II blenst (blenzt), -žu, -du (Bauske, Bers.) u.
-zu, [blènzt, -žu, -zu Bächh., Lös.,
blènst PS.,
blen̂st 2 , -zu, -du Dond., Wandsen, Selg.,
bleñst Karls.],
schwach sehen, [kurzsichtig sein U.],
kaum wahrnehmen, schauen, lauern, glotzen, gaffen, spähen: uz jūŗu nuo krasta puisē̦ns blenž JR. IV, 119.
puikas blenza istabā apkārt A. XX, 865.
utes blenda (Var.:
skatījās) ce̦purē BW. 9912.
stāv uz ielām un blenž Plūd.
pacēlis acu plakstiņus, lai varē̦tu kaut cik blenst LP. IV, 233.
maza, maza gaismiņa, ka tikkuo var sākt blenst. acis jau pavisam vājas, nevaru vairs ne˙kuo blenst Naud.
jau gaisma aust, var atkal ceļu blenzt Lautb. Vidv. II, 71. Refl.
tiês, schauen, betrachten, ansehen: nedrīkst tautas bildināt, vaiņagā ble̦nzdamies BW. 6057.
sak(a) tautieši ble̦nzdamies: tā brālīša īsta māsa 13355, 1.
es māmiņas meitu jēmu, māmiņā ble̦nzdamies BW. 22249
[blend- ist wohl älter als blenz-, denn dies Wort gehört (als ein Lehnwort aus dem Litauischen od. Kurischen) wohl zu bluodīties, li. blē̦sti "schlafen", blē̦stis "sich verfinstern", blísti "trübe, dunkel werden", aksl. ble˙do, "irre", got. blinds "blind", an. blunda "die Augen schliessen" u. a.; vgl. Fick Wrtb. III 4 , 285, Günter Kalypso 67 6 , Berneker Wrtb. I, 60, Traktmann Wrtb. 34 f.]Avots: ME I,
313,
314