braukāt

braũkât, - āju freqn. von bràukt, wiederholt fahren, umherfahren: duosim (māsu) Rīgas celiņā; tur mēs paši braukāsim BW. 12218,7. Refl. - tiês: kuņģis, vē̦de̦rs braukājas, der Magen knurrt Dünsb.; n. Brasche auch: die Haut abwerfen (von Schlangen).

Avots: ME I, 325


braukāt

braũkât, ‡ Subst. braũkâtājs, wer wiederholt fährt: būtu nācis (mē̦slu talkā) braukātājuos Janš. Dzimtene V. 351.

Avots: EH I, 238