss nicht, ob richtig JU. šī komisija vēl pa lāgam nebija sākusi darbuoties, diese Kommision hatte noch nicht ordentlich angefangen zu arbeiten Plūd.;

2) die Tüchtigkeit, Tauglichkeit, der Nutzen:
nava lāga (Var.: lāgas 12752), nava lāga tuos nabaga puisē̦nuos BW. 20279. nava lāgs, nava lāgs nuo tiem ciema puisīšiem 20278. [pie viņa ne˙kā lāga U., der ist nicht zu brauchen. tas nebūs pa lāgu od. neies lāgu resp. lāgā U., das wird nicht gut, recht ablaufen.] tur ne˙kāda lāga nee̦suot Kaudz. M. nee̦suot ne˙viena luopiņa par lāgu, kuo uz priekšu audzināt Etn. I, 74. kas nu tas par lāgu Lautb. Besonders beliebt ist der attributive Genitiv lāga, auch lāgas, selten lāgus: lāga vīrs, puika, ein tüchtiger, braver Mann, Bursche; lāga od. lāgas mieži, gehörige Gerste; lāga vieta, eine gute Stelle; lāga paduoms, ein guter Rat. nava lāga arājiņš BW. 26807. nav ne˙viena lāgas puiša 20256, 4. lāgus meitu neredzēju 20258, 4. tev nav lāga ce̦purites 12974. vai tev ir lāga zirdziņš, kuo braukt, vai kāda lāga lietiņa JU. In manchen Gegenden, z. B. in Kandau, ist aus diesem attributiven Gen. ein Adjektiv lāgs entstanden: lāgi ļaudis u. dazu das Adverbium lāgi, tüchtig, gut, brav: kuo tu dziedi, bezdvēsele? tev jau lāgi (st. lāgā) neskanēja BW. 869. Vgl. kuo tu dziedi, bezdvēsele, tev lāgā neveicas Var. 2; tev jau lāga (sic!) neskanēja 875, 1, 2; 870; Burtn., Lub., [Salis]. ne lāga nemācēja cūkai sili pataisīt 21908, 2;

3) die Einsicht, der Sinn:
ar lāgu likt, im Sinn behalten, sich merken, beachten, sich einprägen [Fest.], Lös. n. Etn. IV, 129. šis nelicis ne˙kuo lāgā. [Wohl zu r. лáгода "Ordnung, Harmonie", vgl. Zubatý AfslPh. XVI, 397 und Būga P"B. LXXI, 54; wie li. lóga zeigt, ist von der Bed. "Ordnung, Mal" auszugehen (vgl. die Bedeutungen von le. kā`rta und reĩze).]

Avots: ME II, 436, 437


laideniski

laîdeniski, sich hinab-, herablassend, hinab-, herabrutschend: laideniski nuo kalna laisties.

Avots: ME II, 403


laiksne

laiksne [Liewenhof], laiksnis [Skaista], N. - Peb.], die See -, Teichrose (nymphaea nuphar) Lub., Druw.: e̦ze̦ruos un upēs baltas un dze̦ltānas puķes - laiksnes Druw., Wid. bālgana gaisma... kâ skautin skāvās ap niedrēm un laiksnēm A. XI, 21. un cik plakani gulēja uz līmeņa zaļās laikšņu lapas un starp tām balti ziedi Poruk, AP. [Mit laiksn - aus * laiksn. -; nebst laiska I, laišķi zu li. laĩšķas, slav. listъ "Blatt", apr. lāiskas "Buch". Vgl. dazu Petersson Ar. und arm. Stud. 91.]

Avots: ME II, 407


laipns

laĩpns [Wolm., Lautb., Gr. - Essern, Dond., Wandsen, Selg., Bauske, N. - AP., C.], laìipns PS., [Trik., laîpns 2 Ruj.], leutselig, herablassend, freundlich, liebenswürdig: mātes laipnie vārdi gāja dē̦lam pie sirds. saules laipnie, siltie stari Treum. saules māmulitei laipni smaiduot LP. I, 175. Zu lipt "kleben" (s. dies) u. a., [s. Bezzenberger KSB. VIII, 367 und Bernker Wrtb. I, 712.]

Avots: ME II, 410


laiska

I laiska, das Blatt am Flachsstengel, am Getreidehalm: linu, labības laiskas jau nuokaltušas Garrosen. Zu laiksne.

Avots: ME II, 410, 411


laišķa

laîšķa [erschlossen aus hochle. laiška Gr - Buschhof, Wessen, Kl., Stomersee, Lis., Warkl.], laišķe, die Wurfschaufel: laišķa ir kuoka lāpstiņa, ar kuŗu me̦t labību, lai tuo atšķirtu nuo īsākiem salmiem, pe̦lūm, netīrumiem Mar., Lubn. Lub., Laud., Blaum. gāju tautu klētiņā, laižu laišķu (Var.: šautru) dibe̦nā BW. 25853; eine Schaufel überhaupt Selb.: tās pastalas tādas kâ laišķas Poruk. putas līdz ar netīrumiem nuosmeļ ar šaurām laišķēm A. XI, 691. Vgl. liešķere.

Avots: ME II, 414


laišķis

laîšķis 2 Dunika, das Blatt eines Getreidehalms;

2) làišķa 2 lapa KatrE., = laĩšu lapa.

Avots: EH I, 715


laist

laîst (li. láisti), - žu, - du,

1) tr., lassen:
Sprw. pusmutes laid, pusmutes saturi. spalvas laist, die Federn, Haare verlieren, mausern, haaren: putni un luopi laiž spalvas. asinis laist, Blut lassen, zur Ader lassen. ūdeni laist, Wasser lassen, abschlagen; melderis laiž ūdeni, der Müller lässt durch die Freiscleuse Wasser fliessen; alu l., Bier zapfen; darvu, brandvīnu laist, Teer, Branntwein brennen (auch destillieren); ikrus (von Fischen), kurkuļus (von Fröschen) laist, laichen; bites laiž bērnus, die Bienen schwärmen; malku, kuokus, pluostus l., Holz, Balken flössen; kuokus laist zemē, Bäume fällen; kuģi ūdenī l., ein Schiff vom Stapel lassen; vaļu l., Aktionsfreiheit gewähren: laid man vaļu, es dziedāšu BW. 869. laiduši kājām vaļas, sie hätten Fersengeld gegeben LP. VII, 1134. saknes laist, Wurzel schlagen; ziedus l.; miglu l., Nebel verbreiten: visi mazi avuotiņi vakarā miglu laiž BW. 17562; e̦nkuri laist (gew. mest), Anker werfen St.; vēsti, ziņu l., Nachricht geben: ar zīlīti ziņu laidu avam linu arājam BW. 9357. laist pavēli, einen Befehl ergehen lassen; slavi l., ein Gerücht verbreiten, Veranlassung zum Gerede geben: kam, tautieti, slavi laidi, ka(d) nedrīksti bildināt? BW. 14930. valuodas l., Gespräche führen: ē̦rdi laidu valuodiņu laida valuodiņu 13220. balsu laist, die Stimme erschallen lassen: kad es savu balsu laidu, šķiet tautiņas taurējam BW. 370. pavedienu laist, einen Faden spinnen: gaŗu laida pavedienu BW. 7081. kuplu(s) dūmu(s) laist, paffen; meitu laist (pie vīra), mitziehen lassen, die Zustimmung zur Heirat der Tochter geben, heiraten lassen: saskaitās bāleniņš, līdz māsiņas vairs nelaiž BW. 17213. ne, sirsiņ, es nevaru, nelaiž mani māmuliņa BW. 15056. tīri viens uotram kâ laisti, ein passendes Paar Apsk., [Janš. Dzimtene 2 II, 379]. zemi laidu atmatā, das Land liess ich brach liegen BW. 26859. sìenu laist, in einen Haufen zusammengelegtes Heu zum Trocknen ausbreiten. par kādu ce̦nu jūs man tuo laidīsit? für welchen Preis werden Sie es mir abgeben? laists für laisks, faul: nuo tālienes es pazinu slinku, laistu tē̦va dē̦lu BW. 9815, 2. dieva laists (cilvē̦ks), ein einfältigeŗ beschränkteŗ schwachsinniger Mensch Karls., Mat.: [ubags, kâ dieva laists! Janš. Dzimtene 2 I, 320]; dieva laists od. me̦sts e̦ze̦rs, ein See, der nach dem Volsglauben von Gott durch die Luft fliegt und sich da niederlässt, wo ein Mensch den Namen des Sees nennt; es wird damit ein netürlicher See gemeint im Gegensatz etwa zu dem aufgestauten Mühlenteich. [dieva laists U., natürlich, nicht durch Menschen geworden.] Oft stehen adverbiale Bestimmungen bei laist, um die Rightung der Tätigkeit zu bestimmen: ārā od. laukā laist, hinaus -, herauslassen: laid ārā, kuo žāvājies? spiele eine Karte, wozu denkst du so lange Etn. IV, 94; namentl. das Vieh auf die weide treiben: Jurģa dienā luopus laiž pirmou reiz ārā (laukā) Etn. II, 98; so auch lupous ganuos, mežā laist; dagegen mājā od. uz mājām laist luopus, das Vieh von der Weide nach Hause treiben: gani laiž luopus vakarā uz mājām BW. IV, S. 129. kur es savus luopus laidu, tās vietiņas skanēt skan BW. 428; iekšā laist, herein -, hineinlassen; darbuos, skuolā laist, zur Fronarbeit, in die Schule schicken; ķilķeņus grāpī laist, die Klösse in den Kessel tun; maizi krāsnī laist, Brot in den Ofen schieben; laist gaismā, klajā (selten klajumā), ans Tageslicht, an die Öffentichkeit bringen, veröffentlichen: viņš laida savus rakstus klajā. lai stāv mana valiodiņa nelaista klajumā BW. 9616. tautās laist,

a) meitu, die Tochter heiraten lassen,

b) neuerdings:
grāmatas tautās l., Bücher veröffentlichen; so auch ļaudīs laist: viņš laida jaunuo derību ļaudīs Klaust. dē̦lu pasaulē laist, den Sohl in die Welt schicken; uogās, sēnēs laist, Beeren, Pilze ammeln lassen. laid mani mierā! lass mich in Ruhe! laid mani vaļā! lass mich los! slinkum, slinkum, laid mani vaļā! BW. 6921. balsu vaļā laist, die Stimme erschallen lassen; kājas, ļe̦kas, viegluos valĘ' od. vaļām laist, Fersengeld geben: viens nuo racējiem izbijies un laidis viegluos vaļām LP. VII, 1063. lūdzamuo, raudas vaļā l., sich aufs Bitten legen, anfabgen zu weinen; vējā od. pār (par) galvu laist, in den Wind schlagen, unberücksichtigt lassen: mātes laipnās mācības viņš bij vējā laidis Blaum. citu (valuodu) laižu pār galviņu BW. 8443. riņķī l. od. apkārt l., in die Runde Gehenden fragen. kur putns laižas, tur spalvas krīt. saule laižas (oft mit dem Zusatze: zemē), die Sonne geht unter. Durch die Angabe der Richtung erhält die Bewegung verschiedene Schattierungen: laidies dibe̦nā (lass dich hinab), nesaldē nagus, von einem vergeblichen Versuche sich zu halten. [Didžis steidzīgi laidās ceļā Janš. Dzimtene 2 I, 346]. lapās laisties, sich aus dem Staube machen. pa gaisu laisties, durch die Luft fliegen; gaisā gaisuos laisties, emporfliegen. vakars nāca, vāverīte, laidies sila maliņā BW. 13794. laiduos pate upītē, raudavīšu pulciņā. jau laiduos miegā od. migt, iemigties, ich wollte eben einschlafen MWM. IX, 534; LP. VII, 69. ne miegam, ne kaunam, ne katram nelaižuos, sich hingeben, sich ergeben BW. 6781, 3. ar tautām nelaidies gaŗajās valuodās, sich einlassen vom Berge fahren. skats laidās man pret kalnu R. Sk. II, 238. zirgs nelaižas klāt, das Pferd lässt nicht in seine Näbe kommen, lässt sich nicht fangen;

3) mit abhängigem Infinitiv - sich neigen, anfangen:
saule laidās rietēt Aps., Niedra. ve̦cais laidies bēgt JR. III, 6. [Auch aktiv: (lācis) laiž (fängt an) bēgt Pas. I, 221.] viņa laidās iet Wilibald. laisties migt, iemigties, s. miegā l. 2;

4) nachlassen, wärmer werden, tauen:
laiks laižas Etn. IV, 129. pēc krusas biršanas allaž laidīsies jeb kusīs Etn. II, 71;

5) an Durchfall leiden:
bē̦rnam vēderiņš sā laisties Neik. od. bē̦rns ar vē̦de̦ru sāk laisties Mat., U. [Nebst lidinât zu li. léisti "lassen", laídoti "bestatten", lydė´ti "begleiten" (s. Būga KSn. I, 158 und 272) an. leit "liess"; vgl. Persson BB. XIX, 280 und Beitr. 710 f., Reichelt KZ. XXXIX, 12, Uļjanov Znač. I, 4 f., Brugmann IF. XVIII, 433 f., Trautmann Wrtb. 154. Neben diesem lēid - ein synonymes lēd - in got. lētam u. a.]

Avots: ME II, 411, 412, 413


laistīt

laîstît (li. laístyti), - u, ĩju, tr., freqn. zu liêt,

1) wiederholt begiessen:
puķes, kāpuostus;

2) für laitīt, streichen, massieren
BW. 20338; 20536. Refl. - tiês,

1) wiederholt sich begissen, einander begiessen:
divi upītes blakām te̦k, viena uotru laistījās BW. 3625. kad guovis izslauktas, jauni ļaudis laistās RKr. XI, 82;

2) sichillern, funkeln, glänzen:
pilī viss laistījies un mirdzējis ze̦ltā, sudrabā un dažādās ugunīs LP. III, 104. sienas laistījās nuo dārgumiem LP. VII, 624. saulē luogi laistās, kâ ze̦ltu pārvilkti Aps. zibiņi laistījās pie debesīm LP. VII, 471. acis tam laistās laimībā. Subst. laîstĩjums,

1) die Begiessung, das Begossene:
es sieviņai samaksāju par puķu laistījumu, ich bezahlte der armen Frau, weil sie die Blumen begossen hatte;

2) = laitījums, die Massage: gaŗas zeķes izde̦vušas par vē̦de̦ra laistījumu BW. 20536, 4; laîstîšana, das Begiesse: es sieviņai samaksāju par puķu laistīšanu, ich bezahlte der armen Frau für das Begiessen der Blumen, d. h. weil sie Blumen begiesst; Subst. laîstîšanâs,

1) das Sichbegiessen;

2) das Schillern;
laîstîtãjs, f. - ãja,

1) wer begiesst:
kur man sējēja, kur laistītāja BW. 13256;

2) wer streicht, massiert:
māte kuili nuojādīja laitītājas (Var.: laistītājas) me̦klē̦dama BW. 20338.

Avots: ME II, 413


laksts

laksts (li. lãkštas "ein grosses Blatt"), gew. Pl., Blätter, namentl. von Wurzelwerk, Ranken, Stengel von Pflanzen: tas tagad bruņenieks it kâ lakstus kapājuot Pump. kartupeļu laksti. rutks zemē, laksti gaisā (Rätsel). sīpuols ar gaŗiem lakstiem LP. VI, 139. [Zu Etymologie vgl. allenfalls Petersson Ar. u. arm. Stud. 91 f.]

Avots: ME II, 416


lampa

I lam̃pa,

1): uz lampas mest Bers., = ìemest 4; ‡

2) "Petroleum"
Rutzau; ‡

3) ein blaues (dunkles) Mal
Dunika: puisim lampas ap acīm (infolge einer Rauferei).

Avots: EH I, 718


lamži

lam̃ži: auch Ronneb.; ein abgetragener oder schlecht genähtet Rock N.-Peb.; ein Anzug aus dickem Stoff Nötk.; zilganpe̦lē̦ki l. Blaum. Ļaunais gars 5.

Avots: EH I, 719


lanktis

lañktis [nom. pl.] Schmarden, [Gramsden, Blankenfeld], lanktes, die Garnwinde [Angern. n. Bielenstein Holzb. 645, mit einer Abblidung], Garnhaspel. [Als ein Kuronismus nebst li. lañktis "Haspel" und apr. lancitis "Kräuel" zu le. lìekt, luoks.]

Avots: ME II, 421


lapa

lapa, Demin. verächtl. lapele,

1) das Blatt:
lapas darināt, Blätter treiben: bērziņš lapas darināja Ltd. 1386. In Vergleichen zur Bezeichnung

a) des Lieblichen, Weichen, Sanften:
tik mīksts, tik mīlīgs kâ liepu lapa,

b) des Hinfälligen, Vergänglichen:
izdēdi, nuobaõi kâ lapa. Sprw.: cilvē̦ks mirst, kâ lapas birst. viņš trīc od. dre̦b kâ apšu (auch bē̦rza) lapa. asins lapas, chrysanthemum leucanthemum Etn. I, 30, Latv. lapās laisties, sich davon machen, das Hasenpanier ergreiten. baltās lapas, Torfmoss (sphagnum Ehrh.) Konv. 1 182; buku od. guoteņu l., Schlangenkraut (calla pallustris) RKr. II, 68; Ackerlauch (scabiosa succisa) Dond. RKr. III, 72; dze̦gužlapa, Orchis Mag. IV, 2, 63; ceļa, ceļmale, celmeņu od. dzīslu lapa, Wegerich (plantago) RKr. II, 75, Birsm.; kruoku l., alchemilla Mag. IV, 2, 76; pamāšu, trumu od. tūsku l., Huflattich (tussilago fatfara) RKr. III, 73, Mag. IV, 2, 89; piparu l., Haselwurz (asarum europaeum) Mag. IV, 2, 47; pupu l., Dreiblatt (menyanthes trifoliata) Mag. Iv, 2. 30, RKr. II, 74; saltās lapas, petasites tomentosus RKr. III, 71; saules lapiņas, malva sylvestris Konv. 1 785; vāluodžu lapas, tussilago farfara Lös. RKr. III, 73; vīrceļu lapas, Leinkraut, Löwenmaul (linaria vulgaris) RKr. II, 73; ze̦lta lapa, Färberscharte (serratula tinctoria) Mag. IV, 2, 60, RKr. II, 78;

2) das Blatt im Buche, im Heft:
grāmatā viņš izplēsis daudz lapu; lapu od. lapas puse, lappuse, die Seite;

3) der Pl. lapas, Blätter,
Laub; die Zweige, mit Blätter bedeckte Äste, welche unter Heuhaufen gelegt werden, wenn diese an die Scheune oder von nassen Stellen auf trockene Plätze geführt werden: slapjās pļavās savilcina sienu uz lapām LP. V, 290. [lapu mēnesis, der Maimonat; lapu diena, der erste Mai; lapu lietus, ein starker Frühlingsregen U.: lapu reņģes, Strömlinge, die im Mai gefangen werden und besonders fett und gross sind Mitau. n. U.];

4) ein Muster:
cimdā lapiņas ieadīt A. XIII, 226; RKr. XVII, 27. - Zu li. lãpas, [sorb. łopjëno, sloven. lèpen "Blatt", r. лепёха "flacher Fladen", slav. lopuхъ "Klette" u. a., s. Persson Beitr. 197, Grünenthal Изв. XVIII, 4, 147.]

Avots: ME II, 421


lāpsta

lâpsta,

1): auch Assiten (mit ā ), Kaltenbr.; labības l. Saikava, Wurfschaufel;

2): maizes l. (= lize) auch BW. 20207, 2, Daudzese, Lubn., Meselau, Ramkau, Saikava, Sonnaxt, Warkl.;

3): lâpstiņa - auch AP.; lâpsta 2 Siuxt, der obere Teil des Schulterblatts oder des Hüftbeins;

4): lâpstiņa - auch Saikava; lâpsta 2 Passen; ‡

8) lâpstiņa 2 AP., eine Rührschaufel zum Einrühren des Teiges;


9) jumiķa lâpsta 2 AP., ein hölzernes; schaufelartiges Werkzeug des Dachdeckers:
ar jumiķa lāpstiņu jumiķis līdzina uzsietuo jē̦kulu un piedauza tuo.

Avots: EH I, 728, 729


lāpsta

lâpsta,

1) der Spaten, die Schaufel
Manz., [Wolm.], C., Ps., Kand.: lai aizmaksā lāpsta! sagt man von der Schuld eines gestorbenen Schuldigers;

2) die Brotschaufel
[Bielenstein Holzb. 270]: kur būs ņemt maizes lāpstu (lizi) LP. VII, 872;

3) das Schulterblatt,
gew. so das Demin. lâpstiņa od. lāpstas kauls: puodu likuši uz ple̦ciem tai vietā, kur lāpstiņa Etn. II, 164;

4) lāpstiņa, das Ärmchen am Spinnrade, darum der Flachs gewickelt wird
RKr. XVII, 89;

[5) das breite Ende des Ruders
U., Bielenstein Holzb. 632;

6) lāpstiņa, ein Brettchen für die Bandweberei
Bielenstein Holzb. 419; in N. - Peb. und Arrash = lēze des Webers;

7) lāpstiņa, ein Handgriff an der Sense daselbst
499. - Nebst lāpusta, li. lopetà, apr. lopto, slav. lopata "Schaufel", r. ластъ "(передняя) лапа морского звѣря", лáпость "ножная ступня" Zu le. lāpa II, s. Berneker Wrtb. I, 733, Būga PФB. LXVI, 243 f., Persson Beitr. 196 ff.]

Avots: ME II, 440


laputs

laputs, - s, die Blattlaus.

Avots: ME II, 422


lastagas

lastagas C., Lös., Kalzenau, Erlaa, Burtn., Mar., Serb., Kokn., Setzen, lãstakas (lãse + taka), laste̦gas, lãste̦kas Perk.,

1) das Strömen, Träufeln:
[pēc lietus nuo jumta te̦k laste̦gas Drosth.] svecei radās tauku lāste̦kas Niedra. pa pe̦lē̦kām eglēm sveķi uz leju lāste̦kām plūst AU.;

2) die Eiszapfen am Dache [lastagas Kl., Bers., Arrasch, laste̦gas N. - Peb.]: ja pie jumtiem gaŗas lastagas salst, gaidāmi labi lini RKr. Vi, 70. lāstakas sniegāa vai vasarā lietus, nuo jumta te̦cē̦dams, iztaisa mazu gŗuopīti ap māju DL. gaļas gabaliņš ieruokams istabas priekšā lāstakās Etn. II, 133. Jē̦kabs skatījās ārā, kur laste̦gas nuo istabas jumta tecēja zemē Blaum. Vgl. lataka.

Avots: ME II, 424


lauma

I laũma [auch Tr., Suhrs, Ruj.], laũme [Tr.] (li. laumė),

1) fliegende Zauberin
Elv., Manz., Hexe; [nach MSil. fliege die laũma in der Gestalt eines feurigen Streifens aus dem Giebelende heraus]; dažuos viduos raganas sauc par laumām, dažuos par spīganām Etn. III, 21. pieci burvji, sešas laumas, māsiņ, ceļa maliņā; vgl. BW. 18182. Ve̦ntspils apriņķī stāsta, ka raganas, laumas (burvekles) mē̦dzuot žagatas izskatā apkārt blandīties. laumas atraujuot pienu (uotrās mājās) un savām guovīm tuo tiesu, kuo atrāvušas, pielaižuot LP. V, 1;

2) = pūšļuotāja bei Manz.: tāds ve̦lna kalps un laume kļūst cienīti un ar lielām dāvanām apdāvināti;

3) die Erdgöttin der heidnischen Letten.
Lauma soll es für übel nehmen, wenn man am Donnerstag spinnt Manz. Lauma bij gaisu dieviete, kas... cēla krusu un tāpēc allaž rādījās vē̦trainuos gaisuos. kad saule spīdēja, tad tā sukāja savus matus, kad sniga, tad purināja gultu, tâ ka spalvas putēja (eine offenbare Etnlehnung der germanischen Mythologie von Fau Holle)... Lauma e̦suot pārdabiska sieviete... Lauma e̦suot kāds gars... Laumas e̦suot asinskārīgi gari bijuši un tīkuojuot cilvē̦kus samaitāt Etn. III, 76. Nach anderen Sagen ist Lauma ein guter, den Menschen wohl wollender Geist: Lauma bijuse ne˙vien gaisuos darbīga, bet arī zemes virsū. tā gādājuse par liniem un ņē̦muse vērpējas savā zināšanā... Lauma ik˙piektdienas aplūkuoja meitu vērpekli... tāpēc piektdienām arī ne˙viena meita nevērpa Etn. II, 26. lai raganu ļaunuos darbus aizturē̦tu, nuo tām aizsargātuos, tad mē̦dz par palīgu piesaukt luopu audzinātāju Laumi Etn. III, 153;

4) laumas sluota, wilder Spargel
L., U.; Spargel (asparagus officinalis L.) RKr. II, 67; nach andrenen = vēja sluota (s. sluota) Etn. III, 77. [Da die Urbedeutung unklar bleibt, so ist auch die Etymologie unsicher (nach Solmsen KZ. XXXIV, 553 f. zu slav. loviti "jagen, fangen"; nach Mikkola BB. XXI, 223 f. zu apr. aulāut "sterben", li. liáutis "aufhören").]

Avots: ME II, 428, 429


ļaut

ļaũt, ļaũju od. ļaũnu, ļãvu, tr., erlauben, gestatten, zulassen, einrümen: sunītis neļauj saimniekam miera JK. III, 67. ļauj svē̦tam garam vietas Tr. IV, 55. Mit abhängigem Infin.: neļauj laimei izbēgt! miegam nākt es neļāvu BW. 13735, 2. vaļu ļaut, einem den Willen, volle Aktionsfreiheit lassen: māte vaļas man neļāva BW. 6769. prātiņš man šurpu, turpu, kad prātam vaļu ļāvu (Var.: devu) 10533. Mit abhäng. Infin.: neļaun vaļas delverēt 27016. liksim vaļu, ļausim vaļu, kas tur iz-juks, wollen wir zusehen, was daraus werden wird. Refl. -tiês,

1) aufhören, von jem. od. etwas ablassen, nachgeben:
ēd un ļaunies! ē̦dat, negaušas, ļaujaties! jau mana bļuodiņa dibe̦nu rāda BW. 19276. slimais nelabuojas, laikam ļausies, wird wohl sterben. ja viņam maz guoda prāts, tad viņš nuo mānis ļausies Seib. Mit abhäng. Part. od. Infin.: šķiŗamies mēs, māsiņas, ļaunamies runājuot (Var.: ļausimies runāties), wollen wir aufhören zu sprechen! BW. 17603, 2;

2) sich hingeben, sich überlassen:
ne miegam, ne kaunam, ne katram neļāvuos BW. 8709;

3) sich verlassen, vertrauen:
es atstāju tē̦v[u] ar māti, uz tevim ļaudamies; vgl. BW. 22880, 1;

4) sich lassen, mit abhäng, reflexivem
Infin.: puisis neļāvās uzmaukties iemauktus LP. VII, 657. tē̦va dē̦ls ļāvies pierunāties LP. VII, 100, ieteikties I, 168; sevi pielūgties Dīcm. I, 28. Zuweilen mit abhäng. aktiven Infin.: māršiņ mana jaunākā, kam ļāvies pierunāt tādam zē̦na knēvelim? BW. 24547, 4. kungs arīļāvas ierunāt (=ierunāties) Dicm. I, 42. Zu li. liáutis "aufhören", [lavónas od. liavónas "Leiche", apr. aulaut "sterben" čech. leviti, klr. лiвити "nachlassen, nachgeben", got. lēwjan "preisgeben", lēw "Gelegenheit" (vgl. auch le. ļaũns), s. Persson BB. XIX, 279 ff., Wood AJPh. XXIII, 199 f. u. 202, J. Schmidt KZ. XXVI, ll, Walde Wrtb˙z 447, Berneker Wrtb. I, 715, Zubatý Sborn. fil. I, 161 f.].

Avots: ME II, 533


lauza

laûza,

2): auch Sonnaxt; in Unordnung liegendes Bruchholz
Dunika, Linden in Kurl.; niedergeschlagenes Korn Dunika;

3): auch ("Menge")
AP., Fest., Heidenfeld, Linderi in Kurl., Ramkau, Saikava, Sonnaxt: Mārtiņam piena vai l. (sehr viel) Pas. XI, 258. pieauga rudzu vai l. Oknist. tur naudas būšuot ve̦se̦la l. Pas. VIII, 80. pietaisīja kaktā tādu laûzu; ka netīk pavērties Saikava. stiebri salūst lauzu lauzām Blaum. Latw. l. p. 1907, S. 252; ‡

4) "krāms, nieka lieta" Kroppenhof (bei Kokn.).

Avots: EH I, 724


lauzīt

laûzît [auch C., Wolm., Kl., Trik., Lis., N. - Peb., Warkh., Jürg., Arrasch, laûzît 2 Salis, Ruj., Selg., laũzît (li. láužyti) Tr., Dond., Wandsen, Līn., Nigr., Gr. - Essern], - u, - ĩju, tr., freqn. zu laûzt,

1) wiederholt mehrfach brechen:
skalganus, zarus, žagarus. trīs gadiņi jūŗa kŗāca Ve̦ntas le̦du lauzīdama BW. 15073. kaulus drudzis kreš un lauza St. viņš lauzīja maizi kumuosus Dok. A. galvu, seltener prātu lauzīt, sich den Kopf zerbrechen: kuo galvu lauzīt vēl tik daudz? Adam. es e̦smu duomājusi un lauzījusi prātu par šuo lietu Kaudz. M. kājas lauzīt, die Beine anstrengen, sich die Beine ablaufen: vai tad bija maz vē̦rts kājas uz māju lauzīt A. XX, 84. ruokas lauzīt, die Hände ringen: te̦k upīte pret kalniņu, žagariņus lauzīdama; iet māsiņa pie nelieša, baltas ruokas lauzīdama BW. 21909. valuodu, auch valuodā lauzīt, eine Sprache radebrechen: viņš mēģināja vācu valuodu lauzīt Lundberg. igaunis lauzīja latviešu valuodā RA. grāmatā lauzīt, das Lesen lehren: kuo nu viņu tik agri lauzīt grāmata? A. XI, 101;

[2) peinigen, foltern
Manz. Lettus.] Refl. - tiês,

1) sich krümmen, sich quälen, sich abplacken:
viņa kliedza un lauzījās tīri kâ ārprātā Kaudz. M. puisis lauzījās un izmisis duomāja Vēr. II, 1034. lauzīties ar darbu, zemi, ar pļavām Spr.;

2) miteinander ringen:
iesim lauzītuos!

3) sich mühsam üben
(mit d. Lok.): valuodā, grāmatā. man teic e̦suot galva grūta ābecītē lauzīties Liew.;

4) sich wohin hingezogen fühlen und deshalb dorthin zu gelangen suchen:
kas viņai par kāzām - lauzīties šurp Saul.

Avots: ME II, 431, 432


lazda

lazda [Schwanb., Schujen, Memelshof, Bauske, Bers., Warkl., Kl., Gramsden, Gaiken, Grobin, Kalleten, Wirginalen, Eawen, Medsen, Krohten, Turlau, Durben, Rubinen, Bewern, Sermus, Adsel, Sunzel, Andrepno, Kraslaw] (li. lazdà), lazds [Manz., Lis., C., Jürg., Trik., N. - Peb., Arrasch, Serbigal, Palzmaŗ Grundsahl, Smilten, Schujen, Weissenstein; vgl. auch die Angaben FBR. V, 169 ff.], Haselstrauch BW. 22418; lazda in der Bedeutung "Stock" nach dem li. lazdà Rutzau n. Etn. IV, 130. [lazdi, Ort, da Haselstauden stehen Manz. Lettus. Vgl. lagzda. - Nebst lagzda (aus * lazgda), lagzds, ļe(g)zda, ļe(g)zds zu apr. laxde "Haselstrauch", kellaxde "Sperschaft" und (wenn mit z aus sģ) slav. lozá "Shössling, Rute, Gerte", sowie (mit Ablaut) serb. lijèska "Haselstaude", poln. laska "Stock", r. лѣзговыя орѣхи "Haselnüsse" (bei Vasmer Ein russ. - byzant. Gesprächbuch 176), alb. leδī "haselstaude" (s. Jokl Ling. - kult. Unters. 203 ff.) und (?) zu got. wlizjan "kasteien" und air. flesc "Rute"; vgl. auch lešu kuoks und Berneker Wrtb. I, 736, Lidén IF. XVIII, 487 ff. und Kriste AfslPh. XII, 309.]

Avots: ME II, 433


lēca

lẽ̦ca,

1) auch lẽcis [Līn.], Janš., die Linse; Wicke,
gew. Pl. lē̦cas [auch lēces U.]; dze̦lte̦nās lē̦cas, Wiesen -, Platterbse (lathyrus pratensis L.) RKr. II, 73; smilts lē̦cas, vicia villosa; vanaga l., Vogelwicke (vicia cracca) RKr. II, 80; Habichtserbsen St. sēt griķus un lēčus Janš. [lẽči, Wicken Rutzau];

2) die Linse, ein Teil des Auges:
acs lē̦ca MWM. VI, 951;

3) Linse (in der Optik):
lē̦ca - caurspīdīgs, slīpē̦ts stikla gabals Konv. 2 2428;

4) lē̦cas, Masern
L., Mar. n. RKr. XV, 123. [Aus aruss. "ļē > dial. *"ļę "linse". Zur Bed. 4 vgl. estn. lätsas "Linse; Masern", hernes "Erbse; Blatter, Pocke".]

Avots: ME II, 455


leipu lapa

leipu lapa, die Teichrose, Seerose Karls.; Seeblatt Ruj. n. U. [In Ruj. vielleicht mit - eip - aus - êpj - 2, nach Le. Gr. § 58; doch spreche man so auch in Mitau, Nigr. ("mit eĩ"), Trik. und Sessw., wo nach aus ê entstanden sein kann.]

Avots: ME II, 446


leka

I le̦ka,

1): auch (Fussblatt)
Salisb.;

2): zeķes l. Seyershof.

Avots: EH I, 732


leka

I le̦ka,

1) der Rist, das Fussblatt
U., Karls.; n. Dr. aber ļe̦ka; [ļe̦kām vaļu duot od. ļe̦kās aizlaisties Fockenhof, Prawingen, Treiden od. ļe̦kas vaļā likt Gold.]od. ļe̦kas laist vaļā [Gramsden, Mar., N. - Peb., Bers., Dond.] od. vaļām od. ļe̦ku ļe̦kām aizskriet C., sich eiligst davonmachen, das Hasenpainer ergreifen. Sprw.: ņem kājas par ple̦ciem un laid ļe̦kas vaļā! ļe̦kas, die füsse Freis., ["kāju pē̦das" Serbigal];

2) der Fuss eines Strumpfes;

[3) Handgelenk:
de̦l˜ms ir ruokas stilbs nuo le̦kas līdz e̦lkuonim Salisb. - Nach Bezzenberger BB. IV, 319 zu le̦cu, lèkt].

Avots: ME II, 448


lēkt

lèkt (li. lė˜kti "fliegen), le̦cu od. lè̦cu, lècu od. lecu, auch lekt Matk., [Salis, lèkt, le̦cu Arrasch, Kl., Lis., Dond., Dunika, Nigr., Selg., Wandsen, Bers., lekt, le̦cu, lecu Ruj., Wolmarshof, lèkt, lè̦cu, lècu Trik.], intr.,

1) springen, hüpfen:
stāvu lē̦ktu (le̦ktu) ūdeni BW. 6587. dzirkstelītes gaisā lēca Ltd. 892. le̦c kâ siena āzītis JK. II, 512. kad tē̦vs ņems siksnu, lupatas lēks gaisā JR. VII, 99. nuo dusmām gaisā od. uz augšu l., vor Zorn in die Höhe fahren. le̦c kâ uguns acīs, sagt man von einem heftigen, auffahrenden Menschen. lec nu pats virsū, sagt man beim Kartenspiel zu einem, der keinen Trumpf zum Stechen hat Etn. IV, 76. saule, mēness, zvaigznes le̦c, die Sonne, der Mond, die Sterne gehen auf. kamē̦r saule le̦c, tamē̦r migla acīs kuož. sirds le̦c, das Herz klopft; sirds le̦c nuo prieka, das Herz hüpft vor Freude; [nuo lielas cilts lēcis St., von grossem Geschlecht entsprossen;

2) fliegen:
putns le̦c pa gaisu Dunika; zu erschliessen auch aus nuolēkt Zb. XVIII, 418.] Refl. - tiês,

1) um die Wette springen:
iesim lēkties!

2) zustossen, sich treffen:
[lūdziet, ka jūsu bēgšana nele̦cas ziemas laikā Glück Markus 13, 18.] cits atkal vāra dzērienā bezdelīgu perekļus, tad guovīm nelē̦cuoties ne˙kāda kaite Etn. II, 55. man skādīte (liels ļaunums Etn. IV, 63) lē̦kusēs BW. 6445. [cik drīz nelaime var lēkties Manz. Post. II, 236. kad ugunsgrē̦ks svētdienā le̦cas, nav tev aizliegts dzēst Manz. Post. II, 303.] kas tad tev lēcies? Blaum. kas nuoticis, kas lēcies RA. Oft mit Weglassung des Subjekts: kas nezieduo, tam le̦cas (sc. kāda slimība, ļeunums);

3) herrühren:
ja zināja vainīguo, nuo kā ļcies, wenn man wusste, von wem das Übel herrührte Ju. slimība lē̦kusies nuo kāda ļauna cilvē̦ka... BW. I, S. 182;

4) geschehen, sich zutragen:
kâ varēja lēkties, ka viņš... nuodzīvuoja visu JR. VII, 123; [nabags lēcēs miris St. "es begab sich, dass der Arme starb"; le̦cas mirstus L. "im Fall er mit Tode abginge"];

5) ergehen:
mūža mana neaprauga, kâ lēksies dzīvuojuot BW. 25905; 4825;

6) sich einstellen, zuteil werden:
rītu vēl tik pūpuolu svētdiena, tuomē̦r lē̦cas viens uotrs darbs RSk. II, 126. plêšuos, lai jel savs grasīts lē̦ktuos Sil.;

7) ergiebig sein, von statten gehen:
šuo gadu rudzi maz le̦cas. rieksti man kabatā brangi le̦cas. darbs labi le̦cas Lautb.;

8) nacharten, nachgeraten:
kur tas zē̦ns tāds lēcies? Berent. kuŗš kūms pirmais pasteidzas izsacīt bē̦rna vārdu, tā dabā bē̦rns lē̦cas BW. I, S. 179. viņš tē̦vā [tē̦vu (?) U.] le̦cas Smilt. [Zu lẽ̦kât (s. dies), lakstît, lakta I, an. leggr "das Bein vom Knie ab", norw. lakka "hüpfen", gr. ληχᾶν· τό πρός ᾠδήν ὀρχεῖσϑαι Hes.; vgl. Bezzenberger BB. IV, 318 f., Walde Wrtb. 2 404 f. und 438 f., Fick Wrtb. I 4, 539 und III 4, 357, Reichelt KZ. XLVI, 349 f., Boisacq Dict. 555 f., Bechtel Lexilogus 210 f., Persson Beitr. 138, Berneker Wrtb. I, 703. Slav. let - (in letēti "fliegen") könnte aus lek - und pet - (in gr. πέτεσϑαι u. a.) kontaminiert sein.]

Avots: ME II, 458, 459


lemiķis

lemiķis,

1) der Wassermönch, die Schleuse vor Stauungen:
aiztaisīja grāvī lemiķi priekšā C.;

2) die Stauung, der Ablass:
vardes dzīvuo lemiķī C. [Aus * meliķis < meniķis?]

Avots: ME II, 449


lempīgs

lèmpîgs C., ļempîgs, lümmelhaft, ungeschlacht, täppisch: lempība gaita, guorīšanās. viņš dauza savu ļempīguo sievu Blaum.

