I dižuôtiês (li. didžiúotis), dižîtiês RKr. XVI, 228, sich gross tun, sich rühmen, prahlen, prunken: tu ne˙maz tâ man te nedižuojies! nuo šīs vai tās upes dzimuši dižuojās [Rutzau] grieķu varuoņi Pūrs I, 99.

Avots: ME I, 476

I dižuôtiês: jaunekļi dižuojas pret meitenēm Siuxt. irbeņu krūms dižuojas savā skaistumā ebenda.

Avots: EH I, 325

[II dižuôtiês Bers., Salisb. "auf der Stelle bleibend hin und her treten"; vgl. dīžuoties.]

Avots: ME I, 476

II dižuôtiês, ‡

2) sich bewegen, sich biegen (beugen)
Siuxt: viens tur mežā dižuojās; pēc re̦dzu, ka nuozāģējis kuoku.

Avots: EH I, 325