I brãķêt [?], freqn. von brèkt, schreien Kreuzb. n. U.

Avots: ME I, 327

II brãķêt, - ēju, [brākât U.] tr., braken, für schlechte, untaugliche Ware erklären, tadeln: siļķes, slīpeŗus brāķēt. preču brāķēšana ieve̦sta Krievijā nuo Pēteŗa Lielā laikiem. re̦ti, re̦ti tie puisīši, kas meitiņas nebrāķē. Aus mnd. wraken.

Avots: ME I, 327

II brãķêt, ‡ Subst. brãķê̦tãjs, wer brakt, tadelt: meitu b. BW. 9840, 1 var. dziesmu brāķē̦tāja 925, 1.

Avots: EH I, 239

III brāķêt, - ēju, fehlen, mangeln, gebrechen: tādas vietas vien gribēju, kur maizītes nebrāķēja Ltd. 1920. [Zugrunde liegt mnd. brak(e) "Mangel".]

Avots: ME I, 328

III brāķêt: vgl. dazu J. Alunāns IMM. 1933 II, 332.

Avots: EH I, 239