Avots: ME II, 450


ļēpāt

ļê̦pât [auch PS.], -ãju, ļe̦pât, ļê̦puot (Denom. von ļê̦pa, ļe̦pa),

1) [ļê̦pât 2 MSil., Salis, lê̦pât od. (auch PS., Trik.) ļẽ̦pât Mar.], mit schmutzigen Füssen plump gehen, kriechen
C.: [tārps ļē̦pā (rāpjas) pa kuoku Mar.] ļe̦pāt = slapjām, blai%C5%86%C4%81m%20k%C4%81j%C4%81m%20iet">dublaiņām kājām iet, ļe̦pas atstāt Nigr.;

2) [ļê̦pât, langsam gehen
Neu-Wohlfahrt];

3) ļe̦pât, in grossen Flocken, Klumpen schneien
Etn. IV, 130: mīksts sniedziņš lē̦nām ļē̦pāja Niedra, [N.-Peb.].

Avots: ME II, 539, 540


lepetka

le̦pe̦tka, der Fladen, Kuchen: šī le̦pe̦tka te e̦suot plācenis Blaum. [Vgl. lepete.]

Avots: ME II, 452


lepstere

lepstere, eine Pfeife (zum Blasen) - nuo kuoka mizas bez spunda taisīta stabule, kuŗai pūšamais gals šķībi nuogriezts Hasenp. n. Etn. IV, 145.

Avots: ME II, 453


letena

le̦te̦na, ‡

2) das Fussblatt
Dunika, Wain.; "kājas pē̦da" Rutzau.

Avots: EH I, 735


letenis

letenis, le̦te̦ns [Bl.], letene Wid.,

1) die Pfote, Tatze, namentl. die eines Bären:
vecis atbild (lāčam): tādi le̦te̦ni (Zehen, Finger), kâ tev ir LP. VI, 266. leteņus laist vaļā Ramkau, leteņu leteņiem, letņu letņiem aiziet Burtn., das Hasenpanier ergreifen; das Fussblatt St., die Fussohle L.; le̦te̦ni, das Schienbein (= liêli) Spiess;

2) aus Hanf und Bast geflochtener Bastschuh
N. - Schwanb. - Zu li. letenà "Tatze" [uns (nach Johansson Beitr. z. greich. Sprachkunde 106 f. und 142) ai. ratni - "Elle; geshlossene Faust"?].

Avots: ME II, 454


levens

le̦ve̦ns "?": blakus uotrs miesas le̦ve̦ns Duomas II, 1163.

Avots: ME II, 455


lēzēt

I lẽzêt, - ẽju,

1) "šķiemeni mest ve̦lkuot" N. - Peb., Erlaa [wohl aus d. lesen "die Fäden (beim Weben) in die Ordnung bringen"];

2) das Netz in das Boot ziehen; [einen Strick ablaufen lassen"
Neurmühlen];

3) zielen
[wohl aus d. lösen (= abfeuern) einem Schuss]: ģēģeŗi nelēzēja uz stirnu, tie lēzēja viens uz uotru Lautb.;

4) vermuten, erwägen, bestimmen, abschätzen, schlieesen:
viņš tâ lēzēja Kand. kuo tu lēzē, cik tas maksās? Ahs.;

5) verleumden, beklatschen
Etn. IV, 130. - Subst. lẽzẽjums, die Voraussetzung, Praemise Konv. 2 3745; 3921; lẽ̦zê̦tãjs, der Abschätzer Ahs.

Avots: ME II, 464


līdzīgs

lĩdzîgs,

1) ähnlich:
dē̦ls tē̦vam līdzīgs;

2) quitt, schuldenfrei:
[viņš man līdzīgs ticis U.] tâ ticis ar visiem līdzīgs Blaum.;

3) verträglich:
kad tik līdzi padzīvuoju līdzīguos ļautiņuos BW. 8408. līdzīg[i], līdzīg[i], labi ļaudis, citam pāri nedariet! BW. piel. 2 4816.

Avots: ME II, 481



liels

liẽls [gesprochen auch liẽ(l)c PS. u. a.] (li. lielas "gross" [Jušk. LD., № 1022 und Geitler Lit. Stud. 94]),

1) gross (räumlich):
liels vīrs; sieviete, liela auguma od. lielā augumā. atskrēja liela Māŗa Tr. IV, 274. liels kâ zirgs; lielie burti; liela istaba, upe, zeme; liels ūdens; liela rasa, migla, salna; liels pūrs, grosse Mitgift. man nuoritēja divas lielas asaras. lielais āmurs, der Schmiedehammer; [lielā muiža U., das Hauptgut im Gegensatze zu Nebenhöfen];

2) gross, aufrecht
(prädikativ): stāvi nu, dēliņ, liels! Kaudz. M. pēdīgi viņa izcēlās liela Plūd. IV, 239;

3) gross, erwachsen:
viņam ir lieli dēls un meita JR. IV, 74. vai dieviņ, kad liels augšu, kur es ņemšu līgaviņu? BW. 11015. meitas nāca jau lielas. dzīvuošu kâ liels cilvē̦ks, wie ein erwachsener Mensch;

4) fig., gross:
liela brē̦ka, vaina, nevaļa, nelaime, liels klusums, prieks, ve̦cums; liela nauda, teures Geld, eine grosse Geldsumme: pārduot kuo par lielu naudu LP. VI, 593. lielas naudas kumeliņš BW. 15850. lielām muokām, pūlēm piedabūt LP. II, 55. liels laiks, geraume Zeit, pēc liela laika, nach geraumer Zeit: pagājis liels laiks LP. VII, 372. tie ir lieli gadi, das ist schon lange her Satingen. katrreiz tam paliek lielā puse, er behält immer die Oberhand. lielā piekta od. piektdiena, der Karfreitag; lielās precības, die Verlobung BW. III, 1, 26;

5) vollständig, schon eingetreten, hell, licht,
resp. spät (von der Zeit): jau liela diena od. gaisma, es ist schon hoch am Tage; līdz lielai dienai oder gaismai, bis zum lichten Tage. Ezeriešu meitas gul līdz lielam launagam, bis zum späten Mittag. bij jau liels vakars, es war schon später Abend;

6) geistig gross, bedeutend:
liels dziesminieks; Kārlis Lielais;

7) gross, vornehm, reich:
mēs, bāliņi, pārejam kâ lielie lielikungi BW. 26375. lieli ļaudis lielījās, mīt nabagu kājiņām 31225. puķēm kaisu istabiņu, lielus viesus gaidīdama 14116, 6. viņš bija nuo lieliem radiem;

8) grosstuerisch, rechthaberisch, hoch hinauswollend, stolz, aufgeblasen:
liela, liela nu māsiņa, nu bāliņu nevajag BW. 22988. nu, nu, dēliņ, neesi tik liels! RA. katrs liels savā ādā. [viņš ir liels savā garā U., er ist hochmütig.];

9) hartnäckig, eigensinnig, heftig
[lielais vējš L., der Westwind], grimmig, zornig: pašas lielā sirds neduod miera MWM. VIII, 336. nuo acīm vien pazinu lielu sirdi tē̦va dē̦lu BW. 9824, 1. aiz lielas sirds, aus Eigensinn Blaum.; liela galva,

a) grosser Kopf,

b) Eigensinn;
lielajā saiet, hart an einander geraten, sich verfeinden [Stelp.]; lielajā būt,

a) heftig grollen:
nu jau saimniece atkal lielajā od. lielā pienā PS.;

b) wichtig, grosstun:
zaldāts arī palaiž, bet ve̦lns lielajā LP.;

c) betrunken sein:
viņš jau lielajā JK. II, 156;

d) im Gange, Schwunge sein:
bēres (dzīras, kāzas) bij jau lielajā LP. V, 315, 44; IV, 190;

[e) vor Wärme nicht buttern (von der Sahne)
Wessen];

10) zur Verstärkung des Begriffs wird liels zuweilen mit dem synonymen dižs, aber auch mit gaŗš verbunden: liels, dižs vīrs Tr. IV, 61. kas nuo lielu, gaŗu rudzu? BW. 11917. liels un gaŗš, slinks un kārs. Zur Verstärkung des Begriffs tritt der Genit. Pl. lielu od. lielum vor liels: lielu (Var.: lielum, vis˙lielais) lielais ienaidnieks BW. 7741;

11) substantivisch: kuo varēs mazs lielam? was wird der Kleine dem Grossen antun können? so sagt man, wenn man beim Kartenspiel eine Karte nicht stechen kann.
bē̦rns būs bijis lieliem (den Erwachsenen) līdz uogās LP. VII, 441. kâ lielie, tâ mazie, wie die Alten sungen, so zwitschern die Jungen. kas tad tur nu bij liels? was war denn da Besonderes? Blaum. kas tad mums pašiem liels atliks? A. XIII, 136. viņš par sievas bēdām nebedē̦dāja, er kümmerte sich nicht besonders um die Sorgen der Frau Seib. Ähnlich der Lokativ: bet Krūmaine bē̦dājusies lielajā pēc meitas, habe sich gegrämt;

12) das Adv. lieli, lielu, mächtig, stark, sehr:
vis˙apkārt lielu tālu (sehr weit) bija mežs Lautb. suns ar kaķi aizkrāsnē lieli ilgi (sehr lange) strīdējās BW. 2277. juo tie vēji lieli [nom. pl?] pūta, juo maguone platījās BW. 8486. viņš lieli runā, slavē, er spricht, lobt gewaltig Kalleten;

13) lielais od. lielākais, höchstens:
lielais (gew. lielākais), ja šuodien līcīti nuopļausim Aps., Lub., Mar. [Nebst liêls zu li. leilas "dünn, schlank" leĩnas "schwach, beigsam", gr. λειρός· ἰσχνός Hes., an. linr "schwach", s. Fick Wrtb. I 4, 538, Boisacq Dict. 567, Bechtel Lexil. 213, Wood AJPh. XXI, 178 f.]

Avots: ME II, 500, 501, 502


liesaišķis

liêsaišķis, lokal [z. B. in Domopol], auch nicht selten in der Schriftsprache, so bei Blaum., für und aus liêlsaišķis: sieviete auda liesaišķus Blaum. ja sieviešam labās kājas liesaišķis atraisās, tad vīrietis tuo aprunā Etn. II, 110.

Avots: ME II, 504


lietus

liêtus: auch Annenhof bei Mar., A.-Laitzen, Bērzgale, Cibla, Selsau; gaŗais l., der Landregen Wolm. u. a.

Avots: EH I, 757


lietuvēns

lìetuvē̦ns [C., Serbigal, PS., Arrasch, Trik., N.-Peb., Wolm., liêtuvē̦ns Wohlf., Lis., liêtuvē̦ns 2 Bauske, Ruj., Selg., liêtuve̦ns 2 Lautb., lìetuvē̦ns 2 Kl.], lietvainis LP. VII, 438, der Alp, Mahr: lietuvē̦ns jāj, māc, spiež cilvē̦kus un luopus, der Alp drückt. lietuvē̦ns pēc latviešu māņticības ir ļauns gars, kas gulē̦tāju miegā spiež. kad luopus lietuvē̦ns jādelē, tad luopiem jāuzsien uz muguras izkapts vai linu suka, kur lietuvē̦ns sē̦zdamies sagriezīsies vai sadursies. pret lietuvē̦nu lietuoja lietuvē̦nu krustu, das Pentagramm . tas man kâ lietuvē̦ns gul uz krūtīm Blaum. tuo lietuvē̦ns apsēdis.

Avots: ME II, 508


līkāt

lìkât [N. - Schwanb. ], -ãju, intr., freqn. zu lìkt, sich wiederholt bücken, gebückt gehen Spr.: viņš līkāja ap savu gultu Tirs. Refl. -tiês, sich bücken und aufrichten und abermals sich bücken und aufrichten, in gebückter Stellung sich abplagen: ap malkas zāģējamiem steķiem līkājas kāds vecītis Latv. snaust nav vaļas, jālīkājas Plūd. viņa līkājās pa ķēķa priekšu Blaum. pa dārzu ve̦ca māte līkājas ap siļķēm, kuŗas uz uoglēm čurēja Austriņš M. Z. 73. ]

Avots: ME II, 485


likšķīgs

likšķîgs, heuchlerisch, gleissnerisch: likšķīga mēle, likšķīgs cilvē̦ks Wolm., Erlaa, Lub. likšķīga bē̦rnu māte Blaum. MWM. IV, 246.

Avots: ME II, 467


līšņa

I līšņa "?": blakus līšņai acis vēl ierauga sarkanu mālu Blaum. MWM. VII, 115.

Avots: ME II, 491


līst

lìst: prs. lienu auch Lesten, Salis, Seyershof, Wolm., liedu = auch Heidenfeld, līnu - Lubn., Oknist, Sonnaxt,

2): vai šiem ar lied (schmeckt)?
Heidenfeld;

3): auch Heidenfeld; ‡

4) Platz finden,
ìetilpt: tur divi pūri līda Kaltenbr. Refl. -tiês: blakts lienas cilvē̦kam klāt Salis. pa sē̦tsapakšu lienas zirgs cauri Seyershof; sich aufdrängen Auleja, Bērzgale, Kaltenbr.: l. kam virsā Bērzgale. līnas pi bārinīša, ka tūleņ pre̦cē̦tuos Pas. III, 42. miegs lienas Auleja.

Avots: EH I, 751


lobt

luôbt [auch Kr.], -bju, -bu Smilt.,

1) tr., schälen, ablösen:
kamienu Spr.;

2) [luôbt Kl., Adsel] rasch laufen, sich eiligst begeben:
ve̦cais sāka luobt, kuo kājas nesa Blaum. negantnieks luobj alā LP. IV, 27. luobis pats bēgļiem pakaļ VI, 423. [viņam jāluobj tāds gaisa gabals nieka dzilnai pakaļ Vīt. 39];

3) die kleinen weiblichen Arbeiten im Hause verrichten
U.;

[4) "schleudern, werfen"
Warkl.]. Refl. -tiês,

1) sich schälen, sich ablösen;

2) [luôbtiês Kl.], glücken, gelingen
[Domopol, Wessen], einen guten Fang haben [Rositten]: man neluobjas darbu atrast B. Vēstn. viņai ne˙kur neluobās A. XVI, 368. [varbūt luobsies apmierināt kaut daļu nuo Latgales bezzemniekiem Latg. 1922, VII2. uz jautājumu, vai nav zivu, atbildēja, ka šuodien nee̦suot luobies Austriņš M. Z. 123];

3) sich heraushelfen, entkommen
Edw. n. U. [Wenn mit uo aus ōu̯, zu luba (s. dies); vgl. auch li. łuobtis "die Wirtschaft beschicken" Daukša Post. 25 und Trautmann Wrtb. 150 f.]

Avots: ME II, 521, 522


lokanums

lùokanums, das Biegsame, Gelenkige, Schmiegsame, die Biegsamkeit, Gelenkigkeit, Schmiegsamkeit: pie tā darba mans luokanums palika Blaum.

Avots: ME II, 525


lokši

[luokši "Laub von Lilien, Knoblauch etc." Für. I. Aus luõki. lukši?]

Avots: ME II, 526


loksne

lùoksne, etwas Gebogenes, die Biegung, Krümmung: viņš (pavasaris) dziesmu raķētes gaisā sviež, gan taisni, gan tâ ar luoksni Blaum.; papīra luoksne*, ein Bogen Papier; ein Streifen (= sluoksne): lai izdīrā nuo muguras luoksni ādas LP. VI, 811; pļavu luoksne Duomas I, 69.

Avots: ME II, 525, 526


losms

I luosms,

1) ein langer, grosser Mensch
Tirs., Druw., [luôsms 2 Segewold) der Faulpelz, Herumtreiber: tas luosmis blandās tik ap stūriem Smilt. izlicies kâ luosms gar mūriņu A. XV, 165. skraidāt vēl kâ luosmi apkārt Kleinb.; [gul kâ luôsms PS.];

2) die Hohlung unter dem Hufe des Pferdes
L. Zu luõdât, lìst?

Avots: ME II, 528


lubraks

lubraks, ein schäbiger, verlcommener Kerl Grünh., Drosth. n. Etn. IV, 130; ein plumper, ungeschickter Mensch Mar. n. RKr. XV, 124; ein Schimpfwort Blaum.: [lubraki kruogū Janš. Dzimtene 2 III, 267].

Avots: ME II, 509


lūgšana

lùgšana, die Bitte, das Gebet: lai atskan debess augstībā, kungs, mūsu karsta lūgšana GL. nelīdzējusi vairs ne˙kāda lūgšana JK. V, 15. nuoskaita svē̦tuo lūgšanu, das Vaterunser hersagen, das Gebet halten BW. III, 1, 76. Scherzhafter Reim: tā svē̦tā lūgšana, tā matu plūkšana Kaw. nācu uz lielu lūgšanu, oft mit dem scherzhaften Zusatz: bet uz mazu dabūšanu. par lūgšanu,

a) auf die Bitte:
par lielulūgšanu viņš arī parādīja Dīcm.;

b) = lūdzams 2: lai palīdz tam par lūgšanu Adam. par lūgšanu, jaunkundze, nāciet dejuot! Blaum. par lūgšanu, tēt, ienāc nu iekšā! A. XX, 267.

Avots: ME II, 517


lukši

[I lukši "Laub von Lilien, Knoblauch u. a." Für. I; zu luksts I.]

Avots: ME II, 511


lupatlasis

lupatlasis,

1) der Lumpensammler;

2) der Lump:
e̦smu literārisks lupatlasis Blaum.

Avots: ME II, 515


ļurkšis

[ļurkšis,

1) = ļurkšķis;

2) das Geräusch beim Platzen der vom gärenden Bier oder Wein aufsteigenden Blasen
Fest.]

Avots: ME II, 545


lūškas

lũškas,

1): auch AP., (mit ù 2 ) Kaltenbr:, Nautrēni, Zvirgzdine, (mit ū ) Pas. VIII, 204, N.-Peb. n. Latv. Saule, S. 1043; ‡

3) "ein kleiner, einer Schere ähnelnder Blasebalg, mit dem Schneider ins Plätteisen Luft blasen"
(mit ù 2 ) Kaltenbr.

Avots: EH I, 765


mācībnieks

mâcĩbniẽks, der Konfirmand AP., Blaum., Kaudz. M.

Avots: ME II, 576


maigle

maîgle AP., Lub., [Kl., Kr.], maigla Poruk, auch maîglis [Kr.], Preekuln,

1) eine Holzgabel
[maîgles Lis.]: maigle ir divžuburu kuoks vai arī kuoks ar iešķe̦ltu galu N.-Schwanb., Nerft. maigles lietuo vēžu ķeršanai [Bielenstein Holzb. 681], čūsku iespriešanai un akmeņu mešanai N.-Schwanb. kur čūskas nuosistas, tur sasprausti maiglu krusti MWM. XI, 220. zē̦ns nesa maiglēs ieliktu čūsku Druva III, 803. pagāja labs brīdis, līdz zarus, kuruos tas kâ maiglēs bij iespiests, sacirta Blaum.;

2) ein gegabeltes Holz zum Aufhängen der Netze
Konv. 647;

3) der Stab
[maîglis Wolmarshof], die Spricke [Apšciems]; maigļu sē̦ta, der Sprickenzaun Burtn., Len., Alt-Ottenhof: bet runčuks laipuo... pa maigļu sē̦tu Bārda;

4) die Krebsschere:
te vēži sacē̦luši uz priekšu lielās maigles MWM. VIII, 327;

5) übertr., alles, was bedrückt, hemmt, die Klammer, Zange:
bet vakardiena ar tē̦rauda maiglēm tur šuodienu cieti R. Sk. II; 62. turēja tuo kâ dzelzs maiglēs A. XII, 604. [maigles"spiestavas" Wessen; "zwei an einem Ende zusammengebundene Hölzer zum Drücken (z. B. von geschmolzenem Wachs aus den Wabenresten)" Warkl.; "spīles" Zaļmuiža.] Zu miêgt "drücken".

Avots: ME II, 548, 549


maiss

màiss (li. maĩšas "grosser Sack"), Demin. verächtl. maĩšelis [Līn., Tr.], maišuks Spr., der Sack. be̦zde̦lu maiss, der Stänkerer. atstāj nuost, lāstu maiss, hebe dich weg, Verfluchter! Tr. IV, 60; 510, miega maiss, die Schlafmütze; niķu maiss, der Spassvogel; pasaku maiss, der Fasler, Schwätzer: ve̦lns lai jūs parauj, pasaku maisi! Kaudz. pe̦lu od. pe̦lavu maiss, der Spreusack, übertragen zur Bezeichnung von etw. Leichtem, Minderwertigem: es tev saku, pe̦lu maiss, tu jau manis nedabūsi BW. 15153. nuosvieda me̦lnuo vīru kâ pe̦lavu maisu LP. VII, 972. grē̦ku maiss, arger Sünder, Missetäter. atgre̦muotāju dzīvnieku kuņģa pirmuo un vis+lielākuo daļu sauc par maisu Konv. caurais maiss, der Nimmersatt: tu, caurais maiss, vēl tu neesi pierijies. Sprw.: kas cauru maisu piepildīs, dzeni pieēdinās? ber kâ caurā maisā. abi labi, bāz maisā, greif nur zu, die Devise eines Habsüchtigen. vienā maisā bāzt, über einen Kamm scheren: tad būtu dibināts ieme̦sls mūs latviešus bāzt vienā maisā ar vāciešiem A. XX, 233. tas pats, tik nuo cita maisa, dieselbe Suppe, nur aufgewiirmt. pats jau maisā, bet cita maisā grābstās. kas beidzamais maisā, tas pirmais nuo maisa ārā. vai (nu) maisā, vai gaisā! entweder nichts oder alles! divi kaķi vienā maisā nesatiek. sivē̦nu maisā pirkt, die Katze im Sack kauferi. [Nebst li.(in Dusetos) máišė "Heunetz" (mit š wohl aus sk̑) wohl zu apr. moasis "Blasebalg", serb. mȉjeh "Schlauch, Blasebalg", ai. mēṣ̌a-ḥ "Widder", mēṣ̌ī- "Schaffell", an. meiss "Korb" u. a., s. Bugge KZ. XX, I, Bemeker Wrtb. II, 47, Trautmann Wrtb. 165.]

Avots: ME II, 551


maize

màize,

1) das Brot:
balta, rupja maize, weisses, schwarzes Brot; [klaipa maize, saimes maize, Grobbrot Manz. Lettus]; izčākstējusi, gļe̦ta m. poröses, schliefiges B.; atce̦pusi od. atlē̦kusi m., abgebacknes B.; mīksta maize, weiches, frisches Brot im Gegensatz zu cieta, saziedējusi m., hartes, altes Brot; neuerdings svaiga maize, frisches B.; neraudzē̦ta m., ungesäuertes Br.; saldskāba m., Süssauerbrot; jauna maize, frisches Brot, das im Herbst nach der Ernte vom neuen Korn gebacken wird: Jē̦kabuos cepa jaunuo maizi Mag. XX, 3, 60. tīra maize, reines Brot aus Mehl, ohne fremde Beimischung; [dieva maize U., Abendmahls-Oblate]; pe̦lu maize, Kaffbrot; rudzu, kviešu od. pūŗu, miežu, auch auzu maize, Roggen-, Weizen-, Gersten-, Haferbrot BW. 19196; me̦dus, krējuma, sviesta maize, mit Honig, Sahne, Butter bestrichenes Brot. Von gut gebackenem, porösem Brot sagt man: maize kâ pūpēdis, kâ viens siers, kâ kuoduols; maizīte kâ vienas dūņas, cik mīksta Etn. II, 45. mūs[u] maizīte kâ šūniņa BW. 19197. maizi cept, jaut, mīcīt, raudzēt, krāsnī šaut, iedru-pināt pienā, das Brot backen, einrühren, kneten, säuern, in den Ofen schieben, in Milch einbrocken. Der Plur. maizes, Brotarten: par maizēm mums pienācis ļuoti maz ziņu Etn. I, 42. Sprw.: kas duos visiem sunīšiem baltu maizi? maize ne˙kur nav bez garuozas. kad nav kviešu maizes, tad garda ir rudzu maize. me̦lna maize ne bads; rupja drēbe - ne pliks. apē̦sta maize grūti pe̦lnāma od. apē̦stu maizi grūti atduot. vai dabūji apsmē̦rē̦tu maizi? hast du die erhoffte Belohnung (für die Klatscherei) erhalten;

2) das Brot, die Nahrung, der Erwerb, Unterhalt, die Kost:
mūsu dienišķu maizi duod mums šuodien! Matth. 6, 11. kam spē̦ks, tam maize. viņam nav ne maizes kumuosiņa, kuo mutē bāzt, er hat nicht das liebe Brot. kur dzīvuo, tur maize; kur mirst, tur kaps. paša maize baŗuo, sveša maize rūgta. viņš ir, dzīvuo, stāv svešā maizē, er steht in eines andern Lohn und Brot. [bagāta maize U., reichliches Auskommen.] viņš dzīvuo savā maizē, er isst sein eigenes Brot, ist sein eigener Herr. labā, gatavā maizē nāki, kļūt, zu gutem Auskommen gelangen, maizē auga mūs[u] māsiņa, im Wohlstande wuchs unser Schwesterlein auf BW. 26077. [maizes tē̦vs U., Pflegevater, Brotgeber; maizes bē̦rns U., Pflegekind; ein in Dienst und Nahrung Stehender]. ir es tādu sievu ņe̦mtu, kas ar savu maizi nāktu, auch ich möchte eine solche Frau nehmen, die mit ihrer eigenen Kost käme. duodat, brāļi, kur duodami, duodat maizes zemītē; lai es savas villainītes par maizīti neizdevu! Ltd. 1172 (Var.: maizītē neapēdu), damit ich nicht meine Tücher fiir den Lebensunterhalt weggeben müsste. Sprw.: vai tad tu savu prātu maizē apēdis? maizi duot, apgādāt ar maizi, den Unterhalt geben, ernähren: viena māte spēj desmit bē̦rniem maizi duot, bet desmit bē̦rnu nespēj vienai mātei. adu cimdus, adu zeķes,... duošu tautu dēliņam, kas mūžiņu maizes deva BW. 1176. mūžā maize, Iebenslänglicher Unterhalt, lebenslängliche Pension: pie bāliņa man neaugā mūža maize tīrumā BW. 1688. kungs deva sulainim mūža maizi. ve̦cuma maize, Altersversorgung: pagasts duod, viņam ve̦cuma maizi A. XI, 152; ve̦cuma maizi ēst Kaudz. tas vairs maizē nekuodīs, der wird sterben. maizē duot, ņemt, in die Kost geben, nehmen. dē̦ls lūdz tē̦vu meitas pieņemt maizē LP. IV, 40. Zu maize gesellt sich zuweilen ein zweiter wichtiger Teil der Nahrung: sāls, das Salz: uzklājuši galdautiņu, uzliek man sāl[i] ar maizi BW. 13250, 27. paldies par sāli un maizi, ich danke für die Mahlzeit;

3) das Brot als Inbegriff alles Guten:
neaizlaid od. nelaid maizi gar durvīm, lass nicht das Gute vorübergehen, benutze die günstige Gelegenheit;

4) das Korn, Getreide
Zbiór XVIII, 468: paskatuos lauciņā, vai maizīte tīra auga Ltd. 1182. juosla palika karājamies līdz nākamai maizei, t. i. rudzu pļaujai Konv. 2 149. [maizes paduoms U., Kornvorrat];

5) maizes diena, der 4. Juni Etri. II, 181. [Wohl zu mìezis, die Gerste.]

Avots: ME II, 552, 553


maksa

maksa, die Zahlung, Beiahlung: es negribu lielas maksas BW. 1396. viņš visas pagasta maksas nuomaksājis. viņš negribēja atlaisties ne par kādu maksu, er wollte um keinen Preis ablassen Kaudz. M. vai jūs nebrauktu manā vietā uz mūsu maksas, auf unsere Rechnung Kaudz. M. viena maksa, einerlei, gleichviel: dē̦lam viss viena maksa LP. VI, 346. [Aus liv. oder estn. maks "Bezahlung", s. Thomsen Beroringer 269.]

Avots: ME II, 554, 555


mandagnieks

mandagnieks, "ein Blaumontagfeierer" Gramsden.

Avots: EH I, 782


mandags

mañdags [aus mnd. mândach], mañdē̦gs PS., [Wolm., Serbigal], mandaga U., mande̦gs, mande̦ga U., der Montag; zilais mandags, Blaumontag. - mandags auch - der Verdingungstag: Pēteris gāja uz visiem apkārtējiem mandagiem (de̦ramdienām) Vēr. II, 204.

Avots: ME II, 560


māte

mãte,

1): jaunā m. AP., die Stiefmutter.
ve̦cā m. BW.1261, die Hebamme. sēd kâ Mãŗas m. Frauenb: (von einer ohne Arbeit sitzenden weiblichen Person). pluostu m. Frauenb., eine dicke weibliche Person, ein dickes Tierweibchen. "māte" nennt ein Mann auch seine Frau Lubn. u. a.;

2): Schwiegermutter (in der Anrede)
BielU.;

5): augļu m. Orellen, bē̦rna m. AP., Salis, dzīvības m. Kalz. n. BielU., die Gebärmutter;
teļa m. AP., die Gebärmutter einer Kuh; mātes kaite od. vaina, die Hysterie. māte staigā, hysterisches "Aufsteigen" der Gebärmutter Diet.;

6) visiem cilvē̦kiem ir iekšā m.; kad viņa paliek nemierīga, tad vajaga viņu apvārduot un apčubināt Frauenb. māte jāceļ, eine Kur (nicht nur an Weibern, sondern auch an Männern)
BielU.; mātes sakne eine gewisse Pflanzenwurzel, die gegen Magenleiden gebraucht wird Frauenb.;

7): piekaŗamai atslē̦gai ir bē̦rns un m.; m. paliek pie krampja, bē̦rnu var nest līdz;

8): "pirmā blanka laivā" Salis; ‡

10) eine in die Erde gesteckte Saatkartoffel
Frauenb.: kad mazuos rāciņus mazgā spannī, tad mātes saceļas pa virsu;

11) "pātagas re̦snākā daļa, kas savīta nuo trim auklām" Frauenb.: izvīt māti pāte̦gai;

12) linu m:, eine Wolkenart (?):
priekš linu sēšanas jāskatās gaisuos, kur tā l. m. ir: gaisam vajag būt tādām švītrām; ne mākuoņas, bet tādas gaŗas švītras ve̦lkas pruojām IW. Zu li. mótė "Mutter" s. zuletzt E. Hermann IF. LV, 129 f.

Avots: EH I, 794


māte

mãte [li. mótė (in der Bed. "Mutter" LChr. 390, 5), apr. mothe od. mūti, ai. mātā dass.],

1) die Mutter:
Sprw. kas nu duos māti, kas nav māte JK. II, 306. mātes ruokas allaž mīkstākas. mātes meita VL., ein Mädchen von Familie. bē̦rna māte, eine in den Wochen liegende Frau, auch: die das Kind zur Taufe nach der Kirche bringende Frau U.; īsta māte, die leibliche Mutter, sveša māte, die Stiefmutter; vīra m. und dē̦la m., die Schwiegermutter der Frau; sievas m. und meitas m., die Schwiegermutter des Mannes; krusta māte od. krustmāte, die Taufmutter; nama māte, die Mutter des Hauses, die Hausfrau: juo mīļāki viesi, juo veiklāka nama māte Blaum. kuŗa laba nama māte (Var.: saimeniece), apiet savu rudzu druvu BW. 32550 var.; maizes māte,

a) die Brot- resp. Arbeitsgeberin:
smalki, māsiņ, mēs maļam, balti drānas velējam! negrib mūsu maizes māte tik neglīšu dzīvuošanu BW. 6888 var.;

b) eine um Brot bittende Bettlerin
Nigr.;

c) eine lederne Peitsche
Hasenp. n. Etn. IV, 146: ej pie kunga maizi lūgt! gan tevi maizes māte sagaidīs, ve̦cā māte,

a) die Grossmutter;

b) neben ve̦cmāte, die Hebamme,
in letzterer Bedeutung auch gudrā māte: gudrā māte nuogriež nabu par daudz īsu RKr. XI, 73; laba teļu māte St., eine gute Zuchtkuh;

2) ehrende Bezeichnung für ältere Frauen;
šuo māte, die Wirtin, Hausfrau des benachbarten Gesindes, eine ältere Frau aus der Nachbarschaft: šuo māt, vai neredzēji, kur mans Annulis palika? MWM. VIII, 242;

3) das Weibchen bei manchen Tieren:
briežu māte BW. 30505, 8; lāču māte 30578; lapsu māte LP. VI, 58; bišu māte BW. 30274; teteŗa māte St., Birkhenne; bē̦rnu māte, eine Sau mit Ferkeln U.;

4) eine Gottheit (in heidnischer Zeit):
bangu māte, die Göttin der Wellen, Wellenmutter: es liduošu jūriņā, bangu mātes klēpītī BW. 30865; bišu māmuliņa, Bienenmutter BW. 32446, 4; ceļa māte, Gottheit der Wege: lai bagāta, kas bagāta; ceļa māte, tā bagāta: tur tecēja dien[u] un nakti dzelžu kalti ritentiņi... pakavuoti kumeliņi BW. 34058; ce̦ru māte LP. VII, 335; dārza m. Einhorn, die Göttin, Hüterin der Gärten; druvu m. Aus. I, S. 53, Feldmutter; Gaujas m., Gottheit der Aa: ai, bagāta Gaujas māte, pildi manu ķeselīti! BW. 30685; gausa od. gausu m., die Göttin des Segens, des Wohlstandes: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1. es iecēlu liepu galdu miežu, rudzu klētiņā; tur sēdēja gausu māte, ar dieviņu runādama 28810; jūŗas m. BW. 30775, die Göttin des Meeres; kapu māte, die Göttin der Gräber: kapu māte (Var.: zemes m.), duod man kapu atslēdziņu, lai varēju sav [u] meitiņu glabāt smilkšu kalniņā! BW. 27519, 1; kaŗa m., eine Gottheit des Kreiges: šaun pretim! mājā nāk kaŗu māte. tā nebija kaŗa māte, tā bij brāļa līgaviņa BW. 18063. ej pruojām, kaŗa māte! gan tu biji kaŗuojuse 26117; krūmu m., eine Göttin der Gesträuche: krūmu māte, mežu māte, gani manas avetiņas! kad es iešu tautiņās, ik pie krūma ziedu metu BW. 34048; laimes m., die Glückgöttin; lapu m. BW. 29087, 1, = krūmu m.; lauka (Einhorn) od. lauku m., die Göttin der Felder, Feldmutter: lauka māte, meža māte tai (līgaviņai) pūriņu darināja BW. 7729; likteņa m. Aus. I, 120, die Schicksalsgöttin, Schicksalsmutter; lietus māte Konv. 2 2588, eine Regengöttin; luopu m. Mag. XX, 2, 185, die Schutzpatronin des Viehs; meža m., Waldmutter: gan zināja meža māte, kas katram piederēja: lāčam sieksta, briežam blīgzna, zaķam sīki žagariņi BW. 2657; mēr,a m., Göttin der Pest: veļu māte, mēŗa māte pieviļ manu māmuliņu BW. 27536, 7 var. ai, bagāta mēr,a (Var.: veļu) māte, palīdz kungu pabaruot! 31363 var.; mē̦slu māte L. od. bāba BW. 1171, 1, eine Düngergöttin: kad aitu nuoguldīja gar zemi, tad cirpēja pa+priekš nuocirpa uz pieres kušķīti vilnas un nuometa tuo zemē mē̦slu mātei, teikdama:"še, mē̦slu māte, tava daļa, neņem pate savu ruoku!"un tad tik sāka cirpt Etn. II, 122; miglas m., die Göttin des Nebels: miglas māte dambi dara līdz uozuola galiņam BW. 2864; miega m., die Göttin des Schlafes: miega māte šūpuos manu mazu eņģelīti BW. 2053 var. Wiegenlied); naudas m., die Göttin des Geldes: naudas māte, tā (mani) pazina, tā apbēra sudrabiņu BW. 31844; pirts māte, eine Gottheit der Badstube JK. VI, 16 u. 17; piena m., die Schlange St.; puķu m. Aus. I, 52, Blumengöttin; rauga m., die Göttin der Hefe: sēju miežus, stād[u] apeņus, eža vien starpiņā; attecēja rauga māte, sajauc visu kāpelē; Rīgas m., die Göttin Rigas: es apjāju Rīgas pili, ne+viens mani neredzēja; Rīgas māte, tā redzēja... BW. 31749; rudens m. Aus. I, 120, die Herbstmutter; rūšu m."?": rūšu māte, vēļu māte, ved bariņu galiņā! drīz gulēt man jāiet baltā smilšu kalniņā BW. 27528; saules m., die Sonne, Sonnenmutter: es redzēju saules māti... peldējam BW. 30743; sāta m., = gausa m.: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1; smilšu m., Göttin des Todes: smilšu māte, veļu māte nuomānīja manu meitu BW. 27536, 3; sniega m., die Schneemutter: sniega m., die Schneemutter: sniega māte, purin[i] savus spilveņus, lai nāk sniegi virs zemītes! BW. 2863; uguns m., die Göttin des Feueres: uguns māte, jumpraviņa, ar tiem ze̦lta vamžīšiem Br. 610; upes m. BW. 30890, die Flussgöttin; ūdens m., die Göttin des Wassers: ej, puisīt,... tec upītes apraudzīt! es redzēju ūdens māti smiltīs naudu skandinuot Bw. 30731. zvejnieciņa dvēselīte ūdens mātes ruociņā 9549; veļu m., die Göttin der verstorbenen Seelen, des Todes: ne visiem Laima taisa labu vietu maliņā; citai dievs, Laima taisa, citai taisa veļu māte BW. 9246; vēja m., die Windmutter: apsagrieza vēja māte i vienādi, i uotrādi, dieva namu slaucīdama, mēnestiņa istabiņu BW. 34049. ej gulēt, vēja māte, neklabini nama durvis! 34050; zemes m., die Göttin der Erde, des Todes: gana lūdzu zemes māti, ruokā maku turē̦dams: duošu simts dālderīšu, atlaid manu augumiņu! BW. 1120, 2. vai, lūdzama zemes (Var.: kapu) māte, duod man kapa atslēdziņu! BW. 27519; ziedu m. Aus. I, 33, die Blütenmutter; ziemas m. Aus. I, 33, die Göttin des Winters; dieva m., Gottesmutter: dieva māte, tā stipra ārste Br. 113. diev[a] māmiņa paē̦duse, visai malt neiedama; apbē̦ruse dzirnaviņas ar sīkuo sudrabiņu BW. 7694; juoda od. ve̦lna m., die Teufelsmutter: es sacirtu juoda (ve̦lna) māti deviņiem gabaliem BW. 34043. tautu dē̦ls, dusmu pūķis, gaida manis lūdzuoties,... lai lūdz tevi ve̦lna māte! 10782;

5) die Gebärmutter:
māte vaļā, māte uznāk, angebliche Gebärmutterbeschwerden (oft hysterische Übel) U.; mātes bļuoda, das weibliche Becken U.;

6) ein mystisches Wesen (nach dem Volksglauben) im Organismus des Menschen:
māte e̦suot kaut kur,am cilvē̦kam. kâ ķaupis viņa e̦suot apķē̦rusēs ap sirdi JK. VI, 13 [vgl. d. Mutter];

7) die Mündung:
upe ir nu mātē iekšā;

8) atslē̦gas māte Biel. H. 40; bulšu māte, der Köcher
Mag. III, 1, 121; (kuģa) māte, der Schiffskiel;

9) mātes zâle, Erdrauch
St. oder gentiana centaureum; nātru māte, Taubnessel (lamium L.) RKr. II, 73. - Das Demin. mãtĩte,

1) verächtl. Benennung ältlicher Frauen: ieraudzīja re̦snu mātīti LP. VI, 711. viena nuo čigānu mātītēm Janš.; [in Salisb. dazu der Plur. mãtīši (neben mãtĩtes)];

2) das Mütterchen von Vögeln
U.;

3) weibliche Pflanze:
piena traukus vajaga taisīt nuo mātītēm. tad nuostājuoties vairāk krējuma (ve̦ci ļaudis stāsta, ka katrai stādu sugai e̦suot tēviņi un mātītes) Etn. I, 109 (aus N. - Sess.);

4) ein Futteral
St. [Zu slav. mati, arm. mair, gr. dor. μάˉτηρ, la. māter, ir. máthir, ahd. muoter "Mutter", alb. motrε "Schwester" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 26, Walde Wrtb. 2 469, Boisacq Dict. 635, Trautmann Wrtb. 170 f.]

