cerība, die Hoffnung: cerība aust, ataust; cerību luoluot, zaudēt; vilties savās cerībās. dē̦ls bijis pašās cerībās, der Sohn war zu erwarten, zu erhoffen LP. VI, 1001, cerība neatstāj kaunā.

Avots: ME I, 375

cerība,

1): schon
Lat. Kat. und (acc. s. cerībe) LLD. II, 17; ‡

2) cerības dzert, Verlobung feiern
Warkl.

Avots: EH I, 266