Avots: ME II, 587, 588, 589


mazīgsnējs

mazīgsnẽjs,

1) "?": savas dabas mazīgsnējās [kleinlichen?]
īpašības Blaum.;

[2) ziemlich klein (von Wuchs)
Jürg., Nitau, Tirsen, Peb., Fest.; "ganz klein Behnen, Stuhrhof; klein, winzig Sessw., N.-Schwanb., Ramelshof, Sauken].

Avots: ME II, 573


mēle

mèle:

Demin. mēliņa

BW. 15342 var. (aus Sassm.),

1): nāve mēles galā, der Tod sitzt auf der Zunge
Diet.;

2)

a): "zvana mēle" zu verbessern in "zvaņa mēle";

c): mēli piedurt, Klatschereien machen
Diet.;

3): vajag zināt daudz mēļu Kaltenbr.;

4): mēles nest Lng. "Mährlein sagen".
tī tik zina mēles taisīt Sonnaxt. vadā mēles (verbreitet Gerüchte) Pas. XIV, 280, Kaltenbr. mēļu nebija ni˙kādu Kaltenbr.;

6)

e): "durvju aiztaisāmā dzelzs daļa" (mêlīte 2 ) Siuxt; "kuoka vai dzelzs aizbīdnis pie durvīm" (mèlīte) AP.;

5

i): nuo ... nuolūžušas ratu mēles ("?") Delle Negantais nieks 32;

j): auch AP. (sulu mèle), Ramkau (mēlīte);

k): auch (mêle 2 ) Frauenb.; mèl(īt)e AP. "izliekta dzelzs, kas piestiprināta pie blankas un ar vienu galu ieķeŗas šķīveņa zuobuos, lai tas nevarē̦tu kustētiês": pagrìez šķīveni, lai mēle aizme̦tas! PV.; ‡

1) mēlīte, die Zunge einer Netznadel
(saiva) Kaugurciems; ‡ m) derjenige Teil eines Pergelhalters, den man heben und senken kann Iw., ‡

n) der (längliche) Hackenteil eines Strickstrumpfes
Kaltenbr.; ‡

o) ze̦lta mēlītes, ein gewisses Stickmuster
Janš. Bandavā II, 327; ‡

p) "?": ar skaļu blīkšķi viņš pārme̦t mēli nuo laivas uz malu Daugava 1934, S. 578;

7): čūskas m., orchis latifolius Warkl.; kazu mēles, plantago lanceolata Oknist; vērša m., ein gewisser Pilz
AP.; vilka m., succisa pratensis Saikava; knautia arvensis Coult. Oknist; scorzonera humilis Laud.

Avots: EH I, 806


mēlene

I mẽlene [Alschw.], ein dunkelblaues Tuch Gold.: mēlene - zila vilnaine Plutte. uz tumšas villaines, uz tâ sauktās mēlenes A. XX, 376. Im VL. wird das Gefieder der Elster mit mēlene bezeichnet: sīlim sagša, dzenim raibe, žagatai mēlenīte BW. 2693. Vgl. mēles, mēļš.

Avots: ME II, 614


mēlēns

[mē̦le̦ns (žem. mė´lenas), blau. - mēlendzijas "blau Garn" Für. I.]

Avots: ME II, 614


mēles

mẽles (li. mėlės "ein gewisses Kraut"), eine Farbpflanze, wohl der Waid, Färberwaid (isatis tinctoria) U.; die daraus bereitete blaue Farbe: kam tie mieži līdumā, kam tās mēles maliņā? BW. 28226. palīdiet līdumiņu, kur māsiņa mēles sēs! 26020, 1. mēļu puķei sīva lapa 29068. meitas, mēļu knābt! 7136. (māmuliņa) mēles drāza, sagšas auda 4369. viņa mēļu dārziņā Ltd. 1102. mēļu vilnaine, = mēlene, im VL. oft gerühmt BW. 941; 3550; mēļu (Var.: mēļi, zili) svārki, blauer Rock 1491. Zu mẽļš

I.

Avots: ME II, 614


melis

melis,

1): mani meli pamieluos, tevi zagli pakārs Wessen; ‡

2) dieva m. Cibla, die Spinne.

Avots: EH I, 798


melns

me̦l˜ns,

1) schwarz:
me̦lns kâ čigāns, krauklis, uogle, pagale, ruovis, pe̦lnu rušķis, ve̦lns, zeme. mati me̦lni kâ nakts A. Sprw.: ne tik daudz, kâ od. ne tik, cik me̦lns aiz naga, nicht einen Deut. viņi ņe̦mas me̦lnās miesās oder me̦lnām mugurām, auch ņe̦m me̦lnu, sie arbeiten im Schweisse ihres Angesichts, aus allen Kräften. netaisi me̦lnu, kas balts! aiz dusmām vai me̦lnu spļauj. Oft in Verbindung mit zils, blau: zila, me̦lla tautu meita Ltd. 1438. viņš tīri zils, me̦lns nuo dusmām, er ist schwarz vor Ärger. tas zils un me̦lns uz gultas gulējis LP. VII, 356;

2) schwarz, schneelos:
tas viņas (gubas) pieve̦d ar re̦gavām pa me̦lnu zemi Etn. III, 72. kur pavasarī, me̦lnā laikā (wenn der Schnee abgeganden ist), se̦sku ņemsi? LP. VII, 1252;

3) schwarz, schmutzig, unrein, nicht gewaschen:
me̦lns kre̦kls, palags, unreines Hemd, Laken; me̦lnas acis,

a) schwarze Augen,

b) ungewaschenes Gesicht;
kurmis me̦lns nuoracies LP. II, 77. kur, tautieti, tu redzēji mani me̦lnu staigājuot? BW. 1223. me̦lns darbs, balta maize. me̦lnu nuotaisīt, pataisīt, schwärzen, anschwärzen, verleumden: viens tautas darbinieks uotru nuotaisa me̦lnu kâ zemi R. Sk. II, 91;

4) böse, schlimm im Gegensatz zu
balts, weiss, gut: [me̦lnas dienas U., Unglückstage.] ne baltu, ne me̦lnu vārdu nesacīt, weder ein böses, noch ein gutes Wort sprechen, überhaupt nicht reden: es nee̦smu par viņu ne baltu, ne me̦lnu vārdu teicis. vai atsakies nuo baltā (der Gute, Gott) un paliksi visu mūžu pie me̦lnā (der Böse, Teufel)? Etn. I, 107. [Nebst le. mẽļš] zu li. mė´lynas "blau", "mel˜svas "bläulich"], apr. melne "blauer Fleck", [acc. s. mīlinan "Fleck", gr. μέλᾱς "schwarz", μολύνω "besudele", ai. maliná-ḥ "unrein, schwarz", mala- "Schmutz", kymr. melyn "gelblich", mhd. māl "Fleck" u. a., s. Walde Wrtb. 2 500 f., Boisacq Dict. 622 f., Lidén Stud. 87, Trautmann Wrtb. 178, Persson Beitr. 674 f.]

Avots: ME II, 598, 599


melnzils

me̦l˜nzils, schwarzblau: me̦lnzilas acis.

Avots: ME II, 599


mēļot

II mēļuôt, blau färben: mēļu adu, mēļu rakstu, mēļu liku pūriņā; kas kait man nemēļuot, man mammiņa mēļuotāja BW. 7181; 5685. Zu mẽļš.

Avots: ME II, 615


mēlotni

mēluotni "Kraut, da sie blau färben" Manz., [Für. I].

Avots: ME II, 615


mēļs

I mẽļš Gold. n. RKr. XVII, 27, [Tr., Dond.], mḕļš 2 Erlaa, dunkelblau Gold., violett Wid., "zili me̦lns" Windau: plandāties, mēļi svārki! RKr. XVI, 231. liepai mēļas villānītes Ltd. 1293. [mẽļi mākuoņi Alschw., Kabillen. pirksts sadaudzīts zili mẽļš Kabillen.] mēļa linu druva BW. 22454; [28026]. siliņam mēļi ziedi 5640. [mēļi zied linu druva 4123.] me̦tat me̦dzami mēneša naudu! ne mūsu veltītes bez mēļas dzijas RKr. XVI, 146. vedējiem bija mugura mēļais mētelis BW. III, 1, S. 87. netīri mēļš ir zemes netīrais vaigs A. XX, 882. mēļas acis, trübe, müde Augen. bē̦rnam acis me̦tas mēļas, jāliek gulēt Ahs., Sassm. - Nebst mēles zu me̦l˜ns [und li. mėłas ("?") łaivùžis Jušk., SvD., S. 156?].

Avots: ME II, 615


mēļš

I mẽļš.,

1): mēļu adu, mēļu rakstu, mēļu liku pūriņā BW. 7181. mēļu rāvināt "blau färben"
Baar in seinem Exemplar von U. m. priekš acīm "blau vor den Augen (beim Ohnmächtigwerden)" ebenda aus Dond.; ‡

2) = mêles (?): kur silam mēļa ziedi, kur sarkani dzīpariņi? BW. 5640 var: segsim sē̦ras villainītes: segsim baltas, mēļiem grìeztas: man nevaid zilumiņa BW. 4642. ‡ Subst. mēļums, das Blaue, die blaue Farbe: vijuolīšu m. Fr. Adamovičs Rudens ziedi 209.

Avots: EH I, 806


mēļš

[III mẽļš "blass, wässerig": mēļas acis Wandsen, Rönnen. pēc negulē̦tas nakts ir mēļš ģīmis Spahren; wohl zu mẽļš I.]

Avots: ME II, 615


mente

meñte [auch Treiden, Naukschen, Gr. - Essern, Līn., mènte 2 Kl.],

1) ein Rühr-, Maischholz, eine Rührschaufel zum Umrühren dickflüssiger Dinge
[Abbild. bei Bielenstein Holzb. 269], z. B. des Teiges, Honigs, Teeres, Bieres u. a. Bers., [Erlaa, N. - Peb., Baltinov, Dricē̦ni u. a.], Lasd., Laud., Lind., AP.;

2) eine flache Holzschaufel als Ruder
Biel. I, 59: viņi ar īsu mentīti airē̦dami brauc Antrop. II, 70;

[3) [meñte Dunika, eine kleine Holzschaufel zum Kartoffelgraben;

4) Maurerkelle Mag. XVII, 186. Als ein Lehnwort aus dem Kurischen oder aus li. meñtė "ein dem Schulterblatt ähnliches Brettchen"
zu le. mieturis.]

Avots: ME II, 601


mērdzele

II mērdzele, comm., ein abgemagerter Mensch od. ein solches Tier N.-Peb.: tāda kâ m., von einem blassen und mageten Mädchen gesagt Lems.

Avots: EH I, 807


mērīt

mẽrît [Wolm., PS., Kl., Lis., N. - Peb., Trik., Dunika, Bers., Salis, Jürg., Warkh., Warkl., Domopol], mẽrĩju oder mẽru C., mẽrĩju, mẽr,uôt [auch Ruj.], auch mẽrêt, -ẽju L.,

1) messen:
es tev devu tīras auzas, ne ar mē̦ru mēruodams (Var.: mērīdams) BW. 29995, 1. es dzirdēju dēļa māti stuopiem pienu mērījuot (Var.: mēruojuot) BW. 16421. Rīgas kungi prieksā nāca, siekiem naudu mērīdami (Var.: mēr,uodami, meiruodami) 30703. ganuos gāju, kre̦klu šuvu, pie uozuola mērīdama 7355. suoļus, ceļu mērīt, einen Weg zurücklegen: dabūju ve̦ltu ceļu mēr,uot Purap. simtiem reižu viņš šuo ceļu bij mēruojis A. XXI, 695. nelieci puikam velti mērīt suoļus! Blaum. beņķi mērīt, sich auf die faule Bank legen, faulenzen: šuo dieniņu redzēsim, vai šļūkusi, vai vē̦rpusi, vai mērījusi tē̦va beņķi;

2) zielen
Spr.: uz kur,u vietu tad tu mērīji viņai? Niedra. Refl. -tiês,

1) sich messen:
varuot ar ķēniņiem mēruoties LP. IV, 88. spē̦kus oder spē̦kus oder spē̦kiem mērīties, die Kräfte prüfen, erproben LP. IV, 48;

2) zielen, sich anschicken:
viņš tiem mērījās saduot ar siksnu Doku A. Subst. mẽrĩjums, das Gemessene, das Gemessenhaben, die Messung: pēc stingru suoļu mērījumiem tās aizvirknējās dibe̦nā Aus.; mẽrîšana, das Messen; mẽrîtãjs, der Messer: kurmītis zemes mērnieciņš (Var.: mērītājs) BW. 26045. [ eher wohl entlehnt aus r. мѣрить "messen" (wie jedenfalls li. míeryti "zielen" aus dem Slavischen stammt) als damit verwandt, was wohl auch von apr. pomīrit "bedenken" und ermīrit "erdichten" gilt.]

Avots: ME II, 619


mest

mest (li. mèsti, [slav. mesti "werfen"]), me̦tu, metu, tr.,

1) werfen, mit Angabe der Richtung, eigentlich und bildlich:
akmeni upē, laipu pār grāvi, tīklus jūr,ā mest, nuoziedznieku cietumā mest. Sprw.: met, met ve̦lnam ar kaulu pierē, kad ve̦lns tev tik neme̦t ar akmeni! mest cilpu kaklā, diegā. acis mest, die Augen, den Blick auf etw. werfen: ej, mārša, iekšā, met acis griestuos! Ltd. 1451. uz kājām acis meta 1075. spēru kāju istabā, metu acis dibinā BW. 27233. dažs uz mani acis meta 9448. [acis pie zemes mest U., die Augen niederschlagen]. duomas, ē̦nu mest uz kuo, Verdacht, Schatten auf etw. werfen: nebij ne+viena cilvē̦ka, uz kur,u varētu mest zādzības duomas Kaudz. M. [vainu mest uz citu U., die Schuld einem andern zuschieben]. zemē mest, auf den Boden werfen: naudu; fig., hinter sich als etwas Minderwertiges werfen: puika arī nebija zemē me̦tams, der Bursche war nicht von Pappe, war nicht zu verachten LP. VI, 388. pie malas mest, bei Seite werfen: met pie malas savu tērzēšanu! Kaudz. M. [acīs mest U., vorwerfen.] jaunuo pāri pār kanceli mest, ein Brautpaar von der Kanzel werfen, proklamieren; pār galvu mest od. laist, in die Winde werfen, nicht beachten: viņš tē̦va labuos paduomus me̦t od. laiž pār galvu. viņš me̦t uodziņu uz kārā zuoba MWM. XI, 276;

2) werfen, ohne Angabe der Richtung:
[zirgu apkārt mest., das Pferd tummeln]. mest ar acīm, ar ruoku, mit den Augen, mit der Hand ein Zeichen geben, winken: gudrie me̦t muļķītim ar acīm. Sprw.: putniņus neķersi ar ruoku me̦dzams. ādu, spalvas, zuobus mest, den Balg, die Federn, Haare, Zähne wechseln: čūska me̦t ādu, putni spalvas. Sprw.: suns me̦t spalvu, zuobus neme̦t od. bet ne dabu. vilks me̦t spalvu, bet ne tikumu. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, jung gewohnt, alt getan. naudu mest, Geld zusammenschiessen, spenden (bei Festlichkeiten): panāksnieces meta jaunam pārim kāzu naudu, kuo dzīvi iesākt BW. III, 1, 11. kas meta rubli, dabūja kre̦klu RKr. XI, 79. Oft mit Weglassung des Objekts: šai sē̦tā bija panāksniekiem jāme̦t BW. III, 1, 28. Gaben, namentlich die Brautgaben geben, verteilen: Laima me̦tuot savas dāvanas Etn. II, 35. brūtei me̦t cimdus, zeķes, galdautus, villaines BW. 16019. vispārīga kāzu ieraša vēl bija tâ sauktā ziedu mešana. brūte meta pie katra ciema cimdu pāri, katrā upītē naudu, pie kāzu māju vārtiem cimdus BW. III, 1, 59. kauliņus mest, Würfel werfen; dieva me̦sts od. laists e̦ze̦rs, ein natürlicher See; mieru, mierā mest, aufhören etwas zu tun, sich befriedigen, beruhigen, Ruhe, Frieden finden: lai me̦tuot mieru malšanai LP. VI, 76. strādnieki meta tīrumā darbam (darbā Alm., nuo darba Etn. III, 124) mieru Aps. met darbu mierā! met prātu ar mieru! tröste, beruhige dich! Etn. II, 30. sveši ļaudis, sveša zeme, kur bij man mieru mest? BW. 31910. kuo tu vienmē̦r dievu meti? wozu führst du immer den Namen Gottes im Munde? Nerft. kad es dievu me̦tu, tad tak var ticēt ib.;

3) hauen, schlagen, ursprünglich wohl nur von einer Wurfwaffe, jetzt allgemein:
izcēlis zuobiņu un metis šim pa kaklu LP. V, 46. kāda nuo saimnieka guovīm meta Celmenes guovij ar ragiem MWM. XI, 263. met par lūpu, stich! (beim Kartenspiel scherzend) Etn. II, 32; [krusa me̦t, es hagelt Manz. Lettus];

4) zu Boden werfen, besiegen im Ringkampf:
tas meta visus puišus, kas tik vien ar viņu cīkstuojās Lautb.;

5) eins trinken:
met trīsreiz, lai vē̦dērs nesāp!

6) werfend etwas erzeugen, hervorbringen:
mutuļus, viļņus mest, Blasen, Wellen werfen, dzirksteles, uguni mest, Funken sprühen, miglu mest, Nebel erzeugen, zibeņus mest, Blitze werfen, blitzen; rūsu me̦t, es wetterleuchtet: gaļa katlā vārās mutuļus me̦zdama Purap. māk rudzītis vilni mest BW. 28112, 2. kālab mani brūni svārki vilni meta pakaļā? 10013. juodi kaujas, dzirksteles me̦t (Rätsel). lai tas (kre̦kls) man guni meta, svešu zemi staigājuot BW. 7372. avuotiņi ik vakarus miglu meta 12467. zibeņus meta allaž biežāk MWM. X, 242. kādēļ mans vainadziņš rūsi (= rūsu) meta galviņā? BW. 6094. salst, ka cirvīšus me̦t, es friert, dass die Wände krachen. cilpu od. cilpas mest, einen Haken werfen, machen; līkumu, auch riņķi mest, eine Krümmung bilden, einen Umweg machen: me̦t cilpas kâ zaķis. me̦tu lielu līkumiņu BW. 20796, 3. kūkumu, kumpumu mest, einen Katzenbuckel machen: kaķītis, kūkumus (kumpumus) me̦zdams, drīzi skrien sunītim pakaļ LP. IV, 85. kūleņus mest, Purzelbaume schlagen. cirta aunam ar kāju, ka tas nuogāja, kūleņus me̦zdams, dažus suoļus nuost Kaudz. M. knipjus mest, Schnippchen schlagen; krustu mest, auch refl. mesties, ein Kreuz schlagen, sich bekreuzen. Sprw.: muļķis nezina, ar kur,u ruoku krustu mest; garu, siltumu mest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfend begiessen, um Dampf, Hitze zu erzeugen Etn. II, 30. kad jel dievs siltumu (St.), siltu laiku (U.) me̦stu, wenn doch Gott warmes Wetter gäbe. asi mest, einen Faden messen L.; kaudzi mest, auch kaudzē mest mit einem Obj. z. B. sienu, salmus,

a) einen Haufen werfen, machen:
me̦tam siena kaudzi od. me̦tam sienu kaudzē;

b) übervoll werden:
tev spuolīte (puriņš) kaudzi me̦t BW. 6977; 15054, 2. liesmas mest, flammen Bers., Lub., Smilt.: pumpurus m., Knospen gewinnen, stuobru m., einen Stengel treiben, zarus m., sprossen St. acis mest od. mest allein, die Maschen beim Stricken aufwerfen: dziedādama cimdus metu, dziedādama nuoadīju BW. 76. kad puiši redzēja, tad metu, adīju 7157. aude̦klu m. od. mest allein, das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen, die Weberkette aufziehen: es mācē̦tu plānu vērpt, gar,u mest audekliņu BW. 28325. māte meta, māte auda 7324. Sprw.: pats me̦t, pat auž, selbst fragt er, selbst antwortet er; tīklus mest, Netze stricken Aps.; sienas mest, Garn an der Wand aufscheren St.;

7) krümmen:
jau pūriņš vāku meta BW. 7732;

8) sich begeben, gehen, schieben:
Uozuoliņš me̦t vai ik+naktis pie Almas klētiņā MWM. VIII, 329. Refl. mestiês

1) sich werfen, stürzen:
tad viņš,... kunga priekšā pie zemes (= zemē) me̦zdamies, tuo pielūdza I Mos. 24, 52. metuos pate kaņepēs BW. 14491. spuoks metās pa durvīm ārā JK. V, 47. zivis me̦tas, die Fische erheben sich über die Oberfläche des Wassers. viņš metās man ap kaklu. ve̦lns meties virsū LP. VII, 951. suns ar zuobiem me̦tas tam klāt. maizīti mīcīju, ceļuos metuos Ltd. 1489. e̦smu meties pats air,uos LP. VI, 167. meties nu, kundziņ, deviņuos līkumuos! A. XX, 725. puiši metās krūtīs (beim Ringen) Lib. viņš man metās palīgā. ķēniņš meties kājās (kājuop), sich auf die Beine machen: briedis ātri me̦tas kājās St. meties nu uz aci od. gulēt, lege dich sofort schlafen! Grünh. meties nu drīz augšā, stehe nun bald auf! Kaudz. M. nemeties tūlīt uz derēšanu! Neik. [zâle cauri me̦tas St., die Arzenei schlägt durch, wirkt]. uz vienu ruoku mesties, sich zusammentum, sich verbinden: vēji metās ar putekļiem uz vienu ruoku Pantenius. starpā, pulkā, runā mesties, sich dazwischenwerfen: sieva, kur,a visu laiku bija rīstījusues, metās starpā A. XXI, 757. "lauj jel bē̦rnam izrunāt", māte metās pulkā Alm. tam saimnieks metās runā MWM. VII, 416. [dzirkstele me̦tas U., der Funke fängt Feuer];

2) sich niederlassen:
[citur mesties U., sich anderswohin begeben; jaunā dzīvē mesties U., sich an neuer Stelle niederlassen.] kūkuodama dze̦guzīte metās kuoku galiņā BW. 17484. lai bitītes neme̦tas manā matu galiņā 30330. kâ putniem, tâ ir cilvē̦kiem ne visur patīk mesties Spr.;

3) sich auf etwas werfen, auf etw. fallen, sich einfinden, zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen:
viņam jau bārda sāk mesties. migla, rasa, krusa me̦tas. Sprw.: kur augsta sē̦ta, tur sniegs me̦tas. pumpuri me̦tas, die Knospen setzen an. lapas kuokiem jau me̦tas. zirņi pākstīs sāk mesties; [par tiesnesi mesties U., sich zum Richter aufwerfen; stiebruos mesties, zu schossen anfangen St.; tūkums me̦tas St., eine Geschwulst entsteht; (von Insekten, Würmern, vom Ungeziefer u. a.): kāpuostiem (uz kāpuostiem 52) kustuoņi me̦tuoties (jā Mār,as dienas vakarā uguni dedzinuot) Etn. II, 76. tārpi me̦tas ābuoluos; (von Krankheiten) befallen, zum Vorschein kommen: kašķis, tulznas, asins vaina, visādas slimības me̦tas LP. VI, 143; Etn. II, 119; III, 11. kur pilīte pil, tur pūtīte me̦tas Tr. IV, 608; (von Affekten) anwandeln, befallen: man tīri bailes, kauns, slikta dūša me̦tas; (von der Zeit) anbrechen, einbrechen, eintreten: vakars, nakts, krē̦sla, tumsa, diena, siltāks laiks me̦tas; in Verbindung mit einem Prädikativum sinkt mesties zu einem Hilfsverb (tapt, werden) herab: [par bezkauņu mesties St., ganz unverschämt werden.] man me̦tas bail, mir wird bange. jau sāk mesties auksts, silts, karsts, gaišs, tumšs. [paklausīgam mesties U., gehorsam werden]. sirds me̦tas auksta kâ le̦dus gabals Neik. viņam me̦tas nelabi ap dūšu od. ap sirdi. [nu jau (ar vāju) me̦tas labāki, es wird jetzt schon besser (mit dem Kranken) U.] viņa me̦tas bāla LP. VII, 40. kāpēc Grietiņa sarkana me̦tas? BW. 20180. kājas sāka mesties gurde̦nas Vēr. I, 1037. viņš jau me̦tas sirms. dienas me̦tas gaišākas, bet manas acis tumšākas. [mežs zaļš me̦tas U.] rudzi, zāle zaļi me̦tas. man zils gar acīm me̦tas. ai Andriņ, ai Andriņ, kâ man tevis žē̦l me̦tas, wie tust du mir leid! BW. 20107, 2. Ähnlich: meties mierā! beruhige dich, sei ruhig! meties, manu kumeliņ, pupu ziedu raibumā, werde, mein Rösslein, bunt wie die Bohnenblüten!

4) einander etwas zum Austauschen in die Mütze werfen, namentlich
nažiem mesties, Messer austauschen, ohne vorher sie gesehen zu haben Lind., AP.: mainītāji, kad bij nuorunājuši uz kuo mesties vai pīpēm, vai nažiem, nuoņēma ce̦pures un iemeta tur nuorunātuo lietu Kaw. šķiltavām mesties Spr.;

5) sich anschliessen, verkehren, umgehen, sich mit jem. ins Einvernehmen setzen einig werden, entgegenkommen:
rijeniek, bāleliņ, mesimies vienis prātis! BW. 31598. [pie citiem mesties, andern beistimmen L.]. meties biedru (Instr.) ar manim, werde mein Freund! 14820. Jetzt gew. mit prädikativem Nom.: ne ar mans draugs metās BW. 25000, 1. nāburgi ar Puriņiem vis labprāt neme̦tas U., sie lässt sich mit den Leuten garnicht ein (vornehm tuend).] tik tā nu ne˙maz nemetās, sie kam ihm (dem Bewerber) garnicht entgegen MWM. XI, 267;

6) sich werfen, krümmen:
kuoks, durvis, dēlis, [galds U.] me̦tas;

7) hapern, anstossen, nicht glatt von statten gehen:
[še me̦tas St., hier stösst es an]. tais [i], tautieti, dēļu tiltu, lai kājiņa neme̦tas! BW. 1082, 4. [te ritenis me̦tas U., hier hapert es.] bet tuo vien jūs pieraugāt, ka jums kur neme̦tas! Kaudz. M. lasuot metās un metās kâ ce̦lmuos Saul. uzlēcis tam (zirgam) mugurā, ka ne metin nemeties JK. III, 6. viņam ne krūmuos, ne žagaruos neme̦tas, er kommt allenthalben glatt durch;

8) scheffeln:
rudzi neme̦tas, der Roggen scheffelt nicht Büttner Mag. IV, 128. graudi bagātīgi me̦tas Konv. 1 245. [Nebst mẽ̦tât, pamats zu apr. pomests "unterworfen", metis "Wurf"; vgl. Berneker Wrtb. II, 41, Stokes Wrtb. 200, Trautmann Wrtb. 183 f.]

Avots: ME II, 603, 604, 605, 606


mīkstčaulis

mîkstčàulis, [mîkstčaũlis 2 Līn.], mîkstčàula

1) ein Ei ohne Schale
[mîkstčaula Lis., Arrasch, Bers., mîkstčaule Kl., Bauske]; etwas Weichschaliges überhaupt: uolu čaulas jāme̦t ugunī, lai vistas tās nedabū ēst, juo citādi viņas dēj mīkstčauļus Etn. II, 68. kāpuosti ir mīkstčaulas. viņa negāja vairs lē̦nām kâ uz mīkstčaulām Blaum. Pie skalu uguns 97. mīkstčaulas sirds LA.;

2) mīkstčaulis (f. le), ein verweichlichter Mensch, ein Weichling:
mātes dēliņi, mīkstčauļi Brig. Ve̦cā Karlīne 38. meita mīkstčaulīte, bimbā vien... VL.;

3) mîkstčaulis, ein schnell gewachsener Baum mit glatter Rinde
Mar.

Avots: ME II, 642


mīlītis

mĩlĩtis, vorzugsweise im Voc. mīlīt, mīlīši, mein Lieber, meine Lieben: cik asa tava ruoka, mīlīt! Blaum. Pie skala ug. 71. vai neturat, mīlīt, kādu naža galiņu cūku tauku? LA. nu lab˙dien, mani mīlīši! Alm. Kaislību varā 19.

Avots: ME II, 645


miļļa

miļ˜ļa,

1) die Mehlschabe;

2) die Blattlaus;

[3) ein Schimpfwort Drosth1.

Avots: ME II, 629


mireklis

mireklis, ein blasser, magerer, kränklicher Mensch Lems.

Avots: EH I, 817


mirklis

mir̃klis, [mir̂klis Warkh., Warkl., Domopol., Prl., Kr., Kl.],

1) der Blick des Auges:
laida apkārt mirkļus Blaum. uzskata viens uotru ar naidīgiem mirkļiem Blaum. Paz. dē̦ls 16. stīviem mirkļiem tas raudzījās uz kapu Apsīšu Jē̦kabs VII, 42. savus mirkļus mīlīguos lē̦ni šurpu raidi! Teodors;

2) der Augenblick
Nigr.: uznācis salds mirklītis Janš. B. 210. liesmaina ruoka zibiņa mirklī galuotnes luoka Vēr. II, 386. tē̦la skats savienuoja mirkli ar mūžību II, 173;

3) ein zudringlicher, lästiger Mensch
Nigr.: nīkās virsū kâ mirklis. [Nebst li. mirklỹs "ein Blinzler" zu le. mirkšķêt, miršķināt, li. mérkti "die Augen schliessen, mit den Augen winken", mìrkčioti "blinzeln", markstyti "winken", r. мéркнуть "dunkel werden", čech. mrkati "blinzen, nicken; finster werden", mrk "Wink", r. мóрокъ od. морòка "Finsternis" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 78, Trautmann Wrtb. 182 f., Solmsen Jagić - Festschrift 580.]

Avots: ME II, 633


misīt

misît, -ĩju od. -u, -ĩju, intr., sich irren, sich versehen, fehlen, fehlschiessen Spr.: tad tu esi misījuse Blaum., Aps., Lub., C. bet tâ var drīzāk misīt A. XX, 252. es vē̦lē̦tuos, ka jūs kādu dienu misītu un iedzītu man luodi kaklā Stari I, 345. Refl. -tiês, verwirrt werden, irre gehen, fehlgehen, fehltreten: vārdi misās, dabūs piedzert. tev kāja misās Rainis. revolveris sprāgst, bet ruoka misās Vēr. I, 1231. [Zu misêt "verfehlen."]

Avots: ME II, 636


mist

[III mist, aufhören, ablassen Manz. Lettus: viņš nevar mist raudāt Arrasch. nuo nuoskumšanas mist, vom Trauern ablassen Für. I. Refl. -tiês Für. I, = mitēties, nachlassen, abstehen, aufhören, bleiben lassen. - Wohl nebst mitêt (iês) (s. dies) zu atmist 1 und mitrs (s. dies); vgl. auch atmietêt.]

Avots: ME II, 636


mistrīt

mistrît, -ĩju,

[1) mischen (verschiedene Getreidearten)
Mar., Oppek., Sinolen, Mahlup, Baltinov, Dricē̦ni; durcheinander mengen Fest.; verwirren Nötk.;

2) bunt stricken od. bunt sticken
Bers.; bunt weben: aude̦klu Bauske];

3) "flink und gewandt beim Laufen die Füsse heben":
kumeļš mistrī [?] Blaum. [Vgl. mitrît.]

Avots: ME II, 637


mīt

mĩt (li. mìnti), minu od. miņu Essern, Mesoten, Nerft, Kand., minu od. mĩnu Kand., tr.,

1) treten:
ve̦lns licis ar zirgu mālus mālus mīt LP. V, 146. suns sunim uz astes nemīs. ir pelīte čīkst, kad tuo min. tas vairs mauru nemīs, der wird bald ins Gras beissen. e̦smu savu mūžu diezgan svešu slieksni minis, ich habe genug im fremden Dienste gestanden. plēšas mīt, Blasebälge treten. ādu mīt, gerben; mītas pastalas, gegorbene Pasteln. papēžus LP. VI, 486;

a) auf den Fersen sein:
pilskungs arī pakaļ un tur˙pat jau gandrīz min papēžus LP. VI, 486;

b) die Beine in Bewegung setzen:
dzīŗu dienā ve̦cākās māsas jau itin agri papēžus vien min LP. II, 16. tē̦va pē̦dās mīt, in die Fussstapfen des Vaters treten. kājām mīt,

a) mit den Füssen treten,

b) nicht beachten:
ēdiet, luopi zaļu zāli, kājiņām neminiet! BW. 29002. paēdis min medu ar kājām, izsalkušam pat garuoza salda. min valuodas kājiņām Ltd. 1202. tu mini manu labuo sirdi pa kājām A. XV, 265. gailis min vistu;

[2) mit Heisshunger essen, einhauen
Seew. n. U.: min nu kāpuostus!] Refl. - tiês,

1) treten, trampeln:
minas kâ uz āžādām;

2) [li. mintis] ringen
[Kokn. n. U., Wessen]: sāk ar ve̦lnu mīties LP. IV, 58, (gew. lauzties, cīkstīties). [Zu apr. mynix, ai. (nom. pl.) carmamnāḥ "Gerber", urslav. тьпǫ "knete, reibe, zertrete", ir. men "Mehl", gr. ματεῖ· πατεῖ Hes. u. a., s. Persson Beitr. 562, Stokes Wrbt. 208, Boisacq Dict. 614, Fick BB. III, 165 und XXVIII, 104, Osthoff MU. IV, 44; s. auch mîksts, mîcît.]

Avots: ME II, 648



mīzeklis

mìzeklis, ‡

3) die Harnblase
Auleja.

Avots: EH I, 823


momēlis

muomēlis L., U., ["muõmelis" Gaweesen, "muõmẽle Neu - Platohn], muomēle, die Huk, das Zäpfchen im Halse U. Vgl. li. momelis dass. [und (?) mit Ablaut aruss. момъ"небо в рту" bei Срезневскiй II, 172.]

Avots: ME II, 683


moris

muõris, f. -iẽte, -ene,

1) der Mohr, die -in;

2) muõris, ein braunblaues, graues Pferd
Kav.

Avots: ME II, 683


mucs

[mucs, das Dach Cibla FBR. VI, 45; vgl. muts.]

Avots: ME II, 658


mudīt

mudît, - u od. - ĩju, tr., anspornen, antreiben, anpurren, ermuntern Lös. n. Etn. IV. 147: mudī viņus uz darbu! Mar. n. RKr. XV, 127. viņš mudīja arī citus pie darba ķerties JR. VII, 121. Refl. - tiês,

1) sich beeilen
[Lis., Jürg.], sich eilig begeben, streben, emsig sein: es muldījuos uz mājām Mar. n. RKr. XV, 127. draudzes dze̦nas un mudās uz lielajiem kuokiem aiz izcirtuma Blaum. lai katrs savuos darbuos muduoties BW.;

[2) nach etwas verlangen
AP.] Vgl. das üblichere mudinât.

Avots: ME II, 659


muldonis

mùlduônis,

1) das Geschwätz, die Flunkerei, Phantasie;
tas ļaunākais tuomē̦r ir viņa nemitīgie me̦li un mulduoņa Vēr. II, 220;

2) der Schwätzer, Fasler
Nigr.: kad es e̦smu mulduoņa, tad vari meklēt gudrāku cilvē̦ku Blaum.

Avots: ME II, 664


munēt

[munêt, = jumt, ein Dach decken Cibla FBR. VI, 45, Raipol, Dricē̦ni.]

Avots: ME II, 667


mūriķis

mũriķis: "Blaum." ME. II, 678 zu ersetzen durch "Blaum. Pie sk. ug., S. 258".

Avots: EH I, 839


mūriķis

mũriķis, der Maurer Blaum., Lös. n. Etn. IV, 147. Gew. mūrnieks.

Avots: ME II, 678


murkšināt

I mur̂kšinât (unter mur̂kšķinât),

2): auch (mit ur̂ 2 ) Sermus; pats ar līdzi murkšināja Tdz. 48256;

3): auch (mur̂kše̦nât 2 ) AP., Ramkau. ‡ Refl. -tiês Seyershof, halblaut vielerlei sprechen:
vecis mur̂kšinājās 2 man apkārt, lai es braucu līdz.

Avots: EH I, 834


muša

muša: auch Auleja, A.-Bergfried, Baldohn, Bersteln, Erlaa, Fehteln, Frauenb., Gold., Gramsden, Heidenfeld, Kaltenbr., Koddiack, Lems., Linden in Kurl., Lipsthusen, Lixna, Mesoten, N.-Salis, Oknist, Pernigel, Pilskalne, PlKur., Ruhtern, Sussikas, Ulpisch, (neben mūsa) Borchow und Warkl. (zu streichen sind Kegeln und Saikava ME. I1, 673); m. krīt nuo uoša zara BWp. 2744, 1. me̦dus mušas ("?") BW. 1959 var. Demin. mušiņa 33600. dzelzs m. Lis., eine gewisse blaue Fliege; pašu m. Diet., eine Fliege, die sich unter dem Pferdeschweif, dicht am After aufhält; savākt mušiņas (für bites. Bienen) Janš. Bandavā I, 369; mušiņas Frauenb.,

a) schwarze Tüpfel in weissem Pferdehaar;

b) "cimdu raksts ar divām dzijām (katra savā krāsā)". "muska domestica" ME. II, 673, durch "musca domestica" zu ersetzen.

Avots: EH I, 836


muskulis

I muskulis, muskuls [LP. I, 179], muškuls PS.,

1) ein Päckchen, Bündel:
saimnieks ienesa dažus muskuļus un uzlika uz galda Blaum. viņam ruokā bija drēbju muskulītis Bers., Laud. lācis izņe̦m nuo mē̦sliem... daž˙dažādus sataisītus muskuļus LP. VII, 693. skrējis liels, pe̦lē̦ks vīrs, ne˙sdams lielus muskuļus padusē VII, 1319. [iesien tuo lakatiņā, muskulītī Manz. Post. I, 249. atrada savu naudas muskuli Glück I Mos. 42, 35];

2) eine zusammengeschlungene Masse, etwas Verwickeltes, ein Knäuel:
[lielais ienaidnieku muskuls De̦glavs Rīga II, 1, 222.] tâ nu bija trīs vīri un trīs sievas vienā muskulā JK. me̦lns muskulis pa ceļa virsu ritnājies LP. pastalas jāsasienuot kuopā muskulī LP. V, 1. guovis sagriezās muskulā Vēr. II, 1290. slimnieks sarauts muskulā [diegu muskuls Zaravič. - Zu li. muškulėls "ein Knoten in einem Taschentuch, einer Schürze u. drgl., in welchen Geld u. drgl. eingeknüpft ist" bei Bezzenberger Lit. Forch. 144.]

Avots: ME II, 672


mute

mute [li. mùtė "Maul" in Dúkštas, Sãlakas u. a.],

1) der Mund von Lebewesen:
kad tava mute tik cieta paliktu kâ šis akmens! Tr. IV, 550. kad tev mute ar zilu uguni izde̦gtu! Oft zur Bezeichnung der durch den Mund gesprochenen Worte oder auch der redenden Person: juo es jums duošu muti un gudrību Luk. 21, 15. tava paša mute pret tevi ir liecinājusi II Sam. 1, 16. Mit Adjektiven und Vergleichen, die die eigenschaft ausdrücken: es ienīstu netiklu muti Spr. Sal. 8, 13. viņs paliek ar platu (atplē̦stu) muti, tīri mē̦ms LP. IV, 159. par bezguodīgu cilvē̦ku saka: tev ir netīra mute Etn. III, 46. neganta mute, ein loses Maul. tev laba mute, du bist nicht auf den Mund gefallen LP. IV, 2. Von einem Grossmaul sagt man: tam mute kâ laidars, kâ vārstuļi, kâ vārti, kâ aulis, kâ spelte; mute līdz ausīm. Sprw.: mute līdz ausīm, darba ne nieka. mēle kâ šautuve, mute kâ vācele. mute, ka nevar ar četriem zirgiem priekšā aizbraukt. tam tāda mute, ka tur var maza bē̦rna autiņus izmazgāt. Als Subj.: kuo mute pe̦lna, tuo mugura dabūn od. maksā. tam mute labā vietā ieme̦tusies, er hat den Mund auf dem rechten Fleck. Als Obj.: muti atplēst, atdarīt, öffnen, auftun, aizdarīt, schliessen, turēt, saturēt, ievaldīt, savaldīt, halten, zügeln; muti palaist, einen losen Mund haben, ein böses Gerücht verbreiten, klatschen; muti aizbāzt, den Mund verstopfen; muti plātīt, [ein grosses Maul haben, räsonnieren U.], den Mund wiederholt öffnen, nach Luft schnappen: kam es iešu par uotru muti plātīt, wozu soll ich für einen andern reden? turi muti, dabūsi pusi! Scherzhaft: saturi muti, uzkuod uti! ļaudīm muti nevar aizbāzt. kam gudra sirds, tas pieņe̦m mācību, bet kas muti palaiž, ies buojā. nedzesini vairs mutes, sprich nicht mehr! A. XI, 180. tur nav kuo muti apsmirdibāt Kav. Genitivische Verbindungen: mutes bajārs, der Maulheld; mutes vārdi, mündliche Antwort. neatbildēšu tev ar rakstu, bet mutes vārdiem od. vārduos. rādās mutes tautieši un vē̦de̦ra patriōti Kronw. Im Dat.: mutei divas sētiņas priekšā: pa vienu laidi, pa uotru saturi! Im Lok.: kas mutē, tas laukā, kein Blatt vor den Mund nehmend. mutē me̦dus, sirdī le̦dus. nav kuo mutē bāzt, er hat nicht zu beissen und zu brechen. [mutē liekamais St., U., Speise]. viņi nedabūja ne˙kā vairāk, kâ tik tai reizei mutē Kaudz. M. ļaužu mutē uzglabājusies šāda teika LP. VII, 371. tas man bija kâ mutē, das war mir wie gerufen Kav. viņš runāja pilnā mutē. [vienā mutē Blaum., Lautb. kaunies tādus vārdus mutē ņemt! cilvē̦kam bez kādas mantas būs jādzīvuo nuo ruokas mutē, von der Hand in den Mund leben MWM. X m 230. nuo ruokas mutē - nuo mutes vē̦de̦rā Upīte Medn. laiki. Nach Präp.: ar muti Rīgā, Je̦lgavā, ar darbiem aizkrāsnī. viņš ēda maizi ar gardu oder saldu muti, er ass Brot mit dem grössten Appetit. cik ilgi tu ar sausu muti (nüchtern, ohne zu trinken) tâ sēdēsi? Kaudz. M. Ķencis atbildēja ar visu muti Kaudz. M. šie stāv ar platām mutēm brīnīdamies LP. IV, 9. nuo tavas mutes dieva ausīs, den von dir ausgesprochenen Wunsch möge Gott erfüllen. nuo mutes nu uz muti iet, es läuft von Mund zu Munde Ans. sirds aiz dusmām kāpj tīri oder vai pa muti ārā (laukā), das Herz springt vor Zorn schier aus dem Leibe. kam tad nu var pa muti sist? wem kann man den Mund verstopfen? kamē̦r vēl kas būs pie mutes, netrūks tev arī solange wir zu essen haben. wirst du auch keinen Mangel haben Aps. man nav ne˙kas ne pie mutes, ne pie ruokas, ich habe nichts zu beissen und zu brechen. viņš palika kâ uz mutes kritis od. sists PS., A. XI, 104. uz muti od. mutes likt, apgāzt, das Obere nach unten kehren: apgāzt (likt) uz muti (mutes) bļuodu, gultu, katlu,,kuģi, laivu, plāceni, puodu, ratus, ve̦lē̦nas, zārku. malā bijuse laiva uz muti apgāzta LP. V, 262. kad, plāceņus nuo krāsns izve̦lkuot, kāds uzkrīt uz mutes uz aizkura, tad bērēm drīzi jāce̦p Etn. I, 87;

2) ein Mundvoll:
ē̦d kâ badakāsis vienu muti pēc uotras LP. VI, 705. zirdziņš nuoķeŗ pa mutei zāles Dok. A. vēl ne desmit mutes nebij nuokuoduši JR. VII, 148; [mutīte U. "ein Trunk, soviel im Munde Raum hat"];

3) der Kuss:
mutes; nach muti duot, einen Kuss geben, küssen: sniegšu ruoku, duošu mutes BW. 6300. aizbraukdami, bāleliņi, māsai mutes neduodat! 26177. sniedz ruociņu, duod mutīti! Ltd. 2212; so auch muti, tai atduošu savu sirdi Ltd. 668. mutēm duoties, sich küssen: mēs būt[u] paši nāburdziņi mutītēm de̦vušies Ar. 1000;

4) das Gesicht, Antlitz:
kâ cēluos, tâ nācu, ne muti nemazgājis, ne galvu, baltu muti Ltd. 1014. [tukla mute U. "ein paussbackiges Gesicht"]; raiba mute, sommersprossiges Gesicht: kas bezdelīgai ligzdu izpuosta, tam paliek raiba mute Etn. III, 9. [mute pret muti U., einander gegenübergestellt. mutes lakats U., Schnupftuch.] uz mutes gulēt, auf dem gesicht liegen; mutes (auch acu) ūdens, Wasser zum Gesichtwaschen Lp. IV, 44;

5) ein mundähnliches Ding,
so namentlich bei Personifizierungen: zeme atdarīja savu muti IV Mos. 26, 10; krāsns mute, das Ofenloch: dūmu mutuļi kāpj gar krāsns muti augšup JR. IV, 70; gŗavas mute, der Ausgang, die mündung der Schlucht Duomas II, 1084; so auch upes mute, die Mündung des Flusses Lub.; pistuoles mute Rainis;

6) zur Bezeichnung einer Person, so namentlich in der Deminutivform mutīte, wie mužiņa, das Liebchen, der Schatz:
vai sieviņa, vai mutīte, kuo mēs rītu vārīsim? BW. 27229. kuo tu gāji, me̦lnais mute, jaunu meitu istabā? 11877. [Beruht wohl auf einer"Lautgebärde" mu gleich ai. múkha-m "Mund", ahd. mūla "Maul" u. a. (bei Walde Wrtb. 2 498 f.), s. Wundt Völkerpsych. I 3, I, 346 f.]

Avots: ME II, 674, 675


mutulis

mutulis (li. [mutulỹs "eine Welle, welche kochendes Wasser wirft"], mùtulys "Wasserblase"),

1) einer, der unverständlich spricht, ein Schwätzer, Fasler:
mutulis, kas vārdus pa muti valsta Etn. IV, 147. "ej nu mutuli!" uzsauc tādam, kam mute iet kâ šaudeklis Bers.;

2) die Radnabe
Mar., [Oppek. n. Bielenstein Holzb. 542], Glück I Kön. 7, 33, L. [ratu mutulī BW. 35218];

3) der Sprudel, Wirbel, die Wasserblase, Aufwallung des Wassers beim Kochen:
ūdens pastāvīgi griežas mutulī LP. VII, 492. e̦ze̦rs mutuļu mutuļiem vārijies VI, 757. ūdens katlā vārās mutuļiem. avuotiņš burbuļuojis, burbuļuojis, kamē̦r sācis tik mutuļus mest un gaisā pacelties, I, 143;

4) zur Bezeichnung stöbernder, wirbelnder Massen:
sniega m., Schneegestöber; pe̦lnu, smilšu m., Aschen -, Sandgestöber; dūmu m., die Rauchwolke. sniegs nāk mutuļiem. rūšu atliekās atsitas cietā, sasalušā sniega mutuļi JR. IV, 70. dūmi nāk pa skursteni mutuļiem. nuo pilsē̦tas paceļas dūmu mutuļi A. XI, 757. vējš dzina pe̦lnu mutuļus Vēr. II, 1368;

5) das Gewimmel:
čūskas ejuot... griezdamās mutuļi mutuļiem cita caur citu LP. VI, 229. iztraucē̦tās mušas vandās pa gaisu kâ pe̦lē̦ks mutulis Ve[r. I, 1395. visi nāca vienā mutulī A. XII, 368;

6) fig., der Strudel, Wirbel, Trubel:
visā šai jautrības mutulī Blaum. druoši viņš devās sadzīves mutulī LA. [In der Bed. 2 wohl zu mute; in den Bed. 1, 3 (woraus 4 und 5) und 6 nebst li. mùtulas "impetus" (bei Būga Aist. Stud. 174) wohl auf einer ähnlichen Lautgebärde beruhend wie z. B. la. muttīre "muck(s)en" u. a. bei Walde Wrtb. 2 498.]

Avots: ME II, 676


mutuļot

mutuļuôt, intr.,

1) unverständilch sprechen
[Wessen] - vārdus pa muti valstīt, tuos apēst Bers.; in dieser Bedeutung mutulêt [Fest.], Lös. n. Etn. IV, 147;

2) sprudeln, Blasen werfen, brodeln, stöbern
[Fest.]: lāča dē̦ls vāra putru, ka mutuļuo vien LP. VI, 495. katls ar vāruošu ūdeni mutuļuo. ūdens vārās mutuļuodams Ahs. n. RKr. XVII, 40. avuots, stiprs sniega putenis mutuļuo Etn. IV, 147. jau dūmi mutuļuo MWM. III, 325;

3) fig., sprudeln, strudeln, wogen:
pa ārpusi plūst un mutuļuo dzīve A. XX, 33.

Avots: ME II, 676


mūžs

mûžs, lokal mūža BW. 5598,

1) die Lebenszeit, das Leben:
kar, Dēklīte, vieglu mūžu! BW. 1203. ruzu kaudze tam gadam, tē̦va dē̦ls mūžiņam BW. 22912. kâ es mūžu nuodzīvuošu? 25958. viņš tur nuodzīvuoja gaŗu, ilgu, sirmu mūžu. es neraugu mūžu labu (vieglu lē̦tu), kad tik labs mūža draugs. viņš gribēja tiem saldināt sūruo mūzu Pav. pati māte durvis vēra man mūžiņu vaicādama; kuo vaicāji man mūžiņu? vai tu pati ne- zināji, kādas dienas kalpiņam? JK. I, 97. Sprw.: saules mūžu (-a) ne˙viens nedzīvuo. de̦guna galu var redzēt, mūža gala nevar. dzenis ir raibs, cilvē̦ka mūžs vēl raibāks. mūžā jāre̦dz daža diena, gan balta, gan me̦lna. vecītis tādu labu ēdienu un dzērienu vēl dzērienu vēl savā mūžā nebij baudījis Dīcm. kas tuo savu mūžu dzirdējis? wer hat das je gehört? vai gan visu mūžu (so auch: visu cauru mūžu) bez īpašuma jāblandās man še? Aus. lai dievs tev duod cāl,a mūžu un zvirbuļa veselību, scherzhaft bei der Danksagung Etn. II, 14. nezin, kas nav piedzīvuots tai kaķa mūžā, in dem kurzen Leben. kalpiņš mūža (gew. mūžam) neslinkuoja, der Knecht hat nimmer in seinem Leben gefaulenzt BW. 10103. Oft in Verbindung mit diena: mūžu dienu, mūža dienu od. dien, dienu mūžu, immer, in negativen Sätzen - nimmer: es tevi neredzēju mūža dienu Rainis. juo cilvē̦ks un daba mūža dien tie stāvēs viens pret uotru A. XI, 461. ķēniņ' gudruo dienu mūžu LP. IV, 111. muļķim dienu mūžu laime;

2) der Vokativ als verwundernder Ausruf: ak mūžs, kas jumtu! Vēr. II, 1457. tu mūžs, cik neredzīgas jau palikušas acis! Aps.;

3) Der Pl. mūži, Zeiten:
mūži nāks un atkal paies MWM. X, 256. princesei uz visiem mužiem būtu jāpaliek stikla kalnā Rainis; uz mūžiem, für immer, so auch uz mūžu, mūžu mūžuos in alle Ewigkeit: tas slēdz savas acis uz mūžiem! Rainis. aizdarīt acis uz mūžu Purap. tumsas valguos mūžu mūžuos viņi smaks Vēr. II, 86;

4) in genitivischen Verbindungen: mūža draugs, der Gatte;
mūža maize, Lebensunterhalt, Brot für das ganze Leben Ltd. 1688; mūža mežs, der Urwald; mūža miegs, der Tod; mūža nams, der Sarg: ej sē̦tā brūvē alu, taisi man mūža namu! BW. 1137. [Demin. dazu - mūžiņš, mūdiņš und mūziņš BW. 9213, 2. Nach Fortunatov BB. XXII, 160 1, der zur Bed. li. ámžias Lebensdauer": apr. amsis "Volk" vergleicht, zu slav. mǫžь "Mann"; vgl. zur Bed. auch an ǫld "Zeit(alter), Menschengeschlecht" und ahd. ferah "Leben": firihi "Volk", gen. pl. virho "der Männer, Leute". Wenn Fortunatovs Etymologie richtig ist, war mūziņš die älteste Deminutivform, wofür mūdiņš (vgl. auch mūdīns) etwa nach dem Muster von mežs "Wald": * mediņš. Nicht ganz undenkbar wäre auch ein Zusammenhang mit li. ámžias und apr. amsis, wenn diese dissimilatorisch (vgl. z. B. li. dilal endrė neben nėndrė "Rohr") ein m- verloren haben; zu le. mū- aus * mun- < * mum - vgl. z. B. le. mìesa < * mensā, apr. mensā: got. mimz; zum Ablaut vgl. z. B. li. tamsá le. tùmsa "Finsternis".]

Avots: ME II, 680, 681


ņagāt

ņagât, ‡

4) knautschen, knüllen
Dunika. Refl. -tiês: atradu viņu ap sviesta spaini ņagājuoties Blaum. Balss 1890, № 2; "dauzīties, kauties" Dunika: suņi ņagājas.

Avots: EH II, 112


ņagāt

ņagât, -ãju, Denominativ von ņaga, tr.,

1) sich gierig etwas aneignen;

[2) wühlen, mischen
Linden in Livl., Kokn., Selsau, AP., Serben];

3) gierig, viel essen
Mar. n. RKr. XV, 128, [Serben]. Refl. -tiês, herumwühlen, charmieren: kuo jūs ņagājaties pa bļuodu? neņagājies nu ap jaunkungiem! Blaum.; [sich mit einer schmutzigen oder gehässigen Sache befassen: bē̦rni ņagājas pa māliem. kaimiņi plēšas un ņagājas caurām dienām Jürg.; "sich raufen" Alswig, Hofzumberge (ņaguoties); "draiskuoties; ar ruokām darbuoties": neņagājies nu pa netīrām smiltīm! Druw.; "mit den Fingern in die Speise fahren" Erlaa].

Avots: ME II, 895


nākamsvētdien

nãkamsvètdien, nächsten Sonntag: jūs e̦sat suolījušās mūs nākamsvētdien apmeklēt Blaum.

Avots: ME II, 698


nākt

nãkt, -ku [od. -cu Pas. II, 46 aus ositten], -cu (li. nókti reif werden"), intr.,

1) kommen,

a) von Lebewesen:
tē̦vs kâ nenāk, tâ nenāk. kas nāks, tas mirs, wer kommen wird, der wird sterben - eine Redensart, die oft beim Kartenspiel angewandt wird: jede ausgespielte Karte wird gestochen werden Etn. IV, 76. kungi nāk, Herren kommen, oft sprichwörtlich bei der Geburt eines Kindes gebraucht: ein Kind wird geboren;

b) von unbelebten und abstrakten Dingen:
bē̦rnam zuobi nāk, das Kind zahnt. lietus nāk kūpē̦dams Ltd. 1297. kâ nācis tâ gājis, wie gewonnen, so zerronnen; so auch: kâ nāk, tā iet. kas re̦ti oder lē̦ni nāk, tas labi nāk. labs paduoms nāk ne gaidīts, nece̦rē̦ts. silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu, kommt Zeit, kommt Rat. kas māk, tam nāk, Wissen bringt Gewinn. lai nāk oder nāktu, kas nākdams, wie es auch kommen mag. nāk gaisma, silts laiks, ziema miegs, atraugas, vemes, smiekli, raudas. miegs nāk, būs lietus. rudens nāca, bē̦das nāca BW. 18787. man pašam smiekli nāca 564. tautiešam raudas nāca. pašam nākuši brīnumi, es habe ihn selbst wnder genommen LP. IV, 222. lielas, gaŗas žāvas nāca Ltd. 2290. vakars ce̦turtdienai izejuot vai piektdienai nākuot ir tas pats Konv. 2 392;

c) mit Adverbien, adverbialen Bestimmungen: nāc šurp! viņš man nāca pretim (pretī), līdzi (līdzās). Uoliņš atvadījās, kad pusnakts nāca jau pāri Kaudz. M. nāc drīz! viņš nāca ārā oder laukā. priekšā nākt, kommen, bevorstehen:
priekšā nāca zvirgzdupīte, tai ruociņas nuomazgāšu BW. 10816, 1. priekšā nāca (Var.: gan atnāks) tā dieniņa, kad micītes vajadzēja 6193. virsū nākt, auf den Hals kommen: viņš man nāk virsū kâ negudrs od. miegs. ausīs, auch ļaudīs nākt, zu Orhen, unter die Leute kommen: atgadījums nācis citiem ausīs LP. III, 101. kad tādas valuodas nāk pļāpīga cilvē̦ka mutē, tad ir viss kâ līdums Kaudz. M. gaismā nākt, an den Tag kommen: Sprw. zagļa darbi drīz nāk gaismā. palīgā nākt, zur zu Hülfe kommen. miesās nākt, zur Leibesfülle kommen, fett und dick werden. spē̦ka nākt, zu Kräften kommen LP. VI, 513. kas tev prātā nāk? was kommt dir in den Sinn? labā maizē nākt, eine einträgliche Stelle erhalten, sein gutes Brot haben; lielā guodā n., zu Ehren kommen; neslavā nākt, in Verruf kommen; ķibelēs, ķe̦zā, nelaimē nākt, in Verlegenheit, ins Unglück geraten. saule nāca pusdienā LP. VII, 469;

d) mit Präp.: pulkstenis nācis ap 12, es sei um 12 Uhr gewesen
LP. VII, 182. ar kuģi, ar zirgu nākt, zu Schiffe, zu Pferde kommen. maize nenāks bez darba. caur mežiņu balsiņš nāca Ltd. 1111. vējš nāk nuo ziemeļiem. Sprw.: kad nelaime nāk, tad tā nāk pa durvīm, pa luogu. tas tev nāk par labu, das kommt dir zugute. viņai jau nāk pāri par 60 gadu, sie ist schon über 60 Jahre alt. nākt pie prāta, zur Vernunft kommen, vernünftiger werden: aug lielāka, nāk pie prāta (Var.: nāk gudrāka) BW. 11296. pie jē̦gas nākt, verstehen, begreifen: acumirklī viņš nesapruot; bet pāriet mājā un nāk pie jē̦gas: mājās jauns dē̦ls piedzimis LP. II, 24. nākt pie kā, heiraten, das Jawort sagen: tev jāapsuolās pie manis nākt LP. IV, 13. Oft so auch ohne pie: es nezinu, kas man vainas, ka tās meitas man nenāk BW. 11152. vai tā nāks? wird sie ihr Jawort sagen? Purap. nācis pret rītu, vakaru, es ist gegen Abend gewesen LP. IV, 111; VII, 427. In dieser Bedeutung auch uz: jau nāk drīzi uz gaismiņu BW. 13559. nāca jau uz rīta pusi AU. nācis tâ uz pusnakti Etn. I, 65. laiks nāk uz veļiem, es naht die Zeit der Manen Pūrs I, 105. nāk nu dzīras uz beigām LP. IV, 177. nāc nu uz muižu! oft fig. angewandt beim Kartenspiel, um den Mitspieler zum Anspielen zu veranlassen. nāc uz biskām! komme zum Ringkampf hervor! kâ lai es nāktu uz tādām duomām? wie sollte ich auf solche Gedanken kommen?

e) mit dem Part. von nākt: nāc nākdama, lakstīgala! komme doch, Nachtigall!
BW. 28033, 6. nāciet, meitas, nākamās! BW. 28460. nāc, sniedziņ, nākamuo! 16167;

f) mit abhängigem Infin. oder Supinum: nāc ēst! früher und jetzt noch dialektisch -
nāc ē̦stu! komm essen;

g) mit dem Gen. des Zieles:
maza biju, nezināju, kā tā nāca, kā nenācu, ich wusste nicht, wornach sie kam BW. 23496. vai tā nāca nīšu, šķietu, vai ar pašas audējiņas? kam sie nach Weberhefteln, nach dem Weberkamm oder auch nach der Weberin selbst 23497. neduomā, tautu meita, kad es tevis vienas nācu! 17142; jetzt nākt pēc: pēc šķieta;

2) wenn das Subjekt ein Verbalabstraktum auf -šana ist, so nähert sich
nākt der Bedeutung des Debitivs: nu nāk siena pļaušana, jetzt kommt das Māchen des Heus, die Mahd, jetzt muss das heu gemäht werden. silta saule, karsta saule, nāk man ruožu ravēšana (Var.: man ruozītes jāravē) BW. 6491, 4;

3) kommen, geschehen:
dievs tuo zin, kâ tas nāk (meist reflexiv), ka tie puiši stalti jāj BW. 12736;

4) werden:
bē̦rns jau nāca liels. viņš nāca it labi ve̦cs (= labi gaduos), ve̦cāks. kad bē̦rns nāk lielāks... JK. VI, 24. aug lielāka nāk gudrāka (Var.: pie prāta) BW. 11296. kad guovis ziemā pirmuo reiz nāk slaucamas... Etn. IV, 69. dē̦ls tirguojas gadi trīs, un buodes jau viņam nāk izpirktas LP. VII, 214. drīz nāks vē̦sāks laiks, bald wird das Wetter kühleres Wetter kommen, bald wird kühler werden. So gewöhnlich bei prädikativem Adjektiv, ungewöhnilch dagegen bei prädikativem Substantiv: dieviņš zina tuo dieniņu, kad es nākšu līgaviņa Ltd. 1826. Refl. -tiês,

a) Über jemand kommen, sich bemächtigen:
man nācās liels kauniņš: uogļu maisi velējami, ich musste mich sehr schämen BW. 22307. bet gudrajiem brāļiem tas nākas par kaunu, ka muļķītis vairāk iespējis par viņiem, es gereichte aber den klugen Brüdern zur Schande, dass... LP. I, 92. man brīnums nākas, es nimmt mich wunder;

b) zukommen, gebühren:
nemirstība man kâ alga nāksies Stari II, 299. cik tev vēl nuo manis nākas? wie viel hast du von mir noch zu erhalten? Blaum. man nākas vēl nuo saimnieka divi pūri rudzu un pieci rubļi naudas;

c) kommen, geshehen:
kâ tas nākas? tas nākas nuo tam, ka tu neklausi ve̦cāku cilvē̦ku paduomam;

d) werden, fallen:
man tautieša žē̦l nācās, der Freier tat mir leid BW. 9329. gana man žē̦l nācās, tam ciemam caurejuot 383. es dabūju tādu vīru, ka ļaudīm žē̦l nācās 23120. man nācās grūti viņam pretuoties Pump.;

[e) kosten
U.: tas man nākas uz desmit rubļiem;

f) mit sich selbst übereinkommen:
tas nenākas ar taviem vārdiem L. - Zur Bed. des li. nókti "reifen" vgl. z. B. li. dial. pr(i)eĩti "reif werden" Lit. Mitt. I, 370; die ältere Bed. liegt noch vor in pranókti Kursch., pranõkti in Kvėdarna "überholen", panokti "einholen" Lit. Mitt. I, 18, III, 278, pranokti "vorausgehen" Daukša Post. 20, 23, tùrim svietą prinókti "wir müssen mit der Welt mitgehen" Jurkschat 55].

Avots: ME II, 698, 699, 700


naktinīca

naktinīca,

1) auch Warkl.; polygala vulgaris Kaltenbr.; eine gewisse Pflanze mit blauen Blüten
Zvirgzdine ( "laba bē̦rniem, kad nakti traukājas");

2) "?": timsinīca, n., neje̦m tu munu balsu BW. 437, 6.

Avots: EH II, 4


nams

nams (li. nãmas "Wohnung"), verächtl. Demin. namelis,

1) eine aus geraden Stangen
[nach Bielenstein Holzb. 658 (mit Abbild.) auch aus den beiden Hälften eines quer durchgesägten, nicht mehr seetüchtigen Bootes] zusammen gestellte, kegelförmige Sommerküche Bl. H. 54: vidzemnieku vasaras ķēķi jeb nami vēl līdz šim paturējuši ne˙vien se̦nuo namu nuosaukumu, bet arī ietaisi PS. vēl tagad vietām sauc par namu jeb namiņu vasaras ķēki Konv. 2 1394;

2) der mittlere Teil des Wohnhauses, die Küche
Etn. III, 36; Mag. XIII, 2, 43, [Wessen]; deshalb nama meita, Küchenmädchen; nama nedēļa, die Woche, in der ein Mädchen die Arbeiten in der Küche verrichten muss;

3) in manchen gegenden ist der mittlere Raum des Hauses durch eine Wand in Küche und Hausflur
(nams, namiņš) geteilt Kand.: ieve̦d mani namiņā, nuo namiņa istabā BW. 13250, 36. es atradu meitu māti slaukam namu, istabiņu (Var. 3: nama istabiņu) BW. 13245, 2. tas man tika arājiņš, kam bij nams, istabiņa BW. 10756;

4) ein Vorbau ohne Oberlage vor der Badstube mit einem grossen Kessel zum Wasserkochen
Mar., Kand.: īstā meita mazgā namiņā drēbes, lai blīkst LP. V, 296;

5) eine Hütte zum Räuchern der Strömlinge
[dūmu namiņš Bielenstein Holzb. 660], MWM. IV, 184;

[6) eine aus den beiden Hälften eines quer durchgesägten, nicht mehr seetüchtigen Bootes zusammengestellte Netzhütte
Bielenstein Holzb. 658 (mit Abbild.)];

7) ein kleines Gebäude:
blakus ē̦kām (ratu pūnēm u. t. t.) taisa arī vienkāršus mazus nameļus Būvm. 1;

8) das Haus in der Stadt:
pilsē̦tā daudz jauku namu. Zuweilen auch für das Haus überhaupt: nuovakarē viņi ierauga mežmalē tādu nameli LP. VI, 1015. iekš meža bij viens nams. kāzu nams, das Hochzeithaus BW. III, 1, S. 87. jums kāzu namā rūmes būs GL.; dieva nams, Gotteshaus, Kirche; cietuma nams, das Gefängnis; kaulu nams, gew. k. kambaris, das Beinhaus; līķa nams, ein auf vier Pfosten über einen Sarg ausgebreitetes Laken: pār zārku apklāja uz četriem stabiņiem palagus, tas bija līķa nams BW. III, 3, 870; dvēselīšu nams, die Wohnung der seelen ar dieviņu ielīguoju dvēselīšu namiņā BW. 27599, 1; mūža nams, der Sarg; im VL. nams auch für Bienenstock: bitītei, meitiņai nevajaga namu liegt Ltd. 4776. nuo tā paša viduklīša bitītei namu daru 4775. [Wohl gleich gr. νομός "Weideplatz, angewiesener Wohnort, Wohnsitz" zu gr. νέμω "bewohne, bebaue", vgl. Wiedemann BB. XXX, 217, Fick Wrtb˙! 4, 97 und 502, Meringer IF. XVIII, 239, Falk-Torp 762, Trautmann Wrtb. 193.]

Avots: ME II, 692, 693


nasks

nasks [Erlaa, Lös., Pixtern], našks [Nitau, AP., Bers.], C., flink, hurtig, fix, schnell, regsam: nāburguos naskas meitas BW. 12838. cielaviņa naska sieva 2686. nasks (Var.: našks) tautu dē̦ls 26004. tur vajaga našku suņu 30438. viņa palikusi naska kâ stirna Blaum. viņš nasks cilvē̦ks Lub., Peb. nasks zē̦ns MWM. VIII, 212. sāka naski virves vīt Etn. II, 175. naksi apgē̦rbusēs izgāja uz ielas Vēr. II, 316. arī tie sāka iet naskāki Saul. drīzi, drīzi, naški, naški pie sudraba kalējiņa BW. 910. Statt des Adverbs naski, našķi U. wird auch der Akk.-Instr. naskuo [od. ar naskuo] gebraucht: zē̦ns bij naskuo vien atpakaļ, der Knabe war schnell zurück. [es ar naskuo ("ļuoti veikli") vien apkuopu šuopvakar luopus Nötk. nuo rīta līdz vakaram pa kūti un istabu ar naskuo vien! N.-Peb. - našks, soweit nicht hochle., wohl aus nasks und * našķs kontaminiert; nasks vielleicht aus * nagsku-s, vgl. nadzîgs]; oder zu li. našiaus "geschwinder"?

Avots: ME II, 694


nāve

nâve,

1) der Tod;

a) mit vorangehendem Attribut:
jauka, laimīga, mierīga, viegla nāve, ein schöner, seliger, ruhiger, sanfter Tod; briesmīga, piepēža, rūgta n., ein schrecklicher, plötzlicher, bittrer Tod; likta od. dabiska, nelikta od. nelaba od. nedabiska n., natürlicher, unnatürlicher Tod; me̦lnā nāve, der schwarze Tod, die Seuche; garīga, laicīga nāve, geistiger, leiblicher Tod; muocekļu n., der Märtyrertod; muoku n., qualvoller Tod; krusta staba nāve, der Kreuzestod;

b) als Subj.: nāve nāk, tuvuojas, uzbrūk. nāve jau zuobuos [oder zuobu galā U.], der Tod sitzt schon auf der Zunge.
nāve nāk negaidāma. viņš plijas kâ rūgta nāve virsū man tas Kaspars nepatīk kâ rūgtā nāve Kaudz. M. nāve tuvāk kâ kre̦kls. nāve zuobuos neskatās od. nāve neprasa pēc gadiem;

c) als Obj.: nāvi gaidīt, meklēt; nāvi darīt, jemand den Tod antun:
lai viņai nāvi daruot JK.; sev pašam nāvi darīt, sich entleiben;

d) im Lok.: vieglā, piepēžā nāvē mirt oder aiziet, eines sanften, plötzlichen Todes sterben.
kaut viņa nelaimīgā nāvē nuomirtu! LP. IV, 217. biju kâ nāvē piemirsi, ich habe das in den Tod hinein (vollständig) vergessen Vīt.;

e) abhängig von Präp.: ar nāvi cīnīties, mit dem Tode ringen;
nuosuodīt cilvē̦ku ar (uz LP. II, 60) nāvi, zum Tode verurteilen: ve̦cais tē̦vs licis gudruos brāļus nuosuodīt ar nāvi LP. IV, 653. bez nāves ir uods nemirs. nebīsties nāves dēļ! ellē rūmes diezgan. uzticīgs līdz nāvei, treu bis in den Tod Aus. I, 23. līdz nāvei nuoskumis, bis zum Tode betrübt; līdz nāvei ienīsts, bis in den Tod verhasst. nuo nāves, zu Tode fürchten, fliehen. pie nāves, zu Tode aufs äusserste: citādi ve̦lns muocuot pie nāves LP. VII, 1116. saimnieks mani kultu pie nāves VII, 1139. tē̦vs pie nāves slims, der Vater ist zu Tode erkrankt, ist totkrank V, 359. medinieks pie nāves nuokusis, todmüde VI, 286; pie nāves od. pie dzīvās nāves, od. auch pie nāves suoda piekuodināt, nuoteikt, bei Todesstrafe, aufs äusserste einschärfen: piekuodinādami pie nāves, lai meita sakuot tē̦vam LP. VI, 549. nuoteikusi pie dzīvas nāves, lai stāvē̦tu kâ saslause III, 70. nuoteicis pie nāves suoda saviem ļaudīm par tuo gādāt, ka kuģis negrimtu V, 115. kāds ķēniņš guļ uz nāvi cīnīties, auf Tod und Leben kämpfen;

[f) genitivische Verbindungen: uz nāves gultas od. uz nāves cisām U., auf dem Sterbebette;
nāves zâles, Gift; nāves celiņš, die blaue Ader über der Nase bei Kindern, welche ein fatales Zeichen sein soll U.];

2) kaņepju nāve, Orobanche.
[Nebst nāvīties zu li. nowies kaułs "навья кость" bei Микуцкiй Извѣст. II, 380, nõvyti "guälen, töten", apr. nowis "Rumpf"(wenn es den toten Leib bedeutet), aruss. навь, got. naus "Toter", ačech. unavitì "töten", r. ныть "dumpf schmerzen; sich ängstigen, schwermütig werden" u. a., s. Mikkola Urslav. Gramm. 112 f., Walde Wrtb 2 512, v. Grienberger Wiener Sitzungsber. CXLII, Abh. VIII, 164, Hoffmann BB. XXv, 107, Pogodin Слѣды 221 f., Trautmann Wrtb. 201 f.]

Avots: ME II, 703, 704


ņazgus

ņazgus, der Wirrwarr, das Getümmel Wid. ņāka, ņāka, [ein Siechling (ņâka Jürg.); eine nicht gedeihende Pftanze: bet tuo gribē̦tu zināt, cik puodu kapijas tā ve̦cā ņāka apstrē̦buse Blaum. [man šuogad nuo auzām tik tādas ņākas vien ir Erlaa.]

Avots: ME II, 896, 897


nedabls

[nedabls, giftig L.: nedablas zâles.]

Avots: ME II, 710


nedarbs

nedar̂bs, die Unart, böser Streich, Untat: tu tāds nedarbs; uz nedarbiem vien duomā. par tādu nedarbu viņi tūdaļ nuosuodīti LP. VII, 363. pēc tam luopi saies nedarbuos (nedarbā MWM. X, 7) Blaum.

Avots: ME II, 710


neizturams

ne-izturams, unerträglich: saule bij sūtījusi neizturami karstus starus Blaum.

Avots: ME II, 716


nekarsts

nekar̂sts, nichts heiss: vietnieks nekarsta piena neliktu pie lūpām Blaum.

Avots: ME II, 717



nelāga

nelãga, nelãgas (Gen. s.), loc. s. nelãgā, untauglich, unbrauchbar, böse, schlecht: nelāga cilvē̦ks, darbs. tādi nelāga liesti, ne˙viena pēc kājas Aps. cienmātei uznāk tās nelāga reizes Alm. šim nelāgas ieruočam bij tikai divi stuobri Blaum. tūliņ piens palicis nelāga LP. VII, 562. [nelāga vãrdi U., tadelnswerte Worte.] es jutuos savādi un nelāgā MWM. VIII, 885. Auf Grund des attributiven Genitivs hat sich das Adjektiv nelãgs (Adv. nelãgi) entwickelt: bet kāds nelāgs cilvē̦ks bij nuoduomājis kāzas izjaukt LP. VI. 42. viņa atkārtojusi nelāguos (nelāga) vārdus III, 63. tu nelāgi izrunājies.

Avots: ME II, 720


nemaldība

nemàldība, die Unfehlbarkeit, Infallibilität: pāve̦sta nemaldība. ticēja dē̦la nemaldībai Blaum.

Avots: ME II, 722


nemanta

nemañta, etwas Wertloses und zugleich Unerwünschtes (?): nuo prūšiem un blaktīm raisās vaļām, likdamas šādu nemantu aizvest žīdiem zirga astē pruojām Janš. Līgava II, 497. sarunājās par ... sē̦klas trūkumu, niecīguo tabakas stādu un citām raizēm. vai nu tādas nemantas kādam kādreiz trūcis? Delle Negantais nieks 77.

Avots: EH II, 15


ņemt

ņem̂t, ņe̦mu, ņêmu [Wolm. und überhaupt mehr in der Mitte und im Osten; ņem̂t: prt. ņèmu PS., C., Arrasch, Trik., N.-Peb.), ņem̃t Puhren, [Salis, Gr.-Essern, Selg. und überhaupt mehr in den westlichen Mundarten), prt. ņẽmu [ņêmu 2 Salis), nem̂t Ruj., Schwanb., [ņimt Warkl.), jem̃t Kand., tr.,

1) nehmen:
kur ņemis, kur neņemis akmeni LP. VII, 1319. kur tu ņēmi tuo dziesmiņu, kas actiņas slapināja? es neņe̦mtu par tik niecīgu darbu maksas LP. III, 46. viņš ņe̦m ļuoti dārgi, er nimmt einen hohen Preis. salmus ņemt, die obere Schicht Stroh von dem zu dreschenden Getreide abnehmen; rudzus ņemt, das geschnittene Korn in Garben binden; kartupeļus ņemt, Kartoffeln ausgraben; sievu ņemt, eine Frau nehmen, heiraten: vienu ņēmu, uotra nāca Ltd. 1112. laiks puišiem sievas ņemt BW. 13768, 5. ņem, Jānīti, mani sievu! 10425. lai ņe̦m mani ve̦de̦klās, zur Schwiegertochter 518. galu ņemt, ein Ende nehmen: ne˙viens nezināja, kur viņš galu ņemis LP. VII, 1083. māmiņa tâ pērās vai galu ņe̦mdama LP. VI, 836. Lāčausis smēies, galu ņe̦mdams VI, 476. bijis iepriecināts, ka viņa neapduomība tik labu galu ņēmuse VII, 156, savu ceļu, virzienu ņemt, seinen Weg, seine Richtung nehmen: ērzel is aiziet kâ vējš, savu ceļu ņe̦mdams LP. IV, 200. slimība ņe̦m ļaunu virzienu SDP. VIII, 59. dalību ņemt, teilnehmen: viņš ņe̦m dalību pie mana likteņa Latv. ņemt kājas pār ple̦ciem od. zaķa pastalas ņemt, das Hasenpanier nehmen, ergreifen. mēru ņemt, Mass nehmen: pie uozuola mēru ņēmu Ltd. 1349. krūmu ņemt, stauden, sich verzweigen, sich ausbreiten: audz, miezīti, ņem krūmiņu! BW. 27940, 32529;

2) nehmen, fassen, zu etw. kommen:
ņemt druošu sirdi, Mut fassen; kājas ņ.,

a) zu gehen anfangen,

b) das Hasenpanier ergreifen;
valuodu ņ., anfangen zu sprechen; paduomu, prātu ņemt, zur Einsicht kommen, geistig reif werden: ņēmu labu druošu sirdi pret tuo meitu māmuliņu BW. 14744. drīz pādiņa kājas ņēma, drīz ņēm[a] skaidru valuodiņ[u] BWp. 1475, 3. es tev mācīšu kājas ņemt, ich will dir Beine machen. dēliņš ņēma gudru prātu 12391. lē̦ni prātu jēmu 4734. lē̦ni ņēmu paduomiņu 33614, 1. gudru ņēmu paduomiņu 4756. nu neņem tik lielas galvas, sei nicht so starrköpfig! Aps. [kuo tu svešu, nezināmu cilvē̦ku vari galvā ņemt? Janš. Dzimtene 2 III, 17.] kur saulīte mājas ņems? BW. 10874. kur saimīte mieru ņems? 10677. Sprw.: vārds vārda vietu ņe̦m. kur tuo ņems, ka žīds vems? vakaru ņemt, am Abend die tägliche Arbeit beschliessen, Feierabend machen: viss laikā jānuodara un laikā jāņe̦m vakars A. XI, 5. Umgekehrt, mit vakars als Subj. und persönlichem Objekt: tāļu mani vakars ņēma BW. 28718;

3) nehmen, entziehen, hinraffen:
pavasar[i]s ņēma gredzentiņu, rudens ņēma vainadziņu BW. 1877, 2. dievs ņems manu dvē selīti 1124. vai skauģis ņēmis dzīvību? Aus. Sprw.: dievs neņe̦m, ve̦lns nerauj, kur iet? tāda sieva tev ņe̦m vai dzīvību ārā Alm. alus vīru pievaļāja, ņe̦m vīram kājas, ruokas (Var.: galvu) BW. 19520, 1. Sprw.: kur ņe̦m, tur pluok; kur liek, tur ruodas. bārzdnazis, ēvele, izkapts labi ņe̦m, das Rasiermesser, die Sense, der Hobel schneidet gut: karsta saule, me̦ldu zâle, grūši ņēma izkaptiņa BW. 28650. prieks bija redzēt, kâ izkapts zâli ņēma LP. VII, 1169. ēvele vis˙labāki ņe̦m (griež) Konv. 2 777. vai re, kādu skaidu (cirvis) ņe̦m! JR. IV, 83;

4) tüchtig angreifen, vornehmen, zusetzen:
kad ņemsim, tad ņemsim JK. II, 142. ņem, cik vari, ja nemaz vairs nevari, tad vēl vienu bišķīti! so fordert man zur eifrigen Arbeit an Etn. IV, 78. Von einem eifrigen Arbeiter sagt man: ņe̦m (je̦m) šņākdams II, 68. kad es tevi ņemšu, nuomaukšu ādu kâ mici pār acīm II, 31. tie ņē̦muši un sasituši viņu Kav. meitene ņēma un izteica visu, kas bij nuoticis Dicm. tie nu ņēma un nuoplēsa kalnu Dīcm. Statt der Anreihung nicht selten mit einem von ņemt abhängigen Infinitiv: ņē̦muši nuosist maitas gabalu LP. V, 124, 311; IV, 90; 158. ņē̦muši visu lieluo līdumu pārkravāt A. XX, 229. kad es ņemšu (Var.: sākšu) tevi rāt, tu staigāsi raudādamā BW. 23367, 2. [uz jums... ņēmām raudzīties Juris Brasa 182];

5) mit Adverbien, dem Lok. und Adjektiven:
izteiktuo vārdu viņš nevar ņemt atpakaļ JK. III, 77. vējš ņe̦m cauri, der Wind bläst durch. cauri caurim ņe̦muot, im Durchschnitt; stingri ņe̦muot, streng genommen; [ņemsim tâ! U., nehmen wir an!] vispāri ņe̦muot, im allgemeinen, im ganzen genommen; kâ tuo ņe̦m, wie man's nimmt! ņemsim viņu cieti od. kuopā, wollen wir ihn fest, gefangen nehmen! LP. IV, 81; VI, 2. dievs ņēma viņu nuost I Mos. 5, 24. pretim od. pretī ņemt, entgegennehmen: sienu, zagtas mantas. ņem tuo ve̦se̦ls, nimm das zu deinem Heil! ņem iekšā, kas priekšā, iss, was du vor hast! ņem iekšā,

a) iss!

b) säume nicht, geh an die Arbeit!
Etn. IV, 41. neņem bē̦rnu klēpī! nebūtu labāk tuo vārdu mutē ņēmis. (ruokā ņ. U., ergreifen.] visu tuo prātā ņe̦muot un turuot Kundz. neņem tuos puišus sirdī! A. XXI, 343; kādu valuodās ņemt, jem. zum Gegenstande des Geklatsches machen, böse Gerüchte über jem. verbreiten. [smieklā ņ. U., verspotten.] vē̦rā ņemt, wahrnehmen, berücksichtigen: ņem vē̦rā labu paduomu! ve̦lns sāk dē̦lu ņemt zemē, der Teufel fängt an, den Sohn zu überwinden LP. VI, 478;

6) mit Präp.: ņemt aiz čupras, beim Kragen fassen;
ņemt aiz naga od. pa nagam od. uz nagu od. nagiem, auch uz graudu, lāvu ņemt, oft auch priekšā ņemt (nach d. deutsch. vornehmen), ins Gebet nehmen, aufs Korn nehmen, vornehmen, jem. tüchtig zusetzen: ve̦lni gribējuši puisi ņemt uz nagu LP. III, 85, viņš mani ņe̦m pa nagam Kav. par labu ņemt, fürlieb nehmen; par ļaunu od. ļaunā ņemt, übel nehmen: ņem par labu, bāleliņ, manu ve̦stu līgaviņu! BW. 18701, neņe̦mat tuo par ļaunu (ļaunā)! par nieku mani arī nevar ņemt, gar niedrig darf man mich auch nicht schätzen. ņemt pie ruokas, pie matiem, an (bei) der Hand nehmen; ņemt kuo pie sirds, sich etw. zu Herzen nehmen. Refl. -tiês,

1) für sich, sich nehmen, heiraten:
vienīgi ar šuo suolījumu tu drīksti manu ziedu labumu ņemties Kaudz. lai ņe̦mas pate (maizi) BW. 26077. ņemies druošu sirdi, fasse Mut, sei getrost, ja jau mīlas, lai ņe̦mas! Purap. mūsu pusē lielmanīši paši vien ņe̦mas Kaudz. tam savs laiks jānuoblandās, kas nelaikā pats sev dzīvību ņēmies LP. V, 180. e̦lpa ņe̦mās cieti, der Atem ist in der Klemme Niedra;

2) etwas rüstig anfangen, eifrig betreiben, eifrig etw. angreifen, eifrig arbeiten, [sich unterwinden, beginnen, an etwas gehen
U.], unternehmen, sich zusammennehmen, loslegen: viņš ņēmās me̦lnās miesās od. vienuos sviedruos, nuo˙svīdis, er arbeitete aus allen Leibeskräften, im Schweisse seines Angesichts. [viņš ņe̦mas visus pārgudruot U., er unterfängt sich, klüger sein zu wollen als alle. viņš ņe̦mas smiet U., er fängt an zu lachen.) ņemsimies!

a) wollen wir rüstig an die Arbeit gehen;

b) wollen wir ringen
LP. VI, 445. Der Umfang der Bedeutung wird beschränkt:

a) durch das Part. Präs. akt.: vistas ņē̦mušās kaudamās pa ādu LP. V, 202. tas ņēmies dze̦rdams VI, 641;

b) durch die Präp. ar mit einem folgenden Verbalabstraktum auf
-šana: ļaudis ņe̦mas ar kulšanu Vēr. 1, 1393;

c) durch einen folgenden Infinitiv: dē̦ls ar ve̦lnu ņe̦mas vīt LP. IV, 2. muļķītis ņēmās izstāstīt
IV, 212, pirms tu pabē̦rnam ņemies sist, izskaiti pa˙priekšu, cik tev zuobu mutē! Neik.;

d) durch einen (anreihenden) Satz: ņēmuos un izbāru viņu Kav. ve̦cākais ņe̦mas tev un nuomirst, der Alteste stirbt mir nichts, dir nichts
Vēr. II, 1306. kâ ņemšuos, tâ aiziešu pār ruobežu sievas ņemt BW. 9969;

3) lärmen, schimpfen, toben, sein Wesen treiben:
ņemās pa gultu, ka trīc vien MWM. IX, 659. viņa sāka ņemties, sie begann zu schimpfen Līb. Sprw.: ņe̦mas kâ ve̦lns pa kārkliem. aiz luoga ņēmās zvirbuļi MWM. VIII, 885. cūkas ņe̦mas pa kaimiņu rāceņiem Poruk;

4) inständig bitten, in jem. dringen:
viņš ņēmās, lai es aizietu pie viņa Mar.;

5) gedeihen, fortkommen:
rudzīši ņe̦mas arvien Hug.;

6) mit dem Lok., zu etw, kommen, zunehmen: ņemies pats gudrībā! Klaust. es nebiju uzaugusi, ne prātā ņēmusies BW. 2064. lai pādīte drīz staigāja, drīz ņēmās valuodā, damit das Taufkind bald gehen und sprechen lernte
BW. 1475. [ņemties liesmās U., in Flammen ausbrechen.) Subst. ņēmẽjs, der Nehmer; ņemšana, das Nehmen, das Heiraten: pusaugusi mātes meita, tā pašā ņemšanā; ņemšanās, eifriges Arbeiten, Tollen; ņē̦mums, das Genommene, das Genommenhaben. [Kontaminiert aus nemt und jemt.]

Avots: ME II, 897, 898, 899


nenovēršams

nenùovḕršams, unabwendbar: lai sagatavuojas uz nenuovēršamuo Blaum.

Avots: ME II, 725


nepanākums

nepanãkums, der Misserfolg: viņš izstāstījis savu nepanākumu Blaum.

Avots: ME II, 726


nepievarams

nepìevarams, unüberwindlich, unbezwingbar: vai tad viņš būs tik nepieverams? Blaum.

Avots: ME II, 728


nepratne

nepratne, der Unverstand, die Unfähigkeit, die Sachlage richtig zu beurteilen: savā nepratnē māte mani izņēma nuo skuolas Blaum. [biju lielā nepratnē Fest.]

Avots: ME II, 728


ņērbuļi

ņḕ̦rbuļi 2 (so zu lesen!): auch RKr. II, 74; sg. ņḕ̦rbulis 2 Sonnaxt, eine gewisse Pflanze mit blauen und gelben Blüten.

Avots: EH II, 114


ņerka

ņe̦rka, comm.,

1) ein weinerlicher Mensch, ein solches Kind
U., Nerft [ņe̦rka];

2) [ņê̦rka 2 od. ņê̦rkulis 2 Stenden, jem. (von Menschen und Tieren), der wenig isst und nicht gedeiht;
ņe̦rka 2 , ein Ferkel, das nicht gern fressen will Schnikkern]; ein Kostverächter Wain. [In der Bed. 1 nebst ņirkstêt u. a. nach Persson IF. XXXV, 210 zu d. nergeln "halblaut und mürrisch weinen."]

Avots: ME II, 900


ņerkstēt

ņer̂kstêt: auch (mit er) Cibla, Trik., Wessen.

Avots: EH II, 113



nesamaņa

nesamaņa [Fest.],

1) die Bewusstlosigkeit, Besinnungslosigkeit:
viņi līdz nesamaņai piedzē̦rušies Blaum. svē̦tā nesamaņā slīd pār klusuo zemi krē̦slas audi Vēr. I, 10226; [

2) = nesapratne: paliek pa˙visam nesamaņā De̦glavs Rīga II, 1, 248].

Avots: ME II, 731


nesapratne

nesapratne,

1) der Unverstand, die Verständnislosigkeit, Verlegenheit:
savā nesapratnē viņš bē̦rniem māza graudus mutē Poruk. Gunde̦ga stāv kâ nesapratnē Druva I, 164. sieva visās dzīves nesapratnēs gan ar vārdiem, gan ar darbiem mācēja palīdzēt Blaum.;

2) die Unverständige, Unvernünftige:
bet tu, kā jau tāda nesapratne ne˙kā uz priekšu negādā un tikai jaucies pa pulku LP. VI, 131.

Avots: ME II, 731


nešļava

nešļava [žem. nẽšliava], nešlava,

1) [ne̦šlava Lautb., Nigr., Grünwald, nešļava Druw.], die Tracht, Last, das Bündel [Serben]: tā priecīgi ar savu nešļavu devās uz priekšu Blaum. vecene iet pa ceļu ar nešļavu padusē Druw., [Mar., Selg.] kad pūķis skrien bez nešļavas, tad viņš ļuoti mazs, kad kuo ne̦s tad ļuoti liels Etn. I, 94;

2) die Gabe, das Opfer, das früher den geistern unter Bäumen dargebracht wurde
J. Kaln.; ein Präsent L.;

3) ein zur Schächtes des Nächsten irgendwo hingbrachtes und niedergelegtes Zaubermittel
[nešļavas Salisb., Pabbasch, nešļavas (sic!) Ruj., Arrasch: burvji, gribē̦dami nuoburt kaimiņa luopus, paslē̦puši kūtī vai pirtī savu nešļavu - teļa plsušas, zarnas vai uolas u. c. Serben.] īpaši caur savām nešļavām burvji padara daudz nelaimes. nešļavas var būt: uolas, cāļi, sivē̦ni, te̦lē̦ni, gaļa, un vis˙kaitīgākās ir teļa zarnas. ja burvji šādas nešļavas apglabā tī rumā, tad neaug labība; ja apglabā leceklī, tad tārpi nuoē̦d kāpuostus, ja kūtī, tad luopi iznīkst RKr. XII, 19;

[4) "der Träger"(?)
Ve̦cāķi;

5) nešļavas Nötk., N - Peb., Jakobstadt, Lettg. "= nestavas, nesiêni"; ne̦šļavas (sic!) Gr. - Würzau "nēši"- Zur Bildung vgl. li. mẽsliava "складчина" u. a. bei Būga РФВ. LXV, 318 f., sowie Leskien Nom. 350.]

Avots: ME II, 735


nez

nez, nezin, nezin, man weiss nicht: nez vai iet jau gulēt? soll man schon schlafen gehen? Blaum. nezi vai tas tiesa, kuo ļaudis par tevi runā? Ahs. n. RKr. XVII, 40. kas erhält nach nez, nezi, nezin die Funktion eines unbestimmten Fürworts, so auch das fragende Adverbium kâ, = kaut kas, kaut kâ: dievs un ve̦lns reiz saderējuši nez uz kuo, Gott und der Teufel hätten einst gewettet - man weiss nicht worum = um irgend etwas Etn. III, 175. nez par kuo viņas tâ sačukstas A. XII, 673. nez˙kâ tas tâ nuoticis. vērdzene nezin kâ ar mieru LP. IV, 38. ja ūdens gadītuos, tad es atduotu nezin kuo, dann würde ich alles Mögliche geben II, 34. nez kas (gew. zusammengeschrieben: nezkas) arī izvilcis krustu A. XI, 8. nez˙kas liels tur neizjuks. viņš duomā, ka viņš nez˙kāds (nezin kāds) vīrs, er meint, dass er ein bedeutender Mann sei.

Avots: ME II, 741


neziņa

neziņa [li. nežinia "невѣдѣнiе" Miežinis],

1) die Unwissenheit, Bewusstlosigkeit, Verlegenheit:
nepalieci iekš neziņas! Manz. jūs gribat mani atstāt neziņā Asp. gāju kâ neziņā Saul. pirmā brīdī bija apjucis un neziņā A. XII, 732. viņš brīdi stāv kâ neziņā Druva II, 907. palika stāvuot neziņā, kuo darīt, kuo nē A. XVIII, 315. apduomā, ka tu katru neziņā izduotu kapeiku nuozuodzi saviem pēcnākamiem! Blaum. nemiņa aiz manis, neziņa priekšā Rainis. [runāt ziņā "dummes Zeug reden" Celm.] par neziņu daudz, überaus viel;

2) die Spurlosigkeit, das Verderben, Unglück
Lös. n. Etn. IV, 161: šitâ, brāļi, mēs dze̦rdami aiziesim neziņā BW. 20058. nu tu būsi neziņā(nelaimē 20393) 20392. kad tevi neziņā! hol dich der Kuckuck! Purap.;

3) comm., der(die) Unwissende
[Fest.]: lai smej un tādās neziņas! Zvanpūtis.

Avots: ME II, 741, 742


ni

ni apr. ni "nicht"], für ne, in vielen Gegenden, so namentilch um Mitau, Bauske, z. B. nigribu für negribu, ich will nicht. In manchen Gegenden (nach dem russischen ни - ни?) ni - ni (statt des gew. 3 ne - ne, nei - nei, nedz - nedz), weder - noch Zb. XVIII, 446: vairs negrib ni dzert, ni runāt Blaum. ni tur laba, ni skaista MWM. X, 167. [Vgl. Le. Gr. § 388.]

Avots: ME II, 743


nīdeklis

I [nîdeklis 2

1) "ein Neidhammel"
Salis; "ein Unfreundlicher" Lautb.;

2) Mittel zum Vertilgen (von Insekten):
es nuopirku blakšu nīdekli Memelshof.]

Avots: ME II, 746


nīdin

nîdin, Adv., hassend, zur Verstärkung von nîdêt, nîst: nīdin viņš arī vairs katra nieka dēļ nenīdās Blaum.

Avots: ME II, 746


niedrājs

niêdrãjs, niêdrãja, niedrējs, niedrava, niedraiņa, niedriens, niedruols, [Niêdruola 2 Lvv. II, 94], niedruļa, niedruls, n,iedraine, n,iedriene u. a., das Röhricht, Schilficht: lai uzauga man liniņi kâ e̦zara niedrājiņi BW. 28356. tikai re̦tumiem zivs paplunkšināja niedrājā Blaum. mātīte dēj niedrājās Konv. 2 78. laižam vēršus niedrājā (Var.: niedraiņā, ņiedrainē, ņiedrienē, niedrējā, ņiedrājā, niedruļā, niedruolā, ņiedruolā, ņiedrulā, niedrulā) BW. 2910. vai pazuda niedrienā (Var.: niedrājā, niedrainē), vai baltā ābulā 28921. sit, tautieti, ze̦lta vadzi niedraviņas (Var.: nieduolāja) klētiņā! 24618, 10.

Avots: ME II, 749


niprums

niprums U., ņiprums, die Hurtigkeit, Munterkeit: spē̦ka gaduos viņam piemita jaunekļa jautrs ņiprums Vēr. II, 277. žirgtums un ņiprums pama˙zītēm sāka zust Blaum.

Avots: ME II, 745


nirva

nirva "?": es nezinu, par kuo ti maza nauda tiek kalta kâ šita; sudraba nirva Blaum. Vgl. nirva.

Avots: ME II, 745


noalgot

nùoàlguôt, tr., besolden: viņš nuoalguoja savus dienestniekus Blaum. tagad gājēji tik dārgi, ka tuos vairs ne˙maz nevar nuoalguot.

Avots: ME II, 757


noaurēt

nùoaurêt, intr., einem brüllenden Laut von sich geben, eine Weile blasen: tvaikuonis nuoaurē MWM. VIII, 622. [Refl. - tiês,

1) = nùoaurêt: gans visu dienu pa mežu nuoaurējies Salis; bē̦rns nuoaurējies(= nuobrēcies) Warkl.;

2) aurējuoties 3 sich erschöpfen:
kaķi nuoaurējušies C.]

Avots: ME II, 758


nobādēt

nùobãdêt, nùobãlt Wid., [bei Glück auch reflexiv: krita pie zemes un nuobālējās pamirdama Apokr. S. 287, Vers 7], intr., erbleichen, erblassen, blass werden: nuobāli kâ balts akmens! Tr. 7. nuobāli kâ lapa, kâ zila drāna! 31. nuobāl mani sārti vaigi BW. 22101. jau vaidziņi nuobāluši (nuobālējuši 15687

5) 24824. nuobālēja tautu meita 14484. kâ līķis viņš nuobāla MWM. VII, 652.

Avots: ME II, 760


nobāzt

nùobâzt, tr.,

1) vollstopfen:
nuobāzām šķūni pilnu ar sienu;

2) abstofen: siena maiss par cietu nuobāzts; nuobāzi nuo tā drusku!

3) verlegen
[L.]: e̦smu atslē̦gu kaut kur nuobāzusi Blaum. Refl. - tiês sich vollpfrofen, vollstopfen: viņš nuobāzies visas kabatas ar ābuoliem.

Avots: ME II, 760


nobīle

nùobĩle eine Art Pflanzen (mit blauen Blüten, ohne geruch, ähnlich dem Veilchen, aber mit helleren Blüten)" AP.]

Avots: ME II, 762


noblēdīt

nùoblèdît, nùoblèžuôt Duomas I, 356, tr., spitzbübisch etw. erlangen, unterschlagen, veruntreuen: naudu. mēs tev kaut kuo būtu nuoblēdījuši? Blaum. Subst. nùoblèdĩjums, das Veruntreute, Unterschlagene, die Veruntreuung, Unterschlagung; nùoblêdîšana, das Veruntreuen, Unterschlagen; nùoblèdîtãjs, wer spitzbübisch von jemand etw. erlangt, veruntreut.

Avots: ME II, 763



noblīgznāt

nùoblīgznât ["= blauzn%C3%A2t">nùoblauznât" Warkl.] - Refl. - tiês "?" :"nuoblīgznājies"ir ūdens, kas uznācis virspus le̦dus un ir sasalis N - Peb.; [nùoblīgznājies "samircis(kuoks vai cilvē̦ks)" Neu - Bilskenshof].

Avots: ME II, 763


nobrakstēt

[nùobrakstêt Warkl.], nùobrakš(ķ)êt, nùobrākš(ķ)êt, intr., laut erknallen, eine kurze Zeit krachen, knattern: kaut kas nuoknakšķēja, nuobrakšķēja Kleinb. te piepeši lazdu krūmi nuobrākšķēja Blaum. Refl. - tiês, sehr stark eine Weile krachen, knattern: gulta nuobrakšējās A. XII, 134. pēc brīža tur kas stipri nuobrākšējās Blaum.

Avots: ME II, 764


noburbuļot

nùobur̂buļuôt, ‡

2) Wasserblasen erzeugend untergehen:
tai nuoburbuļāja kungs uz dibinu Pas. XII, 133 (aus Makašēni).

Avots: EH II, 35


noburbuļot

nùobur̂buļuôt, intr., eine kurze Weile wallen, sprudeln, Wasserblasen nuo ruokām un Abavā atpakaļ, ka nuoburbuļuojis vien LP. VII, 1029.

Avots: ME II, 766


nočēkstēt

[nùočẽkstêt, halblaut und undeutlich aussprechen" MSil.; sterbend einen schwachen Schrei ausstossen: gailis kaujams nuočēkstēja vien Kurs. kad es tev likšu (sitīšu), tu ne nuočēkstēt nedabūsi Stenden; "heiser und zischend eine Weile atmen" Neu - Wohlfahrt.]

Avots: ME II, 770


nočurēt

[nùočurêt,

1) blass od. gelb werden
Bauske; verkümmen Warkh.: nuočurējušu priedīšu puduruos Veselis Saule kaps. 5;

2) "klebrig werden":
kubula mala ar mielēm nuočurējusi Warkl.;

3) "nùotecêt: mīzali nuočurēja Kurs., MSil;

4) urinieren
(perfektiv, von kindern) Sauken;

5) "Fett schmelzend von den Grieben zum letzten Mal das flüssige Fett abschöpfen"
Sessw.]

Avots: ME II, 771


noderēt

nuoderêt [li. nuderė´ti "abdingen"], tr.,

1) abmachen, vereinbaren, abschliessen, verdingen:
tu viņam atlaidi nuo nuode̦rē̦tā laikā Blaum. nuode̦rē̦ts miers Laun. vai jūs savu puiku jau e̦sat kur nuoderējuši? A. XX, 267;

2) taugen, passen, zupass kommen, gelten, zu etw. od. als etwas dienen:
lai paglabājuot tuo, - priekšdienām nuoderēšuot LP. V, 266. tas tev savā reizē nuoderēs II, 54. zāles nuoderēja guosniņas vārīgajām iekšām Etn. IV, 69. pļava nuoderējuse vairāk saimniekiem par luopu ganībām LP. VII, 1301;

[3) durch eine Wette einem Wette einem etwas abgewinnen
U.] Refl. - tiês, sich verdingen, einen Vertrang mit einender abschliessen, eine Wette eingehen: tad arī kučieris pie viņa nuoderējies Aps.

Avots: ME II, 774


nodrīksnāt

nùodrīksnât: kāju stipri nuodrīksnājuse Blaum. Zalktis 1908, S. 29.

Avots: EH II, 41


nodriksnīt

[nùodriksnît skalu Kreuzb.], nùodrišķinât, nùodrikšinât, tr., die glimmende Kohle am Ende des Pergels abbrechen: viņš nuodrikšina uogles pie kula Blaum.

Avots: ME II, 776


nodzirdēt

nùodzìrdêt, tr., ablauchen, von weitem hören: tas bij nuodzirdējis, ka ķēniņiene teikuse... LP. VI, 1009. kâ licis plintes re̦sgalu pie zemes, te nuodzirdējis: zemes apakšā nuodimd, it kâ duobums tur būtu LP. VII, 1126.

Avots: ME II, 780


nodzīt

nùodzìt [li. nugiñti], tr.,

1) weg -, ab -, vertreiben:
trīs (brūtgānus) nuodzina nabaguos BW. 12883. Sprw.: viņš ne mušu nevar nuo de̦guna nuodzīt, von einem gutmütigen Menschen gesagt. kašķi, kārpas nuodzīt, die Krätze, Warzen vertreiben, heilen; bārdzu nuodzīt, den Bart rasieren; meton. auch glude̦ni nuodzīta seja, glatt rasiertes Gesicht; rūpīgi nuodzīts zuods Blaum.;

2) vertreiben, stillen, befriedigen:
nuodzīt kārumu pēc ēdiena un dzēriena. lai pasaulniekiem būtu, kuo kārību nuodzīt MWM. VII, 593;

3) hinziehen:
vienu vagu nuodzinuši... BW. 9912;

4) abjagen, abquälen:
zirgu. zirgs, nuodzīts, lāgā nevilcis LP. V, 166. paliek tik tāda nuodzīta ķēvīte LP. IV, 89;

5) abtragen (Kleider, Stiefel), abnutzen, aussaugen:
viņš zemi pa˙visam nuodzinis Grünh. tie ir nuodzīti, die Leute sind durch übermässige Frondienste in pekuniärer und körperlicher Hinsicht ganz heruntergekommen, haben keinen Lebensmut mehr Mag. XIII, 3, 61. nuodzīt līdz kliņķim od. spalam - kādu lietu tik ilgi lietuot, līdz tai pa˙visam jābeidzas Grünh.;

[6) cieti nuodzīti kalfatern
Bielenstein Holzb. 631 1]. Refl. - tiês, für sich weg -, abtreiben, sich rasieren, sich abjagen; verfolgen, nachjagen: simtu jūdžu nuodzinies BW. 13646, 25.

Avots: ME II, 781


nodzīvāt

nùodzîvât,

1) = nùodzîvuôt 1: nuodzīvāju tur trīs gadi Siuxt;

2) = nùodzîvuôt 2: dē̦ls māju nuodzīvajis Salis. nuodzīvet visu naudu Strasden (-et kann hier auch aus -uot entstanden sein);

3) = nùodzîvuôt 4: pulkā darbu nuodzīvā Tdz. 50201. siens jau būs nuodzīvāts (= siena darbi jau būs beigti) Siuxt. di[v]padsmit dienu jānuodzīvā (= jānuostrādā) Frauenb. nuodzīvet (= nuokuopt, nuostrādāt) sìenu, pļavu Strasden. kaŗuotes ar smilktīm n. spuožas Frauenb., die Löffel mit Sand blank putzen. Refl. -tiês,

1) = nùodzîvuôtiês 1: nuodzīvājies ar me̦lnu mēli Frauenb.;

2) sich mit etwas beschäftigend schmutzig werden
Siuxt: senāk bē̦rni cepa pīlādžu uogas uz uoglēm un pie tam nuodzīvājās it kâ čigāni.

Avots: EH II, 43


nogaist

nùogàist [li. nugaĩšti "krepieren"], intr.,

1) verschwinden, verloren gehen
Spr.: man nazis nuogaisis Blaum.;

2) = nuonīkt, pagrimt: viņš pa˙visam nuogaisis: dzeŗ vien, bet drīž būs gals Mar. N. RKr. XV, 127;

[3) krepieren
Cibla].

Avots: ME II, 783


nogandēties

nùogandêtiês, abstehen, sich ablagern (vom Bier und vom Heu) Spr.; [verderben, schlecht werden (von Kohl, Bier usw.) Sessw. u. a. n. U.(unter gandēt)].

Avots: ME II, 783


noglūnēt

nùoglũnêt, ablauern: kalps reiz nuoglūnējis un nuoklausījies, ka... LP. VII, 606. [ragana nuoglūnēs tādu brīdi, kad var te iekšā tikt Saul.]

Avots: ME II, 785


nogriezt

I nùogrìezt, tr.,

1) abkehren, ablenken, abwenden:
nuogriezt prātu, uzmanību, valuodu uz kuo citu. lai dievs nuogriezto tādu krustu!

2) auskehren, abringen (Wäsche):
viņa skurināja nuogriezto dvieli Blaum. palags jau izskaluots un nuogriezts Janš.;

[3) absondern:
n. sietā atšķiras nuo graudiem Zaļmuiža.] Refl. - tiês,

1) sich weg-, abwenden, abfallen, abbiegen:
es ar īgnumu nuo viņa nuogriezuos. nuogriezties nuo ceļa, nuo dieva;

2) sich tüchtig drehen:
dūņas vien nuogriežas R. Sk. II, 139.

Avots: ME II, 787


noguldināt

nùogùldinât, nùogùldît [li. nuguldýti], tr., niederlegen, betten: bē̦rnus; kopā nuoguldīt, ins Grab bringen: kas nuoguldīja manu tē̦vu un māti kopā? Līb.; alu nuoguldīt, Bier ablagern lassen; naudu nuoguldināt, Geld anlegen. Sprw.: tas jau savas bites nuoguldījis, er hat sein Schäfchen ins Trockene gebracht.

Avots: ME II, 788


nogulēt

nùogulêt [li. nuglė´ti],

1) tr., abschlafen, schlafend beschädigen, abnutzen:
palagus, ruoku. puiši beņķus nuogulēja BW. 8128. maza, maza meitenīte mātei ruoku nuogulēja (Var.: nuosēdēja BW. 1925. uotrs pastaipīja nuogulē̦tuo spārniņu A. XX, 136. krelles kaklu nuogulēja BW. 21523;

2) ausschlafen, ein Schläfchen machen:
uz ruociņas atspieduos, tâ miedziņu nuogulēju (Var.: izgulēju) BW. 7752. viņai patika kādu stundiņu nuogulēt diendusu Dok. A.;

3) im Schlafe erdrücken:
viņa savu bē̦rnu ir nuogulējuse I Kön. 3, 19;

4) längere Zeit schlafen, auf dem Krankenbette liegen:
vīrs vairāk nedēļu nuogulējis LP. VI, 183;

5) verschlafen:
viņš īstuo brīdi, savu laimi nuogulējis. Refl. - tiês,

1) ablagern:
nuogulējušies cigāri; uzirdināt nuogulējušuos zemi Konv. 2 1534;

2) eine Zeitlang gemütlich ein Schläfchen halten:
būtu laiks labi nuogulēties dienasvidus atmiegu Janš.;

4) sich verschlafen:
tu jau šuorīt esi nuogulējies Wain.

Avots: ME II, 788


noguls

nuoguls, nuogula, nuogulda, die Schicht, Ablagerung: viņā pusē upei me̦lnuoja padebešu nuoguls MWM. X, 12. beidzuot viss nuoguls bija pārvilcies debess uotrā malā X, 13. smalks lietus sijāja caur dūmu nuogulu Duomas III, 830. nuogulu daudzums upes te̦kā augs MWM. VIII, 853. le̦dus laikme̦tu slāņuos (nuoguldās) A. XVI, 707. sastuopamas arī... citu sugu nuogulas MWM. VIII, 503.

Avots: ME II, 788


noiet

nùoiêt,

2): daiedama [man māte] palīdzēja, nuoiedama pamācīja BW. 4198;

3): viņam gribēja n. māja, kad pietika uguns pie pakulām Seyershof;

4): ve̦cam lustes nuogājušas jaunajās dieniņās BW. 235. viņam drīz vien nuogāja miegs Jauns, Raksti III, 28;

6): auch Sonnaxt;

7): cilvē̦ks var n. (= nuovārgt) nuo sirdē̦stiem Strasden. man nuogāja (krepierte)
cūka Linden in Kurl., Salis, Seyershof. e̦smu pa˙visam nuogājuse nuo apaviem Janš. Mežv. ļ. I, 6; ‡

11) im Gehen übertreffen (überholen):
es tevi nuoiešu Saikava; ‡

12) n. pie ..., heiraten (einen Mann):
n. pie vīra Kl.-Laitzen n. FBR. VIII, 22. viņa nenuoies pie ve̦cā mākslinieka Janš. Dzimtene V, 218; ‡

13) ablaufen (von der Uhr)
Saikava: pulkstins ir nuogājis: vaira neiet. Refl. -tiês,

1): auch Seyershof, Pas. VIII, 227, IX, 209; vecis vakar smagi nuogājās uz Lubānu un atpakaļ Saikava. Subst. nùoiešana,

4) das Ausscheiden der Exkremente
Seyershof: kad zirgam cieta n. (Verstopfung).

Avots: EH II, 49


noiet

nùoiêt [li. nueĩti], intr.,

1) untergehen:
saule nuoiet;

2) weggehen:
nuogāja viem brāliem un nuoklīda I Mos. 38, 1;

3) abgehen:
nuoies tava puogas galva nuo ple̦ciem BW. 13730, 25. dažs labs nuogāja neceļā Kaudz. M. brāļiem nuoiet kâ sluogs nuo sirds LP. IV, 98. kad vīri baŗas un grūtu sievu sit, ka viņas auglis nuoiet... II Mos. 21, 22. nags, āda mati nuoiet. šī prece ātri nuoiet, diese Ware hat schnellen Abgang. mājas bija ar uguni nuogājušas, das Gesinde war im Feuer untergegangen Lautb.;

4) abgehen, schwinden, heilen:
niezis nuoiet LP. II, 54. ruodzei būs nuoiet Tr. IV, 178;

5) hingehen:
es negāju tuo celiņu, kur nuogāja ļauni ļaudis BW. 9118. viņš e̦suot nuogājis galā Vēr. II, 203;

6) ergehen:
ar šuo nieka grēdzēnu nuogāja pa˙visam griezi LP. IV, 84. tik aplam(i) man sen nav nuogājis V, 191;

7) herunterkommen, verkommen, [krepieren
Adsel]: vai, kāds tu ļuoti nuovārdzis un nuogājis (häufiger: nuogājies) izskaties! LP. VII, 656. [kāpēc tu tāds nuogājis, vai slims gulēji? Dond.]; zuweilen mit dem Zusatz nuo grauda: viņš jau pa˙visam nuo grauda nuogājis Grünh.;

8) zurücklegen:
es nuoietu vēl kādas piecas vertses Kaudz. M.;

9) machen, ein bestimmtes Geräusch hervorbringen:
plaiks nuoiet puodi LP. IV, 80. kūts durvis nuoiet čīks! I, 124; 10) (zur Bezeichnung der perfektiven Handlung) das Gehen beendigt haben: gulēt tautas nuogājušas BW. 26698. Refl. - tiês,

1) sich müde gehen:
jūs laikam nuogājušies? MWM. XI, 33. bijis labi kuo nuoieties LP. VII, 603;

2) ergehen:
viņam slikti nuogājies. vai patiesi jums tâ nuogājies? Sil.;

3) herunter-, verkommen:
saimniecība nuogājusēs uz pēdīguo Vēr. I, 1312. [dzīve bija nuogājusēs, nuoslemējusi, ka nevarēja gan˙drīz ne acu pacelt Austriņš Nuopūtas vējā 117;]

4) passieren, geschehen:
kur nuoietas, ka tuo kungu par daudz, tur tuomē̦r ne˙viens nebūs īstais Sil. Subst. nùoiešana,

1) Weg-, Abgehen:
matu nuoiešana, der Haarausfall;

2) der Abgang:
tai precei nuoiešana ar˙vien laba;

[3) mēneša nuoiešana, Menstruation
K. Blau Paduomi sievām un mātēm]; nùoiešanâs, das Gehen bis zur Ermattung.

Avots: ME II, 791


nojaust

nùojàust [li. nujaũsti], tr., ahnen, fühlen, wahrnehmen, erkennen: viņš nenuojauta ne˙kuo ļauna Blaum. nuo tam vēl nevaram nuojaust stiprumu LP. VII, 1172. nu tik nuojauš, kādās tas briesmās Vēr. I, 1381. pulkā gan nuojauž kuopa nuojaužama ar redzi Duomas II, 53. lielākas var˙būt, nekâ tu nuojaud Vēr. I, 1207. visi nuojauda, ka viņai tagad ne˙viena nevajag Vēr. I, 1502, II, 589. viņš manis vis nenuojausīs Aps. bez spē̦ka gurdi viņa nuojausa Asp. Pūrs III, 95. A. XII, 649, MWM. X, 282.

Avots: ME II, 792


nokāsēties

nùokãsêtiês [li. nusikósėti], eine Weile husten: viņu gaŗi un smagi dzird nuokašējamies Blaum. viņš nuokāsējās un sāka lasīt A. XIII, 519.

Avots: ME II, 797


noklabināt

nùoklabinât, fakt. zu nùoklabêt, klappern lassen, machen: nuoklabināt runu, eine Rede ableiern, abhaspeln. Refl. - tiês, eine Zeitlang klappern, sich mit dem Klappern abgeben: viņš laiciņu ap durvīm nuoklabinājies Blaum.

Avots: ME II, 797


noklausīt

nùoklàusît, tr., abdienen, ableisten: Brencis savus suoda gadus bij nuoklausījis LP. VI, 986. daudz vieglāki bija nuoklausīt muižu gaitas De̦gl. [nuoklausa muižai darbus, liecības un sievu dienas un dzīvuo bez bē̦du Janš. Dzimtene V, 442. Refl. - tiês, abhorchen, hinhorchen, ablauschen: dē̦ls visu nuoklausījies LP. IV, 125. viņš nuoklausījās viņa stāstam Līb. lai viens nuoklausās tavā runā! Seib.

Avots: ME II, 797



noknirkšķēt

nùoknirkšķêt, nùoknirkšêt, intr., einen knackenden Laut von sich geben: viņa sakuoda zuobus, ka tie nuoknirkšēja Blaum.

Avots: ME II, 800


nokopt

nùokùopt, tr.,

1) abräumen, beschicken, in Ordnung brigen, unterbringer:
nuokuopa visu, kas tur atradās Kaudz. mājā viss nuokuopts Duomas III, 343. rudenī visu uz reizi nevar nuokuopt A. XX, 231. mēs nuokuopām darba lietas XX, 651. mēs mājā nuokuopām ve̦zumus paspārnē Kaudz. galds bij nuokuopts, der Tisch war abgedecket Blaum. laukus nuokuopt, die Ernte vom Felde abnehmen: kāzas dzēra rudenī kad lauki nuokuopti BW. III, 1, 87;

2) aufessen, auffressen, austrinken:
mans jaunākais dēliņš nu nuokuopt sāka atliekas Dünsb. ātri Jēcis tuo (krašas gabalu) nuokuopj Neik. šis puskuortēlis bij tâ˙pat stāvu nuokuopts Aps. vilks lien kūtī aunu nuokuopt LP. V, 175;

3) wahrnehmen:
lapsa nenuokuopa, ka uguns salmuos krita St. t.,

4) nuokuopt luopus, das Vieh schelect pflegen, herunterbringen
Biel. Refl. -tiês, die häuslichen Arbeiten verrichten, alles in Ordnung bringen: meitām vakarā vēl šis tas kuo nuokuopties LP. III, 43.

Avots: ME II, 804, 805


nokrampēt

nùokram̃pêt, tr.,

1) wegfischen, wegstibitzen:
mēs zirgu kur nuokrampēt dabūjām Dünsb. blanduoņi viņam gribēja kuo nuokrampēt JK. V, 64;

2) fassen, erwischen
Hug.;

3) erwürgen:
suņi vilku nuokrampēja U.

Avots: ME II, 800


nokraustīt

nùokŗaũstît (freqn.), nùokŗaũt,

1) abpacken, abladen, abstapeln:
malku asīs, lielus ve̦zumus;

2) belegan:
galdu ar traukiem. Refl. -tiês, sich mit dem Packen, Laden, Stapeln abquälen: man pat svētdienā jānuokŗaujas ar žagariem LP. IV, 147.

Avots: ME II, 803


nolaidens

nuõlaîde̦ns,

1): nuolaide̦nā piekalnē Jauns. Neskaties saulē 23. nuolaide̦nuos laukus Augšz. 7; ‡

2) herablassend
(darnach gebildet?): ar zināmu nuolaide̦nu labvēlību Janš. Dzimtene IV, 97. izturējās pret tiem tik nuolaide̦ni, gan˙drīz kâ pret līdzīgiem Bandavā I, 58; ‡

3) = pìelaîdîgs 3: laiks kļūst nuolaîde̦nāks 2 Lems.

Avots: EH II, 60


nolaidība

nuolaîdĩba, die Nachlässigkeit, Fahrlässigkeit: caur manu nuolaidību nelaime nuotikusi Blaum. tikumīga nuolaidība, sittliche Verkommenheit Konv. 2. 414.

Avots: ME II, 807


nolaidīgs

nuolaîdîgs,

1) nachlässig, fahrlässig:
viņš paliek darbā nuolaidīgāks AU.;

[2) herblassend:
nuolaidīga laipnība Celm.]

Avots: ME II, 807


nolaigot

nũolaĩguôt, tr., ablaugnen, negieren Klars.: viņš nuolaiguo šuo sakaru MWM. IX, 560.

Avots: ME II, 807


nolaist

nùolaîst [li. nuláisti], tr.,

1) herab -, herunter -, hinablassen:
bikses. nuolaida zārku kapā. priekškars nebij nuolaists A. XX, 898. nuolaist (bises) gaili, den Hahn abdrücken. nuolaist kuoku, einen Baum fällen: viņi nuolaida vēl dažus kuokus Saul. [malku nuolaist U., Holz flössen]. aude̦kls stāvuot nuolaists nuo buomja Etn. II, 191. kad audēkls gan˙drīz jau nuoausts,... tad lietuojams nuolaižams kuoks A. v. J. 1894, 2, 440;

2) ablassen, ableiten, abwässern, abzapfen:
e̦ze̦ru, alu. ūdeni nuolaist nuo lauka, das Wasser vom Felde ableiten. iešu laukā ūdeni nuolaist, Wasser abschlagen. nuolaist ce̦nu od. nuo ce̦nas, vom Preise ablassen, abschlagen. asaras nuolaist, Tränen vergiessen: māsiņa mana, cietsirdīte, ne asaras nenuolaida BW. 17507. es ar nuolaidu vienu asaru MWM. XI, 4;

3) senken, sinken, herabhängen lassen:
acis, asti, ausis, de̦gunu, galvu, spārnus, balsi, dūšu. viņš nuolaida acis, er schlug die Augen nieder; aber: nuo viņa nevaru ne acis nuolaist, von ihm kann ich meine Augen nicht abwenden; adīklim acis nuolaist, [die Maschen abnehmen Bauske; nuolaist (adīklim) aci, eine Masche verlieren Wolmarshof]. aiziet kâ suns asti nuo˙laidis. puiši... staigā ausis nuolaiduši BW. 12844. vīrs sēdējis nuolaistu galvu LP. I, 163. stāv kâ gailis, spārnus nuolaidis. balsi nuolaizdams, Valdis uzsāka JR. V, 10. dūšu nevajaga nuolaist;

4) vernachlässigen:
visas malas nuolaistas Dünsb.;

5) schnell weg -, hinab -, herabfahren:
tas viegli nuolaida nuo kalna lejā BW. 338. Refl. - tiês,

1) sich hinab -, herab -, herunterlassen:
dē̦ls nuolaidies lejup LP. VI, 4. mans bāliņš nuolaidās kâ nuo kalna lejiņā BW. 21944. zvejnieks nuolaidies e̦ze̦ra dibinā LP. VII, 1108;

2) sich niederlassen, niederinken, herabwallen, untergehen:
putni nuolaižas kuoku galuotnēs. pavakars nuolaižas. balss nuolaidās Latv. mati nuolaižas līdz ceļiem Pump. saulīte nuolaidās LP. VII, 189;

[3) verscheiden, sterben
Für. I];

4) herunterkommen, den Mut sinken lassen:
tu jau pa˙visam nuolaidies. So namentl. das Part. nuolaidies,

1) niedergeschlagen, in gedrückter Stimmung:
kas tev kaiš? kādēļ tāds nuolaidies? LP. VI, 169. kādēļ jūs tādi nuolaidušies? LP. VI, 27;

2) liederlich, heruntergekommen:
viņš pa˙visam nuolaidies. Subst. nùolaîdums, die Senkung: balss nuolaidums; nùolaîšana, das Senken, Herablassen.

Avots: ME II, 807


nolapot

nùolapuôt, nuolapt Schwanb., intr., ablauben, abwelken: kuoki nuolapuojuši. lapas sāk nuolapt Schwanb.

Avots: ME II, 808


noliegt

nùoliêgt, tr.,

1) ableugnen, in Abrede stellen, negieren:
dabas pētnieki tuo nuoliedz Latv.;

2) verbieten:
skuoluotājs stingri nuoliedza runča palmu Aps. Reefl. - tiês,

1) in Abrede stellen:
viņš tik svē̦ti nuoliedzies un nuozvērējies A. XXI, 66. nuoliedzies, pie krūtīm sizdams, ka it ne˙kā nezinuot Upīte Medn. laiki

[2) sich weigern
U.] Subst. nùoliêdzẽjs, wer in Abrede stellt, ablaugnet, negiert; nùoliêgšana, das Ablaugnen, Negieren; nùoliêgums, die Ableugnung, die Negation: "ne" it nuolieguma vārdiņš.

Avots: ME II, 812


nolielīt

nùoliẽlît, tr., verherrlichen, rühmend hervorheben: aizstāvji nevar viņu nuolielīt Blaum. Refl. - tiês, sich grosssprecherisch erklären, sich brüsten: abi dē̦li nuolielās un aiziet LP. V, 265. viņš nuolielījies, ka viss palikšuot pa ve̦cam Neik.

Avots: ME II, 812, 813


noliesēt

nùoliẽsêt, nùoliẽsât, nùoliẽst [Manz. Lettus], intr., abmagern, mager, ableibig werden: viņa bija nuoziedējuse un nuoliesējuse Vēr. I, 1372. nuoliesējis sejs Niedra. nuoliesis un novārdzis aiz nabadzības A. XI, 463. Refl. - tiês, schwach, matt werden: man skatuoties dūša tīri nuoliesusēs Blaum.

Avots: ME II, 813


noliest

nùoliẽst (unter nùoliẽsêt): auch Diet. Refl. -tiês: hinter "Blaum." ME. II, 813 zu ergänzen "Pazud. dēls 50".

Avots: EH II, 64


noliet

nùoliêt [li. nulíeti], tr.,

1) abgiessen:
viņš nuolēja nuo gluži pilnas pudeles drusku alus Blaum.;

[2) begiessen
Salis: puķes. Refl. - tiês, sich begiessen: n. gluži slapjš ar skābputru].

Avots: ME II, 813


nolīgot

nùolĩguôt, intr.,

1) dahinschweben, schwebend wohin sich begeben:
gaŗām sē̦tu nuolīguoja man audzē̦ta līgaviņa BW. 15338. dievs, duod man nuolīguot tai e̦ze̦ra maliņā! Ltd. 1063. saule nuolīguoja, die Sonne ging schwebend unter. te manim saule lēca, te manim nuolīguoja BW. 14684;

2) tr., mit Johannisliedern das Johannisfest zu Ende feiern:
visai vēl dzīvi runās par Jāņa dienu, kâ tā nuolīguota Etn. II, 89;

3) fertig bringen, verrichten:
pieci gadi vienu zeķi kâ līguot nuolīguoji BW. 7276;

4) līguo singend verschaffen:
brāļam sievu nuolīguoju, sev dižanu arājiņ[u] BW. 33118. Refl. -tiês, sich bewegen, schwanken, wanken: viss mežs nuolīguojas nuo viņa kliegšanas Blaum. aizsit āra durvis ar tādu sparu, ka viss nams nuolīguojas AU.

Avots: ME II, 811


nolūrēt

nùolũrêt ‡ Refl. -tiês, ablauern (intr.): dalīdis pie istabas luoga un nuolūrējies, kas tur iekšā ir Pas. X, 501.

Avots: EH II, 64


nolūrēt

nùolũrêt, tr., ablauern: viņš visu nuolūrēja, kas tur nuotikās.

Avots: ME II, 814


nomaļi

nuõmaļi, nuomaļis, nuomaļu, nuõmaļus, nuõmaļš, Adv., abgelegen, abseits: es turējuos nuomaļi Bers. nuost nuo ceļa nuomaļis Apsk. sunītis sēdēja nuomaļš Blaum. es pagāju drusciņ nuomaļus Stari I, 269. [viņas izre̦dzē̦tais sarunā tikai aplinkus un it kâ nuomaļis ņēma dalību Janš. Dzimtene 2 I, 38.]

Avots: ME II, 816


nomelnot

nuome̦l˜nuôt, tr., schwarz machen, anschwärzen: nuome̦lnuots ģīmis Blaum. tu tiksi nuome̦lnuots un pe̦lts A. XX, 957. viņi tuos ienīst, nuome̦lnuo Treum. puiši mani nuome̦lnuoja kâ me̦lnuo kājautiņu VL.

Avots: ME II, 818


nomelnot

nùome̦l˜nuôt, tr., schwarz machen, anschwärzen: nuome̦lnuots ģīmis Blaum. tu tiksi nuome̦lnuots un pe̦lts A. XX, 957. viņi tuos ienīst, nuome̦lnuo Treum. puiši mani nuome̦lnuoja kâ me̦lnuo kājautiņu VL.

Avots: ME II, 818


nomērdēt

nùomḕrdêt,

1) tr., auch nùomērdinât, abkasteien, abmarachen, abtöten, verhungern lassen:
żie gribējużi saimnieku nuomērdēt LP. VI, 909; nuomērdēt dzirdes ne̦rvu Strauts.;

2) intr., verhungern:
dancini nuomērdējušu kumeliņu! BW. 14445; in dieser Bedeutung gew. refl. - tiês: lai nenuomērdējuoties velti badā. Subst. nùomḕrdẽjums, die Abtötung; nùomḕrdêšana, das Abtöten, Abmarachen; nùomḕrdêšanâs, das Sichabmargeln, freiwilliges Verhungern: nuomērdēšanās nav ne˙kādas viegla lieta Blaum.; nùomḕ̦rdêtãjs, wer abtötet, verhungern lässt.

Avots: ME II, 819


nomiegt

nùomiêgt,

1): n. (nuospiest) dunduri Zvirgzdine. n. (nuokniebt) nuo maizes kādu drupanu Saikava. es pats tuo sivē̦nu nuomiegšu (nuokaušu) Blaum. No sald. pud. 11. n. (nuošaut) zaķi Saikava, Vank.; ‡

2) (eine Strecke Weges) zurücklegen
Vank.: n. ve̦se̦lu jūdzi;

3) schnell hinlaufen
Vank.: zaķis jau nuomiedza pāri klajumam.

Avots: EH II, 69


nomist

[nùomist, ablassen: nuo bē̦dām, nuo raudāšanas Manz. viņš negrib nuomist mums lab[u] darīt Post. I, 437.]

Avots: ME II, 821


nomuka

nuomuka, nuomūki, abgestreifter Blag (Schlangenbalg, Raupenhülle] U.

Avots: ME II, 822


nomurmināt

nùomur̂minât, tr., intr., hermurmeln, in den Bart brummen: sargs, kaut kuo nuomurminājis, aizgāja A. XX, 564. viņa sajukuse nuomurmināja Blaum.

Avots: ME II, 823


nopēlēt

nùopēlêt, verschiessen (abblassen); grau werden: apģē̦rbs saulē nuopēl N.-Peb. n. Latv. Saule, S. 1043. ce̦pure saulē nuopèlējuse Plm. n. RKr. XVII, 72.

Avots: EH II, 74


noplandīties

nùoplandîtiês,

1): auch Fest., Schwanb.;

2): auch Nötk.; "nuoblandīties, nuo citiem nuošķīries" Golg.: kur tu atkal biji nuoplandījies?

Avots: EH II, 75


nopļukstēt

[nùopļukstêt,

1) = nùoplukšķêt: n. visu vakaru C., Nigr.;

2) (eine Weile) geräuschvoll platzen (von Luftblaseń auf einer Flüssigkeit):
biezputra tâ vira, ka nuopļukstēja vien Bauske.]

Avots: ME II, 833


nopūst

nùopùst [li. nupũsti], tr., abwehen, ab-, wegblasen: sniegs apsniga, vējš nuopūta BW. 8580. vējš nuopūta liepu lapas 14154. brūnu nuopūst, bräunen: brūns kâ čigāns nuopūsts Vēr. II, 1031. Refl. -tiês, einen tiefen, schweren Seufzer ausstossen, sieh abseufzen: kam tik grūti nuopūties? BW. 17310. Ungew. die aktive Form in dieser Bedeutung: es tik grūti nenuopūstu BW. 4001.

Avots: ME II, 835


noriet

nùoriêt,

1): das Zitat aus LP. V, 9 (ME. II, 840) ist zu streichen;

2) fangen:
vai tu peli vari n.? (zu einer Katze gesagt) Grenzh. n. FBR. XII, 23; ‡

3) zerbeissen
Dunika: bē̦rns blusu nuoriets;

4) behexen (?):
ragana nuorējuse kaimiņa sievai vepri: e̦suot vazājies pusdzīvs, un spalva vienuos sānuos pa˙visam atsutuse, - blaugznainas čūlas vien rē̦guojušās LP. V, 9.

Avots: EH II, 82


norīt

nùorĩt [li. nurýti], tr., ver-, herunterschlucken: salda, salda zemenīte, tikkuo mēles nenuoriju BW. 15747. viņš sirdīgi nuorija beidzamuo vārdu Vēr. II, 27. nuorīt dusmas, den Zorn verbeissen Blaum. Refl. -tiês, ver-, heruntergeschluckt werden: būs nuorijies kāds lielāks malciņš Purap.

Avots: ME II, 840



nošķibēt

nùošķibêt, nùošķibît,

1) abästen, abhacken, abblatten:
zari jānuošķibē LP. VII, 576; [nuo kuokiem nuošķibît (abreisseri) augļus Celm.];

2) aufessen:
viņš nuošķibīja divus raušus;

3) intr., hingehen, zurücklegen:
viņš nuošķibījis lielu gabalu.

Avots: ME II, 865


nošķīt

nùošķĩt [li. nuskìnti], tr., abpflücken; abblatten: kāpuostus; abstreifen: apiņus.

Avots: ME II, 866


noskriet

nùoskrìet [li. nuskriẽti "mit dem Zirkel eine Kreisfläche abreissen"],

1) intr., hinlaufen, weglaufen, hinab-, herablaufen, verlaufen, abfliessen:
nuoskriet uz mežu, nuo kalna. tuo dzirduot, viņam nuoskrēja za jš gar acim. (es nevaru ni˙kur nuoskriet Pas. II, 72.] putni nuo zariem nuoskrien Dan. 4, 1 l. vai ūdeņi jau nuoskrējuši nuo zemes virsus? I Mos. 8, 8;

2) überströmt werden:
man nuoskrēja brūni svārki... asinīm BW. 34043, 11;

3) tr., ablaufen, eine Strecke laufend zuīücklegen: es nuoskrēju divi verstes vienā skriešanā;

4) abjagen, abrennen:
nuoskrej tē̦va kumeliņu BW. 12965, 1. zirgs nuoskriets putās Etn. II, 33;

5) im Laufen übertreffen, überholen:
tu jau nevari manu divi gadu ve̦cuo brāli nuoskriet LP. VI, 376. Refl. -tiês,

1) verlaufen:
nuolēmu nuogaidīt, kamē̦r ūdeņi nuoskrienas Latv.;

2) Gberströmt werden:
vīrs nuoskrējies ar asinīm Degl.;

3) sich ablaufen, sich die Beine ablaufen:
nuoskrējies kâ suns. man ve̦cam cilvē̦kam ik˙dienas jānuoskrienas A. XIII, 41;

4) um die Wette laufen:
iesim uz nuoskriešanuos! Kursiten.

Avots: ME II, 849


noslāņoties

nùoslàņuôtiês, sich ablagern: nuoslāņuojas dažadas vielas MWM. VI, 64.

Avots: ME II, 851


nošļauties

nuôšļaûtiês 2 [Alt-Rahden, Pabbasch, nùošlaũtiês (sic!) Arrasch "sich nachlässig hinlegen" Mahlup]: ve̦cais nuošļāvās blakām savam dē̦lam Purap. [guovs nuošļāvusies (= nuogulusies uz sāniem) Alt-Rahden, Kursiten. In Bauske sei nuošļaûties 2 gleichbed. mit nuostaipīties.]

Avots: ME II, 868


nosmirdēt

nùosmir̂dêt, intr., (eine Weile) stinken (hinterher): dievs tev liks nuosmirdēt kâ tam ievas kuociņam BW. 31499. [ķeŗuot tuo (blakti), nuosmird nepatīkama smaka K. Students Latvis No 1561.]

Avots: ME II, 854


nosovarot

nùosuovaruôt, = nùosuovarât: nu tad tik es viņu nuosuovaruošu! Blaum. Ļaunais gars.

Avots: EH II, 93


nospodrināt

nùospuôdrinât, nùospuôdruôt, tr., rein, blank, glänzend machen: cirvi, traukus, visas lietas, visas malas, sienas, durvis. lika ganu zē̦nam nuospuodrināt zābakus A. XVII, 20. Refl. -tiês, sich rein machen, sich abputzen: Jāņu bē̦rni nuospuodruojās A. XI, 529.

Avots: ME II, 857


nospožināt

nùospuožinât, ‡ Refl. -tiês, (für) sich blank machen (putzen): visi ... zābakus nuospuožinājušies Janš. Dzimtene I 2 , 259.

Avots: EH II, 90


nospožināt

[nùospuožinât, blank, glänzend machen: nuospuožināta tē̦rauda krāsā Jaunie mērn. laiki II, I16.]

Avots: ME II, 857


nostabulēt

nùostabulêt, tr., auf der Pfeife ein Stück abblasen: vilki nuostabulējuši savu gaudu dziesmu LP. VI, 294.

Avots: ME II, 858


nostāt

nùostât [li. nustóti] Spr., intr.,

1) stehen bleiben:
zirgi nuostāj Lig. lai kumeļi nenuostāja, smilšu kalnu te̦cē̦dami BW. 27458, 3. [vilks... ilgi nevar nuostāt - sāks kupluo asti mē̦tāt Pas. I, 211]. lielmāte nevar nuostāt ne te, ne tur LP. V, 316. lai nu iet pasaulē, kad nevaruot nuostāt mājā VI, 555;

2) aufhören:
jau nuostāj meža šalka R. Sk. II, 23. (asinis uz reiz nuostātu tecēt De̦glavs Riga II, 1, 245.] meitene nuostāja raudāt MWM. X, 288. nuostāja braucis Subbat n. BD. 22; (3) tr., stillen (?) Manz. Lettus: asinis nuostāt;

4) sich hinstellen:
upes racēji bija nuostājuši rindā Pas. I, 400 (Infl.). jis nuostāja pret raganu un druoši teica Pas. II, 142];

5) müde werden
[?] Spr. Refl. -tiês,

1) sich hinstellen:
kam, sunīti, sīvi rēji pie vārtiem nuostājies? BW. 14409. tiesas vīrs nuostājās rindā Kaudz.;

2) ablassen, aufhören:
putenis, pē̦rkuons, vējš, lietus, sāpes nuostājas. kastruolis lē̦nām nuostājas vārīties Duomas III, 2;

3) abstehen, [sich abliegen, ablagern
U.]: piens, alus nuostajas. piena traukus vajaguot taisīt nuo mātītēm, tad nuostājuoties vairāk krējuma Etn. I, 109;

[4) verrauchen (wie Spiritus)
U.].

Avots: ME II, 858, 859


nostiept

nùostìept, tr.,

1) hinstrecken, niederstrecken:
biju reiz nuostiepis briedi gar zemi Purap. [vilks ir beigts. es viņu nuostiepu Janš. Dzimtene 2 II, 94;]

2) mit Mühe etw. hin-, herabschleppen:
viņš nuostiepa mucu uz upi;

[3) wegnehmen, wegstibitzen
Wid., Dond.];

4) langziehen, dehnen:
"pagastskuolä, Jānis nuostiepa MWM. X, 434;

[5) "gerade und schnell herunterlaufen":
zaķis nuostiepa vien nuo kalna Vank.] Refl. -tiês, sich hinziehen, sich hinstrecken: nuo debesīm krita zvaigzne gari nuostiepdamās A. XX, 121. šī ruobeža lai nuostiepjas I V Mos. 34, 11. balts un zils abiem nuostiepās gar acīm Blaum. nuostiepies, krepiert PS.

Avots: ME II, 860


nostūris

nuõstūris: pa meža vientuļuo nuostūri Blaum. MWM. 1895, S. 26: katrs pļavas n. upes līkumā Veselis Daugava 1936, S. 931; = kudurs ‡ 2 Saikava: tādā mājā, kur daudzi kuduru, tādu nuostūŗu vai kambaŗu, cilvē̦ks kâ zudien pazūd.

Avots: EH II, 92


nostūris

nuõstūris, ein entlegener Winkel, eine entlegene Gegend: kas zin, kādā nuostūrī atriebējs tevi gaida? Purap. tas nuotika kādā mūsu zemītes nuostūrī Blaum. Der Lok. auch nuostūrē Purap.; MWM. VIII, 594.

Avots: ME II, 861


nosūkt

nùosùkt: sulu nuo zâlēm n. Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "ausziehen"). es nuokaušu ... dzīvnieku, nuosūkšu (werde abzapfen, ablaufen lassen) viņa asinis un tās nuosvēršu Pēt. Av. IV, 63. "6511" ME. II, 862 zu verbessern in "6511, 3".

Avots: EH II, 93


nosvīst

nùosvîst, intr.,

1) beschwitzen:
jau tie mūsu kumeliņi piekusuši, nuosvīduši BW. 13646, 21. viņš nuoslaucīja savu nuosvīdušuo ģīmi Blaum. zellis tad arī strādājis nuo˙svīdis LP. V, 228;

2) beschlagen:
caur nuosvīdušām rūtīm spīdēja uguns Duomas III, 343.

Avots: ME II, 864


notece

[nuotece, die Abflussröhre Wid.] nùotecêt [li. nutekė´ti), intr.,

1) abfliessen, ablaufen, verlaufen, abrieseln, abrollen:
ūdeņi bij sen jau nuotecējuši Kaudz. asinīs lācis nuotecējis LP. VI, 520. gredzeniņi nuotecēja tautu dē̦la ruociņā Ltd. 681. pulkstenis nuotecējis. laiks nuotecējis, die Frist ist abgelaufen;

2) hin-, wegfliessen, hin-, weglaufen:
tie uz Rīgu nuoteceja BW. 12008. [ruobeža te nuote̦k U., die Grenze geht hier weiter];

3) bespritzt, beschmiert werden:
spannis vis˙garām nuotecējis brūnām asinīm JR. III, 78;

4) im Laufen überholen:
aun[i], meitiņa, baltas kājas, iesim abi tecēties! ja tu mani nuotecēsi, būsi mana līgaviņa BW. 593. Refl. -tiês,

1) sich müde laufen:
bē̦rns pa visu dienu nuotecējies;

2) reif werden, nachreifen:
jāņuogas jāatstāj, lai nuote̦kas A. XX, 589.

Avots: ME II, 873


notecēt

nùotecêt,

2): upītē nuomazgāju ... asariņas, lai nuote̦k (Var.: aizte̦k) kâ upīte BW. 4320;

3): ierauga tuo (scil.: egles stumbru) nuotecējušu ar mīkstām ... sviķu svecēm Janš. Līgava II, 189; ‡

5) untergehen (von der Sonne):
druvā man saule lēca, druvā saule nuotecēja (Var.: nuorietēja) BW. 5777, 12 var.; ‡

6) sich einheiraten (vom Mann gesagt)
Perwelk. Refl. -tiês,

3) abfliessen, ablaufen:
izvelc ķērnītes tapiņas, lai sūkalas notekas! Siuxt. lai upīte nuozate̦k ("?") Tdz. 48550, 2.

Avots: EH II, 99


notekaļāt

nùote̦kaļât, nùote̦kât, [nùote̦kanât BW. 1155, 1 var:], nùote̦kaņât, nùote̦kalêt, tr., ab-, nieder-, eintreten, wiederholt laufend abtrampeln: kas tuos takus nuotakaja? sniegs bērniņu nuote̦kalē̦ts Vēr. I, 1300. daudz mazu pēdiņu upītes malā, tās mazu bērniņu nuote̦kaļātas (Var.: nuotekaņātas) BW. 1155. [ceļu ceļiem nuote̦kāts... Grietiņas priekšautiņš BW. 35776.] Refl. -tiês, sich ablaufen: māsas brāļa dēļ nuote̦kājas un nuoskrienas Aps.

Avots: ME II, 873


notiekavāt

nùotiekavât, ablauern Wessen: n., kur vista aizies dēt.

Avots: EH II, 101


notīkot

nùotĩkuôt, nùotĩkât (li. nutýkoti), intr., ablauern, erlauern: viņš jau nuo acīm nuotīkuo un it labi zina, ka tie viņu ar māņiem attālinājuši Līv. es aiz˙vien nuotīkuoju, kad viņš aizgāja uz mājām Jauns.

Avots: ME II, 875


notvīkt

nùotvìkt, intr.,

1) erhitzen, rot werden vor Schwüle, Scham:
Pēteris nuo kauna un bailēm nuotvīcis A. XI,100. viņš aizlika vaigam ruoku priekšā, lai nere̦dzē̦tu, ka tas nuotvīka Blaum.;

2) verschmachten:
mans gars iekš manim nuotvīcis Psalm 143, 4. viss dabā kâ nuotvīcis un nuoguris Aps. [atse̦dz palagus;... bē̦rns pa˙visam... nuoslāpis, nuotvīcis Anekd. 26.]

Avots: ME II, 879, 880


noutēt

nùoutêt, ablausen Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 103


noutīt

nùoutît,

1) ablausen
Mesoten u. a.;

2) etwas Winziges (z. B. Beeren) ablesen od. (schlecht gewachsenes Getreide) abmähen:
n. uogas C., Ermes, Trik. n. sīku labību Serbig. Refl. -tiês,

1) sich ablausen
Mesoten;

2) eine gewisse Zeit hindurch trödeln
Ermes: viņš tīrumā nuoutījās vien.

Avots: EH II, 103


novaukšķēt

nùovaukšķêt, nùovaũkšêt [Jürg., eine Zeitlang bellen Ermes (mit kšķ ), Autz: ja suns kâ negribē̦dams neskaidri ierejas, saka, ka viņš nuovaukšējis vien Golg., Lös., Erlaa, Drobbusch; "nuoklaudzēt" (gespr.: -vaušķēt) Semershof; viel Unsinn schwatzen (mit aû) Serben, Selsau u. a.; den beim Schlagen entstehenden Laut von sich geben, erkrachen: sit pa galvu, ka nuovaukšķ vien Jürg.] nuozvēlās uz gultas malas, tâ ka visās četrās staklēs nuovaukšēja Blaum., [Bewershof, Bers. stirnai nagi vien nuovaukšķēja, kad aizskrēja Sessw.; tilts pāri braucuot nuovaukšķēja Kalz.;

Avots: ME II, 883


novēstīt

nùovèstît, abfertigen, hinbestellen (nuosūtīt), abschicken (nuoraidīt), eine Botschaft ablassen Stender Deutschlett. Wrtb. (unter "abfertigen", "ablassen", "abschicken").

Avots: EH II, 107



nozilēt

nùozilêt, intr., blau werden: kad paņēma tautu meitu, kâ vārniņa nuozilēja BW. 16003, 2. drusku nuoliesējis un nuozilējis AU. debess nuozilējuse, būs lietus Ahs.

Avots: ME II, 890


nozilināt

nùozilinât, ‡ Refl. -tiês, sich blau abfärben: galvas auti skaisti nuozilinājušies Vanagu ligzda 24.

Avots: EH II, 109


nozilināt

nùozilinât,

1) blau abfärben;

2) nuozilināt kam muguru, jemand braun und blau schlagen;

3) es nātrēs nuozilināju ruokas, ich habe mir die Hände an den Nesseln verbrannt.

Avots: ME II, 890


nozilot

nùoziluôt, tr., blau abfärben, blau machen: šis tumšums tuop caur saules gaišumu nuoziluots St.

Avots: ME II, 890


nožvarkstēt

nùožvarkstêt, nùožvar(k)š(ķ)êt, nùožvārkstêt, nuožverkstêt, nùožverkš(ķ)êt, intr., einen knarrenden, knatternden, klappernden, pol-ternden Schall von sich geben: viņš svieda āmaru kaktā ar tādu sparu, ka nuožvarkstēja vien Dok. A. durvis nuožvarkšēja MWM. VIII, 923. sieviete ielē̦kuse, ka nuožvaršķējis vien LP. V, 397. durvis nuožverkstēja Blaum.

Avots: ME II, 895


odere

II uõdere, das Steuer im Boot N-Bartau, Heiligenaa, Steuerruder(blatt) Sarraiken n. BielU., (uõdire) PlKur.; eine Att Steuer am Schlitten Dunika: ziemu baļķus ve̦duot pakaļējās ragavās iestiprina divus garākus kuokus, ar kuriem vada ragavas. šuos kuokus sauc par uoderēm Dunika. Mit Dissimilation aus mnd. roder "Ruder".

Avots: ME IV, 412


oga

uôga (li. úoga "Beere"),

1) uogs Manz., die Beere:
uogas lasīt, uogās iet, Beeren lesen. aug skābi uogi Manz. Post. I, 237. tas kâ lāčam zemeņu uoga Br. sak. v. 588. viņš iemeta šņabi kâ uogu. - uogu dārzs, der Obstgarten U. - eljes uoga, die Olive St., U.; čūsku (zalkšu) uoga, paris quadrifolia Mag. IV, 2, 44; vilka uogas Gold., daphne; vīna uogas, Weinbeeren U.;

2) lielas uogas, die Pocken
U.; mazas uogas, Masern U.; vidējas uogas, Windblattern Bergm. und Ruj. n. U. Zu ksl. agoda, got. akran "Frucht" u. a., s. Lidén IF. XVIII, 503 ff., Walde Vrgl. Wrtb. I, 173, Trautmann Wrtb. 202; über li. uoglis "Schössling" vgl. Būga LM. IV, 444.

Avots: ME IV, 413, 414


ogājs

uôgājs: die Beerenstaude Lubn.; kas tur aiz uogājiem smējās Blaum. II 5 (1939), 181.

Avots: EH II, 742


ōlāties

õlâtiês Salis "blandīties".

Avots: EH II, 117


ōlēt

õlêt Adiamünde, ziehen: ō. tauvu laivā. Refl. -tiês ebenda "blandīties".

Avots: EH II, 117


olīt

I uolît,

1): mit ùo AP.; acis uo. Blaum. Raksti VIII 4 (1937), 183. Refl. -tiês,

3): "uoluoties ders." ME. IV, 418 zu ersetzen durch "uoluoties ders. Liktenis 103";

4): "strādājuot skatīties apkārt un ne˙kā nedarīt" (mit ùo) AP., "slaistīties bez darba" (mit uo 2 ) Salis.

Avots: EH II, 743


otrs

ùotrs: mit Dobl., Lemb., Lesten, Pussen, Schrunden, Waidau, Zögenhof, mit 2 N.-Peb., Orellen; uz abiem uotriem (beiden anderen) pagriezies Blaum. Raksti I 5 (1936), 93; "cits" Auleja: tam uotra bē̦da.

Avots: EH II, 745


otrtik

uotrtik, ùotra 2 tik Mar. n. RKr. XVII, 145, uotru tik, uotrtiek (li. antra tiek Valančiauskas Pas. Ant. Tretin. 32), uotra tiek, uotru tiek U., noch einmal so viel, doppelt: uotra (uotru U.) tik daudz, noch einmal so viel Mar. n. RKr. XVII, 145. uotra tik ilgi, noch einmal so lange ebenda. uotrtiek naudas Glück I. Mos. 43, 15; JK. V, 39. tam būs uotru tiek būt pār tuo, kuo tie ik˙dienas sakrāj Glück II Mos. 16, 5. citām ciltīm, kas uotru tiek lielas bija Josuus 21, 41. dari uotrtik! Blaum. suolījās atnest uotra tik LP. VI, 124. savairuojušies gan˙drīz par uotra tik Janš. Bārenīte 19. suola viņam uotru tik daudz Pas. III, 403 (aus Lubn.). varēšuot uotrtik daudz rudzu iesēt Vēr. 11, 1045. plauši... izpūšas uotra tik lieli RA. viņi, kad turp brauc, ir uotrtiek gaŗi un smagi nekâ mājās Kaudz. viņa nu bijuse uotru tiek tik daiļa kâ pa˙priekšu LP. VII, 200. aizeju . . . tukšinieks, bet le̦pnāks uotru tiek MWM. VI, 280.

Avots: ME IV, 425, 426


ozolene

uôzuõlene,

1) uôzuolene Erlaa, uôzuoltne Bers., Fest., Kl., die Eichel:
iebēra ce̦purē salasītas uozuolenes Blaum. uozuols cēlies nuo uozuoltnes RKr. VIII, 68; Konv. 2 1996;

2) ein Pilz (boletus rufus)
Arrasch, Sessw., Siuxt, Zempenhof.

Avots: ME IV, 426


ozollapa

uôzuollapa, das Eichenblatt A. XXI, 597.

Avots: ME IV, 426


pa

I pa [li. und apr. pa-, slav. po, po-, la. po- in positus "gelegt" u. a.], Präp.,

1) unter,

a) mit d. Akk.-Instr.: tē̦vs, māmiņa pa zemīti BW. 4821. visi mani žē̦luotāji pa zemīti paguluši 5058, 4. (līķi parakt pa zemi Dunika.] ve̦ca tē̦va sirma bārzda pa uozuolu pabirusi 27290, 3;

b) mit dem Gen.: pate bite laipas meta pa tā kupla uozuoliņa Stockm. BW. 30345; Kab. Ltd. 1962. pa kuoka, unter dem Baume,
pa šī akmina, unter diesem Steine SPrL. 107;

c) mit dem Dat.: visi mani žē̦luotāji pa zaļai ve̦lē̦nai BW. 5059, 4. Mit dem Dat.-Instr. Pl.: es paklāju me̦lnu se̦gu pa kumeļa kājiņām BW. 15258. sviežu savu gredzentiņu pa meitiņu kājiņām 13296. pa mit der Bedeutung"unter"ist sowohl in der Umgangs-, als auch in der Schriftsprache ungewöhnlich, nur in der Verbindung
pa kājām, unter den Füssen, unter die Füsse ist pa "unter" geläufig; pa kājām būt, hinderlich im Wege stehen: krāģis te tik pa kājām. meitas atstājušas spanni istabas vidū pa kājām. tiem e̦suot vēl tālāks ceļš pa kājām, sie müssten sich zu einer weiteren Reise auf die Beine machen LP. VI, 718; mīt sienu, likumus pa kājām, Heu, Gesetze unter die Füsse treten;

2) über etwas hin, durch, auf,
gew. mit dem Akk.-Instr., im Pl. Dat.-Instr.: pa zemīti kājas vilka BW. 9825. te̦k pa ceļu 3008. braukt pa le̦du, pa sniegu, pa jūŗu, pa purvu, pa dubļiem. pa [für par?] kaklu, pa galvu viņš nuoskrēja pruom LP. IV, 7, kad tautiņas istabā, es pa luogu kaņepēs BW. 13402, 2. viņš skatās pa luogu. jāpaglūn pa šķirbīti LP. IV, 33. pa vārtiem neiegāju BW. 13630, 9. pa pieri sist, auf die Stirn schlagen LP. IV, 147. iecirst pa ausi, eine Ohrfeige geben. Sprw.: kas nedara pēc likuma, dabū pa plikumu, pa bezeichnet nicht nur die Raumerstreckung "über, durch, auf etwas hin", sondern auch die Raumerstreckung in einem geschlossenen, abgegrenzten Raum und berührt sich mit dem Lokativ, nur mit dem Unterschiede, dass diesem die Vorstellung der Raumerstreckung abgeht: kad krievi ar puoļiem kaŗuojuši pa Vidzemi..., als die Russen mit den Polen in Livland kriegten (und der Krieg sich über ganz Livland erstreckte) LP. VI, 212. Ebenso: bē̦rni ruotaļājas laukā, pa lauku. gājēji strādā pļavā, pa pļavu. viņš raujas Rīgā, er treibt seine Geschäfte in Riga, pa Rīgu, in Riga, bald hier, bald da. sapnī redzēt, im Traume sehen, pa sapņiem redzēt, durch das Reich der Träume schwebend etwas sehen: re̦dz tādu pili, kādu vēl savu mūžu ne pa sapņiem nav redzējis LP. VI, 303;

3) temporal - während, im Laufe,
mit dem Akk.-Insfr. und Dat.-Insfr. Pl.: vienu reiz pa gadiņu jāj māsiņu apraudzīt BW. 13730, 40. rudeni pa (Var.: par) miežu laiku 2545. pa svētdienu nebūs strādāt. viņi nav ķē̦rušies pie darba pa garu laiku, aus langer Weile Pav.; so auch mit dem Dativ: jaunskungs pa garam laikam darbuojas LP. VI, 771. pa uotram lāgam, zum zweitenmal LP. IV, 3. pa tam, pa tam starpam ( pa tuo starpu LP. III, 78), pa tam brīdim, pa tam laikam, unterdessen, während dieser Zeit: pa tam viņa nāk nuo klēts Por. pa tam laikam panāksnieki vedējus apdziedāja BW. III, 1, 28. pa laikiem, zuweilen (eig.: im Laufe der Zeiten) BW. I, 490. pa laikam tâ ir ieraduši, mit der Zeit (im Laufe der Zeit) haben sie sich angewöhnt Hesselberg. tâ mē̦dz pa laikam būt, so pflegt es gewöhnlich zu sein LP. III, 22. baznīcā tādus jau nere̦dz pa gadiem Dünsb. pa lieldienām, pa Jāņiem, zu Ostern, zu Johannis. pazudis kâ âžīds pa Miķeļiem;

4) nach - mit den Dativ, seltener mit dem Akk.-Instr. Sing.:
tas tiks izve̦sts suoli pa suolītim Vēr. I, 14II. tâ vārds pa vārdam, - ienaids gatavs LP. VI, 443. te pa kādam gabalam (auch pa kādu gabalu) atkal sastapa vilku LP. VI, 952. zaldāts jau pa gabalam izņe̦m savu beidzamuo dukātu, der Soldat nimmt schon in einiger Entfernung seinen letzten Dukaten LP. VII, 207. pa laikam atte̦k balts sunītis JK. III, 67; gew. so pa kādam laikam, nach einiger Zeit: pa kādam laiciņam iet atkal raudzīt LP. VII, 460; VI, 736. pa brītiņam izpeldējuse skaista meita VII, 187. laiku pa laikam, von Zeit zu Zeit; gadu pa gadum, von Jahr zu Jahr: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. ķēvei gadu pa gadam gadījušies vienpadsmit kumeļi IV, 93. Raņķis pa kādu acumirkli atbildēja Kaudz. pa divi mēneši (Akk. Dual.) vari nākt pakaļ LP. VI, 262;

5) gemäss, nach, entsprechend,
gew. mit dem Dat., seltener mit dem Akk.-Instr.: duod, dieviņ, visu labu pa tām ļaužu valuodām! Ar. pa prātam mans zirdziņš, pa ruokai zuobentiņš BW. II374. mīļajam dēliņam nav pa prātam (Var.: prātu, pēc prāta) BW. 21948, 7. tādā nekrietnība nav pa viņa dabai Blaum. tas viņum nav pa zuobam Etn. IV, 60. sīkas bruņas kaldināju pa savam augumam RKr. VIII, 41. pa zirgam luoku liecu, pa labam vilcējam, pa puišam kre̦klu šuvu, pa labam nesējam BW. 7368. adi cimdus, tautu meita, pa manai ruociņai! 7209. nuopin vīzes, bāleliņ, pa manai kājiņai! es tev kre̦klu šūdināšu pa tavam augumam 5697, cirvis nuolikts pa grābienam LP. IV, 50. putns laižas pa šāvienam, mūsu mājas jums pa ceļam. iegājām pa ceļam pie kāda biedra Smilga. jāpasmeķē (virums) pa sālij LP. V, 83. pa puišam es dziedāju, pa puišam gavilēju BW. 346. stāsta tik pa ļautiņu teikšanu (gew. teikšanai) RKr.3915 v. [sic!]. pa viņa duomām, nach seiner Meinung A. XII,- 244. viņa tecēja, tâ˙pat kâ visas upes, pa saulei uz jūru Etn. III, 15. viņš iet ar˙vienu pa balsei JK. III, 76. tu pa skaņai brauc uz tuo pusi! LP. VI, 747. tas mācēja laivu irt pretim vēju, pa vējam BW. 30894, 4. pa labai, kreisai ruokai od. pa labi, kreisi ruoki, od. pa labu (labuo), kreisu (kreisuo), rechts, links. būt, turēties pa kam, jemands Kante halten, Partei ergreifen, sich jemands Wunsch fügen: puišiem jāturas pa puišiem, bet viņš iet pa saimniekam Blaum. vai... tevi nuopircis, ka tu pa viņam vien? Blaum. bet saimnieks pats ne pa vienam, ne pa uotram A. XI; 477. viņa mājās iet viss pa vāciskam, in seinem Hause geht alles nach deutscher Art her B. Vēstn. runāt pa vāciskis, krieviskis, auch pa vāciskam, krieviskam, gew. aber pa vāciski, krieviski, deutsch, russisch sprechen. pa ve̦cam paradumam, pa ve̦cam, nach alter Art. sāk pa jaunam strādāt, fängt von neuem an zu arbeiten LP. VI, 478. braucām tāļāk pa draugam, wir fuhren freundschaftlich weiter MWM. VIII, 247. mums vajaga pa brāļiem zvērēt, wir müssen nach Brüderart, brüderlich schwören LP. VII, 186, pa guodam, der Ehre gemäss, ehrenhaft, ehrenvoll, rührnlich: viesus pa guodam pamieluosim. Ungew. der Akk.: tâ nuoies viss pa guodu, pa jauku Alm. pa juokam, juokiem, smiekliem, aus, im Scherz: ķēniņš prasa pa juokam LP. IV, 46. saimnieks pa smiekliem teicis LP. II, 8. tas vis nav pa juokam, das ist kein Scherz A. XI, 5. Mit dem Begriffe der Gemässheit und der Zeitfolge berührt sich die Vorstellung der Ursächlichkeit und so bedeutet in manchen Fällen pa - zufolge, wegen, aus- (vgl. schon pa juokam, aus Scherz): pa tam šautru sviedumam satrūkās ciema suņi, die Hunde erschraken zufolge dessen, dass die Stöcke geworfen waren BW. 13250, 6. galdam stūri nuositīšu pa māsiņas žē̦labām, ich werde die Ecke des Tisches aus Gram um die Schwester abschlagen Tr. 1, 570. pa niekam, umsonst, eig. wegen nichts: kuo pa niekam tik ilgi te nīksim? Kand.;

6) distributiv - zu
(in der Regel mit dem Dativ): Sprw. nuo katrām mājām pa sunim, nuo mācītāja muižas divi. sunīšam maizes devu pa lielam gabalam BW. 31134. ēdi, ēdi tu, Jānīti, pa lieliem kumuosiem! BW. I9243, pusdienai atnes pa irbei! A. vilks katru dienu nuoņe̦m ganam pa aitai LP. VII, 876. bija pa vietai jādzied vienai Vil. de̦vusi kapeniekiem pa riekšavai zirņu un pa kausam brandvīna LP. VII, 408. iemetīsi ik pa brītiņam vienu gaļas gabaliņu man mutē III, 81. pa malkam, rijienam, schluckweise; pa pāŗiem, paarweise, pa diviem, abiem, zu zweien: kaķis izskrējis pie suņa, un nu pa abiem ne̦suši gre̦dze̦nu LP. IV, 89. Darnach wohl pa [für par?] visiem, mit vereinten Kräften, alle zusammen: māju kustuoņi mežā pa visiem uztaisīja māju LP. VI, 251. dē̦ls izēdās pa krietnam, der Sohn labte sich gehörig (hinzuzudenken etwa: mē̦ram). In nominalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

1) unter:
pabeņķis od. pabeņķe, der Raum unter der Bank, pagulte, der Raum unter dem Bette; pasmakrs, das Unterkinn; seltner bezeichnet pa den Raum unten vor dem durch das Substantiv ausgedrückten Begriff, z. B. pasile, der Waldrand, pavārte, der Raum unten vor dem Tor;

2) bezeichnet es eine Abart, ein Surrogat:
pamāsa, die Stieftochter, pamāte, die Stiefmutter, pamiers, der Waffenstillstand, paeglis, paegie, der Wachholder; pavasaris, der Früh1ing (eine Art von Sommer), pavakare, pavakars, die Abenddämmerung;

3) in parīt, übermorgen,
hat pa die Bedeutung "nach";

4) in Zusammensetzungen mit Adjektiven und Adverbien hat pa eine deminuierende Bedeutung:
paliels, pamazs, pavājš, ziemlich gross, klein, schwach, pare̦ti, palē̦ni, ziemlich selten, still. In verbalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

a) unter,
z. B. pabāzt, unterschieben, palīst, unterkriechen, pabalstīt, unterstützen;

b) weg, ver-
(selten): pabēgt, entfliehen, padzīt, vertreiben;

c) bezeichnet die Fähigkeit des Subjekts die durch das einfache Verb ausgedrückte Handlung auszuführen*),
z. B. panest, ertragen, tragen können; sehr gebräuchlich ist diese Gebrauchsweise in Folgesätzen mit dem Infinitiv: sē̦tsvidus pilns, ka ne pabrist, der Hof ist so voll, dass man nicht durchkommen, durchwaten kann LP. II, 44; oft hängen solche zusammengesetzten Verben von einem Zeitwort des Könnens ab: viņš ne˙maz nevar parunāt;

d) die mit
pa- zusammengesetzten Zeitwörter der Bewegung bezeichnen die Erreichung des Ziels, z. B. panākt, einholen, erreichen;

e) sehr gewöhnlich ist die deminuierende Bedeutung**), z. B. pagrūst, etwas stossen,
paglaudīt, etwas streicheln, pasmieties, ein wenig lächeln;

f) oft dient pa- lediglich zur Bezeichnung der Perfektivität einer Handlung,
z. B. ņemt gribēju, nepaņēmu nāburguos līgaviņu, ich wollte eine Frau aus der Nachbarschaft holen, habe sie aber nicht geholt BW. 6211, 2. zuda, zuda, līdz pazuda, es schwand, es schwand, bis es wirklich verschwunden ist Tr. IV, 177. [Vgl. Le. Gr. §§ 545-549.] *) [Vollständigkeit ist beim Belegen dieser Bedeutung im Folgenden nicht gut möglich und nicht beabsichtigt.] **) [Im Fotgenden ist Vollständigkeit in der Anführung von Verben mit dieser Bedeutung nicht gat möglich und nicht beabsichtigt.]

Avots: ME III, 1, 2, 3


paaugstināt

paaûgstinât [li. paáugštinti], tr.,] erhöhen: nuomu, balsi, kādu guodā.] Refl. -tiês, sich erhöhen: cik paaugstināsies mans ienaidnieks pār manim? Psalm 13, 3. tam jāpaze̦muojas, kas nepatiesi paaugstinājies Blaum. Subst. paaûgstinãjums, die Erhöhung: līķi nuolika uz paaugstinājuma Balss; paaûgstinâšana, das Erhöhen: šie nuoziegumi ātri mazinās īs ar suodu paaugstināšanu Vēr. I, 1257; paaûgstinâtãjs, wer erhöht.

Avots: ME III, 4


paaugt

paaûgt [li. paáugti "etwas fortwachsen"], intr.,

1) ein wenig wachsen, grösser werden:
gaida mani paaugam BW. 6391. turies, kamē̦r dē̦ls paaugs, sagt man zu einem, der gefallen ist Etn. IV, 40. nevaid vaļas man paaugt Ltd. 1007;

2) wachsen, gedeihen
(perfektiv): tik daudz jau paaugs, ka pašam maize iznāks Janš. tam miezīši nepaaug BW. 19586, 3. uotru gadu nepaaug labība LP. VII, 819;

3) (perfektiv) erwachsen, gewachsen sein:
sen paaudzis tē̦va dē̦ls gaida manis uzaugam BW. 13041, 11. kad paauga rudzi, mieži, nezināju, kādu jemt, als der Roggen, die Gerste gewachsen war... 11444. paaug dē̦ls, pārve̦d sievu, izdze̦n māti eglienā 3336, 2. Refl. -tiês, (mit kaum fühlbarem Unterschiede der Bedeutung von der aktiven Form) ein wenig (sich zum Vorteil) grösser werden, wachsen: pagaidi tak nu, lai paaugas! Blaum. tādam nīkulim vēl kādu gadu tâ˙pat mājā jāpaaugas.

Avots: ME III, 4


pabakstīt

pabakstît, tr., intr., ein wenig stochern: viņš drusku pabakstīja pa pīpi Blaum. [Refl. -tiês,

1) ein wenig (zum Zeitvertreib) stechen, stochern:
p. pastalas Drosth.;

2) einander ein wenig stossen:
zē̦ni savā starpā drusku pabakstījās Bauske;

3) ein wenig tändeln:
es šuodien pā māju tâ˙pat pabakstījuos, bet ne˙kā liela nepadarīju Salis, Nitau, Wolmarshof. zē̦ns gar žagaru čupu pabakstijās, bet ne˙kā daudz nesacirta Nigr.]

Avots: ME III, 5, 6


pabālis

pabãlis (part. prt. act.), etwas bleich (blass) geworden: jaunavu pabālušie vaidziņi Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 203.

Avots: EH II, 120


pabizot

pabizuôt(iês), pabižuôt Blaum., ein wenig umherlaufen: lai viņš drusku pabizuo(jas).

Avots: ME III, 8


pabizoties

pabizuôt(iês), pabižuôt Blaum., ein wenig umherlaufen: lai viņš drusku pabizuo(jas).

Avots: ME III, 8


pabrasēt

pabrasêt, jein wenig (hoffärtig od. schwelgend) aufleben Nigr.]: tas gribēja duoties pasaulē, pablandīties, pabrasēt Alm.

Avots: ME III, 9


padibene

padibene, pādibenis, padibe̦ns, padibins, padubenis Nigr.,

1) (padibenis Bielenstein Holzb. 104) die Unterlage eines Korn-, Heuhaufens:
padibene kaudzes vieta, kaudzes kurvis Lubn. n. Etn. III, 1. kaudzes vietu jeb padibeni taisīt Gold. n. Etn. I, 105. kad sienu pļaujuot izpļauj padibeni, tad tai gadā būs jāiet uz uzdeviņām Etn. II, 23;

2) die aus der Korndarre in die Dreschtenne zum Dreschen gebrachte letzte Getreidelage = pēdējais metiens Naud. kūlu riju, neizkulu, vēi palika padibene (Var.: padibenes, pādibe̦ns, padibine) BW. 18305; 22623; auch die untere Schicht der Getreidelage: kad bija izmīdīts, tad izmīdīja un nuokrātīja padubeni (apakškārtu) RKr. XVII, 84;

3) was sich am Boden eines Gefässes befindet:
kad vērša piens neceļas, tad suliņu dibe̦nā nuostājas pabieza kārta padibe̦nu Etn. II, 137. duodat man piena rausi, me̦dus puoda padibinu (Var.: padibeni)! BW. 19220. es redzeju jūŗas māti siekiem naudas mēŗuojuot; es tev lūdzu, jūŗas māte, duod mān sieka padibeni! kad neduod padibeni, duod jel vienu ce̦purīti! 30911. padibins (pīpē) šļurkst; im Pl. - der Bodensatz einer Flüssigkeit, die Neige: tas liecina par kausa iztukšuošanu līdz pašām padibenēm - A. XIII, 894. biezās padibenes lampā izžuva pa˙visam MWM. X, 195. viņš izkratīja nuo pīpes padibenes;

4) fig., der Abschaum:
visi tādi padibeņi gar manim blandījās VL. viņi nuokļuvuši dzīves padibenēs B. Vēstn.

Avots: ME III, 16, 17


padimāt

padimât "vorwärtskommen": bez tiltiņa palīdzības maz varēja padimāt uz priekšu Blaum. Skal. ug. 9.

Avots: ME III, 17


padrēbe

padrẽbe, das Futter L., Wid., [Cibla].

Avots: ME III, 18


padudināt

padudinât, intr., halblaut eine Zeitlang sprechen. Refl. -tiês, halblaut eine Zeitlang mit einander sprechen: ar sievu kādu laiciņu padudinājies MWM. X, 919.

Avots: ME III, 19


pagānisks

pagãnisks [li. pagõniškas], heidnisch: pagāniska ieraša St. tāda dzīve nee̦suot pareiza; bet bezdievīga, pagāniska Blaum.

Avots: ME III, 28


pagare

pagare,* die Unterwelt, das Reich der unterirdischen Geister (seiner Bildung nach könnte es aber nur das bezeichnen, was sich unter dem Qualm, unter dem Geiste befindet): nuovadi, ja spēji, līdzi sev uz pagari! Rainis. iz pagares brauc Rainis. [... kaut arī mēs ietu blakām uz pašu pagari Ezeriņš Leijerk. II, 91.]

Avots: ME III, 27


pagodēt

[paguodêt,

1) "verteidigen":
paguodēja tuos ļaudis Glück Esra 8, 36 (in der neuen Ausg. dafür aizstāvēja);

2) bewirten
LKVv.]. Refl. -tiês,

[1) = pamieluoties]: miruonim nuoliek blakām maizi, alu..., lai beidzamuo reizi miruonis vēl paguodē̦tuos Katzd. LP. VII, 397;

[2) = pale̦puoties: dē̦ls paguodējies tē̦va ce̦puri Kl.].

Avots: ME III, 33


pakains

pakaîns, pockennarbig: pakains ģīmis, ķē̦ms Blaum.

Avots: ME III, 37


pakaitināt

pakaĩtinât, tr.,

1) ein wenig ärgern, necken:
viņš tevi ar tādu ziņu tikai gribējis pakaitināt Blaum.;

[2) verhindern:
ka jūsu lūgšana ne pakaitināta tuop LLD. II, 24].

Avots: ME III, 38


paklunkšināt

paklunkš(ķ)inât, ein wenig schlackern machen]: blašķi R. Sk. 1I, 142. skārda lampiņu paklunkšina, vai ir vēl iekšā eļļa Jauns.

Avots: ME III, 46


paklunkšķināt

paklunkš(ķ)inât, ein wenig schlackern machen]: blašķi R. Sk. 1I, 142. skārda lampiņu paklunkšina, vai ir vēl iekšā eļļa Jauns.

Avots: ME III, 46


palaist

palaîst [li. paláisti], tr.,

1) unter etwas geraten lassen, unter etwas tun, verstecken:
es būtu savus gaŗus matus zem vaiņaka palaidusi BW. 9987. dūšu nevajaga palaist, man muss den Mut nicht sinken lassen;

2) ein wenig ablassen (vom Preise):
palaist preci lē̦tāki;

3) frei-, loslassen:
šinī reizē tevi vēl palaidīsim LP. IV, 81. vedēji palaida pagalmā zirgus BW. III, I, 54. vai nu se̦nāk trūcis palaižama? habe es früher an Plätzen gefehlt, auf welche man das Vieh habe frei treiben können? Etn. II, 86. striķa gals palaists LP. V; 225;

4) freien Lauf lassen, die Zügel schiessen lassen:
rikšiem bēri es palaidu; so auch teciņus palaist, tr. u. intr., in kleinem Trabe fahren, reiten; zirgu teciņus palaist, das Pferd in kleinem Trabe laufen lassen. prātam vaļu nepalaidu BW. 11400. mēli, muti palaist, die Zunge, den Mund nicht im Zaume halten: kas mēli palaiž, tam slikti iet. kas muti palaiž, ies buojā Spr. Sal. 10, 8. nagus palaist "bei der geringsten Veranlassung gleich darauf losschlagen" Mag. XIII, 3, 57; lange Finger machen, stehlen: viņa ir gan čigāniete, tuomē̦r tā nagus nepalaiž Lapsk. palaist ruokas, tätlich werden, sich tätlizh vergreifen: nuo kuŗa laika tad tev brīv tâ palaist ruokas? Blaum. e̦ze̦rs truokšnuoja, it kâ vai visas pasaules vilki še būtu savas rīkles palaiduši LP. VII, 1295;

5) loslassen, verbreiten:
kas palaida kuiļa smaku mana brāļa istabā? BW. 20410, 8. kam palaidi valuodiņas? 8510;

6) vollständig ohne Aufsicht, Pflege lassen, vernachlässigen:
bē̦rnus, māju, dārzu, saimniecību. tē̦vs palaiž dē̦lu visa vaļā (vgl. LP. IV, 46). palaiž mani māmuliņa, ir es pati palaižuos VL. tādu labu rudzu zemi palaiduši atmatā BW. 8935. tē̦vs bij atdevis dē̦lam savas palaistās mājas BW. III, 1, 93;

7) verstreichen lassen, verbringen:
daudz ja divas svētdienas palaida gaŗām BW. I, 193. kur tu duomā nakti palaist? Latv. pie šā palaidu savu jaunību MWM. VI, 566;

[8) erlauben, zulassen:
šuo mēs darīsim, ja dievs citādi tuo palaiž ( in der neuen Ausgabe: paļauj) Glück Hebr. 6, 3;]

9) begleiten:
nāciet līdzi (Var.: palaidiet), bāleliņi, es nevaru viena iet! BW. 13475. Refl. -tiês,

1) ein wenig fliegen, sich beeilen, eilen:
putns palaidās gabaliņu tāļāk. es palaiduos iet uz istabu Jauns.;

[2) unter etw. fliegen:
putns palaidās apakš ratiem LP. VII, 747];

3) liederlich, nachlässig werden, nachgeben:
jūs dienu nuo dienas vairāk palaižaties A. Al. puika nepalaidies, - dzinies vecenei pakaļ LP. VI, 528;

4) mit dem Lok. - sich ergeben, frönen (einer Leidenschaft):
palaisties dzeršanā Zeib., dzē̦rumā Klaust., slinkumā un nerātnībā Neik. ganu meita... palaidās kārumā BW. 20809, 2. miedziņā palaižuos 6761;

5) mit uz - sich verlassen: uz kuo man palaisties? BW. 9488. palaižas uz savu spē̦ku kâ vērsis (āzis) uz saviem ragiem. Subst. palaîdẽjs, wer loslässt, freien Lauf lässt, vernachlässigt, verbringt, begleitet;
palaîšana, das Loslassen; Vernachlässigen, Verbringen, Begleiten; palaîšanâs,

1) das Sichgehenlassen, moralisches Verkommen;

2) das Sichverlassen, Vertrauen.

Avots: ME III, 55, 56


palaņķis

palaņķis, ein Anbau (?): blakus kūtij ir neliels p., laikam kāds pūnītis vai pe̦lūde Janš. Līgava I, 93. celt ... pie ērberģa kādu palaņķi klāt, kur ievietuot gājējus 158.

Avots: EH II, 149


palape

palape,* der Blattansatz Dr.

Avots: ME III, 56


palsans

palsans Peb., [Schujen], palse̦ns,

1) locker (vom Schnee)
[palse̦ns Nötk., pàlsins 2 Kl.]: tas sāka čāpuot pa pālse̦nuo sniegu Saul;

2) [pal˜sans Salgaln], schimmelfarbig (mit rotem Haar auf weisser Grundfarbe (von Pferden):
palse̦ns kumeļš te̦ka līdz Vēr. II, 54; hell, blass: palsana linte U.

Avots: ME III, 62, 63


palsns

II pal˜sns Gr.-Würzau "welk, verblichen, blass; von einer unbestimmten Farbe": palsna puķe. p. zirgs.

Avots: EH II, 152


pamala

pamala, pamale,

1) der Saum des Randes, der äusserste Rand:
gul pamalē mākuoņu siena Vēr. II, 9. tālāk debess pamalā Sil. tur pamalē kūp rīta dūmi A. XXI, 65;

2) die Gegend, Umgebung:
visa pamale trīcēja A. XIV, 56. meitenes klŗedzieni atskan visā pamalē Aps. [pārnācu nuo sādžas visu pamali lādē̦dams Leijerk. II, 120.] Der Plur. visas pamalas, die entlegensten Gegenden, alle Ecken und Kanten: visas pamales sauc pēc darba Blaum. kâ tad zibēja visas pamalas! Kārst.; [pamale Ar. "nuomale"]; pamaļu ceļi, Nebenwege Konv. 2 152;

3) ein Schalbrett
Mar. n. RKr. XV, 129 (gew. nuomalis);

[4) pamala, eine Konkubine:
divi vistas gaiļa īstās gaspažas, tās citas tādas pamalas Für. I unter mala].

Avots: ME III, 65


pamānīt

pamãnît [slav. pomaniti], tr, ein wenig anführen, betrügen: es plūcējus pamānīju BW. 797. Refl. -tiês, ein wenig gaukeln, Dummheiten machen, spielen: skrien arī kâ muļķis, kad es pamānuos LP. VII, 1115. tikai trešā dienā pamānījās ar pienu un maizi Blaum.

Avots: ME III, 68


pampt

pàmpt, pàmpstu, pàmju (li. pam̃pti "aufdunsen"), intr., schwellen, aufdunsen: ruoka, kāja pampst. Auch fig.: uzticies pampstuošām buŗām! LB. Subst. pàmpšana, das Sehwellen; pàmpums, die Anschwellung, Geschwulst: pret pampumu... lietuo lupstāju lapas Etn. IV, 114. [Nebst le. pempt, pimpuļi, pimpis u. a. zu slav. pǫpъ "Nabel" und vielleicht an fīfl "Riese", arm. ṕamṕušt "Hamblase", gr. πομφός "Brandblase" s. Persson Beitr. 2473 und 268 f., Walde Vrgl. Wrtb. II, 107 f., Trautmann Wrtb. 205.]

Avots: ME III, 73


panācnieki

panãcnieki [BW. 35217 var.], panacniẽki [35225 var.], panãčnieki, panãči Karls., panači, (am üblichsten) panãksniẽki, panaksnieki [BW. 35217 var.], panāksni [35217 var.], panākšni, panaksni BW. 6995; 19278, panāksti 19065, [panàksti 2 Kl.], panaksti BW. 19238, 4, panākstniẽki 16319, panakstniẽki Kand., panãrsnieki, panãrsni PS., panãsnieki [BW. 35217 var., N.-Peb.], panāsni [BW. 35235], panasni 24153, panāsti 19065; 26164, panasti 6819; 20813, [panāstnieki 35225 var.], panastniẽki 19283, 4, panāšņi 25643,1 [vgl. auch die №№ 26006 und 26122]; das Brautgefolge, die Verwandten und Bekannten der Braut, die Hochzeitsgäste der Braut (eig. die Einholenden, panācēji, die den vedēji, den Entführern der Braut, in alter Zeit nachjagten): panāksti (Var.: panākšņi, panāksni, panači) dancuoja BW. 24153. kuo gaidāt, panāksnieki (Var.: panācnieki, panāčnieki 7, panāsnieki), kad pruojām neejat? panāksnieki (Var.: panastnieki, panāsnieki, panaksnieki, panacnieki) gaļas prasa 19383; 19269, 2. še sanāca panāksnieces 19403, 1. brūtei pa kreisuo ruoku sēdēja brūtes māsas panāksnieces un brūtgānam pa labuo ruoku brūtgāna brāļi, kāzenieki BW. III, 1, 9. pēc panāksniekiem sēdās pie galda kāzenieki jeb vedeji III, 1, 8. panāksnieki jeb puiši nuo brūtes radiem jāja jāšus III, 1, 16. Besonders beliebt der Lok. in Wendungen panākstuos lūgt, braukt, iet, jāt, nākt, einladen, fahren, gehen, reiten, kommen - als ein Glied des Brautgefolges: lūgšu tevi panāksnuos (Var.: panākstuos, panākšņuos, panākšuos, pānāčuos 6, panāsnuos

8) BW. 15840, 4. Nur im Lokativ kommen folgende Formen vor: māsai braukt panaksnīs 15957, panakstīs 13635, 5; 15945; panākstē 2397, 1; panākstēs 2740, 2 (panāksties 26006). [panāsnieki wohl rein lautlich aus panācnieki, und aus panāsn- mit eingeschobenem r panārsn-, panāsti neben panāksti etwa nach dem Nebeneinander von panāsn- < panācn- und panāksn-. Das kurze a hinter n in panaksni u. a. dürfte Ablaut zu ā sein.]

Avots: ME III, 75


panara

panara (unter panars): nāks ar pilnām panarām (= mārsniem?) mājā Azand. 30. ar mugurā pakārtām panarām 3l. turē̦damas zem kakla savilktuo panaru mazgu 32. pļaunuot un ne̦suot ābuoliņa panaras (wohl = nastas wie Etn. IV, 162) Vanagu ligzda 56. - (Von schlechtem Essen:) tās pašas panaras! ... būtu jel salde̦nu pienu uzlikuse! Blaum. Latv. 1. p. 1909, S. 38.

Avots: EH II, 159


panaras

[I panaras Blaum. "= panijas".]

Avots: ME III, 74


panars

panars [Kortenhof, Schwanb., Selsau, Tirsen, Aahof], Bers., Mar. n. RKr. XV, 129, panara Lös. n. Etn. IV, 162, [panārs Laud., Ungurmuiža], ein Bündel Bers., Lös., ein Säckchen Mar. n. RKr. XV, 129, [pānārs (?) Biržgalis" tarba, kuŗā zirgam iebeŗ auzas"]: dieva apdāvi nāti ar dziesmu garu, panariņu ple̦cuos, dziedātāji gāja nuo ciema uz ciemu DL.; von schlechtem Essen: ja nu tās pašas panaras! Blaum. [? s. panaras I] sasalasi, tautu meita, visas savas panariņas (Var.: grabažiņas)! BW. 16366 var. [Zu nẽrt, nirt?]

Avots: ME III, 75


paņas

paņas [Salisb., paņi Salis], häufiger panijas Gold. n. Etn. I, 41; 17, Lubn., [Kl.], paniņas [Salisb., Ruj., Lems., Jürg., Nitau, Zögenhof, Kreuzb., Lis., Bers., Adsel], Serben, Schwanb., Lös., [paniņu piens Salis], die Buttermilch; [Moiken Kl. (pāniņas)]: spannīti paniju palika vienam, kuo nuodzerties Blaum. nuolēja paniņas lielajā ķērnē A. XVlII, 204. tāds gaisā uzspeŗams ar paniņām! Aps. (vgl. panĩnas.]

Avots: ME III, 78


panga

pañga,

1): auch (die Brandblase)
Anzen, AP., Lemb.;

2) "?": zīle, p. (Var.: kuņa), pame̦tusi pagrabiņa atslēdziņu BW. 2897, 3 var.

Avots: EH II, 160


panga

pañga, die Brandblase, Wasserblase auf der Haut C., [Schujen, Jürg., Bers:, Annenb.]; Gallapfe]: pangas liepu lapā Mežuos un ārēs II, 59: vgl. spanga.

Avots: ME III, 77


pangains

pañgaîns,

[1) "gefleckt, bunt"
Talsen]: ripaiņš, pangaiņš mans kumeliņš (vgl. BW. 13898);

[2) voller Blasen Pabbasch:
maizei pañgaina virsa Jürg., Lennew., Schujen. pan gainas lapas; applaucęta miesa kļūst pangaina Lös., Peb., Meselau, Salisb., Nötk.]

Avots: ME III, 77


pangot

[II pañguôt,

1) Brandblasen werfen, blasig werden:
apde̦guma brūce sāk panguot Jürg.;

2) mit Galläpfeln versehen:
kukaiņi pañguo apsei lapas AP.]

Avots: ME III, 77


paplīkšināt

paplĩkš(ķ)inât, intr., ein wenig klatschen, knallen: viņš paplīkšināja ar pātagu Blaum.

Avots: ME III, 83


paplīkšķināt

paplĩkš(ķ)inât, intr., ein wenig klatschen, knallen: viņš paplīkšināja ar pātagu Blaum.

Avots: ME III, 83


paplunkšināt

paplun̂kš(ķ)inât, intr., eiri wenig plätschern, durch schnelle Bewegung im Wasser einen Schall hervorbringen: kāda zivs re̦tumis paplunkšināja niedrājā Blaum.

Avots: ME III, 83


paplunkšķināt

paplun̂kš(ķ)inât, intr., eiri wenig plätschern, durch schnelle Bewegung im Wasser einen Schall hervorbringen: kāda zivs re̦tumis paplunkšināja niedrājā Blaum.

Avots: ME III, 83


papūst

papùst [li. papũsti], tr., intr., ein wenig blasen: stabuli. ja papūš, tūliņ viss gadās, kuo vien vēlies LP. IV, 124. Refl. -tiês, behaglich eine Zeitlang blasen: mātes nuopirk saviem bē̦rniem māla pīlzti, ar kuo papūsties R. Sk. I, 26.

Avots: ME III, 84


pāraine

pāraine, in der Verbind. pàraine 2 juôsta Auleja, eine Art Gürtel ("pāraines juostas tiek ciešāk saaustas nekâ lesines, un tām ir vairāk diegu nekai dzīpura"). Plur. pāraines Lettg. "izšuvums ar divām actiņām blakus".

Avots: EH XIII, 196



pārčamdīt

pãrčam̃dît, tr., tastend durchstöbern, durchsuchen: viņš sāka tad miruoni pārčamdīt Blaum.

Avots: ME III, 152


pārcilvēcisks

pãrcìlvẽcisks,* pãrcìlvẽcîgs*, übermenschlich: pārcilvēciskas pūles MWM. VIII, 519; pārcilvēcisks spē̦ks Blaum.

Avots: ME III, 152


pārenieks

pãreniẽks, pãr(i)niẽks,

1) einer vom Paar:
viens, kam pārinieka trūkst BW. V, 220. nu arī visi citi steidzās sev iegūt uotru pārenieku BW. V, S. 204;

2) ein verheirateter Knecht, eine verheiratete Frau, die beide dem Herrn, dem Wirte dienen:
saderēju viņu kâ pārenieku Blaum. Ilze apprecējās un palika Jaunzemjuos par pārenieku AU. vēl tagad ir pazīstamas šādas gājēju šķiras: zirga pārinieki, bandinieki Etn. III, 133;

3) der Plur. pārenieki, die Brautpaare:
bija ieradums pāriniekus tik reiz pa gadu laulāt Līb.;

4) die männlichen und weiblichen Personen, die das Vieh der neuvermählten Frau zum Gesinde des jungen Ehemannes treiben:
līdz ar vedējiem iet arī luopenieks un luopeniece jeb tâ nuosauktie pārenieki, parādnieki, kuŗiem jāaizve̦d brūtes luopi BW. III,1, 20.

Avots: ME III, 155


pārgaidīt

pãrgàldît, ‡

2) (den Ablauf eines Zeitabschnitts) erwarten (?)
Auleja: diena šuodien gaŗa, - nevar p.

Avots: EH XIII, 199


pārgalvīgs

pãrgalvîgs: pãrgalvīgā mandaga Latv. konv. vārdn. (s. v. "Atsvēte") "?" (der Blaumontag?).

Avots: EH XIII, 200


pārģērēt

[pãrģẽrêt zirgu, ein Pferd abjagen Lubn.] pãri, pãr, [pàrî 2 Mar. n. RKr. XVII, 146], Adv.,

1) hinüber, über,

a) dem Dativ nachgestellt: braukuši upei krustim pāri LP. III, 85. meža gali gana augsti, pāri stāv ce̦purīte BW; 32904. kad sunim pāri, tad astei it viegli pāri tikt;

b) im VL. pāri zu weiten auch aIs Präp, mit dem Akk.-Instr. vor dem Nomen:
pāri purvu tiitu grīdu, ich baute über den Sumpf eine Brücke Spr. 83. pāri rnežu vai nadziņš BW. 30662, 1. jau tautiņas naudu skaita pāri (= par) manu augumiņu 13676;

2) pāri, hinüber, entspricht dem Präfix


pãr- zur Bezeichnung der Imperfektivität der Handlung: vēl tu mani pāri nesi BWp. 2 8310. par upīti smilgu sviežu, pāri te̦ku dziedādama; tautu dē̦ls nepārgāja ne par kuplu uozuoliņu Spr. 9; pāri duot, bezahlen (eig.: hinübergeben): mana nauda pāri duota BW. 15517;

3) pãri darît, Unrecht tun:
nedar[i] pāri luopiņiem! pirmie dieva sūdzē̦tāji, es tev pāri nedarīšu BW. 29625;

4) oft die Verbindung pāri par, über:
pāri sviedu ze̦lta zīli par sudraba uozuoliņu. lec par grāvi pāri! So auch temporal und sonst in der Bedeutung "über, mehr als": viņam pāri par septiņpadsmič gadu, er īst über 17 Jahie alt. pulkstenis jau pāri par diviem, die Uhr ist über 2. tur pāri par desmits ve̦zmu siena, da sind mehr als 10 Fuder Heu;

5) vorüber, um (temporal):
gaiļu laiks, pusnakts jau pāri. tagad mans laiks pāri LP. IV, 66;

6) pāri (pār) pārim, pāri pārēm, pārum pāri, über und über, vollauf:
lietus pāri pārēm pllda strautus, e̦ze̦rus un upes Blaum. angļu zaldātus apgādājuot ar pārtikas ar dzekļiem pārum pāri B. Vēstn. [Dies pãri dürfte auf dem Präfix

pãr- (als eine Ableitung davon) beruhen; und zwar dürfte pãr- auf *par- (mit akutiertem ar- ) zurückgehen, vgl. li. pér- ( in péreiti u. a.) aus *per- (mit akutiertem er-.]

Avots: ME III, 157


pārgriezt

pãrgrìezt, tr.,

1) verdrehen:
acis, vārdus. stiepj vai acis pārgriezis Brig. tu vie+nādi manus vārdus pārgriez Blaum.;

2) umdrehen, umsetzen, verwandeln:
agrāki bij jāduod cimdi, bet tagad tās lietas pārgriež naudā Kaudz. Refl. -tiês,

1) sich verdrehen:
acis pārgriežas MWM. VI, 730;

2) sich verändern, sich verwandeln:
viņš bij nuo šā laika tāds pārgriezies Kaudz. laiks pārgriežas Kav. pārgriezties par dze̦guzi, sich in einen Kuckuck verwandeln BW. 33612, 1. visi tik brīnījās, kâ lielskungs bij pārgriezies Aps. VI, 28. [Subst. pãrgrìezẽjs, einer, der verdreht: duomā, kā es e̦suot pulksteņa pārgriezējs Jürg.]

Avots: ME III, 156


pārkaras

pãrkaras [Vank.], pãrkari Mar., [Dricē̦ni, Rutzau], die Uberhängsel von zusammenhängenden Ruten über Heu-, Kornhaufen und über Dächern zum Schutz gegen den Wind: auzu gubas ar pārkarām nuoklātas Blaum. purā metu siena kaudzi, tai pārkaru nevajaga BW. 7445. Der Sing. pãrkars*, der Vorsprung: viņš steidzās uz klinšu pārkaru Laura 8. [Der loc. pl. pārkaruos und instr. pārkarām auch adverbiell (= pãrkaru): vasarājas statiņām pārkaruos stāv tām pārsviestie, tievgaļuos sasietie krūmāji Drosth.]

Avots: ME III, 159


pārmaiņa

pãrmaĩņa, die Abwechslung, Änderung, Wendung: pārmaiņas dēļ od. pēc, zur Ahwechslung Dok. A.; bez pārmaiņas, ohne Veränderung; gaisa pārmaiņa, Luftveränderung. dzīvē nuotiek lielas pārmaiņas Apsk. abas puses nu pat stāvēja pie šās dzīves pārmaiņas sliekšņa A. XVIII, 248. pārmaiņām, abwechselnd, zuweilen: viņš pārmaiņām nuobālēja Blaum.

Avots: ME III, 165


pārmisīt

pãrmisît, tr., verwirren, Fehler machen: tâ kâ man ar rakstīšanu lāgā neveicas, varu būt pārmisījis Blaum. Refl. -tiês, sich irren, sich versehen: man bieži pārmisās Rn. pārmisījies ar tuo steigšanuos A. XX, 84.

Avots: ME III, 167


parove

paruõve Frauenb. "vieta blakus maizes krāsnij, kur ēdienu vāra".

Avots: EH XIII, 169


pārpilnība

pãrpil˜nĩba, der Überfluss, die Überfülle: nuo visas pārpilnības māte tikai 300 rubļu bij varējuse aiztaupīt Blaum. vai tu pārpilnībā mīti? JR. V, 19.

Avots: ME III, 170


parpināt

parpinât, intr., schwatzen: kuo nu parpini kâ parpala? Naud.; (par̂pinât 2 , murren Bauske; halblaut zanken Schibbenhof. Zu li. par̃pti "quarren"].

Avots: ME III, 92


pārpūst

pãrpùst, tr., herüber-, hinüberblasen.

Avots: ME III, 171


pārpūst

pā`rpùst, nach Hause blasen: pārpūt manus brāleliņus nuo Vāczemes Kurzemē! BW. 30833.

Avots: ME III, 171


pāršķīt

[pãršķĩt, oberflächlich hier und da abpflücken, abblatten (Erbsen, Kohl); noch einmal, von neuem abblatten, pflücken Jürg.]

Avots: ME III, 181


pārsla

pā`rsla, [pãrsla Widdrisch, Bauske, Behnen], pḕ̦rsla,

1) eine Flocke von Schnee, die Eisnadel in der Luft:
virs nuolauztās galuotnes pārslas [Warkl.] birst AU. cik brīnišķīga sniega pērsliņas samērība! Pürs I, 37;

2) eine Flocke von Asche:
labāk man sniegs apsniga lielu ļaužu tīrumā, nekâ man pē̦rslas (Var.: pārslas) bira vāju (aužu namiņā BW. 10118. par pe̦lnu pē̦rslām nuobira zemē Aps.;

3) die Flocke vom Reif:
uzsedzi se̦gu, lai mugura netuop slapja nuo sarmas pē̦rslām! Blaum.;

4) eine Flocke von Wolle:
vilnas pērsiņas Latv.;

5) etwas Winziges, das Jota:
nuo pastāvības jūsuos nava ne pē̦rslas A. XVII, 584. ja ķīniešiem būtu tik pārsliņa dūšas... B. Vēstn. Das ā als Stammvokal nicht nur im hochlettischen, sondern lokai auch im mittleren Dialekt, z. B. in Burtneek. [Nebst pērsêt zu urslav. *porxъ ( serb. prâh " Staub"), čech. prsť Stauberde", prší " es stiebt, sprüht", r. пéрхоть "Schinn", klr. пéрхати "flattern", an. fors "Wasserfall"·( vgl. den le. Flussnamen Pērse; dieser Fluss hat einen Wasserfall), ai. pṛṣ̌atá-m "Tropfen" u. a., s. Persson Beitr. 875 2 , Trautmann Wrtb. 206 f., Walde Vrgl. Wrtb. II, 50.]

Avots: ME III, 176


pārsmiekls

pãrsmiêkls, die Ironie, der Spott: tuo tu saki ar tādu pārsmieklu Vēr. I, 1084. ak tu negribē̦tais pārsmiekls! Blaum.

Avots: ME III, 177


pārsmiet

pãrsmiêt, tr., ironisieren, zum besten haben: tu mani pārsmej Blaum. [tādu meitu it visi pārsmej, apdzied un nuoniekuo Janš. Paipala 13.] Refl. -tiês, sich krank, tot lachen : ķēniņš pārsmējās LP. VI, 715:

Avots: ME III, 177


parušināt

parušinât, tr., ein wenig wühlen, schüren: es pārušināju apde̦gušās pagales krāsnī Aps. Refl. -tiês, ein wenig in der Asche herumrühren: parušināšuos reiz pa pe̦lniem Blaum.

Avots: ME III, 92


pārvelkamais

pãrvèlkamais, Part. pass. Präs. von pãrvìlkt, der Überzug: spilve̦ni bij iebāzti jaunuos pārve̦lkamuos Blaum.

Avots: ME III, 187


pārzmauga

pārzmauga: hinter "Blaum." ME. III, 189 zu ergänzen "Latv. 1. p. 1909, S. 281".

Avots: EH XIII, 216


pārzmauga

pārzmauga [Fest.], für pãržmaûga Etn. N, 162: čaulīte pārzmaugā pārplīsuse pušu Blaum.

Avots: ME III, 189


pasaul

pasaũl (unter pasaũle

5): auch Kl.-Roop n. FBR. XV, 158; p. pulku (ungemein viel)
Orellen n. FBR. XI, 43. blakts p. smird Salis. agrāk p. velēja kre̦klus ebenda. skuķis ir p. sirdīgs ebenda. grē̦ki ir p. lieli FBR. XVIII, 167.

Avots: EH XIII, 170


pašķīst

pašķîst [li. paskýsti], intr., momentan auseinanderstieben, sprühen: [uguns pašķīda Bauske, von einem heftigen Blitz gesagt.] smiltis vien pašķīst LP. VII, 150. šuoruden atkal pašķīdīs nauda Blaum. vecim dzirksteles vien nuo pīpes pašķīda Dok. A. [kâ meta sulaiņam ar sprigulu, tâ slapjums vien pašķīda Pas. II, 47.]

Avots: ME III, 114


pašķīt

pašķĩt [li. paskìnti], tr., eine Zeitlang abblatten, abstreifen, abpflücken: kāpuostus, apiņus, ābuolus. lai laurus pašķinu, kâ šeitan viņus šķinu MWM. VI, 404. Refl. -tiês, für sich ein wenig abblatten, abstreifen, abpflücken: ej, meitiņ, pašķinies jāņuogas! Pur.

Avots: ME III, 114


paslauka

paslauka,

1) der Abschaum; das letzte des ablaufenden, ungegorenen Biers
Döbner n. U. (vgl. pazlauka); [paslaûkas 2 Ruj., die nach dem Melken im Euter oder nach dem Seihen im Eimer nachgebliebene Milch; die Bierneige;

2) ein Fusswisch, Fusstappen (auch übertragen):
negribu būt citiem par kāju paslauku Lis.]

Avots: ME III, 101


paslēptne

paslèptne Blaum., RA., gew. paslè̦ptuve, der Versteck, Schlupfwinkel: viens tuo visu savā paslē̦ptuvē nuoklausījies LP. VII, 1144; V, 29; 281. brūtgāns atstāj sāvu pāslē̦ptuvi BW. III, l, 13.

Avots: ME III, 102


paspēja

paspēja, das Vermögen, Können: visa viņas paspēja cēlās apbrīnuojamā mē̦rā Blaum.

Avots: ME III, 105


paspodrināt

[paspuodrinât, ein wenig blank machen, putzen: p. zābakus.]

Avots: ME III, 106


paspodrs

[paspuodrs, ziemlich blank: p, katls.)

Avots: ME III, 106


paspožs

[paspuôžs, ziemlich blank: paspuoži zābaki. nuodziedāja diezgan paspuoži, recht gut.]

Avots: ME III, 106


pastabulēt

pastabulêt, intr., tr., ein wenig auf der Pfeife blasen: viņš pastabulējis tē̦va stabulīti LP. VI, 672.

Avots: ME III, 106


pastars

pastars (li. pãstaras),

1) als Adj. und als solches auch mit definiter Endung - letzter, der letzte:
līdz pastarai (neben pastara, auch pastaras) dienai, bis zum jüngsten Tage. šis vārdiņš visu pastarais Für. tad eima ceļu pastaru Hug.; pastaruo galu gaidīdams AU. [pastarā (schlimmste) netikle! Zaravič];

2) als attributiver Genitiv von einem Substantiv
*pastars, auch *pastara: pastaras stunda, die letzte Stunde; līdz pastara, pastaras dienai Etn. I, 103, Tr. IV, 1. ja kāds lielās kaut kuo izdarīt, tad ātri prasa: "kad tas būs? vai tuo pirmdien pēc pastara dienas?" Etn. IV, 77. mans pastara (pastaris = pastars 16681) bāleliņš kâ pē̦rkuons rībināja BW. 18001, 4. pastaruôs, zur letzten Zeit, beim Sterben, am jüngsten Tage: tad pastaruos tē̦vs sacīja St. negudriem pastaruos ir grūt St. pie jums es nākšu vēl reiz pastaruos Blaum. [Nebst la. posterus als ein alter Komparativ zu li. pãskui, ai. paš̍cāt, la. post "nach", aksl. pozd "spät" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 78 f.; s. auch Zubatý AfsIPh. XIII, 316.]

Avots: ME III, 107


pastrups

pastrups, etwas kurz abgestutzt, kurzangebunden: viņa pastrupi atbildēja Blaum.

Avots: ME III, 109


pasvampties

pasvemptiês,

1) "pablandīties" M. 505;

2) sich ein wenig (nach oben) strecken
(mit em̂ 2 ) Schnehpeln;

3) sich eine Weile ungewandt und saumselig bewegen
Hasenp., Matk. u. a.

Avots: EH XIII, 178


pašvikstināt

pašvikstinât, eine Weile die durch švikstêt bezeichneten Laute hervorbringen (lassen): (medņi) spārnus sablaukšinājuši drusku pašvikstinājuši Upīte Medn. laiki XXXVIII. p. rīksti, pātagu Trik. p. skalu Schwitten.

Avots: EH XIII, 180


pātarot

pãtaruôt, pãtarât, -āju, intr., Gebete herleiern, Gardinenpredigt halten, räsonnieren, schwabbeln: kuo tu atkal sāc pātaruot? Blaum, lai nu ve̦cais pātaruo, lai, bet es darīšu, kâ pate gribēšu Purap. kuo tu tur pātarā, was brummst du dort in den Bart? Mag. XIII, 3, 62. Refl. -tiês, sich beim Prediger zum Aufgebot melden: pēc tam arī tē̦vs sācis pātaruoties Latv.

Avots: ME III, 191



patikšķēt

patikšķêt, patikšêt, intr., etwas ticken: pulkstenis, pāri reižu patikšējis, atkal apstājas Blaum.

Avots: ME III, 121


pāts

pãts: auch Orellen, Selg., ("hellbraun") Frauenb., ("gelbgrau") Ramkau, ("zwischen weiss, gelb und grau") Siuxt, ("hellgrau") Matk., Remten, Schwarden, "fahl, falb" Diet., "blassbraun" A. Leitāns.

Avots: EH XIII, 217


paugurs

paũgurs PS., Jürg., N.-Peb., Sessw., Kreuzb., Kl., Druw., Selg.,

1) auch pàugure 2 Warkh., paũguris Ruj., Bauske, ein (kleiner, unfruchtbarer, waldloser
Schujen, Jürg.) Hügel Lettg., Plm., Serbigal, Salgaln, der Bergrücken Pabbasch: es uzkāpu kalniņā, pašā kalna paugurā BW. 27919, 2. kalni ar sniegu apklātiem pauguriem A. v. J. 1896, S. 151. klinšu pauguri Vēr. I, 1027. māla paugurs nuoras malā Blaum.;

2) der Dachfirst
Mitau. Als Reimwort zu baũgurs zur Wurzel von pauga I u. II.

Avots: ME III, 127


pauts

pàuts (li. paũtas "Ei, Hode"),

1) das Ei
Dunika (in dieser Bed. jetzt durch uõla verdrängt): Sprw. ve̦se̦ls kâ pauts. pauts māca dējēju od. grib gudrāks būt par vistu. pauts nemāca vistu dēt. gaidi gaili pautu izdējam!

2) die Hode;
pautu kulīte, der Hodensack U.; vēja pauti "Bruch" Mag. XIII, 3, 59;

3) pautiņi, ein Handschuhmuster
RKr. XVII, 31;

4) auna pauts "geum" Arrasch; be̦bru pauti, Bibergeil
U., Konv. 2 329; ērzeļa pauti, eine Art im Frühling wachsender Pilze Mar. n. RKr. XV, 113; kaķu pautiņi, Rainblume, Mottenkraut, Ruhrkraut (gnaphalium arenarium) Mag. IV, 2, 89; kungu pauti, Stechapfel (datura stramonium L.) Peņg., Konv. 2 219; runča pauti, Benediktenkraut Zoden, Behnen; suņa pauti,

a) Zeitlose (colchicum autumnale L.)
Peņg.,

b) eriophorum polystachion Mar. n. RKr. XV, 138. Nebst apr. pawtte "Eier"
wohl zu pùst, putas, pūte "Blase", li. pùsti "schwellen", pãpautas "Schwiele", wruss. nomka "männliches Glied", la. praepūtium "Vorhaut" u. a. s. Persson Beitr. 243 f., Berneker IF. IX, 362, Walde Vrgl. Wrtb. II, 80.

Avots: ME III, 130


pavards

pavar̂ds, Ronneb., Domopol, pavarda U., der Feuerherd, kulda: sakūruši labu uguns pavardu Upīte Medn. laiki 239. skursteņa nebij, kad iekšā pavarduos vai krāsnī kurināja Kaudz. M. 20. Liene atspiedās pie pavarda mūŗa Blaum. st. 55. pe̦lni aukstā pavardā Aps. Ubags 38.

Avots: ME III, 133


paverkši

paverkš(ķ)i, diejenigen Schnüre der pastala, die kreuzweise über das Blatt des Fusses gebunden werden Salisb. Wohl zu vẽrt.

Avots: ME III, 135


paverkšķi

paverkš(ķ)i, diejenigen Schnüre der pastala, die kreuzweise über das Blatt des Fusses gebunden werden Salisb. Wohl zu vẽrt.

Avots: ME III, 135


pavēsmināt

pavẽsminât Selg., Marzen, = pavēcinât; " ein wenig und ieicht blasen" Plm., Sessw.; "ein wenig auslüften": p. istabu Marzen, Grenči; "pavēdinât": pavẽsmini man karstuo pieri! N.-Peb. Refl. -tiês, sich ein wenig abkühlen: iesim ārā pavẽsmināties! Grenči.

Avots: ME III, 137


pazvilu

pazvilu (unter pazvili): auch Gramsden; kvieši sagāzušies p. Saikava. redzēja gultā atsē̦dušuos p., ar muguru pie sienas Blaum. MWM. 1898, S. 742.

Avots: EH XIII, 193


pēčam

pêčam: lai stāv p. Erlaa n. FBR. XI, 21. būs jānuoliek p. AP., Blaum. Ļaunais gars 17. ē̦d vai nu tūliņ, vai iebāž kabatā p Saikava. atstāj p. ar! Nerft n. FBR. XIX, 115. līdz p. - auch Heidenfeld.

Avots: EH XIII, 226


pekša

pekša, ein Blasinstrument aus Holz A. v. J. I891, S. 752.

Avots: ME III, 194


pēkšēt

pēkšêt, -u, -ēju,

1) auf der Kinderschnarre
(pēkšis) blasen U.;

2) schnattern
Ar.;

3) quarren, weinen
(mit ẽ) C.

Avots: ME III, 207



peļzirņi

peļzir̃ņi Salisb., Gold., wilde Erbsen mit gelben und blauen Blüten.

Avots: ME III, 199


peri

pe̦ri (li. peraĩ "die Bienenbrut"), peres Ar., die Brut: pe̦ru kamuoliņš Konv. 2 1051. savus pe̦rus kukaiņi mē̦dz tīrīt ar priekškājām MWM. VI, 793. nuo blakus sīpuoliem, pe̦riem (Brutzwiebeln) narciss pavairuojas ļuoti ātri Konv. 2 2870; Bienenbrut Etn. IV, 164 u. a.

Avots: ME III, 201, 202


pēšņi

I pèšņi 2 Erlaa, Nerft, Warkh., Bers., Adv., = pēkšņi: bē̦rns pēšņi satrūkstās mieguos Buschh. pēšņi iesaucas Blaum. Pie skala uguns 129.

Avots: ME III, 211


pieauga

pieauga Stelp., ein Anwuchs: virspus kuoka stumbram blakus uotra pieauga.

Avots: ME III, 237


piebīdīt

pìebĩdît,

1) hinzurücken, -schieben:
vīrs piebīdīja ar kāju beņķīti Blaum. Pie skala uguns 108;

2) (mit etwas) vollschieben.

Avots: ME III, 239


piecnieks

pìecniẽks, der Fünfer: te ir viens sudraba piecnieks un viens divkapeiku gabals Blaum. - piecnieku radzenes, cerastium semidecandrum Konv. 2 1689.

Avots: ME III, 241, 242


piedusmot

pìedusmuôt, zur Genüge zürnen: kuo nu blēņas par tādiem niekiem piedusmuosi? Blaum. Pie skala uguns 115.

Avots: ME III, 247


piedzirdīt

pìedzirdît, sich antrinken lassen, trunken machen: palīdz[i] man Pēteri piedzirdīt! Blaum. Pie skala uguns.

Avots: ME III, 248


piedzīve

piedzîve, das Wohnen bei jem., Ablager: Mačs nuome̦tas uz piedzīvi pie Ve̦calkšņiem Jaun. mežk. 4. piedzīvē dzīvuo tādi, kas nedēļā iet kaut kur darbā, bet pārnāk tikai pa svētdienām savā miteklī Golg.

Avots: ME III, 248


pieēst

pìeêst(iês), sich satt essen, sich voll essen: Sprw. pieēdis kâ vērpelīte. pieē̦dušam grūti strādāt. kad pelīte pieē̦dusi, tad graudiņš rūgts. nu tâ pieēdu kâ pa nabaga vīra kāzām Etn. 11, 45, kâ pa bajāra kāzām IV, 121, kâ pa sava tē̦va kāzām IV, 40. viņš pieēdās pilns līdz kaklam Dīcm. pas. v. I, 22, pieēdies ar lepnību, aufgeblasen von Stolz U.

Avots: ME III, 249


pieēsties

pìeêst(iês), sich satt essen, sich voll essen: Sprw. pieēdis kâ vērpelīte. pieē̦dušam grūti strādāt. kad pelīte pieē̦dusi, tad graudiņš rūgts. nu tâ pieēdu kâ pa nabaga vīra kāzām Etn. 11, 45, kâ pa bajāra kāzām IV, 121, kâ pa sava tē̦va kāzām IV, 40. viņš pieēdās pilns līdz kaklam Dīcm. pas. v. I, 22, pieēdies ar lepnību, aufgeblasen von Stolz U.

Avots: ME III, 249


pieglaust

pìeglaust,

1) anschmiegen:
viņš tuo pie krūts pieglauda Mācītāja meita 9. Matīsiņš pieglauž savu galviņu viņa krūtīm Blaum. Pie skala uguns 225. es pieglaudu, apmīļuoju, un, lūk, viņa nuo jauna iesnaudās Ezeriņš Leijerkaste II, 14;

2) überreden, befriedigen:
kad tādu vīru nevar pieglaust, tad atstāj viņu, wenn man solchen Mann nicht befriedigen mag... Für. I unter glaust;

3) pieglaust pie sevim, beschönigender Ausdruck für "stehlen"
U. Refl. -tiês, sich anschmiegen, anschmeicheln, liebkosen: Sprw. kaķis pieglaudies plēš. āda viscauri pieglaudusēs kauliem. suns pieglaužas, kamē̦r ir maize Etn. IV, 121. viņa cieti pieglaudās pie viņa krūtīm Vēr. II, 159. pie tētiņa kājām tā pieglaužas Jaunības dzeja 27. jūtas piespiesti paglaimuot, ce̦rē̦dami labāki pieglausties A. XI, 54. ar valuodu piesaglaudu pie tās meitu māmuliņas BW. 14702.

Avots: ME III, 250, 251


piegriezt

II pìegrìezt, zuwenden: Sausnuoru tē̦vs bij acis piegriezis kļavām Blaum. Pie skala uguns 120. atraut uotram un piegriezt sev visāda labuma LP. VII, 681. arī tevi es piegriezīšu tai augstai ticībai Puriņš Nauda 71. piegriezt vērību, die Aufmerksamkeit zuwenden, schenken. Refl. -tiês, sich zuwenden: sāka laime viņam piegriezties A, XX, 345.

Avots: ME III, 252


piejukt

pìejukt,

1) sich hinzumischen
Spr.;

2) = piejūkt Cibla: man pelītes piejukušas (Var.: piejūkušas) pie me̦lnā lapenīša BW. 34388 var.

Avots: ME III, 254


piejume

pìejume Jürg., piejume Katharinenhof Mag. XIII, 3, 57, piẽjums Salis, piejums C., piejums Peb., Oppek. n. U., piẽjumis N.-Peb., eine Abdachung, ein Abschauer an einem Gebäude; der Umlauf an der Riege, wo das zu dreschende Korn angeführt wird: tūliņ piejumā nuojūdzis zirgu LP. VI, 1, 160. piejumē ap kulu sakrauj labību Plutte K. 86. vistas staigāja pa piejumi graudus me̦klē̦damas Blaum. Pie skala uguns 139.

Avots: ME III, 254


piekāpt

pìekâpt Spr.,

1) von Einsteigenden gefüllt werden:
laiva piekāpa pilna ar ļaudīm Salis;

2) hinzusteigen.
Refl. -tiês ,

1) zu Kreuze kriechen
U.;

2) nachgeben, ablassen von Anforderungen:
miera labad viņa bij gatava piekāpties tik tāļu A. XX, 127. kad viņš nuoģida, ka sieva sāk skaisties - tas tūliņ piekāpās Jaunā Raža IV, 47;

3) Vergebung, Versöhnung suchen
U.;

4) Ehrfurcht haben
U.

Avots: ME III, 256


pieklauvēt

pìeklauvêt, anklopfen: pieklauvēt pie durvim. kruodzenieks... pieklauvēja pie karafes Blaum. Pie skala uguns 114.

Avots: ME III, 257


piekost

pìekuôst, zu-, dazubeissen : tie piekuoda nuo siera MWM. VIII, 416. Refl. -tiês, anbeissen: tev ve̦cumā ne blakts nepiekuodīsies Neik. viņa upuris taisījās piekuosties makšķerim A. kal. v. J. 1893, S. 36. laika zuobs piekuodies akmiņa cirtumiem Jaun. mežk. 28. Olufejevam nebija nuoslē̦pums, ka citi viņa sievai piekuodās De̦glavs Rīga II, 1, 565.

Avots: ME III, 263


pielaidiens

pìelaidiens,

1) = piegulšanâs: kas par slaiku pielaidienu meitai blakām Ahs.;

2) Annahme, Voraussetzung
MWM. X, 684.

Avots: ME III, 264


pielape

pielape,* das Nebenblatt.

Avots: ME III, 265


pieļaut

pìeļaũt,

1) zulassen, erlauben:
māte vien tā nepieļāva Vēr. I, 1456;

2) verzeihen:
pieļauniet jūs, māsiņas, netieš[i] man gadījās! BW. 6445, 9. Refl. -tiês, zugeben, nachgeben: kad tē̦vs ņēma tuo līdz, tad arī viņa pieļāvas D. Kleinb. J. 38, sirmgalvis beidzuot pieļāvās A. v. J. 1896, S. 356. kas tad lai pieļaujas, ja ne prātīgākais? Blaum.

Avots: ME III, 270


piemest

pìemest,

1) zu-, hinzuwerfen; zuwenden, zuteilen; zu einer Kollekte beitragen
U.; hinzufügen: kalpam pie algas piemest Kav. ziņnesis piemeta pirkstus pie ce̦pures Poruk V, 277. kas liels un svarīgs - gribē̦tuos vēl piemest Juris Brasa 169;

2) vollwerfen, werfend anfüllen:
tik˙pat te̦k straujupīte, i[r] pieme̦sta žagariņu BW. 8972;

3) vorwerfen
Wessen: piemest nedarbus, Unarten vorwerfen MWM. v. J. 1903, S. 653. bāliņš man maizi deva, ik dieniņas pieme̦zdams (Var.: pārme̦zdams) BW. 18952, 1 var. In Mar. piemest, in unangenehmer Weise an etwas erinnern: viņš man arvienu pieme̦t manu ve̦cuo brūti. man piemeta bāleliņi šuo vietiņu, tuo vietiņu; es aizgāju tai vietā, brāļi ceļa nezināja BW. 8892, 2. Refl. -tiês,

1) sich anlehnen, anstossen, berühren:
zars piemetas pa reizei viegli pie luoga rutīm Blaum. st.3. pūra nesējiem pūrs nuo klēts tâ jāizne̦s, ka tie ne˙kur nepieme̦tas BW. III, 1, 29. p. pie durīm, anklopfen Dond.;

2) überfallen:
slimība pieme̦tas, man erkrankt. viņam pieme̦tusies sirds kaite. kas nuo tāses vīzes pin, tam kaškis pieme̦tas Etn. II, 187. Sprw.: nelaime lai labāk pieme̦tas (soll lieber heimsuchen) cilvē̦kiem, nekâ luopiem;

3) sich niederlassen:
piemeties, kur nu redzi brīvu vietu! Poruk III, 283. man vajaga vietas, kur ziemu piemesties Blaum. Pie skala uguns 156. pie radiem ne˙kādas piemešanās man nebij Kaudz. M. 17;

4) sich dranmachen:
viņš viņai piemeties klāt, er hat sich an sie herangemacht Kav. sāks vai vēl piemesties par brūtgānu! Alm. Kaislību varā 52;

5) gefüllt, besetzt werden:
ābuoli pieme̦tušies tārpu. kuoki pieme̦tušies putnu;

6) einander Vorwürfe machen:
es dzē̦rājs tautu dē̦ls, man dzē̦rāja līgaviņa; nevarēja piesamest (Var.: piemesties) viens uotram dzīvuojuot BW. 26970.

Avots: ME III, 271, 272


piemiete

piemiete MWM. V, 367, piemiets, ein daneben eingesteckter Zaunpfahl: ar žuoga piemietu ("kas uotram mietam blakus piemiets") ... situot LP. VII, 262.

Avots: ME III, 274


piemītne

pìemĩtne, der Wohnort, das Obdach : bij arī visai patīkama piemītne Alm. Kaislību varā 102. cauru dienu tā bij tupējusi savā apslē̦ptā piemītnē Alm.; piemītne, das Ablager Hug. n. U.

Avots: ME III, 274


pieņemt

pìeņemt,

1) annehmen; zu-, hinzunehmen; zu sich nehmen:
atrastais pieņe̦mts dē̦la vietā. kungs pieņēma mēteļa lejas stūŗus Krišs Laksts 27. kājas man gan vēl drusku tâ kâ aukstumu pieņe̦m Kav. ēd, cik sirds pieņe̦m Kav. es nebiju pieaugusi, ne prātiņu pieņē̦musi BW. 15158. tautiet[i]s manu tē̦vu lūdza visu cauru svē̦tu nakti, vēl pieņēma svētu rītu, līdz pielūdza māmuļīti BW. 15061. blandās tâ pat pa pilsē̦tu, kâ dieva nepieņe̦mts A. XX, 642, wie von Gott verlassen. pieņem, dievs, tē̦v[u] un māti! BW. 4144, 4. nevar vairs, būtu nāve pieņē̦musi! 8750. priekšlikums ir pieņe̦mams, der Vorschlag ist annehmbar Kaudz. M. 193. - pieņe̦mama istaba, das Empfangszimmer;

2) berühren, anrühren:
apkārt sevi vien dziedāju..., svešus ļaudis nepieņēmu (Var.: neaiztiku, neaizkāru), lai netapu ienaidā BW. 956, l. Refl. -tiês, zunehmen, sich mehren: smadzenes tiecas augt un pieņemties Vēr. II, 83. skaņas pieņēmās vēl lieliskāki Turg. Muižn. per. 112. vējš pieņēmās ar˙vien stiprāks A. XX, 402. tavs pūriņš pieņemsies. spē̦ki deviņkārt pieņe̦mas LP. IV, 27. jāšu pasaulē gudrībā pieņemties V, 356. vaigs sācis pieņemties arvienu daiļāks IV, 217.

Avots: ME III, 277


piepalīdzīgs

pìepalĩdzîgs, behilflich: mācītājs šai ziņā izturējās īsti patiesīgi un piepalīdzīgi Kundz. Kronv. 218. metējs bij tik neveikls, ka bez Tiltiņa piepalīdzīgās ruokas maz vien varēja padimāt uz priekšu Blaum. Pie skala uguns 9.

Avots: ME III, 278


piepangot

pìepanguôt, aufblasen; anschwellen machen: piepanguots (nuo ēdiena) vē̦de̦rs Lautb.

Avots: ME III, 278


piepūst

pìepùst,

1) hinzu-, dazublasen:
vai jupis (ve̦lns) tam jau tās naudas piepūtis, zum Kuckuck (zum Teufel), woher hat er soviel Geld? Mag. XIII, 2, 61;

2) vollblasen:
piepūsts pūslis. ē̦duot kūmiņām me̦du, vē̦de̦ru piepūš Lapsa-Kūm. 31. meitenes piepūš vaigus MWM. VII, 519;

3) zuflüstern, einflüstern:
pamāte tev piepūtuse, un viņai tu klausi Seibolt MWM. VI, 639;

4) piepūšami vārdi, Zaubersprüche (zum Schädigen
Briņķi) N.-Bergfried. Refl. -tiês, sich vollblasen, anblasen: zēģele piepūtās Skalbe. Part. piepūties, aufgeblasen (vor Stolz od. Ärger): iet piepūties kâ pūķis LP. VI, 1, 115. saimnieks staigāja piepūties visu dienu A. v. J. 1897, S. 793. piepūtušies naida un dusmu pilnie ģīmji A. XX, 491.

Avots: ME III, 282


pierāt

pìerãt,

1) durchschelten:
dzīvuojat, bāleliņi, pierājiet līgaviņas! BW. 3328, 2. es duomāju pierāt viņu par tādu runāšanu Ezeriņš Leijerkaste I, 144. gan viņš zinuot vainīguo pierāt Baltpurviņš Agrā rītā 36;

2) scheltend (etw.) erreichen:
kuo nu lielā cilvē̦kā vairs pierāsi? Blaum. Pazud. dē̦ls 9.

Avots: ME III, 284


piešaut

pìešaũt,

1) zur Genüge, zum Überfluss schiessen
Spr.;

2) schnell hinzutun, hinzusetzen (auch beim Sprechen):
pie... piena piešāvu vēl stuopu ūdens Blaum. nāves zâles, kuŗas tās duomā baznīcā ejuot tai piešaut pie de̦guna JK. V, 108. kapteinis piešauj pa reizēm tādus vārdus MWM. VIII, 465. "es izdzeršu!" piešāva Zariņš MWM. VII, 849;

3) (hin und wieder ein wenig) schlagen:
piešaut (ar stibiņu) brūnajam jājuot LP. III, 107. Refl. -tiês,

1) anbinden, sich (an jem.) dranmachen
Spr.;

2) beim Hineinschieben in den Ofen zusammengeraten und zusammenkleben (intr., vom Brot):
ja maize piešaujas, tad jaunie daudz mīlināšuoties Etn. II, 61.

Avots: ME III, 300


piesmelt

pìesmelˆt,

1) dazu-, hinzuschöpfen;

2) schöpfend (an)füllen:
piesmeli . . . kausiņu ar . . . ūdeni! LP. I, 46. jāiet uz aku, un jāpiesmeļ atkal pilna Blaum. Pie skala uguns 109. Refl. -tiês, sich beim Schöpfen (an)füllen: spainis piesmēlies līdz malām pilns ar ūdeni.

Avots: ME III, 293


piešūt

pìešũt,

1) annähen:
piešūn manam kre̦klam puogas Blaum. Pie skala ug. 97;

2) zur Genüge (fertig) nähen;

3) nähend, mit Genähtem anfüllen:
piešuvusi pilnu skapi ar jaunām drēbēm. Refl. -tiês,

1) unabsichtlich angenäht werden:
puoga piešuvusies nepareizā vietā;

2) anbinden, sich (an jem.) dranmachen.

Avots: ME III, 302


pievilkt

pìevilkt,

1) heran-, hinzuziehen, -schleppen, anziehen:
pievelc pavadu stiprāk! Aps. IV, 12. cita ķermeņa pievilktam tikt SDP. VIII, 7; schreibend hinzufügen: drusku paduomājis, pievilka 25 rubļi De̦glavs Rlga II, 1, 270;

2) = piezīmēt, anschreiben, notieren U.;

3) mit Herbeigezogenem, Herbeigeschlepptem anfüllen, vollschleppen:
pele pievilkusi pilnu alu ar labību. Refl. -tiês,

1) sich heran-, hinzuschleppen, -schleichen:
viņa pieve̦lkas bailīgi un skatās dre̦bē̦dama ūdenī Zeif. Chrest. II, 12. Spricis bij pievilcies pie uotra gaļas bļuodiņas Aps. IV, 46. klusām un nemanuot pievilkās tā diena Pasaules lāpīt. 46;

2) einander anziehen;

3) sich mit etw. durchtränken:
mucas, kas pievilkušās alus A. XX, 592;

4) sich betrinken, besaufen:
pievilcies kâ uods, kâ īle̦ns. kruogā viņš uz baruona laimēm pieve̦lkas stīvs un pilns Blaum. ve̦lns atnācis un pievilcies kâ dublis LP. V, 92.

Avots: ME III, 310, 311



pīperēt

pĩperêt C., die Trompete blasen U.; vgl. li. pyperis "Pfeifer" aus mnd. piper dass.

Avots: ME III, 233


pirmdzemdētāja

pirmdzè̦mdê̦tāja, eine zum ersten Mal Gebärende K. Blau Paduomi sievām.

Avots: ME III, 226


pirmiņ

pirmiņ, Adv., eben zuvor, vorhin Spr., Bers., Fest., Ekau: kuo viņš pirmiņ tai bija sacījis Vēr. 149. pirmiņ viņš bija ruokas saslapinājis, tagad viņas saulītē tuva B. Vēstn. pirmiņ nuopē̦rtais zē̦ns guļ J. R. VII, 104. kur mans prāts pirmiņ bija Blaum. Pie skala ugans 32. kad tu pirmiņ... būtu dzirdējis Vēr. V, 39.

Avots: ME III, 226


pirmītnējais

pirmītẽjais, der frühere, vorhin gewesene: pirmitējā saruna sākās nuo jauna LP. VII, 579. pirmītējais satikšanās priēks... bija aizbēdzis Apsīšu J. Bag. radi 27. atspītēt par pirmītējuo piezuobuojumu Vīt. 64. saviem pirmītējiem vārdiem pretī runā A. v. J. 1897, II, S. 134. pirmītējie Pētera vārdi kuoda sirdī Blaum, Pie skala uguns 113.

Avots: ME III, 226


pirmlaiks

pirmlaĩks,* die Urzeit. = pirmlaiku, primitiv: pēc pirmlaiku tirguošanās kārtas Blaum, Pie skala uguns 95.

Avots: ME III, 226


pirms

pirms (mit Mar. n. RKr. XVII, 109),

1) Adv., vorher, früher:
tuop pēc ar tuo cilvē̦ku niknāki nekā pirms Glück Lukas 11, 26;

2) Praepos., vor:
rītā agri pirms saules Etn. II, 65. pirms Jurģa (dienas) Etn. II, 84;

3) Konjunktion, ehe, meist in Verbindung mit
ne(kā), eher als: ūdens jau vārījās, pirms tu man biji sacījuse Blaum. Pazudušais dē̦ls 1 l. pirms kā iet istabā, tautas mūte nuobučuo BW. 14628.

Avots: ME III, 227


piziķis

piziķis,

1) etwas zu Kleines
Schibbenhof, N.-Peb., Wolmarshof: skruoderis uzšuvis man atkal tādus piziķus (piziķa svārkus), ka nevar ne mugurā dabūt Naud.; ein geringer Teil von einem Ganzen: p. (naža gals) sviesta Aahof, A.-Schwanb.;

2) einer, der mit
piziķi bekleidet geht Alksn: Zund.; "ein Weib mit kurzem Rock" Serben, Lemsal; auch ein zu leicht angezogener Mensch (vgl. pisiķis);

3) ein hcherliches Menschlein"
Ekau (vgl. piziks); "ein unbeständiger Mensch von kleinem Wuchs" Kursiten;

4) "niekkalbis" (?) Blankenfeld; "ein leichtfertiger, unzuverlässiger Mensch"
Seppkull.

Avots: ME III, 229


plāce

plàce C., plàce 2 Kr., plācis,

1) das Schulterblatt
U.;

2) plàce Drosth., Jürg., Arrasch, N.-Peb., plàce 2 Neu-Rosen, Lis., Golg., plāce Würzau; Laud:, Lub., Schwanb., A.-Ottenhof, plâce 2 Jakobshof, plãcis Neuenb., plâcis 2 Naud., Überachse Bielehnstein Holzb. 547, der Klotz oberhalb der Wagenachse, worin die Seitenstütze des Wagens steht Kurl. n. U.; vāģu plâce 2 , das Wagenkissen Karls.;

3) Holz über der Handmühle, darin das Triebholz läuft
U. (Abbildung bei Bielenstein Holzb. 258): krupis tup uz plāci (dzirnavas) JK. V, 148; LP. VII, 730;

4) plàce Smilt., PS., plàce 2 Mar: n: RKr. XV; 130; Lis., Golg., eine junge Schote;

5) plācis U., = plācenis;

6) plàce Wolmarshof, plàce 2 Selsau, Golg., = blaka">blaka Neu-Rosen. Nebst plācenis, plākans, li. plokas "Estrich" zu plakt (s. dies).

Avots: ME III, 328


plaiskums

plaiskums,

1) das Maal, der Fleck
U.: ruodas apakš ādas sarkani vai zili plaiskumi Ārstn. kalend. II, 69;

2) plaĩskums Salis, Zögenhof ( eine Stelle, wo das Haar ausgefallen ist), ein leerer Platz
U. Reimwort zu blaiskums.

Avots: ME III, 315


plakanisks

plakanisks, = plakans, platt, flach: plakanisks instrūments Konv. 2 1166. plakaniskā virzienā ib. 811. - Adv. plakaniski, platt, flach, auf der platten, flachen Seite Fest.: dzirnu akmens sauli saspiež plakaniski bezveidīgā klaipā Rainis. kauss nuokritis... plakaniski LP. V, 409. es viņam ar sakumiem plakaniski drusku gribēju iesist Blaum. kasti liek plakaniski ratuos Ahs.

Avots: ME III, 316


plaksts

plaksts, plakste Für., plakstiņš, plakstiens LP. V, 7, Serbigal, plakstenis, plakstene Adsel, das Augenlid: plaksti tai aizvērās Apsk. v. J. 1903. S. 365. plaksti kuopā vāzās MWM, VII1, 74. acu plakstiņi kâ svina pielieti krituši cieti Etn. II, 22. par acu bedrēm jau plaksti drūmīgi ir puri klājušies Aps. VI, 35. lai tavas acis taisni rauga un tavi acu plaksteņi taisni tavu priekša turas Glück Spr. Sal. 4, 25. tā plakstus piemiedza un pasmaidīja maigi MWM. VIII, 2. muļķītis ieliek acīs spīles, lai miegs nedabūtu plakstienus kuopā savilkt LP. IV, 150. šī nuolaida šmaugas plakstu skruopstas Apsk. v. J. 1903, S. 332. pirmais miegs uz plakstiem krīt Austrira. mirkšķināt plakstus Duomas II, 871. Zum Suffix von plakstiens vgl. Li. blakstíena dass.; Reimwort zu blakstiņš; wohl zu plaks II.

Avots: ME III, 316, 317


plakt

plakt, pluoku, plaku, flach werden, platt niederfallen, zusammenfallen, weniger werden: Sprw. kur ņe̦m, tur pluok, kur liek, tur ruodas. kam pūķis e̦suot, tas varuot nuo apcirkņa grābt, cik gribuot - mazāk nepluokuot LP. VI, l, 48. liels luops sacis sienu ēst, kaudze plakuse juoņiem III, 30. ziema plakdama saplakuse par pe̦lē̦ku čupu VII, 1074. bez apstājas virst upuru tvaiki: paceļas un atkal pluok R. Sk. II, 248. aiz šausmām pluok acis ciet Kārstenis. airē̦tājiem dūša plaka, die Ruderer verloren (allmählich) den Mut Vilhelms Tells 82.- Nebst plāce "Schulterblatt", plaka I, plaks II u. a. - wenn mit a aus uride. a - zu li. plãkė "der Blei, Bressem", gr. πλάξ "ebene Oberfläche", πλαχοῦς "Kuchen", la. placidus "flach, eben, glatt", plācāre "ebnen" norw. flag "offene See", an. flo' "Schicht" u. a., s. Persson Beitr. 196, 561 und 877, Boisacq Dict. 790 f., Trautmann Wrtb. 222 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 90 f. Doch kann das balt. und germ. a hier auch auf altes o, und gr. λα auf zurückgehen, vgl. le. plece I.

Kļūdu labojums:
an. fló = an. fló

Avots: ME III, 317


plakts

plakts, -s L., Spr., PS., Karls., Smilt., Kreuzb., Gr.-Buschh., Bers., Adsel, A.-Schwanb., Etn. IV, 165, plakte Serbigal, plake̦ts ( i̯o -Stamm) aus *plak(u)tis Dond., = blakts">blakts, die Wanze. Reimwort zu blakts; zu plaks II, mit dem Ausgang von uts.

Avots: ME III, 317


planga

plañga Salis, Ruj., Widdrisch, Zögenhof, eine Blatter U.; eine Blase (wie von Spanisch-Fliegen-Pflaster oder wie am abgeriebenen Fusse) U.; ein roter Ausschlag mit grossen Flecken U.; der Pl. plangas, ein nasser Ausschlag Harder n. U. Reimwort zu panga; von Persson BB. XIX, 2593 und Zupitza KZ. XXXVI, 59 nebst ple̦nga zu d. flunkern, flinken "flimmem", d. bayer. flank, flunke "Funke" u, a. gestellt; wenn mit Recht, muss dies le. Wort ein Kuronismus od. Lituanismus sein.

Avots: ME III, 319





plātne

plãtne U., = plãte; lapas plātne, die Blattfläche Dr.: daudzreiz liepu lapas ir nuosē̦tas ar dažādiem plankumiem, gan uzbriedu,šiem, gan arī iegrimušiem lapas zaļajā plātnē. plãtne, eine Blechplatte vor dem Ofen Zögenhof.

Avots: ME III, 331, 332